Supreme Court dismisses appeal on costs for frozen bank assets during bank liquidation proceedings.
Latvia (LV)
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia rejected the State Police's cassation appeal against a lower court ruling that awarded the applicant bank procedural costs of €843,189.36 for holding frozen assets during liquidation. The police argued the lower court incorrectly presumed causality between the asset freeze and the costs, ignoring that the bank's obligation to hold funds arose directly from the freezing order rather than its own liquidation activities. The court upheld the lower court's finding that costs incurred to store assets under a court order are not liquidation expenses, thereby dismissing the appeal as lacking grounds for cassation.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 338(2); Art. 338.1(2) pt. 2: Costs incurred by a party to hold frozen assets pursuant to a court order are attributable to the execution of that order, not to the party's own liquidation proceedings, and thus do not constitute liquidation expenses.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2025:0716.A420142923.10.L
Lieta Nr. A420142923, SKA-506/2025
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2025.gada 16.jūlijā
[1] Senātā saņemta Valsts policijas kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada
23.janvāra spriedumu, ar kuru apmierināts pieteicējas likvidējamās AS „ABLV Bank” pieteikums un uzlikts
pienākums Valsts policijai viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās atlīdzināt pieteicējai procesuālos
izdevumus 843 189,36euro, kas radušies kriminālprocesā Nr. 11816007420 par arestētās mantas glabāšanu.
[2] Valsts policija kasācijas sūdzībā norāda, ka tiesa, vērtējot cēloņsakarību starp pieteicējai radītajiem
izdevumiem un Valsts policijas lēmumiem kriminālprocesā, nav ievērojusi objektīvās izmeklēšanas principu un
cēloņsakarību ir prezumējusi, ņemot vērā, ka ir bijis konkrēts procesa virzītāja dotais uzdevums (lēmums par aresta
uzlikšanu mantai) un pieteicēja to izpildīja. Valsts policija atzīmē, ka līgumi, no kuriem izriet pieteicējas pienākums
maksāt negatīvās procentu likmes, ir noslēgti pirms lēmuma par mantas arestu, lai glabātu naudas līdzekļus
likvidācijas procesa laikā, nevis arestētās mantas glabāšanai. Kasācijas sūdzībā arī uzsvērts, ka tiesa, atsaucoties uz
judikatūru, pēc būtības piemēroja Krimināllikuma 70.11panta ceturto daļu un Kriminālprocesa likuma 358.panta
pirmo daļu, un tiesas secinājums par arestēto līdzekļu izslēgšanu no civiltiesiskās apgrozības aresta brīdī ir kļūdains
un neatbilst Satversmes tiesas praksei. Valsts policija arī uzskata, ka tiesa ir nepareizi interpretējusi Kredītiestāžu
likuma 1.panta 25.punktu un 2.panta pirmo daļu un pieteicēja arī pēc licences anulēšanas saglabāja kredītiestādes
statusu. Nedz Kredītiestāžu likums, nedz Kriminālprocesa likuma 365.pants neparedz īpašu kārtību arestētas
mantas glabāšanai kredītiestādē, kurai notiek pašlikvidācija.
Senāts līdzīgā gadījumā ir atzinis: ja lēmums par mantas arestu ierobežo pieteicējas rīcību ar arestēto mantu
un pieteicēja arestētos bezskaidras naudas līdzekļus var tikai turpināt glabāt, bet tai nav iespēju ar šiem līdzekļiem
rīkoties, tieši lēmums par mantas arestu bija tas, kas šādu glabāšanu uz noteiktu laiku padarīja par pieteicējas
pienākumu. Attiecīgi izdevumi par šādu līdzekļu glabāšanu vairs nav uzskatāmi par likvidācijas izdevumiem, bet
gan par izdevumiem, kas radušies, izpildot lēmumu par mantas arestu (Senāta 2025.gada 30.jūnija sprieduma lietā
Nr. SKA-230/2025,ECLI:LV:AT:2025:0630.A420248322.12.S, 9.punkts).
No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam tiesa, nosakot cēloņsakarību starp
procesuālajiem izdevumiem un kriminālprocesā pieņemtajiem lēmumiem, ir ņēmusi vērā vairāku apstākļu kopumu.
Tiesa citstarp ir secinājusi: konkrētajā gadījumā pieteicējai arestētos līdzekļus bija nepieciešamas nodalīt no
pārējiem līdzekļiem, tādēļ tā varēja tos tikai glabāt, bet ne rīkoties kādā citā veidā (pārsūdzētā sprieduma
12.punkts). Lai gan kasācijas sūdzībā pausti iebildumi pret vairākiem no apsvērumiem, ko tiesa ir izmantojusi savā
argumentācijā, neviens no tiem pats par sevi nav bijis izšķirošs lietas iznākumam. No kasācijas sūdzības nav
saprotams, vai un kādā veidā jautājums par arestēto līdzekļu atrašanos civiltiesiskā apgrozībā, par līguma ar
Latvijas Banku noslēgšanas laiku un mērķi un par pieteicējas kredītiestādes statusu, pēc Valsts policijas domām,
ietekmē pieteicējas pienākumu glabāt lēmumā par mantas arestu noteikto naudas līdzekļu summu, to neizmantojot
citā veidā, un maksāt par glabāšanu.
Senatoru kolēģija atzīst, ka konkrētie kasācijas sūdzības iebildumi nerada šaubas par lietas iznākuma
pareizību, turklāt pārsūdzētajā spriedumā paustie secinājumi saskan ar Senāta atziņām līdzīgā gadījumā.
[3] Kasācijas sūdzībā pausti iebildumi pret tiesas secinājumu, ka arestētos līdzekļus bija iespējams glabāt
Valsts kasē. Valsts policija paskaidro, kādēļ tai nav tiesību noteikt bezskaidras naudas līdzekļu glabāšanu Valsts
kasē, kā arī uzsver, ka Valsts kase nebija pieaicināta lietā.
Senatoru kolēģija uzskata, ka tiesas norādei par iespēju arestētos līdzekļus glabāt citā veidā nav tiešas
ietekmes uz lietas iznākumu. Šāda norāde pausta tikai papildinoši, apsverot citus iespējamos procesa virzītāja
rīcības modeļus.
[4] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa, nevērtējot kreditoru pārbaužu nozīmi pašlikvidācijas procesā, nav
ņēmusi vērā Kredītiestāžu likuma 2.panta otro daļu un ir nepareizi interpretējusi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu
legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 32.panta pirmo daļu. Valsts policija
uzsver, ka atzīto kreditoru prasījumu izmaksas tiek veiktas tikai tad, ja pēc kreditoru pārbaudes netiek konstatēti
normatīvajos aktos noteiktie šķēršļi šādu izmaksu veikšanai.
Pārsūdzētajā spriedumā noraidīts Valsts policijas arguments, ka pieteicējai arī bez aresta uzlikšanas nebija
tiesību izmaksāt kreditoram pienākošo maksājumu. Tiesa uzsvēra, ka pieteicēja saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu
līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 32.panta pirmo daļu var tikai
norādīt tiesībsargājošajām iestādēm uz iespējami aizdomīgiem līdzekļiem un īslaicīgi ierobežot izmaksu.
Senatoru kolēģija secina, ka pārsūdzētajā spriedumā nav apšaubīta kreditoru pārbaudes nepieciešamība un
nozīme. Tā vietā tiesa ir pareizi uzsvērusi pieteicējas ierobežoto kompetenci, konstatējot apšaubāmas izcelsmes
līdzekļus, kā arī kompetento valsts iestāžu pienākumu rīkoties. Lai gan kasācijas sūdzībā norādīts uz nepareizu
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 32.panta
pirmās daļas interpretāciju, nav saprotams, kas tieši, pēc Valsts policijas domām, paredz pieteicējai pienākumu
ilgstoši atturēties no darbību veikšanas, tostarp atteikt kreditora prasījuma izmaksu, bez attiecīga kompetentās
valsts iestādes lēmuma. Aplūkojot šo pantu kopumā, senatoru kolēģija uzskata, ka tajā ir pietiekami skaidri norādīts
ne tikai pienākums atturēties no darbību veikšanas, bet arī nepieciešamība nekavējoši informēt kompetentās valsts
iestādes un sagaidīt to lēmumu.
Ievērojot minēto, arī šis kasācijas sūdzības iebildums nav pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.
[5] Apkopojot minēto, senatoru kolēģija atzīst: kasācijas sūdzībā minētie iebildumi nerada šaubas par
pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. Lietai arī nav nozīmes judikatūras veidošanā. Tādējādi kasācijas tiesvedību šajā
lietā ir atsakāms rosināt.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,
senatoru kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar Valsts policijas kasācijas sūdzību par Administratīvās
apgabaltiesas 2025.gada 23.janvāra spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore A. Kovaļevska Senatore V. Kakste Senatore R. Vīduša