Court dismisses appeal for damages in housing privatization, ruling it is not a standalone administrative claim.

Lieta Nr.A420447913

SKA-516/2014

LĒMUMS

Rīgā 2014.gada 4.jūlijā

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

tiesnese V.Krūmiņa

tiesnese I.Skultāne

tiesnese R.Vīduša

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 17.februāra lēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība

lietā.

Aprakstošā daļa

[1] 2006.gada 22.aprīlī pieteicēja /pers. A/ vērsās ar iesniegumu valsts AS „Privatizācijas aģentūra” (turpmāk – Privatizācijas aģentūra), norādot,

ka vēlas privatizēt īrēto dzīvokli Nr.15, kas atrodas dzīvojamā mājā /adrese/.

Privatizācijas aģentūra ar 2006.gada 11.maija vēstuli Nr.Ķ-420 informēja pieteicēju par iespēju iegūt dzīvokli īpašumā, norādot uz iesniedzamajiem

dokumentiem.

Ar Ministru kabineta 2006.gada 31.maija rīkojumu Nr.395 dzīvojamā māja nodota privatizācijai.

2009.gada 6.septembrī dzīvojamās mājas dzīvokļu īrnieki, tostarp pieteicēja, vērsās Privatizācijas aģentūrā, lūdzot steidzami veikt mājas

privatizāciju.

Ar 2010.gada 22.aprīļa aktu par valsts nekustamā īpašuma nodošanu un pieņemšanu Privatizācijas aģentūras valdījumā Būvniecības, enerģētikas

un mājokļu valsts aģentūra nodeva dzīvojamo māju, kurā atradās pieteicējas īrētais dzīvoklis, Privatizācijas aģentūras valdījumā.

Privatizācijas aģentūra ar 2011.gada 11.novembra lēmumu Nr.102/699 nolēma ar 2011.gada 28.novembri uzsākt mājas privatizāciju, nosakot

pieteicējas dzīvokļa privatizācijas vērtību 2804,76 latus jeb 100,17 sertifikātus un maksu par tehnisko izpildi 7,34 sertifikātus.

2011.gada 17.novembrī Privatizācijas aģentūra nosūtīja pieteicējai privatizācijas paziņojumu ar privatizācijas pieteikuma paraugu.

2011.gada 12.decembrī Privatizācijas aģentūra saņēma pieteicējas 2011.gada 7.decembra privatizācijas pieteikumu, kurā citstarp norādīts, ka

pieteicēja nepiekrīt dzīvokļa cenai, jo nav atskaitīti pieteicējas veiktie ieguldījumi mājas un dzīvokļa uzturēšanai, kā arī privatizācijas cenā iekļauta centrālā

apkure, kas mājā nav nodrošināta.

Privatizācijas aģentūra 2012.gada 29.februāra lēmumā Nr.25/184 atzina, ka dzīvojamajai mājai nav nodrošināta centrālapkure un karstais ūdens,

nosakot pieteicējas īrētā dzīvokļa privatizācijas cenu 1937,60 latus jeb 69,20 privatizācijas sertifikātus. Ar 2012.gada 9.marta vēstuli Nr.4.17/3354

Privatizācijas aģentūra informēja pieteicēju par pieņemto lēmumu un atkārtoti nosūtīja pieteicējai privatizācijas paziņojuma un pieteikuma veidlapu.

2012.gada 8.maijā Privatizācijas aģentūra saņēma pieteicējas 2012.gada 27.aprīļa iesniegumu, ar kuru pieteicēja paziņoja par pieteicējas īrētā

dzīvokļa īres līguma izbeigšanu, vienlaikus lūdzot atlīdzināt pieteicējai radītos mantiskos zaudējumus 2095,50 latus, personisko kaitējumu 7000 latus un

morālo kaitējumu 5000 latus.

Privatizācijas aģentūra ar 2012.gada 25.jūlija lēmumu Nr.89/688 noraidīja pieteicējas iesniegumu par mantisko zaudējumu, kā arī personiskā un

morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

[2] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Privatizācijas aģentūras faktisko rīcību, kā arī tās rezultātā radīto zaudējumu,

personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājumu. No pieteikuma izriet, ka Privatizācijas aģentūras faktiskā rīcība izpaudusies kā bezdarbība, neveicot

dzīvojamās mājas privatizāciju saprātīgā termiņā, kā arī dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas pienākumu neveikšana privatizācijas

procesa ietvaros, kā rezultātā dzīvojamā māja, tostarp pieteicējas īrētais dzīvoklis, nonācis dzīvošanai nederīgā stāvoklī.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2014.gada 17.februāra lēmumu izbeidza tiesvedību lietā. Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem

apsvērumiem.

[3.1] No Administratīvā procesa likuma 89.panta un 1.panta trešās daļas izriet, ka viena no būtiskām faktiskās rīcības pazīmēm ir tās galīgā

noregulējuma raksturs. Arī administratīvo tiesu judikatūrā atzīts, ka administratīvais akts un faktiskā rīcība ir tiesību akts vai rīcība, kam ir galīga

noregulējuma raksturs, bet ne procesuāla rakstura lēmums vai rīcība.

[3.2] Augstākā tiesa savā praksē ir atzinusi, ka privatizācijas process ir ar publiski tiesisku mērķi – valstij un pašvaldībai ir pienākums valstī

notiekošās ekonomiskās reformas ietvaros noteiktā laikā veikt īpašuma objektu privatizāciju, kuras rezultātā mainās privatizējamā valsts vai pašvaldības

īpašuma objekta īpašnieks. Administratīvais process privatizācijā iesākas ar privatizācijas ierosinājuma iesniegšanu un parasti beidzas ar privatizāciju

veicošās iestādes administratīvo aktu, ar kuru noteikta privatizēt tiesīgā persona un uz kura pamata tiek noslēgts privāttiesisks līgums (sk. Augstākās

tiesas 2008.gada 7.marta lēmuma lietā Nr.SKA-152/2008 14.punktu, 2007.gada 23.maija lēmuma lietā Nr.SKA-251/2007 9.punktu,

2007.gada 12.marta lēmuma lietā Nr.SKA-260/2007 9.punktu). Tādējādi tiek sasniegts privatizācijas mērķis – par valsts vai pašvaldības īpašuma

objekta īpašnieku kļūst privātpersona (sk. Augstākās tiesas 2008.gada 2.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-285/2008 14.punktu).

Privatizācijas procesa ietvaros tiek izdota virkne starplēmumu, kuri atsevišķos gadījumos var tikt atzīti par administratīvajiem aktiem, ja tie paši par

sevi skar personas būtiskas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Minētais vienlīdz attiecināms uz iestādes rīcību privatizācijas

procesā. Taču iebildumi par dzīvojamās mājas savlaicīgu nenodošanu privatizācijai, ņemot vērā iepriekš minēto, būtu vērtējami prasījuma ietvaros par

dzīvokļa nodošanu privatizācijai. Proti, Privatizācijas aģentūras darbības privatizējamās dzīvojamās mājas sagatavošanā dzīvokļu nodošanai privatizācijai

vērtējamas kā šā administratīvā procesa ietvaros veiktas procesuālās darbības, arī procesuāli lēmumi, kas pieņemti šajā procesā, kuru tiesiskums

izvērtējams vienlaikus ar gala lēmuma kontroli.

[3.3] Pieteicēja jau 2006.gadā ir tikusi informēta par iespēju iegūt dzīvokli īpašumā privatizācijas ceļā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, taču pati

pieteicēja nav veikusi nekādas darbības, lai šīs tiesības īstenotu.

No lietas materiāliem nav konstatējams, ka līdz 2011.gada 17.novembra privatizācijas paziņojuma saņemšanai pieteicēja būtu vērsusies pie

Privatizācijas aģentūras ar iesniegumu par pieteicējas īrētā dzīvokļa nodošanu privatizācijai. Atbildot uz Privatizācijas aģentūras 2011.gada 28.novembra

vēstulē nosūtīto 2011.gada 17.novembra privatizācijas paziņojumu, pieteicēja bez iebildumiem attiecībā uz privatizācijas procesa norisi 2011.gada

12.decembrī ir iesniegusi Privatizācijas aģentūrai privatizācijas paziņojumu, iebilstot par privatizācijas tehnisko izpildi – Privatizācijas aģentūras noteikto

privatizācijas objekta cenu. Savukārt pēc pieteicējas iebildumu izvērtēšanas un privatizācijas objekta cenas pazemināšanas, atbildot uz atkārtotu

Privatizācijas aģentūras nosūtīto privatizācijas paziņojumu, pieteicēja minēto lēmumu nav pārsūdzējusi, bet gan ir paziņojusi par īres līguma izbeigšanu,

tādējādi saskaņā ar likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 31.pantu atsakoties privatizēt piedāvāto privatizācijas objektu.

No iepriekš minētā secināms, ka pieteicējai ir bijusi nodrošināta iespēja iegūt dzīvokli īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, taču pati

pieteicēja ir atteikusies no šādu tiesību izmantošanas iespējas. Turklāt no pašas pieteicējas darbības ir bijusi atkarīga tālākā privatizācijas procesa virzība

un iespējamā labvēlīgā akta izdošana šajā lietā, no kā pieteicēja pati ir atteikusies. Proti, pieteicējas īrētais dzīvoklis ir ticis nodots privatizācijai, dzīvokļa

privatizācijas procesa noslēdzošais lēmums izskatāmajā gadījumā ir Privatizācijas aģentūras 2012.gada 9.marta privatizācijas paziņojums, kuru pieteicēja

nav pārsūdzējusi, atsakoties no dzīvokļa privatizācijas. Tādējādi administratīvais process iestādē ir izbeidzies pēc pašas pieteicējas iniciatīvas, nesagaidot

galīgā lēmuma pieņemšanu šajā lietā, pašai pieteicējai atsakoties no šāda lēmuma pieņemšanas. Līdz ar to izskatāmajā gadījumā nav iespējams prasījums

par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, kura ietvaros varētu tikt izvērtētas pieteicējas pieteikumā minētās Privatizācijas aģentūras procesuālās

darbības.

[3.4] Savukārt, izvērtējot pieteicējas pamatprasījuma atbilstību Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajai daļai, nav konstatējams minētajā

normā norādītais priekšnoteikums, ka tiesiskās intereses nav iespējams īstenot ar Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmajā daļā minētajiem

pieteikumiem. Proti, pieteicējai bija iespēja, pirmkārt, pirms privatizācijas paziņojuma saņemšanas vērsties pie Privatizācijas aģentūras ar iesniegumu par

pieteicējas īrētā dzīvokļa nodošanu privatizācijai un attiecīgi ar šādu pieteikumu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmo daļu ar

pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu vērsties tiesā. Otrkārt, pieteicējai bija iespēja pārsūdzēt Privatizācijas aģentūras 2012.gada 9.marta

privatizācijas paziņojumu, taču, kā konstatēts iepriekš, pieteicēja šādas tiesības nav izmantojusi, atsakoties no dzīvokļa privatizācijas tiesību izmantošanas

(izbeidzot dzīvokļa īres tiesiskās attiecības un atsakoties privatizēt piedāvāto privatizācijas objektu).

[3.5] Apkopojot iepriekš minēto, secināms, ka Privatizācijas aģentūras rīcība, neveicot dzīvojamās mājas privatizāciju saprātīgā termiņā, nav

atzīstama par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē un līdz ar to nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā. Privatizācijas aģentūras

rīcība, neveicot dzīvojamās mājas privatizāciju saprātīgā termiņā, nav izvērtējama arī Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas noteiktajā

kārtībā kā administratīvā akta izdošanas procesā pieļauts procesuāls pārkāpums, jo lietā nav konstatējami priekšnoteikumi šāda prasījuma pieļaujamībai

(pieteicējai bija iespēja savas tiesiskās intereses īstenot ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu līdz dzīvokļa piedāvāšanai privatizācijai

un pārsūdzot privatizācijas tehnisko izpildi, pārsūdzot privatizācijas paziņojumu).

[3.6] Ņemot vērā to, ka administratīvā procesa kārtībā nav izskatāms pamatprasījums lietā, nav izskatāms arī prasījums par zaudējumu

atlīdzinājumu.

[3.7] Ņemot vērā iepriekš minēto, pieteicējas pieteikums nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā un, pamatojoties uz Administratīvā procesa

likuma 282.panta 1.punktu, tiesvedība lietā izbeidzama.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas lēmumu pieteicēja iesniedza blakus sūdzību. Tā pamatota ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[4.1] Tiesa nav pienācīgi izvērtējusi judikatūras atziņu, kas paustas saistībā ar likumu „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”,

attiecināmību uz privatizācijas procesu, kas tiek veikts saskaņā ar likumu „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Lai gan abi

privatizācijas procesi noris īpašuma reformas ietvaros un tiem ir līdzīgi mērķi, tajos ietvertais privatizācijas procesuālais noregulējums un privatizācijas

subjekta procesuālās tiesības un pienākumi ir atšķirīgi.

[4.2] Tiesa nepamatoti pielīdzinājusi faktisko rīcību – pienākumu veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu – privatizācijas procesa procesuālajām

darbībām. Pienākums veikt dzīvojamās mājas pārvaldīšanu ir patstāvīgs ar likumu privatizāciju veicošajai institūcijai uzlikts pienākums veikt faktisko

rīcību. Parasti šī rīcība noslēdzas pēc dzīvojamās mājas privatizācijas ar mājas nodošanu pārvaldīšanā un apsaimniekošanā dzīvokļu īpašniekiem,

savukārt konkrētajā gadījumā Privatizācijas aģentūras faktiskā rīcība ir noslēgusies ar privatizācijas objekta bojāeju. Atbilstoši Augstākās tiesas

2010.gada 30.decembra lēmumam lietā Nr.SKA-1011/2010, ja ir uzsākts privatizācijas process, privatizējamais objekts ir pakļauts publiski tiesiskajam

regulējumam, citstarp tas nozīmē, ka virkne darbību, kas citkārt tiktu uzskatītas par privāttiesiskām, tādas vairs nav.

[4.3] Tiesa nav izvērtējusi privatizējamās dzīvojamās mājas apkures sistēmas bojāejas tiesiskās sekas, tostarp ietekmi uz privatizācijas objekta

statusu un privatizācijas procesu. Tiesa atstājusi bez ievērības to, ka pieteicējai ir tiesības uz īrētā dzīvokļa privatizāciju, t.i., privatizācijas objektam ir

jāatbilst īres līguma priekšmetam. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka normatīvie akti nosaka īpašas prasības, lai telpa varētu tikt uzskatīta par apdzīvojamu.

Pamatojoties uz Civillikuma 2169.panta 1.punktu, dzīvokļa īres līgums izbeidzās pats no sevis, dzīvoklim zaudējot apkurināšanas iespēju, kas

nepieciešama, lai to varētu izmantot dzīvošanai. Tā kā atbilstoši „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 13.panta pirmajai daļai konkrēta

dzīvokļa privatizācijas tiesības ir personai, ar kuru noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, apkures sistēmas bojāejas rezultātā ne vien izbeidzās dzīvokļa

īres līgums, bet pieteicēja arī zaudēja dzīvokļa privatizācijas tiesības.

[4.4] Tiesa nav pilnvērtīgi izvērtējusi lietā esošos dokumentus un nav objektīvi noskaidrojusi patiesos lietas apstākļus saistībā ar Privatizācijas

aģentūras rīcību apkures jautājuma risināšanā, kuriem ir būtiska nozīme lietas izskatīšanā.

[4.5] Tiesa nepamatoti atzinusi, ka pieteicējai bijusi nodrošināta iespēja privatizēt dzīvokli un viņa pati šādas tiesības nav izmantojusi, izbeidzot

dzīvokļa īres tiesiskās attiecības un atsakoties privatizēt piedāvāto privatizācijas objektu. Tiesa dzīvokļa nodošanu īpašumā līdz dzīvojamās mājas

privatizācijai nepamatoti pielīdzinājusi pilnai mājas privatizācijai. Tiesa nepamatoti atzinusi Privatizācijas aģentūras 2012.gada 9.marta privatizācijas

paziņojumu par administratīvo aktu, kas attiecināms uz dzīvokļa privatizāciju, jo dzīvoklis kā privatizācijas objekts vairs nepastāvēju, kā arī atbilstoši

Civillikuma 2169.panta 1.punktam īres līgums bija izbeidzies. Tiesa ir nepamatoti atzinusi pieteicējas 2012.gada 27.aprīļa iesniegumā minēto par dzīvokļa

īres līguma uzteikumu – pieteicēja tikai informēja Privatizācijas aģentūru par īres tiesisko attiecību izbeigšanu sakarā ar apkures sistēmas bojāeju kā

notikušu faktu.

[4.6] Tiesa nepamatoti prasījumu par zaudējumu atlīdzinājumu atzinusi par patstāvīgu prasījumu.

[4.7] Tiesa nepamatoti secinājusi, ka administratīvais process konkrētajā gadījumā iesākās ar privatizācijas ierosinājuma iesniegšanu. Paziņojums

par privatizāciju kavējošiem iemesliem atbilstoši tiesību normām pieteicējai netika nosūtīts, savukārt privatizācijas ierosinājumu Privatizācijas aģentūrai

pieteicēja 2006.gada 22.aprīlī iesniedza pēc savas iniciatīvas. Tiesa arī nav vērtējusi mājas privatizācijas procesa atbilstību likuma „Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” noteikumiem.

[4.8] Pieteicēja ir ievērojusi Privatizācijas aģentūras veiktās faktiskās rīcības pārsūdzēšanas kārtību.

Motīvu daļa

[5] Administratīvā procesa likuma 286.panta trešā daļa noteic, ka gadījumā, kad tiesa, izskatot blakus sūdzību, atzīst, ka zemākās instances tiesas

lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tiesa par blakus sūdzību pieņemtā lēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas

zemākās instances tiesas nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Administratīvās rajona tiesas lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tāpēc Augstākā tiesa pievienojas lēmuma motivācijai

un to neatkārto. Rajona tiesa pamatoti atzinusi, ka Privatizācijas aģentūras rīcība, neveicot dzīvojamās mājas privatizāciju saprātīgā termiņā, nav atzīstama

par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē un līdz ar to nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā. Privatizācijas aģentūras rīcība,

neveicot dzīvojamās mājas privatizāciju saprātīgā termiņā, nav izvērtējama arī Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas noteiktajā kārtībā kā

administratīvā akta izdošanas procesā pieļauts procesuāls pārkāpums, jo lietā nav konstatējami priekšnoteikumi šāda prasījuma pieļaujamībai.

[6] Atbildot uz pieteicējas blakus sūdzības argumentiem, Augstākā tiesa norāda turpmāk minēto.

No lietas materiāliem izriet, ka, ņemot vērā pieteicējas 2011.gada 7.decembra privatizācijas pieteikumu, kurā citstarp norādīts, ka pieteicēja

nepiekrīt dzīvokļa cenai, jo nav atskaitīti pieteicējas veiktie ieguldījumi mājas un dzīvokļa uzturēšanai un privatizācijas cenā iekļauta centrālā apkure, kas

mājā nav nodrošināta, Privatizācijas aģentūra 2012.gada 29.februāra lēmumā Nr.25/184 atzinusi, ka mājai nav nodrošināta centrālapkure un karstais

ūdens un līdz ar to pieteicējas īrētā dzīvokļa privatizācijas cena samazināta, nosakot to 1937,60 latus jeb 69,20 privatizācijas sertifikātus. Ar 2012.gada

9.marta vēstuli Nr.4.17/3354 Privatizācijas aģentūra informēja pieteicēju par pieņemto lēmumu un atkārtoti nosūtīja pieteicējai privatizācijas paziņojuma

un pieteikuma veidlapu.

Līdz ar to rajona tiesa pareizi secinājusi, ka pieteicējai bija iespēja pārsūdzēt Privatizācijas aģentūras 2012.gada 9.marta privatizācijas paziņojumu,

vienlaikus norādot arī uz, pieteicējas ieskatā, pieļautiem pārkāpumiem privatizācijas procesā, taču pieteicēja šādas tiesības nav izmantojusi, atsakoties no

dzīvokļa privatizācijas tiesību izmantošanas (izbeidzot dzīvokļa īres tiesiskās attiecības un atsakoties privatizēt piedāvāto privatizācijas objektu).

Nav pamatots pieteicējas viedoklis, ka minētais privatizācijas paziņojums nav uzskatāms par administratīvo aktu, jo tā izdošanas laikā dzīvoklis,

ņemot vērā apkures sistēmas bojāeju, kā privatizācijas objekts vairs nepastāvēja, kā arī atbilstoši Civillikuma 2169.panta 1.punktam (acīmredzot

domāts Civillikuma 2168.panta 1.punkts, jo 2169.pants izslēgts ar 2002.gada 12.decembra grozījumiem Civillikumā) īres līgums bija izbeidzies.

Minētie pieteicējas apsvērumi varētu tikt vērtēti, izvērtējot minētā privatizācijas paziņojuma tiesiskumu, ja pieteicēja būtu to pārsūdzējusi, taču tie

neattiecas uz šīs lietas izskatīšanas priekšmetu.

Pieteicējas norādītajam apsvērumam, ka pieteicējai bija tikai tiesības iegūt dzīvokli īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, jo mājas vispārējā

privatizācija vēl nebija notikusi, konkrētajā lietā nav tiesiskas nozīmes, jo tas nevar ietekmēt tiesas lēmuma rezultātu.

No minētā arī redzams, ka pretēji pieteicējas norādītajam pieteicēja nebija zaudējusi īrētā dzīvokļa privatizācijas tiesības sakarā ar apkures

sistēmas bojāeju.

[7] Pieteicēja uzskata, ka privatizāciju veicošās institūcijas pienākums veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu ir faktiskā rīcība. Šajā sakarā Augstākā

tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka dzīvojamo māju pārvaldīšana notiek privāto tiesību jomā. Turklāt dzīvojamās mājas pārvaldīšana pieder privāto tiesību

jomai neatkarīgi no tā, vai privatizēti tikuši visi dzīvokļu īpašumi vai tikai daļa. Izšķiroša nozīme ir apstāklim, ka dzīvojamās mājas pārvaldīšana ir saistīta

ar privātu, nevis publisku funkciju veikšanu (sal., piemēram, Augstākās tiesas 2013.gada 25.oktobra lēmumu lietā Nr.SKA-960/2013).

Tas, ka regulējums par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu ir ietverts likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, kas pamatā regulē

privatizācijas jautājumus, tas ir, publiski tiesiskās attiecības, nenozīmē, ka visas šā likuma normas ir publisko tiesību jomā (sal. Augstākās tiesas

2010.gada 28.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-793/2010 6.punktu).

Ņemot vērā minēto, Privatizācijas aģentūras rīcība saistībā ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, tostarp apkures sistēmas organizēšanu, nav

izskatāma administratīvā procesa kārtībā.

[8] Pieteicēja norādījusi, ka rajona tiesa nepamatoti prasījumu par zaudējumu atlīdzinājumu atzinusi par patstāvīgu prasījumu. Tieši pretēji – rajona

tiesa, ņemot vērā Administratīvā procesa likuma 92.pantu un judikatūras atziņas, ir norādījusi, ka prasījums par atlīdzinājumu ir nesaraujami saistīts ar

konkrētu administratīvo aktu vai faktisko rīcību, un pieteikums par atlīdzinājumu nav patstāvīgs prasījums, tas nav pārbaudāms tiesā, ja nav pieļaujama ar

to saistītā administratīvā akta vai faktiskās rīcības pārsūdzība. Secinot, ka pieteicējas pamatprasījums administratīvā procesa kārtībā nav izskatāms,

rajona tiesa arī pamatoti atzinusi, ka nav izskatāms arī prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu.

[9] Pretēji pieteicējas norādītajam Augstākajai tiesai arī nerodas šaubas par rajona tiesas piemēroto judikatūras atziņu attiecināmību uz konkrēto

lietu.

Pieteicēja atsaukusies uz Augstākās tiesas 2010.gada 30.decembra lēmumu lietā Nr.SKA-1011/2010, kurā atzīts, ka, ja ir uzsākts privatizācijas

process, privatizējamais objekts ir pakļauts publiski tiesiskajam regulējumam. Minētā atziņa tika pausta kontekstā ar lietā vērtējamo jautājumu, proti,

saistībā ar privatizējamas kapitālsabiedrības pamatkapitāla palielināšanas tiesisko dabu. Kā izriet no iepriekš šajā lēmumā norādītā, pieteicējas pārsūdzētā

Privatizācijas aģentūras rīcība nav uzskatāma par faktisko rīcību un līdz ar to nav pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.

[10] Pieteicējas argumentam, ka rajona tiesa nepamatoti secinājusi, ka administratīvais process konkrētajā gadījumā iesākās ar privatizācijas

ierosinājuma iesniegšanu, konkrētajā lietā nav tiesiskas nozīmes, jo tam nav ietekme uz tiesas lēmuma rezultātu.

Nolēmuma daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 323.panta pirmās daļas 1.punktu un 324.panta pirmo daļu, Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departaments

nolēma

Atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 17.februāra lēmumu, bet /pers. A/ blakus sūdzību noraidīt.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesnese V.Krūmiņa

Tiesnese I.Skultāne

Tiesnese R.Vīduša