Legislator Case Law & Legislation
C37108513 / C-0392-14 AI generated

Court orders father to pay child support from claim date and exempts him from court costs due to poverty.

Case Number C37108513 / C-0392-14
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Allowed / Granted

Legislator summary

AI generated

The court granted the mother's small claims action for child support, ordering the father to pay monthly amounts based on the statutory minimum wage scale starting from December 12, 2013. Although the father initially contested the mother's status as the biological mother, he later admitted the debt and requested exemption from court costs due to his lack of income. The court ruled that the father's obligation to support his children persists regardless of cohabitation and, recognizing his financial inability, exempted him from paying the court fees in the state's interest.

Legislator headnote

AI generated

Civil Law; Civil Procedure Law: The obligation to pay child support arises from the date the claim is filed, and a party may be exempted from court costs if their financial status makes payment impossible without harming the child's interests.

Keywords

AI generated
child support obligation small claims procedure exemption from court costs parental duty to support statutory minimum wage scale financial inability state interest in child welfare

Cited Legislation

AI generated
Civil Law Article 179
Civil Law Article 177
Ministerial Cabinet Decree No. 37 on minimum child support amounts
Civil Procedure Law Article 42
Civil Procedure Law Article 43
Civil Procedure Law Article 250.27
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. C37108513

C-0392-14

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Tukumā, 2014.gada 2.aprīlī

Tukuma rajona tiesa

šādā sastāvā : tiesnese A.Vancāne

ar sekretāri D.Jēkabsoni,

piedaloties prasītājai /pers. A/ un atbildētajam /pers. B/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. A/ maza apmēra prasībā pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu

k o n s t a t ē j a:

prasītāja /pers. A/ 2013.gada 12.decembrī iesniedza maza apmēra prasību, kurā, pamatojoties uz Civillikuma (saīsināti CL )

179.pantu, lūdz piedzīt no atbildētāja /pers. B/ uzturlīdzekļus bērnu /pers. C/un /pers. D/ uzturam Ministru Kabineta noteiktajā minimālā

apmērā, ņemot vērā bērna vecumu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka atbildētājs ir bērnu tēvs, bērni ir prasītājas apgādībā. Atbildētāja pienākums apgādāt savus

nepilngadīgos bērnus, bet viņš to nedara.

Prasība pamatota ar Civillikuma 179.pantu un Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 „Noteikumu par minimālo

uzturlīdzekļu apmēru bērniem”.

Prasītāja nav lūgusi uzklausīšanu tiesas sēdē.

Paskaidrojumā par prasību atbildētājs tiesai paziņoja, ka prasību atzīst daļēji. Nepiekrīt /pers. D/bioloģiskā tēva statusam. Prasītājai

jāiesniedz pierādījumi, ka viņš ir /pers. D/ tēvs (lietas 19.lapa).

Atbildētājs izteicis lūgumu uzklausīšanu tiesas sēdē.

Puses nav pieteikušas noraidījumu tiesnesei.

Tiesas sēdē prasītāja prasību uzturēja, paskaidrojumos atsaukdamās uz prasības pieteikumā izklāstītajiem apstākļiem.

Atbildētājs prasību atzina pilnā apmērā. Papildus paskaidroja, ka /pers. D/ ir viņa meita. Lūdz atbrīvot no tiesas izdevumu

samaksas, jo nav ienākumu.

Tiesa, noklausoties pušu paskaidrojumus tiesas sēdē, iepazīstoties ar lietā esošajiem materiāliem, uzskata, ka prasība ir pamatota

un apmierināma.

No lietas materiālos esošām dzimšanas apliecību kopijām redzams, ka 2008.gada 23.martā dzimusi /pers. C/ un 2006.gada

27.augustā /pers. D/, kuras vecāki ir /pers. B/ un /pers. A/ (lietas 6,7.lapa).

Bērni dzīvo kopā ar prasītāju, kura realizē bērnu aprūpi un uzraudzību, tas ir, nodrošina bērniem uzturu, aprūpi, attīstību,

audzināšanu un bērna individuālās intereses.

Civillikuma 179.pants nosaka, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums

gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns

nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Saskaņā ar Civillikuma 177.pantu bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes

nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas

ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Atbildētājs nav iebildis prasībai.

Tiesa atzīst, ka atbildētājam neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa ir jāpiedalās bērnu uzturēšanā. Atbildētāja pienākums ir nodrošināt

sevi ar pastāvīgiem ienākumiem, kas ļautu pildīt likumā noteiktos vecāku pienākumus.

CPL 97.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes

atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 2. panta pirmā daļa nosaka, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga

īpaša aizsardzība un gādība. Šā likuma 10.pants nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi,

kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību, katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

Civillikuma 179.panta piektā daļa, kurā ir noteikts, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no

vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo

mēnešalgu un bērna vecumu.

Tiesa uzskata, ka uzturlīdzekļi piedzenami pieprasītajā apmērā, kas atbilst valstī noteiktajam minimālajam uzturlīdzekļu

apmēram, ņemot vērā bērna vecumu.

Kā izriet no lietas materiāliem atbildētājs materiāli nenodrošina sava bērna uzturēšanu. Tiesa uzskata, ka uzturlīdzekļu apmērs

nosakāms atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumu Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērniem”

prasībām.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” katra

vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus katram bērnam līdz 7 gadu vecumam – 25 %

no Ministru Kabineta noteiktās minimālās mēneša algas, savukārt no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma

sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru Kabineta noteiktās minimālās mēneša algas. Minimālā mēneša darba alga ir EUR 320.

No lietas materiālos esošās dzimšanas apliecības konstatējams, ka lietas izskatīšanas laikā /pers.D/ ir 6 gadi. Līdz ar to minimālais

uzturlīdzekļu apmērs nedrīkst būt zemāks par 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, kas atbilst

EUR 80.

No lietas materiālos esošās dzimšanas apliecības konstatējams, ka lietas izskatīšanas laikā /pers.C/ ir 8 gadi. Līdz ar to minimālais

uzturlīdzekļu apmērs nedrīkst būt zemāks par 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, kas atbilst

EUR 96.

Tiesa atzīst, ka konkrētajā lietā ir pamats ņemt vērā un piemērot CL 179. pantā norādīto, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru

bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī

noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai, katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai

iebildumus. Prasītājai jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Konkrētajā gadījumā uzturlīdzekļu apmērs valstī noteiktā minimālā

apmērā pēc tiesas ieskata ir minimāla summa, kas nepieciešama bērna izglītošanai un iztikai.

Tiesa uzskata, ka lietā esošie pierādījumi ir pietiekami strīda izšķiršanai, tāpēc tiesa atzīst, ka prasība apmierināma, uzturlīdzekļi

piedzenami valstī noteiktā minimālā apmērā, ņemot vērā bērna vecumu.

Tā kā prasītāja lūdz piedzīt no atbildētāja uzturlīdzekļus bērna uzturam Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, tādēļ

tiesa uzskata, ka nebūtu vērtējams pušu mantas stāvoklis, jo minimālais uzturlīdzekļu apmērs katram vecākam ir jānodrošina katru

mēnesi savam bērnam neatkarīgi no mantas stāvokļa.

Tiesa ņem vērā, ka atbildētājs pretējus pierādījumus nav iesniedzis.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts 2007.gada 29.augustā lietā Nr. SKC-556 ir atzinis, ka iztulkojot Latvijas

Republikas Satversmes 92.pantu un Civilprocesa likuma 1.pantu saistībā ar Civillikuma tiesību normām, kas izriet no ģimenes

tiesiskajām attiecībām, prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturam, tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar

prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā. Līdz ar to tiesa

uzskata, ka ar tiesas spriedumu uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma sākuma brīdi var noteikt prasības celšanas brīdi.

Tiesības saņemt uzturlīdzekļus prasītājai radušās ar pieteikuma iesniegšanas dienu, kad prasītāja vērsās tiesā ar likumu

nodrošināto tiesību saņemt uzturlīdzekļus bērnu uzturam, tāpēc uzturlīdzekļi piedzenami no 2013.gada 12.decembra.

Uzturlīdzekļu piedziņa ar tiesas spriedumu neliedz atbildētājam sprieduma izpildes laikā pierādīt iepriekš samaksāto

uzturlīdzekļu apmēru, atskaitot to no piespriestās summas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots,

piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai. Tā kā prasītāja no tiesas izdevumu

samaksas šajā lietā ir atbrīvota uz Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punkta pamata, tiesas izdevumi ir piedzenami valsts

ienākumos no atbildētāja.

Atbilstoši CPL 42.pantam no atbildētāja valsts ienākumos būtu piedzenami tiesas izdevumi –valsts nodeva par uzturlīdzekļu

piedziņu EUR 316,80 un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR 12,02.

Ievērojot CPL 43.panta ceturto daļu, tiesa uzskata, ka apmierināms atbildētāja lūgums atbrīvot viņu no tiesas izdevumu

samaksas valsts ienākumos, ņemot vērā viņa mantisko stāvokli. Tiesas izdevumu apmērs konkrētajā lietā sastāda EUR 328,82. Ar

lietā esošo 2013.gada 17.decembra VSAA izziņu pierādīts, ka atbildētājam nav ienākumu (lietas 17.lapa), kas nav samērojams ar

minēto tiesas izdevumu apmēru, turklāt uz viņa gulstas pienākums uzturēt divus bērnus un tiesas izdevumu samaksa var ietekmēt

bērnu intereses, samazinot iespēju saņemt uzturlīdzekļus pilnā apmērā.

Civilprocesa likuma 43.panta 4.daļa paredz tiesai tiesības atbrīvot lietas dalībnieku no minēto izdevumu samaksas valsts labā.

Ievērojot Civilprocesa likuma 250.27 pantu, Tiesa

n o s p r i e d a:

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, /pers. A/, personas kods /personas kods/, labā uzturlīdzekļus bērna

/pers. C/, personas kods /personas kods/, uzturam ik mēnesi līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25% apmērā no Ministru kabineta

noteiktās minimālās mēneša darba algas, bet no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecumam ik mēnesi 30 procentu

apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, sākot no 2013.gada 12.decembra līdz bērna pilngadībai.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, /pers. A/, personas kods /personas kods/, labā uzturlīdzekļus bērna /pers. D/,

personas kods /personas kods/, uzturam ik mēnesi 30 procentu apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba

algas, sākot no 2013.gada 12.decembra līdz bērna pilngadībai.

Atbrīvot /pers. B/no tiesas izdevumu EUR 328,82 samaksas valsts labā.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma pasludināšanas dienas 2014.gada 14.aprīļa Zemgales

apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Tukuma rajona tiesā.

Tiesnese A.Vancāne