Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām

Atzīt par spēkā neesošiem laikā no 1940. gada 21. jūlija līdz Latvijas Republikas likuma "Par reliģiskajām organizācijām" spēkā stāšanās brīdim — 1990. gada 13. oktobrim pieņemtos Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētus, Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes un Latvijas PSR Ministru Padomes, kā arī vietējo Tautas deputātu padomju un to izpildkomiteju lēmumus daļā par reliģisko organizāciju īpašumu atsavināšanu.

Reliģiskajām organizācijām atjaunojamas īpašuma tiesības uz objektiem, kuri Latvijas Republikas teritorijā laikā no 1940. gada 21. jūlija līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim atsavināti, pamatojoties uz šā likuma 1. pantā minētajiem aktiem, izņemot zemi, kas piešķirta pastāvīgā lietošanā fiziskajām personām šā likuma 7. pantā paredzētajiem mērķiem, kā arī izņemot objektus, kuri pret atlīdzību pārgājuši labticīgu ieguvēju (fizisko personu) īpašumā uz notariāli apliecinātu līgumu pamata. Par labticīgu ieguvēju nevar atzīt fizisko personu, kas reliģiskās organizācijas īpašuma objektus pretēji tās gribai ieguvusi pēc Latvijas Republikas likuma "Par reliģiskajām organizācijām" spēkā stāšanās 1990. gada 13. oktobrī.

Ja reliģisko organizāciju īpašuma objektu nav iespējams atdot natūrā (objekts nav saglabājies vai to ieguvusi šā likuma 2. pantā minētā fiziskā persona), tā vērtība tiek kompensēta. Kompensācijas kārtību un apmērus nosaka īpašs likums.

Reliģiskās organizācijas nevar pretendēt uz kompensāciju par otrajā pasaules karā iznīcinātajiem īpašuma objektiem, kā arī par objektiem, kuri saskaņā ar reliģisko organizāciju statūtos (satversme, nolikumā) noteiktajā kārtībā izteikto šo organizāciju gribu ir pārgājusi juridisko personu īpašumā vai uz notariāli apliecinātu līgumu pamata fizisko personu īpašumā. Kompensāciju reliģiskajām organizācijām neizmaksā arī gadījumos, ja nekustamais īpašums iegūts vai celts par valsts līdzekļiem.

(27.10.1994. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.11.1994.)

Tādas pašas tiesības atgūt nelikumīgi atsavinātos īpašuma objektus ir bijušo reliģisko organizāciju tiesību pārmantotājām, tas ir, reliģiskajām organizācijām, kuras savu darbību pēc 1940. gada bija pārtraukušas, bet tagad ir atjaunojušas savu juridiskās personas statusu. Ja draudze vai cita reliģiskā organizācija vairs nepastāv, tās īpašumu, kā arī reliģisko organizāciju izveidoto labdarības un citu biedrību, patversmju, nabagmāju u. tml. īpašumu pārņem attiecīgais reliģiskais centrs Latvijā.

Par īpašuma tiesību pārmantotājām var atzīt atjaunotās reliģiskās organizācijas, kas pieder pie tās pašas konfesijas, pie kuras piederēja bijusī reliģiskā organizācija, ja to statūtos (satversmē, nolikumā) formulētie mērķi, uzdevumi un pamatmācība, kā arī tiesiskais statuss, nosaukums un darbības teritorija ir tādi paši. īpašuma tiesību pārmantojamību pēc attiecīgā reliģiskā centra atzinuma konstatē tiesa, bet, ja centra nav, — tiesa izprasa Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes atzinumu.

Jautājumu par ārvalstu reliģisko organizāciju īpašuma tiesību atjaunošanu katrā atsevišķā gadījumā izlemj Latvijas Republikas valdība.

(13.01.1994. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.10.2000. un 27.08.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.09.2009.)

Reliģisko organizāciju īpašuma tiesības (vai to pārmantojamības fakts) ir jāpierāda ar dokumentiem, bet, ja dokumenti nav saglabājušies, — ar tiesas spriedumu.

Pilsētu zemju atdošana īpašniekiem vai viņu īpašuma tiesību pārmantotājām — reliģiskajām organizācijām — notiek saskaņā ar Latvijas Republikas likumu «Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās». Zemes īpašuma tiesības īpašniekiem vai viņu īpašuma tiesību pārmantotājām — reliģiskajām organizācijām — Latvijas Republikas lauku apvidos tiek atjaunotas (vai pārmantotas), sākot ar 1993. gada 1. janvāri, uz šo organizāciju zemes pieprasījuma pamata, izņemot gadījumus, ja zemes reformas pirmajā kārtā šī zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā citām fiziskajām personām

— zemnieku saimniecībām;

— piemājas saimniecībām;

— individuālo augļu dārzu uzturēšanai;

— dzīvojamo māju uzturēšanai vai iesāktās celtniecības pabeigšanai;

— vasarnīcu uzturēšanai.

Ja īpašniekiem vai viņu īpašuma tiesību pārmantotājām — reliģiskajām organizācijām — zemi vai tās daļu atdot dabā nav iespējams, viņiem ir tiesības saņemt īpašumā līdzvērtīgu zemi citā vietā vai saņemt kompensāciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994. un 27.10.1994. likumu, kas stājas spēkā 05.11.1994.)

Īpašuma tiesības apliecinošs dokuments ir pilsētas domes vai pagasta padomes izsniegtā apliecība par tiesībām uz īpašumu. Šo apliecību par spēkā neesošu var atzīt tikai tiesa.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.10.1994. likumu, kas stājas spēkā 05.11.1994.)

Kulta celtnes un citas reliģisko organizāciju ēkas, kuras atrodas citu valdītāju lietošanā, atdodamas, nepasliktinot to stāvokli.

Reliģisko organizāciju pretenzijas pret īpašuma objektu pašreizējiem valdītājiem par objektiem nodarītajiem zaudējumiem izskatāmas likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.

Pašvaldības var sniegt atbalstu reliģiskajām organizācijām kulta ēku un citu īpašuma objektu atjaunošanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.10.1994. likumu, kas stājas spēkā 05.11.1994.)

Priekšrocības tiesības saņemt šīs ēkas lietošanā ir reliģiskajām organizācijām.

Mākslas darbi un kultūras vērtības, kā arī objekti, kuri atzīti par kultūras pieminekļiem, reliģiskajām organizācijām atdodami, ievērojot Latvijas Republikas likumu "Par kultūras pieminekļu aizsardzību".

Juridisko personu pienākums ir atbrīvot reliģiskajām organizācijām atdodamās ēkas gada laikā no īpašuma tiesību atjaunošanas brīža, bet telpas, kuras nepieciešamas reliģiskās organizācijas darbības nodrošināšanai (kulta telpas, kancelejas telpas, garīdznieka dzīvoklis un svētdienas skolas telpas), atdodamas nekavējoties.

Reliģisko organizāciju dzīvojamo ēku pašreizējo īrnieku tiesības tiek aizsargātas Latvijas Republikas likumā "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" noteiktajā kārtībā.

Latvijas Republikas valsts arhīvos esošie reliģisko organizāciju dokumentu oriģināli nav atprasāmi. Latvijas Republikas valsts arhīvi pēc reliģisko organizāciju pieprasījuma izgatavo un izsniedz šo dokumentu kopijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.10.2000. un 27.08.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.09.2009.)

Reliģiskās organizācijas lietās par nelikumīgi atsavināta īpašuma atgūšanu ir atbrīvojamas no valsts nodevas un tiesu izdevumiem.