Appeal dismissed: applicant denied residence permit due to false employment claims and lack of physical work evidence.

Lietas Nr. A420153225

AA43-0605-26/8

ECLI:LV:ADAT:2026:0625.A420153225.21.S

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2026.gada 25.jūnijā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Irina Kaļiņina, tiesnese Santa Liniņa un tiesnese Roze Paegle

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ (/Persona A/)

pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /Persona A/ tiktu piešķirta termiņuzturēšanās

atļauja Latvijas Republikā saskaņā ar Imigrācijas likuma 23.1panta otrās daļas 12.punktu, izdošanu, sakarā ar

pieteicējas /Persona A/ (/Persona A/) un trešās personas /Nosaukums A/ apelācijas sūdzībām par Administratīvās

rajona tiesas 2025.gada 17.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /Persona A/ vērsās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (turpmāk – pārvalde) un lūdza piešķirt

viņai termiņuzturēšanās atļauju Latvijas Republikā saskaņā ar Imigrācijas likuma 23.1panta otrās daļas

12.punktu.

Administratīvais process iestādē noslēdzās ar pārvaldes 2025.gada 3.marta lēmumu Nr.395/2025 (turpmāk –

atteikums), ar kuru atteikts izsniegt pieteicējai pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā. Atteikums

pamatots šādi.

[1.1] Pieteicējas darba līgumā ar trešo personu /Nosaukums A/ norādīts, ka pieteicējas darba vieta atrodas

uzņēmuma telpās, taču atkarībā no nepieciešamības pieteicēja var strādāt attālināti. Pieteicēja 2024.gada

31.oktobrī pārvaldei apstiprināja, ka viņas darba izpildes vieta ir uzņēmuma birojs. Lietā noskaidrots, ka trešā

persona nenomāja biroju jau no 2022.gada 30.septembra, līdz ar to pieteicēja ir sniegusi pārvaldei nepatiesu

informāciju par savu nodarbinātību. Ievērojot minēto, pieteicējai jāatsaka piešķirt termiņuzturēšanās atļauju,

pamatojoties uz Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 2.punktu.

[1.2] Pieteicējai uzturēšanās atļauja tika izsniegta 2024.gada 5.janvārī, tomēr pieteicēja ilgstoši uzturējās ārpus

Latvijas Republikas. No pieteicējas studiju līguma izriet, ka pieteicējas studijas notiek klātienē. Latvijas

Republikā pieteicēja visbiežāk ir ieceļojusi mācību brīvlaikā, vasarā.

[1.3] No pieteicējas Swedbank bankas konta izdrukas, kas atspoguļo pieteicējas iepirkšanos ārzemēs, izriet, ka,

ieceļojot Latvijas Republikā 2024.gada 24.martā, pieteicēja nestrādāja pie trešās personas Rīgā, bet jau

2024.gada 27.martā devās uz Itāliju, kā arī pēc ieceļošanas Latvijas Republikā 2024.gada 28.jūnijā pieteicēja

2024.gada 2.jūlijā devās uz Spāniju, nevis klātienē strādāja pie trešās personas.

[1.4] Pārvalde kritiski vērtēja /Nosaukums A/ amatpersonas, kurš ir arī pieteicējas tēvs, norādīto, ka pieteicējas

darbs esot nepieciešams tieši Rīgā, jo viņa strādā ar uzņēmuma datu bāzēm, kurām piekļuve ir iespējama tikai

no Latvijas. Pārvalde atzina, ka pieteicējai termiņuzturēšanās atļauja ir nepieciešama citiem mērķiem, nevis

nodarbinātībai Latvijā. Pieteicēja ir sniegusi nepatiesas ziņas.

[2] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirta

pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, izdošanu. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.

[2.1] Pieteicēja pilda biroja administratora, uzņēmuma administratora un programmētāja darbu gan klātienē, gan

attālināti. Pieteicēja strādā uzņēmuma galvenajā birojā /Adrese A/, taču apmeklēja arī telpas /Adrese B/, lai

saņemtu uzņēmuma korespondenci tās juridiskajā adresē un nodrošinātu saziņu ar grāmatvedības uzņēmumu

/Nosaukums C/, kas atrodas tajā pašā adresē. Piekļuve /Nosaukums C/ birojam ir no ēkas pagalma puses, tādēļ

apsaimniekotājs neredzēja pieteicēju šajā adresē.

[2.2] Pieteicēja nezināja, ka trešajai personai no 2022.gada nebija nomas līguma. Par to pieteicēju informēja

tēvs 2025.gadā, kad paziņoja par nodomu noslēgt nomas līgumu tajā pašā adresē.

[2.3] Pieteicēja atradās Itālijā no 2024.gada 27.marta līdz 30.martam un Turcijā 2024.gada 30.aprīļa līdz

7.maijam komandējumos, bet no Spānijas 2024.gada jūlijā strādāja attālināti.

[2.4] Pieteicēja nav slēpusi, ka uzņēmums, kurā viņa strādā, pieder viņas ģimenes locekļiem, tas ar

normatīvajiem aktiem nav aizliegts.

[2.5] Pieteicēja strādā Latvijā no 2023.gada, līdz ar to attiecībā uz viņu nav saskatāmi nelegālās imigrācijas

riski.

[2.6] Pieteicēja 2025.gada 9.janvārī ir paskaidrojusi, ka pieteicēja robežsardzei ir iesniegusi ģimenes uzņēmuma

darba laika uzskaites žurnālu par diviem gadiem un 2023.gada 1.septembra rīkojumu par pieteicējas nosūtīšanu

uz mācībām.

[2.7] Pirms atteikuma pieņemšanas pieteicēja un trešā persona netika uzklausīti.

[3] Trešā persona /Nosaukums A/ paskaidrojumos tiesai norādīja, ka pārvalde faktiski aizliedz trešajai personai

turpināt darba tiesiskās attiecības ar darbinieku, kurš šajā uzņēmumā ir iepriekš veiksmīgi pildījis darba

pienākumus. Par pieteicēju tiek veiktas iedzīvotāja ienākuma nodokļa un sociālās iemaksas, darba alga

izmaksāta saskaņā ar darba līgumu. Darba attiecības ar pieteicēju turpinājās bez pārtraukuma, darba pienākumi

papildināti, pieteicējas darba alga palielināta, bet uzņēmuma saimnieciskā darbība attīstījusies. Pārvalde ir

pārkāpusi trešās personas tiesiskās paļāvības principu, jo no iepriekšējās uzturēšanās atļaujas saņemšanas lietas

apstākļi nav mainījušies. Tas ir pamats pieteicējas tiesību uz nodarbinātību nepagarināšanai. Ja pieteicēja

nesaņem uzturēšanās atļauju, darba līguma izpilde kļūst neiespējama, kas rada kaitējumu uzņēmuma

saimnieciskajai darbībai un reputācijai.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas spriedumu, nekonstatējot priekšnoteikumus labvēlīga administratīvā akta, ar

kuru pieteicējai tiktu izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, izdošanai, pieteikums

noraidīts. Spriedums pamatots šādi.

[4.1] Lietā ir izšķirams strīds par to, vai pieteicējai ir tiesības saņemt termiņuzturēšanās atļauju Latvijas

Republikā saskaņā ar Imigrācijas likuma 23.1panta otrās daļas 12.punktu.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējai kā Krievijas Federācijas pilsonei 2024.gada 2.janvārī bija piešķirta

termiņuzturēšanās atļauja saistībā ar nodarbinātību Latvijas Republikā ar uzturēšanās tiesībām Latvijā līdz

2025.gada 5.janvārim. Starp pieteicēju un trešo personu noslēgts darba līgums ar grozījumiem.

[4.2] Saskaņā ar darba līgumu un tā grozījumiem pieteicējas darba pienākumos ietilpa biroja administratora,

uzņēmuma mājas lapas administrēšanas un programmētāja pienākumu veikšana (lietas 1.sējuma 90.–93.lapa).

Vienlaikus pārvalde konstatēja, ka pieteicēja Latvijā ir bijusi 92 dienas. Pārējo laiku, t.i., no 2024.gada 27.marta

līdz 2024.gada 30.martam pieteicēja bija Itālijā, no 2024.gada 30.aprīļa līdz 2024.gada 7.maijam bija Turcijā, no

2024.gada 2.jūlija līdz 2024.gada 28.jūlijam bija Spānijā.

[4.3] Pieteicēja un trešā persona skaidroja, ka pieteicēja studē profesijā, kas ir saistīta ar viņas darba pienākumu

izpildi, un var veikt darba pienākumus attālināti. Tomēr trešajai personai ir nepieciešams, lai pieteicēja darbus,

kurus nav iespējams veikt attālināti, veic klātienē. Par šādiem darba pienākumiem trešā persona nosauca servera

darbības nodrošināšanu. Tāpat tiesas sēdē trešā persona norādīja, ka pieteicēja šobrīd nevar veikt darba

pienākumus attālināti, jo Krievija ir padarījusi par nepieejamām Eiropas Savienības interneta adreses. Trešā

persona arī paskaidroja, ka pieteicēja tai ir nepieciešama, jo tiek plānoti jauni projekti, kuru realizācijai būs

nepieciešams, lai pieteicēja Latvijas Republikā uzturas vairāk.

Tiesa norādīja, ka termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai nepietiek ar to, ka ir noformēti dokumenti un par

personu tiek veikta nodokļu samaksa. Lai saņemtu teriņuzturēšanās atļauju saistībā ar nodarbinātību,

nodarbinātības faktam ir jābūt acīm redzamam. Proti, nedz pārvaldei, nedz tiesai nav jārodas saprātīgām šaubām

par to, ka persona patiešām strādā Latvijas Republikā un pilda darba pienākumus. Turklāt darba pienākumu

izpildei ir jābūt saistītai ar personas nepieciešamību fiziski atrasties Latvijas Republikā, jo tieši šāda ir

termiņuzturēšanās atļaujas saistībā ar nodarbinātību izsniegšanas jēga.

[4.4] Izvērtējot pieteicējas rīcību iepriekšējās termiņuzturēšanās atļaujas darbības laikā, tiesa uzskatīja, ka

pārvalde pareizi ir novērtējusi tās rīcībā esošo informāciju. Proti, lielāko izsniegtās termiņuzturēšanās atļaujas

laiku pieteicēja nebija Latvijas Republikā. Lietā nav pierādījumu par to, ka pieteicēja ir bijusi norīkota

komandējumā, kā to apgalvo trešā persona. Tāpat pieteicējas un trešās personas paskaidrojumi par

komandējuma vietu ir pretrunīgi. Tiesas sēdē trešā persona paskaidroja, ka uz Itāliju un Spāniju pieteicēja

brauca komandējumā, bet uz Turciju bija atpūtas brauciens (audio protokols 41:09–41:39), bet pieteikumā

norādīts, ka pieteicēja bija darba braucienā Turcijā un Itālijā, bet no Spānijas strādāja attālināti. Savukārt pirms

tam pārvaldei pieteicēja paskaidroja, ka bija Turcijā atpūtas braucienā (lietas 1.sējuma 141.lapas otra puse un

142.lapa). Pierādījumi par pieteicējas norīkošanu komandējumā lietā nav iesniegti. Lietā nav iesniegts neviens

pierādījums, kas ļautu novērtēt pieteicējas paveikto darbu pie trešās personas klātienē pēdējo trīs mēnešu laikā

pirms atkārtotas termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanas. Izņemot paskaidrojumus par to, ka pieteicējas

zināšanas ir nepieciešamas trešās personas darbības nodrošināšanā turpmāk, lietā nav pierādījumu, kas

apstiprinātu paskaidrojumos norādīto. Trešā persona nav iesniegusi pierādījumus, kas apstiprinātu tās teikto par

nākotnes projektiem un pieteicējas iesaistīšanos tajos. Tiesas sēdē trešā persona paskaidroja, ka pieteicējas darbs

pie tās ir apgrūtināts tā iemesla dēļ, ka attālināti to paveikt praktiski nav iespējams, pieteicēja ir nepieciešama

klātienē, lai paveiktu darba pienākumus.

[4.5] Tiesa konstatēja, ka pieteicēja šobrīd klātienē mācās augstskolā /Pilsēta/ (lietas 1.sējuma 153.–160.lapa).

Šis fakts apšauba pieteicējas iespējas klātienē pildīt darba pienākumus Latvijas Republikā mācību procesa

apgūšanas laikā. Šādā situācijā pieteicēja darbu var veikt vienīgi attālināti.

Tiesa ņēma vērā, ka pieteicēju ar trešās personas valdi saista ģimeniskas attiecības. No vienas puses tiesa

piekrita trešās personas pārstāvim, ka ģimenes uzņēmums ir ieinteresēts, lai darbu tajā veic ģimenes locekļi, jo

tāda ir šī uzņēmuma darbības stratēģija. Tomēr no otras puses, ja trešā persona un pieteicēja uzskata, ka

pieteicējai termiņuzturēšanās atļauja ir izsniedzama saistībā ar nodarbinātību Latvijas Republikā, tad šim

nodarbinātības un reālu darba pienākumu veikšanas faktam tieši Latvijas Republikā ir jābūt acīm redzamam un

viegli pierādāmam. Pieteicējas gadījumā tas tā nav. Pārvaldes iegūtais pierādījumu kopums kopsakarā ar

pieteicējas un trešās personas paskaidrojumiem nerada pārliecību par pieteicējas reālu nodarbinātības faktu

Latvijas Republikā iepriekšējās termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanas laikā. Iepriekšējā termiņuzturēšanās

atļauja pieteicējai ir izsniegta 2024.gada 2.janvārī ar uzturēšanās tiesībām Latvijā līdz 2025.gada 5.janvārim.

Pieteicēja 2024.gada 10.decembrī ir sniegusi informāciju, ka 2024.gada 24.augustā ir devusies no Latvijas uz

Krieviju. Par pieteicējas ieceļošanu Latvijā pēc šī datuma ziņu nav (lietas 1.sējuma 141.lapas otra puse un

142.lapa). Pieteicējai nav pamata izsniegt atkārtotu termiņuzturēšanās atļauju saistībā ar nodarbinātību Latvijas

Republikā, jo nav pierādīts pieteicējas darba pienākumu izpildes fakts Latvijas Republikā pēdējo trīs mēnešu

laikā pirms atkārtotas termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanas.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot pieteikumu

apmierināt.

[5.1] Pirms nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas netika noskaidrots pieteicējas viedoklis par konkrētajiem

faktiem, uz kuriem balstās atteikums.

[5.2] Pārvalde kļūdaini piemēroja Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 2.punktu. Lietā nav pierādīts ne

pieteicējas apzināts nodoms maldināt, ne būtiska faktiskā nepatiesība. Pieteicējas iesniegumā bija norādītas

patiesas ziņas par to, ka pieteicēja apmeklēja adresi /Adrese B/, un šīs ziņas nebija būtiskas termiņuzturēšanās

atļaujas izsniegšanai, jo galvenā darba vieta bija un ir /Adrese A/.

Tiesa nepierādīja, ka pieteicējas patiesais mērķis ir cits, nevis nodarbinātība. Imigrācijas likuma 23.¹panta otrās

daļas 12.punkta kritēriji izskatāmajā gadījumā ir izpildīti. Attālinātais darbs kombinācijā ar klātienes darbu nav

pamats Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 32.punkta piemērošanai.

[5.3] Pārvalde nepamatoti piemēroja Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 21.punktu, balstoties uz

hipotētiskiem pieņēmumiem, nevis konkrētiem faktiem. Lietā nav konstatēts neviens objektīvs apstāklis, kas

liecinātu par nelegālās imigrācijas risku pieteicējas gadījumā.

[5.4] Tiesa pierādījumus lietā vērtējusi formāli un tikai par sliktu pieteicējai. Tāpat tiesa pārkāpusi tiesiskās

paļāvības principu.

[6] Trešā persona apelācijas sūdzībā lūdz pieteicējas pieteikumu apmierināt, norādot šādu pamatojumu.

[6.1] Pārvalde atteikuma argumentāciju balstīja uz savu uzņēmējdarbības organizēšanās vīziju, izdarot

pieņēmumu, ka pieteicēja var pienācīgi pildīt pienākumus, atrodoties ārpus Latvijas, kas ir iestādes kompetences

pārkāpums, jo uzņēmumam pašam jāorganizē darbs, nosakot, kādiem uzdevumiem darbiniekam jāatrodas

klātienē un kuri uzdevumi izpildāmi attālināti.

[6.2] Pārvalde un tiesa pārkāpusi uzņēmējdarbības brīvību un personas tiesības būt nodarbinātām, kas ir

nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 15. un 16.pantos un Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk – Satversme) 106.pantā, kā arī efektīvās tiesas aizsardzības principu, kas ir nostiprināts

Hartas 47.pantā un ko garantē arī Satversmes 92.pants.

[6.3] Pārvalde un tiesa neievēroja samērīguma principu, kurš noteic pienākumu izvērtēt, vai mērķi, kādu

pārvalde ir vēlējusies sasniegt, var panākt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (papildu paskaidrojumu

pieprasīšana, dokumentu precizēšana, darba devēja uzklausīšana, faktu pārbaude).

[6.4] Pārvaldes un tiesas secinājumi faktiski balstās pieņēmumā, ka, lai persona tiktu atzīta par nodarbinātu

Latvijā Imigrācijas likuma 23.1panta otrās daļas 12.punkta izpratnē, tai jāuzturas Latvijā noteiktu minimālo

dienu skaitu vai jāveic darbs pārsvarā klātienē, taču šāds kritērijs Imigrācijas likumā nav paredzēts. Savukārt

Imigrācijas likuma 34.panta otrās daļas 32.punkta izmantošana šajā lietā pēc būtības kalpo kā instruments, lai

aizvietotu likumā nenoteiktu kritēriju ar iestādes priekšstatiem par iestādes ieskatā pareizu darba modeli. Šāda

tiesību normu piemērošana ir kļūdaina: iestāde un tiesa nedrīkst paplašināt likuma saturu ar papildus, tiesību

normā neparedzētiem nosacījumiem. Ja iestāde apšauba faktiskos apstākļus, tad tai secinājumus ir jābalsta uz

pierādījumiem, nevis uz abstraktu pieņēmumu, ka attālināts darbs vai elastīga darba organizācija automātiski

nozīmē, ka ārzemnieka patiesais uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas mērķis neatbilst iesniegtajos dokumentos

norādītajam.

[6.5] Spriedumā nav izvērtēti trešās personas argumenti par pieteicējas faktisko nodarbinātību un darba

pienākumu nepieciešamību uzņēmuma darbībai; nodokļu maksājumiem kā objektīvu nodarbinātības realitātes

indikatoru; atteikuma ietekmi uz uzņēmuma saimniecisko darbību un reputāciju; tiesiskās paļāvības aspektiem.

Šāda argumentu neizvērtēšana padara spriedumu par neatbilstošu motivācijas prasībām.

[6.6] Tiesa neizvirzīja trešajai personai konkrētu prasījumu iesniegt noteiktus pierādījumus, nenoteica termiņu to

iesniegšanai, nepaskaidroja, kādi apstākļi ar šiem dokumentiem ir pierādāmi un kāpēc tie ir izšķiroši. Tiesa pati

nav aktīvi nodrošinājusi pierādījumu iegūšanu un nav devusi lietas dalībniekiem skaidras norādes par

pierādīšanas priekšmetu.

[7] Pārvalde paskaidrojumā apelācijas sūdzības uzskata par nepamatotām un lūdz tās noraidīt. Pirmās instances

spriedums ir tiesisks un pamatots, un pieņemts objektīvi izvērtējot šīs lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un

pareizi piemērojot materiālās un procesuālās tiesību normas.

Motīvu daļa

[8] Imigrācijas likuma 23.1panta otrās daļas 12.punkts noteic, ka Krievijas Federācijas pilsonim ir tiesības

pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu, ja viņam bija piešķirtas tiesības uz

nodarbinātību Latvijas Republikā, viņš vismaz pēdējos trīs mēnešus pirms atkārtotas termiņuzturēšanās atļaujas

pieprasīšanas bija nodarbināts Latvijas Republikā, par viņu šajā periodā veikti iedzīvotāju ienākuma nodokļa

maksājumi un viņš, pieprasot atkārtotu termiņuzturēšanās atļauju, turpina īstenot piešķirtās tiesības uz

nodarbinātību.

No minētās tiesību normas secināms, ka termiņuzturēšanās atļauja pieteicējai var tikt piešķirta uz laiku, kas

nepārsniedz vienu gadu. Sākotnēji pieteicējai tika piešķirta termiņuzturēšanās atļauja Latvijas Republikā līdz

2025.gada 5.janvārim, nākamā termiņuzturēšanas atļauja varēja tikt piešķirta vēl uz vienu gadu.

[9] Atteikums pamatots ar Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 2. un 32.punktu. Minētās tiesību normas

noteic, ka uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vai reģistrēšanu atsaka, ja ārzemnieks vai viņa uzaicinātājs sniedzis

nepatiesas ziņas vai iesniegtie dokumenti ir iegūti prettiesiskā ceļā, tie ir viltoti vai ar tiem veiktas manipulācijas

(2.punkts), un ir pamats uzskatīt, ka ārzemnieka patiesais uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas mērķis neatbilst

iesniegtajos dokumentos norādītajam (32.punkts).

Pārvalde konstatēja, ka pieteicējas darba līgumā Nr./Numurs/, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku bez pārbaudes

laika biroja administratora – uzņēmuma mājas lapas administratora amatā, tika norādīts, ka pieteicējas darba

vieta ir /Nosaukums A/ telpās, taču atkarībā no nepieciešamības pieteicēja var tikt nodarbināta dažādās vietās un

veikt darba pienākumus attālināti. Savukārt pieteicējas 2024.gada 31.oktobra iesniegumā pārvaldei apliecināts,

ka viņas darba pienākumu izpildes vieta ir /Nosaukums A/ birojs, kas atrodas /Adrese B/, un minētā ir

/Nosaukums A/ juridiskā adrese. No minētā pārvalde secināja, ka pieteicēja ir sniegusi nepatiesas ziņas, ņemot

vērā telefoniski saņemto informāciju, ka /Nosaukums A/ biroja telpas /Adrese B/, no 2022.gada 30.septembra

vairs nenomāja.

Pārbaudot, vai pārvalde ir pamatoti atteikusi pieteicējai termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu saskaņā ar

Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 2.punktu, apgabaltiesa konstatē, ka izskatāmajā gadījumā nepatiesās

ziņas ir sniegtas kompetentajai valsts institūcijai, kas nav mazsvarīgs apstāklis, un tas pamatoti tika vērtēts kā

tiesību normas pārkāpums, nevis kā ētisku normu pārkāpums.

Atbilstoši komercreģistrā esošajām ziņām /Nosaukums A/ juridiskā adrese līdz 2025.gada 10.aprīlim bija

norādīta /Adrese B/. Ievērojot pārvaldes telefoniski no šī nekustamā īpašuma īpašnieka – /Nosaukums D/ –

saņemto informāciju, ka /Nosaukums A/ šajā adresē nomāja telpas laika periodā no 2019.gada 22.maija līdz

2022.gada 30.septembrim un nomas līgums tika izbeigts pēc /Nosaukums A/ iniciatīvas, tad konstatējams, ka

pieteicējas iesniegumā nepatiesas ziņas tika sniegtas. Ne pieteicējai, ne arī /Nosaukums A/ nebija tiesību

atrasties un strādāt telpās /Adrese B/, termiņuzturēšanas atļaujas pieprasīšanas laikā. Tāpat ne pieteicēja, ne arī

/Nosaukums A/ šo faktu neatspēkoja un pierādījumus par pretējo neiesniedza, un neilga laikā pēc atteikuma

saņemšanas mainīja ierakstu par /Nosaukums A/ juridisko adresi.

Apgabaltiesa, izvērtējot pārvaldes konstatētās ziņas par faktiem, nekonstatē, ka šādas pieteicējas rīcības

(nepatieso ziņu sniegšana) mērķis būtu bijis apzināti maldināt pārvaldi par pieteicējas nodarbinātības apstākli.

Kaut gan pieteicēja argumentē, ka viņai bija pienākums apmeklēt adresi /Adrese B/, lai saņemtu uzņēmumam

sūtīto korespondenci un tiktos ar grāmatvedi, tas nenozīmē, ka retais minētās adreses apmeklējums būtu

pielīdzināms darba pienākumu veikšanai šajā adresē.

[10] Pārbaudot, vai pārvalde ir pamatoti atteikusi pieteicējai uzturēšanās atļaujas izsniegšanu saskaņā ar

Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 32.punktu (patiesais uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas mērķis

neatbilst iesniegtajos dokumentos norādītajam), apgabaltiesa norāda turpmāko. Pārvalde konstatēja, ka

pieteicēja termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanas laikā turpināja mācības /Mācību iestāde/ klātienē, Latvijā

visbiežāk ir ieceļojusi mācību brīvlaikā (vasarā), pieteicēja no 2024.gada 5.janvāra, kad tika izsniegta

termiņuzturēšanās atļauja /Numurs/saistībā ar nodarbinātību /Nosaukums A/, līdz atteikuma sagatavošanas

datumam Latvijas Republikā ir uzturējusies 69 dienas, t.i., pēc ieceļošanas Latvijā 2024.gada 24.martā neveica

darba pienākumus /Nosaukums A/, bet 2024.gada 27.martā izceļoja uz Itāliju, kā arī pēc ieceļošanas Latvijā

2024.gada 28.jūnijā, 2024.gada 2.jūlijā devās uz Spāniju, nevis veica darba pienākumus klātienē /Nosaukums A/

telpās.

Minēto apstākļu dēļ pārvalde kritiski vērtēja /Nosaukums A/ valdes locekļa (pieteicējas tēva) 2025.gada

11.marta iesniegumā norādīto, ka pieteicējas darbs tieši Rīgā esot bijis nepieciešams tādēļ, ka viņa strādājot ar

uzņēmuma datu bāzēm, proti,fintechuzņēmumiem, kuros piekļuve esot iespējama tikai no Latvijas vai tieši no

/Nosaukums A/ biroja, un drošības pasākumu dēļ attālināti to neesot iespējams izdarīt. Pārvalde konstatēja, ka

pieteicēja studiju /Mācību iestāde/ dēļ laika posmā no 2024.gada 5.janvāra līdz 2025.gada 3.martam ir ilgstoši

atradusies Krievijas Federācijā, 2024.gadā spējot pildīt darba pienākumus, jo algu saskaņā ar Valsts ieņēmumu

dienesta datiem ir saņēmusi no 2024.gada janvāra līdz 2025.gada februārim. Ņemot vērā konstatēto, pārvalde

secināja, ka pieteicējai uzturēšanās atļauja ir bijusi nepieciešama citiem mērķiem, nevis nodarbinātībai klātienē

Latvijas Republikā.

Apgabaltiesa konstatē, ka lietas dalībnieki šos pārvaldes konstatētos faktiskos apstākļus pēc būtības neapstrīd,

tie ir objektīvi un noskaidroti no attiecīgajām datu bāzēm un pašu lietas dalībnieku paskaidrojumiem.

Pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai nepietiek ar to, ka ir noformēti

dokumenti un par personu tiek veikta nodokļu samaksa. Lai saņemtu termiņuzturēšanās atļauju saistībā ar

nodarbinātību, nodarbinātības faktam ir jābūt patiesam, un valsts varas institūcijām nav jārodas šaubām par to,

ka persona patiešām strādā Latvijas Republikā un pilda darba pienākumus tās teritorijā. Turklāt darba

pienākumu izpildei ir jābūt saistītai ar personas nepieciešamību fiziski atrasties Latvijas Republikā, jo tieši šāda

ir termiņuzturēšanās atļaujas saistībā ar nodarbinātību izsniegšanas jēga. Apgabaltiesa šādam pirmās instances

tiesas secinājumam pievienojas saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu un atkārtoti

argumentus tā pamatojumam nenorāda.

Minētā sakarā nav pamatots /Nosaukums A/apelācijas sūdzībā norādītais, ka Imigrācijas likumā nav paredzēts,

ka, lai persona tiktu atzīta par nodarbinātu Latvijā Imigrācijas likuma 23.1panta otrās daļas 12.punkta izpratnē,

tai jāuzturas Latvijā noteiktu minimālo dienu skaitu vai jāveic darbs pārsvarā klātienē, jo minētā tiesību norma

noteic kritērijus termiņuzturēšanās atļaujas uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu, saņemšanai, lai persona būtu

tiesīga fiziski atrasties Latvijas Republikā. Minētā tiesību norma nesatur nodarbinātības vērtēšanas kritērijus.

Ievērojot minēto, pārvaldes secinājums, ka uzturēšanās atļauja pieteicējai ir nepieciešama citiem mērķiem, nevis

nodarbinātībai klātienē Latvijas Republikā, ir tiesisks un pamatots. Pieteicēja, no 2024.gada 24.augusta

neieceļojot Latvijā, darba algu no /Nosaukums A/ regulāri saņem, kas liecina par to, ka viņa spējīga pildīt darba

pienākumus attālināti un termiņuzturēšanas Latvijas Republikā sakarā ar nodarbinātību /Nosaukums A/ atļaujas

pieprasīšanai bijis cits, pārvaldei un tiesai neatklāts mērķis. Ievērojot minēto, atzīstams, ka izskatāmajā

gadījumā nav tiesiska pamata piešķirt pieteicējai termiņuzturēšanās atļauju saistībā ar nodarbinātību

/Nosaukums A/, jo pieteicējas iesniegumā pārvaldei deklarētais atļaujas pieprasīšanas mērķis bijis neatbilstošs

lietā noskaidrotajam apstāklim par pieteicējas uzturēšanos ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Apgabaltiesas vērtējumā atteikums izdots, ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, atbilst materiālo

tiesību normām, un tā pamatojums attaisno pieteicējai noraidītās tiesības uz termiņuzturēšanas atļaujas

piešķiršanu vēl uz vienu gadu no 2025.gada 6.janvāra.

[11] Lietā konstatējams, ka izskatāmajā gadījumā pieteicēja 2024.gadā mācību /Mācību iestāde/ klātienē dēļ

nevarēja uzturēties Latvijas Republikā pastāvīgi un strādāt /Nosaukums A/ telpās, līdz ar to /Nosaukums A/

apelācijas sūdzībā izteikti argumenti par to, ka termiņuzturēšanas atļaujas nepiešķiršana pieteicējai uzskatāma

par pārvaldes un tiesas pārkāpumu nodarbinātības jomā, nav pamatots. Kā liecina dati par pieteicējas

uzturēšanos Latvijas Republikā laikā, kad pieteicējai bija piešķirta termiņuzturēšanas atļauja, pieteicēja nav

pildījusi darba pienākumus uzņēmuma telpās klātienē, izdarot savu izvēli par labu mācībām klātienē

Sanktpēterburgā vai atpūtai Spānijā, Itālijā un Turcijā. Ievērojot, ka pieteicējas mācības minētājā mācību iestādē

turpinās, pieteicējas darbs /Nosaukums A/ telpās joprojām nav prioritāte.

[12] /Nosaukums A/ apelācijas sūdzībā uzsver, ka spriedumā nav izvērtēti trešās personas argumenti par

pieteicējas faktisko nodarbinātību un viņas darba pienākumu nepieciešamību uzņēmuma darbībai.

Apgabaltiesa šādam komersanta pārmetumam nepiekrīt, jo administratīvās tiesas kompetencē ir pakļaut

neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām

publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu (Administratīvā procesa likuma 2.panta 2.punkts).

Līdz ar to ne pārvaldes, ne arī administratīvās tiesas kontrolei nav pakļautas darbinieka un darba devēja

attiecības, tostarp darba pienākumu izpildes apstākļi un to kontroles veidi. Ne pārvaldei, ne arī tiesai nav

zināms, vai pieteicēja patiešām pildīja darba pienākumus savu vecāku uzņēmumā.

Nodokļu maksājumu veikšana nav uzskatāma par objektīvu nodarbinātības realitātes indikatoru, kā to

argumentē /Nosaukums A/ amatpersona apelācijas sūdzībā, jo nodokļu maksājumu veikšana neizslēdz fiktīvas

nodarbinātības faktu. Izskatāmajā lietā nav iesniegti pierādījumi tam, ka atteikums izsniegt pieteicējai

termiņuzturēšanas atļauju būtu negatīvi ietekmējis /Nosaukums A/ saimniecisko darbību vai reputāciju, līdz ar

to šie apstākļi objektīvi nav pārbaudāmi un arī vērtējami.

Saistībā ar /Nosaukums A/ apelācijas sūdzībā norādīto par tiesiskās paļāvības aspektiem, norādāms, ka

administratīvo tiesību doktrīnā ir apstiprināts, ka tiesiskā paļāvība ir konstatējama, ja personai ir bijis uz ko

paļauties, proti, iestādes skaidrs un beznosacījuma apsolījums, ja privātpersona uz šo apsolījumu ir paļāvusies

un ja privātpersonas paļāvība ir aizsardzības vērta (Briede J. 10.panta komentārs. Grām.: Administratīvā

procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 167.–169.lpp.).

Apgabaltiesas vērtējumā izskatāmajā gadījumā uz apstākļiem, ka pieteicējai vai arī tās darba devējam bija dots

pārvaldes apsolījums, ka pieteicējai tiks izsniegta termiņuzturēšanas atļauja arī uz nākamo periodu, nav norādīts,

un no lietas apstākļiem tas neizriet.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, tiesa

nosprieda

noraidīt /Persona A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru /Persona A/ tiktu piešķirta

termiņuzturēšanās atļauja Latvijas Republikā saskaņā ar Imigrācijas likuma 23.1panta otrās daļas 12.punktu,

izdošanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesneses: I.Kaļiņina S.Liniņa R.Paegle