Court dismissed tax audit appeal, ruling procedural delays were not fatal and interest calculation was correct.

NORAKSTS

Lieta Nr. A 42410406

A 2239-07/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2007.gada 5. decembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Dz. Melbārdis

piedaloties pieteicēja N.S. pilnvarotajam pārstāvim M.R.,

atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu

dienesta pilnvarotajam pārstāvim Leldei Rinčai,

atklātā tiesas sēdē 2007.gada 14. novembrī Antonijas ielā 6, Rīgā, izskatīja

administratīvo lietu, kas ierosināta pēc N.S. (turpmāk tekstā arī – pieteicējs)

pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk tekstā arī – atbildētājs)

2006.gada 9. maija lēmuma Nr. 19/12724 (turpmāk tekstā arī – Lēmums)

atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Administratīvajā rajona tiesā 2006.gada 5. jūnijā saņemts Pieteicēja

pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta 2006.gada 9. maija lēmuma Nr.

19/12724 atcelšanu.

[2] Ar 2006.gada 7. jūnija Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu

pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.

[3] No lietas materiāliem secināms, ka:

[3.1] VID Zemgales reģionālā iestāde no 2005.gada 27.septembra līdz

20.decembrim Pieteicējam veica vienkāršo nodokļu auditu, pārbaudot iedzīvotāju

ienākuma nodokli (turpmāk - IIN) par 2002., 2003. un 2004.gadu. Pārbaudes

rezultātā ar VID Zemgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes

Audita daļas priekšnieces D.Saukas 2005.gada 20.decembra lēmumu Nr.171

papildu aprēķināti Ls 3570,14, no tiem IIN Ls 1785,07 un soda nauda Ls 1785,07,

kā arī uzlikta soda nauda Ls 60 par 2002., 2003. un 2004.gada ienākumu

deklarāciju neiesniegšanu.

[3.2] Nepiekrītot papildu noteiktajiem maksājumiem, Pieteicējs lēmumu

par pārbaudes rezultātiem apstrīdēja VID Zemgales reģionālās iestādes

direktoram, kura v.i. J.Timšans izskatīja nodokļu maksātāja sūdzību un ar

2006.gada l .marta lēmumu Nr.01-10.02/53 nolēma atstāt negrozītu apstrīdēto

lēmumu.

Nepiekrītot arī reģiona direktora lēmumam, Pieteicējs to pārsūdzēja VID

ģenerāldirektoram, kurš 2006.gada 9. maijā pieņēma lēmumu Nr. 19/12724, ar kuru

nolēma atstāt negrozītu VID Zemgales reģionālās iestādes direktora v.i.

J.Timšana2006.gada 1. marta lēmumu Nr. 01-10.02/53.

[4] Uzskatot Lēmumu par nepamatotu, pieteicējs 2006. gada 5. jūnijā

iesniedza pieteikumu tiesā.

Savā pieteikumā pieteicējs nepiekrīt Lēmumam un norāda, ka:

[4.1] Uzskata, ka, veicot auditu un pieņemot lēmumu par izdevumiem, kas

pārsniedz ienākumus, Valsts ieņēmumu dienests nav ņēmis vērā adresāta

viedokli, kas tika izteikts attiecībā uz tiem ienākumiem, ko guva pieteicēja

laulātais - S.S. S.S. 2002.gadā pārdeva viņai piederošo nekustam īpašumu

Jelgavā, /dzēsta adrese/ par Ls 15000 (piecpadsmit tūkstoši lati). Ņemot vērā, ka

starp laulātajiem nav noslēgts laulības līgums, bet nekustamais īpašums ir

iegādāts laulības laikā, jāpiemēro Civillikuma vispārīgais laulāto mantisko

attiecību regulējums un šā likuma 89.panta otrā daļa - viss, ko laulības laikā

laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem, vai ar

otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīgā manta. Šaubu gadījumā

jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās. Iestādei tika lietai pievienota

arī minētā nekustamā īpašuma pirkuma līguma kopija. Bez tam, lai nekustamā

īpašuma pārdošanu varētu reģistrēt zemesgrāmatā 2002.gada 7.augustā tika

sagatavots notariāli apliecināts iesniegums Jelgavas zemesgrāmatu nodaļai, kurā

norādīts: es, kā S.S. laulātais apliecinu; ka piekrītu mūsu laulības laikā iegūtā

nekustamā īpašuma, kas atrodas Jelgavā, /dzēsta adrese/ atsavināšanai. Tādējādi

arī ienākumi no šā nekustamā īpašuma nodokļa pārdošanas tika dalīti divās daļās

un izmantoti ģimenes vajadzībām, bet saskaņā ar Civillikumu šaubu gadījumā

jāpieņem, ka tie pieder laulātajiem līdzīgās daļās.

[4.2] 2006.gada 1.martā Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālā

iestāde pieņēma lēmumu Nr. 01-10.02/53 par Pieteicēja sūdzības izskatīšanas un

nolēma atstāt negrozītu Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālās iestādes

Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas priekšnieces D.Saukas 2005.gada

20.decembra lēmumu Nr. 171. Iestāde norāda, ka attiecībā uz ienākumiem

jēdziens ,,izmantoti ģimenes vajadzībām" ir vispārīgs, iesniegumā nav precizēts,

kā tie izmantoti, kas to konkrēti izmantojis, kādām konkrēti vajadzībām un kādā

laika periodā tie izmantoti. Administratīvajā aktā norādīts: ,,ienākumus no

nekustamā īpašuma pārdošanas Jelgavā, /dzēsta adrese/ savā papildu deklarācijā

par 2002.gadu uzrādīja S.S. un lietā nav gūti nepārprotami pierādījumi, ka minētā

summa vai tās daļa būtu uzskatāma par Pieteicēja līdzekļu avotiem; pie šādiem

apstākļiem secinu, ka auditā, nosakot Pieteicēja līdzekļu avotus 2002.gadā,

pamatoti netika ņemts vērā S.S. ienākums Ls 15000 (piecpadsmit tūkstoši lati) no

nekustamā īpašuma pārdošanas /dzēsta adrese/, Jelgavā".

2006.gada 6. aprīlī Pieteicējs iesniedza sūdzību par Valsts ieņēmumu

dienesta Zemgales reģionālā iestādes lēmumu Nr. 01-10.02/53 ar lūgumu to

pārskatīt un atcelt aprēķināto iedzīvotāju ienākuma nodokļa summu par 2002.

gadu - Ls 1785 (viens tūkstotis septiņi simti astoņdesmit pieci lati) un soda naudu

- Ls 1785 (viens tūkstotis septiņi simti astoņdesmit pieci lati). Sūdzībā norādīja,

ka apstrīdētajā lēmumā nav uzrādīts tiesiskais pamatojums 2002.gadā gūtā

ienākuma Ls 15 000 (piecpadsmit tūkstoši lati) no S.S. veiktā nekustamā īpašuma

pārdošanas darījuma neatzīšanai par pieteicēja līdzekļu avotu pārskata gadā

veiktajiem darījumiem, jo nav noslēgts laulības līgums un visi līdzekļi šaubu

gadījumā atbilstoši Civillikumam pieder abiem laulātajiem līdzīgās daļās.

Iesniegumā tika iekļauts arī lūgums iespējama nelabvēlīga lēmuma gadījumā

samazināt soda naudas apmēru likuma ;,Par nodokļiem un nodevām" 33.1 pantā

noteiktajā kārtībā.

[4.3] 2006.gada 9.maijā Valsts ieņēmumu dienests pieņēma lēmumu

Nr.19/12724 par Pieteicēja sūdzības izskatīšanas rezultātiem, saskaņā ar kuru

iestāde nolēma atstāt negrozītu Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālā

iestādes 2006.gada 1.marta lēmumu Nr. 01-10.02/53 un nesamazināt veiktās

pārbaudes rezultātā noteikto soda naudu.

[4.4] Pieteicējs uzskata, ka gan Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales

reģionāla iestādes 2006.gada 1.marta lēmums Nr. 01-10.02/53, gan arī 2006.gada

9.maija lēmums Nr.19/12724 ir prettiesisks un nav pamatots, jo:

[4.4.1] pirmkārt, Valsts ieņēmumu dienesta iestādes kategoriski atsakās

piemērot likuma normas, kas attiecās uz ienākumu piederības noteikšanu

atbilstoši Civillikuma prasībām. Iestāde lēmumā norāda, ka ir šaubas par šo

līdzekļu izmantošanas veidiem un vajadzībām, taču saskaņā ar Civillikumu šaubu

gadījumā jāpieņem, ka iegūtā manta pieder abiem laulātajiem līdzīgās daļās. Šis

apstāklis ir kalpojis par pamatu tam, ka tiek noteikta nepareiza budžetā

iemaksājamā naudas summa un nepareizi, kā arī nepamatoti noteikta soda nauda.

[4.4.2] Otrkārt, 2006.gada 9.maija lēmumā Nr.19/12724 attiecībā uz

lūgumu samazināt soda naudu nav ievērotas normatīvo aktu prasības. Saskaņā ar

likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" likuma 33.1 panta pirmo daļu - nodokļu

administrācijai, izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un

raksturu, to, kuru reizi pārkāpums izdarīts, radīto kaitējumu, nodokļu maksātāja

godprātīgumu, gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir apstrīdējis nodokļu

administrācijas lēmumu, ir tiesības samazināt kontroles [nodokļu revīzijas

(audits) un pārbaudes] rezultātā uzlikto soda naudu līdz 70 procentiem, bet ne

biežāk kā vienu reizi gadā. Iestāde administratīvajā aktā nav veikusi lietderības

apsvērumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma 65.panta un 66.panta

prasībām. Jautājums par soda naudas samazināšanu ir brīvais administratīvais

akts, jo paredz, ka iestāde var lemt par izdošanas lietderību un satura lietderību,

nosakot soda naudas apmēru. Iestāde, atsakot soda naudas samazināšanu vispār,

saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 66.panta pirmās daļas prasībām nav

norādījusi par šāda atteikuma nepieciešamību, lai sasniegtu tiesisku mērķi, nav

sniegusi vērtējumu par administratīvā akta piemērotību attiecīgā mērķa

sasniegšanai, kā arī nav aplūkots jautājums par administratīvā akta vajadzību un

atbilstību. Tāpat nav ņemti vērā likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 33. 1 panta

pirmajā daļā minētais: iepriekš pārkāpumi nav izdarīti, lūgums par soda naudas

samazināšanu līdz šim nav iesniegts, kaitējums nav konstatēts. Ņemot vērā

uzskatu, ka atteikums samazināt soda naudu nav pamatots atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 67.panta otrās daļas prasībām attiecībā uz

administratīvā akta formu – nepieciešams administratīvā akta pamatojums, it

sevišķi ietverot lietderības apsvērumus (65. un 66.pants).

[4.4.2] Treškārt, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 64.panta pirmo

daļu – ja administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, iestāde pieņem

lēmumu par administratīvā akta izdošanu vai lietas izbeigšanu viena mēneša

laikā no iesnieguma iesniegšanas dienas, ja normatīvajā aktā nav noteikts

īsāks termiņš. Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālā iestādes 2006.gada

1.marta lēmums Nr. 01-10.02/53 pieņemts divus mēnešus pēc pieteicēja

iesnieguma saņemšanas, tātad par vienu mēnesi pārkāpjot likumā noteikto

iesnieguma izskatīšanas termiņu. Savukārt, Valsts ieņēmumu dienesta 2006.gada

9.maija lēmums Nr.19/12724 pieņemts, vismaz 3 dienas pārkāpjot likumā

noteikto viena mēneša lietas izskatīšanas termiņu. Saskaņā ar Administratīvā

procesa likuma 49.panta ceturto daļu - ja šis likums vai cits normatīvais akts

nosaka termiņu, kurā iestādei administratīvā procesa gaitā jāizpilda procesuāla

darbība, kas iesniedzējam vai iespējamam administratīvā akta adresātam ir

nelabvēlīga, pēc termina izbeigšanās šo procesuālo darbību vairs nevar izpildīt.

Tādējādi pēc likumā noteiktā termiņa faktiski veikt sodīšanas funkciju un pieņemt

nelabvēlīgus lēmumus iestāde nebija tiesīga. Saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 81.panta piekto daļu - administratīvais akts iegūst savu galīgo

noformējumu tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā par apstrīdēto

administratīvo aktu. Šādā veidā tas ir izpildāms un to var pārsūdzēt tiesā. Tas

nozīmē, ka audita rezultātu apstiprināšana un soda naudas uzlikšana faktiski

veikta ar Valsts ieņēmumu dienesta 2006.gada 9.maija lēmumu Nr. 19/12724, bet

Valsts ieņēmumu dienests ir būtiski aizkavējis pieteicēja iesniegumu izskatīšanu,

pārkāpjot likumā noteiktos termiņus, tāpēc iestādei nebija tiesību izdot

nelabvēlīgu lēmumu.

[4.5] Pieteicējs norāda, ka 2006.gada 15.maija Valsts ieņēmumu dienesta

paziņojumā Nr.13.06.03.04-01/3210 ir norādīts, ka Pieteicēja nodokļu parāds

budžetam uz 15.05.2006. ir Ls 3863,05 (trīs tūkstoši astoņi simti sešdesmit trīs

lati, 05 santīmi), kur pamatparāds, kas atstāts negrozīts ar Valsts ieņēmumu

dienesta 2006.gada 9.maija lēmumu ir pieaudzis kā pamatparāda palielinājums Ls

42,35 (četrdesmit divi lati trīsdesmit pieci santīmi) un nokavējuma nauda Ls

190,58 (viens simts deviņdesmit lati, 58 santīmi). Paziņojumā norādīts, ka

saskaņā ar likuma ,,Par Valsts ieņēmumu dienestu" 10.panta pirmās daļas 4.

punktu uzlikts par pienākumu līdz 02.06.2006. pilnībā nomaksāt parādu.

Pieteicējs uzskatu, ka minētais paziņojums ir nekorekts, jo iestāde ir

nepamatoti aprēķinājusi pamatparāda palielinājuma un nokavējuma naudas

summas. Saskaņā ar sākotnējā 2005.gada 20.decembra lēmuma Nr. 171 3.punktu

- man ir noteikts pienākums iemaksāt budžetā aprēķinātās summas 30 (trīsdesmit)

dienu laikā pēc audita pārskata un lēmuma saņemšanas. Minēto lēmumu

Pieteicējs ir apstrīdējis, iesniedzot sūdzību Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales

reģionālā iestādes direktoram 2006.gada 30.janvārī. Saskaņā ar Administratīvā

procesa likuma 80.panta pirmo daļu - iesniegums par administratīvā akta

apstrīdēšanu aptur tā darbību no brīža, kad iesniegums saņemts iestādē. Arī

saskaņā ar likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 40.panta pirmo daļu - ja ir

saņemts iesniegums par nodokļu administrācijas kontroles / (pārbaudes,

revīzijas) rezultātā pieņemtā lēmuma apstrīdēšanu, nodokļu administrācijas

amatpersonas lēmuma izpilde tiek apturēta uz iesnieguma pirmstiesas

izskatīšanas laiku. Saskaņā ar 2006.gada 1.marta Valsts ieņēmumu dienesta

Zemgales reģionālā iestādes direktora lēmumu Nr. 01-10.02/53 tika nolemts atstāt

negrozītu 2005.gada 20.decembra lēmumu Nr. 171. Savukārt ar 2006.gada

9.maija Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu Nr. 19/12724 nolemts atstāt negrozītu

Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālā iestādes direktora lēmumu Nr.

01-10.02/53. Tādējādi pienākums nomaksāt summas valsts budžetā, kas noteikts

30 (trīsdesmit) dienas no audita pārskata un lēmuma saņemšanas atbilstoši

Administratīvā procesa likumā noteiktajiem principiem stājās spēkā pēc

2006.gada 9.maija Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma Nr. 19/12724 spēkā

stāšanās (paziņots man un stājās spēkā 11.05.2006.). Tas nozīmē, ka man

pienākums nomaksāt budžetā naudas summas nevar stāties spēkā ar atpakaļejošu

datumu, jo tas būtu pretrunā ar Administratīvā procesa likuma 80. panta pirmo

daļu, 81.panta piekto daļu un likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 40.panta

pirmās daļas jēgu. Tādējādi pienākums nomaksāt naudu valsts budžetam ir 30

(trīsdesmit) dienas no pēdējā administratīvā akta spēkā stāšanās (vismaz līdz

2006.gada 10.jūnijam). Valsts ieņēmumu dienests līdz 09.06.2006. nav tiesīgs

aprēķināt pamatparāda palielinājuma un nokavējuma naudu. Uzskatu, ka tādā

veidā iestāde, aprēķinot pamatparāda palielinājumu un nokavējuma naudu ir

veikusi un veic nelikumīgu faktisko rīcību.

[4.6] Papildus iepriekšminētajam, pieteicējs uzskata, ka saistībā ar

pieteikuma iesniegšanu Administratīvajai rajona tiesai, atbilstoši Administratīvā

procesa likuma 185.panta pirmajai daļai - pieteikuma iesniegšana tiesā par

administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēkā zaudējušu vai spēkā neesošu

aptur administratīvā akta darbību no pieteikuma iesniegšanas dienas. Minētā

panta otrā daļa nosaka, ka panta pirmā daļa neattiecas uz gadījumiem, ja

administratīvais akts uzliek par pienākumu samaksāt nodokli. Ievērojot

Administratīvā procesa likuma 3.panta otro daļu - administratīvais process tiesā

notiek tikai saskaņā ar Administratīvā procesa likumu, - Pieteicējs uzskata, ka

jautājums par administratīvā akta darbības apturēšanu saistībā ar pieteikumu

Administratīvajai rajona tiesai ir jārisina vienīgi saskaņā ar Administratīvā

procesa likumu, nepiemērojot likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 40. pantu.

Tādējādi saistībā ar pieteikuma iesniegšanu tiesai administratīvā akta darbība ir

apturama daļā uz soda naudas - Ls 1785,07 (viens tūkstotis septiņi simti

astoņdesmit pieci lati, 07 santīmi) izpildi un piedziņu uz likuma pamata.

[5] Administratīvajā rajona tiesā 2006.gada 22. jūnijā saņemts atbildētāja

rakstveida paskaidrojums (lietas 50. – 51. lapa). Atbildētājs pieteikumu neatzīst

un uzskata par nepamatotu, balstoties uz šādiem argumentiem:

[5.1] Kā redzams no lietas materiāliem, Pieteicējs iesniedzis gada

ienākumu un papildu deklarācijas par 2002. - 2004.gadiem, kurās uzrādījis

ienākumus, ieņēmumus, naudas uzkrājumus un īpašumus. Papildu deklarācijās

norādīto ziņu patiesumu saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra

noteikumu Nr.331 ,,Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata

nosaka fizisko personu apliekamo ienākumu" 6., 12. un 13.punkta prasībām

Pieteicējs apliecinājis ar savu parakstu 2005.gada 27.septembrī aizpildītajā

maksātāja aptaujas veidlapā.

Pārbaudes materiālos norādīts, ka pieteicējs iesniegtajā papildu deklarācijā

par 2002. gadu kā līdzekļu avotu uzrādījis gūtos ienākumus Ls 15000 apmērā no

nekustamā īpašuma pārdošanas, kas bijis noformēts uz sievas vārda. Norādītie

ienākumi papildu deklarācijā, nosakot pieteicēja 2002. gada līdzekļu avotu

apmēru, netika ņemti vērā, jo minētais ienākums ir atspoguļots arī S.S. 2005. gada

26. augustā VID iesniegtajā papildu deklarācijā par 2002. gadu.

Minēto saņemto ienākumu pieteicējs uzskata par ģimenes kopīgo

mantu, jo starp viņu un S.S. nav bijis noslēgts laulības līgums, taču S.S. savā VID

iesniegtajā papildu deklarācijā šo ienākumu uzrādījusi kā savu līdzekļu avotu.

Līdz ar to, izmantojot gan VID rīcībā esošo informāciju, gan pieteicēja un trešo

personu sniegto informāciju VID Zemgales reģionālā iestāde veica Pieteicēja

uzrādītās informācijas pārbaudi. Rezultātā, nosakot Pieteicēja pārbaudāmā

perioda apliekamos ienākumus pēc izdevumu metodes saskaņā ar norādītajiem

Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumu Nr.331 ,,Kārtība, kādā

Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka fizisko personu apliekamo

ienākumu" pantiem, tika konstatēts slēptais ienākums par 2002. gadu Ls 7140.28

apmērā, kas saskaņā ar likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" nosacījumiem

ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Pretēji pieteicēja viedoklim, VID uzskata, ka bija likumisks pamats

Pieteicēja konstatētos slēptos apliekamos ienākumus aplikt ar iedzīvotāju

ienākuma nodokli, pamatojoties uz pārbaudes laikā iegūto informāciju.

[5.2] Attiecībā par pieteikumā norādīto VID pārkāpumu, neievērojot

Administratīvā procesa likuma 62.pantā noteiktās prasības, VID paskaidro, ka

neuzskata to par pamatotu. Pieteicējam tika dota iespēja iesniegt deklarācijas ar

pielikumiem un papildu deklarācijas, kā arī iesniegt jebkādus dokumentus, kas,

viņaprāt, būtu jāņem vērā, veicot pārbaudi.

Pieteicējs VID iesniedza deklarācijas, to pielikumus. Tā kā visa VID

ģenerāldirektora lēmumā norādītā Pieteicēja iesniegtā informācija tika vērtēta,

VID nerod saprātīgu skaidrojumu pieteikumā norādītajam, ka pieteicēja

argumenti lietā nav noskaidroti un izvērtēti.

[5.3] Attiecībā par pieteicējai nesamazināto soda naudu VID nepiekrīt

pieteikumā norādītajai APL ietvertā lietderības apsvēruma neievērošanai, ka

administratīvais akts ir izdots, neievērojot visus APL nosacījumus, t.sk., lēmumā

nenorādot lietderības apsvērumus un pamatojumu.

Lēmumā ir citēta ne tikai likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 33. 1 panta

pirmā daļa, kas nosaka, ka nodokļu administrācijai, izvērtējot nodokļu maksātāja

izdarītā pārkāpuma būtību un raksturu, to, kuru reizi pārkāpums izdarīts, radīto

kaitējumu, nodokļu maksātāja godprātīgumu, gadījumos, kad nodokļu maksātājs

ir apstrīdējis nodokļu administrācijas lēmumu, ir tiesības samazināt kontroles un

pārbaudes rezultātā uzlikto soda naudu līdz 70 procentiem, bet ne biežāk kā vienu

reizi gadā, bet arī norādīts, ka jautājuma izlemšanā (samazināt vai nesamazināt),

tika vērtēta pārkāpuma būtība un raksturs, kā arī iepriekš minētajā tiesību normā

ietvertie nosacījumi.

Konkrētajā gadījumā vērtēta tika ne tikai nodokļu maksātāja izdarītā

pārkāpuma būtība un raksturs, bet arī godprātība un rezultātā pieņemts lēmums

nesamazināt kontroles un pārbaudes rezultātā uzlikto soda naudu.

[5.4] Attiecībā par pieteikumā norādītajiem procesuālajiem pārkāpumiem,

VID paskaidro, ka uzskata tos par nepamatotiem, jo VID rīkojies likumīgi.

Turklāt, katrs secinājums un katra rīcība ir pamatota ar attiecīgām tiesību

normām.

[6] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāvis pieteikumu uzturēja uz pieteikumā

norādīto motīvu pamata.

[7] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis pieteikumu neatzina uz

lēmumā un paskaidrojumos norādīto motīvu pamata.

Motīvu daļa

[8] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus kopsakarā

ar procesa dalībnieku lietā sniegtajiem mutiskajiem un rakstveida

paskaidrojumiem, secina, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.

[9] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103. pantā ir noteikts

tiesas pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota

administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumus

rīcības brīvības ietvaros. Tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde ir

rīkojusies saskaņā APL un citos normatīvajos aktos noteiktajām materiālajām un

procesuālajām tiesību normām.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 7. pantu iestādes un tiesas rīcībai

jāatbilst tiesību normām. Iestāde un tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto

pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma

jēgai un mērķim.

[10] Kā var secināt no lietas būtības, VID ir konstatējis neatbilstību starp

Pieteicēja ienākumiem un izdevumiem, līdz ar to pārbaudes rezultātā ir

konstatēts, ka Pieteicējs nav samaksājis noteiktu iedzīvotāju ienākuma nodokļa

(turpmāk – IIN) summu. Pārsūdzētais lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16.panta 6.punktu un 23.panta sestās daļas

1. un 10.punktu, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22.pantu, 31.3 panta

pirmo daļu un Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumu Nr.331

"Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka fizisko

personu apliekamo ienākumu" 6., 20., 17.3.punktu. Minētās normas regulē

nodokļa maksātāja tiesības un pienākumus nodokļu aprēķināšanā, deklarāciju un

to papildinājumu iesniegšanā, arī pienākumu nodokļus samaksāt, kā arī VID

tiesības un pienākumus.

Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22.panta (redakcijā, kas bija

spēkā uz Lēmuma pieņemšanas dienu) pirmajā daļā ir noteiktas VID tiesības IIN

administrēšanas jomā, proti, VID ir tiesības un arī pienākums pārbaudīt maksātāja

(fiziskās personas) taksācijas gadā gūtos ienākumus, pamatojoties uz iesniegtajā

gada ienākumu deklarācijā uzrādītajiem datiem darba devēju (ienākuma

izmaksātāju) paziņojumiem par izmaksātajām summām, ārvalstu nodokļu

administrāciju sniegtajām ziņām, apsekošanas un pārbaužu rezultātiem, kā arī citu

Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju par nodokļa maksātāja

ienākumiem, īpašuma stāvokļa izmaiņām un izdevumiem. Savukārt šī panta otrā

daļa nosaka, ka, ja Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajos pārskatos

(paziņojumos) uzrādītie maksātāja ienākumi vai maksātāja iesniegtajā deklarācijā

uzrādītais ienākumu apjoms saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo

informāciju ir mazāks par viņa izdevumu apjomu, Valsts ieņēmumu dienests

nosaka ar nodokli apliekamo ienākumu un nodokļa summu uz aprēķinu pamata

atbilstoši maksātāja īpašuma vērtības pieaugumam un Valsts ieņēmumu dienesta

rīcībā esošajām ziņām par maksātāja darbību (arī maksātāja darījumiem un

ieņēmumiem no saimnieciskās darbības). Aprēķinu veikšanu konkretizē Ministru

kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumi Nr.331 "Kārtība, kādā Valsts

ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka fizisko personu apliekamo

ienākumu".

Minētās materiālo tiesību normas dod tiesības VID veikt attiecīgas

pārbaudes un noteikt ar nodokli apliekamo ienākumu un nodokļa summu uz

aprēķinu pamata. Savukārt, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22.panta

trešajā daļā ir noteikts, ka, ja maksātāja deklarētie ienākumi vai Valsts ieņēmumu

dienesta rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie maksātāja ienākumi

neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, Valsts ieņēmumu dienests pieprasa šā

panta 3.1 daļā noteiktajā termiņā iesniegt (1) papildu deklarāciju (atbilstoši

Ministru kabineta apstiprinātajai veidlapai) par ienākumiem, ieņēmumiem,

naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu. No tā var

secināt, ka VID bija tiesības pieprasīt papildus deklarāciju iesniegšanu, bet

Pieteicējam bija atbilstošs pienākums tās iesniegt, proti, pieteicējam saskaņā ar

likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15. panta pirmās daļas 3. punktu ir

pienākums iesniegt nodokļu administrācijai konkrēto nodokļu likumos paredzētās

deklarācijas, pie kam atbilstoši 5. punktam, ir pienākums pamatot nodokļu,

atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu

aprēķināšanas un maksāšanas kārtību.

[11] Saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 31. 3 panta

pirmo daļu, ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli

no visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli,

izņemot tos ienākumus, no kuriem nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba

devējam vai citai personai, viņam ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa un

soda nauda iztrūkstošās nodokļa summas apmērā.

Atbilstoši minētajai tiesību normai, ja VID konstatē iepriekš minēto

pārkāpumu, tam ir ne tikai tiesības, bet gan obligāts ar likumu noteikts pienākums

spert nepieciešami soļus, lai nodokļu maksātājs labprātīgi vai piespiedu kārtā

samaksātu budžetā attiecīgos nodokļus un soda nauda iztrūkstošās nodokļa

summas apmērā.

[12] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus, konstatē ka strīds pamatā ir par to,

ka Pieteicējs nav pamatojis 2002. gadā gūtos ienākumus Ls 15’000 apmērā no

S.S. nekustamā īpašuma pārdošanu. Strīda pamatā ir fakts, ka Pieteicēja laulātā

S.S. attiecīgo ienākumu arī ir norādījusi savā deklarācijā, kā savu ienākumu par

2002. gadu.

Pieteicējs uzskata, ka VID nav ņēmis vērā to, ka pārdotais nekustamais

īpašums ir laulāto kopmanta, jo starp laulātajiem nav noslēgts laulības līgums, un

visi līdzekļi šaubu gadījumā, atbilstoši Civillikuma 89. panta otrajai daļai (”Viss,

ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto

līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta;

šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās”) pieder abiem

laulātajiem līdzīgās daļās.

Lietā nav konstatēts strīds par to, ka starp Pieteicēju un S.S. nepastāv

līgumsaistības, kas noteiktu attiecīgu mantisko režīmu starp laulātajiem, līdz ar to

visas attiecības starp laulātajiem un arī attiecības pret trešajām personām ir

vērtējamas atbilstoši Civillikumā noteiktajam likumiskajam laulāto mantisko

attiecību režīmam. Lietā nepastāv arī strīds par to, ka pārdotais nekustamais

īpašums Jelgavā, /dzēsta adrese/ ir bijis iegūts laulības laikā, proti, ir bijis abu

laulāto kopīpašums.

No iepriekš minētā redzams, ka tiesai ir jāpārbauda un jāvērtē faktiskajiem

apstākļi par Ls 15’000 norādīšanu abās deklarācijās.

[13] No lietas materiāliem ir redzams, ka Pieteicējs 2005. gada 28. jūlijā

VID Jelgavas nodaļā ir iesniedzis likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

22.panta trešajā daļā paredzēto Papildus deklarāciju par ienākumiem,

ieņēmumiem, naudas uzkrājumiem un īpašumiem par 2002. taksācijas gadu

(lietas lapas 55-59), kuras 2. daļā ir norādījis ienākumu no nekustamā īpašuma

Jelgavā, /dzēsta adrese/ pārdošanas Ls 15’000 apmērā.

No audita sākuma sarunas protokola (lietas lapas 53-54), kas notikusi

2005. gada 27. septembrī, ir redzams, ka Pieteicējs nav sniedzis papildus

informāciju par attiecīgo deklarācijā norādīto ienākumu.

No maksātāja aptaujas veidlapas (lietas lapa 73), redzams, ka Pieteicējs arī

šeit nav vēlējies sniegt papildus informāciju, kas varētu precizēt ienākumu no

nekustamā īpašuma Jelgavā, /dzēsta adrese/ pārdošanas attiecināšanu tieši uz

Pieteicēja ienākumiem nevis uz Pieteicēja sievas ienākumiem.

Kā var redzēt no lietas materiāliem (lietas lapa 75), Pieteicējs par

Civillikuma normām, kas attiecas uz laulāto kopdzīvi, piemin tikai savā

2005. gada 22. decembra iesniegumā.

No lietas materiāliem ir redzams, ka Pieteicēja laulātā S.S. 2005. gada

25. augustā VID Jelgavas nodaļā ir iesniedzis likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli" 22.panta trešajā daļā paredzēto Papildus deklarāciju par ienākumiem,

ieņēmumiem, naudas uzkrājumiem un īpašumiem par 2002. taksācijas gadu

(lietas lapas 76-80), kuras 2. daļā S.S. ir norādījusi ienākumu no nekustamā

īpašuma Jelgavā, /dzēsta adrese/ pārdošanas Ls 15’000 apmērā. Tāpat no lietas

materiāliem var konstatēt, ka S.S. 2005. gada 25. augustā VID adresētajā

iesniegumā ir norādījusi, ka skaidrās naudas uzkrājumi uz 2004. gada beigām ir

Ls 9000 (lietas lapa 91 otrā pusē), kas veidojas arī veidojas no ienākumiem par

nekustamā īpašuma Jelgavā, /dzēsta adrese/ pārdošanu.

[14] No iepriekšējā punktā minētā, tiesa secina, ka gan pieteicējs, gan

pieteicēja laulātā savās deklarācijās kā ienākumu ir uzrādījuši vienu un to pašu

summu. Ņemot vērā likuma "Par nodokļiem un nodevām" 38. pantā teikto, proti,

ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu

maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina

nodokļu maksātājs, pieteicējam pēc tam, kad VID pieprasīja paskaidrojumus par

ienākumu rašanos, vai vēlākais lēmuma apstrīdēšanas procesā, proti, pēc tam, kad

bija pieņemts audita lēmums, vajadzēja iesniegt VID ienākumu, kā arī to

izlietojumu pierādošus dokumentus gan par sevi, gan par savu laulāto. Šādi

dokumenti, kas radītu skaidrību lietā, nav iesniegti līdz pat lietas iztiesāšanas

pabeigšanai.

Tiesa nevar uzskatīt par pamatotu Pieteicēja atsaukšanos uz Latvijas

Republikas Satversmi, ka šādu dokumentu pieprasīšana būtu iejaukšanās ģimenes

– privātajā dzīvē, jo likums, gadījumā, ja nodokļu lietās ir pamatotas šaubas par

nodokļu aprēķināšanas pamatotību, uzliek pierādījumu iesniegšanas pienākumu

uz nodokļa maksātāja pleciem. Šāda kārtība, pirmkārt, izriet no personas

publiskā pienākuma maksāt nodokļus, otrkārt, tā ir noteikta tāpēc, ka valsts

institūcijām ne vienmēr ir iespēja saviem spēkiem iegūt patiesu informāciju no

saistītām personām, kas arī ir laulātie. Tiesas ieskatā, VID iegūto ziņu apstrādē ir

jāievēro noteikta konfidencialitātes pakāpe, proti, visa informācija, ko VID saņem

ir ierobežotas pieejamības, tāpēc normālā situācijā, iesniedzot visus datus,

personas tiesības uz ģimenes dzīvi un ar to saistītiem noslēpumiem nevar būt tieši

skartas, un papildus informācijas pieprasīšana no VID puses nevar būt uzskatāma

par iejaukšanos ģimenes dzīvē. Vienlaicīgi tiesa norāda, ka gadījumā, ja VID

izplatītu tālāk ar likumu noteiktu neizpaužamu informāciju, VID būtu atbildīgs

likuma priekšā. Līdz ar to tiesa uzskata par nepamatotu Pieteicēja norādi uz to, ka

VID, ja tika konstatēts, ka abās deklarācijās ir uzrādīti vieni un tie paši dati,

vismaz vajadzēja sadalīt ienākumus starp laulātajiem vienlīdzīgi uz pusēm, ka to

paredzi Civillikuma normas.

[15] Tiesa, pārbaudot pierādījumus, secina, ka S.S. ir iesniegusi savu

ienākumu deklarāciju jau pēc tam, kad to ir darījis Pieteicējs. Tiesas ieskatā, ja

deklarācija būtu iesniegta pirms Pieteicēja pārbaudes uzsākšanas, tad varētu arī

pieņemt to, ka S.S., norādot savā deklarācijā visu summu, kas iegūta pārdodot

nekustamo īpašumu, ir kļūdījusies. Pastāvot apstākļiem, kad S.S. ir iesniegusi

savu ienākumu deklarāciju jau pieteicēja Pārbaudes laikā, kļūdas iespējamība

samazinās, jo jebkura pārbaude liek rūpīgāk izsvērt sniegto ziņu atbilstību

patiesajam stāvoklim.

Tiesa ņem vērā, ka S.S. deklarācija ir iesniegta laika posmā starp pieteicēja

deklarācijas iesniegšanu un paskaidrojumiem, kas iesniegti vēlāk, un kuros tāpat

neparādās nekādi labojumi attiecībā par iesniegtajiem datiem.

[16] Lietā ir S.S. 2005. gada 22. decembra iesniegums (lietas lapa 192),

kurā tā norāda, ka tā kā pieteicējs ir atspoguļojis ienākumus par nekustamā

īpašuma Jelgavā, /dzēsta adrese/ pārdošanu, viņa savā deklarācijā tos nav

atspoguļojusi, kas ir pretrunā ar lietas materiāliem.

[17] Saskaņā ar APL 154. panta pirmo daļu, tiesa novērtē pierādījumus pēc

savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi

pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz

loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa dod priekšroku VID

paskaidrojumiem un iesniegtajiem pierādījumiem.

[18] Pieteicējs ir noradījis, ka viņš iesniedzot sūdzību VID

ģenerāldirektoram, gadījumā, lēmums būs nelabvēlīgs, lūdza samazināt

uzrēķināto soda naudu, jo VID ģenerāldirektors atbilstoši likuma „Par nodokļiem

un nodevām” 33.1 panta prasībām nav izdarījis lietderības apsvērumus par iespēju

samazināt soda naudu.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.1panta pirmā daļa noteic, ka

nodokļu administrācija, izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību

un raksturu, gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir pārsūdzējis nodokļu

administrācijas lēmumu par šā likuma un konkrēto nodokļu likumu pārkāpumiem,

ir tiesības samazināt kontroles (pārbaužu, revīziju) rezultātā uzlikto soda naudu,

bet ne vairāk kā 70 procentu apmērā un ne biežāk kā vienu reizi gadā.

Tiesas ieskatā no iepriekš minētās normas izriet šādi

priekšnoteikumi soda naudas samazināšanai:

1) pārkāpuma būtība, raksturs, pārkāpuma izdarīšanas biežums, radītais

kaitējums, nodokļu maksātāja subjektīvā attieksme ir tādi, ka soda nauda

var tikt samazināta;

2) nodokļu maksātājs ir apstrīdējis nodokļu administrācijas lēmumu;

3) soda nauda gada laikā nav bijusi samazināta.

Kā atzinis Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departaments 2006. gada 30 maija lietā SKA-127, minētais nenozīmē, ka

jebkurā VID lēmumā par soda naudas uzlikšanu expressis verbis ir jābūt

atspoguļotiem visiem likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.1panta pirmajā

daļā minētajiem apsvērumiem. Proti, ne visās lietās, kurās VID lēmuma

pieņemšanā, nosakot soda naudu, nav izdarījis lietderības apsvērumus, VID

lēmumi daļā par papildus aprēķināto soda naudu būtu atceļami.

Kā izriet no Administratīvo lietu departamenta judikatūras, kurā vērtēts

likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmās daļas un 33.1panta pirmās

daļas saturs, lēmums par soda naudas noteikšanu kā obligātais administratīvais

akts ir atceļams tikai tādos gadījumos, ja tiesa konstatē, ka pārkāpuma būtība un

raksturs ir tāds, ka maksimālais sods būtu acīmredzami nesamērīgs (sk. Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 22.septembra

sprieduma lietā Nr.SKA-245 15.punktu, Augstākās tiesas Senāta 2006.gada

30.maija sprieduma lietā Nr.SKA-127 11.punktu, Augstākās tiesas Senāta

2005.gada 11.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-292 10.punktu).Konkrētajā

gadījumā šādu soda naudas acīmredzamu nesamērību ar izdarīto pārkāpumu tiesa

nav konstatējusi. Bez tam tiesa konstatē, ka VID ir vērtējis iespēju samazināt

uzlikto soda naudu (lietas lapa 44), un atzinis, ka tā nav samazināma, jo pieteicējs

nodokļu deklarācijā apzināti ir norādījis nepatiesu informāciju, ko arī tiesa

uzskata par būtisku pārkāpumu.

[19] Pieteicējs ir norādījis, ka viņš nepiekrīt VID 2006. gada 15. maija

paziņojumam (lietas lapa 46), kurā ir norādīts, pamatparāda palielinājuma naudas

un nokavējuma naudas aprēķins. Tiesa šajā gadījumā piekrīt atbildētājam, ka šis

paziņojums tieši neattiecas uz izskatāmo lietu, bet gan uz lēmuma izpildes

procesu, un šādā paziņojumā minēto, pieteicējs var patstāvīgi apstrīdēt iestādē.

Vienlaicīgi tiesa norāda, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 40. panta

pirmā daļa noteic, ka lēmuma apstrīdēšanas gadījumā nodokļu administrācijas

amatpersonas lēmuma izpilde tiek apturēta uz iesnieguma pirmstiesas izskatīšanas

laiku, bet nevis uz tiesas procesa laiku, tāpēc atsevišķi ir vērtējams attiecīgais

uzrēķins, proti, vai tas veidojas laika posmā no VID ģenerāldirektora 2006. gada

9. maija lēmuma pieņemšanas brīža vai par visu periodu no pamatparāda

konstatēšanas brīža. Ja saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 40. pantu

tiek apturēta lēmuma izpilde, šajā periodā personai nav pienākums maksāt

nodokli un soda naudu, līdz ar to nevar runāt par nokavētu maksājumu esību.

Savukārt, ja maksājumi nav nokavēti, nav pamata piemērot likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 26. panta pirmo un sesto daļu, kā arī 29. pantu (sk.

Augstākās tiesas Senāta 2005.gada 13.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-191

11.punktu).

[20] Pieteicējs ir norādījis uz procesuāliem pārkāpumiem,

administratīvajā procesā iestādē, proti, termiņu nokavējumiem.

Kā atzīts tiesību doktrīnā „Procesuālo un formas priekšnoteikumu

pārkāpumi, kuri administratīvo aktu nepadara par prettiesisku, (..) ir labojami (..).

Ir jāveic darbības, kuras netika savlaicīgi izdarītas. Ja tās tiek veiktas atbilstoši

tiesību normām, administratīvā akta kļūdas netiek ņemtas vērā. Administratīvais

akts kļūst tiesisks.” (F.J.Paine, Vācijas vispārīgas administratīvas tiesības, Tiesu

namu aģentūra, 2002, 204.lpp.).

Tiesa nevar piekrist pieteicējam, ka tas, ka apstrīdēšanas iesniegumi nav

izskatīti iestādē viena mēneša laikā ir būtiski procesuālo tiesību normu

pārkāpumi. Konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka APL 64. pants nosaka termiņus

tikai tāda administratīvā procesa virzībai un atbilžu sniegšanai, kas ierosināts pēc

iesniedzēja iesnieguma, nevis kuru sākotnēji ir ierosinājusi pati iestāde. Likums

nenosaka konkrētu termiņu lietas izskatīšanai, ja procesu ir ierosinājusi iestāde.

Lai gan tiesas ieskatā arī šādā gadījumā ir svarīgi, lai atbildes uz sūdzībām tiktu

sniegtas APL noteiktajiem analoģiskos termiņos. Tomēr, šādu termiņu

neievērošana var būt par administratīvā akta atcelšanas pamatu tikai tad, ja šāds

pārkāpums var radīt būtiskas sekas, proti, novest pie nepareiza rezultāta vai radīt

zaudējumus privātpersonai.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa

likuma 246.- 251., 289.-291. pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

Noraidīt N.S. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2006.gada 9.

maija lēmuma Nr. 19/12724 atcelšanu.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit

dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvajā rajona tiesā.

Spriedums sastādīts 2007.gada 5.decembrī.

Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis________________ Dz.Melbārdis

Rīgā, 2007.gada 5.decembrī.