Administrative court allows tenant to privatize state apartment despite prior lease termination ruling.

Lietas Nr. A42338905

Lietas arhīva Nr. AA43-2083-15/18

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 13.maijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente A.Šteinberga,

tiesneši M.Osmane un V.Poķis

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. B/ pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai īpašumā nodotu dzīvokli līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, sakarā ar

/pers. B/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 15.novembra spriedumu.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

[1] Pieteicēja /Pers B/2004.gada 8.jūlijā vērsās valsts aģentūrā „Mājokļu aģentūra” (turpmāk – Aģentūra) ar

iesniegumu nodot viņas īpašumā līdz privatizācijai dzīvokli /adrese A/ (turpmāk arī – strīdus telpas). Aģentūra ar 2004.gada

3.augusta lēmumu Nr.S-517 lūgumu noraidīja. Ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas 2005.gada 7.jūnija

lēmumu Nr.1-14/S-197;S-613;S-613/4036 (turpmāk arī – Lēmums) sākotnējais lēmums tika atstāts negrozīts, norādot, ka

minētās strīdus telpas nav dzīvoklis, bet gan pieteicējai iznomāts vasarnīcu komplekss.

[2] 2005.gada 6.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, ar kuru strīdus telpas tiktu nodotas pieteicējas īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai.

Pieteikums pamatots šādi.

[2.1] 1995.gada 1.jūnijā pieteicēja un Valsts īpašuma fonds noslēdza vasaras telpu īres līgumu Nr.10101-1/1, ar kuru

Valsts īpašuma fonds nodeva pieteicējai līdz 2002.gada 15.aprīlim namīpašumu /adrese/. 2006.gada 6.augustā līguma

termiņš pagarināts līdz 2007.gada 11.augustam. No 1995.gada 1.jūnija pieteicēja ar ģimeni dzīvo /adrese /, un uzskata, ka

1995.gada 1.jūnijā noslēgtais īres līgums ir spēkā.

[2.2] Namīpašuma īpašnieks ir Latvijas valsts, kas īpašuma tiesības ir ieguvusi ar Ministru kabineta 1994.gada

3.maija rīkojumu Nr.198 „Par namīpašumiem /adrese un adrese B/”. Šajā rīkojumā nav norādes uz aizliegumu privatizēt

namīpašumu /adrese/.

[2.3] Atteikums nodot strīdus telpas pieteicējas īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai ir pretrunā ar likuma

„Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju” (turpmāk – Privatizācijas likums) 73.1pantu, un šajā gadījumā

nepastāv minētā likuma 74.pantā norādītie ierobežojumi, kas liegtu privatizēt dzīvokli.

[2.4] Ministrijas atsauce uz Privatizācijas likuma 13.panta pirmo daļu neatbilst lietas faktiskajiem apstākļiem, jo

pieteicēja no 1995.gada 1.jūnija ir noslēgusi telpu īres līgumu. Strīdus telpas, kurās dzīvo pieteicēja ar ģimeni, nav

uzskatāmas par vasarnīcu, bet gan par dzīvokli, jo tā ir vienīgā pieteicējas patstāvīgā dzīvesvieta un atrodas pilsētā.

[3] Atbildētāja paskaidrojumā par pieteikumu norāda, ka ar 1997.gada 11.augusta nomas līgumu Nr.205/34t, nomas

līgumu, kas noslēgts starp pieteicēju un valsts akciju sabiedrību „Valsts nekustamā īpašuma aģentūra”, pieteicējai līdz

2007.gada 11.augustam ir iznomātas telpas. Nomas līguma priekšmets ir nekustamais īpašums un teritorija ap ēku nomnieka

atpūtas nodrošināšanai. No minētā izriet nekustamā īpašuma iznomāšanas un arī lietošanas mērķis - atpūtas nodrošināšana.

Dzīvokļa izmantošanas tiešais mērķis ir tā izmantošana dzīvošanai. Līdz ar to nav pamatots pieteicējas arguments par to, ka

viņa jau no 1995.gada 1.jūnija ir noslēgusi telpu īres līgumu, kas pēc būtības ir dzīvokļa īre. Tas, ka pieteicēja šajās telpās

patstāvīgi dzīvo un tajā ir deklarēta viņas un bērnu dzīvesvieta, nav pamats tam, lai vasarnīcas kompleksa ēku atzītu par

dzīvojamo māju un atbilstoši Privatizācijas likuma XV1 nodaļas noteikumiem, nodotu strīdus telpas pieteicējas īpašumā līdz

dzīvojamās mājas privatizācijai.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 15.novembra spriedumu pieteikums tika noraidīts.

Spriedums motivēts šādi.

[4.1] Tiesa atzina, ka starp pieteicēju un strīdus telpu iznomātāju pastāv spēkā esošās telpu nomas attiecības.

[4.2] Tiesa konstatēja, ka strīdus telpām nav piešķirts dzīvokļa vai dzīvojamās mājas statuss. Telpas pieteicējai

[4.2] Tiesa konstatēja, ka strīdus telpām nav piešķirts dzīvokļa vai dzīvojamās mājas statuss. Telpas pieteicējai

piešķirtas lietošanā (izīrētas, vēlāk iznomātas) nevis izmantošanai dzīvošanai kā dzīvojamās telpas, bet ar mērķi –

izmantošanai atpūtai. Tas apstāklis, ka pieteicēja pati telpas pārveidojusi un izmanto citādāk, nekā bija noteikts līgumā,

nerada pamatu telpas uzskatīt par dzīvokli.

[4.3] Privatizācijas likuma XV. 1 nodaļas noteikumi reglamentē jautājumu par dzīvokļu, mākslinieku darbnīcu un

neapdzīvojamo telpu nodošanu īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai.

Likuma 73.1 pantā ir uzskatīti gadījumi, kad piemērojama dzīvokļu, mākslinieku darbnīcu un neapdzīvojamo telpu

nodošana īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai. Minētā panta sestā daļa noteic, ka šīs nodaļas noteikumi neattiecas

uz valstij vai pašvaldībai piederošām ēkām, kurām nav dzīvojamās mājas statusa.

Ievērojot tiesas konstatēto, ka strīdus telpām nav dzīvojamo telpu statusa, ka pieteicējai strīdus telpas (ne dzīvojamo

telpu statusā) tika iznomātas, nevis izīrētas, ka pieteicēja nav telpu īrniece, attiecībā uz pieteicēju nav piemērojami

Privatizācijas likuma nosacījumi par dzīvojamo telpu nodošanu personas (tiesiskā lietotāja – īrnieka) īpašumā līdz mājas

privatizācijai.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 15.novembra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, kas

pamatota ar šādiem argumentiem.

[5.1] Tiesa nepamatoti nav piemērojusi Privatizācijas likuma 73.1panta pirmās daļas 1.punktu un Civillikuma

2112.pantu, bet izvirzījusi tiesību normās nereglamentētus kritērijus īres un nomas tiesisko attiecību nošķiršanai. 1997.gada

līgums, neraugoties uz tā nosaukumu, pēc sava satura ir atzīstams par īres līgumu. Tiesa bez vajadzības analizējusi

1995.gada līguma noteikumus un nonākusi pie nepareiziem secinājumiem par to. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka samaksa par

strīdus telpu lietošanu līgumā bija paredzēta un faktiski tika maksāta par visu gadu.

[5.2] Tiesa ir nepareizi interpretējusi Privatizācijas likuma 1.panta 2.punktu. Strīdus telpas atbilst visiem normā

norādītajiem priekšnoteikumiem. /adrese/ ir daudzdzīvokļu māja, nekustamais īpašums /adrese A/ saskaņā ar Valsts zemes

dienesta Lielrīgas reģionālās nodaļas dzīvokļa plānu ir dzīvoklis. Apstāklis, ka saskaņā ar līgumu strīdus telpas ir

paredzētas atpūtas nodrošināšanai, nemaina dzīvokļa kā dzīvošanai paredzēta telpu kompleksa tiesisko statusu.

[5.3] Tiesa ir pārkāpusi vienlīdzības principu, jo pie vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem vairāki no

dzīvojamo māju kompleksā /adrese/ esošajiem dzīvokļiem ir nodoti īpašumā to īrniekiem līdz dzīvojamās mājas

privatizācijai.

[5.4] Pieteicējai saskaņā ar Privatizācijas likuma 73.1panta pirmās daļas 1.punktu ir tiesības iegūt īpašuma tiesības uz

strīdus telpām līdz dzīvojamās mājas privatizācijai. Uz pieteicēju neattiecas šā likuma 74.pantā noteiktie ierobežojumi.

[5.5] Pieteicēja atsaucas uz Satversmes tiesas 2002.gada 11.novembra spriedumu, kurā norādīts, ka atbilstoši

Privatizācijas likuma 2.pantam likuma mērķis ir attīstīt nekustamā īpašuma tirgu un veicināt dzīvojamo māju sakopšanu,

aizsargājot iedzīvotāju intereses. Iedzīvotāju tiesības piedalīties dzīvokļu privatizācijas procesā ierobežojamas tikai un

vienīgi likumā paredzētajā kārtībā. Likums par pamatmērķi atzīst īrnieka tiesības privatizēt savu īrēto dzīvokli.

[6] Atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes apelācijas sūdzību neatzīst.

[6.1] VAS „Privatizācijas aģentūra” (turpmāk – Privatizācijas aģentūra) norādīja, ka gan Administratīvā rajona tiesa,

gan vispārējās jurisdikcijas tiesa spriedumos ir nonākusi pie vienota secinājuma, ka noslēgtie nomas līgumi nav kvalificējami

kā dzīvojamo telpu īres līgumi likuma „Par dzīvojamo telpu īri” izpratnē.

Nomas līgums ar pieteicēju ir spēkā tikai līdz 2012.gada 31.augustam.

Pārsūdzētais administratīvais akts neaizskar pieteicējas subjektīvās tiesības.

[6.2] VAS „Valsts nekustamie īpašumi” norādīja, ka tās kompetencē neietilpst lēmumu pieņemšana par dzīvojamo

māju nodošanu privatizācijai, tādēļ tā nepamatoti ir pieaicināta lietā kā atbildētāja.

[7] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 23.aprīļa spriedumu pieteikums tika noraidīts.

[8] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa), izskatījis lietu kasācijas kārtībā

sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību, ar 2013.gada 20.decembra spriedumu atcēla Administratīvās apgabaltiesas

2013.gada 23.aprīļa spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

[9] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 18.septembra spriedumu pieteikums tika noraidīts.

[10] Augstākā tiesa, izskatījusi lietu kasācijas kārtībā sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību, ar 2015.gada 16.februāra

spriedumu atcēla Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 18.septembra spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Spriedumā norādīts, ka tiesa nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 350.panta pirmo daļu, jo, izskatot lietu no

jauna, nav ievērojusi Privatizācijas likuma 13.panta interpretāciju, kas izteikta kasācijas instances tiesas spriedumā, t.i., kuri ir

būtiskie apstākļi šīs normas piemērošanā.

[11] Privatizācijas aģentūra sniegusi paskaidrojumus, ka pieteicēja neatbilst to personu lokam, kam ir tiesības iesniegt

pieteikumu, jo pieteicējai nav spēkā esošu īres tiesisko attiecību par strīdus telpām. Īres līgums ar pieteicēju bija noslēgts uz

noteiktu laiku, un tā termiņš ir izbeidzies 2013.gada 31.decembrī, līguma darbības termiņu puses nav pagarinājušas. Uz

lietas izskatīšanas dienu tiesā pieteicēja nav apveltīta ar īrnieces statusu likuma „Par dzīvojamo telpu īri” izpratnē. Līdz ar to

tiesvedība lietā saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 282.panta 2.punktu ir izbeidzama.

2004.gada 8.jūlijā, kad pieteicēja vērsās privatizāciju uzraugošajā iestādē, ar pieteicēju bija noslēgts nomas līgums.

Turklāt dzīvojamās mājas statuss nekustamajam īpašumam tika piešķirts tikai 2004.gada 27.septembrī, līdz tam

nekustamajam īpašumam bija vasarnīcas statuss, un vienīgais iespējamais telpu lietošanas veids bija noma. Tādējādi

pieteikuma iesniegšanas brīdī privatizāciju uzraugošajā iestādē pieteicēja nebija apveltīta ar tiesībām privatizēt strīdus telpas.

Šādas tiesības pieteicējai nepastāv arī šobrīd un nepastāvēs nākotnē, jo dzīvojamo telpu īres līguma termiņš ir izbeidzies

2013.gada 31.decembrī. No 2013.gada 3.maija vienošanās pie 2008.gada 29.augusta nomas līguma Nr.2798 nepārprotami

konstatējams, ka īres līgums ar pieteicēju noslēgts ne ātrāk kā ar 2013.gada 19.februāri.

[12] Pieteicēja sniegusi paskaidrojumu, kurā norāda, ka tiesai nav pamata atkārtoti vērtēt dzīvojamās telpas

piešķiršanas faktiskos apstākļus vai tiesību normas, kas noteica kārtību, kādā tika piešķirtas un izīrētas strīdus telpas.

Pieteicējas tiesības privatizēt strīdus telpas pārbaudāmas uz brīdi, kad pieteicēja vērsās attiecīgajā privatizāciju uzraugošajā

iestādē.

Īres tiesiskās attiecības ar pieteicēju tiek turpinātas, jo pieteicēja turpina saņemt un apmaksāt saņemtos rēķinus

saskaņā ar noslēgto īres līgumu. 2014.gada 15.oktobrī pieteicēja saņēma VAS „Valsts nekustamie īpašumi” paziņojumu par

īres maksas paaugstināšanu, kurā uzsvērts, ka šis paziņojums tiek uzskatīts par līguma neatņemamu sastāvdaļu.

[13] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa lietu izskata rakstveida

procesā.

M o t ī v u d a ļ a

[14] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu pēc būtības, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos

pierādījumus, izvērtējusi apelācijas sūdzībā minētos argumentus, secina, ka apelācijas sūdzība ir pamatota.

[15] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējai ir tiesības privatizēt strīdus telpas, līdz ar to tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv

labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi.

[16] Valsts dzīvojamo māju privatizācijas kārtību nosaka Privatizācijas likums. Privatizācijas likuma 74.panta pirmā

daļa noteic, ka visas valsts un pašvaldību dzīvojamās mājas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai nodotas

ekspluatācijā, nododamas privatizācijai, izņemot šajā likumā minētos gadījumus. Savukārt likuma 13.panta pirmā daļa

paredz, ka ikvienu dzīvokli, par kura lietošanu noslēgts īres līgums, piedāvā privatizēt šā dzīvokļa īrniekam un viņa ģimenes

locekļiem.

[17] Kā 2013.gada 20.decembra spriedumā šajā lietā atzinusi Augstākā tiesa, lietā faktiski nav strīda par to, ka strīdus

telpas ir dzīvoklis Privatizācijas likuma izpratnē.

Būve, kurā atrodas strīdus telpas, ir dzīvojamā māja, ko citastarp apliecina lietā esošie Valsts zemes dienesta

dokumenti (lietas 1.sējuma 145.-153.lapa). Turklāt no šiem dokumentiem – būves tehniskās inventarizācijas lietas –

redzams, ka strīdus telpas mājas inventarizācijas plānā ir iezīmēts kā dzīvoklis. Tādējādi atbilstoši Privatizācijas likuma

1.panta 2.punktā sniegtajam skaidrojumam strīdus telpas ir dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā, kas Privatizācijas likuma izpratnē

var būt privatizācijas objekts.

[18] Atbilstoši Privatizācijas likuma 13.panta pirmajai daļai pieteicējai ir publiskās subjektīvās tiesības iegūt īpašumā

strīdus telpas privatizācijas ceļā, ja par to lietošanu ir noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums.

No 1997.gada līguma redzams, ka pieteicējai nodotas telpas ar kopējo platību 108,4 m2 un teritoriju ap ēku

nomnieces atpūtas nodrošināšanai. Līgums noslēgts uz pieciem gadiem. 2002.gadā starp pusēm noslēgta vienošanās pie

nomas līguma, saskaņā ar kuru nomas līguma darbības laiks pagarināts līdz 2007.gadam. No 2008.gada līguma redzams, ka

pieteicējas lietošanā par maksu nodota nekustamā īpašuma /adrese /, daļa, kas sastāv no zemes gabala (ar kadastra numuru

/numurs A/) 578/10526 domājamām daļām, kas atbilst 578 m2 un uz tā esošās ēkas ar būves kadastra numuru /numurs B/,

telpu grupas 002 (dzīvoklis //) ar kopējo platību 128,1m2. Līguma 1.2.punktā noteikts, ka nomniekam jāizmanto telpas tikai

atpūtas nodrošināšanai - vasarnīcas vajadzībām, citādai īpašuma izmantošanai nepieciešama iznomātājas rakstiska atļauja.

Tātad ar minētajiem līgumiem strīdus telpas tika nodotas pieteicējas lietošanā atpūtas nodrošināšanai kā vasarnīcas

telpas.

Tomēr kā norādījusi Augstākā tiesa šajā un līdzīgā lietā (par personas tiesībām privatizēt dzīvokli tajā pašā mājā,

kurā atrodas strīdus telpas), tas, kādas tiesiskās attiecības šobrīd pastāv starp pieteicēju un valsts AS „Valsts nekustamie

īpašumi”, ir fakta jautājums, un šis fakts, pat ja tas pats par sevi ir civiltiesiska rakstura, atbilstoši lietā esošajiem

pierādījumiem ir jānoskaidro, izlemjot administratīvo lietu par pieteicējas publiskajām subjektīvajām tiesībām uz telpu

privatizāciju. Tiesiskās attiecības ir kvalificējamas pēc to būtības, nevis pēc nosaukuma uz rakstiskā līguma. Iemesls, kādēļ

līgums tika saukts par nomas līgumu, lai gan tajā pašā adresē esošās citās tādās pašās būvēs telpas bija izīrētas un arī

privatizētas kā dzīvokļi, bija tālāk norādītie apstākļi. Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija spriedumā lietā Nr.04-03(99) tika

atzīts, ka visi iedzīvotāji likuma priekšā ir vienlīdzīgi, ka nevar iegūt valstij piederoša dzīvokļa īres tiesības, apejot likumā

paredzēto kārtību. Valsts AS „Valsts nekustamo īpašumu aģentūra” pēc Satversmes tiesas sprieduma dzīvokļus sāka

„iznomāt”, taču būtībā nekas nebija mainījies: persona varēja iegūt telpu lietošanas tiesības, dzīvot tajās un ar iznomātāja

akceptu tās arī pārveidot par dzīvokli, un tas notika, nekādā veidā nesaistot dzīvokļa īres tiesību iegūšanu ar to, vai

personas ietilpst to personu kategorijā, kam ir tiesības uz palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā (sk. Senāta 2011.gada

27.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-18/2011 11.punktu).

Tādējādi fakts, ka ar pieteicēju noslēgtie līgumi ir nosaukti par nomas līgumiem un ka tajos norādīts, ka pieteicējai

telpas tiek nodotas kā vasarnīcas telpas, ir vērtējams kritiski un pats par sevi nevar liecināt par līguma patieso saturu un

noslēgšanas mērķi. To pastiprina arī tādi apstākļi, ka pieteicējas lietošanā bija nodotas telpas, kas mājas inventarizācijas

plānā iezīmēts kā dzīvoklis, tajā esošās komunikācijas nodrošināja tā lietošanu visu gadu, maksa līgumos bija noteikta nevis

tikai par vasaras sezonu, bet par visu gadu. Dzīvoklī pieteicēja ar bērniem deklarējusi savu dzīvesvietu, kā arī veikusi

dzīvokļa rekonstrukciju. Tajā pašā laikā valsts AS „Valsts nekustamie īpašumi” pret šādām pieteicējas darbībām nav

iebildusi, nav vērsusies tiesā ar prasību par līguma izbeigšanu un pieteicējas izlikšanu no aizņemtajām telpām. Vēl vairāk,

2008.gadā, kad pieteicēja jau bija vērsusies tiesā ar pieteikumu par dzīvokļa privatizāciju un beidzās iepriekšējā līguma

termiņš, ar pieteicēju tika noslēgts jauns līgums par strīdus telpu turpmāku lietošanu, vēlāk tā termiņu arī pagarinot, kā arī

2013.gada 3.maijā starp pieteicēju un valsts AS „Valsts nekustamie īpašumi” noslēgta vienošanās pie 2008.gada līguma par

to, ka līgums uzskatāms par īres līgumu un tā termiņš tiek pagarināts.

Tādējādi ir konstatējams, ka strīdus telpas ir dzīvoklis dzīvojamā mājā, kas kopš attiecīgo līgumu noslēgšanas tiek

lietots dzīvošanai.

[19] Augstākā tiesa 2015.gada 16.februāra spriedumā šajā lietā norāda, ka, ja tiesa konstatē, ka pieteicēja īrē dzīvokli

valstij piederošā dzīvojamā mājā, tad ir atzīstamas pieteicējas tiesības šo dzīvokli privatizēt, ja vien nepastāv kādi likumā

ietverti ierobežojumi dzīvokļa privatizācijai.

Privatizācijas aģentūra paskaidrojumā apgabaltiesai norāda, ka pastāv divi ierobežojumi strīdus telpu privatizācijai.

Proti, 2004.gada 8.jūlijā, kad pieteicēja vērsās privatizāciju uzraugošajā iestādē, ar pieteicēju bija noslēgts nomas, nevis īres

līgums. Īres līgums ar pieteicēju tika noslēgts ne ātrāk kā 2013.gada 19.februārī, un līdz ar īres līguma termiņa izbeigšanos

2013.gada 31.decembrī pieteicēja ir zaudējusi subjektīvās tiesības prasīt nodot strīdus telpas īpašumā privatizācijas ceļā,

un šī iemesla dēļ tiesvedība, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 2.punktu, ir izbeidzama.

Šie Privatizācijas aģentūras argumenti nav pamatoti.

Kā jau tika konstatēts, fakts, ka ar pieteicēju noslēgtie līgumi nosaukti par nomas līgumiem, pats par sevi neliecina par

līgumu patieso saturu un to noslēgšanas mērķi. Faktiski konkrētajā gadījumā ar pieteicēju tika noslēgts dzīvojamās telpas

īres līgums.

Nav pamatots arī lūgums par tiesvedības izbeigšanu administratīvajā lietā, pamatojoties uz Administratīvā procesa

likuma 282.panta 2.punktu, jo īrnieka tiesības privatizēt īrēto dzīvokli pārbaudāmas uz brīdi, kad īrnieks vērsies attiecīgajā

privatizāciju uzraugošajā iestādē, un tās neietekmē vēlāka likumā noteikto priekšnoteikumu (konkrētajā gadījumā – īres

līguma) izbeigšanās (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 10.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-1177/2014 11.punktu).

[20] Administratīvā apgabaltiesa ir konstatējusi, ka pieteicējai bija noslēgts īres līgums par strīdus telpām, un tā kā

nepastāv citi likumā noteikti ierobežojumi, apgabaltiesa atzīst, ka pieteikums ir pamatots un pieteicējai ir tiesības privatizēt

strīdus telpas atbilstoši Privatizācijas likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktajam.

[21] Apgabaltiesa konstatē, ka ar Ministru kabineta 2013.gada 18.decembra rīkojumu Nr.653, pamatojoties uz likuma

„Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 74.panta pirmo, trešo un ceturto daļu, nolemts nodot privatizācijai

valsts dzīvojamās mājas /adrese/, tostarp, k-8, kopā ar funkcionāli saistītajām palīgēkām un valsts īpašumā esošo zemi.

Līdz ar to tiesa vairs nevar lemt par dzīvokļa nodošanu pieteicējai līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, bet

Privatizācijas aģentūrai ir uzliekams pienākums veikt likumā noteiktās darbības strīdus dzīvokļa nodošanai īpašumā

pieteicējai.

[22] Ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmajai

daļai piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Pieteicēja samaksājusi valsts nodevu 10 latus par pieteikuma iesniegšanu tiesā un valsts nodevu 5 latus par apelācijas

sūdzības iesniegšanu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā

lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina

mēneša laikā pēc tiesas vai tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos

gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Ņemot vērā minēto, no atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes Privatizācijas aģentūras piespriežama pieteicējas

samaksātā valsts nodeva Ls 15 (21,34 euro) apmērā.

R e z o l u t ī v ā d a ļ a

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu,

Administratīvā apgabaltiesa

n o s p r i e d a

apmierināt /pers. B/ pieteikumu.

Uzlikt pienākumu valsts akciju sabiedrībai „Privatizācijas aģentūra” viena mēneša laikā no šī sprieduma spēkā stāšanās

nodot /pers. B/ privatizācijai dzīvokli /adrese/.

Uzlikt par pienākumu atbildētājai atlīdzināt /pers. B/ samaksāto valsts nodevu 21,34 euro.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (paraksts) A.Šteinberga

Tiesneši (paraksts) M.Osmane

(paraksts) V.Poķis

N O R A K S T S P A R E I Z S

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese A.Šteinberga

2015.gada 13.maijā