Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21

Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21 (turpmāk – būvnormatīvs) nosaka prasības, kādas ievēro, projektējot ēkas, stadionus, arēnas, brīvdabas estrādes un citas brīvdabas izklaides būves, kā arī prasības to novietošanai, jaunai būvniecībai, atjaunošanai, pārbūvei un restaurācijai.

Būvnormatīvs neattiecas uz publiskās ārtelpas atsevišķu labiekārtojuma elementu, nojumju un citu mazizmēra un pagaidu būvju projektēšanu.

Būvnormatīvā lietoti šādi termini

3.1. antresolstāvs – divos pusstāvos sadalīts stāvs, kura augšējā daļa aizņem ne vairāk kā 50 % no apakšējās daļas platības;

3.2. ārtelpas – konstruktīvi ar sienām un pārsegumu vai jumtu no visām pusēm nenorobežotas un ar iekštelpu neapvienotas ēkas telpas, kurās nav iebūvētas vienmērīgu klimatu uzturošas iekārtas (apkures, ventilācijas, saldēšanas un tamlīdzīgas iekārtas un aprīkojums) un kurās brīvi cirkulē āra gaiss (piemēram, balkoni, lodžijas, terases, nojumes, apjumtas pergolas, rampas);

3.3. balkons – no fasādes plaknes uz āru izvirzīts norobežots laukumiņš – ārtelpa antresolstāva, stāva pārseguma vai kāpņu starplaukuma līmenī, kas savienots ar iekštelpām. Iekšējais balkons ir skatītāju vietas (teātrī, kino) ar pacēlumu un izvirzījumu virs partera;

3.4. bēniņi – telpa vai telpas bez iekšējās apdares starp jumta norobežojošajām konstrukcijām, ārsienām un augšējā stāva pārsegumu;

3.5. bērnu iestāde – telpu grupa publiskā vai dzīvojamā ēkā vai atsevišķa ēka, kurā īsteno pirmsskolas izglītības programmu vai sniedz bērnu uzraudzības vai sociālās aprūpes pakalpojumu;

3.6. cokola stāvs – ēkas stāvs vai tā daļa, kas attiecībā pret planēto zemes līmeni iedziļināts ne vairāk kā par pusi no telpas augstuma;

3.7. darba telpa – nedzīvojamā telpa, kurā notiek darba process, ar apmeklētāju uzturēšanās iespēju vai bez tās;

3.8. daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas – trīs un vairāk dzīvokļu ēkas, kurās ieeja dzīvokļos ir no koplietošanas kāpņu telpas, gaiteņa vai galerijas;

3.9. dzīvoklis – telpu grupa, kas aprīkota ar attiecīgiem inženiertīkliem un iekārtām un kurā ir vismaz viena dzīvojamā telpa, kā arī virtuve vai virtuves niša un sanitārtehniskā telpa;

3.10. dzīvojamā telpa – dzīvojamā istaba, guļamistaba, ēdamistaba, darbistaba un līdzīgas nozīmes telpas;

3.11. dzīvokļa palīgtelpas – dzīvokļa ekspluatācijai nepieciešamās telpas: gaitenis, virtuve, pieliekamais, sanitārtehniskā telpa un citas līdzīgas nozīmes telpas;

3.12. galerija – slēgta vai atklāta pāreja stāva līmenī, kas savieno ēkas vai ēkas daļas un nodrošina telpu funkcionālo sasaisti;

3.13. iekštelpas – konstruktīvi ar sienām, pārsegumu vai jumtu no visām pusēm norobežotas ēkas telpas (tai skaitā iekšējie balkoni, antresoli un tamlīdzīgas telpas);

3.14. jumta stāvs – plakanā jumta līmenī izbūvētas no ārtelpas norobežotas telpas ar noteiktu funkciju, kuru platība nepārsniedz 70 % no iepriekšējā stāva platības, izņemot vertikālo komunikāciju mezgla izbūves virs jumta;

3.15. koplietošanas telpas – nedzīvojamas telpas, tai skaitā kāpņu telpas, gaiteņi, kas paredzētas piekļuvei publiskajām telpām vai dzīvokļiem, telpas koplietošanas inženiersistēmu izvietošanai, citas iedzīvotāju kopīgai izmantošanai paredzētas telpas (piemēram, sporta zāles, terases, atpūtas telpas);

3.16. kāpņu telpa – ēkas daļa, kurā izvietotas konstrukcijas un iekārtas (kāpnes vai lifti), kas nodrošina vertikālu pārvietošanos no viena stāva uz citu;

3.17. lokālā uzbrauktuve – konstrukcija – neliela slīpne bez pakāpieniem līmeņu starpības pārvarēšanai, kas nepārsniedz 20 cm;

3.18. lievenis – neliela vaļēja vai pārsegta piebūve pie ēkas ieejas;

3.19. lodžija – pārsegta, norobežota, fasādes plaknē iedziļināta ārtelpa antresolstāva, stāva pārseguma vai starpstāva līmenī, kurai ir nodrošināta piekļuve no iekštelpas;

3.20. mansarda stāvs – starp slīpā jumta norobežojošajām konstrukcijām, ārsienām un pēdējā stāva pārsegumu (bēniņos) izbūvētas telpas ar iekšējo apdari, kurām ir noteikts konkrēts lietošanas veids;

3.21. mazstāvu dzīvojamās ēkas – ēkas, kurās ir ne vairāk kā trīs stāvi, ne vairāk kā deviņi dzīvokļi;

3.22. mācību telpa – nedzīvojama telpa, kurā notiek mācību process (piemēram, klase, auditorija, mācību laboratorija);

3.23. nojume – pārsegta, daļēji slēgta vai atklāta ēka vai telpu grupa, piebūvēta pie ēkas vai brīvstāvoša;

3.24. pagrabstāvs – ēkas stāvs vai tā daļa, kas attiecībā pret planēto zemes līmeni ir iedziļināts vairāk nekā par pusi, bet ne pilnībā no telpas augstuma;

3.25. panduss – slīpne līmeņu pārvarēšanai bez pakāpieniem;

3.26. pazemes stāvs – ēkas stāvs vai tā daļa, kas attiecībā pret planēto zemes līmeni ir iedziļināts visā telpas augstumā;

3.27. pergola – pie ārsienas stiprināts režģots pārsegums vai brīvstāvoša statņu–siju konstrukcija;

3.28. publiska būve – ēka, kurā vairāk nekā 50 % ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšanai, vai inženierbūve, kura paredzēta publiskai lietošanai (piemēram, estrādes, stadioni);

3.29. publiska telpa – nedzīvojama telpa (izņemot ražošanas, tehniskās un līdzīga lietojuma telpas), kurā strādā darbinieki vai dažādus pakalpojumus var saņemt apmeklētāji (piemēram, skatītāji, pacienti, klienti, pircēji, pasažieri, studenti, audzēkņi);

3.30. ražošanas telpas – telpas, kas aprīkotas ar iekārtām un ražošanas līdzekļiem, kurās notiek preču ražošana un citas ar ražošanu saistītas darbības;

3.31. sanitārtehniskā telpa – ar attiecīgām sanitārtehniskām iekārtām aprīkota atsevišķa tualetes telpa un vannas vai dušas telpa (dalītais sanitārais mezgls) vai attiecīgajām funkcijām paredzēta viena kopīga telpa (savietotais sanitārais mezgls);

3.32. stāvs – ēkas daļa, ko norobežo grīdas un griestu konstrukcijas. Stāva augstumu nosaka no grīdas augšējās virsmas līdz nākamā stāva grīdas augšējai virsmai. Pēdējam stāvam augstumu nosaka no grīdas augšējās virsmas līdz griestiem vai jumta konstrukcijas apakšējai virsmai. Galerija vai tehnoloģiskā platforma tiek uzskatīta par tuvākajā stāvā ietilpstošo daļu;

3.33. tehniskais stāvs – jebkurš būves stāvs, kas paredzēts inženiertīklu un iekārtu izvietošanai;

3.34. tehniskā telpa – nedzīvojama telpa inženieriekārtu un inženiertīklu izvietošanai un apkalpošanai;

3.35. tehnoloģiskā platforma – konstrukcija, kas nav integrēta ēkas kopējā konstruktīvajā shēmā, atrodas antresolstāva līmenī vai uz jumta (piemēram, platforma iekārtu izvietošanai vai apkalpei);

3.36. telpa – būvniecības procesā radīts triju dimensiju veidojums – iekštelpa un ārtelpa, kura atsevišķi vai kopā ar citām telpām konstruktīvi veido telpu grupu un kurai ir izeja uz citu telpu vai āru;

3.37. telpas augstums – no grīdas augšējās virsmas līdz griestu apdares virsmai vai līdz atklāti izbūvēto inženiertīklu apakšējai virsmai, ja tie aizņem vairāk nekā 50 % no telpas griestu platības;

3.38. terase – vaļēja vai pārsegta ārtelpa, kas izvietota uz zemes kā ēkas piebūve vai virs ēkas, vai virs tās daļas, vai atsevišķi;

3.39. veranda – neapkurināma dzīvojamā telpa, kurā vairāk par 50 % no sienu laukuma ir stiklojums;

3.40. vējtveris – caurstaigājama telpa starp dzīvojamās ēkas ieejas ārdurvīm un iekšdurvīm aizsargāšanai no vēja;

3.41. virsgaismas logs – stiklota konstrukcija pārsegumā vai jumta konstrukcijā telpu izgaismošanai.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Būves projektējot, ņem vērā ugunsdrošības, darba drošības, akustikas, higiēnas un citu regulējošo normatīvo aktu un standartu prasības.

Būves projektē un būvē tā, lai normālas ekspluatācijas apstākļos visā ekonomiski pamatotā ekspluatācijas laikā, ņemot vērā prognozējamās iedarbes uz būvēm, tās atbilstu Būvniecības likumā noteiktām būtiskām prasībām un nodrošinātu

5.1. funkcionalitāti;

5.2. antropometrijas un ergonomikas likumsakarību ievērošanu atbilstoši telpu lietošanas veidam;

5.3. lietošanas drošību;

5.4. higiēnas prasības, tai skaitā speciālos noteikumus;

5.5. vides pieejamības prasības, ievērojot universālā dizaina principus.

Būvēm nodrošina mitruma un kondensāta aizsardzību

6.1. 1. stāva grīdas atzīme pie galvenās ieejas ir augstāka par apkārtējo teritoriju;

6.2. ēkas ieeju pasargā no lietus un sniega gan grīdas, gan pārseguma līmenī;

6.3. pamatiem, grīdām uz grunts un pagraba un pazemes stāvu sienām paredz risinājumus aizsardzībai pret gruntsūdens un kapilārā mitruma iedarbību;

6.4. lietusūdeņus novada lietusūdens savākšanas sistēmā vai gruntī saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem.

Minimālais augstums no tīrās grīdas atzīmes līdz griestu konstrukcijas apdares (piekārto griestu vai izbūvētas nosegkastes komunikācijām) apakšējai virsmai

7.1. publiskās telpās, tai skaitā izglītības iestāžu klasēs, auditorijās, birojos un citās darba telpās, – 2,7 metri;

7.2. dzīvojamās telpās – 2,5 metri;

7.3. viesu izmitināšanas ēkās un veselības aprūpes iestāžu guļamtelpās – 2,5 metri;

7.4. dzīvojamo un publisko ēku gaiteņos, sanitārtehniskajās, tehniskajās un palīgtelpās – 2,2 metri;

7.5. tehniskām telpām pagrabstāvā, cokola stāvā, bēniņstāvā, tehniskajā stāvā – 1,8 metri, izņemot telpas, kurām būvnormatīvā par ugunsdrošību noteiktas citas prasības;

7.6. pagrabstāvā, cokola stāvā, bēniņstāvā, tehniskajā stāvā līdz vienam metram garā posmā ejas augstums var būt 1,6 metri, šajos stāvos var ierīkot 1,6 metrus augstas ailas;

7.7. ražošanas telpās – 2,5 metri.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Dzīvojamās ēkas augstumu un stāvu skaitu pieņem saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, lokālplānojumu (ja tāds ir izstrādāts) un detālplānojumu (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem).

Stāvu skaitā ieskaita visus izmantojamos virszemes stāvus, tai skaitā cokola, mansarda, tehnisko un jumta stāvu.

Stāvu skaitā neieskaita antresolstāvu, galeriju, tehnoloģisko platformu, pagrabstāvu, bēniņus, tehniskās izbūves, piemēram, ventilācijas kameras, kāpņu telpu izejas uz jumtu. Ja tehniskais stāvs ir zemāks par 1,6 metriem (no grīdas līdz griestiem), to neieskaita pilno stāvu skaitā.

Ja ēkas daļām ir atšķirīgs stāvu skaits vai ēka izvietota mainīga reljefa zemes gabalā, stāvu skaitu nosaka atsevišķi katrai ēkas daļai un uzskaitē norāda lielāko stāvu skaitu.

Stāvu un telpu platību, apbūves laukumu nosaka kvadrātmetros, noapaļojot līdz 0,1 m2.

Ēkas apbūves laukumu aprēķina atbilstoši ēkas lielākā ārējā apsegtā perimetra laukuma projekcijai 1. stāva sienu līmenī, summējot

13.1. laukumu zem ēkas;

13.2. laukumu zem ēkas daļas, kas izvietota uz kolonnām;

13.3. caurbrauktuves laukumu zem ēkas;

13.4. laukumu zem ēkai piebūvētas nojumes, lieveņa, terases, ārējām kāpnēm, pandusa, lokālās uzbrauktuves un tamlīdzīgām ēkas daļām.

Apbūves laukumā neieskaita konstruktīvos elementus, piemēram, atklātās ārējās evakuācijas kāpnes, balkonus (tai skaitā, ja tie ir arī aizstikloti) rampas, pārkares līdz 1,5 metriem (arī jumta pārkares), horizontālās markīzes un ārējā apgaismojuma elementus. Apbūves laukumā neieskaita zemes līmenī neapbūvētu platību vai apstādījumu platību, ja tās atrodas zem būves vai tās daļas, kura pacelta virs zemes otrā stāva līmenī.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Ēkas kopējo platību nosaka, summējot visu telpu, tai skaitā pagrabstāva, cokola stāva, tehniskā stāva, mansarda stāva, ja attiecīgās iekštelpas daļas augstums no grīdas līdz konstrukcijas apakšējai virsmai ir vismaz 1,6 metri, un ārtelpu platību – būves stāvos grīdas līmenī aizņemto platību līdz norobežojošo konstrukciju iekšējām virsmām.

Ēkas kopējā platībā ieskaita, izdalot atsevišķi, neapkurināmu ārtelpu – balkonu, lodžiju, terašu, lieveņu, nojumju, ekspluatējamo jumtu, atklātu galeriju – platību. Ēkas kopējā platībā neieskaita bēniņu, tehniskās pagrīdes un ārējo atklāto kāpņu, lokālo uzbrauktuvju un pandusu platību.

Ēkas telpu platībā ieskaita jebkuru, tai skaitā tehnisko telpu, platību (antresolstāvu, verandu, ārējo stikloto galeriju platību).

Dzīvokļa kopējo platību nosaka, summējot dzīvokļa iekštelpu platību un dzīvokļa ārtelpu – balkonu, lodžiju un terašu – platību.

Telpas platību aprēķina, nosakot lineāros izmērus (m) starp apdarinātu sienu virsmām grīdas līmenī (bez grīdlīstēm), arī ēkās ar slīpām fasādēm vai jumta stāvos, ja telpas augstuma atzīme ir ne mazāka kā 1,6 metri, ieskaitot tajā ailas jebkurās sienās, ja tajās ir izbūvēta grīda uz tās pašas atzīmes kā telpā.

Telpu platību aprēķina

20.1. iekštelpām – kā telpas sienu iekšējo virsmu ierobežojošā laukuma platību grīdas līmenī, ieskaitot pārvietojamās starpsienas un sienas skapja, ailas grīdas līmenī, iebūvētā skapja, virtuves un iekārtu, kabeļu penāļu, dekoratīvo elementu un nemūrētu sildelementu aizņemto platību;

20.2. ārtelpām – būves stāvos grīdas līmenī aizņemto platību līdz norobežojošo konstrukciju iekšējām virsmām vai konstrukcijas grīdas beigām.

Telpas platībā neieskaita

21.1. logu un durvju ailu platības, izņemot šo noteikumu 22. punktā minēto gadījumu;

21.2. tādu nišas platību, kura izvietota zem loga ailas (zem palodzes);

21.3. telpas daļu, kuras augstums no grīdas līdz konstrukcijas apakšējai virsmai ir mazāks par 1,6 metriem;

21.4. laukumus, ko aizņem stacionāras apkures krāsnis, kamīni, sildmūri, pavardi, apkures katli, kolonnas un konstruktīvi norobežotas inženierkomunikāciju šahtas un tamlīdzīgas konstrukcijas.

Ja starp divām vienāda lietošanas veida telpām atrodas aila bez durvīm, kuras platums ir lielāks par 50 % no telpas sienas garuma, kurā atrodas aila, tad abas telpas var apvienot vienā telpā. Ailas platību pieskaita vienai no atsevišķām telpām vai apvienotajai telpai.

Stāvu platība ir uz zemes gabala esošo būvju visu stāvu (izņemot pagrabstāvu un bēniņus) visu līmeņu platību summa. Stāvu platību mēra pa katra stāva ārsienu ārējo kontūru, ieskaitot iekšsienas un lodžijas, bet neskaitot balkonus, terases un dabiski ventilējamas neapkurināmas dubultās fasādes, ārējās atklātās kāpnes un arhitektoniskos rotājumus. Aprēķinot stāva platību mansarda stāvam, mērījumu veic 1,6 metru augstumā no mansarda stāva grīdas pa ārsienu (augšējā stāva pārseguma) ārējo kontūru. Stāvu platībā neieskaita teritoriju zem būves daļas, kas pacelta virs zemes otrā stāva līmenī un nepārsniedz 30 % no būves apbūves laukuma. Būvēm, kurām nav ārsienu, stāvu platību mēra pa ārējo norobežojošo konstrukciju kontūru.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Kāpņu, pandusu un lokālo uzbrauktuvju platība tiek mērīta kā to vertikāla projekcija uz attiecīgā stāva grīdas.

Kāpņu telpas vai tās daļas platību stāva pārseguma līmenī ieskaita tā stāva platībā, no kura kāpņu laids ved augšup. Ātrija un lifta šahtu platību ieskaita tikai apakšējā stāvā.

Balkona un lodžijas platību aprēķina grīdas līmenī, par robežu nosakot norobežojošās konstrukcijas iekšējo virsmu un margu iekšējo virsmu. Terases platību aprēķina grīdas līmenī, par robežu nosakot norobežojošās konstrukcijas virsmu vai margu iekšējo virsmu, vai terases grīdas beigas.

Skatītāju zāles platību kinoteātriem, klubiem, teātriem un koncertzālēm aprēķina līdz skatuves priekšējai plaknei vai orķestra bedrei.

Ražošanas ēkās telpu platībā ieskaita tuneļus, iekšējās zonas, antresolstāvus, visus iekšējo stāvu līmeņus, rampas, galerijas (horizontālas projekcijas) un galerijas pārejai uz citām ēkām.

Ugunsdrošības nodalījuma platību mēra atbilstoši Latvijas būvnormatīvam par būvju ugunsdrošību.

Ražošanas ēku telpu platībā neieskaita tehniskās pagrīdes, kas zemākas par 1,6 metriem, izvirzītu konstrukciju pamatnes vai šahtas, kam nav nepieciešami kanāli, kā arī platformas celtņu, konveijeru un apgaismes ķermeņu apkopei.

Telpas daļu, kas aizņem divus vai vairāk stāvus daudzstāvu ēkā, iekļauj kopējā platībā tajā stāvā, kurā atrodas tās grīdas līmenis.

Telpu platību katram lietotājam nosaka atbilstoši šā būvnormatīva 1. pielikumam un higiēnas prasības regulējošajiem normatīvajiem aktiem.

Vides pieejamības projektēšanā izmanto pētījumos paustās atziņas par universālā dizaina izmantošanu, kā arī Latvijā un citās valstīs izstrādātās un aprobētās vadlīnijas, metodiskos ieteikumus un standartus.

Publiskajās ēkās un publiskajās telpās, tai skaitā biroju ēkās un telpu grupās, un cita publiska lietošanas veida telpās, kuras atrodas ražošanas ēkās, kā arī publisko ēku teritorijā un daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku teritorijā nodrošina piekļuvi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, izmantojot patstāvīgai lietošanai piemērotus risinājumus. Vides pieejamības prasības var nepiemērot biroju telpām, ja to summārā platība ražošanas ēkās nepārsniedz 30 m2.

(MK 08.08.2023. noteikumu Nr. 418 redakcijā)

Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās līdz četriem stāviem nodrošina vides pieejamības prasības iekļūšanai ēkā pirmā stāva līmenī. Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās, kurās liftu uzstādīšanas obligātu nepieciešamību nosaka Latvijas būvnormatīvi, vides pieejamības prasības nodrošina visos stāvos pieejai līdz liftam un līdz katra dzīvokļa ieejai.

Publiskās ēkās un to telpās (izņemot viena stāva publiskas ēkas ar kopējo platību līdz 60 m2, publiskas telpas otrās grupas ēkās ar telpu grupas kopējo platību līdz 30 m2, lauksaimniecības un noliktavu ēkas) personām ar funkcionāliem traucējumiem nodrošina piekļuvi un lietošanas ērtības gan kā apmeklētājiem, gan kā telpu lietotājiem. Papildaprīkojuma nepieciešamību nosaka projektēšanas uzdevumā.

Citās īslaicīgas apmešanās ēkās (kempingos) nodrošina vides pieejamību vismaz vienā no ēkām, ja paredzētas divas līdz piecas ēkas. Ja paredzētas vairāk par piecām ēkām, vides pieejamību nodrošina vismaz 20 % ēkās no kopējā ēku skaita.

(Svītrots ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Vides pieejamības prasības var nepiemērot ražošanas un tehniskajām telpām, ja telpā notiekošo procesu specifika ir tāda, ka personas ar noteiktiem funkcionāliem traucējumiem nevar veikt šajās telpās paredzētās darbības.

Publisku pasākumu telpās vismaz 3 % vietu no kopējā vietu skaita paredz personām ar funkcionāliem traucējumiem, nodrošinot vismaz 1,2 metrus garu un 0,9 metrus platu brīvu laukumu ar horizontālu grīdu.

Riteņkrēslu lietotājiem paredzētā virtuve ir ar ejas platumu ne mazāku kā 1,5 metri līdz virtuves aprīkojumam, atbilstošu aprīkojumu nosaka projektēšanas uzdevumā.

Riteņkrēslu lietotājiem paredzētai ārtelpai (balkons, lodžija, terase) minimālais platums ir 1,5 metri līdz norobežojošām konstrukcijām. Pieeju ārtelpai paredz bez sliekšņiem (maksimālais sliekšņa augstums – 15 mm, ar noapaļojumu).

Personām ar funkcionāliem traucējumiem gaiteņu platumu paredz ne mazāku par 1,5 metriem, kā arī saskaņā ar evakuācijas prasībām.

Pandusu vai lokālo uzbrauktuvi aprīko ar neslīdīgu segumu, un to platums ir ne mazāks par 1 metru.

Pandusa, lokālās uzbrauktuves vai grīdas slīpums kustības šķērsvirzienā nedrīkst pārsniegt 1:30.

Pandusa slīpumu (garenvirzienā) nosaka atkarībā no līmeņu starpības, kas jāpārvar. Ja kopējā līmeņu starpība, kas jāpārvar

46.1. ir līdz 0,15 metriem, lokālās uzbrauktuves slīpums nedrīkst būt lielāks par 1:10;

46.2. ir robežās no 0,15 metriem līdz 0,3 metriem, slīpums nedrīkst būt lielāks par 1:12;

46.3. ir robežās no 0,3 metriem līdz 0,5 metriem, slīpums nedrīkst būt lielāks par 1:15;

46.4. ir lielāka par 0,5 metriem, slīpums ir 1:20.

Ja lokālās uzbrauktuves līmeņu starpības pārvarēšanai slīpums ir mazāks par 4 %, kopējais garums mazāks par 10 metriem un līmeņu starpība ir mazāka par 0,2 metriem, margas un apmales nav jāparedz.

Pandusa abās pusēs paredz margas ar rokturiem divos līmeņos ar augstumu 0,70 metri un 1,1 metrs no grīdas līmeņa. Pandusu aprīko ar apmalēm visā tā garumā 0,1 metra augstumā.

Ja pandusa vai lokālās uzbrauktuves garums pārsniedz 10 metrus, paredz vismaz vienu atpūtas laukumu, bet ne retāk kā ik pēc 6 metriem. Atpūtas laukuma minimālais garums ir 1,2 metri, ja šajā vietā panduss vai lokālā uzbrauktuve maina virzienu, atpūtas laukuma garums nav mazāks par 1,5 metriem.

Personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem publiskās būvēs paredz iespēju saņemt nepieciešamo balss, vizuālo (vizuālo trauksmes signālu) un taktilo (taustāmo) informāciju

50.1. būves ieejas, stāvus un telpas aprīko ar labi uztveramām, kontrastējošām un labi izgaismotām zīmēm un norādēm 1,4 metru augstumā no grīdas līmeņa;

50.2. evakuācijas ceļos durvīm, kā arī grīdām un citām apdares virsmām jābūt savstarpēji kontrastējošām;

50.3. evakuācijas izeju apzīmē ar vizuāliem un taktiliem (sataustāmiem) apzīmējumiem Braila rakstā valsts valodā;

50.4. uz kāpņu margām pie pirmā un pēdējā pakāpiena iestrādā stāva numura taktilo (sataustāmo) apzīmējumu vai numuru Braila rakstā valsts valodā;

50.5. līmeņu maiņu pandusa vai lokālās uzbrauktuves sākumā un beigās, kā arī kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu marķē ar spilgtu kontrastējošu ne mazāk kā 5 cm platu svītru visā kāpņu, pandusa vai lokālās uzbrauktuves platumā vai kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu vai kāpņu laukumiņu marķē ar kontrastējošām krāsām;

50.6. kāpņu sākumā un beigās 0,3–0,5 metrus pirms kāpnēm visā kāpņu platumā izveido 0,4 metrus platu taktilo virsmu, kas brīdina par tuvošanos kāpnēm;

50.7. apkārt pelbaseiniem, kā arī līdz pieejamai ieejai izveido vaduļu sistēmu, kas izteikti kontrastē ar apkārtējo vidi. Ar vizuāliem un taustes kontrastiem atzīmē peldbaseina robežu, sāniem jābūt kontrastējošiem. Prasība neattiecas uz peldbaseiniem viena vai divu dzīvokļu mājās;

50.8. nokļūšanai liftā vai cēlējplatformā, ja nepieciešams, arī norādi par lifta vai pacēlāja izsaukuma pogas atrašanās vietu.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Mācību telpas, biroja telpas (konferenču, semināru telpas) un plašizklaides telpas (koncertzāles) un citas telpas un zonas, kurās būtiska skaņas uztveršana un saprašana, aprīko ar indukcijas cilpas sistēmu vai citu sistēmu, kas novērš blakus trokšņu iedarbību un nodrošina atskaņošanu personām ar dzirdes traucējumiem.

Taktilā uzraksta burti Braila rakstā valsts valodā un cipari kontrastē ar pamatni, un burtu lielums nav mazāks par 25 mm, burtu biezums nav mazāks par 5 mm, reljefa izvirzījums nav mazāks par 1 mm.

Izvietojot informācijas taktilās plāksnes pie telpām, tās novieto blakus durvīm roktura pusē 1,4 metru augstumā no grīdas līmeņa, pie liftiem lifta izsaukuma pogas pusē 0,9–1,2 metru augstumā no grīdas līmeņa.

Visus būvju elementus un konstrukcijas projektē, ierīko un uztur tā, lai neapdraudētu cilvēku drošību.

Publiskās, daudzdzīvokļu dzīvojamās, ražošanas ēkās, kā arī inženierbūvēs, ja tajās ir attiecīgas telpas, paredz grīdas segumu atbilstoši telpu funkcionālajai nozīmei. Ieejas mezglos lieto grīdas seguma materiālus ar pretslīdes koeficientu vismaz R10, lai novērstu paklupšanas vai paslīdēšanas gadījumus (piemēram, uz slidenas vai slapjas grīdas).

Telpu grīdas, kāpnes, pandusus un lokālās uzbrauktuves ierīko un uztur tā, lai tās nav slidenas, ar bīstamiem izciļņiem, caurumiem vai slīpumiem un tādējādi pasargātu cilvēkus no nokrišanas, paslīdēšanas vai savainošanās.

Būves elementiem, kuru apakšējā mala atrodas mazāk nekā 1,9 metru augstumā no grīdas vai zemes virsmas līmeņa (piemēram, telpas zem kāpnēm), paredz kontrastējošu marķējumu vai citu risinājumu, lai novērstu pakrišanu, sasišanos vai savainošanos.

Margas projektē atbilstoši konstruktīviem aprēķiniem un ēkas lietošanas veidam, nodrošinot ēkas lietotājiem drošu vidi, novēršot krišanu, kā arī nodrošinot vides pieejamības prasības cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.

Logus bērnu iestādēs projektē ar drošības slēdžiem.

Caurspīdīgas vai caurredzamas norobežojošās konstrukcijas (īpaši vienlaidu stikla šķērssienas darba telpās un koplietošanas telpās) izgatavo no droša materiāla vai norobežo tā, lai pasargātu cilvēkus no nokrišanas, uzgrūšanās sienām vai no savainojumiem, sienai sagrūstot.

Pakāpienu skaits vienā kāpņu laidā nedrīkst būt mazāks par trim, izņemot ēku ieejas, un vienā kāpņu laidā nedrīkst būt dažāda augstuma pakāpieni. Kāpņu laidus un laukumus norobežo ar margām, to minimālais augstums ir 1,1 metrs no pakāpiena priekšējās malas.

Pakāpiena augstums ir no 12 līdz 18 cm. Pakāpiena platuma un divu augstumu summai jābūt no 60 līdz 65 cm.

Margas stāva pārseguma līmenī sniedzas 30 cm pāri pirmajam un pēdējam pakāpienam, margu gali noapaļoti uz leju, ja margu rokturis ir pārtraukts.

Ar margām vai citām norobežojošām konstrukcijām, kuras kontrastē ar apkārtējo vidi un kas nav zemākas par 1,1 metru, aprīko

64.1. atklātas telpas daļas, kuru grīdas līmeņu starpība vertikālajā projekcijā ir lielāka par 0,45 metriem;

64.2. ārējās un iekšējās kāpnes, ja tās savieno telpas, kuru grīdas līmeņu starpība vertikālajā projekcijā ir lielāka par 0,45 metriem;

64.3. ja nepieciešams, margām var paredzēt papildu margu rokturi 0,7 metru augstumā.

Margu aizpildījumu veido tā, lai uz margām nebūtu iespēja pakāpties vai caur tām izspraukties. Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās un publiskās būvēs attālums starp margu konstrukcijas vertikālajiem dalījumiem nedrīkst būt lielāks par 0,12 metriem.

Bērnu iestādēs kāpnēm, kurām attālums starp laidiem ir lielāks par 0,1 metru, projektē norobežojošās konstrukcijas (piemēram, siets, režģis) 1,5 metru augstumā ar attiecīgajam vecumam piemērotiem papildu margu rokturiem.

Ēkās, kas paredzētas pirmsskolas vecuma bērniem, margām paredz papildu rokturus 0,7 metru augstumā.

Skatītāju tribīnēs un būvēs, kurās apmeklētāju skaits vienlaikus pārsniedz 500, ar margām 1,1 metru augstumā sadala kāpņu laidus evakuācijas ceļos, kā arī ejas un tribīņu kāpnes, ja to platums pārsniedz 3,1 metru. Joslas nevar būt šaurākas par 1,2 metriem un platākas par 2 metriem.

Ražošanas, noliktavu un lauksaimniecības ēkās, kā arī tehnisko stāvu, antresolstāvu un iekārtu apkalpei var izmantot cita slīpuma kāpnes ar minimālo platumu 0,6 metri, ja tas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem ugunsdrošības jomā.

Balkonus, lodžijas, jumta terases un ārējo kāpņu horizontālos posmus norobežo ar margām vai barjerām, kuru minimālais augstums ir 1,1 metri un minimālais brīvais attālums starp vertikālajiem margu elementiem ir 0,12 metri.

Publisku telpu durvju un dzīvokļu izejas durvju brīvo platumu projektē ne mazāku par 0,9 metriem.

Ēkās, kurās paredzēta gulošu personu aprūpe, gaiteņa platumu projektē ne mazāku par 1,5 metriem un durvju brīvo platumu ne mazāku par 1,2 metriem.

Stiklotās norobežojošās konstrukcijas (piemēram, stikla sienas, durvis) projektē vizuāli viegli pamanāmas, tām nodrošina kontrastējošu (tumšs uz gaiša) necaurspīdīgu marķējumu vismaz 0,1 metru platā joslā visā stiklotās norobežojošās konstrukcijas platumā un aptuveni 0,35, 1,4 un 1,6 metru augstumā no grīdas.

Abpus ēku ieejas durvīm, izņemot savrupmājas, dvīņu un rindu mājas, projektē manevrēšanas laukumu ne mazāku par 1,5 x 1,5 metriem.

Ja tiek projektētas virpuļdurvis, papildus paredz atsevišķu ieeju ar veramām durvīm ar brīvo platumu ne mazāku par 0,9 metriem. Virpuļdurvis aprīko ar apstādināšanas mehānismu.

Stiklojumiem, kas augstumā no grīdas ir 0,7 metrus un zemāk, paredz drošības pasākumus pret izkrišanu, nokrišanu vai savainošanos. Minētā prasība neattiecas uz savrupmājām, rindu un dvīņu mājām.

Publiskās būvēs, kas ir augstākas par vienu stāvu, visu stāvu apkalpošanai paredz vismaz vienu pasažieru liftu vai izmanto citu risinājumu, kas būtu piemērots personām ar funkcionāliem traucējumiem patstāvīgai lietošanai.

Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās, kas ir augstākas par četriem stāviem, nepieciešams lifts, kas nodrošina pieeju visiem dzīvokļiem stāva pārseguma līmenī.

Ja mazstāvu daudzīvokļu mājā dzīvokļi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem tiek paredzēti augstāk par pirmo stāvu, paredz liftu vai pacēlāju.

Liftu un cēlējplatformu skaitu un tehniskos rādītājus aprēķina atbilstoši būves funkcijai, projektēšanas uzdevumam, tajā noteiktajam lietotāju skaitam un maksimālajam lifta un cēlējplatformas gaidīšanas ilgumam.

(MK 08.08.2023. noteikumu Nr. 418 redakcijā)

Minimālie lifta kabīnes izmēri neatkarīgi no stāvu skaita ēkā ir 1,1 x 1,4 metri. Publiskajās būvēs minimālie vertikālās cēlējplatformas izmēri ir 1,1 x 1,4 metri.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Lifta priekštelpas dziļumu (brīvo zonu) projektē vismaz 1,3 reizes lielāku par lifta kabīnes dziļumu, bet, ja vairāki lifti izvietoti viens otram pretim, – divas reizes lielāku par mazākās lifta kabīnes dziļumu.

Lifta durvju vērtnes brīvais platums ir vismaz 0,9 metri. Publiskajās būvēs vertikālās cēlējplatformas durvju vērtnes brīvais platums ir vismaz 0,9 metri.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Liftu šahtas un mašīntelpas projektē tādā veidā, lai mehānismi neradītu troksni un vibrāciju publiskās un dzīvojamās telpās.

Lifta vadības panelis atrodas 0,9 metrus no grīdas līmeņa. Lifta kontrolpaneļa augstākās pogas nedrīkst būt augstāk par 1,2 metriem no grīdas līmeņa. Lifta izsaukuma pogas un vadības paneļa pogu apzīmējumu nodrošina Braila rakstā valsts valodā vai citā taktilā veidā.

Ja pārbūvējamās un atjaunojamās ēkās nav iespējama lifta izbūve, var izmantot citu risinājumu, kas piemērots patstāvīgai lietošanai personām ar funkcionāliem traucējumiem.

Publisku ēku lifta kabīnē nodrošina audio un vizuālo informāciju par lifta darbību (stāvs, kurā lifts atrodas, braukšanas virziens, durvju atvēršanās, aizvēršanās). Lifta izsaukuma pogas un vadības paneļa pogu apzīmējumu nodrošina Braila rakstā valsts valodā vai citā taktilā veidā.

Kravas lifta priekštelpas laukums ir

88.1. ne mazāks kā 6 m2 – liftiem ar celtspēju līdz 2 t;

88.2. ne mazāks kā 8 m2 – liftiem ar celtspēju virs 2 t.

Iekraušanas un izkraušanas rampas un platformas projektē, ņemot vērā prasības kravas iekraušanas un izkraušanas mehānismu aizsardzībai no atmosfēras nokrišņiem, kā arī prasības attiecībā uz trokšņu līmeni un cilvēku drošības prasības.

Pie dzīvojamām ēkām, kur fasādē nav dzīvojamo telpu logu (piemēram, gala fasāde bez logiem), preču izkraušanai vai iekraušanai cita lietošanas veida ēkās projektē īpašas iebrauktuves, pazemes tuneļus vai speciālas iekraušanas telpas. Iekraušanas telpas var neprojektēt, ja publiskas telpas platība nav lielāka par 150 m2.

Preču izkraušana un iekraušana cita lietošanas veida telpās caur ēkas dzīvojamās daļas ieeju ir aizliegta. Ir aizliegta tāda preču izkraušanas un iekraušanas tehnoloģija, kas traucē transporta kustību uz ielas vai gājēju pārvietošanos pa ietvi.

Ēku jumtus projektē

92.1. ar ārējo vai iekšējo ūdens noteci – sešu stāvu un zemākām ēkām;

92.2. tikai ar iekšējo ūdens noteci – septiņu stāvu un augstākām ēkām.

Veicot sešu stāvu ēkas pārbūvi un izbūvējot mansarda stāvu, ir atļauts saglabāt esošo lietusūdens novadīšanas sistēmu.

Jumtus ar slīpumu, lielāku par 11º, aprīko ar sniega aiztures sistēmām vai sniega turētājiem.

Jumtiem, sākot ar 45º slīpumu, uzstāda sniega noturēšanas sistēmas.

Savietotajiem jumtiem paredz risinājumus, kas samazina saules siltuma transmisiju telpā.

Dzīvojamām un publiskām ēkām paredz dabisko apgaismojumu caur logiem ārsienās vai virsgaismas logiem jumta pārsegumā, kā arī aprīko tās ar mākslīgo apgaismojumu. Telpās, kurās atrodas darba vietas, tai skaitā ražošanas un darba telpās paredz mākslīgo apgaismojumu atbilstoši funkcionālai nepieciešamībai, higiēnas prasībām un normatīvajiem aktiem par darba aizsardzības prasībām darba vietās.

Dabiskais apgaismojums nepieciešams koplietošanas telpās (kāpņu telpās, kopējos gaiteņos) un dzīvojamo ēku dzīvojamās telpās.

Jaunbūvējamās ēkās logu ailu laukumu attiecība pret grīdas laukumu dzīvojamās telpās un virtuvēs ir vismaz 1:8, bet izglītības iestādēs, kas īsteno vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās pamatizglītības, arodizglītības vai profesionālās vidējās izglītības programmas, vismaz 1:5.

Dabisko apgaismojumu var neparedzēt sanitārtehniskās telpās, kā arī citās cilvēku īslaicīgas uzturēšanās telpās, kur tas nav nepieciešams atbilstoši telpas lietošanas veidam un projektēšanas uzdevuma nosacījumiem, un telpās, kur tehnoloģiski nepieciešams normēts mākslīgais apgaismojums vai dabīgais apgaismojums traucē iekārtu darbu.

Darba vietas nodrošina ar dabisko apgaismojumu vai aprīko ar mākslīgo apgaismojumu tā, lai kopējais apgaismojums būtu pietiekams nodarbināto drošībai un veselībai.

Ražošanas telpās precīza darba veikšanai cilvēkam nodrošina kombinētu apgaismojumu – vispārējo apgaismojumu, kombinējot to ar vietējā apgaismojuma avotiem. Paredz iespēju regulēt gaismas plūsmas virzienu un spožumu.

Darba vietas un evakuācijas ceļus nodrošina ar atbilstošu avārijas apgaismojumu, bet kāpņu telpās, ejās, tuneļos, uz ceļu un ielu horizontālās virsmas apgaismojuma instalāciju izvieto tā, lai apgaismojums nodrošinātu cilvēku brīvu un drošu pārvietošanos. Ražošanas telpās un darba vietās apgaismojumu projektē, ievērojot darba aizsardzības prasības darba vietās.

Telpas logu orientāciju pret debespusēm izglītības un ārstniecības iestādēs projektē atbilstoši šā būvnormatīva 2. pielikumam.

Trešās grupas publisku ēku un inženierbūvju apmeklētājiem paredzētās ieejas aprīko ar bezkontakta durvīm.

Trešās grupas publiskās ēkās un inženierbūvēs apmeklētājiem paredzētajās tualetēs ierīko izlietnes ar bezkontakta jaucējkrāniem, tualetes podus aprīko ar bezkontakta skalošanas sensoru, kā arī tualetes telpas aprīko ar apgaismojuma slēgšanas sensoru.

Ja darba telpu grupās atbilstoši nodarbināto skaitam pēc aprēķina tualetē ir nepieciešamas trīs vai vairāk izlietnes, tās aprīko ar bezkontakta jaucējkrāniem, tualetes podus aprīko ar bezkontakta skalošanas sensoru, kā arī tualetes telpas aprīko ar apgaismojuma slēgšanas sensoru.

Tualešu un sanitāro iekārtu minimālo skaitu aprēķina atbilstoši šā būvnormatīva 3. pielikumam. Tualetēs nodrošina higiēnas prasības.

Ja konkrētais gadījums šā būvnormatīva 3. pielikumā nav minēts, sanitāro iekārtu minimālo skaitu nosaka atbilstoši higiēnas noteikumiem attiecīgajam būves veidam un funkcionālai nepieciešamībai.

Biroju ēku telpu grupās, kas tiek izmantotas darījumiem un dažādiem administratīvajiem mērķiem, vīriešu tualetēs pisuārus paredz vismaz pusi no kopējā sanitāro iekārtu skaita.

Ja darba telpās jebkura lietošanas veida ēkā cilvēku skaits ir mazāks par šā būvnormatīva 3. pielikumā noteikto skaitu, ierīko vienu klozetpodu atsevišķā kabīnē un priekštelpu, kurā atrodas izlietne. Šādai kopīgai tualetei ir jābūt pieejamai personām, kuras pārvietojas riteņkrēslos.

Publiskās un ražošanas ēkās paredz dalītas vai kopīgas tualetes telpas sievietēm un vīriešiem, precizējot to projektēšanas uzdevumā. Tualete ir pieejama no koplietošanas telpām. Ja vīriešu un sieviešu tualetes kabīnes ir izvietotas dalītos blokos, nepieciešams izveidot vismaz vienu pielāgotu tualeti ārpus vīriešu un sieviešu blokiem cilvēkiem, kuriem palīdzību sniedz pretējā dzimuma pārstāvis. Šāda pielāgota kopīga tualete ir pieejama personām, kas pārvietojas riteņkrēslos.

No publiskām telpām, kurās pastāvīgi uzturas cilvēki, tualetes atdala ar priekštelpu, paredzot, ka tajā var iekļūt cilvēki riteņkrēslā.

Publiskās un ražošanas ēkās tualete vai tās priekštelpa ir aprīkota ar roku mazgātni (izlietni).

Publisko būvju telpu grupās projektē vismaz vienu tualetes telpu, kas ir pieejama riteņkrēslu lietotājiem, un nodrošina tai piekļuvi no jebkuras vietas (telpas, stāva). Attālums līdz tualetei nav lielāks par 50 metriem.

Ārstniecības iestāžu pacientu palātās paredz sanitārtehnisko telpu ar atbilstošu aprīkojumu, kas piemērota cilvēkiem riteņkrēslos.

Otrās un trešās grupas publiskajās būvēs paredz vismaz vienu apmeklētājiem un darbiniekiem pieejamu higiēnas telpu, ne mazāku par 2,2 x 2,5 metri. Telpā paredz klozetpodu, bidē, izlietni, vietu 2 x 0,8 metri kušetei, spoguli, bērnu pārtinamo galdiņu. Higiēnas telpu var apvienot ar sanitārtehnisko telpu personām ar funkcionāliem traucējumiem. Ja vairākas otrās vai trešās grupas publiskās ēkas vienas zemes vienības robežās ir plānots izmantot kompleksa pakalpojuma sniegšanai (piemēram, zoodārza pakalpojumi, pludmales atpūtas komplekss ar kafejnīcu, inventāra noma un atrakciju trases pakalpojumi), uz visām šīm ēkām var paredzēt vienu higiēnas telpu. Attālums no tālākās šajā punktā minētās otrās vai trešās grupas publiskās ēkas ieejas vai izejas līdz higiēnas telpai nedrīkst pārsniegt 150 metrus.

(MK 08.08.2023. noteikumu Nr. 418 redakcijā)

Tualetes minimālais platums ir 0,8 metri, bet minimālais garums ir 1,4 metri. Personām ar funkcionāliem traucējumiem tualetes minimālais platums ir 1,6 metri, bet minimālais garums ir 2,2 metri.

Iekārtu izvietojums publisko būvju sanitārtehniskajās telpās personām ar funkcionāliem traucējumiem

119.1. klozetpodu izvieto tā, lai vienā vai abās pusēs 0,8 metru platumā būtu brīva piekļuve riteņkrēsla lietotājam;

119.2. klozetpoda priekšā paredz brīvu manevrēšanas laukumu 1,5 x1,5 metri;

119.3. paredz divas palīdzības pogas (0,15 un 0,9 metru augstumā no grīdas), kas ir savienotas ar auklu un gaismas indikatoru. Sistēmas signālus automātiski pārraida uz kontroles un signalizācijas ierīci (pulti), kuru pastāvīgi uzrauga personāls;

119.4. klozetpoda augšējās malas augstums (bez vāka) ir 0,45–0,47 metri;

119.5. pods abās pusēs ir aprīkots ar roku balstiem, kas brīvajā poda pusē ir paceļami, uzstādīti 0,35 metri no poda centra, nodrošina divus atbalsta augstumus 0,6 metri un 0,9 metri virs grīdas un izvirzīti ne mazāk kā 0,60 metri no sienas;

119.6. tualetes papīra turētājs ir 0,8 metru augstumā no grīdas un attālums nav lielāks par 0,5 metriem līdz podam;

119.7. gaismas slēdži ir viegli saskatāmi un izmantojami un ir 0,9 metru augstumā no grīdas līmeņa;

119.8. izlietnes augšmalas augstums ir 0,80–0,85 metri no grīdas līmeņa;

119.9. zem izlietnes ir brīva vieta vismaz 0,7 metrus no grīdas līmeņa;

119.10. izlietne ir aprīkota ar vienas sviras jaucējkrānu, kura rokturi var aizsniegt cilvēks riteņkrēslā;

119.11. ziepju turētāji atrodas 0,90–1,1 metra augstumā no grīdas līmeņa;

119.12. spoguļa apakšējā mala atrodas ne augstāk kā 1 metru no grīdas līmeņa vai spogulis ir vertikāli regulējams dažādos leņķos;

119.13. roku žāvētāja, dvieļu turētāja apakšējā mala ir 1,1 metra augstumā no grīdas līmeņa;

119.14. tualetes un sanitārās telpas ir skaidri identificējamas ar atbilstošām norādēm, izmantojot atzītus starptautiskos simbolus, kas atrodas 1,6 metru augstumā no grīdas līmeņa;

119.15. pirms tualetes durvīm ir brīvs manevrēšanas laukums 1,5 metru diametrā;

119.16. durvju atvēršanas slodze ir ne vairāk par 2 kg, un tās atveras vismaz 90° leņķī;

119.17. durvju iekšpusē ir rokturis durvju platumā;

119.18. durvis ir aprīkotas ar slēdzeni, ko krīzes situācijā var atslēgt no ārpuses.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Dzīvojamās ēkās personām ar funkcionāliem traucējumiem dušas telpas minimālie izmēri 1,8 x 1,8 metri.

Vannas istabas minimālais platums personām ar funkcionāliem traucējumiem ir 1,8 metri, bet garums ir 2,3 metri.

Ja paredzēts savietotais sanitārais mezgls personām ar funkcionāliem traucējumiem, tā minimālais izmērs ir 2,2 x 2,5 metri.

Dušas telpas minimālie izmēri publiskās, ražošanas, lauksaimniecības un noliktavu ēkās

123.1. dušas paliktnis vai platība vienai dušas vietai ir 0,8 x 0,8 metri;

123.2. platība vienai dušas vietai starp sadalošām sieniņām ir 0,9 x 0,9 metri;

123.3. brīvās telpas minimālais platums pie dušām, ja dušas izvietotas vienā rindā, ir 0,9 metri, ja izvietotas pretējās rindās, – 1,2 metri. Starp dušas ierīcēm ierīko gludas, viegli mazgājamas, dezinficējamas un necaurspīdīgas starpsienas;

123.4. ja publiskā ēkā ir paredzētas dušas telpas, tad vismaz viena no tām ir pielāgota personām, kuras pārvietojas riteņkrēslos;

123.5. iekārtu izvietojums publisko būvju dušas telpās personām, kuras pārvietojas riteņkrēslos

123.5.1. dušas telpas durvis ir 0,90 metrus platas un sliekšņi ir ar slīpumu, ne augstāku par 1,5 cm;

123.5.2. dušas telpu aprīko ar nolaižamu sēdekli 0,50 metru augstumā no grīdas, ar paceļamiem roku balstiem, sēdekļa dziļums ir 0,30–0,40 metri, sēdekļa platums ir 0,40–0,50 metri, slodze – vismaz 120 kg;

123.5.3. dušas telpas durvīm paredz iespēju tās atvērt no ārpuses;

123.5.4. telpu aprīko ar palīdzības pogām 0,15 un 0,9 metru augstumā no grīdas līmeņa;

123.5.5. telpā ir neslīdīga grīda vai pretslīdes paklāji;

123.5.6. dušas telpu aprīko ar horizontāliem rokturiem 0,9 metru augstumā un vertikālu rokturi 0,9–1,6 metru augstumā;

123.5.7. dušas uzgaļa augstums ir regulējams no 0,9 līdz 2 metriem, dušas krāns ir 0,9 metru augstumā;

123.5.8. persona riteņkrēslā spēj aizsniegt dvieļus un ziepes, dvieļu turētājs ir 1,0–1,2 metru augstumā;

123.5.9. dušas kabīnes ūdens krāns ir ar termostata uzgali.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Sporta, kultūras un izklaides ēkās tās lietotājiem un apmeklētājiem ar funkcionāliem traucējumiem paredz vismaz divas pielāgotas tualetes un dušas. Vismaz viena no šīm telpām ir ar pieeju no koplietošanas telpām. Attālums līdz tualetei un dušai nav lielāks par 50 metriem.

Iekštelpās attālums no visattālākās vietas, kur uzturas cilvēki, līdz tualetēm nedrīkst pārsniegt 75 metrus. Stadionos, arēnās, brīvdabas estrādēs un citās brīvdabas izklaides būvēs attālums no tālākās skatītāju vietas līdz tualetēm nedrīkst pārsniegt 150 metrus.

Sporta, kultūras un izklaides ēkās tās lietotājiem un apmeklētājiem nepieciešamo ģērbtuvju un dušu ietilpību projektē, vadoties pēc dalībnieku skaita, aprēķinot ar vienlaicīgu vai maiņu noslodzi. Pie ģērbtuvēm paredz atsevišķas tualetes un dušas telpas ar atdalītām dušas kabīnēm vai starp dušas ierīcēm ierīkotām starpsienām.

Būvēs drīkst iebūvēt cilvēku veselībai, dzīvībai un videi nekaitīgus reglamentētās sfēras būvizstrādājumus, kuru atbilstība apliecināta saskaņā ar atbilstības novērtēšanu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, tai skaitā elektrotehniskos izstrādājumus, ko ierobežo attiecīgās jomas normatīvie akti.

Veselības aprūpes un izglītības ēkās lieto apdares materiālus, kuru kopējo gaistošo organisko savienojumu emisiju līmenis 28 dienas pēc ierīkošanas nepārsniedz 30 μg/m3 un kas nesatur ftalātus un formaldehīdus.

Nav pieļaujama svina un tā savienojumu izmantošana plastmasas būvizstrādājumos un būvdarbos, tai skaitā svina un tā savienojumu izmantošana par plastmasas stabilizatoru un šādu plastmasas būvizstrādājumu iebūvēšana būvēs. Atļauts iebūvēt reciklētus plastmasas būvizstrādājumus, kuru sastāvā ir līdz 20 % svara daļas svina stabilizatorus saturošas otrreizējas plastmasas.

Publiskās un dzīvojamās ēkās aizliegts iebūvēt ražotnes vai uzņēmumus, kuru darbība saistīta ar negatīvu ietekmi uz vidi un vides piesārņojumu (bioloģiskais piesārņojums, smakas, troksnis, putekļi un citi kaitīgie vides faktori).

Minimālais attālums starp dažādu daudzdzīvokļu dzīvojamo divu un triju stāvu ēku dzīvojamo telpu logiem vai dzīvojamo un nedzīvojamo telpu logiem dažādās fasādēs, kas novietotas savstarpējā 135º leņķī vai mazāk, ir ne mazāks par 15 metriem un četru stāvu un augstākām ēkām – ne mazāks par 20 metriem.

(Grozīts ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

Šā būvnormatīva 131. punktā minētos minimālos attālumus starp daudzdzīvokļu dzīvojamām ēkām var neievērot, ja ēka ir plānota kultūrvēsturiskās aizsardzības zonā, pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktajās perimetrālās vai daļēji perimetrālās apbūves zonās.

Dzīvokli projektē, ievērojot dzīvojamo telpu un palīgtelpu funkcionālo zonējumu un to racionālu savstarpēju sasaisti.

Dzīvokļos sanitārtehniskās telpas projektē tā, lai tādā gadījumā, ja nepieciešams, tās varētu pielāgot personām ar kustību traucējumiem bez nepieciešamības skart nesošās konstrukcijas.

Daudzdzīvokļu dzīvojamā ēkā ieteicams izvietot saimniecības telpas, kas paredzētas bērnu ratiņu, invalīdu riteņkrēslu un citu tehnisko palīglīdzekļu, ragaviņu, slēpju un velosipēdu novietošanai.

Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās sanitārtehniskās telpas izvieto virs līdzīgas nozīmes telpām zemākajā stāvā. Ir pieļaujama to atrašanās virs zemākā stāva dzīvokļa dzīvojamām telpām, ja ir ievērotas skaņas izolācijas, hidroizolācijas, siltumizolācijas, ugunsdrošības, ventilācijas un ekspluatācijas drošības prasības.

Dzīvojamā ēkā vai tās daļā pieļaujams izvietot publiskas telpas, ja ir ievērotas skaņas izolācijas, higiēnas, siltumizolācijas, ugunsdrošības un ekspluatācijas drošības prasības.

Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās inženiertīkliem, kas neattiecas uz attiecīgā stāva dzīvokļa aprīkojumu, nepieciešamas slēgtas šahtas vai kanāli norobežojošajās konstrukcijās.

Visu veidu dzīvojamās ēkās, izņemot savrupmājas, dvīņu un rindu mājas, jāparedz vēdināmas telpas apkopšanas inventāram ar ūdens, kanalizācijas un, ja nepieciešams, apkures pieslēgumu. Telpu platība jāaprēķina atbilstoši apkopjamo telpu platībai, funkcijai un izmantojamā apkopšanas inventāra gabarītiem.

Viesu izmitināšanas ēkas, kuru kopējā platība nav lielāka par 150 m2, projektē atbilstoši šā būvnormatīva daļai par dzīvojamām ēkām.

Ja paredzētas divas līdz piecas viesu izmitināšanas ēkas un katras ēkas kopējā platība nav lielāka par 150 m2, vides pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem paredz vismaz vienā no ēkām.

Ja paredzētas vairāk par piecām viesu izmitināšanas ēkām un katras ēkas kopējā platība nav lielāka par 150 m2, vides pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem nodrošina vismaz 20 % ēkās no kopējā ēku skaita.

Viesu izmitināšanas ēkās, kurās ir paredzētas vairāk nekā 20 guļamtelpu, vismaz 3 % no kopējā guļamtelpu skaita, bet ne mazāk kā vienu numuru pielāgo personām ar funkcionāliem traucējumiem.

Viesu izmitināšanas ēkās, kurās ir paredzētas mazāk nekā 20 guļamtelpu, vismaz vienu numuru pielāgo personām ar funkcionāliem traucējumiem.

Viesu izmitināšanas ēkās, kā arī kempingos nodrošina vismaz vienu tualeti un dušu, kas ir īpaši pielāgota personām ar funkcionāliem traucējumiem.

Projektējot ārstniecības un aprūpes iestādes, nepieciešamās telpu grupas un funkcijas, higiēnas prasības noteiktas attiecīgās jomas normatīvajos aktos. Minētās prasības attiecas arī uz ārstniecības un aprūpes telpu grupām, kas atrodas cita lietošanas veida būvēs.

Rentgena un staru terapijas kabinetus, kuros atrodas starojuma avots, radioizotopās diagnostikas laboratorijas nedrīkst izvietot virs, zem vai blakus bērnu un grūtnieču palātām.

Sporta zāles projektē atbilstoši projektēšanas uzdevumā definētajai būvei, kādas nozīmes sporta pasākumiem tā paredzēta, norādot sacensību mērogu (starptautiska mēroga, valsts mēroga, lokāla mēroga vai treniņu vajadzībām), un atbilstoši tam piemēro starptautiskos standartus, tai skaitā sporta federāciju izdotos standartus un vadlīnijas attiecīgajam sporta veidam.

Skatītāju zālē nepārtrauktā rindā drīkst izvietot

149.1. ne vairāk kā 25 stacionāras sēdvietas, ja izeja ir uz vienu pusi;

149.2. ne vairāk kā 50 stacionāras sēdvietas, ja izeja ir uz divām pusēm.

Durvju ailas skatītāju zālē projektē vismaz 1,2 metrus platas, gaiteni vai vestibilu pie zāles vismaz 2,4 metrus platu.

Skatītāju zālēs ar stacionārām sēdvietām eju platumu starp rindām projektē ne mazāku kā 0,45 metri.

Ja līmeņu starpība starp sēdvietu rindām ir lielāka nekā 0,45 metri, gar katras rindas eju nepieciešama vismaz 1,1 metru augsta norobežojoša konstrukcija, kas netraucē redzamību.

Zālēs ar transformējamām skatītāju vietām paredz krēslu un solu fiksāciju. Stacionārās un transformējamās skatītāju sēdvietas nodrošina pret apgāšanos vai nobīdīšanos.

Kultūras un izklaides iestāžu būvēs, kurās ir skatuves, nokļūšanai uz to paredz pandusu, lokālo uzbrauktuvi, liftu vai citu risinājumu, kas būtu piemērots patstāvīgai lietošanai personām ar funkcionāliem traucējumiem.

Ar margām aprīkotu skatītāju tribīņu slīpums vaļējās un segtās būvēs nedrīkst pārsniegt 1:1,6. Ja tribīnē neierīko 1,1 metru augstas margas, tad slīpums nedrīkst pārsniegt 1:1,4.

Pārbūvējamām, atjaunojamām un restaurējamām skatītāju zālēm pieļaujams saglabāt esošo sēdvietas laukumu, ja nodrošināti nepieciešamie evakuācijas ceļa gabarīti.

Sēdvietu numurus paredz vizuāli kontrastējošus, kā arī ar taktilo virsmu.

Darba telpas jānodrošina ar visiem darbiniekiem pieejamu virtuves zonu, ja stāva vai telpu grupas kopējā platība ir lielāka par 200 m2.

Darba telpās ar vairākām darba vietām un atvērtā plānojuma birojos jānodrošina akustiskās sieniņas vai skaņas barjeras un atsevišķas pārrunu telpas darbinieku savstarpējai komunikācijai.

Izglītības iestāžu telpu minimālās platības uz vienu personu norādītas tiesību aktos par higiēnas prasībām izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības, vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās pamatizglītības, arodizglītības vai profesionālās vidējās izglītības programmas.

Laboratorijas telpu platību zinātnisko un pētniecības iestāžu būvēs nosaka atbilstoši pētniecības tehnoloģijas prasībām.

Auditoriju, lekciju telpu, laboratoriju un speciālo klašu platību nosaka atbilstoši šā būvnormatīva 1. pielikumam.

Publiskā ēkā pirmsskolas bērnu spēļu zona (izņemot bērnu iestādes) jāplāno ne augstāk par 2. stāvu un ne tālāk kā 20 metrus no evakuācijas izejas.

Eju platumam tirdzniecības zālē jābūt ne mazāk kā 1,4 metri, to neaizsedz tirdzniecības letes, plaukti, preces vai mēbeles, vai cita veida aprīkojums.

Ja eja pilda arī evakuācijas funkcijas, tad eju platums jāparedz atbilstoši būvnormatīvam par ugunsdrošību.

Bibliotēku grāmatu krātuves telpu platību aprēķina atbilstoši projektēšanas uzdevumam.

Ražošanas, lauksaimniecības un noliktavu būvju projektēšanā ņem vērā attiecīgās vides aizsardzības institūciju noteiktās prasības. Ražošanas ēkās nodrošina vides aizsardzības prasības, tai skaitā

167.1. emisijas gaisā normatīvā līmenī;

167.2. trokšņa aizsardzība;

167.3. notekūdeņu attīrīšana;

167.4. visu veidu atkritumu uzglabāšana, šķirošana un utilizēšana.

Izejmateriālu uzglabāšana ražošanas telpās pieļaujama tehnoloģiskajam procesam nepieciešamā apjomā, ievērojot cilvēku un plūsmas drošības un ugunsdrošības prasības.

Ražošanas plūsmas un tehnoloģiju izstrādā tehnoloģiskajā daļā saskaņā ar projektēšanas uzdevumu.

Ja netiek norādīta tehnoloģija, projektā norāda ēkai piemērotās slodzes (no iekārtām, aprīkojuma un ugunsslodzes) un pieļaujamos izmantošanas veidus.

Stāvā, kas atrodas zem vai virs publiskām telpām, kā arī publiskas būves pagrabā un cokola stāvā nedrīkst atrasties noliktavas vai ražošanas telpas, kas paredzētas sprādzienbīstamu vielu un materiālu uzglabāšanai vai darbībai ar tiem.

Transporta būvju projektēšanā pilnībā ievēro vides pieejamības prasības un universālā dizaina principus, transporta kustības drošības, gājēju drošības un ugunsdrošības prasības saskaņā ar šā būvnormatīva un citām atbilstošās jomas normatīvo aktu prasībām.

Vairāklīmeņu autostāvvietās paredz

173.1. diennakts apgaismojumu;

173.2. apmeklētāju sanitārtehniskās telpas;

173.3. ceļa zīmju un marķējumu sistēmu, tai skaitā gājēju ceļus;

173.4. konstrukciju aizsargbarjeras.

Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumus Nr. 331 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 "Publiskas būves"" (Latvijas Vēstnesis, 2015, 125. nr.; 2018, 84. nr.; 2020, 119. nr.) un Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumus Nr. 340 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-15 "Dzīvojamās ēkas"" (Latvijas Vēstnesis, 2015, 125. nr.; 2020, 119. nr.).

Būvnormatīva prasības militārajiem objektiem, kas tiek izmantoti valsts aizsardzības vajadzībām atbilstoši Nacionālo bruņoto spēku likumam, piemēro tiktāl, ciktāl tās nav pretrunā ar šos objektus reglamentējošo normatīvo aktu prasībām.

Būvniecības ieceres dokumentācija, kas noteiktā kārtībā saskaņota (akceptēta) vai iesniegta saskaņošanai būvvaldē vai institūcijā, kura pilda būvvaldes funkcijas, līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai, nav jāpārstrādā atbilstoši būvnormatīvā noteiktajām prasībām.

Nacionālā standartizācijas institūcija publicē tīmekļvietnē www.lvs.lv to Latvijas nacionālo standartu sarakstu, kurus piemēro būvnormatīva izpildei.

Noteikumi stājas spēkā 2021. gada 1. novembrī.