Supreme Court dismisses regulator's appeal, upholding lower court's award of loss compensation for regulatory inaction.

ECLI:LV:AT:2023:1031.A43010411.9.S

Lieta Nr. A43010411, SKA-56/2023

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2023.gada 31.oktobrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Ieva Višķere, senatores Ilze Freimane un Rudīte Vīduša

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Tukuma rajona Sēmes pagasta zemnieku saimniecības „Dzirnavas”

pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu, sakarā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2019.gada 30.augusta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2006.gadā elektroenerģijas ražotāji, kas ražoja elektroenerģiju mazajās hidroelektrostacijās, pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma

30.panta pirmo daļu, vērsās Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā (turpmāk – Regulators) ar prasību palielināt tarifus saistībā ar

elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenas noteikšanu. Tomēr Regulators atteicās to darīt. Tas savukārt bija pamats, lai elektroenerģijas ražotāji vērstos

tiesā, kura lēma tiem par labu. Tiesa atzina, ka Regulatora kompetence noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu izrietēja no tām pašām tiesību

normām, kurās tā bija ietverta līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdim, jo likumdevēja mērķis bija saglabāt atbilstoši Enerģētikas

likumam iepriekš piešķirtās tiesības. Rezultātā Regulators pieņēma lēmumu, ar kuru tas palielināja mazajām hidroelektrostacijām piemērojamos

pārdošanas tarifus. Taču šis lēmums bija piemērojams tikai pēc 2010.gada 31.marta.

2011.gadā pieteicēja Tukuma rajona Sēmes pagasta zemnieku saimniecība „Dzirnavas” vērsās ar iesniegumu Regulatorā un lūdza atlīdzināt

zaudējumus, kurus veido starpība starp faktisko cenu un augstāko cenu, ko Regulatoram būtu vajadzējis noteikt par laikposmu no 2006.gada līdz

2010.gadam, jo laikā no 2006.gada 1.marta līdz 2010.gada 1.aprīlim Regulators prettiesiski nebija pieņēmis nevienu lēmumu par cenu palielināšanu. Tā

kā Regulators atteica atlīdzināt zaudējumus, pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu.

[2] Ar Administratīvās apgabaltiesas spriedumu pieteikums apmierināts. Tiesa atzina, ka Regulators ar savu prettiesisko rīcību cēloņsakarībā ir

nodarījis pieteicējai zaudējumus, kas atlīdzināmi no Regulatora budžeta. Vienlaikus tiesa secināja, ka zaudējuma atlīdzinājuma izmaksa ir saistīta ar valsts

atbalstu, kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 108.panta 3.punktu un Padomes 2015.gada 13.jūlija Regulu (ES)

2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta piemērošanai, kā jauns atbalsts jāpaziņo Eiropas

Komisijai. Līdz ar to, lai novērstu prettiesiska valsts atbalsta izmaksu, pieteicējas tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu ir nodrošināmas ar priekšnoteikumu,

ja Eiropas Komisija pieņem lēmumu, kas atļauj šādu atbalstu, vai ir uzskatāms, ka šāds lēmums ir pieņemts.

[3] Regulators iesniedza kasācijas sūdzību par tiesas spriedumu. Sūdzībā norādīts, ka tiesa nav pareizi interpretējusi LESD 108.panta 3.punktu,

nav piemērojusi Komercdarbības atbalsta kontroles likuma (kas bija spēkā no 2003.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 1.jūlijam) 35.panta otro daļu

kopsakarā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.panta otro daļu, kā arī nav piemērojusi Ministru kabineta 2010.gada

16.marta noteikumu Nr. 262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību”

63.8punktu. Regulatora ieskatā tiesa ir pārkāpusi arī Administratīvā procesa likuma 254.panta otro daļu un 264.pantu. Savukārt sprieduma izpilde paredz

Regulatoram pārkāpt likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 30.panta otro daļu.

[4] Par Regulatora kasācijas sūdzību lietas dalībnieki tika aicināti sniegt paskaidrojumus. Finanšu ministrija uzskata kasācijas sūdzību par pamatotu.

Savukārt pieteicēja un Ekonomikas ministrija paskaidrojumus nav sniegušas.

[5] Senāts apturēja tiesvedību lietā, līdz stājās spēkā Eiropas Savienības Tiesas spriedums analoģiskā lietā Nr. A43007011, kurā Senāts uzdeva

prejudiciālos jautājumus. Atbildes uz jautājumiem Eiropas Savienības Tiesa sniedza 2023.gada 12.janvāra spriedumā apvienotajās lietās „DOBELES

HES”, C-702/20 un C-17/21, ECLI:EU:C:2023:1.

[6] Lietas dalībnieki sniedza viedokļus par Eiropas Savienības Tiesas sprieduma ietekmi uz kasācijas tiesvedību izskatāmajā lietā.

Motīvu daļa

[7] Regulators kasācijas sūdzībā izteicis lūgumu izskatīt lietu mutvārdu procesā.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 339.panta pirmajai daļai lietu kasācijas instancē parasti izskata rakstveida procesā. Tas nozīmē, ka

procesa dalībniekam, lūdzot lietu izskatīt mutvārdu procesā, šāds lūgums jāmotivē. Regulators savu lūgumu nekādi nav motivējis, vien vispārīgi norādījis

uz lietā risināmo jautājumu sarežģītību un nozīmīgumu, līdz ar to Senātam nav objektīvas iespējas izvērtēt šāda lūguma pamatotību. Vienlaikus Senāts arī

nekonstatē nepieciešamību izskatīt lietu mutvārdu procesā, jo tajā risināmi vienīgi tiesību jautājumi, kas vairs neprasa papildu paskaidrojumus vai

informācijas iegūšanu. Ievērojot minēto, lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

[8] Senāts konstatē, ka kasācijas sūdzībā norādīta virkne to pašu argumentu, kurus Regulators izteicis arī citās kasācijas sūdzībās, kas iesniegtas

analogās lietās par zaudējumu atlīdzināšanu sakarā ar Regulatora prettiesisko rīcību, nenosakot elektroenerģijas realizācijas vidējos tarifus, – tostarp lietā

Nr. A43007011.

Proti, Regulators argumentē, ka tiesa ir kļūdaini sajaukusi zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma izskatīšanas kārtību ar jauna valsts atbalsta

piešķiršanu, neveicot valsts atbalsta pasākuma jēgpilnu un sistēmisku sākotnējo izvērtējumu. Regulatora ieskatā tiesa, taisot spriedumu, nav izvērtējusi arī

pārkompensācijas risku, t. i., nav vērtējusi, vai zaudējumu atlīdzinājuma izmaksa nerada pieteicējai pārkompensāciju, kā dēļ atlīdzinājuma izmaksa vispār

nebūtu pieļaujama, un tamdēļ pieteikums būtu noraidāms. Tāpat Regulators uzskata, ka sprieduma izpilde nozīmētu tam pārkāpt likumu, jo paredz

atlīdzinājuma izmaksu no Regulatora budžeta, kas ir izlietojams pavisam citiem mērķiem. Regulators arī norāda, ka tiesa spriedumā nav noteikusi termiņu,

kādā zaudējumu atlīdzība ir izmaksājama.

[9] Senāts konstatē, ka šajā lietā pārsūdzētā tiesas sprieduma motivācija, Regulatora kasācijas sūdzības argumenti, kā arī lietas dalībnieku sniegtie

paskaidrojumi pēc būtības ir tādi paši kā jau iepriekš Senātā izskatītā analoģiskā lietā Nr. A43007011. Attiecīgi Senāts ņem vērā to, ka ar Senāta

2023.gada 18.oktobra spriedumu lietā Nr. SKA-14/2023 Regulatora kasācijas sūdzības argumenti jau ir novērtēti kā nepamatoti. Senāts atzīst, ka

minētā sprieduma motīvu daļa mutatis mutandis ir vienlīdz attiecināma arī uz izskatāmo gadījumu.

Tā kā konkrētajā gadījumā nav konstatējami tādi argumenti, uz kuriem izskatāmajā lietā būtu jāatbild atšķirīgi, Senātam nav pamata arī atkāpties no

iepriekš izteiktajām atziņām un secinājumiem. Tālab procesuālās ekonomijas nolūkā nav lietderīgi šajā spriedumā uz tiem pašiem argumentiem atbildēt

vēlreiz no jauna.

Ievērojot to, ka izskatāmā lieta visos būtiskajos apstākļos saskan ar apstākļiem analogā lietā, kurā Senāts uz Regulatora argumentiem jau ir

detalizēti atbildējis, atzīstot tos par nepamatotiem, Senātam nav pamata šajā lietā apšaubīt apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atstāt Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 30.augusta spriedumu negrozītu, bet Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas kasācijas

sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

I. Višķere I. Freimane R. Vīduša