Court dismissed citizenship claim for son of 1940 citizen, ruling statute applies only to post-1991 descendants.

Lietas Nr. A420345214

Lietas arhīva Nr. AA43-1167-16/17

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016.gada 25.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente I.Amona, tiesneses K.Kalvāne un V.Zommere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/pieteikumu par administratīvā

akta izdošanu par /pers. A/ atzīšanu par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1. un

2.punktu, sakarā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2015.gada

14.jūlija spriedumu daļā.

Aprakstošā daļa

1. Pieteicējs /pers. A/ dzimis 1949.gada 2.novembrī Rīgā. Pieteicējs ir Krievijas pilsonis, 2005.gada 7.aprīlī viņam

izdota Krievijas Federācijas pilsoņa pase Nr./numurs/ un 2010.gada 19.novembrī Krievijas Federācijas pilsoņa pase

Nr./numurs/.

Pieteicēja māte /pers. B/ (pēc laulībām /uzvārds/) dzimusi 1912.gada 4.novembrī Rīgā. Viņai 1938.gada 6.aprīlī

izdota Latvijas pavalstnieka pase. 1992.gada 7.augustā pieteicēja māte, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās

padomes 1991.gada 15.oktobra lēmumu „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas

pamatnoteikumiem” reģistrējās Latvijas pilsoņu reģistrā.

Pieteicējs 2014.gada 24.martā vērsās ar iesniegumu Latvijas vēstniecībā Krievijā, lūdzot reģistrēt viņam Latvijas

pilsonību, jo viņa māte ir Latvijas pilsone, kā arī bija Latvijas pilsone 1940.gada 17.jūnijā.

Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) Personu statusa kontroles nodaļas vadītājas

2014.gada 28.aprīļa lēmumu Nr.2496 pieteicēju atteikts atzīt par Latvijas pilsoni. Pieteicējs šo lēmumu apstrīdēja. Ar

Pārvaldes 2014.gada 30.jūnija lēmumu Nr.504 apstrīdētais lēmums atstāts negrozīts. Tajā norādīts turpmāk minētais.

1. Pieteicēja māte 1992.gadā reģistrēja Latvijas pilsonību saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu par pilsoņu

tiesību atjaunošanu. Tādējādi pieteicēja māte likumā noteiktajā kārtībā reģistrēja Latvijas pilsonību, savukārt

pieteicējs, lai gan ir personas, kura bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, pēcnācējs, likumā noteiktajā kārtībā

līdz 2013.gada 1.oktobrim nereģistrējās kā Latvijas pilsonis un turklāt pēc 1990.gada 4.maija ieguva citas valsts

(Krievijas) pilsonību. Līdz ar to pieteicējs neatbilst Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkta

nosacījumiem.

2. Pieteicējs norāda, ka pilsonības iegūšana nozīmē aktīvu darbību, kuras ietvaros persona pauž vēlmi iegūt

citas valsts pilsonību, bet pieteicējs Krievijas pilsonību ieguva saskaņā ar likumu. Taču savu gribu iegūt Krievijas

pilsonību pieteicējs ir apliecinājis, saņemot Krievijas pilsoņa personu apliecinošus dokumentus.

3. Tā kā pieteicēja mātei Latvijas pilsoņa tiesības likumā noteiktajā kārtībā tika atjaunotas 1992.gadā, nav

pamatots pieteicēja iebildums, ka 1949.gadā, kad piedzima pieteicējs, viņai bija Latvijas pilsoņa tiesības.

Kopsakarā ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktu secināms, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās

daļas 2.punktā minētie subjekti (vecāki) ir Latvijas pilsoņi, kuri ir reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar

to nav pamata reģistrēt pieteicēju par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu

un nav nozīmes tam, ka pieteicējs ir gatavs atteikties no Krievijas pilsonības.

4. Konkrētais gadījums ir tipisks, nav konstatējami apstākļi, kas ļautu atkāpties no tiesību normā noteiktā.

2. /pers. A/ iesniedza tiesā pieteikumu par viņa atzīšanu par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma

2.panta pirmās daļas 1. un 2.punktu. Pieteikumā un tā papildinājumā norādīts turpmāk minētais.

1. Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkts paredz izvēles iespējas, nosakot personai v a i tās

pēcnācējam tiesības likumā noteiktā kārtībā līdz 2013.gada 1.oktobrim reģistrēties par Latvijas pilsoni. Pieteicēja

māte to izdarīja un ir atzīta par Latvijas pilsoni. Līdz ar to uz pieteicēju kā viņas pēcnācēju vairs nav pamata

attiecināt šajā normā doto norādi uz vēsturiskajā Pilsonības likuma 2.panta 1.punkta redakcijā ietverto

ierobežojumu par citas valsts pilsonības iegūšanu.

Pat ja uz pieteicēju attiecinātu šo ierobežojumu, jāņem vērā, ka pilsonības iegūšana nozīmē aktīvu darbību,

vēlmi iegūt citas valsts pilsonību. Konkrētajā gadījumā Krievijas pilsonības iegūšana pēc PSRS sabrukšanas

notika bez pilsonības ieguvēja vēlēšanās un faktiski nozīmēja vien iepriekš PSRS izdotās pases nomaiņu pret

aktuālo personu apliecinošo dokumentu – Krievijas pasi. Arī tas, ka pieteicējam 1989.gadā tika izsniegta vīza

ieceļošanai Izraēlā uz pastāvīgu dzīvi un 1992.gadā ASV vēstniecība viņam izsniedza atļauju izceļot uz ASV uz

pastāvīgu dzīvi, apliecina to, ka pieteicējs nevēlējās iegūt Krievijas pilsonību un neveica aktīvas darbības tās

iegūšanai.

2. Lēmumā nepamatoti secināts, ka nav pamata reģistrēt pieteicēju par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības

likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, jo pieteicēja mātei pieteicēja dzimšanas brīdī Latvijas pilsoņa tiesību

nebija.

Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt visu okupācijas laiku, neskatoties uz to, kuras valsts pase personai bija.

PSRS pilsonība, kas okupētās Latvijas pilsoņiem tika piešķirta automātiski ar PSRS Augstākās padomes

Prezidija dekrētu, nebija spēkā, jo šī pilsonība tika uzspiesta aneksijas rezultātā. Šādā kārtībā piešķirta pilsonība

no starptautisko tiesību un no Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas viedokļa ir tiesiski neeksistējoša. Līdz ar

to 1991.gadā atjaunojās situācija attiecībā uz pieteicēja mātes Latvijas pilsonību. Tas nozīmē, ka pieteicēja māte

arī 1949.gadā bija Latvijas pilsone.

3. Pieteicējs ir gatavs atteikties no Krievijas pilsonības gadījumā, ja lūgums par pieteicēja reģistrēšanu par

Latvijas pilsoni tiks apmierināts.

4. Pārvalde pārkāpa tiesiskās paļāvības un vienlīdzības principu.

5. 2013.gada 1.oktobrī spēkā stājās grozījumi Pilsonības likumā, ar tiem tika izslēgta Pilsonības likuma 2.panta

pirmās daļas 1.punkta daļa „izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību

(pavalstniecību)”. Tādējādi tika atcelti ierobežojumi iegūt Latvijas pilsonību personām, kas pēc 1990.gada

4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību.

6. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nevienam Latvijas pilsonim, kas ieguvis pilsonību piedzimstot, nav atņemtas

tiesības reģistrēties kā Latvijas pilsonim neierobežotā laikā. Tādējādi pieteicējs var reģistrēties kā Latvijas pilsonis

arī pēc Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktā termiņa, atsakoties no Krievijas pilsonības.

7. Pārvalde paplašināti tulko Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu. Pilsonības likuma 2.panta

pirmās daļas 1. un 2.punktā minēti atsevišķi gadījumi, kuri reglamentē piederību pie Latvijas pilsonības. Līdz ar

to tie skatāmi atsevišķi.

3. Pārvalde paskaidrojumos pieteikumu uzskata par nepamatotu un papildus Lēmumā minētajiem argumentiem

norāda turpmāk minēto.

1. Reģistrācijas nosacījums līdz 2013.gada 1.oktobrim Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā ir

noteikts abām normā minētajām personām (gan personai, kas bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, gan šādas

personas pēcnācējam).

To, ka saskaņā ar šo normu nav pamata reģistrēt par Latvijas pilsoni personu, kura pēc 1990.gada 4.maija ir

ieguvusi citas valsts pilsonību, apliecina arī fakts, ka visos citos Latvijas pilsonības iegūšanas gadījumos

likumdevējs ir noteicis regulējumu attiecībā uz iespējām izveidoties dubultai pilsonībai. Minētais apliecina, ka

likumdevējs nav paredzējis par Latvijas pilsoņiem reģistrēt personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas

valsts pilsonību, kaut arī viņu priekštecis bijis Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā un ir reģistrējies līdz

2013.gada 1.oktobrim par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta 1.punktu. Līdz ar to nav pamata

pieteicēju reģistrēt par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktu.

2. Nav pamata uzskatīt, ka Krievijas pilsonība pieteicējam bija uzspiesta pret viņa gribu. Pieteicējs ir saņēmis

Krievijas pilsoņa personu apliecinošu dokumentu, tādā veidā skaidri izsakot vēlmi iegūt Krievijas pilsonību.

Turklāt pieteicējs Krievijas pilsoņa pases ir saņēmis vairākkārt.

3. Nav pamatots pieteicēja arguments, ka viņš ir reģistrējams par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma

2.panta pirmās daļas 2.punktu. Šī norma jāskata kopsakarā ar šīs panta daļas 1.punktu.

Pieteicēja māte 1992.gada 7.augustā reģistrēja Latvijas pilsonību saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu

par pilsoņu tiesību atjaunošanu. Līdz ar to nav pamatots pieteikumā norādītais, ka viņai jau 1949.gadā uz

pieteicēja dzimšanas brīdi bija Latvijas pilsoņa tiesības. 1949.gadā pieteicēja māte nebija persona, kura pilnā

apjomā bauda Latvijas pilsoņa tiesības un pilda Latvijas pilsoņa pienākumus. Lai gan pieteicējs ir personas, kura

bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, pēcnācējs, likumā noteiktajā kārtībā līdz 2013.gada 1.oktobrim viņš

netika reģistrēts kā Latvijas pilsonis un pēc 1990.gada 4.maija ieguva Krievijas pilsonību.

4. Nav pamatota pieteicēja atsaukšanās uz tiesiskās paļāvības principu. Tas, ka pieteicēja māte 1992.gada

7.augustā reģistrējās par Latvijas pilsoni, nevar pieteicējam radīt paļāvību, ka arī attiecībā uz viņu tiks pieņemts

tāds pats lēmums. Minētajos gadījumos pastāv atšķirīgi tiesiskie un faktiskie apstākļi, proti, pieteicēja māte

reģistrējās likumā noteiktajā kārtībā un atbilda visiem reģistrācijas brīdī spēkā esošajiem reģistrēšanās

priekšnoteikumiem. Pieteicēja māte Latvijas pilsonības reģistrācijas brīdī nebija arī citas valsts pilsone. Pieteicējs

šīs tiesības neizmantoja un brīdī, kad izteica vēlmi reģistrēties par Latvijas pilsoni, spēkā bija cits tiesiskais

regulējums. Līdz ar to pieteicējam nav pamata atsaukties arī uz vienlīdzības principa pārkāpumu.

4. Ar Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 14.jūlija spriedumu Pārvaldei uzdots izdot administratīvo aktu par

pieteicēja atzīšanu par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, ar

priekšnoteikumu, ka pieteicējs atsakās no Krievijas pilsonības. Tiesa arī secināja, ka pieteicējs nevar tikt atzīts par

Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktu. Spriedums daļā, kurā pieteikums

apmierināts, pamatots šādi.

1. Tiesa secināja, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts paredz par Latvijas pilsoni atzīt tādu

personu, kurai vismaz viens no vecākiem šīs personas dzimšanas brīdī bija Latvijas pilsonis, vienlaikus nosakot,

ka uz šīs tiesību normas pamata iegūstot pilsonību, dubultpilsonība personai drīkst izveidoties tikai, ievērojot

Pilsonības likuma 9.panta otrās un piektās daļas nosacījumus.

2. Ņemot vērā tiesību doktrīnas atziņas un Satversmes tiesas spriedumos secināto, tiesa secināja, ka ar

reģistrēšanos pilsonībā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas pilsoņa statuss netika no jauna piešķirts,

bet gan tika tikai „atmodinātas” jeb „aktivizētas” personas pilsoņa tiesības, kuru īstenošanu de facto bija kavējusi

okupācijas vara (jo uzskatāms, ka pilsonība okupācijas laikā visu laiku ir pastāvējusi un nav bijusi zaudēta).

Ņemot vērā no Latvijas nepārtrauktības doktrīnas izrietošo pilsonības nepārtrauktības principu, tiesa atzina, ka

tām personām, kuras pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas reģistrējās par Latvijas pilsoņiem likumā noteiktajā

kārtībā, ir atzīstams Latvijas pilsoņa statuss ne tikai attiecībā uz laika posmu pēc reģistrēšanās pilsonībā, bet arī

attiecībā uz laika posmu, kad prettiesiskās okupācijas dēļ šīm personām Latvijas pilsoņa tiesības bija de facto

pārtrauktas.

3. Tā kā pieteicēja māte bija Latvijas pilsone 1940.gada 17.jūnijā un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas

1992.gada 7.augustā reģistrējās kā Latvijas pilsone, tiesa piekrita pieteicējam, ka viņa māte laikā no 1940.gada

17.jūnija līdz 1992.gada 7.augustam nebija zaudējusi Latvijas pilsoņa statusu. Vienīgi okupācijas laikā pieteicēja

mātei, tāpat kā citiem Latvijas pilsoņiem, okupācijas vara de facto bija pārtraukusi Latvijas pilsoņa tiesību

īstenošanu.

4. Tiesa uzskatīja, ka gadījumā, ja likumdevējs būtu vēlējies noteikt, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas

2.punkts ir attiecināms tikai uz tādām personām, kuru dzimšanas brīdī vismaz viens no vecākiem pilnvērtīgi (bez

okupācijas varas radītiem šķēršļiem) bauda Latvijas pilsoņa tiesības, tad likumdevējs to būtu tiešā tekstā

ierakstījis. Tiesas ieskatā, likumdevējs, izstrādājot šo normu, nevarēja neapzināties, ka nosacījums, ka vismaz

viens no vecākiem personas dzimšanas brīdī ir Latvijas pilsonis, citstarp aptvers arī tās personas, kuru

dzimšanas brīdī vismaz viens no vecākiem de iure bija Latvijas pilsonis, kaut arī tobrīd pilsoņa tiesības faktiski

neīstenoja Latvijas okupācijas dēļ. Ja, to apzinoties, likumdevējs tomēr būtu vēlējies šādu situāciju nepieļaut,

likumdevējs būtu varējis konkrēto normu attiecīgi noformulēt.

5. Arī iepazīstoties ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta izstrādes materiāliem, tiesa nesaskatīja,

ka būtu konstatējama skaidra likumdevēja griba nepieļaut, ka konkrētā tiesību norma tiek attiecināta arī uz

personām, kuras Latvijas pilsonim piedzimušas okupācijas laikā. Tiesa atzina, ka sākotnēji konkrētā norma gan

tika izstrādāta, domājot tikai par Latvijas pilsoņu bērniem. Pēc tam, konstatējot, ka sākotnējā redakcija liegs šo

normu attiecināt uz pieaugušajām personām, kas ir piedzimušas Latvijas pilsonim, Pilsonības likuma grozījumu

izstrādes apakškomisija izteica konkrēto normu tādējādi, lai tā attiektos arī uz pieaugušajiem.

No Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas sēžu audioierakstiem tiesa secināja, ka nepieciešamība

risināt jautājumu arī saistībā ar pieaugušajiem Latvijas pilsoņu bērniem primāri tika saskatīta saistībā ar tām

personām, kas piedzimušas un jau kļuvušas pilngadīgas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tomēr,

neskatoties uz to, likumdevējs Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta galīgajā redakcijā neizvēlējās

skaidri atrunāt, ka šī norma būtu attiecināma tikai uz tām personām, kas dzimušas pēc Latvijas neatkarības

atgūšanas. Tā vietā likumdevējs izvēlējās likumā iekļaut plašu formulējumu, runājot par visām personām, kuru

dzimšanas brīdī vismaz viens no vecākiem ir (bija) Latvijas pilsonis. Tas, ka šī norma būtu attiecināma tikai uz

personām, kas dzimušas pēc Latvijas neatkarības, neizriet arī no Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas

vadītāja sniegtā skaidrojuma par šo normu Saeimas sēdē, kurā Pilsonības likuma grozījumi tika skatīti galīgajā

lasījumā.

6. Tiesa atzina, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu ir iespējams interpretēt tādējādi, ka tas

attiecas arī uz personām, kuras dzimušas Latvijas okupācijas laikā, bet kuru dzimšanas brīdī vismaz vienam no

vecākiem ir atzīstams Latvijas pilsoņa statuss. Tiesa norādīja, ka šāda interpretācija saskan arī ar Pilsonības

likuma mērķi garantēt Latvijas pilsonības pastāvēšanu un turpinātību.

Tiesa ņēma vērā, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā norādītais jēdziens „personas, kura

bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, pēcnācējs” aptver plašāku personu loku kā Pilsonības likuma 2.panta

pirmās daļas 2.punkta subjekts (persona, kuras abi vecāki vai viens no tiem ir (bija) Latvijas pilsonis personas

dzimšanas brīdī). Pēcnācēji ir ne tikai bērni, bet arī bērnubērni, bērnubērnubērni utt. Līdz ar to ir akceptējams,

ka likumdevējs var vēlēties tām personām, kuru saistība ar priekšteci – Latvijas pilsoni uz 1940.gada 17.jūniju –

veidojas starp vairākām paaudzēm, noteikt ierobežojumu, proti, lai pēc 1990.gada 4.maija nebūtu iegūta citas

valsts pilsonība. Taču tas neliedz likumdevējam pieļaut Latvijas pilsoņa uz 1940.gada 17.jūniju pirmās pakāpes

pēcnācējam labvēlīgu iespēju tikt atzītam par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas

2.punktu. Līdz ar to fakts, ka persona pēc 1990.gada 4.maija ir ieguvusi Latvijas pilsonību, nav šķērslis tai tikt

atzītai par Latvijas pilsoni, vienīgi jāievēro nosacījums, ka, šādā ceļā iegūstot Latvijas pilsonību, nedrīkst

izveidoties aizliegta dubultpilsonība.

5. Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu daļā, kurā Pārvaldei uzdots izdot pieteicējam labvēlīgu

administratīvo aktu, pamatojoties uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, Pārvalde iesniedza apelācijas

sūdzību, norādot turpmāk minēto.

1. Pieteicējs nav atzīstams par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu,

pamatojoties uz valstiskās neatkarības doktrīnu. Personu loks, kurš atbilstoši šai doktrīnai ir Latvijas pilsoņi de

iure arī Latvijas okupācijas apstākļos, ir noteikts Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā. Savukārt šīs

panta daļas 2.punkts regulē to personu statusu, kas dzimušas personām, kuras ir Latvijas pilsoņi ne tikai de iure,

kā to interpretē tiesa, bet arī de facto, tātad jau pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas.

2. Nav pamatoti tiesas secinājumi par likumdevēja izvēli attiecībā uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas

2.punkta formulējumu. Tieši pretēji - fakts, ka šajā normā nav atrunāti kādi papildu nosacījumi, apliecina

likumdevēja gribu attiecināt minēto regulējumu tikai uz personām, kuru dzimšanas brīdī vismaz viens no

vecākiem ir Latvijas pilsonis ne tikai de iure, bet arī de facto, tātad jau pēc Latvijas valstiskās neatkarības

atjaunošanas un Latvijas pilsonības reģistrācijas.

Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā un 8.1 panta pirmajā daļā likumdevējs ir ietvēris norādes

par piederību Latvijas pilsonībai 1940.gada 17.jūnijā. Tas norāda, ka šajās normās ietvertais regulējums attiecas

uz personām, kuras arī Latvijas okupācijas periodā bija Latvijas pilsoņi de iure, kaut pilsoņa tiesības faktiski

neīstenoja okupācijas varas dēļ, kā arī uz šo personu pēcnācējiem.

Tādējādi Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta regulējums neaptver tās personas, kuru dzimšanas

brīdī vismaz viens no vecākiem bija Latvijas pilsonis de iure, kaut gan tam nebija Latvijas pilsoņa tiesību Latvijas

okupācijas dēļ. Pretējā gadījumā likumdevējs, līdzīgi kā Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas l.punktā un 8.1

panta pirmajā daļā, arī Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktā būtu ietvēris atsauci par personas

piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940.gada 17.jūnijā.

Tiesas sniegtā Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta interpretācija nedod atbildi par to personu

tiesisko statusu, kuras dzimušas personām, kuras savukārt, būdamas Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā,

,,neatmodināja” Latvijas pilsoņa tiesības pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, t.i, neveica reģistrāciju,

vai arī mira pirms Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas.

3. Nav pamatoti tiesas secinājumi par Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta interpretāciju kopsakarā

ar šīs panta daļas 1.punktu.

Ievērojot tiesas interpretāciju, zaudē jēgu Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkta daļa, kas arī pēc

2013.gada 1.oktobra, kad stājās spēkā grozījumi Pilsonības likumā 2.panta 1.punktā, joprojām dod iespēju

reģistrēties par Latvijas pilsoņiem personām, kurām bija tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni atbilstoši

Pilsonības likuma 2.panta 1.punktam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada l.oktobrim.

Ja normas tiek interpretētas tiesas norādītajā veidā, tad nav saprotama likumdevēja vēlme līdztekus

Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktam šīs panta daļas 1.punktā ietvert līdzīgu regulējumu, kas turklāt

paredz stingrāku ierobežojumu personas reģistrācijai par Latvijas pilsoni. Proti, saskaņā ar redakciju, kas bija

spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim, personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, kā arī to pēcnācēji,

kuri pēc 1990.gada 4.maija ir ieguvuši citas valsts pilsonību (tātad - jebkādas citas valsts pilsonību, t.sk. arī

tādas valsts pilsonību, ar ko tagad Latvijas pilsonim ir pieļaujama dubultās pilsonības izveidošanās), vispār nevar

tikt reģistrēti par Latvijas pilsoņiem.

Ja ņem vērā tiesas apsvērumus par likumdevēja vēlmi ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā

ietverto regulējumu aprobežot personu, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, bērna bērnu un turpmāko

lejupējo tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem tā iemesla dēļ, ka tie pēc 1990.gada 4.maija ir ieguvuši citas

valsts pilsonību, nav racionāla pamatojuma tam, kāpēc šāds ierobežojums būtu jāattiecina tieši uz otrās vai trešās

radniecības pakāpes lejupējiem (t.sk. arī uz tādiem pēcnācējiem, kuri pēc 1990.gada 4.maija ir ieguvuši tādas

valsts pilsonību, ar ko Latvijas pilsonim šobrīd ir pieļaujama arī dubultās pilsonības izveidošanās), bet ne uz

pirmās pakāpes lejupējo, kurš pēc 1990.gada 4.maija ir ieguvis citas valsts pilsonību.

4. Tiesas apsvērumi par Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1. un 2.punkta interpretāciju ir pretrunā ar tās

apsvērumiem par pieteicēja tiesībām tikt atzītam par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās

daļas 2.punktu, atsaucoties uz jus sanguinis principu.

Tā kā saskaņā ar minēto principu Latvijas pilsonība arī okupācijas laikā atbilstoši valsts nepārtrauktības

doktrīnai de iure turpināja pāriet nākamajās paaudzēs, tad Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts būtu

attiecināms ne tikai uz personas, kura bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, pirmās radniecības pakāpes

lejupējiem, kā to norāda tiesa, bet arī uz otrās un trešās radniecības pakāpes lejupējiem, ja tie būtu dzimuši

Latvijas okupācijas periodā, ievērojot, ka saskaņā ar 1919.gada 23.augusta Likuma par pavalstniecību 7.pantu

bērnu piederību pie Latvijas pavalstniecības noteica pēc vecāka piederības Latvijas pilsonībai. Šāda Pilsonības

likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta interpretācija nonāk pretrunā ar likumdevēja gribu un normas mērķi

attiecināt normu tikai uz personām, kuru dzimšanas brīdī vismaz viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis ne tikai de

iure, bet arī de facto.

Likumdevēja gribu un normas mērķi apliecina Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu izstrādes

apakškomisijas Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta normas apspriešanas materiāli. Uzklausot darba

grupas skaidrojumu par nepieciešamību risināt jautājumu saistībā arī ar pilngadīgiem Latvijas pilsoņu bērniem,

kuri piedzimuši un kļuvuši pilngadīgi pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, tātad piedzimuši Latvijas

pilsoņiem, kuri jau pēc Latvijas neatkarības pilnā apjomā bija atjaunojuši Latvijas pilsoņa tiesības, apakškomisijai

pret to nebija iebildumu. Attiecīgā redakcija tika nodota Saeimas Juridiskajai komisijai un vēlāk par to balsoja arī

Saeima.

6. Pieteicējs paskaidrojumā apelācijas sūdzību neatzīst un piekrīt tiesas secinājumiem, uz kuru pamata pieteikums

apmierināts.

7. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa lietu izskata

rakstveida procesā.

Motīvu daļa

8. Tā kā apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu ir iesniegusi Pārvalde un spriedums pārsūdzēts

daļā, kurā pieteikums apmierināts, proti, par Latvijas pilsonības piešķiršanu pieteicējam, pamatojoties uz Pilsonības

likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, apgabaltiesa lietu izskata tikai šajā daļā.

Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir pamatota

un pieteikums daļā ir noraidāms.

9. Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts, kas ir spēkā kopš 2013.gada 1.oktobra, noteic, ka Latvijas

pilsonis ir persona, kuras dzimšanas brīdī abi tās vecāki ir Latvijas pilsoņi vai viens no viņiem ir Latvijas pilsonis, ja

ievēroti šā likuma 9.panta otrās vai piektās daļas nosacījumi (attiecas uz dubultās pilsonības izveidošanos).

Administratīvā apgabaltiesa secina, ka šim regulējumam līdzīgs regulējums Pilsonības likumā bija ietverts arī

pirms 2013.gada 1.oktobra, bet tas attiecās tikai uz Latvijas pilsoņu bērniem. Proti, Pilsonības likuma 2.panta 5.punkts

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim, noteica, ka Latvijas pilsoņi ir bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī

abi vecāki ir Latvijas pilsoņi. Pilsonības likuma 3.panta redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim, bija

noteikti gadījumi, kuros par Latvijas pilsoni atzīstams bērns, ja viņa dzimšanas brīdī tikai viens no viņa vecākiem ir

Latvijas pilsonis. Kopš 2013.gada 1.oktobra šīs normas vairs nav spēkā.

Savukārt Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkts redakcijā, kas ir spēkā kopš 2013.gada 1.oktobra, noteic, ka

Latvijas pilsonis ir persona, kura bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, kā arī šīs personas pēcnācējs, ja šī persona vai

tās pēcnācējs likumā noteiktā kārtībā līdz 2013.gada 1.oktobrim reģistrējās par Latvijas pilsoni vai tiem bija tiesības

reģistrēties par Latvijas pilsoni atbilstoši šā likuma 2.panta 1.punktam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim.

Pilsonības likuma 2.panta 1.punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim, noteica, ka Latvijas pilsoņi ir

personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktajā

kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību).

No iepriekš minētās Pilsonības likuma struktūras kopsakarā ar likuma vēsturiskajām izmaiņām Administratīvā

apgabaltiesa secina, ka attiecībā uz personām, kuras saskaņā ar Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnu par Latvijas

pilsoņiem ir atzīstamas kā to personu pēcnācēji, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, izsmeļošs tiesiskais

regulējums vēsturiski bija un arī pašlaik ir ietverts tieši Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā, kā arī pašlaik ir

ietverts arī Pilsonības likuma 8.1pantā (šis pants regulē Latvijas trimdinieku un viņu pēcnācēju pilsonību). To apstiprina

Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā un 8.1pantā ietvertās norādes par piederību Latvijas pilsonībai 1940.gada

17.jūnijā un apstāklis, ka šādas norādes Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktā nav ietvertas un nebija ietvertas arī

Pilsonības likuma 2.panta 5.punktā un 3.pantā redakcijā, kurā šīs normas bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim.

Apgabaltiesa secina, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts vēsturiski ir radies, attīstot un papildinot

sākotnēji tikai uz Latvijas pilsoņu bērniem (nevis personu, kas bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, pēcnācējiem)

attiecināmās normas par piederību pie Latvijas pilsonības. No likumā ietvertā regulējuma sistēmiski un arī no publiski

pieejamiem dokumentiem par Pilsonības likuma 2013.gada 9.maija grozījumu, kas stājās spēkā 2013.gada 1.oktobrī,

vēsturisko apspriešanas un pieņemšanas gaitu (skat. http://titania.saeima.lv/) nav secināms, ka likumdevējs ar Pilsonības

likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkta regulējumu būtu vēlējies paplašināt šīs panta daļas 1.punktā ietverto personu loku.

Tieši pretēji, likumdevējs vēsturiski konsekventi likuma 2.panta 1.punktā un no 2013.gada 1.oktobra 2.panta pirmās daļas

1.punktā ir saglabājis atsevišķu regulējumu attiecībā uz personām, kas bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, un to

pēcnācējiem. Tādējādi Administratīvā apgabaltiesa uzskata par pamatotu Pārvaldes viedokli, ka Pilsonības likuma pirmās

daļas 2.punkts regulē tikai to personu statusu, kas ir dzimušas personām, kuras ir Latvijas pilsoņi de iure un de facto pēc

Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas.

To apstiprina arī Pārvaldes norādītais arguments, ka gadījumā, ja atzītu pieteicēja tiesības uz Latvijas pilsonību

saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, tad nebūtu jēgas Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas

1.punktā ietvertajam regulējumam, saskaņā ar kuru arī pēc 2013.gada 1.oktobra par Latvijas pilsoņiem var reģistrēties

personas, kurām bija tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta 1.punktu redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim. Tātad, atsakot pieteicējam piešķirt Latvijas pilsonību saskaņā ar Pilsonības

likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, Pārvalde šo tiesību normu interpretēja atbilstoši Pilsonības likumā ietvertajai

loģiskajai sistēmai.

1. Tā kā pieteicējs ir dzimis 1949.gadā, kad pieteicēja māte Latvijas pilsoņa tiesības de facto nevarēja izmantot,

apgabaltiesa secina, ka pieteicējs par Latvijas pilsoni varēja tikt atzīts tikai saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta

1.punktu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim. Taču lietā nav strīda par to, ka pieteicējs šo iespēju nav

izmantojis un vairs arī nevar izmantot. Līdz ar to apgabaltiesa secina, ka pieteikums par /pers. A/ atzīšanu par Latvijas

pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, ir noraidāms.

1. Apgabaltiesa secina, ka pirmās instances tiesas spriedums daļā par pieteikuma apmierināšanu nav pamatots, jo

tiesa nepareizi interpretēja piemērojamo tiesību normu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par viņa atzīšanu par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās

daļas 2.punktu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente I.Amona

Tiesneses K.Kalvāne

V.Zommere