Court dismisses claim for moral damages citing lack of legal basis and procedural economy principles.

Lietas arhīva Nr. A42-00132-19/3

ECLI:LV:ADRJRIT:2019:0510.A420294617.10.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

Rīgā 2019.gada 10.maijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese M.Miķelsone,

piedaloties biedrības “Latvijas Pilsoniskā cilvēktiesību komisija” pārstāvim /pers. D/ un pieteicējam /pers. E/, kā arī atbildētājas Ventspils

pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Ventspils pilsētas domes pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Ilzei Gredzenai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz biedrības “Latvijas Pilsoniskā cilvēktiesību komisija” biedra /pers.

E/ vārdā iesniegto pieteikumu par morālā kaitējuma 6000 euro atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Biedrība “Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību Komisija” (turpmāk – Biedrība) biedra /pers. E/ (turpmāk – pieteicējs) vārdā vērsās Ventspils

pilsētas pašvaldības policijā (turpmāk – Policija), lūdzot atlīdzināt morālā kaitējuma atlīdzību 3000 euro apmērā par Policijas nelikumīgo rīcību

administratīvā pārkāpuma lietā Nr.140008514, kas tika izbeigta, pamatojoties uz Kurzemes apgabaltiesas 2017.gada 30.marta spriedumu lietā

Nr.140008514 (lietas 57.?58.lapa).

Minētais iesniegums nosūtīts izskatīšanai Ventspils pilsētas domei (turpmāk – Dome).

[2] Ar Domes 2017.gada 28.augusta lēmumu Nr.1-72/341-2 noraidīta pieteicēja prasība par morālā kaitējuma 3000 euro apmērā atlīdzināšanu

(turpmāk – Lēmums). Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem (lietas 8.?9.lapa).

[2.1] 2014.gada 2.jūnijā Policijas darbinieks, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 175.pantu,

pieteicējam ir sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu ZZ813363 par ļaunprātīgu nepakļaušanos pašvaldības policijas darbinieka rīkojumam vai

prasībai, izpildot sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus.

Ar Ventspils tiesas 2014.gada 10.jūlija spriedumu lietā Nr.140008514, tiesa lēmusi pieteicēju sodīt par LAPK 175.pantā paredzētā

administratīvā pārkāpuma izdarīšanu. Tāpat arī Kurzemes apgabaltiesa, izvērtējot pierādījumus, nekonstatēja pārkāpumus Policijas amatpersonu

darbībās attiecībā uz pieteicēju un ar 2014.gada 5.novembra spriedumu atstāja negrozītu Ventspils tiesas 2014.gada 10.jūlija spriedumu. Spriedums

stājies spēkā 2014.gada 5.novembrī.

[2.2] 2017.gada 1.februārī pieteicējs iesniedza Kurzemes apgabaltiesā atkārtotu pieteikumu par lietas ierosināšanu sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem, ko tiesa pieņēma un ierosināja lietu, atzīstot, ka pieteicēja pieteikumā norādītais apstāklis, ka saskaņā ar LAPK 247.panta trešo daļu

pašvaldības policijas inspektoram nav tiesību sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu par LAPK 175.pantā paredzēto pārkāpumu, ir atzīstams par

jaunatklātu apstākli. Kurzemes apgabaltiesa ar 2017.gada 30.marta spriedumu atcēla jau spēkā stājušos Kurzemes apgabaltiesas 2014.gada

5.novembra spriedumu un administratīvā pārkāpuma lietu izbeidza, pamatojoties uz to, ka pašvaldības policijas darbinieks nav tiesīgs sastādīt

administratīvā pārkāpuma protokolu par LAPK 175.pantā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, jo to var sastādīt tikai Valsts policijas amatpersona.

Norādāms, ka šāds tiesas traktējums būtībā ir pretējs līdzšinējai tiesu praksei administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā saskaņā ar LAPK 175.pantu.

Tādējādi Policijas darbinieku rīcība nav bijusi ļaunprātīga un nolaidīga, bet atbilstoša tai brīdī spēkā esošajai tiesību normu interpretācijas praksei.

[2.3] Policija konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietvedībā ir tikai sastādījusi administratīvā pārkāpuma protokolu, bet lēmumu par personas

saukšanu pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 175.pantu ir pieņēmusi tiesa. Ņemot vērā, ka 2014.gada 5.novembra spriedums ir ticis atcelts,

tad, kā atzīts tiesu praksē – administratīvā pārkāpumā lietā pieņemtā lēmuma atcelšana par personas saukšanu pie administratīvās atbildības pati par sevi

ir morāls gandarījums – tā ir atzīšana par nevainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Līdz ar to ir nodrošināta restitūcija, kas ir pietiekams

atlīdzinājums. Neērtības, kas personai rodas iestādes lēmumu pārsūdzēšanas dēļ, nerada morālu kaitējumu.

Ievērojot minēto, Dome nekonstatē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) noteiktos

kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikumus, tādējādi pieteicēja prasība ir noraidāma.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2017.gada 29.augustā saņemts Biedrības pieteicēja vārdā iesniegtais pieteikums par morālā kaitējuma 3000 euro

atlīdzināšanu. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem (lietas 4.?7.lapa).

[3.1] Pieteicējs kopā ar Biedrības biedriem /pers. D/ un /pers. I/ ieradās krīzes centrā “Paspārne” (turpmāk – Krīzes centrs), lai pēc /pers. J/

lūguma piedalītos administratīvā procesa lietā par /pers. J/ bērnu atgūšanu. Konstatējot /pers. J/ierašanos Krīzes centrā kopā ar likumiskajiem

aizstāvjiem, kā arī videoieraksta veikšanu ar videokameru pierādījumu nodrošināšanas nolūkos, Krīzes centra direktore izsauca Policijas darbiniekus.

Policijas darbinieki, ļaunprātīgi izmantojot un pārsniedzot savas dienesta pilnvaras, nolūkā nodarīt būtisku kaitējumu pieteicējam, pārkāpa vairāku

normatīvo aktu prasības, nelikumīgi, bez brīdinājuma pielietojot fizisku spēku, aizturot pieteicēju un uzsākot administratīvā pārkāpuma lietu. Policijas

darbinieku rīcībā ir konstatējamas Krimināllikuma 317. un 318.panta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, vienlaikus tiek pārkāptas likuma “Par

policiju” un LAPK tiesību normas.

[3.2] Pieteicējs nav pārkāpis normatīvo aktu prasības, jo Policijas darbinieks nav paskaidrojis pieteicējam, kādu normatīvo aktu prasību viņš

pārkāpj un uz kāda pamata pieteicējs tiek aizturēts, tāpat arī administratīvā pārkāpuma protokolā pārkāptās tiesību normas nebija norādītas. Vienlaikus

norādāms, ka videoieraksta veikšana nav pārkāpums, bet ar vairāku Latvijas un starptautisku normatīvo aktu tiesību normu nostiprinātas tiesības.

[3.3] Tika nelikumīgi un būtiski ierobežotas pieteicēja tiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1., 5.,

10., 11., 13. u.c. panti, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencija. Tāpat vēršama uzmanība uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2014.gada 15.aprīļa spriedumu lietā Nr.14920/05.

[3.4] Policijas darbinieks /pers. O/ atstāja bez izskatīšanas visus pieteicēja lūgumus, tādējādi Policijas darbinieku pieņemtie lēmumi administratīvā

pārkāpuma lietā bijuši prettiesiski un pieteicējam nodarīts morālais kaitējums, kura atlīdzināšanas mērķis ir ne tikai taisnīguma un samierināšanas funkcija,

bet arī prevencijas funkcija, lai tas neatkārtotos nākotnē.

[4] 2017.gada 7.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemtajos paskaidrojumos Dome pieteikumu uzskata par nepamatotu, pamatojoties uz

Lēmumā norādītajiem argumentiem, papildus norādot turpmāk minēto (lietas 43.?45.lapa).

[4.1] Senāts vairākkārt ir atzinis, ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā nereti ir sastopamas procesuālas kļūdas, taču to ietekme uz gala lēmuma

tiesiskumu ir izvērtējama katrā lietā individuāli (sk. Senāta 2007.gada 11.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-24/2007 11.punktu, 2008.gada

23.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-576/2008 12.punktu, 2008.gada 28.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-625/2008 11.punktu un

2007.gada 22.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-52/2007 12.punktu).

Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā to, ka Ventspils tiesas 2014.gada 10.jūlija spriedums lietā Nr.140008514 tika atcelts ar Kurzemes apgabaltiesas

2017.gada 30.marta spriedumu, kurā tiesa secināja, ka lietas nosūtīšana jaunai izskatīšanai nav pamatota lietderības apsvērumu dēļ, administratīvā

pārkāpuma lietvedībā pieļautās procesuālās kļūdas dokumentu noformēšanā nevarēja ietekmēt lietā pieņemto gala lēmumu. Gluži pretēji, administratīvā

pārkāpuma procesā pieļauto kļūdu dēļ gala lēmums pret pieteicēju tika atcelts, tādējādi nodrošinot pieteicējam pozitīvu lietas atrisinājumu.

[4.2] Nav šaubu, ka pieteicēja iniciatīva administratīvā pārkāpuma lietas tiesiskuma izvērtēšanā ir novedusi pie lietas pozitīva atrisinājuma

pieteicējam, tomēr neērtības, kas rodas prettiesiska lēmuma apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas gadījumā, pašas par sevi nerada morālu kaitējumu.

Apstākļi, ka pieteicējam pašam ar iesniegumu jāvēršas iestādē vai tiesā, nav uzskatāmi par morālās ciešanas radošiem, jo administratīvā akta vai

faktiskās rīcības apstrīdēšana un pārsūdzēšana ir tiesību normās paredzēts privāttiesību mehānisms, kas pats par sevi nav uzskatāms par pazemojošu un

morālas ciešanas izraisošu.

[5] Administratīvajā rajona tiesā 2019.gada 20.februārī saņemts pieteicēja iesniegums, kurā pieteicējs groza prasītā morālā kaitējuma apmēru no

3000 euro uz 6000 euro (lietas 164.lapa).

[6] Tiesas sēdē Biedrības pārstāvis un pieteicējs uzturēja pieteikumu, pamatojoties uz pieteikumā norādītajiem argumentiem, savukārt Domes

pilnvarotā pārstāve pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādītajiem argumentiem.

Tāpat tiesas sēdē tika nopratināti liecinieki – Krīzes centra vadītāja /pers. R/ (turpmāk – /pers. R/) (lietas 183.?186.lapa) un Policijas darbinieki

/pers. O/ (turpmāk – /pers. O/) (lietas 186.?193.lapa) un /pers. S/ (lietas 193.?199.lapa).

Motīvu daļa

[7] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, liecinieku liecības, izvērtējusi lietas apstākļus un lietā esošos

pierādījumus, secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[8] Lietā ir izvērtējams pieteicēja prasījums par administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

[9] 2018.gada 1.martā spēkā stājās Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums. Likuma

mērķis ir nodrošināt privātpersonai Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumu un

nemantisko kaitējumu, kas tai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai

nepamatotas rīcības dēļ.

Atbilstoši Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 5.punktam lietas,

kuras šā likuma spēkā stāšanās dienā izskata saskaņā ar Atlīdzināšanas likumu, tiesa izskata un zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu izvērtē atbilstoši

tiesiskajam regulējumam, kāds bija spēkā līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai. Savukārt ar grozījumiem Atlīdzināšanas likumā, kas spēkā stājās

2018.gada 1.martā, personiskā kaitējuma un morālā kaitējuma jēdzienu vietā ir ieviests nemantiskā kaitējuma jēdziens un grozītas attiecīgās tiesību

normas. Atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 8.punktā noteikts, ka šie grozījumi nav piemērojami to lietu izskatīšanā, kurās attiecīgais iesniegums

iestādē vai pieteikums tiesā iesniegts līdz šo grozījumu spēkā stāšanās dienai.

Ievērojot minēto, šajā lietā, vērtējot zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzināšanas tiesisko pamatu, ir piemērojamas Atlīdzināšanas likuma normas,

kas bija spēkā līdz 2018.gada 1.martam.

[10] No pieteikuma izriet, ka pieteicējs lūdz morālā kaitējuma atlīdzinājumu par Policijas darbinieku pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem

administratīvā pārkāpuma lietas Nr.140008514 ietvaros (nepamatota prasību izvirzīšana, aizturēšana, administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana).

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 2. 1 pantu atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir prettiesisks lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Vienlaikus tiesu

judikatūrā atzīts, ka persona var prasīt atlīdzinājumu arī par administratīvā pārkāpuma lietā iestādes pieļautu procesuālu pārkāpumu, ja attiecīgais

pārkāpums vērtējams kā tāds, kas radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu (sal. sk. Senāta 2013.gada 30.aprīļa lēmuma lietā

Nr.SKA-454/2013 6.punktu un Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 10.janvāra sprieduma lietā Nr.A420175015 14.punktu).

Minētais saskan arī ar Atlīdzināšanas likuma 9.pantā definēto morālā kaitējuma jēdzienu, proti, tas ir personiskais kaitējums, kas izpaužas kā

fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Saskaņā ar

Atlīdzināšanas likuma 11.panta trešo daļu morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas

tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. No minētās tiesību normas izriet, ka morālais kaitējums tiek prezumēts, proti, tiek pieņemts, ka

konkrēts aizskārums konkrētajai personai varētu izraisīt nepamatotas ciešanas (sk. Senāta 2008.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.SKA-83/2008

11.punktu).

Līdz ar to sākotnēji izvērtējams, vai pastāv morālā kaitējuma atlīdzināšanas tiesiskais pamats saistībā ar pieteicēja norādītajiem apstākļiem, lai lemtu

par tā atlīdzināšanu.

[11] Saistībā ar konkrētajā lietā izvērtējamo notikumu tiesa konstatē šādus faktiskos apstākļus.

Pieteicējs 2014.gada 2.jūnijā kopā ar vēl trīs personām ieradās Krīzes centrā. Pieteicējs Krīzes centra telpās (uzgaidāmajā telpā – vestibilā),

norisinoties sarunai ar Krīzes centra direktori, veica filmēšanu. Pēc vairākiem Krīzes centra direktores lūgumiem pieteicējs filmēšanu nav pārtraucis, pēc

kā Krīzes centra direktore izsauca Policijas darbiniekus. Pieteicējs atteicās pārtraukt filmēšanu un uzrādīt personu apliecinošu dokumentu Policijas

darbiniekiem, kā rezultātā pieteicējs tika aizturēts un nogādāts Valsts policijas iecirknī (Ostas ielā 33, Ventspilī). 2014.gada 2.jūnijā plkst.17.00

pieteicējam sastādīts administratīvās aizturēšanas protokols Nr.A-020614-229 par to, ka pieteicējs aizturēts personas datu noskaidrošanai un

administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanai (turpmāk – Aizturēšanas protokols) (lietas 118.lapa). Protokolā norādīts, ka aizturēšanas laikā

personas un mantu apskate nav notikusi, mantas nav izņemtas. 2014.gada 2.jūnijā plkst.17.40 sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par LAPK

175.pantā paredzēto pārkāpumu. Aizturētā persona atbrīvota plkst.18.48.

[12] Pieteicējs uzskata, ka Policijas darbinieki, īstenojot savas pilnvaras, nav izvirzījuši pieteicējam ar tiesību normām pamatotas prasības pārtraukt

filmēšanu un uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.

Vispirms no pieteicēja tiesai iesniegtā videomateriāla, Policijas darbinieku dienesta ziņojumiem un liecinieku liecībām tiesas sēdē tiesa secina, ka

pieteicējam, kaut arī ne tik izvērstā veidā, kā pieteicējs to būtu vēlējies (konkrēta likuma panta nosaukšana, skaidrošana), tomēr prasības pārtraukt

filmēšanu Krīzes centrā un uzrādīt personu apliecinošu dokumentu Policijas darbinieki izvirzīja.

Tāpat tiesa nepiekrīt pieteicēja argumentiem par Policijas darbinieku prasību nepamatotību un pretlikumību turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

Tiesas ieskatā, vispirms lietā ir būtiski ņemt vērā, kāda veida iestādē notikumi 2014.gada 2.jūnijā norisinājušies. Proti, no lietas materiāliem

pievienotā Krīzes centra nolikuma 2.1.punkta izriet, ka Krīzes centrs ir palīdzības institūcija, kurā tiek sniegta psiholoģiskā, sociālā un cita veida palīdzība

krīzes situācijā nonākušām personām. Krīzes centra darbības mērķis ir veicināt krīzes situācijā nonākušās personas psiholoģiskās un sociālās stabilitātes

atgūšanu (lietas 129.?130.lapa). Krīzes centra galvenais uzdevums ir nodrošināt profesionālu sociāli – psiholoģisku palīdzību krīzes situācijā nonākušām

personām, piesaistot nozaru speciālistus, kā arī veicināt krīzes situācijā nonākušo personu sociālo rehabilitāciju un integrāciju sabiedrībā (pieejams:

http://www.kc-pasparne.lv/lv/par_mums/).

No iepriekš minētā tiesa secina, ka Krīzes centrā ģimenēm ar bērniem ir ierobežotas piekļuves iestāde, kura rūpējas par ģimenēm ar bērniem, kas

ir nokļuvušas krīzes situācijā, nodrošinot tām sociālo un psiholoģisko drošību, kā arī konfidencialitāti un tiesības uz privāto dzīvi. Līdz ar to nav

pieļaujams, ka Krīzes centra telpās atrodas personas, kuras veic filmēšanu, aizskarot centra klientu Satversmē garantētās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību un konfidencialitāti laikā, kamēr tām tiek sniegta sociālā un psiholoģiskā palīdzība. Kā izriet no lietas materiālos esošā videomateriāla,

pieteicējs vairākkārt pieprasa Centra direktorei un Policijas darbiniekiem citēt konkrētu normatīvo aktu, kas paredz aizliegumu filmēt Krīzes centra

telpās. Tiesa norāda, ka apstāklis, ka iestādes iekšējos normatīvajos aktos notikumu brīdī nebija tiešā tekstā atrunāts aizliegums filmēt Krīzes centra

telpās notiekošo, nevar būt attaisnojums tam, ka tiek aizskartas personu, kas atrodas Krīzes centrā, no Satversmes izrietošās tiesības. Vienlaikus tiesa

secina, ka pieteicējs bija informēts par konkrētās iestādes darbības mērķi un attiecīgi no tā izrietošajiem pienākumiem rūpēties par Krīzes centra

pakalpojumus izmantojošo personu privātās dzīves aizsardzību. Tas izriet gan no Krīzes centra direktores /pers. R/ 2014.gada 2.jūnija iesnieguma (lietas

119.lapa), gan no pieteicēja lietā iesniegtā videomateriāla no notikuma vietas, kas arī lietā netiek apstrīdēts. Neskatoties uz minēto apstākli, pieteicējs

turpināja filmēšanu.

Tāpat vērā ņemams apstāklis, ka filmēšana notika uzgaidāmajā telpā (vestibilā), caur kuru piekļuve ir psihologa kabinetam un Krīzes centra

direktores kabinetam, kā arī vestibils ir savienots ar gaiteni uz stacionāru, kur atrodas Krīzes centra pastāvīgie klienti. Tātad personas, kas ieradušās

Krīzes centrā saņemt palīdzību un arī personas, kas atrodas Krīzes centrā, šķērso tieši šo telpu, lai nokļūtu kabinetos, kur tiek sniegtas speciālistu

konsultācijas. No videomateriāla nepārprotami redzams, ka pieteicējs neaprobežojas ar Krīzes centra direktores un Policijas darbinieku sarunas

filmēšanu, bet veic visaptverošu filmēšanu, vēršot kameras objektīvu 360 grādu leņķī. Tāpat filmēšanas laikā vairākkārt dzirdams durvju zvans, kā arī ir

redzami telpās ienākoši apmeklētāji. Kā paskaidroja Krīzes centra direktore, filmēšana notika apmeklētāju pieņemšanas laikā.

Ņemot vērā, ka pieteicējs notikuma vietā, Policijas darbinieku klātbūtnē tika informēts par to, ka viņš atrodas ierobežotas piekļuves iestādē, kurā ir

jāievēro Krīzes centra apmeklētāju tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un konfidencialitāti, tad arī bija pamatota Policijas darbinieku prasība

izslēgt videokameru un pārtraukt filmēšanu. Turklāt pieteicēja komunikācijas veids ar Policijas darbiniekiem ir raksturojams kā tāds, kas apzināti vērsts

uz konflikta situācijas radīšanu, nevis kādas viņam vai sabiedrībai svarīgu interešu īstenošanu, veicot filmēšanu Krīzes centra telpās. Tāpat redzams, ka

pieteicējs aktīvi deklarē savas tiesības, taču vienlaikus aizmirst, ka tiesības vicināt dūri beidzas tur, kur sākas cita cilvēka deguns (the right to swing my

fist ends where the other man's nose begins), teikts kādā angļu sakāmvārdā. Arī pieteicēja vēlme atrasties Krīzes centra telpās un filmēt tajā notiekošo

beidzas tur, kur ar šo vēlmi var tikt aizskartas citas personas privātā dzīve.

Norādāms, ka gan no Prokuratūras likuma 9.panta, gan no likuma „Par policiju” 22.panta pirmās daļas izriet, ka minēto amatpersonu likumīgās

prasības ir obligāti jāizpilda. Kā atzinis Senāts, jebkurš policijas darbinieka rīkojums, ko viņš izdevis, pildot dienesta pienākumus, atzīstams par visiem

saistošu un sākotnēji ir jāizpilda. Vienlaikus nevar liegt pašai personai, pret kuru vērstas policijas darbinieku prasības, kvalificēti izvērtēt izvirzīto prasību

tiesiskumu (sk. Senāta 2006.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-454/2006 10.punktu). Ievērojot minēto, tiesas ieskatā, Policijas izteiktajām

prasībām, ja vien tās nav acīmredzami pretlikumīgas, ir jāpakļaujas.

Līdz ar to pieteicējam, lai arī viņš uzskatīja, ka ar savām darbībām (veicot filmēšanu) normatīvo aktu prasības nepārkāpj, notikuma brīdī nebija

pamata atteikties no prasības pārtraukt filmēšanu izpildes. Gadījumā, ja pieteicējs nepiekrita viņam izvirzītajai prasībai, viņš varēja ar attiecīga satura

sūdzību vērsties pie augstākas amatpersonas.

Ievērojot iepriekš minēto, tiesa atzīst Policijas darbinieku prasību pārtraukt filmēšanu Krīzes centra telpās par pamatotu.

[13] Pieteicējs izteicis iebildumus, ka ticis nepamatoti aizturēts, neizvērtējot citus mazāk ierobežojošus līdzekļus administratīvā pārkāpuma

protokola sastādīšanai.

Saskaņā ar Satversmes 94.pantu nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu. Šādas tiesības noteiktas arī

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 5.panta pirmajā daļā. Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiesības uz brīvību un drošību ir pirmā

līmeņa pamattiesības indivīda fiziskās drošības aizsardzībai, un kā tādas bauda fundamentālu nozīmi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada

3.oktobra sprieduma lietā “McKay pret Apvienoto Karalisti” 30.punktu). Šo tiesību mērķis ir pasargāt personas no tā, ka tām patvaļīgi tiek atņemta

brīvība (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā “Khudoroyov pret Krieviju” 124.punktu). Tomēr jāņem vērā, ka ne Eiropas Cilvēktiesību

un pamatbrīvību konvencija un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma “McKay pret Apvienoto

Karalisti” 30.punktu un tajā norādītās atsauces), ne arī Satversmes 94.pants neaizliedz brīvības atņemšanu vai ierobežošanu vispār, bet aizliedz to

veikt bez tiesiska – likumā noteikta – pamata.

Saskaņā ar likuma “Par policiju” 22.panta pirmo daļu policijas darbinieks ir valsts varas pārstāvis, un likumīgās prasības un rīkojumi, ko viņš

izvirzījis vai devis, pildot dienesta pienākumus, visām personām ir obligāti jāizpilda. Nepakļaušanās policijas darbinieka likumīgajām prasībām ir

sodāma. Savukārt saskaņā ar likuma “Par policiju” 12.panta 4.punktu policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta

kompetencei, ir tiesības administratīvi aizturēt likumpārkāpējus. Minētās tiesības ir precizētas LAPK, kura 252.pantā, kas noteic, ka šajā kodeksā tieši

paredzētajos gadījumos, lai pārtrauktu administratīvos pārkāpumus, kad izlietoti citi ietekmēšanas līdzekļi, lai noteiktu pārkāpēja personu, lai sastādītu

protokolu par administratīvo pārkāpumu, ja to nevar izdarīt uz vietas un ja protokola sastādīšana ir obligāta, un lai izpildītu administratīvo pārkāpumu

lietās pieņemtos lēmumus, ir atļauta personas administratīva aizturēšana, personas aplūkošana un mantu apskate, kā arī mantu un dokumentu izņemšana.

Savukārt minētā likuma 254.panta 1.punkts paredz, ka policijas darbinieki (amatpersonas) var administratīvā kārtā aizturēt personu cita starpā, ja

notikusi ļaunprātīga nepakļaušanās policijas darbinieka vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, vispārīgi policijas darbiniekam ir likumīgas tiesības aizturēt personu, lai pārtrauktu administratīvo pārkāpumu, kad ir

izlietoti citi ietekmēšanas līdzekļi. Iepriekš minētā tiesību norma nav interpretējama tādējādi, ka aizturēšanas rezultātā visos gadījumos persona obligāti ir

atzīstama par vainīgu un saucama pie administratīvās atbildības. Aizturēšana var tikt īstenota arī tajos gadījumos, ja ir objektīvs pamats policijai iejaukties

un izmeklēt lietas apstākļus, tādējādi novēršot iespējamo likumpārkāpumu. Pretējā gadījumā policija nespētu pilnvērtīgi nodrošināt sabiedrisko kārtību un

drošību.

Izskatāmajā lietā, kā tas izriet no Aizturēšanas protokola, pieteicējs ticis aizturēts personas datu noskaidrošanai un administratīvā pārkāpuma

protokola sastādīšanai (lietas 118.lapa).

Likuma “Par policiju” 12.panta pirmās daļas 2.punktā ir noteikts, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta

kompetencei, ir tiesības pārbaudīt personām, kuras tiek turētas aizdomās par likumpārkāpumu izdarīšanu, personību apliecinošos dokumentus, kā arī

citus dokumentus, kas nepieciešami to tiesību normu ievērošanas pārbaudei, kuru izpildes kontrole un uzraudzība uzdota policijai.

Ņemot vērā, ka pieteicējs ignorēja Policijas darbinieku pamatoti izteiktās prasības pārtraukt filmēšanu Krīzes centra telpās, tad Policijas darbinieki

pamatoti izteica pieteicējam prasību uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Kā izriet no videomateriāla, pieteicējs atteicās uzrādīt personu apliecinošu

dokumentu, proti, nepakļāvās Policijas darbinieka likumīgai prasībai. Ņemot vērā minēto, Policijas darbiniekiem bija tiesības veikt pieteicēja

administratīvo aizturēšanu, lai noskaidrotu personību, atbilstoši LAPK 254.panta 1.punktā noteiktajām tiesībām.

Tāpat tiesa norāda, ka Policijas darbinieku prasību tiesiskums šajā gadījumā nekādā veidā nav atkarīgs no tā, vai persona administratīvā

pārkāpuma lietvedības rezultātā tiek saukta pie administratīvās atbildības par pārkāpumu, kuru pamanot, pārtraucot vai novēršot, Policijas darbinieki

izteikuši savas prasības. Tiesiskums izriet no attiecīgā brīdī pastāvošās objektīvās nepieciešamības izmantot likumdevēja piešķirtās tiesības, lai veiktu

savus darba pienākumus, proti, no pastāvošās faktiskās nepieciešamības izvirzīt attiecīgas prasības (sk. Senāta 2007.gada 20.marta spriedumu lietā

Nr.SKA?68/2007).

Tiesa atzīst, ka, pastāvot pamatotām aizdomām, kas liecina, ka tiek izdarīts administratīvais pārkāpums, Policijai bija tiesības pieteicēju aizturēt, lai

noskaidrotu personību. Tāpat būtisks ir apstāklis, ka notikumi norisinājās Krīzes centra telpās, proti, ierobežotas piekļuves iestādē, kurā, kā jau iepriekš

norādīts, ir jāievēro apmeklētāju tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un konfidencialitāti.

Vienlaikus vērā ņemams arī otrs Aizturēšanas protokolā norādītais aizturēšanas pamats – protokola sastādīšana. Vērtējot to kopsakarībā ar

Policijas darbinieku ziņojumiem un lietas materiālos esošo videomateriālu, tiesa secina, ka pieteicēja aizturēšanas iemesls bija iespējamā administratīvā

pārkāpuma pārtraukšana.

Turklāt arī pieteicēja uzvedība neveicināja konflikta risinājumu ar citiem līdzekļiem, kuri mazāk ierobežotu pieteicēju. Proti, no lietā esošā

videomateriāla ir redzams, ka pieteicējs nepiekrīt izpildīt Policijas darbinieku prasības pārtraukt filmēšanu Krīzes centra telpās, turklāt veids, kādā

pieteicējs komunicē ar Policijas darbiniekiem, pieprasot citēt likuma normas, liecina par to, ka konkrētajā gadījumā neveidojās konstruktīva saruna starp

pieteicēju un Policijas darbiniekiem, kas liecinātu, ka pieteicējs uzrādīs personu apliecinošu dokumentu, pārtrauks filmēšanu un būs iespējama

administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana, neaizturot pieteicēju.

Apkopojot iepriekš minēto, tiesai nerodas šaubas, ka pieteicēja aizturēšana nebija patvaļīga un tika veikta atbilstoši tā brīža apstākļiem un Policijas

darbinieku vērtējumam par pieteicēja iespējamo pārkāpumu, vēl jo vairāk ņemot vērā iestādes, kurā norisinājās notikumi, īpašo statusu. Norādītajos

apstākļos pieteicēja arguments, ka viņa aizturēšana notikusi neizvērtējot, vai pastāv citi mazāk ierobežojoši līdzekļi, ir nepamatots.

Ņemot vērā minēto, tiesa konstatē, ka Policija, 2014.gada 2.jūnijā, aizturot pieteicēju personas datu noskaidrošanai un administratīvā pārkāpuma

protokola sastādīšanai, rīkojusies atbilstoši tā brīža apstākļiem un likuma ietvaros.

[14] Pieteicējs iebilst pret to, ka nepamatoti sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols.

Saskaņā ar LAPK 238.1 panta pirmo daļu, saņemot ziņas, kuras norāda uz iespējamu administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, šā kodeksa 247.pantā

minētās personas triju darba dienu laikā pieņem lēmumu par administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanu vai par atteikšanos uzsākt administratīvā

pārkāpuma lietvedību (šā kodeksa 238.2 un 239.pants), vai par materiālu pārsūtīšanu pēc piekritības. Lēmumu par administratīvā pārkāpuma lietvedības

uzsākšanu var pieņemt, arī sastādot administratīvā pārkāpuma protokolu vai fiksējot to rezolūcijas veidā uz dokumenta, kas satur ziņas vai faktus par

iespējamu administratīvo pārkāpumu.

Tātad lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā var uzsākt, sastādot administratīvā pārkāpuma protokolu. Administratīvā pārkāpuma protokola

funkcija ir fiksēt ziņas par iespējamo administratīvo pārkāpumu. Administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana ir starpdarbība, kas pati par sevi

nenozīmē, ka protokolā norādītā persona saucama pie administratīvās atbildības. Saskaņā ar LAPK 248.pantu, administratīvā pārkāpuma protokolā

norāda ziņas, kas nepieciešamas administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai. Protokolā norādītās ziņas ir lietas faktiskie apstākļi, kuri nepieciešami, lai

varētu noteikt administratīvā pārkāpuma sastāvu, pārbaudīt tā piemērošanas priekšnoteikumus un konkretizēt tiesiskās sekas. Turklāt šīs ziņas var vēlāk

apstiprināties vai arī neapstiprināties, iegūstot papildus pierādījumus. Administratīvā pārkāpuma lieta noslēdzas ar lēmuma pieņemšanu.

Lēmumi administratīvā pārkāpuma lietā var būt dažādi, tajā skaitā arī tādi, kas izbeidz iesākto lietvedību. Ja lēmums administratīvā pārkāpuma lietā

ir kļūdains, tas ietekmē pie administratīvās atbildības sauktās personas subjektīvās tiesības uz labu pārvaldību vai taisnīgu tiesu un tā nodara viņai morālu

kaitējumu, uz ko norāda arī Atlīdzināšanas likumā ietvertais regulējums par to, ka atlīdzinājumu var prasīt par prettiesisku lēmumu administratīvā

pārkāpumu lietā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ne administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšana, ne administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana vai

nesastādīšana nerada personai morālu kaitējumu, jo tam nav tiešas ietekmes uz personas subjektīvajām tiesībām, tādēļ minētie apstākļi paši par sevi

nerada atlīdzinājuma tiesisko pamatu.

Tāpat norādāms, ka administratīvā pārkāpuma protokols kā faktu izklāsta dokuments nerada personai morālu kaitējumu, jo tam nav tiešas

ietekmes uz personas subjektīvajām tiesībām, tādēļ administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana pati par sevi nerada atlīdzinājuma tiesisko pamatu un

iestāde pamatoti par administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanu pieteicējam nav piešķīrusi atlīdzinājumu (sal. sk. Senāta 2008.gada 23.maija

sprieduma lietā Nr.SKA-259/2008 6.punktu).

Attiecīgi atbilstoši iepriekš noradītājam nebūtu piešķirama nozīme tam, ka administratīvā pārkāpuma protokols ir sastādīts, izņemot ja tas darīts

acīmredzami bez tiesiska pamata. Izskatāmajā lietā lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā tika uzsākta un administratīvā pārkāpuma protokols

sastādīts, pamatojoties uz policijas darbinieka ziņojumā sniegtajām ziņām par pieteicēja rīcību Krīzes centra telpās (lietas 121.lapa). Līdz ar to

apstāklim, ka iesniegums no liecinieces /pers. R/ noformēts vēlāk, nav izšķirošas nozīmes. Proti, pieteicējam administratīvā pārkāpuma protokols

sastādīts par LAPK 175.pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu- par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka likumīgajam

rīkojumam vai prasībai, kad viņš izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus. Līdz ar to tiesai nav pamata uzskatīt, ka administratīvā

pārkāpuma protokols sastādīts patvaļīgi un bez pirmšķietama pamatojuma.

Vienlaikus lietā konstatējams, ka ar Kurzemes apgabaltiesas 2017.gada 31.marta spriedumu administratīvā pārkāpuma tiesvedība pret pieteicēju

izbeigta noilguma dēļ.

[15] Pieteicējs norāda, ka Policijas darbinieks /pers. O/ atstāja bez izskatīšanas pieteicēja lūgumus: realizēt tiesības uz bezmaksas advokāta

palīdzību; informēt tuviniekus par aizturēšanu; izskaidrot tiesības Aizturēšanas protokola sastādīšanas laikā; iepazīties ar visiem lietas materiāliem, izdarīt

no tiem izrakstus, norakstus un izgatavot kopijas. Tāpat pieteicējs norāda, ka noticis Aizturēšanas protokola viltojums.

Tiesai nav iespējams pārliecināties par to, vai Aizturēšanas protokola sastādīšanas laikā pieteicējam tika izskaidrotas tiesības. Pieteicējs norāda, ka

tas netika darīts, savukārt Policijas darbinieki tik senus notikumus detalizēti tiesas sēdē atcerēties nevarēja. Vienlaikus tiesai nerodas šaubas, ka

pieteicējam faktiski ir zināmas viņa procesuālās tiesības un pienākumi viņa aizturēšanas brīdī, jo saskaņā ar Tiesu informācijas sistēmā pieejamām ziņām

pieteicējs vairākkārtīgi ir ticis aizturēts, kad bija veicis filmēšanu Valsts policijas vai prokuratūras telpās. Tāpat tiesa uzskata, ka pat, ja minētie

procesuālie pārkāpumi (informēt tuviniekus par aizturēšanu; izskaidrot tiesības Aizturēšanas protokola sastādīšanas laikā; iepazīties ar visiem lietas

materiāliem, izdarīt no tiem izrakstus, norakstus un izgatavot kopijas) būtu konstatējami, tie konkrētajā situācijā nav atzīstami par tādiem, kas rada

būtisku pieteicēja tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Citiem vārdiem, tie nekādi nav kavējuši pieteicēju aizstāvēt savas tiesības. Arī pieteicējs vien

norādījis uz šiem procesuāliem pārkāpumiem, nesniedzot skaidrojumu, kādā veidā tie radījuši viņa tiesību būtisku aizskārumu.

Tāpat tiesa kritiski vērtē pieteicēja argumentus par Aizturēšanas protokola viltošanu. Tiesas vērtējumā pieteicējs piešķīris šim apstāklim subjektīvu

novērtējumu nolūkā pēc iespējas vairāk dramatizēt situāciju saistībā ar Policijas darbinieku darbu. Kā tiesas sēdē noskaidrots no Policijas darbiniekiem,

tad Aizturēšanas protokols ticis pārrakstīts, jo ar pieteicēju bijušas nesaskaņas par tajā norādīto aizturēšanas laiku. Protokolā attiecīgi labots aizturēšanas

laiks, norādot, ka tas noticis plkst.16.35. Līdz ar to pastāvot šādiem apstākļiem, tiesai nav pamata piešķirt ticamību pieteicēja apgalvojumam par

Aizturēšanas protokola viltošanu.

Attiecībā uz pieteicēja argumentu par šķēršļiem realizēt tiesības uz bezmaksas advokāta palīdzību norādāms sekojošais.

Vispirms vērā ņemams ir apstāklis, ka administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas dienā – 2014.gada 2.jūnijā – administratīvā pārkāpuma

lieta netika izskatīta, un pieteicējs netika saukts pie atbildības. Kā jau iepriekš norādīts, administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana ir starpdarbība,

kas pati par sevi nenozīmē, ka protokolā norādītā persona saucama pie administratīvās atbildības. Saskaņā ar LAPK 248.panta pirmo daļu

administratīvā pārkāpuma protokolā norāda ziņas, kas nepieciešamas administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai. Atbilstoši LAPK 213.pantam

administratīvo pārkāpumu lietas par šā kodeksa 175.pantā paredzēto pārkāpumu izskata rajonu (pilsētu) tiesu tiesneši. Administratīvā pārkāpuma lieta

tika izskatīta Ventspils tiesā un attiecīgi 2014.gada 10.jūlijā pieņemts spriedums. Līdz ar to pieteicējam bija laiks, lai iepazītos ar administratīvā

pārkāpuma protokolu un sagatavotu aizstāvību. Tāpat norādāms, ka administratīvā pārkāpuma lietās normatīvie akti neparedz obligātu aizstāvja

pieaicināšanu.

[16] Apkopojot iepriekš minēto, norādītajos apstākļos tiesa nekonstatē tiesisko pamatu pieteicēja pieprasītā morālā kaitējuma atlīdzināšanai. Līdz

ar to pieteicēja pieteikums ir noraidāms kā nepamatots.

[17] Tiesa ir izvērtējusi arī visus pārējos pieteicēja argumentus, taču nekonstatē, ka šie argumenti būtu būtiski no tiesību viedokļa un ka tie varētu

ietekmēt pēc būtības tiesas secinājumu par pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu. Tāpēc procesuālās ekonomijas principa ietvaros tiesa nesniedz uz tiem

atbildes.

Vienlaikus norādāms, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta

izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tā nav saprotama kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (sk., piemēram, 1994.gada

19.aprīļa sprieduma lietā “Van de Hurk v. The Netherlands” (iesnieguma Nr.16034/90) 61.punktu). Tiesai ir jāuzklausa visi argumenti, bet nav

pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par

nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumu lietā Nr.10153/82).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt biedrības “Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību Komisija” biedra /pers. E/ vārdā iesniegto pieteikumu par morālā kaitējuma 6000 euro

atlīdzināšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās

rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese M.Miķelsone