Legislator Case Law & Legislation
2004-10-01 AI generated

Constitutional Court upholds arbitration clauses in civil procedure law against constitutional challenge.

Case Number 2004-10-01
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Allowed / Granted

Legislator summary

AI generated

The Constitutional Court declared the challenged provisions of the Civil Procedure Law consistent with the Constitution. The applicant, Asmers, argued that arbitration proceedings violated the right to a fair trial and independent court by lacking statutory requirements for reasoned awards and effective review. The Court rejected these claims, emphasizing that the existing legal framework sufficiently ensures procedural fairness and that the applicant's arguments did not demonstrate a violation of constitutional guarantees.

Legislator headnote

AI generated

Civil Procedure Law 132(3) and 223(6); Arbitration clauses in private contracts do not violate the right to a fair trial or independent court if the state maintains adequate mechanisms for reviewing the legality and enforceability of arbitration awards.

Keywords

AI generated
arbitration clauses fair trial rights independent court constitutional review civil procedure law

Cited Legislation

AI generated
Constitution of the Republic of Latvia, Article 85
Law on the Constitutional Court of the Republic of Latvia, Article 16(1)
Law on the Constitutional Court of the Republic of Latvia, Article 17(11)
Law on the Constitutional Court of the Republic of Latvia, Article 28.1
Law on the Constitutional Court of the Republic of Latvia, Article 30-32

Cited Case Law

AI generated
Delcourt v. Belgium [1970] ECHR 1
Piersack v. Belgium [1982] ECHR 6

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

"Par Civilprocesa likuma

132. panta pirmās daļas 3. punkta un 223. panta

6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam"

Latvijas Republikas Satversmes tiesas

spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2005.gada 17.janvārī Lietā

Nr. 2004-10-01

Latvijas Republikas Satversmes

tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,

tiesneši Romāns Apsītis, Aija Branta, Ilma Čepāne, Juris

Jelāgins, Gunārs Kūtris un Andrejs Lepse,

pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Asmers"

pieteikuma,

pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un

Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu,

17. panta pirmās daļas 11. punktu un 28.1

pantu, rakstveida procesā 2004. gada 21. decembrī

tiesas sēdē izskatīja lietu

"Par Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas

3. punkta un 223. panta 6. punkta atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam".

Konstatējošā

daļa

1. Civilprocesa likuma

132. panta pir-mās daļas 3. punkts un 223. panta

6. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) attiecīgi

noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu un tiesa

izbeidz tiesvedību lietā, ja "puses likumā noteiktajā kārtībā

vienojušās par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā".

2. Pieteikuma iesniedzējs - sabiedrība ar ierobežotu

atbildību "Asmers" (turpmāk - Pieteicējs) - lūdz

izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. pantam.

Pieteicējs uzskata, ka Satversmes

92. pantā garantēto tiesību aizskārums radies sakarā ar

strīda izskatīšanu Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras

šķīrējtiesā, kurā tas kā atbildētājs bija iesaistīts tiesvedībā

pret akciju sabiedrību "RBS Skals". Pušu strīds tika izskatīts

šķīrējtiesā, izpildot projektēšanas un būvniecības līgumā

iekļautu šķīrējtiesas klauzulu.

Šķīrējtiesas spriedumu Pieteicējs uzskatīja par nepamatotu, tomēr

vispārējās jurisdikcijas tiesā nespēja sekmīgi iebilst pret

izpildu raksta izsniegšanu.

Konstitucionālajā sūdzībā Pieteicējs norāda, ka, pirmkārt, lietas

izskatīšana šķīrējtiesā nevar tikt pielīdzināta taisnīgai un

atklātai lietas savlaicīgai izskatīšanai neatkarīgā un objektīvā

tiesā Satversmes un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) izpratnē un,

otrkārt, demokrātiskā un tiesiskā valstī tiesību subjektam nav

saistoša līgumā ietverta atteikšanās no Satversmē vai Konvencijā

garantētām cilvēktiesībām.

Pieteicējs vērš uzmanību uz, viņaprāt, būtisku atšķirību

vispārējās jurisdikcijas tiesu un šķīrējtiesu regulējumā: neesot

noteikts, ka šķīrējtiesas spriedumam jābūt likumīgam, pamatotam

un motivētam. Ja šāda prasība tiktu izvirzīta un turklāt "likums

noteiktu, ka šķīrējtiesas sprieduma likumību un pamatotību ir

tiesīga izvērtēt likumā noteikta valsts tiesas institūcija",

šķīrējtiesas, pēc Pieteicēja domām, varētu pastāvēt.

3. Institūcija, kas izdevusi

apstrīdētās normas, - Saeima - atbildes rakstā norāda,

ka tās nav pretrunā ar Satversmes 92. pantu.

Saeima uzskata, ka apstrīdētajām

normām ir leģitīms mērķis, proti, tās mazina tiesu noslogotību:

ja nebūtu apstrīdēto normu un šķīrējtiesu institūciju, tajās

izskatītie strīdi būtu jāizskata tiesā un tas radītu pārslodzi.

Citviet atbildes rakstā kā apstrīdēto normu nodrošinātās

priekšrocības Saeima min iespēju uzticēt strīda izskatīšanu

personām, kuras, pēc pušu domām, tam ir vispiemērotākās, kā arī

pabeigt tiesvedību salīdzinoši īsā laika periodā.

Saeima arī analizē šķīrējtiesas klauzulas līgumisko dabu,

secinot, ka apstrīdētās normas nodrošina pušu līdzsvara

saglabāšanu, jo neļauj nevienai no tām vienpusēji atteikties no

pielīgtā strīdu risināšanas mehānisma. Saeima uzsver, ka

Civilprocesa likums pasargā lietas dalībniekus no pārmērīgi ilga

šķīrējtiesas procesa, 493. pantā norādītajos gadījumos tomēr

pieļaujot vienpusēju atkāpšanos no šķīrējtiesas līguma.

Tāpat Saeima vērš uzmanību uz ierobežojumiem dažu kategoriju

strīdu nodošanai izskatīšanai šķīrējtiesā un uz šķīrējtiesas

kompetenci lemt par piekritību.

Visbeidzot, Saeima norāda, ka personas tiesības tiek aizsargātas

izpildu raksta izsniegšanas stadijā, kad saskaņā ar Civilprocesa

likuma 536. pantu tas netiek izsniegts, ja lieta nav bijusi

piekritīga šķīrējtiesai.

4. Viedokli par izskatāmo lietu

Satversmes tiesa lūdza izteikt Valsts cilvēktiesību birojam

(turpmāk - VCB), Patērētāju tiesību aizsardzības centram

(turpmāk - PTAC), Konkurences padomei (turpmāk - KP) un

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentam

Dr. iur. Jānim Rozenbergam.

4.1. VCB norāda, ka, lai arī tam

nav konceptuālu iebildumu pret šķīrējtiesu pastāvēšanu,

apstrīdētās normas ir neatbilstošas Satversmes 92. pantam,

"jo nav noteikti pietiekami plaši ierobežojumi šķīrējtiesu līgumu

slēgšanai, kā arī nav nodrošināta pienācīga kontrole pār

šķīrējtiesu darbu".

VCB uzsver, ka tiesības vērsties tiesā ir tikai viens no

elementiem, kas veido Satversmes 92. panta, Konvencijas

6. panta un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 14. panta

saturu. Persona var atteikties no tiesībām vērsties tiesā, taču

tas nenozīmē atteikšanos arī no citām šo normu aizsargātajām

tiesībām, piemēram, tiesībām uz lietas izskatīšanu personas

klātbūtnē, pušu līdztiesību, sprieduma pamatotību, tiesas

neatkarību un objektivitāti.

Vēstulē atzīts, ka Latvijas tiesību akti neparedz obligātu lietas

izskatīšanu šķīrējtiesā, taču VCB norāda, ka ne vienmēr pastāv

civiltiesībās prezumētā personu vienlīdzība. Tādēļ "demokrātisku

valstu tiesību sistēmās parasti ir tādas normas, kuru mērķis ir

aizsargāt ekonomiski vājāko vai nepieredzējušāko pusi līgumu

slēgšanā". VCB norāda uz normām, kuras pret šķīrējtiesas līguma

uzspiešanu aizsargā darbiniekus un patērētājus, taču arī vērš

uzmanību uz aizsardzības neesamību likumā "Par dzīvojamo telpu

īri" un pārāk neskaidro aizsardzību pret dominējošā stāvokļa

ļaunprātīgu izmantošanu Konkurences likuma 13. pantā. Kopumā

VCB uzskata, ka šobrīd nav noteikti pietiekami plaši ierobežojumi

šķīrējtiesas līguma slēgšanai.

Komentējot izpildu raksta izsniegšanas procedūru, VCB norāda uz

diviem esošā regulējuma trūkumiem: termiņš iebildumu iesniegšanai

ir pārāk īss, un Civilprocesa likums neparedz iespēju atteikt

izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesa pārkāpusi materiālās

tiesību normas.

4.2. PTAC norāda, ka šķīrējtiesas klauzula ir visai bieža

parādība patērētāju līgumos - vismaz tajos, kuri atrodas tā

lietvedībā. PTAC arī uzsver, ka ar tā palīdzību netaisnīgi līguma

noteikumi, to skaitā šķīrējtiesas klauzulas, no patērētāju

līgumiem var tikt izslēgti, tātad patērētājiem tiekot

nodrošinātas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā paredzētās

tiesības.

4.3. KP norāda, ka Konkurences likuma 13. pantā formulētais

dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums varētu

attiekties arī uz šķīrējtiesas klauzulas uzspiešanu konkrētā

tirgus dalībniekiem. Turklāt dominējošajā stāvoklī var atrasties

vairāki tirgus dalībnieki kopā. Tomēr KP sevišķi uzsver

nepieciešamību izvērtēt katru gadījumu atsevišķi.

4.4. Dr. iur. J. Rozenbergs uzskata, ka apstrīdētās

normas neierobežo Satversmes 92. pantā nostiprinātās

tiesības. Tāpat vēstulē norādīts, ka "šķīrējtiesas līguma, kā

jebkura darījuma noslēgšana ir saistīta ar zināmu risku", tāpēc

sarūgtinājums par tā iznākumu vēl nav iemesls līgumu uzskatīt par

netaisnīgu. Tomēr Dr. iur. J. Rozenbergs atzīst, ka

personas tiesības vērsties pret izpildu raksta izsniegšanu nav

pietiekamas, jo, pirmkārt, lūgums izsniegt izpildu rakstu tiek

izlemts bez pušu piedalīšanās un, otrkārt, lēmumu par izpildu

raksta izsniegšanu nevar pārsūdzēt.

Secinājumu

daļa

5. Šķīrējtiesas nepieder pie tiesu

varas sistēmas, kas ir noteikta Satversmes 6. nodaļā un

likumā "Par tiesu varu". Kā Satversmes tiesa jau lēmusi,

Satversmes 92. pantā lietotajam apzīmējumam "tiesa"

neatbilst institūcija, kas nav izveidota šajos normatīvajos aktos

paredzētajā kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu

daļas 5. punktu). Tātad šis apzīmējums nav attiecināms uz

šķīrējtiesām.

6. Apstrīdētās normas noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt

prasības pieteikumu un tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja puses

likumā noteiktajā kārtībā vienojušās par strīda nodošanu

izskatīšanai šķīrējtiesā. Tātad no normu satura izriet, ka,

apstrīdot to atbilstību Satversmes 92. pantam, Pieteicējs ir

uzskatījis tās par neatbilstošām konkrētām šajā pantā

garantētajām tiesībām, proti, tiesībām vērsties tiesā.

Satversmes 92. panta pirmais

teikums, saskaņā ar kuru "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un

pienākumus taisnīgā tiesā", ietver gan materiālas, gan

procesuālas dabas normu. Citiem vārdiem sakot, ikvienam ir

tiesības uz tiesu pieejamību un tiesas procesam jābūt taisnīgam.

Kā Satversmes tiesa norādījusi jau agrāk, tiesību uz taisnīgu

tiesu materiālais un procesuālais aspekts ir nesaraujami

saistīti: nebūtu nozīmes iztiesāšanas procesa taisnīgumam, ja

netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība, un otrādi -

tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu nodrošināts procesa

taisnīgums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

1.1. punktu).

7. Satversmes 8. nodaļā

garantētās pamattiesības, kuru ierobežošana paredzēta tieši, ir

uzskaitītas Satversmes 116. pantā, taču tiesības uz taisnīgu

tiesu starp tām nav minētas. Tomēr, kā Satversmes tiesa

norādījusi jau agrāk, no 116. panta neizriet, ka

92. pantā garantētās tiesības ir absolūtas.

7.1. Satversmes tiesa jau ir

lēmusi, ka Satversmes 92. panta saturs noskaidrojams

kopsakarā ar 89. pantu, kas noteic: "Valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem

un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem." No šā panta

redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē

ietvertās cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību

normām, bet tas bijis gluži pretējs - panākt šo normu

savstarpēju harmoniju (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 1. pun-ktu). Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē

ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas

atbilstoši tai interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko

cilvēktiesību normu piemērošanas praksē (sk. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu un

2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu).

Konvencijas 6. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības, nosakot

civilo tiesību un pienākumu […] pamatotību, uz taisnīgu un

atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar

likumu noteiktā tiesā."

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) lietā "Golders

pret Lielbritāniju", secinot, ka Konvencijas 6. panta pirmā

daļa ietver arī tiesības vērsties tiesā, tomēr uzsvēra, ka šīs

tiesības nav absolūtas (sk.: Golder v. United Kingdom

[1975] ECHR 1, para. 38). Vēlāk lietā "Devīrs pret

Beļģiju" ECT jau norādīja, ka iespēja atteikties no tiesībām

vērsties tiesā ir gluži parasta parādība līgumslēdzēju valstu

tiesību sistēmās un ka vienošanās par šķīrējtiesu ir tipisks

šādas atteikšanās piemērs. Ja vien atteikšanās notikusi pēc

brīvas gribas, tā nav pretrunā ar Konvencijas 6. pantu, jo

sevišķi tāpēc, ka "indivīdam un justīcijas sistēmai [no

atteikšanās] izriet nenoliedzamas priekšrocības" (Deweer v.

Belgium [1980] ECHR 1, para. 49). Turklāt ECT

norādīja, ka jautājumā par atteikšanos no tiesībām vērsties tiesā

tā piekrīt Eiropas Cilvēktiesību komisijas viedoklim lietā "X

pret Vāciju" (sk.: X c. Allemagne, n° 1197/61): saskaņā ar

komisijas vērtējumu atteikšanās uzskatāma par notikušu pēc brīvas

gribas pat tad, ja persona ir varējusi izvairīties no

šķīrējtiesas līguma noslēgšanas, vienīgi izvēloties sevi

nesaistīt ar līgumu, kurā iekļauta šķīrējtiesas klauzula.

Turklāt, pēc Eiropas Padomes Minis-tru komitejas domām, strīdu

risināšana šķīrējtiesās ir ne tikai pieļaujama, bet pat vēlama.

1986. gada 16. septembra rekomendācijas Nr. R (86)

12 "Līdzekļi tiesu pārmērīgās noslogotības novēršanai un

samazināšanai" (turpmāk - Rekomendācija) IV ieteikumā

sacīts, ka dalībvalstu valdības tiek aicinātas apsvērt iespēju

"spert soļus, kas pienācīgā veidā un piemērotos gadījumos

padarītu šķīrējtiesas par vieglāk pieejamu un efektīvāku tiesas

procesa aizstājēju" (Measures to prevent and reduce the excessive

workload in the courts, Council of Europe, 1987,

p. 6).

7.2. Tomēr, kā Satversmes tiesa norādījusi agrāk, tulkojot

Satversmes normas, tostarp 92. pantu, atbilstoši

starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksei,

vienlaikus arī jāpārliecinās, vai attiecīgajā normā nav ietvertas

plašākas tiesības, nekā noteic starptautiskie dokumenti (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi: Satversme ir vienots

veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2002-04-03 secinā-jumu daļas 2. punktu un

2002. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Pieņēmums,

ka Satversmes 92. pantā paredzētajām katras konkrētas

personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu

pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu

pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām (sk. šā

sprieduma 8.1. punktu, kā arī minēto Satversmes tiesas

2002. gada 26. novembra sprie-dumu lietā Nr. 2002-09-01

un 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu).

Turklāt Satversmes 86. pants noteic: "Tiesu var spriest

tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai

likumā paredzētā kārtībā." Skatot kopsakarā Satversmes 86. un

92. pantu un ievērojot vārdus "tikai likumā paredzētajā

kārtībā", secināms, ka ar likumu var ierobežot tiesības vērsties

tiesā, ja ierobežojums, kā secinājusi ECT attiecībā uz

Konvencijas 6. panta pirmajā daļā paredzētajām tiesībām, ir

noteikts ar likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un

ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk. ECT spriedumu

lietā Fayed v. United Kingdom [1994] ECHR 27,

para. 65, kā arī Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 1.2. punktu).

Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteicēja apgalvojumam, ka labprātīga

pamattiesību ierobežošana personai nevar būt saistoša. Šo nostāju

Pieteicējs nepamato citādi kā vien ar piemēriem: nevarot būt

spēkā līgums, ar kuru persona apņemas ierobežot, piemēram,

pasīvās vēlēšanu tiesības, tiesības apvienoties arodbiedrībās, kā

arī reliģijas brīvību; no tā tiek secināts, ka "tāpat nevar būt

spēkā līgums, ar kuru persona atsakās no savām [...] Satversmes

92. pantā [...] garantētajām cilvēktiesībām". Šāda

argumentācija nav pietiekama, jo izmantotie piemēri šķiet būtiski

atšķirīgi no lietā aplūkojamā jautājuma par apstrīdēto normu

atbilstību Satversmē nostiprinātajām tiesībām vērsties tiesā un

Pieteicējs nav skaidrojis, vai un kādēļ būtu saskatāmas līdzības.

Satversmes tiesas uzdevums šajā gadījumā nav izstrādāt vispārēju

teoriju par brīvprātīgas pamattiesību ierobežošanas pieļaujamību,

bet gan izvērtēt apstrīdēto normu nepieciešamību un samērīgumu,

tāpēc ir gana norādīt, ka nepieciešams šādu ierobežojumu

attaisnojuma priekšnoteikums ir leģitīmu interešu esamība.

7.3. Tātad Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības vērsties

tiesā, nedz skatītas atsevišķi, nedz kontekstā ar

starp-tautiskajām cilvēktiesību normām, nav absolūtas un var tikt

ierobežotas.

8. Lemjot par apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 92. pantam, jāpiekrīt iepriekš

citētajam apgalvojumam (sk. šā sprieduma 7.1. punktu), ka

personai un tiesu sistēmai tās nodrošina nenoliedzamas

priekšrocības.

8.1. No Satversmē garantētajām

tiesībām uz īpašumu izriet arī tiesības brīvi ar to rīkoties,

piemēram, slēdzot civiltiesiskus līgumus. Šis civiltiesiskās

brīvības princips tiktu ierobežots, ja līdzējiem nebūtu iespējams

vienoties par sev pieņemamu līguma saturu, tostarp paredzot

strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā nolūkā izmantot šāda risinājuma

priekšrocības. Arī Eiropas Cilvēktiesību komisija ir norādījusi:

"Kamēr vien šķīrējtiesas process ir balstīts uz strīda dalībnieku

vienošanos, [ierobežojums vērsties tiesā] ir dabiskas sekas to

brīvībai savstarpējās attiecības regulēt pēc saviem ieskatiem"

(Axelsson v. Sweden, No 11960/86). Tiesību zinātnē pat

atzīts, ka pušu dispozitivitāte ir viena no cilvēktiesību

izpausmēm, kas nepieciešama personiskās brīvības īstenošanai

(sk.: Jayme, E. Menschenrechte und Theorie des

Internationalen Privatrechts, Jahresheft 1991/1992 der

Internationalen Juristenvereinigung Osnabrück, Osnabrück, 1992,

p. 25). Tādēļ absolutizētas tiesības vērsties tiesā nonāktu

pretrunā ar citām konstitucionāla ranga tiesībām un radītu

Satversmē nostiprināto pamattiesību nesabalansētību.

8.2. Apstrīdētās normas nodrošina civiltiesisko brīvību, jo

līdzēju vienošanās par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā nebūtu

iespējama tās tradicionālajā un starptautiski pieņemtajā

izpratnē, ja tiktu pieļauta tiesvedība vispārējās jurisdikcijas

tiesā, izskatot lietu pēc būtības, kaut arī puses vienojušās par

strīda nodošanu šķīrējtiesai. Tiesību literatūrā arvien tiek

norādīts, ka pie šķīrējtiesas procesa priekšrocībām pieder tā

salīdzinoši ātrākā gaita (sk., piem.: Bukovskis, V. Civīlprocesa

mācības grāmata, autora izdevums, Rīga, 1933, 570. lpp.),

iespējams, arī zemākās izmaksas un šķīrējtiesnešu profesionāla

specializācija, nolēmuma galīgums, iespēja vienoties par procesu,

kas ir atšķirīgs no vispārējās jurisdikcijas tiesas procesa, kā

arī konfidencialitāte (sk., piem.: Sutton, D. St. J., Gill, J.

Russell on Arbitration, 22nd edition, Sweet & Maxwell, 2003,

pp. 7 - 10; Redfern, A., Hunter, M. Law and Practice of

International Commercial Arbitration, 3rd edition, Sweet &

Maxwell, 1999, pp. 23 - 30). Satversmes tiesa noraida

Pieteicēja argumentu, ka par šķīrējtiesas procesa regulējuma

trūkumu uzskatāma tādu prasību neesamība, kuras noteiktu, ka

spriedumam jābūt pamatotam ar, pēc Pieteicēja domām, Latvijas

materiālo un procesuālo tiesību normām. Gluži otrādi - viena

no šāda procesa priekšrocībām ir iespēja vienoties, ka strīdu

šķīrējtiesa izšķirs kā samierinātājs (amiable compositeur) vai

saskaņā ar "taisnīgo un labo" (ex aequo et bono), vai arī

pamatojoties uz starptautiskās tirdzniecības paražām (lex

mercatoria). Empīriskos pētījumos ir konstatēts, ka lielu nozīmi

komersanti piešķir iespējai efektīvi, ātri un ērti ieviest

šķīrējtiesas nolēmumus, kā arī aizliegumam iesniegt ape-lāciju

pēc būtības (sk.: Bührling - Uhle, Ch. Arbitration and

Mediation in International Business: Designing Procedures for

Effective Conflict Management, Kluwer Law International, 1996,

pp. 136 - 137). Arī jau minētās Rekomendācijas (sk. šā

sprieduma 7.1. punktu) skaidrojumā Ministru komiteja norāda,

ka šķīrējtiesas darbības ātrums, profesionālā specializācija un

salīdzinoši mazāk formālais process ir neapšaubāmas tās

priekšrocības (pp. 15 - 16).

8.3. Strīdu izskatīšana šķīrējtiesās arī samazina vispārējās

jurisdikcijas tiesu noslogotību (sk. Rekomendāciju, kā arī

Eiropas Cilvēktiesību komisijas lēmumu lietā Axelsson v. Sweden,

No 11960/86). Šķīrējtiesas līguma un procesa

privāttiesiskais raksturs izslēdz iespēju veikt precīzu šādi

izskatīto lietu uzskaiti. Taču arī statistika attiecībā uz

piespiedu izpildes pieprasīšanu liecina, ka šis skaits nav

nenozīmīgs. Kā, atsaucoties uz Tieslietu ministrijas sniegtajām

ziņām, atbildes rakstā norāda Saeima, 2003. gadā ir

iesniegti teju četri tūkstoši pieteikumu par šķīrējtiesu nolēmumu

piespiedu izpildi un tikai 49 no tiem tikuši noraidīti.

8.4. Tātad apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis, proti, tās

nodrošina strīdu ātru un efektīvu izskatīšanu, mazina tiesu

noslogotību, kā arī sniedz vairākas citas priekšrocības.

9. Ņemot vērā, ka Satversmē

nostiprināto pamattiesību mērķis ir personas interešu

aizsardzība, Satversmes tiesa atzīst, ka brīvā griba, kas

šķīrējtiesas līguma noslēgšanas gadījumā izteikta civiltiesiska

darījuma formā, ir adekvāts kritērijs pamattiesību ierobežojuma

pieļaujamībai. Ja vien netiek aizskartas ar likumu aizsargātās

citu personu intereses, nedz likumdevēja, nedz Satversmes tiesas

uzdevums nav aizstāt personas gribas izteikumu ar savu vērtējumu

par vēlamo rīcības modeli un tā saprātīgumu.

Tomēr, izvērtējot no apstrīdētajām

normām izrietošā ierobežojuma vērsties tiesā samērīgumu,

citastarp jāatceras, ka ierobežots ir arī pats ierobežojums.

Neatkarīgi no personas gribas likumdevējs tai ir liedzis

noteiktos gadījumos un veidos ierobežot savas Satversmes

92. pantā garantētās tiesības. Pirmkārt, brīvība atteikties

no Satversmes 92. pantā garantētajām tiesībām sniedzas

vienīgi tiktāl, ciktāl tā nekļūst nesavienojama ar valsts tiesību

sistēmas pamatprincipiem. Tādēļ, izvērtējot apstrīdēto normu

samērīgumu, jānoskaidro, vai to piemērojamība ir regulēta tā, lai

šī robeža netiktu pārkāpta (sk. šā sprieduma

9.1. punktu). Otrkārt, apjomu, kādā, noslēdzot šķīrējtiesas

līgumu, persona ierobežo savas pamattiesības, samazina arī

šķīrējtiesas procesa regulējums (sk. šā sprieduma

9.2. punktu). Treškārt, atsevišķu nozaru regulējumā ir

paredzēta aizsardzība pret šķīrējtiesas līguma "uzspiešanu"

saim-nieciskajā ziņā vājākajam vai mazāk pieredzējušajam darījuma

dalībniekam (sk. šā sprieduma 9.3. punktu).

9.1. Kā norādīts iepriekš, Satversmes 92. pantā ietvertās

tiesības vērsties tiesā var tikt ierobežotas (sk. šā

sprieduma 7.3. punktu) un šķīrējtiesas līguma noslēgšanas

gadījumā šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis (sk. šā

sprieduma 8.4. punktu). Taču 92. pantā garantētās

tiesības uz taisnīgu tiesu neietver tikai tiesības uz tiesas

pieejamību, tādēļ no sacītā arī neizriet, ka šķīrējtiesas līguma

noslēgšana būtu uzskatāma par atteikšanos no visām minētās normas

garantētajām tiesībām. Tā arvien ir norādījušas arī Konvencijas

kontrolējošās institūcijas (sk.: X c. Allemagne; R c. la

Suisse, n° 10881/84; sk. arī: Deweer v. Belgium,

para. 49; Nordström-Janzon and Nordström-Lehtinen v. The

Netherlands, No 28101/95). Lietā "Albērs un Lekonts pret

Beļģiju" ECT ar obiter dictum pat norādīja, ka dažas no

6. panta aizsargātajām tiesībām ir tik fundamentālas un

svarīgas demokrātiskai sabiedrībai, ka no tām nav iespējams

atteikties pat ar brīvu un neviena neietekmētu gribas izteikumu

(sk.: Albert and Le Compte v. Belgium [1983] ECHR 1,

para. 35).

Lai arī Eiropas Padomes institūcijas savā praksē nav nodalījušas

labprātīgi ierobežojamās un neierobežojamās 6. pantā

garantētās tiesības, tiesību zinātnē secināts, ka pie otrās

grupas pieder vismaz tiesības uz pušu līdztiesību, tiesas

neatkarību un iespēju tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz

objektīvu tiesu (sk., piem.: Briner, R., von Schlabrendorff, F.

Article 6 of the European Convention on Human Rights and its

Bearing upon International Arbitration, in: Briner, R., Fortier,

L. Y., Berger, K. P., Bredow, J. (eds.) Law of International

Business and Dispute Settlement in the 21st Century, Carl

Heymanns Verlag, 2001, p. 92 - 95; Petrochilos, G.

Procedural Law in International Arbitration, Oxford University

Press, 2004, pp. 130 - 131; Jaksic, A. Arbitration and

Human Rights, Peter Lang, 2002, pp. 56, 249). Šīs tiesības

ir sevišķi būtiskas tādēļ, ka tās nepieciešamas cilvēka cieņas un

likuma varas aizsardzībai (sk.: Briner & von

Schlabrendorff, p. 97; Jaksic, p. 218). Satversmes

1. pants, kā arī 95. pantā noteiktā cilvēka cieņas

aizsardzība paģērē līdzīgus apsvērumus, definējot tās procesuālās

tiesības, kuras pelna sevišķi stingru aizsardzību.

Nevar noliegt, ka minētās tiesības tik tiešām ir plaši atzītas.

Tās garantē gan Konvencija, gan Pakta 14. panta pirmā daļa,

gan Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10. pantā iekļautā

norma, kurai ir starptautiskas paražu tiesību normas statuss. Šo

tiesību aizsardzība noteikta arī Apvienoto Nāciju Starptautiskās

tirdzniecības tiesību komisijas Parauglikumā par starptautisko

komerciālo šķīrējtiesu (sk.: UNCITRAL Model Law on

International Commercial Arbitration, m, turpmāk -

Parauglikums). Parauglikums, lai arī iecerēts kā starptautisku

komerc-strīdu risināšanas procesa modelis, ir kļuvis par mūsdienu

šķīrējtiesu normatīvā regulējuma standartu visā pasaulē

(sk.: Redfern & Hunter, p. 342).

Iepriekš minētais ECT lietas "Albērs un Lekonts pret Beļģiju"

dictum, saskaņā ar kuru no dažām procesuālajām tiesībām nav

iespējams atteikties pat brīvprātīgi, daļēji sasaucas ar

Pieteicēja pausto viedokli, ka pielīgts Satversmes 92. pantā

garantēto tiesību ierobežojums personai nevar būt saistošs. Tomēr

pat attiecībā uz minētajām sevišķi aizsargājamām procesuālajām

tiesībām tik kategorisks formulējums būtu neprecīzs un

nesavienojams ar šķīrējtiesas procesa būtību. Satversmes tiesa

uzsver, ka arī daudzu citu valstu praksē tiesas uzskata, ka

persona ir atteikusies, piemēram, no tiesībām tikt uzklausītai,

ja šķīrējtiesas procesu tā ir ignorējusi, vai arī no tiesībām uz

objektīvu tiesu, ja tā nav laikus iebildusi pret šķīrējtiesneša

neobjektivitāti (sk.: Jaksic, pp. 238, 256 - 276;

Briner & von Schlabrendorff,

pp. 94 - 95). Šķīrējtiesas līgumam nebūtu jēgas,

ja kāds no tā dalībniekiem varētu izvēlēties neizmantot savas

procesuālās tiesības, lai vēlāk, atsaucoties uz to neatņemamību,

iebilstu pret nolēmuma izpildi.

Neraugoties uz minēto atziņu lietā

"Albērs un Lekonts pret Beļģiju", lēmumā par lietas "Sovaniemi

pret Somiju" pieņemamību ECT tomēr norādīja, ka konkrētās lietas

apstākļos pieteicējs, laikus neiebilzdams pret šķīrējtiesneša

neobjektivitāti, bija nepārprotami atteicies no tiesībām uz

objektīvu tiesu (sk.: Suovaniemi v. Finland,

No 31737/96). Valstij ir pienākums nevis novērst katru

procesuālo tiesību pārkāpumu, bet gan nodrošināt iespēju to

novērst (sk.: Petrochilos, p. 164). Ņemot vērā šo

tiesību nozīmību demokrātiskā sabiedrībā, to ierobežošanas

pieļaujamības standartam gan ir jābūt ļoti augstam (sk.: De

Wilde, Ooms and Versyp v. Belgium [1971] ECHR 1,

para. 65; Deweer v. Belgium, para. 49). Pirmkārt, šo

tiesību ierobežošana nevar izrietēt no šķīrējtiesas līguma

noslēgšanas vien. Otrkārt, vienmēr prezumējams, ka persona šīs

tiesības nav ierobežojusi, ja vien tās rīcība nepārprotami

neliecina par pretējo. Treškārt, ierobežojums var būt spēkā

vienīgi tiktāl, ciktāl attiecīgās tiesības netiek atņemtas pēc

būtības (sk.: Waite and Kennedy v. Germany

[1999] ECHR 13, para. 59).

Minētās sevišķi stingri

aizsargājamās tiesības šķīrējtiesas procesā "ienāk" caur

Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 3. punktu,

kurš noteic: "Tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu, ja

puse, pret kuru tiek prasīta šķīrējtiesas nolēmuma izpildīšana,

iesniedz pierādījumus, ka [...] šķīrējtiesa netika izveidota vai

šķīrējtiesas process nenotika atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai

šā likuma D daļas noteikumiem." Šajā D daļā ir iekļautas normas,

kas paredz šķīrējtiesnešu objektivitāti un neatkarību

(497. panta trešā daļa), pušu līdztiesību (505. pants)

un tiesības tikt uzklausītam (518. pants). Tāpat Satversmes

tiesa vērš uzmanību uz Civilprocesa likuma 530. panta otrās

daļas 5. punktu, kas noteic - ja vien puses nav

vienojušās par pretējo, šķīrējtiesas spriedumā jānorāda

motivācija. Tādēļ nav pamatots konstitucionālajā sūdzībā paustais

viedoklis, ka šķīrējtiesas spriedumam nav jābūt motivētam.

Motivācijas trūkums, tāpat kā pārējo iepriekš minēto tiesību

liegšana, kad puses nav to vēlējušās, var būt iemesls atteikumam

izsniegt izpildu rakstu.

Saskaņā ar vispārējo principu valsts nav atbildīga par

šķīrējtiesas procesā pieļautiem pamattiesību pārkāpumiem. Lemjot

par tādu sūdzību pieņemamību, kuras saistītas ar šķīrējtiesām,

Eiropas Cilvēktiesību komisija ne reizi vien norādījusi, ka

"šķīrējtiesnešu darbības nevar izraisīt valsts atbildību, kamēr

vien valsts tiesas netiek aicinātas šajās darbībās iejaukties" (R

c. la Suisse; Jakob Boss Söhne KG v. Germany, No 18479/91;

sk. arī, piem: Heinz Schiebler KG v. Germany,

No 18805/91). Taču valstij ir pienākums, pirmkārt,

nodrošināt līdzekļus aizsardzībai pret minēto procesuālo tiesību

pārkāpumiem šķīrējtiesas procesā un, otrkārt, neatzīt šāda

šķīrējtiesas procesa rezultātu. Latvijā, atšķirībā no lielākās

daļas citu valstu, abi minētie pienākumi saplūst, jo likums

neparedz iespēju valsts tiesā pieprasīt šķīrējtiesneša

noraidīšanu vai šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu. Tādēļ

šķīrējtiesu kontrole ir koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas

stadijā. Var šaubīties par to, vai šāds risinājums ir optimāls,

kā arī par to, vai nepieciešams atteikties no pasaulē pazīstama

un pieņemta šķīrējtiesu kontroles modeļa, taču valstij ir plaša

rīcības brīvība šķīrējtiesas procesa regulējuma noteikšanā.

Kontrole izpildu raksta izsniegšanas stadijā ir uzskatāma par

pietiekamu līdzekli vismaz pamattiesību ievērošanas

nodrošināšanai. Taču, izsniedzot izpildu rakstu par šķīrējtiesas

spriedumu, kas taisīts, neievērojot pamattiesības, tiek pārkāpts

gan Satversmes 92. pants, gan valsts starptautiskie

pienākumi cilvēktiesību īstenošanā. Saskaņā ar starptautisko

paražu tiesību normām par valsts atbildību tā tiek ierosināta

tādos gadījumos, kad valsts kā savu ir pieņēmusi darbību, kura,

valsts veikta, būtu nelikumīga. Šis princips ir kodificēts

Starptautisko tiesību komisijas sagatavotajā valsts atbildības

regulējuma projektā (sk.: Draft articles on Responsibi-lity

of States for Internationally Wrongful Acts 2001, UN Doc A/56/10

(2001) Ch IV.E.1, p. 43), ko vienbalsīgi atzinusi Apvienoto

Nāciju Ģenerālā Asambleja. Neiedziļinoties jautājumā par

starptautisko cilvēktiesību normu horizontālo piemērojamību,

t.i., piemērojamību attiecībās starp privāttiesību subjektiem,

Satversmes tiesa piekrīt, ka valsts atbildība tiek ierosināta pat

tādā gadījumā, ja tās akceptētā "darbība sākotnējā veicēja

izpildījumā nav bijusi nelikumīga vai to veikusi privāta persona,

kurai starp-tautiskās tiesības attiecīgajā gadījumā nav

saistošas" (sk.: Commentaries to the draft articles on

Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts 2001,

UN Doc A/56/10 (2001) Ch IV.E.2, p. 122). Tādēļ, izsniedzot

izpildu rakstu, valsts kļūst atbildīga par šķīrējtiesas procesā

notikušiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Līdz ar to uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no

Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs

pienākums atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesas

procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona

nav atteikusies, un Civilprocesa likums paredz iespēju šo

pienākumu izpildīt.

9.2. Apstrīdētās normas jāaplūko arī kontekstā ar citām

Civilprocesa likuma normām, kuras ierobežo šķīrējtiesā izskatāmo

lietu loku, kā arī paredz tiesas iesaistīšanos tādu strīdu

risināšanā, kuri saskaņā ar līgumu pakļauti šķīrējtiesai.

Civilprocesa likuma 487. panta 1. - 3. un

5. punktā noteiktas lietas, kuras nevar nodot izšķiršanai

šķīrējtiesā, jo tajās "puses [nav] neaprobežoti saimnieki un

rīkotāji" un ir "saskatāmi publiski-tiesiski elementi" (Bukovskis

V., 570. lpp.). Atbilstoši šķīrējtiesas procesa līgumiskajai

dabai minētā panta 4. punkts no tiesību un pienākumu

noteikšanas šķīrējtiesā pasargā personas, kuras nav šķīrējtiesas

līguma dalībnieces. Savukārt 493. panta ceturtā daļa

aizsargā pret nepienācīgi ilgu strīda risinājuma atlikšanu,

paredzot gadījumus, kuros puse ir tiesīga vienpusēji atkāpties no

šķīrējtiesas līguma, proti, ja ilgāk par četriem mēnešiem netiek

izveidots šķīrējtiesas sastāvs vai arī netiek veiktas nekādas

procesuālās darbības, vai ja gada laikā no procesa uzsākšanas

šķīrējtiesa nav pabeigusi lietas izskatīšanu ar nolēmumu.

Visbeidzot, 536. pants paredz tiesas pienākumu atteikt

izpildu raksta izsniegšanu par šķīrējtiesas nolēmumu, ja tā

taisīšanas procesā pieļauti procesuālo vai materiālo normu

pārkāpumi.

Lielākoties citu valstu, tostarp Austrijas, Beļģijas, Francijas,

Itālijas, Nīderlandes, Šveices un Vācijas šķīrējtiesas procesa

regulējums un Parauglikums šķīrējtiesas nolēmumu atcelšanai

(34. pants) un atzīšanas un ieviešanas atteikšanai

(36. pants) paredz motīvus, kas līdzinās Civilprocesa likuma

536. panta saturam. Jāatzīmē, ka Parauglikums paredz arī

citus gadījumus, kuros valsts tiesas var iesaistīties

šķīrējtiesas procesā, taču iejaukšanās vai nu izpaužas kā

procesuāla rakstura palīdzība, vai arī nodrošina procesuālas

garantijas, kuras, lai arī citādā formā, tomēr pēc būtības ir

pieejamas saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. pantu par

atteikumu izsniegt izpildu rakstu.

Izvērtējot likumā paredzētās attiecības starp vispārējās

jurisdikcijas tiesām un šķīrējtiesām, jāievēro, ka šķīrējtiesas

procesa mērķu (sk. šā sprieduma 8.2. punktu)

sasniedzamības saglabāšanai ir svarīgi ierobežot iejaukšanos

tajā. Vadoties no šādas nostājas (sk.: Explanatory Note by the

UNCITRAL Secretariat on the Model Law on International Commercial

Arbitration, para. 14, http: //

www.uncitral.org / english / texts /

arbitration / ml-arb.htm), Parauglikumā iekļauts

5. pants, kurš noteic: "Šā likuma regulētajos jautājumos

tiesas neiejaucas, ja vien šis likums to neparedz." Arī tiesību

literatūrā norādīts, ka "tuvojoties divdesmitā gadsimta beigām,

[...] tikusi akceptēta arvien lielāka šķīrējtiesu neatkarība"

(Redfern & Hunter, pp. 341 - 342). Salīdzinot

vairāku citu valstu šķīrējtiesas procesa regulējumu, citētais

vispārinājums tik tiešām raksturo esošo situāciju, jo iepriekš

minēto valstu šķīrējtiesas procesu regulējošajos normatīvajos

aktos konstatējama visai liela vienveidība attiecībā uz pamatiem,

kas ļauj iejaukties šķīrējtiesas procesā, apstrīdēt šķīrējtiesas

nolēmumu vai iebilst pret tā atzīšanu un piespiedu izpildi.

9.3. Bez tam darba (sk. šā sprieduma 9.3.1. punktu),

patērētāju (sk. šā sprieduma 9.3.2. punktu) un

konkurences (sk. šā sprieduma 9.3.3. punktu) tiesības

paredz sevišķus ierobežojumus šķīrējtiesas līgumu

slēgšanai.

9.3.1. Darba tiesības ir nozare, kurā tiek uzskatīts, ka viena no

līguma pusēm - darbinieks - atrodas ekonomiskajā ziņā

vājākā pozīcijā, tādēļ tiek novērsta iespēja viņam "uzspiest"

šķīrējtiesas līgumu. Darba likuma 30. pants noteic:

"Individuāli tiesību strīdi starp darbinieku un darba devēju, ja

tie nav izšķirti uzņēmumā, izšķirami tiesā." Jo precīzāk šī norma

ir atkārtota Darba strīdu likuma 7. panta ceturtajā daļā:

"Individuāls tiesību strīds nav izšķirams šķīrējtiesā."

9.3.2. Līdzīgi apsvērumi aizsargā arī patērētājus. Saskaņā ar

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas

7. punktu par netaisnīgu līguma noteikumu uzskatāms

noteikums, kas "paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā".

Saskaņā ar šā panta astoto daļu "netaisnīgie noteikumi pēc

patērētāja prasības atzīstami par spēkā neesošiem". Satversmes

tiesa norāda, ka šā likuma nodrošinātā patērētāju aizsardzība ir

plašāka, nekā dažkārt tiek uzskatīts, jo arī, piemēram,

patērētāju kreditēšanas (līzinga) un lielākoties īres līgumi ir

uzskatāmi par patērētāju līgumiem. Saskaņā ar tiem veiktās

darbības atbilst likuma 1. panta 2. punktā sniegtajai

pakalpojuma definīcijai: tiek gūts (nematerializēts) darba

rezultāts, piemēram, iespēja saņemt saimniecisku vērtību

(kredītu) preču iegādei vai uzturēties dzīvojamās telpās, un šis

darbs tiek veikts uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības

ietvaros. Tāpat jāievēro, ka citētās Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma normas par netaisnīgajiem līguma noteikumiem

ievieš Padomes Direktīvas 93/13/EK par negodīgiem noteikumiem

patērētāju līgumos (sk.: Official Journal, L 95,

21/04/1993, pp. 29 - 34) 3. panta prasības.

Interpretējot direktīvā noteiktos ierobežojumus patērētāju

saistīt ar tiesas piekritību mainošu klauzulu, Eiropas Kopienu

tiesa ir norādījusi, ka šādas klauzulas iespējamais netaisnīgums

un spēkā esamība tiesai jāizvērtē pašai pēc savas iniciatīvas, jo

dažādu iemeslu dēļ patērētājs var neierasties citā tiesā kā vien

tajā, kurai lieta būtu piekritīga saskaņā ar likumu, un tieši

šāda rakstura problēmas attiecīgajām normām jānovērš

(sk.: lietas C-240-244/98, Océano Grupo Editorial SA v.

Roció Murciano Quintero [2000] ECR I-4491, paras. 26, 29).

Satversmes tiesa uzskata, ka šādi jārīkojas arī vispārējās

jurisdikcijas tiesām Latvijā, ja nepieciešams, atsakot izpildu

raksta izsniegšanu saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. panta

pirmās daļas 1. punktu. Arī šķīrējtiesām pēc savas

iniciatīvas jāizvērtē patērētāju līgumā iekļautas šķīrējtiesas

klauzulas spēkā esamība. Taisījušas spriedumu, kas valsts tiesās

izrādītos neizpildāms, tās var kļūt atbildīgas pret lietas

dalībniekiem par lieka procesa veikšanu.

9.3.3. Konstitucionālajā sūdzībā Pieteicējs arī netieši apgalvo,

ka šķīrējtiesas klauzula līgumos var tikt iekļauta ne tik daudz

pušu vienošanās rezultātā, cik vienam līdzējam izmantojot savu

tirgus varu. Satversmes tiesa norāda, ka normālos konkurences

apstākļos ikviens var izvēlēties, kādus līguma noteikumus

piedāvāt un kādus pieņemt. Tādējādi tirgus "neredzamajai rokai"

jāietekmē slēgto līgumu saturs. Gadījumā, kad viena vai vairāku

tirgus dalībnieku ekonomiskais stāvoklis ļautu uzspiest tādus

līguma noteikumus, kuriem citos apstākļos pārējie darījumu

dalībnieki nepiekristu, aizsardzība rodama konkurences tiesību

normās.

Konkurences likuma 13. panta 4. punktā noteikts:

"Jebkuram tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir

aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi to izmantot Latvijas

teritorijā. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var

izpausties arī kā [...] netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša

vai netieša uzspiešana vai piemērošana." Vēstulē Satversmes

tiesai KP norāda, ka "diskriminējošu nosacījumu iekļaušana

šķīrējtiesas klauzulā un no tā izrietošo dominējošā stāvokļa

ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpumu var kvalificēt

atbilstoši 13. panta ģenerālklauzulas tiesiskajam sastāvam,

bet pašu šķīrējtiesas klauzulu uzskatīt par netaisnīgu darījuma

noteikumu. [...] Tas pats attiecināms uz 13. panta

5. punktu, kas kā aizliegtu nosaka nevienādu noteikumu

piemērošanu ekvivalentos darījumos ar citu tirgus dalībnieku,

radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus". Tāpat KP

norāda, ka minētās normas var tikt piemērotas, kad neviens no

tirgus dalībniekiem atsevišķi neatrodas dominējošajā stāvoklī,

bet daži dalībnieki kopā veido tā saukto kolektīvo dominanci jeb

kopīgu dominējošo stāvokli. Dažu vienādu līguma noteikumu, to

skaitā šķīrējtiesas klauzulas, piedāvāšana viena pati par to vēl

neliecina, taču, vērtējot konkrētas situācijas īpatnības,

piemēram, tirgus dalībnieku iespēju rīkoties neatkarīgi no

konkurentiem un ekonomisku vai citu saikņu esamību, kopīgu

dominējošo stāvokli ir iespējams konstatēt. Satversmes tiesa

uzskata, ka komersanti konkurē ar visiem to piedāvāto līgumu

noteikumiem kopumā un tālab šķīrējtiesas klauzula ir atzīstama

par "tirdzniecības noteikumu" Konkurences likuma izpratnē. Tādēļ

gadījumos, kad lietas dalībnieki atsaucas uz tirgus varas ietekmē

uzspiestu šķīrējtiesas klauzulu, tiesai izpildu raksta

izsniegšanas procesa ietvaros jāvērtē, vai nav noticis

konkurences tiesību pārkāpums.

9.4. Kā minēts iepriekš (sk. šā sprieduma 8.2. punktu),

šķīrējtiesas procesu nav iespējams savienot ar apstrīdēto normu

liegto iespēju attiecīgo lietu pēc būtības izskatīt vispārējās

jurisdikcijas tiesā. Bez tam apstrīdētās normas, lai arī tās

ierobežo personas tiesības vērsties tiesā, nenodrošina

šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Pat šādu normu izslēgšana no

Civilprocesa likuma neliegtu vienoties par esošo vai turpmāko

strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā un nepadarītu jau noslēgtos

šķīrējtiesas līgumus par spēkā neesošiem. Tādēļ mazāk apgrūtinoša

alternatīva identificēto leģitīmo mērķu sasniegšanai nepastāv.

Tāpat Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu noteiktā

ierobežojuma vērsties tiesā apjomu pietiekami samazina spēkā

esošais civilprocesa un citu tiesību nozaru regulējums. Tādēļ

apstrīdētās normas ir samērīgas ar to mērķi.

10. Vienlaikus Satversmes tiesa

saskata atsevišķas šķīrējtiesas procesa problēmas, kuras pastāv

un pēdējā laikā īpaši uzsvērtas Latvijas tiesību zinātnē un

praksē (sk., piem.: Torgāns K. Šķīrējtiesas Latvijā:

vajadzīgas radikālas pārmaiņas. Jurista Vārds. 2005.

11. janvāris, Nr. 1, 1. - 3. lpp.).

No pamattiesību aizsardzības

viedokļa būtiskākā šķīrējtiesas procesa stadija ir izpildu raksta

izsniegšana. Šajā stadijā tiek kontrolēta sprieduma un procesa

atbilstība likuma prasībām. Gan VCB, gan Dr. iur.

J. Rozenbergs Satversmes tiesai adresētajās vēstulēs pauduši

bažas par pārlieku īso termiņu iebildumu izteikšanai pret izpildu

raksta izsniegšanu, aizliegumu pārsūdzēt lēmumu par izpildu

raksta izsniegšanu un šā jautājuma izlemšanu bez tiesas sēdes.

Tādēļ Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka otrajā

lasījumā pieņemtajā likumprojektā "Grozījumi Civilprocesa likumā"

(http: //

www.saeima.lv / bi8 / lasa?dd=LP0968_2) joprojām

nav paredzēta izpildu raksta izsniegšanas procedūra, kas atbilstu

Satversmes 92. panta un Konvencijas 6. panta

garantijām, tostarp tiesībām pārsūdzēt lēmumu par izpildu raksta

izsniegšanu. Izpildu raksta izsniegšanas procesa ietvaros tiek

noteiktas personas civilās tiesības un pienākumi, un šim procesam

jāatbilst Satversmes 92. pantā un Konvencijas 6. pantā

ietvertajām prasībām. Taču šīs lietas ietvaros Satversmes tiesa

nav aicināta izvērtēt normas, kuras pieļauj izpildu raksta

izsniegšanu par šķīrējtiesas spriedumu.

Šobrīd Civilprocesa likumā un tā grozījumu projektā nav arī

normu, kas noteiktu procedūru šķīrējtiesas sprieduma

apstrīdēšanai, pat ja netiek pieprasīta izpildu raksta

izsniegšana. Ņemot vērā bieži pausto kritiku par šķīrējtiesu

darbu un prima facie saskatāmos trūkumus izpildu raksta

izsniegšanas regulējumā, pasaulē akceptētajam šķīrējtiesas

sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu jo sevišķi liela

nozīme.

Tai pašā laikā nepieciešams pilnībā īstenot jau esošajā

normatīvajā regulējumā paredzēto šķīrējtiesu darba kontroli.

Izsniedzot izpildu rakstu, valsts tiesām jānoteic augstas

prasības attiecībā uz šķīrējtiesas procesa likumību, tostarp

neatkarību un objektivitāti. Šajā sakarā Satversmes tiesa

piebilst, ka saskaņā ar ECT praksi neatkarības un objektivitātes

trūkums ir konstatējams ne vien tad, ja tas ticis pierādīts, bet

arī tad, ja par neatkarības un objektivitātes esamību var rasties

pamatotas šaubas (sk.: Delcourt v. Belgium

[1970] ECHR 1, para. 31; Piersack v. Belgium

[1982] ECHR 6, para. 30). Šādu šaubu iemesls var

būt šķīrējtiesas organizatoriskā struktūra, šķīrējtiesnešu

iepriekšējās attiecības ar pusēm, kā arī citi faktori.

Atsaucoties uz iepriekš pausto par Latvijas un starptautisko

cilvēktiesību normu izpratnes harmoniju (sk. šā sprieduma

7.1. punktu), Satversmes tiesa uzskata, ka šāda pieeja ir

izmantojama, piemērojot Civilprocesa likumā iekļautos

objektivitātes un neatkarības jēdzienus.

Nolēmuma

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma

132. panta pirmās daļas 3. punktu un 223. panta

6. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

Aivars Endziņš