Appeal court dismisses appeal against administrative penalty for public intoxication and disorderly conduct.
Legislator summary
AI generatedThe appeal court dismissed the appellant's request to revoke the first-instance judgment regarding an administrative penalty for public intoxication. The appellant argued that the police report's timestamp did not match breathalyzer readings and claimed mental illness exempted them from liability. The court rejected these claims, finding the evidence sufficient to prove the violation occurred at the stated time and that the appellant's condition did not absolve them of responsibility.
Legislator headnote
AI generatedLatvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6 panta; 289.21 panta; 289.22 panta: An appeal court may dismiss an appeal if the first-instance judgment is legally sound, evidence is sufficient, and no new facts were discovered that would alter the outcome.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.137008913
106AA-147/13-2
SPRIEDUMS
Jelgavā, 2013.gada 12.septembrī
Zemgales apgabaltiesa
šādā sastāvā:
tiesnese referente D.SKRAUPLE,
tiesneši I.AKMEŅLAUKA, J.SILIŅŠ
apelācijas kārtībā rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar /pers.A/, personas kods /personas kods/,
pilnvarotā pārstāvja /pers.B/ apelācijas sūdzību par Tukuma rajona tiesas 2013.gada 1.jūlija spriedumu, ar kuru atstāts negrozīts
Tukuma novada Pašvaldības policijas 2013.gada 22.aprīļa lēmums Nr.D43-78, bet /pers. A/ pilnvarotās personas /pers. B/ sūdzība
noraidīta, un
konstatēja:
2013.gada 10.aprīlī Tukuma novada Pašvaldības policijas inspektors Valsts amatpersona sastādījis administratīvā pārkāpuma
protokolu Nr.FB709956 par to, ka 2013.gada 10.aprīlī plkst.17.20 Tukumā, Dzelzceļa ielā pie ēkas Nr.1 /pers. A/ atradies
sabiedriskā vietā tādā alkohola reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka cieņu – streipuļojis pa Tukuma I Dzelzceļa stacijas peronu.
Alkohola koncentrācija izelpojamā gaisā pirmajā pārbaudē tika konstatēta 2,76 promiles, otrajā pārbaudē – 2,82 promiles. /pers.A./
pārkāpumu izdarījis atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas, viņa darbības kvalificētas pēc Latvijas Administratīvo
pārkāpumu kodeksa 171.panta otrās daļas.
Ar 2013.gada 22.aprīļa Tukuma novada Pašvaldības policijas priekšnieka /Valsts amatpersona 2/ lēmumu Nr.D43-78 /pers.A/ sodīts
pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 171.panta otrās daļas ar naudas sodu Ls 100 apmērā.
Ar Tukuma rajona tiesas 2013.gada 1.jūlija spriedumu Tukuma novada Pašvaldības policijas 2013.gada 22.aprīļa lēmums Nr.D43-78
atstāts negrozīts, bet /pers. A/ pilnvarotā pārstāvja /pers. B/ sūdzība noraidīta.
Par tiesas spriedumu /pers. A/ pilnvarotā persona /pers. B/ iesniedzis apelācijas sūdzību, kurā lūdzis atcelt Tukuma rajona tiesas
2013.gada 1.jūlija spriedumu un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu.
Apelators norādījis, ka lietā konstatējami vairāki pārkāpumi, kas ietekmē lēmuma saturu un atbildību. Tā administratīvais protokols
Nr.FB709956 sastādīts 2013.gada 10.aprīlī plkst.18 un tajā norādīts, ka „2013.gada 10.aprīlī plkst.17.20 Tukumā, Dzelzceļa ielā pie
ēkas Nr.1 /pers. A/ atradās sabiedriskā vietā alkohola reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka cieņu. Alkohola koncentrācija izelpojamā
gaisā 2,76 promilles un 2,82 promilles.” Savukārt lietas lapā Nr.13 redzams izdrukas no alkometra, no kā redzams, ka plkst.17.35
alkohols ir 2,76 promilles, bet plkst.17.53 2,82 promilles. Uzskata, ka pierādījumiem jābūt precīziem un jāatbilst pārkāpuma būtībai,
kas fiksētas protokolā, jo tikai, ja persona zina, par ko tiek apsūdzēta, tai ir iespējams sevi aizstāvēt. Nav iespējams un nav likumīgi
konstatēta atrašanās alkohola reibumā plkst.17.20, par ko sastādīts protokols, ja tāds konstatēts tikai vēlāk – plkst.17.35 un 17.53
(pārbaudes laikā /pers. A/ atradies policijā, darbinieku uzraudzībā, nevis sabiedriskā vietā). Lietā nav atrodams pārbaudes protokols,
bet tikai izdruka, kas nav pietiekoši, pie tam nav ievērota mērinstrumenta iespējamā kļūda.
Apelators norāda, ka protokolā, kas izsniegts /pers. A/ kā iespējamajam pārkāpējam, norādīts, ka bija jāierodas uz lietas izskatīšanu
2013.gada 12.aprīlī plkst.9.30, taču lieta izskatīta citā datumā, par ko viņam nebija paziņots - 2013.gada 22.aprīlī (apelatora sūdzībā
norādīts „2012.gada 22.aprīlī”). Arī tas liedzis pilnvērtīgi izmantot tiesības uz aizstāvību, paskaidrojumu sniegšanu, līdz ar to ir rupji
pārkāptas personas tiesības.
/pers. A/ uz administratīvā pārkāpuma protokola ir norādījis „Es tam visam nepiekrītu”, tātad iebildis konstatētajam, un pierādījumi bija
jāizvērtē rūpīgi. Taču gan amatpersona, gan tiesa lietu izskatījusi bez nozīmīga pierādījuma, kas tiesa tika saņemts jau pēc lietas
izskatīšanas – izziņu no Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra, kas apliecina, ka /pers. A/ ir Psihiatriskās palīdzības dienesta
„/Nosaukums/” uzskaitē no 1983.gada ar diagnozi: Šizotipiski traucējumi. Norādīts, ka psihiskās veselības stāvoklis saglabājas
nestabils, 2013.gadā psihiatru apmeklējis 5 reizes, ārstējies stacionārā.
/pers. A/ ikdienā lieto stipras zāles, pretējā gadījumā viņam ir izteikta stresa, baiļu sajūta no cilvēkiem un plašuma, pašnāvnieciskas
tieksmes. Nav izvērtēts, vai 2013.gada 10.aprīlī /pers. A/ cilvēka cieņu aizskarošā stāvoklī atradās alkohola reibuma ietekmē vai
slimības un medikamentu ietekmē, kas ir būtiski. Bez tam /pers. A/ ir otrās grupas invalīds no bērnības.
Apelators uzskata, ka lietā nav neapšaubāmu pierādījumu par /pers. A/ darbību atbilstību Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa
171.panta sastāvam, kā arī lietā vērtēti pierādījumi, kas ir pretrunīgi.
Lietas dalībnieki viedokli par /pers. A/ pilnvarotās personas /pers. B/ apelācijas sūdzību nav iesnieguši.
Pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, iepazinusies ar /pers. A/ pilnvarotā pārstāvja /pers. B/ apelācijas sūdzību,
Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21pantu sūdzību iespējams izskatīt
rakstveida procesā. Tiesa atzīst, ka /pers. A/ pilnvarotā pārstāvja /pers. B/ apelācijas sūdzība kā nepamatota noraidāma, bet Tukuma
rajona tiesas spriedums kā likumīgs un pamatots atstājams negrozīts.
Zemgales apgabaltiesa nekonstatē Tukuma rajona tiesas pieļautus likumpārkāpumus administratīvās lietas izskatīšanā, kas varētu
būt par pamatu pieņemtā sprieduma atcelšanai vai grozīšanai. Lietas izskatīšanas gaitā nekādi jauni apstākļi, kas nebūtu bijuši
zināmi Tukuma rajona tiesai, netika noskaidroti. Apelācijas instances tiesa pievienojas Tukuma rajona tiesas secinājumiem par /pers.
A/ vainīgumu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka nav šaubu par /pers. A/ vainīgumu,
kas pierādīts ar administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.FB 709956 un alkometra izdruku.
Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka Tukuma novada pašvaldības policijas priekšnieka lēmumā Nr.D43-78 ietvertais pamatojums ir
pareizs un pilnībā pietiekams, tāpēc saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.13pantu pievienojas Tukuma novada
pašvaldības policijas priekšnieka lēmumā norādītajai motivācijai, detalizēti neatkārtojot to.
No lietas materiāliem redzams, ka /pers.A/, izdarot mērījumu ar alkometru AlcoQuant 6020, konstatēta alkohola koncentrācija
izelpojamā gaisā 2,76 promilles, izdarot otro mērījumu, konstatēta alkohola koncentrācija izelpojamā gaisā 2,82 promilles, kas atbilst
alkohola koncentrācijai asinīs. Ievērojot konstatēto, apelācijas instances tiesa uzskata, ka apelācijas sūdzībā norādītais, ka /pers. A/
atradās cilvēka cieņu aizskarošā stāvoklī sabiedriskā vietā slimības un medikamentu ietekmē, neatbilst patiesībai.
Apstāklis, ka pārkāpējs atrodas psihiatra uzskaitē, neatbrīvo viņu no administratīvās atbildības par izdarīto pārkāpumu. Bez tam tiesa
atzīst, ka šāda psihiska saslimšana nepieļauj alkohola lietošanu.
/pers. A/ atradies sabiedriskā vietā ievērojamā alkohola reibumā atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas. Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa 171.panta otrajā daļā paredzēts naudas sods no Ls 100 līdz Ls 250 apmērā. Zemgales
apgabaltiesa konstatē, ka /pers. A/ ir piemērota minimālā soda sankcija, līdz ar to nav pamata to samazināt.
Zemgales apgabaltiesa nekonstatē procesuālus pārkāpumus lietas izskatīšanā pirmās instances tiesā, kas varētu būt par pamatu
lēmuma atcelšanai. Ņemot vērā augstākminētos apstākļus to kopumā, Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka Tukuma rajona tiesas
2013.gada 1.jūlija spriedums atstājams negrozīts, bet /pers. A/ pilnvarotās personas /pers. B/ apelācijas sūdzība kā nepamatota
noraidāma.
Pamatojoties uz teikto, vadoties no Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6panta, 289.21panta, 289.22panta, Zemgales
apgabaltiesa
nosprieda:
Tukuma rajona tiesas 2013.gada 1.jūlija spriedumu atstāt negrozītu, /pers. A/ pilnvarotās personas /pers. B/ apelācijas
sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja paraksts D.Skrauple
Tiesneši paraksts I.Akmeņlauka
paraksts J.Siliņš
NORAKSTS ATBILST ORIĢINĀLAM
Tiesnese D.Skrauple
Jelgavā, 2013.gada 12.septembrī