Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 008-14 "Inženiertīklu izvietojums"

Noteikumi apstiprina Latvijas būvnormatīvu LBN 008-14 "Inženiertīklu izvietojums" (turpmāk – būvnormatīvs).

Būvnormatīvs nosaka prasības siltumapgādes, ūdensapgādes, kanalizācijas, drenāžas, elektronisko sakaru tīklu, elektroapgādes tīklu, gāzes apgādes tīklu ar spiedienu līdz 1,6 MPa, (turpmāk – inženiertīkli) izvietojumam.

Noteikumi stājas spēkā 2014. gada 1. oktobrī.

Šajā būvnormatīvā noteiktās prasības ievēro

2.1. izstrādājot un grozot vietējo pašvaldību teritorijas plānojumus (turpmāk – teritorijas plānojums), lokālplānojumus un detālplānojumus;

2.2. sagatavojot tehniskos noteikumus un īpašos noteikumus būvprojektiem, kā arī izsniedzot būvatļauju ar tajā ietvertajiem nosacījumiem;

2.3. izstrādājot būvprojektus un tehniskās shēmas;

2.4. veicot inženiertīklu būvniecību un ierīkošanu.

Inženiertīklu izvietojumu teritorijā plāno tā, lai tas atbilstu Būvniecības likuma prasībām, kā arī nodrošinātu vides kvalitāti, teritorijas, enerģijas un dabas resursu racionālu izmantošanu un vides pieejamību.

Izvietojot jaunus inženiertīklus, saglabā jau esošos.

Inženiertīklu izvietojumā ievēro konkrētās teritorijas grunts sasalšanas dziļumu atbilstoši klimatoloģiskajiem rādītājiem, kas piemērojami būvniecībā, bet, inženiertīklus izvietojot seklāk par grunts sasalšanas dziļumu, ja nepieciešams, tos siltina.

Ja pilsētu un ciemu ielu nodalījuma joslās (sarkano līniju robežās) jau atrodas vairāki inženiertīkli, pamati vai zemētāji un nav iespējams ievērot šajā būvnormatīvā noteiktos pamata inženiertīklu izvietošanas attālumus, tie uzskatāmi par ierobežotiem apstākļiem pazemes inženiertīklu izvietošanai.

Ja pilsētu un ciemu teritorijās jau atrodas vairāki virszemes inženiertīkli un nav iespējams ievērot šajā būvnormatīvā noteiktos pamata inženiertīklu izvietošanas attālumus, tie uzskatāmi par ierobežotiem apstākļiem virszemes inženiertīklu izvietošanai.

Ja inženiertīklus nav iespējams izvietot atbilstoši šajā būvnormatīvā noteiktajām prasībām, atkāpes no tām pieļaujamas, ja ir ievēroti šādi nosacījumi

8.1. iespējams nodrošināt tehniskā risinājuma drošumu atbilstoši Būvniecības likuma un citu normatīvo aktu prasībām;

8.2. attiecīgajos speciālajos būvnoteikumos noteiktajā kārtībā risinājums ir saskaņots ar zemesgabala īpašnieku vai, ja tāda nav, – tiesisko valdītāju un ar to inženiertīklu īpašnieku, kuru aizsargjoslas tiek skartas vai starp kurām nav iespējams ievērot noteiktos attālumus, vai, ja tāda nav, ar šo inženiertīklu tiesisko valdītāju, kā arī ar attiecīgajām valsts un pašvaldību institūcijām, izņemot Enerģētikas likumā noteiktos gadījumus.

Veicot inženiertīklu izbūvi, pieļaujama inženiertīklu novietojuma novirze 0,3 m no būvprojektā vai tehniskajā shēmā paredzētā, nepārkāpjot šajā būvnormatīvā noteiktos minimālos attālumus. Ja inženiertīklu novietojuma izmaiņas ietekmē citus inženiertīklus vai īpašumtiesības, jāveic izmainītās būvprojekta vai tehniskās shēmas daļas atkārtota saskaņošana ar attiecīgo inženiertīklu vai nekustamā īpašuma īpašnieku vai, ja tāda nav, ar tiesisko valdītāju.

Ekonomikas ministrija un Satiksmes ministrija sadarbībā ar attiecīgo standartu tehnisko komiteju iesaka nacionālajai standartizācijas institūcijai saistībā ar šo būvnormatīvu piemērojamo standartu sarakstu. Nacionālā standartizācijas institūcija publicē to savā tīmekļvietnē.

(MK 07.08.2018. noteikumu Nr. 478 redakcijā)

Minimālie horizontālie attālumi no pazemes inženiertīkliem, atklāti mākslīgi veidotiem padziļinājumiem zemes virsmā vai ūdenskrātuvēm (ņemot vērā ārējos izmērus) līdz citām būvēm noteikti šā būvnormatīva 1. tabulā.

Dzelzceļa un autoceļu zemes klātnē ir aizliegts izvietot visu veidu komunikācijas, izņemot dzelzceļa vai autoceļa tehnoloģiskās komunikācijas.

Minimālie horizontālie attālumi starp pazemes inženiertīkliem (ņemot vērā ārējos izmērus) noteikti šā būvnormatīva 2. tabulā.

Minimālie horizontālie attālumi no virszemes inženiertīkliem līdz citām būvēm vai inženiertīkliem noteikti šā būvnormatīva 3., 4., 5., 6. un 7. tabulā.

Minimālie vertikālie attālumi no virszemes inženiertīkliem līdz citām būvēm vai inženiertīkliem noteikti šā būvnormatīva 8., 9., 10., 11. un 12. tabulā.

Veicot inženiertīklu izbūvi ar atklātās tranšejas metodi, minimālais vertikālais attālums starp visu veidu pazemes inženiertīkliem šķērsojumos ir 0,20 m (izņemot šķērsojumus ar 110 kV un 330 kV pazemes elektroapgādes tīkliem), ja netiek noteiktas papildu tehniskās prasības. Kabeļlīnijām ar spriegumu līdz 20 kV, šķērsojot citus inženiertīklus, vertikālajam attālumam starp kabeļiem un citiem inženiertīkliem normālos apstākļos jābūt ne mazākam par 0,5 m. Ierobežotos apstākļos, ievērojot minimālo šķērsošanās attālumu 0,25 m, kabeli šķērsojuma vietā un ne mazāk kā 2 m uz katru pusi no šķērsojuma vietas iegulda kabeļcaurulē.

Veicot inženiertīklu izbūvi ar beztranšejas metodi, minimālais vertikālais attālums starp visu veidu pazemes inženiertīkliem inženiertīklu šķērsojumos ir 0,5 m, bet šķērsojumos ar 110 kV un 330 kV pazemes elektroapgādes tīkliem – 2 m.

Inženiertīklu guldīšana ar beztranšejas metodi zem elektroapgādes tīklu balstiem un to konstrukcijām nav pieļaujama.

Paralēla inženiertīklu guldīšana vertikālā plaknē virs un zem citiem pazemes inženiertīkliem ir pieļaujama, to saskaņojot ar inženiertīklu īpašniekiem vai, ja tādu nav, – tiesiskajiem valdītājiem.

Šā būvnormatīva tabulās inženiertīklu horizontālie attālumi norādīti starp malējo tuvāk esošo inženiertīklu vertikālajām projekcijām, bet vertikālie attālumi – starp tuvāk esošo inženiertīklu horizontālajām projekcijām šķērsošanās vietās.

1520 mm dzelzceļa zemes nodalījuma joslā ievēro šādas prasības

21.1. inženiertīklus izvieto atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 1. februāra noteikumiem Nr. 79 "Dzelzceļa zemes nodalījuma joslas ekspluatācijas noteikumi", ievērojot šajā būvnormatīvā un Dzelzceļa likumā noteiktās prasības un risinājumu saskaņojot ar dzelzceļa infrastruktūras īpašnieku vai, ja tāda nav, – tiesisko valdītāju;

21.2. horizontālais attālums no pazemes inženiertīkliem līdz dzelzceļa zemes klātnei (uzbēruma pēdai vai ierakuma krotei) un ūdens novadīšanas ierīcei (bedres krotei) ir vismaz 1,5 reizes lielāks par inženiertīklu ieguldīšanas tranšejas dziļumu, bet ne mazāks kā 2 m;

21.3. dzelzceļa zemes klātnē (uzbēruma pēda vai ierakuma krote) atļauts izvietot vienīgi dzelzceļa tehnoloģiskos inženiertīklus;

21.4. minimālais horizontālais attālums no pazemes inženiertīkliem, izņemot dzelzceļa tehnoloģiskos komunikācijas, līdz dzelzceļa malējā sliežu ceļa asij ir 5,8 m;

21.5. pazemes inženiertīkli dzelzceļu drīkst šķērsot apvalkcaurulē, kas ir dzelzceļa zemes nodalījuma joslas visā platumā. Pēc saskaņošanas ar dzelzceļa īpašnieku vai, ja tāda nav, – tiesisko valdītāju apvalkcaurules galus var izvietot dzelzceļa zemes nodalījuma joslā, bet attālumam plānā no apvalkcaurules gala līdz sliedēm jābūt ne mazāk kā 5,0 m (gāzesvadiem – 10 m), bet līdz zemes klātnes malai un līdz ūdens novadgrāvim jābūt ne mazāk kā 3,0 m;

21.6. pazemes inženiertīklu ielikšanas dziļums šķērsojumos ar 1520 mm dzelzceļu, izņemot dzelzceļa tehnoloģiskās komunikācijas, atkarībā no darbu veikšanas tehnoloģijas ir

21.6.1. ne mazāks kā 2,5 m no apvalkcaurules virsmas līdz sliedes pēdai, ja darbi tiek veikti ar caurduršanas paņēmienu;

21.6.2. ne mazāks kā 1,5 m (gāzesvadiem 2,5 m) no apvalkcaurules virsmas līdz sliedes pēdai, ja darbi tiek veikti ar caurspiešanu vai ar horizontāli vadāmas urbšanas tehnoloģiju;

21.6.3. ne mazāks kā 1,2 m (gāzesvadiem 2,0 m) no apvalkcaurules virsmas līdz sliedes pēdai, ja darbi tiek veikti ar atklāto (tranšejas) paņēmienu;

21.6.4. ne mazāks kā 0,7 m (gāzesvadiem – 1,5 m) no apvalkcaurules virsmas līdz ūdens novadgrāvja dibenam, bet, ja ūdens novadīšanas grāvja nav, līdz dzelzceļa uzbēruma pēdai.

Autoceļu ceļu zemes nodalījuma joslās ievēro šādas prasības

22.1. ārpus pilsētām un ciemiem inženiertīklus gar autoceļiem izvieto aiz ceļa nodalījuma joslas, bet Enerģētikas likumā noteiktajos gadījumos pēc iespējas izmanto ceļa zemes nodalījuma joslas, saskaņojot ar autoceļa infrastruktūras īpašnieku vai, ja tāda nav, – tiesisko valdītāju šādas izvietošanas atbilstību normatīvo aktu prasībām;

22.2. vietās, kur tehnisku un ekonomisku iemeslu dēļ nav iespējams izvietot inženiertīklus aiz autoceļu zemes nodalījuma joslas, inženiertīklus var ieguldīt ceļu zemes nodalījuma joslā, neskarot autoceļa konstrukcijas elementus, ja saņemta autoceļa infrastruktūras īpašnieka vai, ja tāda nav, – tiesiskā valdītāja atļauja un ievērotas tā noteiktās tehniskās prasības;

22.3. inženiertīklu izvietošana, pārvietošana un rekonstrukcija ceļu zemes nodalījuma joslā nedrīkst pasliktināt autoceļa, kā arī ceļa elementu ekspluatācijas īpašības un satiksmes drošību.

Ja pilsētās vai ciemos inženiertīklus nav iespējams izvietot starp ielas (ceļa) brauktuvi un sarkano līniju vai ielas (ceļa) sadalošajā joslā, inženiertīklu izvietošana zem ielu (ceļu) brauktuvēm atļauta pēc inženiertīklu izvietojuma un būvniecības nosacījumu (piemēram, ielas seguma atjaunošana, būvdarbu veikšanas laiks un organizācija) saskaņošanas ar ielas (ceļa) īpašnieku vai, ja tāda nav, – tiesisko valdītāju. Sarkano līniju ielu teritorijās neizvieto 110 kV un augstāka sprieguma gaisvadu elektrolīnijas.

Pilsētās un ciemos, kur inženiertīklu izvietojumā nav iespējams ievērot šā būvnormatīva 1. un 2. tabulā norādītos attālumus, inženiertīklus var izvietot zem ielas (ceļa) brauktuves, ievērojot ielas (ceļa) īpašnieka vai, ja tāda nav, – tiesiskā valdītāja noteiktās tehniskās prasības.

Pilsētās un ciemos ielas (ceļa) sarkano līniju robežās zem ietvēm, gājēju celiņiem, veloceliņiem un zaļajā zonā izvieto elektrības kabeļus, gāzesvadus, siltumvadus, elektronisko sakaru tīklus, tīkla elementus un kabeļus signalizācijai un operatīvai sadalei. Citus inženiertīklus pēc iespējas izvieto zaļajā zonā.

Plānojot cietā ceļa seguma atjaunošanas darbus, informē attiecīgo inženiertīklu īpašnieku vai, ja tāda nav, – tiesisko valdītāju. Plānojot cieto ceļa segumu un ielas pārbūvi, ja zem tās brauktuves izvietoti pazemes inženiertīkli, pieaicina inženiertīklu īpašnieku vai, ja tāda nav, – tiesisko valdītāju un pārbauda inženiertīklu tehnisko stāvokli, kā arī paredz inženiertīklu pārlikšanu vai renovāciju, ja šāds risinājums ir tehniski un ekonomiski pamatots vai ja inženiertīklu atstāšana zem brauktuves nav pieļaujama inženiertīklu tehniskā stāvokļa vai ekspluatācijas apstākļu dēļ. Inženiertīklu pārlikšanu vai atjaunošanu šajos gadījumos veic par būvniecības ierosinātāja līdzekļiem.

Minimālais horizontālais attālums no gāzesvadiem (ņemot vērā ārējos izmērus), elektronisko sakaru tīklu kabeļiem vai kabeļu kanalizācijas līdz saglabājama koka stumbram ir 1,5 m, no citiem pazemes inženiertīkliem — 2 m, izņemot parkus un alejas valsts aizsargājamos kultūras pieminekļos, kur atbilstoši kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām var noteikt citu attālumu. Ierobežotos apstākļos inženiertīklu izvietošanai pilsētās un ciemos, ja inženiertīklu izbūve paredzēta ar beztranšeju vai horizontāli vadāmās urbšanas metodi, pieļaujams attālumu līdz saglabājama koka stumbram samazināt līdz 1 m, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

Minimālais horizontālais attālums no gāzesvadiem, siltumtrases, ūdensvada un kanalizācijas vada, elektropārvades un elektronisko sakaru tīklu kabeļiem vai kabeļu kanalizācijas līdz saglabājamam dekoratīvajam stādījumam ir 1 m. Ierobežotos apstākļos, ja izmanto saudzīgu rakšanas metodi vai caurules iegulda ar beztranšejas metodi, kas nebojā sakņu sistēmu, norādīto attālumu atļauts samazināt līdz 0,5 m, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

Ja inženiertīklu paredzēts ierīkot, izmantojot saudzīgas rakšanas metodes, minimālajam horizontālajam attālumam no jaunbūvējamo inženiertīklu ārējās malas vertikālās projekcijas līdz vietējā ģeodēziskā tīkla punkta centram, kas apvidū nostiprināts kā

29.1. grunts vai cietā seguma zīme – ir 1 m;

29.2. dziļurbuma vai fundamentālais reperis – ir 5 m.

Ierīkojot inženiertīklus, nedrīkst skart vietējā ģeodēziskā tīkla punkta konstrukciju un nav pieļaujamas darbības, kuru rezultātā vietējā ģeodēziskā tīkla punkts varētu mainīt savu atrašanās vietu (koordinātas), tikt bojāts vai iznīcināts. Ja, izbūvējot inženiertīklus, nav iespējams ievērot noteiktos attālumus, inženiertīklu ierīkošana saskaņojama ar pašvaldības norīkoto personu, kas ir atbildīga par vietējo ģeodēzisko tīklu.

Rekomendējama inženiertīklu perpendikulāra šķērsošanās.

Jaunbūvējamās 110 kV un augstāka sprieguma elektropārvades gaisvadu līnijas, ja iespējams, izvieto ārpus pilsētu un ciemu dzīvojamo un sabiedrisko ēku apbūves, ievērojot Aizsargjoslu likumā noteikto aizsargjoslas platumu un pieļaujamās elektromagnētiskā lauka robežvērtības līdz ēku robežai.

Pilsētu un ciemu četrstāvu un augstāku dzīvojamo ēku apbūves teritorijās elektroapgādes tīklus ar spriegumu līdz 20 kV izbūvē kā pazemes kabeļlīnijas. Elektroapgādes tīklu izbūve ar gaisvadu līnijām ir pieļaujama, ja šāds risinājums ir tehniski un ekonomiski pamatots un ja tiek ievērotas pieļaujamās elektromagnētiskā lauka robežvērtības līdz ēku robežai.

Minimālais elektroapgādes kabeļlīniju (ar spriegumu līdz 20 kV) ieguldīšanas dziļums ir 0,7 m zem zemes virsmas projektēšanas atzīmes, bet, šķērsojot ceļus, ielas, brauktuves un laukumus, dziļumam jābūt ne mazākam par 1 m. Atsevišķos līdz 5 m garos posmos (ievados ēkās, kabeļskapjos, šķērsojumos ar citiem inženiertīkliem) attālumu atļauts samazināt līdz 0,5 m, veicot kabeļu mehāniskās aizsardzības pasākumus.

Elektronisko sakaru tīklu kabeļu kanalizācijas caurules izbūvē ne mazāk kā 0,4 m dziļumā zem ietvēm, gājēju celiņiem, veloceliņiem un zaļajā zonā vai 0,6 m dziļumā citās vietās.

Brīdinājuma (marķējuma) lenti virs elektroapgādes tīklu un elektronisko sakaru tīklu kabeļiem vai kabeļu kanalizācijas izvieto 0,2 līdz 0,4 m attālumā virs kabeļa vai kabeļu kanalizācijas. Brīdinājuma lenti nelieto, ja kabeli gulda ar beztranšejas metodi.

Esošās un plānotās dzīvojamo un publisko ēku apbūves teritorijās izvieto tikai slēgta tipa transformatoru apakšstacijas (izņemot 10 MVA un lielākas jaudas transformatorus) un sadales punktus.

Elektroapgādes apakšstaciju un sadales punktu pieejās paredz joslas kabeļu un gaisvadu līniju ievadiem un izvadiem.

Minimālais attālums no atsevišķi stāvošiem sadales punktiem ar 6 kV–20 kV spriegumu un apakšstacijām ar vienu vai vairākiem transformatoriem ar 1000 kVA vai lielāku jaudu līdz dzīvojamo un publisko ēku logiem ir 10 m, bet no transformatoru apakšstacijas ar transformatora jaudu līdz 630 kVA līdz dzīvojamo un publisko ēku logiem – 5 m. Minimālais attālums neattiecas uz transformatoru apakšstacijām, kuras iebūvētas ēkas pirmajā stāvā vai pagrabstāvā. Ārstniecības iestāžu teritorijā minimālie attālumi līdz transformatoru apakšstacijām un sadales punktiem nosakāmi atbilstoši veselības aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Veicot ielu un ceļu rekonstrukciju elektronisko sakaru tīklu infrastruktūrai iespēju robežās veido vienotu kabeļu kanalizāciju ar dažādu elektronisko sakaru tīklu operatoru caurulēm tajā.

Ja tiešas redzamības attālumā no inženiertīklu atrašanās vietas izvietota derīgo izrakteņu ieguves vieta, derīgo izrakteņu ieguvi ar spridzināšanas metodi veic, saskaņojot ar inženiertīklu īpašnieku vai, ja tāda nav, – tiesisko valdītāju.

Lokālplānojumi, detālplānojumi, būvprojekti un cita normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izstrādāta un saskaņota tehniskā dokumentācija, kuras izstrāde uzsākta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā līdz šā būvnormatīva spēkā stāšanās dienai un kuras tehniskie risinājumi atbilst attiecīgajā laikposmā spēkā esošo normatīvo aktu prasībām vai saistībā ar kurām saņemts plānošanas un arhitektūras uzdevums, tehniskie noteikumi vai īpašie noteikumi būvprojektam, nav jāpārstrādā atbilstoši šā būvnormatīva prasībām.