LVA Supreme Court allows appeal against lower court's dismissal of request for Ministry's response to specific questions.

ECLI:LV:AT:2023:1122.A420169123.4.L

Lieta Nr. A420169123, SKA-790/2023

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2023.gada 22.novembrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Anita Kovaļevska, senatori Vēsma Kakste un Jānis Pleps

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2023.gada 25.maija lēmumu, ar kuru atteikts

pieņemt pieteicēja pieteikumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/ 2023.gada 2.maijā iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu, kurā lūgts uzlikt pienākumu Aizsardzības ministrijai

(turpmāk – ministrija) sniegt atbildes uz pieteicēja 2023.gada 7.marta iesniegumā norādītajiem jautājumiem.

[2] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2023.gada 25.maija lēmumu citastarp atteikts pieņemt pieteikumu daļā par pienākuma uzlikšanu

ministrijai sniegt atbildes uz 12 pieteicēja 2023.gada 7.marta iesniegumā norādītajiem jautājumiem, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma

191.panta pirmās daļas 1.punktu (lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā). Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Likums nepiešķir indivīdam tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā.

Viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kompetencē. Tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir

viedoklis, kā arī: vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess.

[2.2] Ar norādītajiem jautājumiem pieteicējs būtībā prasa iestādes viedokli vai arī jautājums uzdots tādējādi, ka jautājuma formulējums jau pauž

pieteicēja subjektīvu attieksmi veidā, kas būtībā liedz sniegt uz šādu jautājumu ar faktiem pamatotu atbildi. Līdz ar to šie jautājumi nav uzskatāmi par

informācijas pieprasījumiem Informācijas atklātības likuma vai Iesniegumu likuma izpratnē.

[3] Pieteicējs par rajona tiesas tiesneša lēmumu daļā, ar kuru atteikts pieņemt viņa pieteikumu, iesniedza blakus sūdzību, norādot turpmāk minētos

argumentus.

[3.1] Pieteicējs nepiekrīt lēmumam daļā, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu par atbildes sniegšanu uz šādiem jautājumiem: „1) Kāds ir

[ministrijas] skaidrojums par to, kāpēc pieteicējs pusotra gada laikā netika pārcelts dienesta turpināšanai uz citu dienesta vietu, kā tas tika lūgts dienesta

sūdzībā?; 2) Vai šāda situācija atbilst [Nacionālo bruņoto spēku] personāla plānošanas politikai (karavīrs ilgstoši nepilda sava amata pienākumus, tiek

iesaistīts tādu uzdevumu izpildē, kas neatbilst viņa iepriekšējai pieredzei, vakantajos amatos, kuros tas varētu sniegt lielāku ieguldījumu [Nacionālo

bruņoto spēku] attīstībā, tas apzināti netiek iecelts)?; 3) Kā [ministrija] vērtē [Nacionālo bruņoto spēku] komandiera rīcību – dēla nenorādīšanu

ikgadējās amatpersonas deklarācijās līdz 2015.gadam (ja rakstā minētā informācija par tā dēlu ir patiesa)?”

[3.2] Nevienā no šiem jautājumiem pieteicējs nelūdz paust amatpersonas subjektīvo attieksmi vai sniegt iestādes viedokli, kā arī tajos netiek pausta

pieteicēja subjektīvā attieksme, kas būtībā liegtu sniegt uz šiem jautājumiem ar faktiem pamatotu atbildi.

[3.3] Uzdodot pirmo jautājumu, ministrijai tiek lūgts sniegt atbildi, vai Nacionālo bruņoto spēku rīcība, nepārceļot pieteicēju uz citu dienesta vietu,

atbilst normatīvo aktu prasībām. Ministrijas rīcībā ir visa informācija par pieteicēja dienesta sūdzību un dienesta gaitu, līdz ar to ministrijai nav šķēršļu

sniegt ar faktiem pamatotu atbildi.

[3.4] Nacionālie bruņotie spēki ignorēja pieteicēja norādi par iespēju viņu pārcelt citā vakantajā amatā, tādēļ, uzdodot otro jautājumu, pieteicējs

vēlas uzzināt, vai Nacionālie bruņotie spēki šajā situācijā ir rīkojušies atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

[3.5] Uzdodot trešo jautājumu, pieteicējs lūdz izvērtēt, vai Nacionālo bruņoto spēku komandiera rīcība, nenorādot savu dēlu ikgadējās

amatpersonas deklarācijās līdz 2015.gadam, atbilst normatīvo aktu prasībām. Ministrijas rīcībā ir informācija, lai veiktu nepieciešamās pārbaudes un

sniegtu ar faktiem pamatotu atbildi.

Motīvu daļa

[4] Lietā ir strīds par to, vai administratīvā procesa kārtībā ir izskatāms pieteikums daļā, kurā pieteicējs lūdz sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:

„1) Kāds ir [ministrijas] skaidrojums par to, kāpēc pieteicējs pusotra gada laikā netika pārcelts dienesta turpināšanai uz citu dienesta vietu, kā tas tika

lūgts dienesta sūdzībā?; 2) Vai šāda situācija atbilst [Nacionālo bruņoto spēku] personāla plānošanas politikai (karavīrs ilgstoši nepilda sava amata

pienākumus, tiek iesaistīts tādu uzdevumu izpildē, kas neatbilst viņa iepriekšējai pieredzei, vakantajos amatos, kuros tas varētu sniegt lielāku ieguldījumu

[Nacionālo bruņoto spēku] attīstībā, tas apzināti netiek iecelts)?; 3) Kā [ministrija] vērtē [Nacionālo bruņoto spēku] komandiera rīcību – dēla

nenorādīšanu ikgadējās amatpersonas deklarācijās līdz 2015.gadam (ja rakstā minētā informācija par tā dēlu ir patiesa)?”

[5] Rajona tiesas tiesnesis, atsakot pieņemt pieteikumu daļā par iepriekš minētajiem jautājumiem, norādīja, ka ar šiem jautājumiem pieteicējs vai nu

lūdz ministrijas viedokli, vai arī jautājumā pausta subjektīva pieteicēja nostāja par jautājuma tēmu, kas būtībā liedz sniegt uz šādu jautājumu ar faktiem

pamatotu atbildi. Tiesnesis savu lēmumu ir pamatojis ar atsaucēm uz Senāta spriedumu lietā Nr. SKA-976/2011 un lēmumu lietā Nr. SKA-1687/2019.

[6] Lietā Nr. SKA-976/2011 Senāts norādīja, ka nozīmīgākie likumi, kas regulē tiesības vērsties ar iesniegumiem un saņemt atbildi, ir

Administratīvā procesa likums, Iesniegumu likums, Informācijas atklātības likums, attiecībā uz žurnālistiem arī likums „Par presi un citiem masu

informācijas līdzekļiem”. Minētie likumi noteic indivīda tiesības uz administratīvo aktu, uzziņu par tiesībām, informāciju, kas ir iestādes rīcībā, formālu

atbildi par veiktajiem pasākumiem, bet ne viedokli, tas ir, likums nepiešķir indivīdam tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu

subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā (Senāta 2011.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-976/2011, A421017609, 9.punkts).

Savukārt lietā Nr. SKA-1687/2019 Senāts atzina, ka pieteicējs ar saviem jautājumiem pēc būtības pauž savu subjektīvo attieksmi un gandrīz visi

jautājumi ir noformulēti izaicinoši un tendenciozi, tāpēc uz tiem pēc būtības ir grūti vai pat neiespējami atbildēt, sniedzot tikai faktus (Senāta 2019.gada

17.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1687/2019, ECLI:LV:AT:2019:1217.SKA168719.4.L, 5.punkts).

[7] Senāts norāda, ka iepriekš minēto atziņu pareizai izpratnei un piemērošanai ir jāņem vērā Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk –

Satversme) 104.panta pirmajā teikumā noteiktais, ka ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem

un saņemt atbildi pēc būtības.

Iekļaujot šādu tiesību normu pamattiesību katalogā, Latvijas valsts ir izšķīrusies atzīt, ka gadījumā, ja privātpersona vēršas iestādē ar iesniegumu, tā

var sagaidīt, ka iestāde uz šo iesniegumu kaut kā reaģēs (atbildēs), ja vien iesniegums nav tāds, kas acīmredzami neprasa nekādu atbildi. Tas būtībā ir

cieņpilnas izturēšanās pret privātpersonu jautājums, kas balstās cilvēka cieņas un labas pārvaldības principā, kas citstarp paredz, ka valsts pārvaldes

attieksme attiecībās ar privātpersonu ir pieklājīga, atsaucīga un cieņpilna. Šāda attieksme veicina arī cilvēku cieņu pret savu valsti un uzticēšanos tai (sal.

Briede J. 104.panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Sagatavojis autoru

kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 454.lpp.).

Demokrātiskā tiesiskā valstī ir svarīgi, lai cilvēki nejūtas valsts ignorēti un saņem atbildes uz jautājumiem, sūdzībām un priekšlikumiem, kādi viņiem

radušies saistībā ar konkrētās iestādes kompetences jomu. Tādā veidā tiek stiprināta indivīdu un sabiedrības uzticēšanās valstij un attiecīgi arī vēlme būt

pilsoniski aktīviem, kā arī indivīdu izpratne par valsts darbu, funkcijām, pienākumiem un korespondējošām personu tiesībām (sal. Senāta 2021.gada

21.maija lēmuma lietā Nr. SKA-932/2021, ECLI:LV:AT:2021:0521.SKA093221.3.L, 12.punkts).

[8] Ievērojot minēto, Senāts norāda, ka lietā Nr. SKA-976/2011 izteiktās atziņas ir jātulko šauri, un tās ir piemērojamas tikai izņēmuma gadījumā.

Proti, nav pamata uzskatīt, ka Iesniegumu likuma kārtībā privātpersona nevarētu prasīt nekādu iestādes viedokli par tās kompetencē esošu jautājumu. Ar

viedokli var saprast arī iestādes vērtējumu vai skaidrojumu par to, kā ir interpretējama kāda tiesību norma. Tāpat viedoklis var būt iestādes vērtējums vai

skaidrojums par to, vai noteikta iestādes vai amatpersonas rīcība atbilst tiesību normām, vai ir sasniegti politikas plānošanas dokumentos noteiktie mērķi,

vai kāda iestādes plānotā darbība atbilst šiem mērķiem u.tml. Šādus viedokļus privātpersona noteikti var prasīt iestādei sniegt Iesniegumu likuma kārtībā.

No Senāta sprieduma lietā Nr. SKA-976/2011 izriet, ka Iesniegumu likuma kārtībā nevar prasīt iestādei tādu viedokli, kurā tiktu pausta iestādes

subjektīvā attieksme vai nostāja kādā jautājumā. Proti, privātpersona nevar Iesniegumu likuma kārtībā iestādei uzdot tādu jautājumu, kas pēc būtības

prasa iestādei sniegt atbildi, kas būtu pamatota ar tās subjektīvajiem ieskatiem, nevis ar objektīviem apsvērumiem, kas ir balstīti uz faktiem vai tiesību

normām. Piemēram, persona Iesniegumu likuma kārtībā nevarētu prasīt iestādei viedokli par to, vai tai patīk iestādes amatpersonu formastērpu krāsa, jo

uz šādu jautājumu ir iespējams atbildēt, tikai paužot iestādes subjektīvo attieksmi, nevis sniedzot motivētu atbildi.

Arī iepriekš norādītās Senāta atziņas lietā Nr. SKA-1687/2019 nevar tulkot plaši. Apstāklis, ka no uzdotajiem jautājumiem un iesnieguma satura

kopumā ir konstatējama personas neapmierinātība ar iestādes rīcību, pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka iestāde uz jautājumiem nevarētu sniegt

ar faktiem pamatotu atbildi. Iesniegumu likuma 2.panta pirmajā daļā ir noteiktas privātpersonu tiesības vērsties iestādē arī ar sūdzību. Senātam nav šaubu,

ka sūdzība ir tāds iesnieguma veids, kurā privātpersona var izteikt savu negatīvo attieksmi un neapmierinātību par kādas iestādes vai amatpersonas rīcību.

[9] Senāts konstatē, ka rajona tiesas tiesnesis lēmumā nav konkrēti pamatojis, kāpēc pieteicēja blakus sūdzībā norādītie trīs jautājumi būtu tādi, ar

kuriem ministrijai tiktu prasīts paust tās subjektīvo attieksmi vai uz kuriem būtu apgrūtinoši vai neiespējami sniegt atbildi pēc būtības, jo pieteicējs tajos

tendenciozi un izaicinoši būtu paudis savu subjektīvo attieksmi.

Senāts, it īpaši ņemot vērā blakus sūdzībā norādītos papildu skaidrojumus par šo jautājumu mērķi, nesaskata, ka ministrijai būtu kādi šķēršļi sniegt

uz šiem jautājumiem atbildes, kas būtu balstītas uz faktiem un tiesību normām pamatotiem objektīviem apsvērumiem. Nevienā no šiem jautājumiem

pieteicējs nelūdz ministrijai paust tās subjektīvo attieksmi. Senāts arī nekonstatē, ka pieteicēja blakus sūdzībā norādītie jautājumi būtu noformulēti tā, ka

tajos tiktu izaicinoši un tendenciozi pausta pieteicēja subjektīvā attieksme, kas pēc būtības apgrūtinātu vai padarītu par neiespējamu ministrijai sniegt uz

tiem atbildi pēc būtības.

Līdz ar to rajona tiesas tiesneša lēmums tā pārsūdzētajā daļā ir atceļams un jautājums par pieteikuma tālāko virzību šajā daļā ir nosūtāms jaunai

izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai.

[10] Papildus Senāts paskaidro, ka pieteicējam ir jārēķinās, ka tiesības saņemt atbildi pēc būtības nenozīmē tiesības saņemt tieši tādu atbildi (tik

izvērstu vai ar tādu pamatojumu), kā persona iecerējusi. Kā atzīts Senāta judikatūrā, atbilde pēc būtības Satversmes 104.panta pirmā teikuma izpratnē

nozīmē atbildi, kurā izvērtēti un motivēti atbildēti uzdotie jautājumi. Taču minētā tiesību norma neparedz tiesības prasīt konkrēta satura atbildi. Proti, lai

atzītu, ka uz iesniegumu ir atbildēts pēc būtības, jākonstatē, ka iestāde ir motivēti atbildējusi uz iesniedzēja uzdotajiem jautājumiem. Tomēr nav

nepieciešams, lai iesniedzēju apmierinātu atbildes saturs un iestādes apsvērumi (Senāta 2022.gada 23.maija lēmuma lietā Nr. SKA-765/2022,

ECLI:LV:AT:2022:0523.A420188821.6.L, 10.punkts).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties Administratīvā procesa likuma 129.1 panta pirmās daļas 1.punktu, 323.panta pirmās daļas 2.punktu un 324.panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2023.gada 25.maija lēmumu daļā, ar kuru atteikts pieņemt /pers. A/ pieteikumu daļā par atbildes

sniegšanu uz šādiem jautājumiem: „1) Kāds ir [ministrijas] skaidrojums par to, kāpēc pieteicējs pusotra gada laikā netika pārcelts dienesta turpināšanai

uz citu dienesta vietu, kā tas tika lūgts dienesta sūdzībā?; 2) Vai šāda situācija atbilst [Nacionālo bruņoto spēku] personāla plānošanas politikai

(karavīrs ilgstoši nepilda sava amata pienākumus, tiek iesaistīts tādu uzdevumu izpildē, kas neatbilst viņa iepriekšējai pieredzei, vakantajos amatos, kuros

tas varētu sniegt lielāku ieguldījumu [Nacionālo bruņoto spēku] attīstībā, tas apzināti netiek iecelts)?; 3) Kā [ministrija] vērtē [Nacionālo bruņoto

spēku] komandiera rīcību – dēla nenorādīšanu ikgadējās amatpersonas deklarācijās līdz 2015.gadam (ja rakstā minētā informācija par tā dēlu ir

patiesa)?”, un nosūtīt jautājumu par pieteikuma virzību šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajā rajona tiesā;

atmaksāt /pers. A/ samaksāto drošības naudu 15 euro.

Lēmums nav pārsūdzams.

A. Kovaļevska V. Kakste J. Pleps