Legislator Case Law & Legislation
A420218516 / SKA-1182-17 ECLI:LV:AT:2017:1229.A420218516.2.S AI generated

Supreme Court dismisses appeal on child custody termination, ruling the court acted correctly by not terminating custody when parents did not delay remedial actions.

Case Number A420218516 / SKA-1182-17
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia dismissed the applicants' cassation complaints against the Regional Administrative Court's decision regarding child custody termination. The applicants argued that the Regional Court failed to properly evaluate risks and delay in addressing harmful conditions before terminating parental rights. The court held that the Regional Court correctly followed the law because the parents had not delayed remedial actions, and the child was already separated from the family before the custody case was formally initiated.

Legislator headnote

AI generated

Bāriņtiesu likuma 22. panta 1.1 daļa; 22. panta 2. daļa: The Regional Court is not required to terminate parental custody if the parents have not delayed in removing harmful conditions for the child's development, even if the child is currently separated from the family.

Keywords

AI generated
child custody termination parental rights suspension risk assessment procedure Regional Administrative Court supreme court cassation

Cited Legislation

AI generated
Bāriņtiesu likuma 22. panta 1.1 daļa
Bāriņtiesu likuma 22. panta 2. daļa
Bāriņtiesu likuma 18. panta 31. daļa
Bāriņtiesu likuma 4. panta 2. daļa
Bāriņtiesu likuma 17. panta 1. punkts
Tiesībsarga likuma 25. pants
Administratīvā procesa likuma 348. panta 1. punkts
Administratīvā procesa likuma 351. pants

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. SKA-1182-17

Lieta Nr. A420218516

ECLI:LV:AT:2017:1229.A420218516.2.S

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

SPRIEDUMS

Rīgā 2017.gada 29.decembrī

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnese Veronika Krūmiņa

tiesnese Līvija Slica

tiesnese Ieva Višķere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. B/ un /pers. C/ pieteikumu par Rīgas bāriņtiesas bezdarbības

saistībā ar bērnu ievietošanu krīzes centrā atzīšanu par prettiesisku un Rīgas bāriņtiesas 2016.gada 31.maija lēmuma Nr. 1-6/1192 atcelšanu, sakarā ar

/pers. B/ un /pers. C/ un Rīgas bāriņtiesas kasācijas sūdzībām par Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 28.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[..]

Motīvu daļa

[8] Augstākā tiesa konstatē, ka lietas izskatīšanas laikā tiesā pieteicēju prasījumi tikuši dažādi interpretēti. Tomēr pieteicēju pieteikumi apvienotajās

lietās pamatā ir vērsti divos virzienos: par bāriņtiesas bezdarbību (nelemšanu) saistībā ar bērnu ievietošanu krīzes centrā un par bērnu aizgādības tiesību

atjaunošanu pieteicējiem (tostarp pārsūdzētā lēmuma izvērtēšanu). No pieteicēju pieteikuma skaidri izriet, ka pieteicēju pieteikums par bērnu atrašanos

krīzes centrā, pretēji bāriņtiesas kasācijas sūdzībā norādītajam, nav vērsts pret krīzes centru, bet tieši bāriņtiesu, jo, pieteicēju ieskatā, bāriņtiesa ir tā

institūcija, kurai ir jārīkojas šādās situācijās.

[9] Apgabaltiesa ir konstatējusi, ka bērnu skola 2016.gada 25.aprīlī telefoniski ziņoja bāriņtiesai par konkrētiem apstākļiem, kas varēja liecināt par

pret bērniem pieļautu vardarbību. Bāriņtiesa arī Augstākajai tiesai vēstulē apliecināja, ka no skolas šajā datumā telefoniski tika saņemta šāda informācija.

Līdz ar to pamatjautājums lietā ir par to, kā bāriņtiesai bija jārīkojas šādā situācijā.

Bāriņtiesa saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 2.panta pirmo daļu ir aizbildnības un aizgādnības iestāde, kas atbilstoši šā likuma 4.panta otrajai daļai un

17.panta 1.punktam nodrošina aizbildnībā un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzību. Atbilstoši Bāriņtiesu likuma 18.panta 31.daļai

bāriņtiesa normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos lemj par bērna nodošanu citas personas aprūpē.

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 5.punktu bāriņtiesa lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, ja konstatēta

vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu. Atbilstoši šā panta 1. 1daļai bāriņtiesa, ierosinot lietu par

bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, veic riska novērtēšanu (vecāka līdzatkarība, problēmas neatzīšana u.tml.), informē vecāku par sekām un

uzdod viņam sadarbībā ar sociālo dienestu noteiktā termiņā novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus. Ja vecāks šajā termiņā kavējas novērst bērna

attīstībai nelabvēlīgos apstākļus un bērna palikšana ģimenē var radīt draudus bērna dzīvībai un veselībai, bāriņtiesa lemj par aizgādības tiesību

pārtraukšanu vecākam un bērna šķiršanu no ģimenes.

Savukārt atbilstoši šā likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktam, ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai

dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa veselību vai dzīvību, bāriņtiesas priekšsēdētājs,

bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem. Atbilstoši

23.panta otrajai daļai šā panta pirmajā daļā minētajos gadījumos bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis

nogādā bērnu audžuģimenē, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, slimnīcā vai citos drošos apstākļos. Atbilstoši 23.panta

2.1daļai bāriņtiesa pirms vienpersoniska lēmuma pieņemšanas par bērna šķiršanu no ģimenes primāri izvērtē iespējas novērst dzīvības un veselības

apdraudējumu bērnam, paliekot ģimenē, un, ja to nav iespējams novērst ar līdzekļiem (pagaidu aizsardzība pret vardarbību, bērna nodošana citas

personas, ar kuru bērnam ir emocionāla saikne, īslaicīgā aprūpē drošos apstākļos u.tml.), kuri mazāk ierobežo bērna tiesības uzaugt ģimenē, tā lemj par

bērna šķiršanu no ģimenes.

No Bāriņtiesu likuma 35.panta pirmās daļas izriet, ka bāriņtiesa lemj par bāreņa vai bez vecāku gādības palikuša bērna ievietošanu ilgstošas

sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, ja ārpusģimenes aprūpi bērnam nav iespējams nodrošināt pie aizbildņa vai audžuģimenē vai ja

aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē konkrētam bērnam nav piemērota. Bērnu aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta

piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē.

Tāpat arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka bērnu var šķirt no ģimenes, ja bērna dzīvība, veselība vai

attīstība ir nopietni apdraudēta vardarbības dēļ vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu, kā arī aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās

vides) dēļ. Atbilstoši 27.panta otrajai daļai šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzētajos gadījumos bērns šķirams no ģimenes, ja nav iespējams

novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē. 27.panta trešā daļa paredz, ka, šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta

ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē, kā arī valsts apmaksāta neatliekamā medicīniskā palīdzība ārstniecības

iestādēs vai palīdzība sociālās rehabilitācijas iestādēs. Bērnam primāri tiek nodrošināta iespēja augt pie aizbildņa vai audžuģimenē. 27.panta 3.1 daļa

paredz, ka ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam. Bērnu

aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē.

Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4.panta ceturtajai daļai bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem

nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē — audžuģimenē, pie aizbildņa, un tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta ilgstošas sociālās aprūpes

un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

No minētajām tiesību normām izriet, ka gadījumā, kad bāriņtiesai kļūst zināmi apstākļi, kas norāda uz iespējamu vardarbību pret bērniem,

konkrētās lietas izskatīšana ir bāriņtiesas kompetencē. Tas nozīmē, ka bāriņtiesai lieta jāņem savā pārziņā un jāveic visas no tiesību normām izrietošās

darbības situācijas noskaidrošanai un risināšanai, sākot ar faktisko apstākļu izpēti, piefiksēšanu dokumentārā vai citādā formā, iesaistīto personu viedokļu

noskaidrošanu utt. Tāpat tieši bāriņtiesai šādā situācijā jālemj būtiski ar tiesībām uz ģimenes dzīvi saistīti jautājumi, proti, par nepieciešamību šķirt bērnus

no ģimenes, nododot citu personu aprūpē, un vecāku aizgādības tiesību iespējamu ierobežošanu. Bāriņtiesa nevar šo jautājumu izlemšanu atstāt citām

institūcijām. Otra institūcija, kas ir tiesīga šķirt bērnus no ģimenes un pieņemt lēmumu par bērnu ievietošanu krīzes centrā, ir policija saskaņā ar likuma

“Par policiju” 12.1pantu.

Tādējādi apgabaltiesa ir pareizi secinājusi, ka bāriņtiesai bija pienākums lemt par piemērotāko situācijas risinājumu, ja tiek konstatēts, ka bērnu

turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņu veselību un dzīvību.

Konkrētajā gadījumā bāriņtiesa, kā konstatējusi apgabaltiesa, nebija izlēmusi ne jautājumu par bērnu tālāko aprūpi, ne uzturēšanās vietu un

apstākļiem, ne vecāku tiesību apjomu.

[10] No iepriekš minētajām Bāriņtiesu likuma un Bērnu tiesību aizsardzības likuma normām arī izriet, ka gadījumā, ja bāriņtiesa konstatē, ka pastāv

apstākļi bērnu šķiršanai no ģimenes un bērniem ir jānodrošina ārpusģimenes aprūpe, tad bērna ievietošana krīzes centrā ir nevis primārais, bet gan

galējais līdzeklis. Proti, vispirms bāriņtiesai ir jāizvērtē citi saudzējošāki un ģimeniskai videi atbilstošāki risinājumi, bērnam nodrošinot ārpusģimenes aprūpi

– audžuģimenē, pie personām, ar kurām bērnam ir emocionāla saikne, radiniekiem un tml. Tikai tad, ja šāds ārpusģimenes aprūpes veids konkrētajā

gadījumā nav iespējams, bērnam nodrošināma aprūpe aprūpes iestādē. Tādā veidā tiek ievērots samērīguma princips (Augstākās tiesas 2017.gada

16.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1032/2017 (A420187616) 8.punkts).

Turklāt bērnu ievietošanu krīzes centrā ir jāuzskata par galējo risinājumu arī tādēļ, ka aprūpes iestādē bērns kļūst par šai iestādei īpaši pakļautu

personu. Šo attiecību rakstura dēļ bērns faktiski ir pakļauts šai iestādei, un iestāde ir tiesīga šīs attiecības lielā mērā vienpusēji regulēt, tostarp ierobežot

bērna pārvietošanos, pārbaudīt korespondenci un tml. (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 40., 41.pants) (Augstākās tiesas 2016.gada 30.decembra

lēmuma lietā Nr. SKA-1553/2016 (680066216) 8.punkts).

Ievērojot iepriekš minēto, nav pamatoti bāriņtiesas kasācijas sūdzības argumenti, ka bāriņtiesai, konstatējot, ka bērni jau atrodas krīzes centrā,

nekādi lēmumi nebija jāpieņem, tostarp par vecāku aizgādības tiesībām. Šīs lietas faktiskie apstākļi, kā minēts iepriekš, sākās brīdī, kad bāriņtiesa

saņēma telefonisku informāciju no skolas par iespējamu vardarbību pret bērniem no vecāku puses. Līdz ar to šajā brīdī bāriņtiesai bija jāsāk šīs lietas

risināšana, kas atbilstoši iepriekš minētajām tiesību normām ietvēra arī lemšanu par bērnu un vecāku tiesību apjomu, tostarp par to, kāds ārpusģimenes

aprūpes veids bērniem ir nepieciešams, un par vecāku aizgādības tiesībām. Ja bāriņtiesa kā kompetentā institūcija šos jautājumus nav izlēmusi, tad vecāki

nekādā veidā nav ierobežoti savās tiesībās, tostarp izņemt bērnus no krīzes centra. Tādējādi apstākļos, kad bāriņtiesas rīcībā ir informācija par iespējamu

vardarbību pret bērniem, bet bāriņtiesa nelemj lietā būtiskos jautājumus, bērnu tiesības netiek efektīvi aizsargātas.

Nav atsevišķi analizējami bāriņtiesas argumenti, ka tiesa ir nepareizi skaidrojusi Bāriņtiesu likuma 23.pantā ietvertā lēmuma dabu, jo šiem

apsvērumiem konkrētajā lietā nav izšķirošas nozīmes. Tiesas spriedums pamatā ir balstīts apsvērumā, ka bāriņtiesa nav pieņēmusi lēmumus situācijā, kurā

tie bija jāpieņem.

[11] Par pieteicēju kasācijas sūdzību jeb pieteikumu daļā par pieteicējiem pārtrauktajām aizgādības tiesībām lietā bija strīds par to, vai pieteicēji ir

bijuši fiziski un emocionāli vardarbīgi pret bērniem. Augstākā tiesa secina, ka apgabaltiesas rīcībā bija pietiekami pierādījumi par šo lietā būtisko apstākļu

pastāvēšanu, tostarp krīzes centra psihologa atzinums, kā arī tiesai tieši sniegtas bērnu liecības par vardarbības faktu. Tieši tāpēc apgabaltiesa noraidīja

pieteicēju lūgumu par papildu pierādījumu pievienošanu un ekspertu izsaukšanu uz tiesu (lietas 4 sēj. 146., 164.lapa, apgabaltiesas sprieduma

10.punkts). Tā kā tiesas rīcībā jau bija pietiekami pierādījumi lietas izspriešanai, tiesa, pretēji pieteicēju uzskatam, nav rīkojusies nepamatoti, atsakoties

pievienot lietai pieteicēju norādīto ekspertu atzinumus un neuzaicinot ekspertus uz tiesu jautājumā par to, vai pieteicēji ir spējīgi īstenot vardarbību, tā kā

šie pierādījumi nevarētu mainīt tiesas secinājumu lietā. Lietā ir būtiski konstatēt nevis to, vai pieteicēji vispār ir spējīgi uz vardarbību, bet vai vardarbība ir

bijusi. Šo faktu tiesa jau bija konstatējusi no pierādījumiem lietā. Tādējādi nav konstatējams procesuālo tiesību normu pārkāpums apgabaltiesas rīcībā

saistībā ar pierādījumu izskatīšanu.

Tāpat atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.pantam tiesa patstāvīgi izvērtē pierādījumus lietā. Tas ir, tiesību normu pareiza piemērošana ir

tiesas patstāvīgi veicams pienākums. Citas iestādes viedokli tiesa var apsvērt, taču tam nav pierādījuma nozīmes (Augstākās tiesas 2014.gada 4.aprīļa

sprieduma lietā Nr. SKA-164/20014 (A42973709) 18.punkts). Tādējādi tiesai, pretēji pieteicēju viedoklim, nebija jāizspriež lieta atbilstoši Tiesībsarga

atzinumam. Atbilstoši Tiesībsarga likuma 25.pantam šādam atzinumam ir rekomendējošs raksturs.

[12] Pieteicēji uzskata, ka tiesa nepamatoti nav izvērtējusi, vai bāriņtiesas lēmums atbilst Bāriņtiesu likuma 22.panta 1.1 daļai un otrajai daļai.

Pieteicēji šo argumentu ir izteikuši tikai kasācijas sūdzībā. Līdz ar to apgabaltiesa šo pieteicēju argumentu nav vērtējusi, jo par to iebildumi ne pieteikumā,

ne apelācijas sūdzībā nebija izteikti. Tomēr arī pēc būtības šīs normas piemērošana konkrētajā lietā nevarētu novest pie pieteikuma apmierināšanas šajā

daļā.

Proti, atbilstoši Bāriņtiesu likuma 22.panta 1.1 daļai bāriņtiesa, ierosinot lietu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, veic riska

novērtēšanu (vecāka līdzatkarība, problēmas neatzīšana u.tml.), informē vecāku par sekām un uzdod viņam sadarbībā ar sociālo dienestu noteiktā

termiņā novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus. Ja vecāks šajā termiņā kavējas novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus un bērna palikšana

ģimenē var radīt draudus bērna dzīvībai un veselībai, bāriņtiesa lemj par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam un bērna šķiršanu no ģimenes. Pieteicēji

norāda, ka bērnu šķiršanu no ģimenes un aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem var veikt tikai tad, ja vecāki kavējas novērst bērnu attīstībai

nelabvēlīgos apstākļus, bērniem paliekot ģimenē.

Vispārīgā gadījumā bāriņtiesai pirms bērnu šķiršanas no ģimenes sākotnēji ir jāizvērtē, vai primāri vecāki var novērst bērnu attīstībai nelabvēlīgos

apstākļus, un tikai tad, ja vecāki tos nenovērš un bērnu palikšana ģimenē apdraud bērnu dzīvību un veselību, lemt par bērnu šķiršanu no ģimenes un secīgi

par vecāku aizgādības tiesībām. Konkrētās lietas specifiskie apstākļi, kā minēts iepriekš, bija tādi, ka bērni ar atrašanos krīzes centrā no ģimenes jau bija

faktiski šķirti vēl pirms bāriņtiesa ierosināja lietu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem. Līdz ar to apdraudējums bērnu dzīvībai un veselībai no

vecāku puses lietas izskatīšanas laikā bāriņtiesā nepastāvēja, tāpēc arī bāriņtiesai nebija jāvērtē vecāku rīcība šādā kontekstā. Visas pārējās darbības,

kas bāriņtiesai atbilstoši minētajai tiesību normai ir jāveic pirms lēmuma pieņemšanas par aizgādības tiesību pārtraukšanu pieteicējiem, tostarp izvērtēt

vecāku riskus, izvērtēt iespēju bērniem atgriezties ģimenē, uzklausot visas iesaistītās personas, bāriņtiesa bija veikusi. Līdz ar to konkrētās lietas apstākļos

minētās tiesību normas pārkāpums nav saskatāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Augstākā tiesa

nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 28.marta spriedumu, bet /pers. B/, /pers. C/ un Rīgas bāriņtiesas kasācijas sūdzības

noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese V. Krūmiņa

Tiesnese L. Slica

Tiesnese I. Višķere