Appeal court dismissed parents' request to restore custody rights due to ongoing alcohol abuse and lack of sustained remission. Parents failed to prove they can now safely care for children.

Lietas Nr. A420226224

AA43-0704-25/11

ECLI:LV:ADAT:2025:0704.A420226224.14.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 4.jūlijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnesis referents Agris Dreimanis, tiesneses Ilze Freimane un

Una Mihailova,

piedaloties pieteicējiem /Persona D/ un /Persona E/, pieteicēju pārstāvei /Persona F/,

atbildētājas Rīgas valstspilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Rīgas valstspilsētas pašvaldības

bāriņtiesas pārstāvēm Dacei Kupčai un Kristiānai Lukašovai,

nepilngadīgo trešo personu /Persona I/ un /Persona J/ sevišķajai aizbildnei /Persona K/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona D/ un /Persona E/

pieteikumu par Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas locekļa 2024.gada 9.septembra vienpersoniskā lēmuma

Nr.1.4./94 (lietā Nr.3.5./243-2024) atzīšanu par prettiesisku un Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas

2024.gada 23.septembra lēmuma Nr.1.3./1918 atcelšanu, sakarā ar /Persona D/ un /Persona E/ apelācijas sūdzību

par Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 5.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas (turpmāk – bāriņtiesa) loceklis, pamatojoties uz Bāriņtiesu

likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmo daļu, 2024.gada

9.septembrī pieņēma vienpersonisku lēmumu Nr.1.4./94 par bērnu /Persona I/ un /Persona J/ aizgādības tiesību

pārtraukšanu pieteicējiem /Persona D/ un /Persona E/, kā arī bērnu nogādāšanu /Persona L/ (turpmāk – audžumāte)

un /Persona M/ audžuģimenē (turpmāk – vienpersoniskais lēmums). Lēmums pieņemts, jo bāriņtiesa bija saņēmusi

informāciju no audžumātes par to, ka pieteicēji ilgstoši lieto alkoholu un tā rezultātā nespēj rūpēties par bērniem.

Bāriņtiesa, secinot, ka nav zuduši aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli, kā arī papildus pastāvot

Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 3.punktā un Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā noteiktajam

aizgādības tiesību pārtraukšanas iemeslam, ar 2024.gada 23.septembra koleģiālo lēmumu Nr.1.3./1918 (turpmāk –

koleģiālais lēmums) neatjaunoja pieteicējiem pārtrauktās aizgādības tiesības. Tādējādi bāriņtiesa nolēma turpināt

pieteicēju kā vecāku tiesību ierobežojumu.

[2] Pieteicēji iesniedza tiesā pieteikumu par vienpersoniskā lēmuma prettiesiskuma konstatēšanu un

koleģiālā lēmuma atcelšanu, norādot, ka nenoliedz atbildību par to, ka „norāvās”, un uzsverot, ka nekavējoties

nodrošināja saviem bērniem drošu vidi un pietiekami īsā laikā pārstāja lietot alkoholu, kā arī rīkojās, lai ātrāk

nonāktu ilgstošā remisijā. Vienlaikus pieteicēji norādīja, ka iebilst kārtībai un termiņam, kādā pieņemts un paziņots

vienpersoniskais lēmums. Savukārt attiecībā uz koleģiālo lēmumu pieteicēji norādīja, ka lietā nav konstatēta

pieteicēju vardarbība pret bērniem, kā arī nav gūti pierādījumi par trūkumiem bērnu aprūpē vai mājas apstākļos vai

par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Netiek nodrošinātas bērnu labākās intereses, jo bērniem ir liegta iespēja

saņemt vecāku beznosacījuma mīlestību un vecāku aprūpi, dzīvot savā ierastajā vidē, nodarboties ar mūziku un

citām ierastajām lietām. Bērni ļoti pārdzīvo izveidojušos situāciju un ļoti vēlas atgriezties mājās. Rīgas Sociālā

dienesta sociālais darbinieks nekonstatēja pieteicēju ģimenē nelabvēlīgus apstākļus vai apdraudējumu, kas liegtu

bērniem uzturēties ģimenē, līdz ar to bērni katras brīvdienas (un visu rudens brīvlaiku) ar nakšņošanu ir pieteicēju

mājās.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2024.gada 15.janvāra spriedumu noraidīja pieteikumu. Spriedums

pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta otrā daļa paredz, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu

prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.

[3.2] Atbilstoši Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktam un judikatūrai bāriņtiesas amatpersonas

vienpersonisku lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem tiesīgas pieņemt gadījumos, kad vienlaicīgi

pastāv divi priekšnoteikumi: 1) bērns atrodas veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos vai bērna turpmākā atrašanās

ģimenē var apdraudēt viņa veselību vai dzīvību, apstākļi un/vai apdraudējums ir būtisks un prasa nekavējošu rīcību;

2) veselībai vai dzīvībai bīstamus apstākļus vai veselības vai dzīvības apdraudējumu nav iespējams novērst, bērnam

paliekot ģimenē vai ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo bērna tiesības uzaugt ģimenē.

[3.3] Lietas materiāli un tiesas sēdē noskaidrotais – ģimenes vairākkārtēja nonākšana bāriņtiesas redzeslokā

saistībā ar bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanu pieteicēju alkohola lietošanas dēļ, audžumātes tiesas sēdē

liecinātais par situāciju pieteicēju ģimenē laika periodā no 2024.gada 14.augusta līdz 7.septembrim saistībā ar

pieteicēju ilgstošo alkohola lietošanu un nepieejamību saziņai, Rīgas /Numurs A/.vidusskolas sniegtā informācija

par meitas neattaisnoto skolas kavēšanu kopš 2024.gada 5.septembra un pieteicēju nepieejamību saziņai, pašu

pieteicēju apstiprinātais par ilgstošu alkohola lietošanu 2024.gada septembra sākumā – apstiprina, ka izskatāmajā

situācija pamatoti konstatēts, ka vecāku pastiprinātas alkoholisko dzērienu lietošanas dēļ bērnu turpmākā atrašanās

pieteicēju aizgādībā var apdraudēt bērnu veselību un dzīvību, jo vecāki nav spējīgi nodrošināt bērnu aprūpi un

uzraudzību. Tādējādi vienpersoniskais lēmums bija atbilstošs situācijai, primāri nodrošinot tieši bērnu tiesību un

interešu ievērošanu, jo bija nepieciešams nekavējoties rīkoties, lai novērstu minēto apdraudējumu. Audžuģimene

jau bija palīdzējusi pieteicējiem risināt problēmu, neiesaistot atbildīgās institūcijas, taču, redzot ka pieteicēji pēc

dažām dienām atkārtoti uzsākuši alkohola lietošanu un atstājuši novārtā bērnus, pamatoti par to ziņoja bāriņtiesai.

Ilgstoša atrašanās audžuģimenē bez oficiāla pamata, laikā, kad bērniem ir sākusies skola un ir vajadzīga veselības

aprūpe, nav iespējama. Veselības vai dzīvības apdraudējumu nebija iespējams novērst, bērniem paliekot ģimenē.

Atkārtota alkohola lietošana vairāku dienu garumā personām ar alkohola atkarības problēmām rada ļoti augstus

riskus bērniem, līdz ar to izveidojušās situācijā vienīgais risinājums bija vienpersoniskais lēmums.

[3.4] Nav pamatoti pieteicēju iebildumi attiecībā uz procesuālajiem pārkāpumiem vienpersoniskā lēmuma

pieņemšanā, jo, pirmkārt, vienpersoniskais lēmums ir jāpieņem nekavējoties, nevis pārbaudot ģimenes dzīves

apstākļus, to vēsturi un konstatējot, vai konkrētajā brīdī vecāki ir vai nav alkohola reibumā. Otrkārt, bāriņtiesa ir

ievērojusi Bāriņtiesu likuma 23.panta trešās daļas prasības attiecībā uz vienpersoniskā lēmuma paziņošanu, jo tas

2024.gada 10.septembrī tika nosūtīts pieteicējiem. Apstāklis, ka pieteicēji par šo lēmumu tika informēti 2024.gada

13.septembrī, ir pašu pieteicēju rīcības rezultāts – ar pieteicējiem nebija iespējams sazināties. Treškārt, bāriņtiesai

vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija zināmi bērnu radinieki, kuri varētu nekavējoties uzņemties bērnu

aprūpi savā ģimenē. Savukārt audžuģimene bija gatava to darīt, un bērni tika ievietoti audžuģimenē.

[3.5] Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmā daļas 3.punkts paredz, ka bāriņtiesa lemj par aizgādības tiesību

pārtraukšanu vecākam, ja vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi vai uzraudzību.

Analoģisks bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanas pamats paredzēts attiecīgi arī Civillikuma 203.panta pirmās

daļas 3.punktā. Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 22.panta trešo daļu un Civillikuma 203.panta ceturto daļu pārtrauktās

aizgādības tiesības vecākam atjauno, ja vairs nepastāv aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli. Atbilstoši

judikatūrai katrā gadījumā, kad jāpieņem lēmums, kas skar bērna intereses, objektīvi jānoskaidro, kādas ir bērna

labākās intereses konkrētajā situācijā. Tas nozīmē, ka iestādei jāveic detalizēts ģimenes situācijas izvērtējums, lai

noskaidrotu bērnam vispiemērotāko risinājumu. Vienlaikus ir uzsvērts, ka aizgādības tiesību pārtraukšana ir būtisks

vecāka tiesību ierobežojums. Tas ir galējais līdzeklis un ir piemērojams tikai tad, ja ir konstatējami Civillikuma

203.panta pirmajā daļā minētie apstākļi, kas rada bērna tiesību pārkāpumu, un šo pārkāpumu nav iespējams novērst

citādi, kā vien pārtraucot vecāka aizgādības tiesības.

[3.6] Lietā konstatējami šādi apstākļi: pieteicēju ģimene jau kopš 2013.gada ir bijusi bāriņtiesas redzeslokā,

tajā skaitā pieteicēju ilgstošas alkohola lietošanas dēļ; pieteicēja no 2010.gada 12.augusta līdz 2011.gada 8.aprīlim

un no 2014.gada 10.februāra līdz 2016.gada 10.novembrim bija valsts SIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas

centrs” dinamiskajā novērošanā ar diagnozi: alkohola atkarība; pieteicējs no 2014.gada 10.februāra līdz 2018.gada

20.martam ir bijis profilaktiskā novērošanā Ambulatorajā centrā „/Nosaukums A/” ar diagnozi: kaitējoši pārmērīga

alkohola lietošana; pieteicēji norādījuši, ka alkoholu nelietoja četrus gadus, tomēr 2024.gada augustā „norāvušies”;

2024.gada 11.septembrī pieteicējai un 19.septembrī pieteicējam pie narkologa-dziednieka veikta „kodēšanas”

procedūra alkohola lietošanas tieksmes mazināšanai, abi pierakstīti uz vizīti pie narkologa un sazinājušies ar Rīgas

Sociālo dienestu; bijušas divas ilgstošas alkohola lietošanas epizodes 2024.gada augustā, kad pieteicēji nespēja

parūpēties par bērniem, kaitējot bērnu drošībai un pilnvērtīgai attīstībai; meitas neattaisnota skolas kavēšana kopš

2024.gada 5.septembra; pieteicēju nepieskatītas sešgadīgas meitas staigāšana pa ielām, ko pieteicēji nepamanīja;

meitas un viņas drēbju netīrība un ilgi neķemmēti mati, nonākot audžuģimenē; abu bērnu nepabarošana.

Minētie apstākļi liecina, ka situācijā, kad pieteicēji atkārtoti īsā laikā periodā nonāca krīzē un bērni atkārtoti

nokļuva audžuģimenē, bija nepieciešama bāriņtiesas iesaiste un nekavējoša rīcība, lai bērni netiktu pakļauti

veselības un dzīvības apdraudējumam vecāku atkarības problēmu dēļ. Tas liecina par augstiem alkohola atkarības

riskiem pieteicējiem, kas būtiski ietekmē pieteicēju spēju aprūpēt bērnus. Pozitīvi vērtējams, ka pieteicēji nenoliedz

alkohola lietošanas faktu, saprot tā postošo ietekmi un vēlas laboties, tomēr vecāku viedoklis, ka alkohola lietošana

bija ārkārtas epizodisks gadījums, ir jāvērtē kritiski, jo šāda pat situācija tika konstatēta arī 2014.gada 13.novembrī

un 2018.gada 16.jūlijā, kad bērni tika šķirti no ģimenes to pašu iemeslu dēļ.

[3.7] Rīgas Sociālā dienesta 2024.gada 21.oktobra vēstulē norādīts, ka pieteicēji uzsākuši sadarbību ar

dienestu; abi vecāki uzsākuši sadarbību ar atkarību profilakses speciālistu un narkologu; pieteicēja uzrādīja

2024.gada 15.oktobrī veikto analīžu rezultātus uz alkohola marķieriem un tie atbilst normai; pieteicējs līdz šim

analīžu rezultātus nav uzrādījis. Tomēr uzsverams, ka aprūpes pienākuma pildīšana ir pastāvīgs process, kuram

jābūt nepārtrauktam, īpaši situācijā, kad bērni jau ir piedzīvojuši ilgstošu šķiršanu no ģimenes.

Nav apšaubāms, ka vecāki ir atbilstoši iesaistījušies bērnu izglītošanā, mājokļa, veselības, audzināšanas un

citu aprūpes aspektu nodrošināšanā pēdējo divu gadu laikā, ko pierāda arī lietā iesniegtās fotogrāfijas un video.

Tomēr atkārtoti gadījumi, kad vecāki uz kādu periodu alkohola lietošanas dēļ nespēj nodrošināt bērnu

pamatvajadzības un apdraud bērnu drošību (īpaši jautājumā par meitas aprūpi, kura nav sasniegusi pat septiņu gadu

vecumu un kuru vispār nav pieļaujams atstāt bez uzraudzības), norāda uz to, ka vecākiem bērnu aprūpe un drošība

nav prioritāte. Arī bāriņtiesa secinājusi, ka pieteicēji pieteikumā, paskaidrojumos vai sēdē nav runājuši par bērnu

emocionālajām vajadzībām, drošību un tiesībām uz stabilitāti un harmonisko attīstību un to, kādu emocionālu

kaitējumu nodara bērniem fakts, ka vecāki atkārtoti lieto alkoholu, nespēj par viņiem parūpēties un nodod viņus

trešajām personām.

No pieteikumā norādītā, ka nav pierādījumu vardarbībai un aprūpes trūkumiem no pieteicēju puses,

secināms, ka, pēc pieteicēju domām, apstāklis, ka bērns netiek vests uz izglītības iestādi, tiek atstāts nepabarots,

neaprūpēts un nepieskatīts, ka var staigāt pa ielām viens pats sešu gadu vecumā līdz brīdim kamēr vecāki saprot, ka

ir jāmēģina pārstāt dzert alkoholu un uz laiku bērni jānodod kādai trešajai personai, nav uzskatāms par aprūpes un

uzraudzības pienākumu nepildīšanu un vardarbību pret bērniem, jo visu citu laiku vecāki taču nodrošināja bērnu

aprūpi, pierāda vecāku neizpratni par saviem pienākumiem. Pie šādiem uzskatiem, neiesaistoties bāriņtiesai,

alkohola lietošanas gadījumi un bērnu pamešana novārtā atkārtotos, vecākiem uzskatot, ka situācija kaut kā tiek

risināta un kopumā bērniem aprūpe tiek nodrošināta.

[3.8] Attiecībā uz pieteicēju „kodēšanos” norādāms, ka vispārzināms ir fakts, ka alkohola atkarība ir

kompleksa problēma un nav pilnībā ārstējama, taču to iespējams kontrolēt. Kodēšanās metodes rezultāts ir vēlmes

lietot alkoholu mazināšana, bet tā neietekmē cilvēka attieksmi pret problēmu, nesniedz viņam zināšanas un atbalstu

kā rīkoties gadījumā, ja tomēr vēlme pēc alkohola parādās, neatrisina psihoemocionālas problēmas, kuras pastāv

alkohola lietošanas gadījumā. Ņemot vērā to, ka pieteicēji jau iepriekš bija izmantojuši kodēšanās metodi, taču ir

bijušas vairāki atkārtotas alkohola lietošanas gadījumi, bāriņtiesas ieteikums izmantot citas ārstēšanās iespējas un

risināt problēmu kompleksi ir pamatots. Kā saprotams, pieteicēji šobrīd apmeklē narkologu un bāriņtiesas nozīmēto

atkarību speciālistu, kas, ņemot vērā viņu konkrētos apstākļus, arī varētu ieteikt visatbilstošāko ārstniecības metodi.

Ievērojot lietas apstākļus, nevar piekrist argumentam, ka ar pieteicēju „kodēšanos” situācija ir atrisināta un tas

uzreiz būtu pamats koleģiālā lēmuma atcelšanai.

[3.9] Pieteicēji arī nav nodrošinājuši dēlam tādus dzīves apstākļus un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošinātu

viņa pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Pieteicēji ir mēģinājuši vienkāršākā veidā (tālmācībā) nodrošināt

dēla pamatizglītības apguvi, tomēr nav rūpējušies, lai viņš kvalitatīvi un sistemātiski iegūtu zināšanas. Arī

pieteicēja atzina, ka ir ļāvusi dēlam mācību laikā braukt uz Cēsīm pie draugiem, kur viņš arī atradās, kad tika

pieņemts vienpersoniskais lēmums. Arī apstāklis, kad vecāki par svarīgāku uzskata atbrīvojuma no eksāmeniem

iegūšanu, nevis zināšanu apguvi, lai varētu eksāmenus nokārtot, liecina par nepietiekamu izpratni par bērna

izglītību, attīstību un nākotnes iespēju nodrošināšanu.

[3.10] Bērnu interesēs šobrīd nav koleģiālā lēmuma atcelšana, jo, lai varētu paļauties, ka pieteicēji vairs

nepieļaus situāciju, kad attiecīgie dienesti spiesti atkārtoti pieņemt lēmumu par bērnu šķiršanu no ģimenes un

nogādāšanu drošos apstākļos, ir nepieciešama ne tikai pieteicēju atkārtota vēršanās pie narkologa-dziednieka, kas

iepriekš ir palīdzējis viņiem atturēties no pastiprinātas alkohola lietošanas, un solījumi apmeklēt citus speciālistus

un narkologu, lai saņemtu ārstēšanu no alkohola atkarības. Ir nepieciešams arī pierādīt ilgstošus un noturīgus

ārstēšanas rezultātus.

[4] Pieteicēji iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu. Apelācijas sūdzība,

neatkārtojot pieteikuma argumentāciju, pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Tiesa svarīgus faktus konstatēja kļūdaini, pamatojoties uz audžumātes liecību. Proti, audžumāte

norādīja nepareizu datumu, kad bērni nonāca audžuģimenē. Neatbilst patiesībai audžumātes apgalvotais, ka meitai

bija netīras drēbes un nekopti mati un ka pieteicēju māja bija netīra un piesmēķēta, jo audžumāte nebija atbraukusi

pēc meitas. Tāpat audžumāte sniedza tiesai nepatiesu informāciju par pieteicēja brāli un apstākļiem, kādos bērni

nonāca audžuģimenē 2024.gada augustā un septembrī. Pieteicēja brālis nezvanīja audžumātei, lai informētu, ka

pieteicēji atsāka lietot alkoholu. Pieteicēja brālis sekoja situācijai pieteicēju ģimenē, kad pieteicēji bija krīzē, un

piedāvāja paņemt bērnus pie sevis, bet pieteicēji ar iepriekšēju vienošanos nolēma bērnus uzticēt audžumātei.

[4.2] Tiesa nepamatoti secināja, ka pieteicējiem nav pietiekamas izpratnes par bērna izglītību, attīstību un

nākotnes iespēju nodrošināšanu. Pieteicēju dēlam jau iepriekš bija nozīmēta speciāla atvieglota mācību programma.

Tā programma, kuru dēls apgūst pašlaik ir viņam sarežģīta. Pretēji audžumātes apgalvotajam pieteicējiem divu

gadu laikā izdevās panākt, ka dēls ir sekmīgs. Privātskolotājs panāca, ka dēla zināšanas uzlabojās. Dēls nekad

neizrādīja vēlmi mācīties. Pieteicēji apzinās, ka ir pie tā vainīgi, jo, kad dēls mācījās sākumskolā un viņam

vajadzēja palīdzēt mācībās, pieteicēji lietoja alkoholu. Pieteicēji ļoti pārdzīvo par dēlu, jo viņam ir bažas, vai

izdosies veiksmīgi nokārtot devītās klases eksāmenus. Apzinoties, ka dēlam pašlaik ir problēmas mācībās un ņemot

vērā, ka viņam iepriekš bija nozīmēta atvieglota mācību programma, pieteicēji uzskata, ka šādā situācijā dēla

interesēs ir saņemt atbrīvojumu no eksāmeniem. Atestāta saņemšana dēlam radīs iespēju strādāt un apgūt profesiju,

savukārt perspektīva palikt uz otro gadu tajā pašā klasē stipri ietekmēs dēla pašvērtējumu, un pastāv iespēja, ka

viņš vispār pārstās mācīties.

[4.3] Tiesa nepamatoti nav devusi atbilstīgu vērtējumu šādiem faktiem: meita divus gadus apmeklēja

dziedāšanas studiju, uzstājās koncertos un konkursos; 2024.gada septembrī viņa sāka iet pirmajā klasē un pieteicēji

plānoja turpināt šīs mācības; meita apmeklēja angļu valodas nodarbības, peldēšanu; pieteicēji apmaksāja meitas

sagatavošanu skolai iestādē „/Nosaukums B/”; bērniem tika iegādāts sunītis; pieteicēji šajos divos gadus ar bērniem

regulāri ceļoja uz ārvalstīm; pieteicēji strādā algotu darbu; iegādājās lielāku dzīvokli; pieteicēju īpašumā ir divi

transportlīdzekļi, lai nogādātu bērnus uz visām nodarbībām.

[4.4] Tiesa atstāja bez ievērības, ka pirms aizgādības tiesību atjaunošanas bāriņtiesai jādod vecākiem

rekomendācijas, lai novērstu bērniem nelabvēlīgus apstākļus, un jāpieprasa informāciju, lai objektīvi izskatītu lietu

un lai pieņemtu lēmumu, kas vislabākā veidā atbilstu bērnu interesēm. Visu informāciju pieteicēji iesniedza paši, kā

arī paši uzsāka sadarbību ar Rīgas Sociālo dienestu, narkologu un atkarību profilakses speciālistiem. Pieteicēju

dzīvesvieta apsekota jau pēc bāriņtiesas lēmuma.

[4.5] Tiesa kļūdaini secināja, ka pieteicēji vairākkārt veica kodēšanas procedūru. Pirmo kodēšanas

procedūru pieteicēji veica 2020.gadā jūlijā. Remisija ilga četrus gadus. 2024.gada augustā pieteicēji atsāka lietot

alkoholu un lietoja to četras dienas, pašiem pārtraucot lietošanu. Remisijas ilga pāris nedēļas. 2024.gada

3.septembra vakarā pieteicēji atkal atsāka lietot alkoholu. 2024.gada septembrī pieteicēji veica kodēšanas

procedūru otro reizi – 11.septembrī pieteicēja un 18.septembrī pieteicējs. Alkoholu pieteicēji nelieto kopš tā brīža,

līdz ar to atrodas remisijā.

[4.6] Tiesa norādīja, ka četru gadu remisija nav pietiekams termiņš, lai atjaunotu aizgādības tiesības, bet tajā

pašā laikā nenorādīja kritērijus, kas noteic pietiekamu remisijas termiņu.

[4.7] Abu bērnu interesēs ir pēc iespējas ātrāk atgriezties pieteicēju ģimenē.

[5] Bāriņtiesa rakstveida paskaidrojumos apelācijas sūdzību neatzina un norādīja, ka tā nav pamatota.

[6] Bērnu sevišķā aizbildne rakstveida paskaidrojumos par apelācijas sūdzību norādīja, ka tā nav pamatota.

[7] Tiesas sēdē pieteicēji uzturēja apelācijas sūdzību uz tajā norādīto argumentu pamata, bet bāriņtiesas

pārstāvji un bērnu sevišķā aizbildne apelācijas sūdzību neatzina. Tiesas sēdē pieteicēji atzina, ka 2025.gada maijā ir

lietojuši alkoholu.

Tiesas sēdē kā lieciniece nopratināta audžumāte.

Motīvu daļa

[8] Administratīvā apgabaltiesa, noklausījusies procesa dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējusi

savstarpējā kopsakarībā lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir

noraidāms.

[9] Lietā izšķirams jautājums par to, vai ir iestājušies Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktā un

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmajā daļā un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 3.punktā un

Civillikuma 203.panta pirmajā daļas 3.punktā minētie priekšnoteikumi bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanai

pieteicējiem kā vecākiem.

Par bāriņtiesas locekļa vienpersonisko lēmumu

[10] Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta otrā daļa noteic, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu

neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un

juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un

intereses.

Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktā paredzēta bāriņtiesas amatpersonu tūlītēja rīcība

gadījumā, ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos

apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa veselību vai dzīvību. Tādā gadījumā

bāriņtiesas loceklis vienpersoniski pieņem lēmumu (Senāta 2018.gada 16.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-681/2018,

ECLI:LV:AT:2018:0416.A420213416.2.S, 7.punkts, 2017.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-1182/2017,

ECLI:LV:AT:2017:1229.A420218516.2.S, 9.punkts).

Vienpersoniska bāriņtiesas amatpersonas lēmuma mērķis ir nekavējoties novērst bērna atrašanos veselībai

vai dzīvībai bīstamos apstākļos vai apdraudējumu bērna pilnvērtīgai attīstībai. Tādējādi vienpersoniskais lēmums ir

ārkārtas līdzeklis, lai rīkotos situācijās, kad nekāds cits risinājums nav iespējams (piemēram, bērnam ir redzamas

fiziskas vardarbības sekas, bērns sniedz informāciju par pašnāvības iespēju vai citu sev kaitējošu rīcību pret bērnu

veiktas emocionālas vardarbības dēļ u.tml.). Proti, tie ir tādi gadījumi, kad bērna veselība vai dzīvība ir tā

apdraudēta, ka nepieciešams tūlītējs bāriņtiesas lēmums, lai bērnu no šiem apstākļiem izolētu (Senāta 2010.gada

18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-129/2010 (A42589008) 9.punkts).

Turklāt arī pirms vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas bāriņtiesai atbilstoši Bāriņtiesu likuma 23.panta 2.1

daļai primāri jāizvērtē iespējas novērst veselības vai dzīvības apdraudējumu, bērnam paliekot ģimenē. Tikai tad, ja

to nav iespējams novērst ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo bērna tiesības uzaugt ģimenē (pagaidu aizsardzība pret

vardarbību, bērna nodošana citas personas, ar kuru bērnam ir emocionāla saikne, īslaicīgā aprūpē drošos apstākļos

u.tml.), bāriņtiesa lemj par bērna šķiršanu no ģimenes. Šādam izvērtējumam koncentrēti jābūt atspoguļotam

lēmumā vai no konkrētās administratīvās lietas materiāliem skaidri un nepārprotami jāizriet, ka šāds izvērtējums ir

bijis. Pretējā gadījumā tiesa to nevar pārbaudīt (Senāta 2020.gada 15.maija sprieduma lietā Nr.SKA-960/2020,

ECLI:LV:AT:2020:0515.A420157819.13.S, 8.punkts, 2018.gada 16.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-681/2018,

ECLI:LV:AT:2018:0416.A420213416.2.S, 8.punkts).

Jāņem vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes 96.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un aizsardzības

konvencijas 8.pants paredz personas tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā

judikatūrā ir atzinusi, ka vecāka un bērna tiesības uz savstarpējo saskarsmi vienam ar otru ir būtisks ģimenes dzīves

elements un pasākumi, kas traucē šo tiesību īstenošanu, ir pretrunā ar konvencijas 8.pantā aizsargātajām tiesībām.

Fakts, ka bērnu var pārvietot uz labāku vidi, pats par sevi neattaisno piespiedu pasākumu – bērna izņemšanu no

vecāku aprūpes. Jābūt citiem apstākļiem, kas norādītu uz nepieciešamību pēc šādas iejaukšanās vecāku tiesībās

(Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 14.janvāra sprieduma lietā „K.A. v. Finland”, iesnieguma Nr. 27751/95,

92.punkts). Ārkārtas aprūpes rīkojuma izdošanas gadījumā steidzamības dēļ lēmuma pieņemšanas procesā ne

vienmēr ir iespējams pilnībā iesaistīt personas, kuru aizgādībā ir bērns. Iespējams, tas pat nav vēlams, ja personas,

kuras aizgādībā ir bērns, tiek uzskatītas par bērna tiešu apdraudējuma avotu. Taču, neatkarīgi no jautājuma

steidzamības, valsts pienākums ir pierādīt, ka pirms bērnu ievietošanas ārkārtas aprūpē ir rūpīgi izvērtēta ierosinātā

aprūpes pasākuma ietekme uz vecākiem un bērniem, kā arī iespējamās alternatīvas bērnu nodošanai valsts aprūpē

(turpat, 95.punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, lai arī kāda būtu jautājuma steidzamība, valstij jāpierāda, ka

pirms pasākumu īstenošanas notikusi rūpīga šo pasākumu seku un iespējamo alternatīvu izvērtēšana. Iestādes

lēmuma pamatojumam jāatspoguļo rūpīga pārbaude, kuru šādās situācijās saprātīgi būtu jāveic kompetentajām

iestādēm, izsverot argumentus gan par, gan pret bērna ievietošanu ārkārtas aprūpē (turpat, 103.punkts).

[11] Izvērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, apgabaltiesa atzīst, ka tiesa ir pareizi

konstatējusi lietas faktiskos apstākļus un tos novērtējusi atbilstoši iepriekš minētajiem principiem, kā arī pareizi

interpretējusi Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punktu kopsakarībā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma

6.panta otro daļu. Pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka ir bijis pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai

pieteicējiem un ka vienpersoniskais lēmums ir tiesisks un atbilst bērnu vislabākajām interesēm. Līdz ar to

apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas

lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai daļā par vienpersonisko lēmumu, to neatkārtojot.

Uz pirmās instances tiesas sprieduma pareizību nav atstājušas ietekmi apelācijas sūdzībā minētās

neprecizitātes audžumātes liecībā attiecībā uz datumu (liecībā minēts – pirms 2024.gada 4.septembra), kad bērni

nonāca audžuģimenē. Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka lietā ir sniegta pretrunīga informācija par to, kurā dienā

meita ir aizvesta pie audžuvecākiem, tomēr nav strīda, ka vismaz kopš 2024.gada 5.septembra viņa skolu nav

apmeklējusi, vecāki nav iesnieguši attaisnojošu zīmi un nekādā veidā nav kontaktējušies ar pedagogiem vai

atbildējuši uz viņu zvaniem (sk. pirmās instances sprieduma 16.5.punktu). Tādējādi tiesa ir novērtējusi

pierādījumus to kopsakarā un izdarījusi pamatotus secinājumus par apstākļiem, kam ir nozīme vienpersoniskā

lēmuma tiesiskuma izvērtēšanā.

Par koleģiālo lēmumu

[12] Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punkts paredz, ka aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja

bāriņtiesa atzīst, ka vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību.

Valsts institūcijām ģimenes attiecību saraušana jāveic tikai ļoti ārkārtējos apstākļos. Visos lēmumos, kas

attiecas uz bērniem, viņu interesēm ir vissvarīgākā nozīme (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 9.decembra

sprieduma lietā „R.M. pret Latviju”, iesniegums Nr. 53487/13, 99.punkts).

Aizgādības tiesību pārtraukšana ir būtisks vecāka tiesību ierobežojums. Tas ir izņēmuma līdzeklis. Tāpat tas

ir galējais līdzeklis un piemērojams tikai tad, ja ir konstatējami Civillikuma 203.panta pirmajā daļā minētie

apstākļi, kas rada bērna tiesību pārkāpumu, un šo pārkāpumu nav iespējams novērst citādi, kā vien pārtraucot

vecāka aizgādības tiesības (Senāta 2012.gada 12.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-870/2012, A420344312,

9.punkts). Tādā veidā tiek ievērots samērīguma princips (Senāta 2020.gada 14.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-

1428/2020, ECLI:LV:AT:2020:1014.A420165519.12.L, 5.punkts).

Kā jau apgabaltiesa iepriekš norādīja, atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pantam bērna tiesības

un intereses ir prioritāras. Turklāt, nosakot bērna labākās intereses, nepieciešams tiekties uz bērna situācijas

ilgtspējīgu risinājumu. Tātad, pārbaudot jebkura lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz bērnu, tiesiskumu, tas jāvērtē

caur bērna labāko interešu prizmu. Tiesai bērnu tiesību lietās ar vislielāko rūpību jānoskaidro un jāizvērtē faktiskie

apstākļi, lai efektīvi aizsargātu bērna tiesības un tiesiskās intereses.

[13] Apgabaltiesa uzsver, ka, vērtējot, vai ir iestājies kāds no Civillikuma 203.panta pirmās daļas

norādītajiem priekšnoteikumiem aizgādības tiesību pārtraukšanai, paturams prātā centrālais un būtiskākais kritērijs:

vai situācijas risinājums atbilst bērna vislabākajām interesēm, nevis tikai vecāku vēlmēm.

Izskatāmajā gadījumā bērnu vislabākajās interesēs ir saņemt aprūpi un uzraudzību, vienlaikus esot

pasargātiem no veselības un dzīvības, kā arī drošības un pilnvērtīgas attīstības apdraudējumiem. Tomēr aizgādības

tiesību pārtraukšana ir ārkārtas līdzeklis, kas izmantojams tikai pēc rūpīgas visu apstākļu izvērtēšanas un interešu

svēršanas.

[14] Izvērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju daļā par koleģiālo lēmumu, apgabaltiesa

atzīst, ka tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos apstākļus un tos novērtējusi atbilstoši bērna vislabāko interešu

ievērošanas principam, kā arī pareizi interpretējusi Civillikuma 203.pantu, secinot, ka ir pamats aizgādības tiesību

pārtraukšanai pieteicējiem.

Apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances

tiesas sprieduma motivācijai arī šajā daļā.

[15] Novērtējot aktuālo situāciju, apgabaltiesa konstatē turpmāko.

No Rīgas Sociālā dienesta 2025.gada 6.jūnija apgabaltiesai un 2025.gada 9.jūnijā bāriņtiesai sniegtās

informācijas (lietas 3.sējuma 137. un 175.lapa) izriet, ka kopš vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas pieteicēji

turpina sadarbību ar Rīgas Sociālo dienestu. Pieteicēji katru mēnesi apmeklē sociālā darbinieka konsultācijas un

pilda sociālās rehabilitācijas plāna uzdevumus. Tāpat pieteicēji regulāri sadarbojas ar atkarību profilakses

speciālistu un narkologu. Pieteicējiem ir noteikts pienākums regulāri nodot analīzes uz alkohola marķieriem un

iesniegt rezultātus speciālistiem. Ņemot vērā minēto, Rīgas Sociālā dienesta ieskatā pieteicēji ir gatavi aprūpēt un

audzināt bērnus, bet, kopš pieteicēji ir pārtraukuši lietot alkoholu, ir pagājis pārāk īss laika periods, lai konstatētu

ilgstošu remisiju atkarību izraisošu vielu lietošanā.

Narkologa 2025.gada 5.jūnija atzinumi (lietas 3.sējuma 158.–159.lapa) apstiprina, ka pieteicējai ir alkohola

atkarība un spontāna remisija deviņus mēnešus. Pieteicēja ārstējas un ir izgājusi rehabilitācijas kursu, trīs reizes

pielietoja palīdzības metodi, recidīva novēršanai izmantojot suģestīvo terapiju, tās divas pirmās reizes beigušās ar

atkarības recidīviem; pēdējā remisija sākusies 2024.gada 11.septembrī un turpinās. Novērošanas periodā no

2024.gada 4.oktobra līdz 2025.gada 9.maijam pieteicējai alkohola nelietošana tiek apstiprināta ar regulārām

klīniskām pārbaudēm un četrām asins analīzēm uz alkohola marķiera daudzumu (CDT) – rezultāti references

intervālā; prognoze uz ilgstošu spontānu remisiju – vairāk skeptiska. Pieteicējs savukārt ir atzinis psiholoģisku

atkarību no alkohola un veselībai kaitējošu alkohola lietošanu; spontāna remisija deviņus mēnešus. Pieteicējs divas

reizes pielietoja palīdzības metodi, recidīva novēršanai izmantojot suģestīvo terapiju, pēc otrās procedūras

2024.gada 18.septembrī ir sākusies remisija. Novērošanas periodā no 2024.gada 4.oktobra līdz 2025.gada

25.aprīlim pieteicējam alkohola nelietošana tiek apstiprināta ar regulārām klīniskām pārbaudēm un trim asins

analīzēm uz alkohola marķiera daudzumu (CDT) – rezultāti references intervālā. Pieteicējam rekomendēta atkarību

profilakses speciālistu palīdzība un profilaktiskā novērošana pie narkologa līdz 2025.gada septembrim.

Attiecīgi pieteicēju apgabaltiesai iesniegtie analīžu rezultāti (lietas 3.sējuma 150.–151., 153.–154., 185.–

188.lapa) apstiprina, ka pieteicējai 2024.gada 15.oktobrī, 2025.gada 2.janvārī, 2025.gada 26.februārī un 2025.gada

9.maijā alkohola marķiera daudzums (CDT) ir bijis references intervālā. Pieteicējam 2024.gada 22.oktobrī,

2025.gada 2.janvārī un 2025.gada 26.februārī alkohola marķiera daudzums (CDT) ir bijis references intervālā.

Audžumāte apgabaltiesas 2025.gada 17.jūnija sēdē liecināja (audioieraksta 00.06.13–00.43.55), ka šogad

audžuģimenes un bērnu saziņa ar pieteicējiem ir normāla, kad viss ir labi. Pieteicēji katru nedēļas nogali ņem

bērnus pie sevis, izņemot gadījumus, kad meita ir slima. Tad brauc tikai dēls. Pēdējā saziņa ar pieteicējiem bija

9.maijā no rīta, kad zvanīja pieteicējs un teica, ka nav lietderīgi braukt pakaļ bērniem, kuri /apdzīvotas vietas

nosaukums A/ piedalās skolas pasākumā, kas vēlu beigsies. 11.maijā pieteicēji zvanīja dēlam. Pēc tam saziņas

nebija. 9.–11.maijā bērnu pie pieteicējiem nebija. Dēls teica, ka pieteicēji 11.datumā jocīgi runāja. Nākamo

ceturtdien audžuģimene gaidīja zvanu no pieteicējiem, ka viņi brauks pakaļ bērniem piektdien, bet zvana nebija.

Dēls piektdien vakarā, zvanot no Rīgas, audžumātei, pateica, ka zvanīja pieteicējiem un ka viņi dzer, māja ir

netīrīga un piepīpēta. Nākamā saziņa no pieteicējiem bija 29.maijā īsziņas formā, kurā pieteicēji paziņoja, ka viņi

būs skolā plkst.9.00. 30.maijā dēlam bija pēdējais zvans. 29.maijā audžumāte sastapa dēlu tādā stāvoklī, kādā

iepriekš viņu nebija redzējusi. Dēls bija ļoti satriekts un depresīvs. Viņš teica, ka pieteicēja zvanīja un teica, ka dēls

nedrīkst liecināt pret pieteicējiem, jo ir visi pierādījumi, ka pieteicēji bija slimi, un tikai dēla liecība var apstiprināt,

ka pieteicēji ir lietojuši alkoholu. Pēc dēla teiktā pieteicēji viņam draudēja, ka viņš nekad vairs pie viņiem nedzīvos,

ja liecinās pret pieteicējiem. 30.maijā pieteicēji skolā runāja ar dēlu, pēc kā dēls pilnībā mainīja savu viedokli

jautājumā par to, vai pieteicēji lietoja alkoholu. Ar meitu pieteicēji nesatikās, jo audžuģimene, informējot par to

klases audzinātāju, nepalaida meitu uz skolu, lai pēc ilgas neredzēšanās ar pieteicējiem viņu varbūtējā izturēšanās

meitu netraumētu. Maija pēdējās divas nedēļas nogales viss bija, kā pirms Mātes dienas 11.maijā. Pēc maija

sākuma saziņa ar pieteicējiem ir tehniska, tikai ar īsziņām – kad būs pakaļ bērniem un kad bērnus atvedīs. Šajā

laikā par bērnu sekmēm pieteicēji interesējušies varbūt ir, apejot audžuģimeni, t.i., no pašiem bērniem. Ģimenes

ārsts bērniem šobrīd ir /apdzīvotas vietas nosaukums A/. Ar pieteicēju ir apspriesta meitas psoriāzes problēma.

Pieteicējam ir trīs brāļi, kas nav izrādījuši iniciatīvu paņemt bērnus pie sevis. Vēl 29.maijā sarunā ar audžumāti dēls

atklāja, ka pieteicēja viņu šantažē, draudot pateikt, ka dēls ir sācis lietot tabletes, būdams audžuģimenē. Dēls

audžumātei stāstīja, ka pagājušajā vasarā, pirms nonākt audžuģimenē, kopā ar draugiem pamēģināja kaut kādu

tabletīti un par to izstāstīja pieteicējai. Uz dēlu kopš 2024.gada septembra tiek izdarīts spiediens no pieteicēju puses

melot, lai bērnus neatņem pieteicējiem. Bērni labprāt dodas pie pieteicējiem un arī labprāt atgriežas audžuģimenē.

Pieteicēji apgabaltiesas 2025.gada 17.jūnija sēdē paskaidroja (audioieraksta 01.19.05–1.27.44), ka

2025.gada maijā lietoja alkoholu, bet tas nebija ilgstoši – pusotru dienu. Dēls pieteicējus redzēja, bet, kad viņš

aizbrauca, pieteicēja saslima, ko apstiprina ārsta zīme. Neviens nevar garantēt, ka situācija, kāda bija pagājušā gada

septembrī, neatkārtosies, ja bērni atgriezīsies pieteicēju ģimenē. Bet pieteicēja turpinās ārstēties līdz 2026.gada

septembrim. Meita ļoti vēlas atgriezties mājās. Viņai, guļot audžuģimenē, rādās murgi, bet mājās tādu nav. Nervu

dēļ meitai ir nieze. Bērni un pieteicēji ļoti vēlas, lai bērni atgrieztos pieteicēju ģimenē. Pieteicēji spēs nelietot

alkoholu. No gada sākuma līdz maijam pieteicēji nelietoja alkoholu.

No pieteicējas 2025.gada 17.jūnija tiesas sēdē iesniegtā ģimenes ārsta izraksta no pieteicējas ambulatorā

pacienta medicīniskās kartes (lietas 3.sējuma 194.lapa) izriet, ka pieteicēja bija darbnespējīga slimības dēļ laika

periodā no 2025.gada 23.maijam līdz 5.jūnijam.

No pieteicējas 2025.gada 17.jūnija tiesas sēdē iesniegtās /darbvietas nosaukums A/ izziņas (lietas 3.sējuma

195.lapa) izriet, ka pieteicēja minētajā uzņēmumā strādā par telpu uzkopšanas darbinieci. Pieteicēja ievēro

uzņēmumā noteikto darba kārtību (alkohola reibumā nekad nebija manīta), darba kavējumi vai aizrādījumi par

darba kvalitāti nav bijuši. Laika periodā no 2025.gada 1.maija līdz 23.maijam strādā objektā /Nosaukums C/. No

klienta puses ir tikai pozitīvas atsauksmes. Laika periodā no 2025.gada 23.maija līdz 5.jūnijam pieteicējai bija

slimības lapa. Pieteicēja ir atsaucīga, izpalīdzīga, savus darba pienākumus izpilda apzinīgi un kvalitatīvi.

No pieteicējas 2025.gada 17.jūnija tiesas sēdē tiesas sēdē iesniegtā ārsta narkologa izraksta no pieteicējas

ambulatorā pacienta medicīniskās kartes (lietas 3.sējuma 196.lapa) izriet, ka pieteicēja saņēma konsultāciju

saistāmu ar diagnozi „F10.1”, uzsāka medikamentozu ārstēšanu. Nākamā vizīte paredzēta 2025.gada 14.jūlijā.

Apgabaltiesa ir iepazinusies ar bērnu viedokļiem par situāciju ģimenē, kas fiksēti 2025.gada 11.marta

protokolos par bērna tiesību tikt uzklausītam nodrošināšanu un bērna viedokļa noskaidrošanu (ierobežotas

pieejamības informācija, lietas 3.sējuma 90.–91. un 93.–94.lapa) un 2025.gada 10.jūnija pārskatā par bērnu

viedokļu noskaidrošanu (lietas 3.sējuma 144.–146.lapa).

Apgabaltiesa secina: lai arī pieteicēji cenšas atrisināt alkohola pārmērīgas lietošanas problēmu un

apgabaltiesa to neatstāj bez ievērības, tomēr iegūtā informācija apliecina, ka situācija kopumā nav mainījusies:

pieteicēji 2025.gada maijā atkal ir pārmērīgi lietojoši alkoholu, ko ir pamanījis dēls un kas ir atstājis negatīvu

ietekmi uz viņa psiholoģisko stāvokli. Tādējādi pieteicēji līdz šim nav uzrādījuši ilgstošus un noturīgus alkohola

nelietošanas rezultātus.

[16] Novērtējot aktuālo situāciju kopsakarībā ar tiesisko regulējumu aizgādības tiesību pārtraukšanai

(sprieduma 12.punkts), apgabaltiesa secina, ka pieteicēju alkohola pārmērīga lietošana pati par sevi, ņemot vērā

apgabaltiesas konstatētos apstākļus, ir pietiekams pamats, lai pieteicējiem šobrīd neatjaunotu bērnu aizgādības

tiesības, jo personas pārmērīgā alkohola reibuma stāvoklī nespēj adekvāti parūpēties ne par savu bērnu veselību, ne

pilnvērtīgu attīstību. Turklāt alkohola pārmērīga lietošana bērnu klātbūtnē vai atrašanās alkohola reibuma stāvoklī

rada bērniem pārliecību par alkohola lietošanu kā normalitāti, kas nav pieļaujams ne tikai no bērnu fiziskās, bet arī

mentālās veselības attīstības viedokļa. Tādējādi pastāv Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā norādītie

priekšnoteikumi aizgādības tiesību pārtraukšanai pieteicējiem.

Lai gan pieteicēji sadarbojas ar Rīgas Sociālo dienestu, narkologu un meklē sev piemērotāko ārstēšanās

metodi, būtiska nozīme ir piešķirama tam, ka pieteicēji nav uzrādījuši ilgstošus un stabilus remisijas rezultātus. To

apstiprina kārtējā alkohola pārmērīga lietošanas epizode maijā. Turklāt arī pieteicēja apgabaltiesas 2025.gada

17.jūnija sēdē nevilšus izteiktā vēlme turpmāk neatzīties alkohola lietošanā tiesai norāda, ka pieteicēji pilnībā

neapzinās situācijas nopietnību un savu kā vecāku atbildību. Tāpēc apgabaltiesa uzskata, ka šobrīd aizgādības

tiesību atjaunošana nebūtu bērnu labākajās interesēs, kam ir noteicošā nozīme izskatāmajā lietā.

[17] Pieteicēji apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesa kļūdaini konstatējusi atsevišķus faktus saistībā ar

pieteicēju izpratni par bērna izglītību, attīstību un nākotnes iespēju nodrošināšanu.

Minētie argumenti nav pamatoti. Pirmās instances tiesa pamatoti kritiski vērtēja to, vai pieteicēju izpratne

par bērnu izglītību, attīstību un nākotnes iespēju nodrošināšanu atsevišķos apsektos atbilst bērnu vislabākajām

interesēm. Tomēr šo apstākļu vērtējumam lietā nav izšķirošas nozīmes. Proti, šie apstākļi gan ir pieminēti, lai

vispusīgi novērtētu bērnu attīstības apstākļus pieteicēju ģimenē, taču tie nav bijusi aizgādības tiesību pārtraukšanas

pamatā un nav arī to neatjaunošanas pamats.

Izšķiroša nozīme tajā, kāpēc apgabaltiesa atzīst, ka aizgādības tiesību atjaunošana pašlaik nav bērnu

labākajās interesēs, ir tam, ka pieteicēji arī laikā kopš koleģiāla lēmuma pieņemšanas nav spējuši atturēties no

pārmērīgas alkohola lietošanas. Līdz ar to apstākļi (riski bērniem), kuru dēļ aizgādības tiesības pieteicējiem

pārtrauktas, joprojām ir aktuāli.

[18] Pieteicēji apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesa nav vērtējusi faktus saistībā ar pieteicēju spēju nodrošināt

bērnus. Pieteicēja paskaidrojumos apgabaltiesas sēdē paskaidroja, ka pieteicējiem ir laba, bērnu attīstības interesēm

atbilstoša situācija (dzīvoklis, automašīnas, vasarnīca), viņi kopā pilnvērtīgi un interesanti pavada laiku.

Pirmās instances tiesa spriedumā nav apšaubījusi un arī apgabaltiesa neapšauba, ka pieteicēji, kad nav

lietojuši alkoholu, ir atbilstoši iesaistījušies bērnu izglītošanā, mājokļa, veselības, audzināšanas un citu aprūpes

aspektu nodrošināšanā pēdējo divu gadu laikā, ko pierāda lietā iesniegtās fotogrāfijas un video. Tomēr joprojām

aktuāls ir reāls risks, ka pieteicējiem var atkārtoties ar bērnu aprūpi un attīstības vajadzībām nesavienojamas

pārmērīgas alkohola lietošanas epizodes, kas jau iepriekš ir novedis pie aizgādības tiesību pārtraukšanas.

[19] Pieteicēji apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesa atstāja bez ievērības, ka pirms aizgādības tiesību

atjaunošanas bāriņtiesai jādod vecākiem rekomendācijas, lai novērstu bērniem nelabvēlīgus apstākļus un jāpieprasa

informāciju, lai objektīvi izskatītu lietu un lai pieņemtu lēmumu, kas vislabākā veidā atbilstu bērnu interesēm.

Minētais arguments nav pamatots, jo bāriņtiesa ieguva papildu informāciju, piemēram, no valsts SIA

„Nacionālais psihiskās veselības centrs”, bērnu ģimenes ārsta, tika noskaidrots bērnu un audžuģimenes viedoklis,

tika lūgts Rīgas Sociālajam dienestam sniegt atzinumu, tāpat tika nosūtīts aicinājums pieteicējiem sniegt

paskaidrojumus un pierādījumus par situāciju, kā arī procesa dalībnieki tika uzklausīti bāriņtiesas 2024.gada

23.septembra sēdē, kā arī pieteicējiem tika ieteikts izmantot papildu ārstēšanas metodi (tā saukto Minesotas

programmu). Turklāt pieteicēji paši uzsāka sadarbību ar Rīgas Sociālo dienestu, narkologu un atkarību profilakses

speciālistiem, kas kompensē varbūtēju tādu pašu rekomendāciju trūkumu no bāriņtiesas puses.

[20] Pieteicēji apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesa kļūdaini secināja, ka pieteicēji vairākkārt veica kodēšanas

procedūru, bet tajā pašā laikā paši pieteicēji norāda, ka kodēšanas procedūru veica divas reizes – 2020.gada jūlijā

un 2024.gada 11.septembrī pieteicējai un 18.septembrī pieteicējam. Līdz ar to minētais pieteicēju arguments ir

pretrunīgs un nav pamatots.

[21] Pieteicēji apelācijas sūdzība norāda, ka tiesa atzina, ka četru gadu remisijas termiņš nav pietiekams, lai

atjaunotu aizgādības tiesības, bet nenorādīja remisijas pietiekama termiņa kritērijus.

Minētais arguments nav pamatots, jo pieteicēju četru gadu remisiju pārtrauca pieteicēju alkohola pārmērīga

lietošana. Tātad remisijas perioda sākums skaitāms no pēdējās alkohola pārmērīgās lietošanas epizodes beigām.

Konkrētajā gadījumā pēdējā konstatējamā alkohola lietošanas epizode ir 2025.gada maijā, ko pieteicēji acīmredzot

ir noklusējuši narkologam, jo narkologa 2025.gada 5.jūnija atzinumos tā nav minēta.

[22] Pieteicēji apelācijas sūdzībā norāda, ka bērnu interesēs ir atgriezties pieteicēju ģimenē.

Apgabaltiesa vēlreiz uzsver, ka bērnu vislabākajās interesēs ir saņemt aprūpi un uzraudzību, vienlaikus esot

pasargātiem no veselības un dzīvības, kā arī drošības un pilnvērtīgas attīstības apdraudējumiem. Pieteicēji,

pārmērīgi lietojot alkoholu, šīs intereses nevar nodrošināt, kā arī viņi pagaidām nav spējuši uzrādīt ilgstošus un

noturīgus alkohola nelietošanas rezultātus.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /Persona D/ un /Persona E/ pieteikumu par Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas locekļa

2024.gada 9.septembra vienpersoniskā lēmuma Nr.1.4./94 (lietā Nr.3.5./243-2024) atzīšanu par prettiesisku un

Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas 2024.gada 23.septembra lēmuma Nr.1.3./1918 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnesis Tiesnese Tiesnese

A.Dreimanis I.Freimane U.Mihailova