Court dismisses appeal against fine for parking car on pedestrian path in Latvian administrative law case.

Lieta Nr. 1A-0051-18

ECLI:LV:KURT:2018:0803.1A69005118.3.S

S P R I E D U M S

Ventspilī, 2018.gada 3.augustā

Kurzemes rajona tiesa

tiesnese Ilona Rudzīte,

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ sūdzību par Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka /pers. B/ 2018.gada 23.aprīļa lēmumu

Nr./numurs/,

k o ns t a t ē ja

2018.gada 9.martā Rīgas pašvaldības policijas Centra pārvaldes inspektors Valsts amatpersona sastādījis administratīvā pārkāpuma

protokolu - lēmumu Nr./numurs/ par to, ka 2018.gada 9.martā plkst.14:25 transportlīdzeklis ROVER, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/,

bija novietots stāvēšanai Kr.Valdemāra ielā 76, Rīgā, iekšpagalmā uz gājēju ietves, kur tas nav atļauts, neievērojot Ceļu satiksmes noteikumu 121.9

punkta noteiktās prasības, un, pamatojoties uz Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantu, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - Latvijas APK)

149.10 panta ceturtās daļas 5.punktu par minēto pārkāpumu uzlikts naudas sods transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam) 30 EUR apmērā (lietas

10.lapa).

/pers. A/ (turpmāk arī - Sūdzības iesniedzējs) lēmumu pārsūdzējis.

Izskatot /pers. A/ sūdzību, Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks /pers. B/ (turpmāk arī - Iestāde) 2018.gada 23.aprīlī pieņēmis lēmumu

Nr./numurs/ (turpmāk arī - Lēmums), ar kuru 2018.gada 9.marta Rīgas pašvaldības policijas (turpmāk arī - RPP) Centra pārvaldes inspektora Valsts

amatpersona lēmums atstāts negrozīts.

Lēmumā, par kuru iesniegta sūdzība, norādīts, ka Iestādei izskatot /pers. A/ 2018.gada 22.marta sūdzību (turpmāk - Sūdzība Nr.1) par

RPP Centra pārvaldes inspektora Valsts amatpersona (turpmāk - Amatpersona) 2018.gada 9.martā sastādīto administratīvā pārkāpuma protokolu -

lēmumu Nr./numurs/ (turpmāk - Lēmums Nr.1), noskaidrots, ka 2018.gada 9.martā plkst.14:25 Krišjāņa Valdemāra ielā 76, Rīgā, Amatpersona

konstatēja, ka transportlīdzeklis Rover Mini, ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, (turpmāk - Transportlīdzeklis) novietots stāvēšanai uz

ietves vietā, kur tas nav atļauts. Ministru kabineta 2015.gada 2.jūnija noteikumu Nr.279 “Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk - CSN)

121.9.apakšpunkts nosaka, ka aizliegts apstāties un stāvēt uz ietvēm, gājēju ceļiem, gājēju un velosipēdu ceļiem, kopīgiem gājēju un velosipēdu ceļiem,

velosipēdu ceļiem un velojoslām, izņemot šo noteikumu 117.punktā minētos gadījumus. CSN 117.punkts nosaka, ka stāvvietās pie ietves vai, uzbraucot

uz ietves, ja stāvvieta apzīmēta ar 529., 537. vai 539. ceļa zīmi un 830.-839. papildzīmi, tajās norādītajā veidā atļauts stāvēt motocikliem, tricikliem,

kvadricikliem un vieglajiem automobiļiem bez piekabēm, bet, ja stāvvieta apzīmēta ar 830. vai 831. papildzīmi, - arī vieglajiem automobiļiem ar

piekabēm, kā norādīts ar attiecīgo papildzīmi un ceļa apzīmējumiem. Par CSN 121.9.apakšpunkta prasību neievērošanu administratīvā atbildība noteikta

Latvijas APK 149. 10 panta ceturtās daļas 5.punktā. Ņemot vērā norādīto, Amatpersona pieņēma Lēmumu Nr.1, ar kuru Transportlīdzekļa īpašniekam

(valdītājam), pamatojoties uz Ceļu satiksmes likuma (turpmāk - CSL) 43.2 pantu, Latvijas APK 214. 1 pantu un RPP 2016.gada 30.jūnija iekšējiem

noteikumiem Nr.5-nts “Par amatpersonu tiesībām izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas un pieņemt lēmumus par Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa 214.1 panta pirmajā daļa minētajiem pārkāpumiem”, uzlika naudas sodu trīsdesmit euro apmērā. Sūdzībā Nr.1 norādīts, ka nama Krišjāņa

Valdemāra ielā 76, Rīgā, pagalmā izvietotas saskaņotas ceļa zīmes, kas atļauj novietot transportlīdzekļus stāvēšanai tikai ar noteiktām atļaujām.

Transportlīdzekļi, tajā skaitā Transportlīdzeklis, novietoti uz privātīpašumā esošās teritorijas. Transportlīdzekļu novietošanu nama pagalmā regulē CSN

13.nodaļa, kurā paredzēti tikai divi nosacījumi transportlīdzekļu novietošanai konkrētajā vietā, kurus Transportlīdzekļa novietojums nepārkāpa. Papildus

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka fakts, ka gar ceļa brauktuvi tiek novietotas betona flīzes vai izklāts bruģis, ko izdarījuši paši zemes īpašnieki, nenozīmē,

ka tā ir ietve, ko RPP nav pierādījusi. Sūdzības iesniedzējs lūdz atcelt Lēmumu Nr.1. Izvērtējot Sūdzības iesniedzēja argumentus, norādīts, ka saskaņā ar

Latvijas APK 286.panta pirmās daļas nosacījumiem, sūdzību vai protestu par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu augstāka iestāde izskata

rakstveida procesā 30 dienu laikā pēc sūdzības vai protesta saņemšanas, bet lietās par satiksmes noteikumu pārkāpumiem - pēc visu lietas materiālu

saņemšanas. CSL 19.panta pirmajā daļā noteikts, ka ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma, CSN un citu normatīvo aktu prasības, kas

nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus; jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, kā arī jāievēro

luksoforu signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības; 41.panta pirmajā daļā noteikts, ka ceļu satiksmi regulē un uzrauga policijas darbinieki un citas

likumos un citos normatīvajos aktos tam pilnvarotas personas. Latvijas APK 243.panta pirmā daļa nosaka, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā

ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma

lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus

apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā; otrā daļa nosaka, ka iestādē pierādīšanas pienākums administratīvā pārkāpuma lietvedībā ir institūcijai

(amatpersonai), kura sauc personu pie administratīvās atbildības [..]. RPP Centra pārvaldes darbinieki notikuma vietā ieradās pēc 2018.gada 9.marta

plkst.13:03 saņemta izsaukuma, par to, ka Krišjāņa Valdemāra ielā 76, Rīgā, vairāki transportlīdzekļi novietoti stāvēšanai uz ietves. No administratīvā

pārkāpuma lietā esošajiem materiāliem - fotoattēliem un Lēmuma Nr.1, konstatējams, ka Transportlīdzeklis ar diviem sānu riteņiem ir novietots

stāvēšanai Lēmumā Nr.1 norādītajā vietā un laikā uz gājēju ietves vietā, kur tas ir aizliegts. Saskaņā ar CSN 2.18.apakšpunktu, ietve ir ceļa daļa, kas

paredzēta gājējiem. Ietve piekļaujas brauktuvei vai ir atdalīta no tās. No minētās tiesību normas secināms, ka ietvi no brauktuves nodala pēc tās

funkcionālās nozīmes, proti, ietve ir paredzēta gājēju kustībai. Ceļu satiksmes noteikumi nenoteic ietves kā ceļa daļas konkrētu platumu, bet gan noteic,

ka tā piekļaujas brauktuvei vai ir atdalīta no tās. [..] CSN neparedz ceļa zīmi “ietve”, līdz ar to brauktuve no ietves netiek nodalīta ar ceļa zīmēm, bet jau

attiecīgā ceļa posma izbūves procesā, izbūvējot ietvi augstāk nekā ceļa braucamo daļu, vai arī citādāk nodalot to no ceļa brauktuves. Tādejādi jau

būvniecības procesā tiek panākts, ka brauktuves un ietves robežas ir vizuāli viegli uztveramas. Tas apstāklis, ka ar transportlīdzekli ir iespējams uzbraukt

uz attiecīgās vietas, nepadara šo vietu par tādu, kas paredzēta transportlīdzekļu kustībai, [..]. Tiesas ieskatā nav izšķirošanas nozīmes arī tam, cik augsts

ir paaugstinājums un cik plata un kādas konfigurācijas ietve ir, jo tas nemaina vietas funkcionālo dabu, proti, tā paredzēta gājējiem. CSN 13.sadaļas

“Ceļu satiksme dzīvojamās zonās” 141.punktā noteikts, ka transportlīdzekļu stāvēšana dzīvojamās zonās atļauta tikai speciāli paredzētās stāvvietās. Ja

tādu stāvvietu nav vai ja tās ir aizņemtas, transportlīdzekļu stāvēšana atļauta tikai vietās, kur tas netraucē gājēju pārvietošanos vai citu transportlīdzekļu

braukšanu. Savukārt 144.punktā minēts, ka šajā nodaļā minētās prasības attiecas arī uz daudzdzīvokļu namu pagalmiem. No minētā izriet, ka stāvēšanai

dzīvojamā zonā ir paredzēti stingrāki noteikumi, nekā to paredz CSN 11.sadaļas “Apstāšanās un stāvēšanas” normas. Ja dzīvojamajā zonā konstatēts

tāds apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpums, kas regulēts kādā 11.sadaļas punktā [..], atbildība par šīs normas pārkāpšanu netiek izslēgta tikai

tādēļ, ka pārkāpums noticis dzīvojamā zonā. [..] ar tiesu praksē vairākkārt nostiprinātu judikatūru ir atzīts, ka uz dzīvojamām zonām attiecināmas gan

CSN 11.nodaļā noteiktās prasības, gan papildus 13.nodaļā noteiktās prasības. Tādējādi daudzdzīvokļu namu pagalmos, kuros ir spēkā dzīvojamām

zonām paredzētie ceļu satiksmi regulējošie noteikumi, automašīnas vadītājam ir jāievēro arī citi CSN minētie apstāšanās un stāvēšanas noteikumi, [..], t.i.,

konkrētā gadījumā arī CSN 121.9.apakšpunkta noteikumi. Administratīvā apgabaltiesa līdzīgā lietā ir atzinusi, ka nepamatota ir atsaukšanās uz to, ka

zemesgabala daļa atrodas ārpus Rīgas pašvaldības institūciju noteikto sarkano līniju robežām un ir daļa no kādai privātpersonai piederošā nekustamā

īpašuma. [..]. Secināms, ka minētā teritorija ir publiski pieejama un atbilst publiskas ārtelpas pazīmēm. Tiesiskās attiecības ceļu satiksmē, cita starpā,

regulē CSL un CSN. CSL 2.panta 1.punkts nosaka, ka šā likuma mērķis ir noteikt ceļu satiksmes norises un ceļu satiksmes drošības organizatoriskos un

tiesiskos pamatus Latvijā, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu. No minētā izriet,

ka attiecības ceļu satiksmē ir publisko tiesību regulācijas priekšmets, līdz ar to šajās tiesiskajās attiecībā pretstatā privāto tiesību principam - atļauts viss,

kas nav aizliegts, piemērojams publisko tiesību princips - atļauts vien tas, kas noteikts tiesību normās. CSL 38.panta pirmā daļa nosaka, ka satiksmi uz

ceļiem organizē ar ceļa zīmēm, ceļa apzīmējumiem, luksoforiem, transporta un gājēju plūsmas nožogojumiem un citiem tehniskajiem līdzekļiem, kas atbilst

Latvijā obligāto standartu un citu normatīvu prasībām. Kā atzinis Senāts, ceļa zīmes ir īpaša veida administratīvie akti, kas ietver vispārēju rīkojumu (sk.

Senāta 2008.gada 7.marta lēmuma lietā Nr.213/2008 7. punktu). Proti, ceļa zīmes regulē nenoteikta skaita satiksmes dalībnieku rīcību nenoteikta skaita

gadījumos. Ņemot vēra iepriekš minēto, konstatēts, ka transportlīdzekļu novietošana stāvēšanai Lēmumā Nr.1 norādītajā vietā nav regulēta ar ceļa zīmi

vai ceļa apzīmējumu, kas atļautu novietot stāvēšanai Transportlīdzekli, neievērojot CSN 121.9.apakšpunktā noteiktās prasības, proti, šajā vietā nav

izvietota 537. ceļa zīme “Stāvvieta” vai kāda cita ceļa zīme. Tiesu praksē līdzīgos gadījumos ir atzīts, ka situācijā, kad vadītājs nolēmis novietot

transportlīdzekli stāvēšanai konkrētā vietā, vadītājam vispirms ir jāpārliecinās par ceļu satiksmes režīmu konkrētajā vietā. [..] jebkuram transportlīdzekļa

vadītājam novietojot stāvēšanai savu transportlīdzekli, neatkarīgi no savas rīcības motīviem, ir pienākums pārliecināties par transportlīdzekļu stāvēšanas

režīmu konkrētajā ceļa posmā. Lietas izskatīšanas gaitā nav konstatēti Latvijas APK 239. pantā noteiktie apstākļi, kas nepieļauj lietvedību administratīvā

pārkāpuma lietā. Latvijas APK 32.panta pirmā daļa nosaka, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā

paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem. Par Latvijas APK

149.10 panta ceturtās daļas 5.punkta pārkāpumu ir paredzēts tikai viens soda veids un apmērs - naudas sods trīsdesmit euro apmērā. Latvijas APK

22.pants nosaka, ka administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu

ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus. Lai sasniegtu

Latvijas APK 22.pantā noteikto administratīvā soda mērķi, secināts, ka Lēmums Nr.1 atstājams negrozīts. Ņemot vērā iepriekš minēto, pamatojoties uz

Latvijas APK 287.panta pirmās daļas 1. punktu, RPP priekšnieks /pers. B/ nolēmis Amatpersonas Lēmumu Nr.1 atstāt negrozītu, bet Iesniedzēja

Sūdzību Nr.1 noraidīt (lietas 6.-7.lapa).

Nepiekrītot Iestādes Lēmumam, /pers. A/ tiesā iesniedza sūdzību par Lēmumu (turpmāk - Sūdzība), kurā norādīts, ka 2018.gada 26.aprīlī

saņēmis Lēmumu. Minētam Lēmumam nepiekrīt pilnībā. Sūdzībā norādīts, ka transportlīdzeklis Rover, ar valsts reģistrācijas numura zīmi /reģistrācijas

numurs/, tika novietots uz zemes, kas ir privātīpašums, daudzdzīvokļu nama pagalmā, kas ir atzīstama par blakus teritoriju, teritorijā, kurā ir atļauts atstāt

stāvēšanai transportlīdzekļus tikai ar speciālām atļaujām, jo tajā ir uzstādītas valsts un pašvaldības institūcijās saskaņotas ceļu zīmes. Rīgas pašvaldības

policijas priekšnieks Lēmumā atsaucies uz 2012.gada 31.oktobra spriedumu lietā Nr.142248412 un kā argumentāciju soda piemērošanai un lēmuma

atstāšanai spēkā norādījis, ka CSN neparedz ceļa zīmi “ietve”, bet gan jau izbūves procesā tiek panākts, ka tā tiek izbūvēta augstāk nekā ceļa braucamā

daļa un tādejādi jau būvniecības procesā tiek panākts, ka brauktuves un ietves robežas ir vizuāli viegli uztveramas. Bez tam, atsaucoties uz minēto tiesas

spriedumu, norādīts, ka tam nav izšķirošas nozīmes cik augsts ir paaugstinājums, cik plata un kādas konfigurācijas ietve, jo tas nemaina tās funkcionālo

dabu, proti, tā paredzēta gājējiem. Jau iesniedzot Sūdzību Nr.1, nepastāvēja un nepastāv strīds par to, ka ir darbības, kas ir aizliegtas uz gājēju ietvēm un

saistībā ar tām pilnībā var piekrist minētā spriedumā paustajām atziņām. Bet svarīgi ir tas, ka konkrētajā lietā ir strīds par to vai tā ir ietve. Proti, jau

iepriekšējā sūdzībā norādīts, ka šīs flīzes, jā, uz paaugstinājuma, ko varētu uzskatīt par robežu, kas nošķir brauktuvi, ir uzlikuši paši dzīvokļu īpašnieki, lai

novietotu tur savus transportlīdzekļus. Tai vietā nekad iepriekš un arī tagad, pie pašu izvietotām betona flīzēm, nav bijusi izbūvēta gājēju ietve, ko

apstiprina gan dzīvojamā nama un tā teritorijas izbūves projekts, kas pieejams Valsts zemes dienestā, gan novietojums plaknē. Proti, vizuāli apskatot

dzīvē ir redzams, ka šī ceļa apmale, ko Rīgas pašvaldības policijas darbinieki vēlas uzskatīt par gājēju ietvi, nenodrošina gājējiem ne kustību no kādas

ietves līdz kādai citai, ne piekļūšanu ieejai savā namā, ne iešanu gar savu namu. Līdz ar to, vienīgais, kas konkrētajā un tamlīdzīgās situācijās būtu

konstatējams, ir tas, ka nama iedzīvotāji, īpašnieki transportlīdzekļus novieto ar diviem sānu riteņiem zaļajā zonā uz pašu izklātas betona flīžu strīpas.

Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks savā Lēmumā neargumentē, kāpēc būtu uzskatāms, ka vieta, kur atradās transportlīdzeklis, ir ietve. Valsts

iestādei, vainojot kādu personu pārkāpuma izdarīšanā, ņemot vērā judikatūrā atzīto, ka personas vainojamība administratīvā pārkāpuma izdarīšanā ir

pielīdzināma kriminālprocesā esošai apsūdzībai, ir jāievēro noteiktas normatīvo aktu prasības un jānorāda precīza pārkāpuma izdarīšanas vieta un būtība.

Transportlīdzeklis stāvēja nama pagalmā, kas nemaz netiek norādīts. No lēmuma secināms, ka Transportlīdzeklis bez maz vai ticis atstāts uz gājēju ietves,

kas atrodas blakus Krišjāņa Valdemāra ielas brauktuvei, pretī 76.namam. Būtu apstrīdams arī cits Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka arguments.

Proti, viņš atsaucas uz tiesu judikatūru un norāda, ka stāvēšanai dzīvojamā zonā, kam pielīdzināmi ir arī dzīvojamo māju pagalmi, ir paredzēti stingrāki

noteikumi, nekā to paredz CSN 11 .sadaļa. Tātad Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks, pamatojoties uz senāku judikatūru, kas mēdz mainīties, grib

uzsvērt, ka daudzdzīvokļu namu pagalmos ir paredzēta daudz stingrāka kārtībā, nekā tas būtu ārpus tiem. Šāds secinājums ir absurds un neloģisks, ņemot

vērā, ka sabiedrības drošības apdraudējuma risks ir daudz augstāks ārpus tiem. Savukārt, ja gribētu apgalvot, ka riska pakāpe ir daudz augstāka namu

pagalmos un citās blakus teritorijās, tad tas nonāktu pretrunā ar Ceļu satiksmes likuma mērķi, tas ir, aizsargāt cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī

fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu uz ceļa, jo transportlīdzekļu plūsma ārpus namu pagalmiem ir lielāka, ārpus tiem ir pieļaujams

lielāks braukšanas ātrums un līdz ar to arī apdraudējuma risks lielāks. Ņemot vērā minēto, pamatojoties uz Latvijas APK 288.pantu, 289.pantu, 289. 1

pantu un 289.l2 panta otrās daļas 2.punktu lūgts atcelt lēmumu Nr.D57/01/512480215/1 un lietu izbeigt (lietas 1.-4.lapa).

Tiesā saņemti Rīgas pašvaldības policijas pilnvarotā pārstāvja zvērināta advokāta D.Kalniņa paskaidrojumi, ka no lietā esošajiem

materiāliem - fotoattēliem un administratīvā pārkāpuma protokola viennozīmīgi izriet, ka 2018.gada 9.martā Krišjāņa Valdemāra ielā 76, Rīgā,

Transportlīdzeklis tika novietots stāvēšanai uz ietves vietā, kur tas ir aizliegts. CSN 121.9.apakšpunktā noteikts, ka aizliegts apstāties un stāvēt uz ietvēm,

gājēju ceļiem, gājēju un velosipēdu ceļiem, kopīgiem gājēju un velosipēdu ceļiem, velosipēdu ceļiem un velojoslām, izņemot šo noteikumu 117. punktā

minētos gadījumus. Savukārt CSN 117.punktā paredzēts, ka Stāvvietās pie ietves vai, uzbraucot uz ietves, ja stāvvieta apzīmēta ar 529., 537. vai 539.

ceļa zīmi un 830.-839. papildzīmi, tajās norādītajā veidā atļauts stāvēt motocikliem, tricikliem, kvadricikliem un vieglajiem automobiļiem bez piekabēm,

bet, ja stāvvieta apzīmēta ar 830. vai 831. papildzīmi, - arī vieglajiem automobiļiem ar piekabēm, kā norādīts ar attiecīgo papildzīmi un ceļa

apzīmējumiem. Par CSN 121.9. apakšpunkta prasību neievērošanu administratīvā atbildība noteikta Latvijas APK 149.10 panta ceturtās daļas 5.punktā.

/pers. A/ Sūdzībā norāda, ka administratīvais pārkāpums tika konstatēts teritorijā, kas ir privātīpašums, daudzdzīvokļu nama pagalmā, kas ir blakus

teritorija, kurā atļauts novietot transportlīdzekļus stāvēšanai tikai ar speciālajām atļaujām. Atbilstoši CSL 1.panta 6.punktam ceļu satiksmes dalībnieks ir

jebkura persona, kas atrodas uz ceļa vai tieši piedalās ceļu satiksmē. CSL 2.panta 1.punkts nosaka, ka šī likuma mērķis ir noteikt ceļu satiksmes

drošības organizatoriskos un tiesiskos pamatus Latvijā, lai aizsargātu cilvēka dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskām un juridiskām personām piederošo

mantu. No minētā izriet, ka attiecības ceļu satiksmē ir publisko tiesību regulācijas priekšmets, kurās piemērojams publisko tiesību princips -atļauts tikai

tas, kas noteikts tiesību normās, nevis privāto tiesību princips - atļauts viss, kas nav aizliegts. Ņemot vērā iepriekš noradītas tiesību normas un tiesu

praksi, Iestāde norada, lai ietve pildītu savu funkciju - nodrošināt netraucētu gājēju kustību, nav nepieciešams konstatēt konkrētu vietu uz kurieni ved

ietve, lai pārkāpumu konstatēšanas vieta tiktu uzskatīta par ietvi. Galvenais kritērijs ir tas, ka šī ceļa daļa ir paredzēta gājējiem. /pers. A/ norāda, ka

Lēmumā nav pamatota atsauce uz tiesu praksi par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu piemērošanu dzīvojamās zonās, jo norādītā tiesu prakse varētu

būt nepiemērota un novecojusi. Nepiekrīt šādai tiesību normu interpretācijai un norāda, ka CSN ir regulēti vispārējie un speciālie apstāšanās un

stāvēšanas noteikumi, un 141.punkts nav speciālā tiesību norma, attiecībā pret CSN 121.9.apakšpunktu. Abas šīs normas ir iekļautas CSN un ir vienāda

juridiskā spēka tiesību normas, kas nevar izslēgt viena otru. CSN 141.punktā ietvertais īpašais regulējums ir atzīstams par papildus nosacījumu

vispārīgām apstāšanās un stāvēšanas prasībām, kas noteiktas CSN 121.9.apakšpunktā, nevis kā vispārīgo prasību izslēdzošs nosacījums.Iestāde norāda,

ka šāds Sūdzības iesniedzēja viedoklis nav pamatots, atsaucoties uz 2016. un 2017.gada tiesu praksi, kur Rīgas apgabaltiesa norāda, ka ņemot vērā

CSN 13.nodaļā noteikto dzīvojamās zonas būtību, dzīvojamās zonas pagalmos ietvertais īpašais regulējums ir atzīstams par papildus nosacījumu

vispārīgām apstāšanās un stāvēšanas prasībām, kas noteiktas CSN 11.nodaļā, nevis kā vispārīgo prasību izslēdzošs nosacījums. Tādējādi dzīvojamās

zonās ir jāievēro gan vispārīgie CSN 11.nodaļā noteiktie stāvēšanas un apstāšanās noteikumi, gan papildus arī CSN 13.nodaļā noteiktais. Tāpat Rīgas

apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 2017.gada 30.novembra spriedumā lietā Nr.1A68022117 norāda, ka, ja CSN 13.nodaļa būtu jāpiemēro

tādējādi, ka tā izslēdz vispārīgās CSN 11.nodaļā noteiktās tiesību normas, tad pirmkārt, tas būtu pretrunā ar 1968.gada 8.novembra Konvencijas par

ceļu satiksmi 23.pantā “Apstāšanās un stāvēšana” noteiktajām obligātajām prasībām, kurām līgumslēdzējas puses nedrīkst paredzēt izņēmumus, otrkārt,

šāda situācija būtu pretrunā ar dzīvojamo zonu noteikšanas mērķi un, treškārt, tas novestu pie nepieļaujamas situācijas, kad transportlīdzekļu vadītājs

transportlīdzekli varētu atstāt jebkurā vietā. Ņemot vērā iepriekš norādīto, Sūdzības iesniedzējam nav pamata apšaubīt aktuālo tiesu praksi saistībā ar

transportlīdzekļu novietošanu stāvēšanai daudzdzīvokļu namu pagalmos. Iestāde jau pārsūdzētajā Lēmumā ir norādījusi plašu un detalizētu pamatojumu,

kāpēc /pers. A/ sūdzība ir noraidāma un Rīgas pašvaldības policijas Centra pārvaldes inspektora 2018.gada 9.marta administratīvā pārkāpuma

protokols-lēmums Nr.512480215 ir atstājams negrozīts. Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdz tiesu noraidīt /pers. A/ Sūdzību (lietas 26.-28.lapa).

Tiesā saņemti /pers. A/ papildus paskaidrojumi, kuriem pievienotas Nekustamā īpašuma Kr.Valdemāra ielā 76, Rīgā, zemes robežu plāna un

tehniskā projekta kopijas, un norādīts, ka rodas neloģiska un absurda situācija, jo vairākiem nama Rīgā, Kr.Valdemāra ielā 76, iedzīvotājiem/īpašniekiem

pastāv strīds par pašvaldības policijas pieņemtajiem lēmumiem par šiem pašiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, jo nevar piekrist, ka novietojot

transportlīdzekli uz sev piederoša zemes gabala, Sūdzības iesniedzēja gadījumā - ģimenei piederoša, uz kura paši esot izveidojuši vietu, kur novietot

transportlīdzekli un, kur tie novietoti gadiem, tagad, kad namā sākusi dzīvot viena persona, kas vēlas tādā veidā “iepriecināt” pārējos, pašvaldības policija

soda pašus zemes tiešos un pastarpinātos īpašniekus par savas zemes izmantošanu savām vajadzībām, gūstot pašvaldības budžetā līdzekļus no

privātīpašnieku zemes uz apgalvojot, ka namu pagalmos ir jāievēro stingrāki noteikumi, nekā uz ceļa ārpus tiem (lietas 31.-34.lapa).

Latvijas APK 289.6 panta septītā daļa nosaka, ka izskatot sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā, tiesai cita starpā jāizlemj: vai ir noticis

administratīvais pārkāpums, vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, vai persona ir

sodāma par šo administratīvo pārkāpumu, vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību un kāds administratīvais sods piemērojams personai.

Saskaņā ar Latvijas APK 9.pantu par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta)

darbība vai bezdarbības, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru

likumā paredzēta administratīvā atbildība.

Pārbaudījusi lietas materiālus, izvērtējusi /pers. A/ Sūdzību un pārsūdzēto Lēmumu, tiesa atzīst, ka Iestādes konstatētie faktiskie un tiesiskie

apstākļi, uz tiem balstītie secinājumi ir pareizi un Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka /pers. B/ 2018.gada 23.aprīļa lēmums Nr./numurs/ ir atstājams

negrozīts, bet /pers. A/ sūdzība noraidāma, jo tajā nav norādīti tādi apstākļi, kas varētu būt par pamatu Lēmuma atcelšanai.

Tiesa konstatē, ka lietā ir iegūti pierādījumi ar kuriem pamatots pārsūdzētais Lēmums un pamatojoties uz kuriem Iestāde secinājusi, ka Sūdzības

iesniedzējs ir izdarījis Latvijas APK 149.10 panta ceturtās daļas 5.punktā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Latvijas APK 289. 13panta trešā daļa nosaka, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks

argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Tiesa secina, ka Lēmumā pilnīgi un vispusīgi izvērtēti visi lietā esošie pierādījumi, kā arī izvērtēti un atspēkoti sūdzībā ietvertie argumenti,

izskatot administratīvā pārkāpuma lietu atbilstoši Latvijas APK prasībām, un tiesa pilnībā pievienojas Lēmuma motivācijai.

Latvijas APK 243.panta ceturtā daļa nosaka, ka, ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo

darbību veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma

protokolā fiksējusi amatpersona.

Tiesa atzīst, ka lietā nav iegūti nekādi pierādījumi, kas pierādītu citus apstākļus, nekā tas ir norādīts 2018.gada 9.marta administratīvā pārkāpuma

protokolā-lēmumā Nr./numurs/.

Attiecībā uz Sūdzības iesniedzēja, lūdzot atcelt Lēmumu, Sūdzībā norādīto, ka Transportlīdzeklis netika novietots uz ietves, bet uz flīzēm,

paaugstinājuma, ko varētu uzskatīt par robežu, kas nošķir brauktuvi, ko uzlikuši paši dzīvokļu īpašnieki, lai novietotu tur savus transportlīdzekļus,

minētajā vietā nekad iepriekš un arī tagad, pie pašu izvietotām betona flīzēm, nav bijusi izbūvēta gājēju ietve, minētā vieta nenodrošina gājējiem ne kustību

no kādas ietves līdz kādai citai, ne piekļūšanu ieejai savā namā, ne iešanu gar savu namu, Transportlīdzeklis stāvējis nama pagalmā, kas nemaz netiek

norādīts, tiesa konstatē sekojošo.

No lietas materiāliem un pievienotajiem fotoattēliem redzams, ka vieta, kur novietots Transportlīdzeklis atrodas daudzdzīvokļu māju iekšpagalmā.

Transportlīdzeklis novietots vietā, kas atrodas uz paaugstinājuma attiecībā pret brauktuvi un ir atdalīta no braucamās daļas ar apmali.

CSN izpratnē, dzīvojamās zonās un daudzdzīvokļu namu pagalmos, vieta pa kuru pārvietojas transportlīdzekļi ir brauktuve, un

attiecībā uz transportlīdzekļu novietošanu stāvēšanai dzīvojamās zonā, tajā skaitā daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pagalmā, tā vadītājam ir jāievēro

norādīto noteikumu 141.punkts, kā arī 121.9 punkts.

CSN 141.punkts nosaka, ka transportlīdzekļu stāvēšana dzīvojamās zonās atļauta tikai speciāli paredzētās stāvvietās. Ja tādu stāvvietu nav vai ja

tās ir aizņemtas, transportlīdzekļu stāvēšana atļauta tikai vietās, kur tas netraucē gājēju pārvietošanos vai citu transportlīdzekļu braukšanu.

CSN 121.9.apakšpunkts nosaka, ka aizliegts apstāties un stāvēt uz ietvēm, gājēju ceļiem, gājēju un velosipēdu ceļiem, kopīgiem gājēju un

velosipēdu ceļiem, velosipēdu ceļiem un velojoslām, izņemot šo noteikumu 117.punktā minētos gadījumus.

CSN 117.punkts nosaka, ka stāvvietās pie ietves vai, uzbraucot uz ietves, ja stāvvieta apzīmēta ar 529., 537. vai 539. ceļa zīmi un 830.- 839.

papildzīmi, tajās norādītajā veidā atļauts stāvēt motocikliem, tricikliem, kvadricikliem un vieglajiem automobiļiem bez piekabēm, bet, ja stāvvieta apzīmēta

ar 830. vai 831. papildzīmi, - arī vieglajiem automobiļiem ar piekabēm, kā norādīts ar attiecīgo papildzīmi un ceļa apzīmējumiem. Stāvvietās uz ietves

transportlīdzekļi jānovieto vienā rindā iespējami tuvu brauktuvei. Uz ietves atļauts stāvēt velosipēdiem, divriteņu mopēdiem un motocikliem bez

blakusvāģa, ja tas netraucē gājēju pārvietošanos.

CSN 2.punktā dotajos skaidrojumos ir norādīts, ka ietve ir ceļa daļa, kas paredzēta gājējiem. Ietve piekļaujas brauktuvei vai ir atdalīta no tās.

Izvērtējot minēto un fotogrāfijās redzamo, tiesa atzīst, ka divās rindās gar brauktuves malu izvietotās betona plāksnes pēc nozīmes un

minētās vietas būvniecības procesa (brauktuves un ietves atdalījums ar apmalēm, tās izmērs, platums, izvietojums (zāliena teritorija)) ir ietve. Minētā vieta

ir paredzēta gājēju kustībai māju iekšpagalmā, nodrošina gājēju pārvietošanos dzīvojamo māju kompleksa ietvaros. Tā ir izvietota pretim ieejai/izejai no

dzīvojamās mājas. Tāpat teritorija ir brīvi pieejama citām personām.

Tāpat ir redzams, ka šajā vietā gājēju kustība nav nekādā veidā ierobežota un šī vieta nav paredzēta transportlīdzekļu kustībai.

Apstāklis, ka ar transportlīdzekli ir iespējams uzbraukt uz attiecīgās vietas, nepadara šo vietu par tādu, kas paredzēta transportlīdzekļu kustībai un

nemaina vietas funkcionālo dabu, proti, tā paredzēta gājējiem, kā arī apstāklis, ka šajā vietā ietve ir platāka un uz tās iespējams iebraukt ar

transportlīdzekli, nevar būt par pamatu izmantot šo ietvi kā stāvlaukumu.

Tāpat tiesa konstatē, ka teritorija, kur tika novietots stāvēšanai Sūdzības iesniedzēja Transportlīdzeklis, nav apzīmēta ar ceļu

satiksmes zīmēm, kas norādītu, ka ir atļauta stāvēšana uz ietves.

Izvērtējot minēto secināms, ka vieta, kur novietots stāvēšanai Transportlīdzeklis, ir vērtējama kā ietve CSN izpratnē, līdz ar to

konkrētajā gadījumā ir konstatēta CSN 121.9.apakšpunkta prasību neievērošana.

Tiesa atzīst, ka transportlīdzeklis ROVER MINI, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, bija novietots stāvēšanai uz ietves - vietā, kur

tas ir aizliegts, administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā vietā - Kr.Valdemāra ielā 76, Rīgā, iekšpagalmā.

N o Lēmuma redzams, ka Iestāde ir izvērtējusi un norādījusi, ka Transportlīdzeklis bija novietots stāvēšanai dzīvojamā zonā daudzdzīvokļu

dzīvojamās mājas pagalmā, līdz ar to, sūdzības iesniedzēja /pers. A/ iebildums par pārkāpuma vietas nenorādīšanu Lēmumā nav pamatots. Kā arī,

apstāklis, ka Sūdzības iesniedzējam ir atšķirīgs viedoklis par notikuma vietas teritorijas vērtējumu, nevar būt par pamatu Iestādes Lēmuma atcelšanai.

Par CSN 121.9.apakšpunkta prasību neievērošanu administratīvā atbildība noteikta Latvijas APK 149. 10 panta ceturtās daļas 5.punktā, par ko

transportlīdzekļa vadītājam paredzēts naudas sods 30 EUR apmērā.

Saskaņā ar Latvijas APK 32.panta pirmo daļu, sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta

atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

Latvijas APK 149. 10 panta ceturtā daļa ir imperatīva norma, kas nosaka konstantu soda veidu un apmēru par izdarīto administratīvo pārkāpumu.

Tas nozīmē, ka likumdevējs jau ir paredzējis, ka par šādu CSN pārkāpumu ir piemērojams konkrēts naudas soda apmērs.

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 panta otrās daļas 1.punktu, 289.13 un 289.18 pantu, tiesa

no s pri e da

atstāt negrozītu Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka /pers. B/ 2018.gada 23.aprīļa lēmumu Nr./numurs/, bet /pers. A/ sūdzību -

noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Kurzemes apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no nolēmuma paziņošanas dienas, apelācijas sūdzību

iesniedzot Kurzemes rajona tiesā.

Tiesas nolēmums pieejams tiesas kancelejā 2018.gada 3.augustā.

Tiesnese (personiskais paraksts) I.Rudzīte