Court dismisses refugee claim for Ukraine citizen fearing forced conscription in Donbas.

Lietas Nr. A420128016

Lietas arhīva Nr. A42-01280-16/21

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016.gada 24.martā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese I.Petrovska

lietā ar pieteicēju /pers. A/ (/pers. A/) un viņa juridiskās palīdzības sniedzēju zvērinātu advokātu Jāni Kucenko, un atbildētājas Latvijas Republikas

pusē pieaicināto iestādi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ (/pers. A/) pieteikuma par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un

migrācijas lietu pārvaldes Patvēruma lietu nodaļai izdot labvēlīgu administratīvu aktu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts robežsardzes Ludzas pārvaldē 2015.gada 15.jūlijā saņemts pieteicēja Ukrainas Republikas (turpmāk – Ukraina) pilsoņa /pers. A/

(/pers. A/) iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Iesniegumā norādīts, ka pieteicējs lūdz patvērumu sakarā ar to, ka baidās nejauši tikt nogalināts kara darbības dēļ Ukrainā Doņeckas un

Luhanskas apgabalos, kā arī pieteicējs baidās piespiedu kārtā tikt iesaukts teroristisko veidojumu armijā vai piespiedu kārtā mobilizēts Ukrainas armijā.

[2] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) Patvēruma lietu nodaļas 2015.gada 14.decembra lēmumu Nr.24/BD-

1558/478 pieteicējam atteikts piešķirt bēgļa un alternatīvo satusu Latvijas Republikā. Lēmums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pieteicēja patiesie patvēruma pieprasīšanas motīvi Latvijā ir vairāk saistīti ar pieteicēja sociāli – ekonomiskajām interesēm, jo iepriekš

pieteicējam nebija izdevies iekārtoties darbā Krievijā, un Latvija ir ģeogrāfiski tuvākā Eiropas Savienības valsts, kurā lūgt patvērumu, jo ceļošanai uz

citām valstīm pieteicējam pietrūcis naudas līdzekļu.

[2.2] Nav noteikts, ka pieteicējam atgriežoties Ukrainā, būtu jāveic obligātais militārais dienests, dodoties uz bruņotā konflikta zonu, jo šobrīd

mobilizācijai ir pakļauti vīrieši vecumā no 20 līdz 27 gadiem, turklāt iesauktie tiks izmantoti Ukrainas armijas rezervju veidošanai, nevis sūtīti uz konflikta

zonu.

[2.3] Tā kā Ukrainas prokrievisko separātistu pašpasludinātās Doņeckas tautas republikā pēdējā vispārējā mobilizācija notika brīvprātīgi, nevis

piespiedu kārtā, turklāt pēdējā laikā nav izskanējusi informācija par atkārtoti izsludinātām mobilizācijām, Pārvaldei nav pamata uzskatīt, ka pieteicējam

draudētu piespiedu iesaukšana prokrievisko separātistu armijā.

[2.4] Ukrainas austrumu rajonos, pamatā Luhanskas un Doņeckas apgabalos, novērojamas militāras darbības, klaji cilvēku pamattiesību

pārkāpumi, sadzīviski un ekonomiski smagi dzīves apstākļi, kas apdraud tur dzīvojošo cilvēku drošību, brīvību un labklājību. Taču pārējā Ukrainas

teritorijā šobrīd nenotiek nekādi starptautiski vai iekšēji konflikti, kas radītu smagus un individuālus draudus civiliedzīvotāju dzīvībai un veselībai plaši

izplatītas vardarbības dēļ.

[2.5] Lai gan joprojām pastāv zināmas nepilnības tiesiskajā regulējumā, jautājumos, kas saistītas ar iekšēji pārvietotajām personām, un Ukrainā

valdošās ekonomiskās situācijas dēļ sniegtais atbalsts iekšēji pārvietotām personām ir ierobežots, tomēr secināms, ka Ukrainas valdība pastāvīgi strādā

pie tā, lai uzlabotu situāciju šajā jomā un palīdzība tiek sniegta pietiekamā apmērā. Atbalsts tiek saņemts arī no citām valstīm un starptautiskajām

organizācijām.

[2.6] Ukrainas valdības kontrolētajā teritorijā vietējie iedzīvotāji nediskriminē un nevajā personas, kas ir pārcēlušās no citiem reģioniem. Tomēr ir

gadījumi, kad starp šīm grupām tiek pausta nepatika, ko pārsvarā veicina pārvietoto personu neatbilstošā uzvedība (nepateicība, prasīga attieksme,

nevēlēšanās uzsākt darbu, nevēlēšanās dienēt Ukrainas armijā, alkoholisms, agresija pret ukraiņu valodā runājošajiem cilvēkiem), taču tas novērojams

samērā reti.

[2.7] No iegūtās izcelsmes valsts informācijas un pieteicēja lietas apstākļiem secināms, ka šobrīd nepastāv šķēršļi, kuru dēļ pieteicējs nevarētu

atgriezties un uzturēties tajā Ukrainas daļā, kurā šobrīd nenotiek karadarbība un kur nepastāv smaga kaitējuma risks Patvēruma likuma izpratnē.

[3] Nepiekrītot Pārvaldes lēmumam, pieteicējs 2016.gada 18.janvārī vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. 2016.gada 23.februārī

Administratīvajā rajona tiesā saņemti pieteicēja pieteikuma papildinājumi. Pieteikums un pieteikuma papildinājumi pamatoti ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[3.1] Pastāv reāla varbūtība, ka pieteicējs uzturoties savā dzīvesvietā Doņeckā, tiks piespiedu kārtā iesaukts teroristisko grupējumu bruņotajos

spēkos un piespiests izdarīt smagus noziegumus, jo arī iepriekš separātistu veiktā mobilizācija ir notikusi piespiedu kārtā.

[3.2] Ukrainas parlamentā šobrīd izskatīšanā ir likumprojekts, kas paredz vienota reģistra izveidi par karaklausībai pakļautām personām no 17 līdz

60 gadu vecumam, kā arī uzņēmumiem ir paredzēts pienākums informēt militārās iesaukšanas centru par jebkura vīrieša pieņemšanu darbā, līdz ar to

Pārvalde nepamatoti pamatojusi, ka pieteicējs netiks iesaukts militārajā dienestā.

Pārvalde fragmentāri un tendenciozi atsaukusies uz ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos rokasgrāmatas “Bēgļa statusa noteikšanas procedūra

un kritēriji” 170.punktu. Pieteicējs savu kategorisko nevēlēšanos dienēt Ukrainas bruņotajos spēkos pamatojis ar minētajā punktā norādīto iespējamo

iesaisti pilsoņu karā un tās neatbilstību pieteicēja morālajai pārliecībai un sirdsapziņai.

[3.3] Pārvalde nav pienācīgi izvērtējusi pieteicēja iespējas droši un likumīgi ceļot uz pārējo Ukrainas daļu, kurā bruņoti konflikti nenotiek. Lai

izceļotu no Doņeckas, dodoties uz kontrolposteni ar Ukrainas valdības kontrolētās teritorijas robežu, lai varētu nokārtot speciālu iebraukšanas atļauju, ir

vairākkārt jāšķērso separātistu kontrolētā teritorija, kas ir ļoti bīstami. Tādēļ pieteicējs izvēlējās vieglāko ceļu un izceļoja uz Krieviju.

Ņemot vērā minēto izceļošanas veidu, pieteicējam šobrīd nav iespējas iebraukt Ukrainas varas kontrolētajā teritorijā, jo pieteicējs netiks ielaists

valstī.

[3.4] Lēmumā minētie Ukrainas varas pasākumi iekšēji pārvietoto personu atbalstam ir vairāk deklaratīvi, bez reālas ietekmes uz pieteicēju, jo

atbalsta pasākumi neattiecas uz personām, kurām ir radi ārpus karadarbības teritorijām.

[3.5] Pārvalde izdarījusi neatbilstošu secinājumu, ka pieteicēja patiesie patvēruma pieprasīšanas motīvi ir vairāk saistīti ar sociāli – ekonomiskajām

interesēm. Galvenie patvēruma pieprasīšanas iemesli ir drošības apsvērumi un vajāšanas draudi.

[4] Administratīvās rajona tiesā 2016.gada 11.februārī saņemtajos rakstveida paskaidrojumos Pārvalde pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt,

pamatojoties uz lēmumā norādītajiem argumentiem, norādot, ka pieteicējs pieteikumā jaunus argumentus nenorāda, kas būtu par pamatu bēgļa vai

alternatīvā statusa piešķiršanai Latvijas Republikā.

[5] Saskaņā ar Patvēruma likuma 49.panta otro daļu, tiesa izskata administratīvo lietu rakstveida procesā. Lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz

pieteikumu par lēmumu atteikt bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, ja šis lēmums pieņemts saīsinātā kārtībā, vai par lēmumu par bēgļa vai alternatīvā

statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, tiesa var izskatīt rakstveida procesā, ja tā atzīst, ka lietā esošie pierādījumi ir pietiekami, lai šo lietu izspriestu.

Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa atzīst, ka lietā esošie materiāli ir pietiekoši, lai lietu izskatītu rakstveida procesā. Ievērojot minēto, tiesa izskata

lietu rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, rakstveida procesā izvērtējot procesa dalībnieku lietā sniegtos rakstveida paskaidrojumus kopsakarā ar lietas materiāliem un lietā

esošajiem pierādījumiem, atzīst, ka pieteikums ir noraidāms turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[7] Pieteicējs lūdzis atcelt Pārvaldes lēmumu. Tiesa šajā sakarā paskaidro, ka lēmuma, ar kuru tika atteikts izdot labvēlīgu administratīvo aktu un

kas ir negatīvs administratīvais akts, atcelšana pati par sevi nedotu pieteicējam labumu, kuru viņš vēlas iegūt. Tādu dod vienīgi labvēlīga akta izdošana.

Gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, iepriekš izdotais atteikums automātiski zaudē spēku. Tādējādi atteikuma

izdot labvēlīgu administratīvo aktu atcelšana, vienlaikus neuzliekot pienākumu izdot labvēlīgu administratīvu aktu, ir bezjēdzīga, jo tā nerada tiesiskas

sekas. Līdz ar to atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu tiesiskums pārbaudāms, skatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, nevis

vērtējams kā patstāvīgs prasījums par administratīvā akta atcelšanu (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 2.novembra

sprieduma lietā Nr.SKA-415/2006 17.punktu, 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā SKA-14/2007 17.punktu).

Tādējādi izskatāmajā lietā pieteikums ir par labvēlīga administratīvā akta izdošanu - par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Izskatot

pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv priekšnoteikumi labvēlīga administratīva akta izdošanai.

[8] Patvēruma likuma 37.panta pirmā daļa noteic, ka uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no

vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras

valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kurš, būdams ārpus

savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas šā likuma 45.panta

nosacījumi

Tātad, lai atzītu, ka personai ir tiesības uz bēgļa statusu, tiesai ir jākonstatē, ka:

1) persona ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir,

2) persona baidās no vajāšanas,

3) vajāšana ir saistīta ar personas rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņas politiskajiem uzskatiem,

4) personas bailes no vajāšanas ir pamatotas,

5) persona nespēj vai baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību,

6) uz personu neattiecas Patvēruma likuma 45.panta nosacījumi.

[9] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs ir trešās valsts piederīgais, kurš atrodas ārpus valsts, kuras valsts piederīgais viņš ir. No lietas materiāliem

secināms, ka pieteicējs Pārvaldei ir uzrādījis derīgu Ukrainas pilsoņa pasi.

Uz pieteicēju nav attiecināms neviens no Patvēruma likuma 45.panta nosacījumiem, līdz ar to šo apstākļu padziļināta izpēte nav nepieciešama.

[10] Vajāšanas jēdziens ir skaidrots Patvēruma likuma 38.pantā, kas noteic, ka par vajāšanu atzīstamas:

1) darbības, kas sava rakstura vai biežuma dēļ ir pietiekami smagas, lai radītu smagu cilvēka pamattiesību pārkāpumu;

2) vairākas darbības, arī cilvēktiesību pārkāpumu kopums, kas ir pietiekami smags, lai ietekmētu indivīdu šā panta pirmās daļas 1.punktā

minētajam veidam līdzīgā veidā.

ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos rokasgrāmatas „Bēgļa statusa piešķiršanas procedūra un kritēriji” 168.punktā dots skaidrojums, ka

persona noteikti nav bēglis, ja vienīgais izvairīšanās no iesaukuma karadienestā iemesls ir nepatika pret karadienestu vai bailes no karošanas. Saskaņā ar

171.puntu ne katra pārliecība, lai cik patiesa tā arī nebūtu, būs pietiekams iemesls, lai pieprasītu bēgļa statusu pēc dezertēšanas vai izvairīšanās no

iesaukšanas karadienestā. Tas vien, ka personas nav vienisprātis ar savu valdību jautājumā par kādas konkrētas militāras akcijas politisku pamatojumu,

nav pietiekami (rokasgrāmata pieejama interneta vietnē:

http://www.unhcrnortherneurope.org/fileadmin/user_upload/Documents/PDF/Latvia/1992-LAT-

Handbook_on_Refugee_Status_Determination_Procedure.PDF ).

Attiecībā uz pieteicēja norādīto piespiedu mobilizāciju vai nu prokrievisko vai Ukrainas valdības spēku armijā, no publiski pieejamās informācijas

izriet, ka pievienošanās Ukrainas valdības nekontrolētajiem spēkiem notiek brīvprātīgi

(http://www.refworld.org/docid/56017e034.html ).

Tiesa no lietā esošajiem materiāliem konstatē, ka pieteicējs nav norādījis uz vajāšanu sakarā ar pieteicēja rasi, reliģiju, tautību, piederību pie

noteiktas sociālās grupas vai viņu politiskajiem uzskatiem. Vēl jo vairāk, pieteicējs nedz patvēruma meklētāja sākotnējā aptaujā, nedz pārrunu laikā, nedz

pieteikumā tiesai, nedz vēlāk tiesai iesniegtajos pieteikuma papildinājumos nav norādījis, ka pret viņu izcelsmes valstī ir tikušas veiktas jebkādas darbības,

ko varētu atzīt par vajāšanu Patvēruma likuma izpratnē.

Pieteicējs kā patvēruma pieprasīšanas iemeslu norādījis varbūtību tikt nogalinātam Ukrainas austrumu daļā notiekošās karadarbības laikā, kā arī

iespējamu piespiedu mobilizāciju Ukrainas vai prokrievisko separātistu militārajos spēkos. Tomēr, šie apstākļi nav atzīstami par pietiekamu un pastāvīgu

pamatu bēgļa statusa piešķiršanai.

Tā kā nav konstatējams vajāšanas fakts, tiesa secina, ka nav izpildījušies priekšnoteikumi bēgļa statusa piešķiršanai. Līdz ar to pieteikums daļā par

bēgļa statusa piešķiršanu ir noraidāms.

[11] Pieteicējs arī lūdzis piešķirt alternatīvo statusu, līdz ar to tiesa vērtē, vai pastāv priekšnoteikumi šāda statusa piešķiršanai.

Saskaņā ar Patvēruma likuma 40.panta pirmo daļu uz alternatīvo statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram nevar

piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar šā likuma 37.panta pirmo daļu un uz kuru neattiecas šā likuma 46.panta nosacījumi, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš

pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī varētu tikt pakļauts smagam kaitējumam un šā iemesla dēļ nespēj vai nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.

Tātad, lai atzītu, ka personai ir tiesības uz alternatīvo statusu, tiesai ir jākonstatē, ka:

1. persona ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram nevar piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar Patvēruma likuma 37.panta pirmo

daļu;

2. uz šo personu neattiecas Patvēruma likuma 46.panta nosacījumi;

3. ir pamats uzskatīt, ka šī persona pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī varētu tikt pakļauta smagam kaitējumam un šā iemesla dēļ nespēj vai

nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.

Tiesa jau konstatēja, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējs ir trešās valsts piederīgais. Tiesa arī secināja, ka pieteicējam nevar piešķirt bēgļa

statusu saskaņā ar Patvēruma likuma 37.panta pirmo daļu.

[12] Patvēruma likuma 46.panta pirmā daļa noteic, ka alternatīvo statusu nepiešķir, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) persona izdarījusi starptautiskajos dokumentos definētu noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci;

2) persona izdarījusi noziegumu, kas saskaņā ar Latvijas Republikas likumu atzīstams par smagu vai sevišķi smagu noziegumu;

3) persona veikusi darbības, kas vērstas pret Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem;

4) ir pamats uzskatīt, ka persona rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai;

5) persona pirms ierašanās Latvijas Republikā izdarījusi noziegumu, par kuru tai būtu piemērojama brīvības atņemšana, ja tas būtu izdarīts Latvijas

Republikā, un atstājusi savu izcelsmes valsti vienīgi tādēļ, lai izvairītos no soda par šo noziegumu.

Tiesa konstatē, ka lietā nav pierādījumu, kas liecinātu, ka pieteicējs būtu izdarījis starptautiskajos dokumentos definētu noziegumu pret mieru, kara

noziegumu vai noziegumu pret cilvēci vai veikusi darbības, kas vērstas pret Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem. Pārvalde nav arī

konstatējusi, ka pieteicējs radītu draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai un drošībai vai pirms ierašanās Latvijas Republikā būtu izdarījis

noziegumu, par kuru tai būtu piemērojama brīvības atņemšana.

Līdz ar to tiesa secina, ka uz pieteicēju nav attiecināms neviens no Patvēruma likumā minētajiem nosacījumiem alternatīvā statusa nepiešķiršanai.

[13] Tiesai ir jāpārbauda, vai ir pamats uzskatīt, ka pieteicējs pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī varētu tikt pakļauts smagam kaitējumam un šā

iemesla dēļ nespēj vai nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.

Patvēruma likuma 41.pants skaidro, ka smags kaitējums šā likuma izpratnē ir:

1. nāves soda piespriešana patvēruma meklētājam vai tā izpilde;

2. patvēruma meklētāja spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme pret viņu vai viņa necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana;

3. smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu

konfliktu gadījumā.

Tiesa, pārbaudot lietas materiālus, secina, ka pieteicējs nav norādījis, ka viņam draudētu nāvessods, arī publiski pieejamā informācija

liecina, ka Ukrainā nāvessods ir atcelts. Tāpat pieteicējs nav norādījis, ka pēc atgriešanās Ukrainā viņš varētu tikt pakļauts necilvēcīgai vai

pazemojošai attieksmei vai necilvēcīgai vai pazemojošai sodīšanai.

[14] Pieteicējs ir norādījis, ka viņa dzīvība ir apdraudēta sakarā ar Doņeckas un Luhanskas apgabalos notiekošo karadarbību, kā arī

pieteicēja ieskatā, pēc atgriešanās Ukrainā, viņš nekavējoties tiks mobilizēts bruņotajos spēkos.

Tādējādi lietā pēc būtības izšķirams jautājums, vai šī sprieduma taisīšanas brīdī Ukrainā pastāv plaši izplatīta vardarbība iekšēja

bruņota konflikta dēļ un vai Ukraina nav spējīga nodrošināt aizsardzības iespēju pret smagu kaitējumu, līdz ar to, vai uz abu kritēriju

esamības pamata pieteicējam ir piešķirams patvērums (alternatīvais statuss) saskaņā ar Patvēruma likuma 41.panta 3.punktu.

[15] Izpētot publiski pieejamo informāciju, tiesa secina, ka pēdējā laikā karadarbība Austrumukrainā ir samazinājusies, tomēr

bruņotais konflikts aizvien nopietni ietekmē konflikta zonā dzīvojošos civiliedzīvotājus un viņu cilvēktiesības. Ukrainas valdības spēkiem

joprojām nav efektīvas kontroles pār noteiktām Doņeckas un Luhanskas teritorijām, kas robežojas ar Krieviju, kā rezultātā no Krievijas

tiek ievesta munīcija, ieroči un karotāji prokrieviskajiem spēkiem.

Atsevišķos Doņeckas un Luhanskas reģionos panāktais pamiers tiek arvien vairāk ievērots, lai gan tiek novēroti atsevišķi pārkāpumi.

Joprojām norisinās apšaudes un sadursmes separātistu kontrolēto Doņeckas un Horlivkas apkaimēs, kā arī lauku ciematos un nelielās

pilsētās, kas atrodas sadursmju zonā, piemēram, piemēram, Kominternovā, Širokinā un Zaicevā. Minētajos reģionos saglabājas augts

karadarbības atsākšanās risks.

Separātistu kontrolēto Ukrainas teritoriju iedzīvotāji ir īpaši neaizsargāti pret cilvēktiesību pārkāpumiem, kas vēl jo vairāk tiek

saasināts ar likumu trūkumu un jebkādu reālu aizsardzību. Sadursmju zona ir fiziski, politiski, sociāli un ekonomiski izolējusi civiliedzīvotājus,

ietekmējot to cilvēktiesības un radot sarežģījumus uz miera un izlīguma izredzēm (skat. http://www.refworld.org/cgi-

bin/texis/vtx/rwmain?page=search&docid

=56d952d84&skip=0&query=mobilization&coi=UKR&searchin=title&sort=date ).

Konflikta situācija un apšaudes austrumu Ukrainā ir ievērojami samazinājušās pēc noslēgtā pamiera, kas noslēgts 2015.gada

1.septembrī, taču situācija joprojām ir saspringta. Pārvietošanās brīvība gar sadursmju zonu paliek galvenā rūpe. Piekļuve dokumentiem,

piemēram, pasēm un dzimšanas sertifikātiem ir nepārtraukta problēma tiem, kas nav valdības kontrolētā zonā.

Kā konstatējis ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs, pēc jaunākajiem datiem, laika periodā n o 2015.gada

16.novembra un 2016.gada 15.februārim sadursmju rezultātā bojā gājis 21 civiliedzīvotājs un 57 ievainoti, salīdzinājumā ar 47 nogalinātiem

un 131 ievainoto civiliedzīvotāju laika periodā no 2015.gada 16.augusta līdz 15.novembrim. Negadījumu skaits ir zemākais, kopš konflikta

sākuma. Kopumā, kopš konflikta sākuma 2014.gada aprīļa vidū līdz 2016.gada 15.februārim reģistrēti 9167 bojā gājušie un 21044

ievainotie civiliedzīvotāji, Ukrainas armijas spēki un separātisti (skat. http://www.refworld.org/cgi-bin/texis/vtx/rwmain?

page=search&docid=56d952d84&skip =0&query=Report on the human rights situation in Ukraine

&searchin=title&sort=date).

Kopš 2015.gada 1.septembrī noslēgtā pamiera, negadījumu skaits ir samazinājies, un puses izteikušas apņēmību īstenot Minskas

līgumu, taču līguma noteikumi pilnībā netiek īstenoti, un līguma izpildes grafika termiņš pagarināts uz 2016.gadu. Tas dod Maskavai

turpmākas iespējas koncentrēties vairāk uz pašu procesu, nekā izlīgumu (skat. International Crisis Group (ICG), Russia and the Separatists

in Eastern Ukraine , 5 February 2016, Crisis Group Europe and Central Asia Briefing N°79,:

http://www.refworld.org/docid/56b843194.html ).

Tiesas ieskatā drošības situācija Ukrainas austrumu daļā nav būtiski mainījusies kopš 2015.gada, taču turpmāka notikumu attīstība

nav skaidri noteikta, jo lielā mērā tas ir atkarīgs no separātistus atbalstošās Krievijas Federācijas iekšējā un ārpolitiskā stāvokļa. Proti, nav

pamata uzskatīt, ka konflikts atrisināsies pats no sevis, un nav izslēgta varbūtība, ka tieši Doņeckas kā visa Ukrainas austrumu reģiona,

pazīstama arī kā „Donbass”, nozīmīgākā punkta apkaimē vardarbība var uzliesmot atkārtoti, prasot arī liela skaita civiliedzīvotāju upurus.

Pieteicējs ir norādījis, ka viņa reģistrētā dzīvesvieta ir bijusi Doņeckas pilsēta, Doņeckas apgabalā. No apkopotās informācijas un

apstākļa, ka pieteicēja dzīvesvieta atrodas tajā valsts teritorijas daļā, kur tiek novērotas sadursmes starp Ukrainas valdības spēkiem un

prokriviskajiem grupējumiem, tiesa secina, ka pieteicējs, atgriežoties Ukrainā un atgriežoties savā iepriekšējā dzīvesvietā, varētu tikt

pakļauts dzīvības apdraudējumam.

[16] Saskaņā ar Patvēruma likuma 47.pantu, patvēruma meklētājam nepiešķir alternatīvo statusu, ja kādā viņa izcelsmes valsts daļā

bailes no vajāšanas nav pamatotas vai nepastāv smaga kaitējuma risks, vai ir pieejama šā likuma 43.pantā minētā aizsardzība pret

vajāšanu vai smagu kaitējumu un patvēruma meklētājs var droši un likumīgi ceļot uz šo valsts daļu, tikt tajā uzņemts un, kā var pamatoti

pieņemt, tajā arī uzturēties.

Turpmāk tiesa izvērtēs, vai pieteicējs var droši un likumīgi tikt uzņemts Ukrainas valsts daļā, kuru nav skāris bruņotais konflikts, un

tajā arī uzturēties.

[17] Saskaņā ar Ukrainas Sociālās politikas ministrijas pēdējiem datiem, kas aktualizēti 2016.gada 22.februārī, Ukrainā pašlaik ir

reģistrētas 1734958 iekšēji pārvietotas personas (skat. http://www.kmu.gov.ua/control/uk/publish/article?art_id

=248846069&catid=244276429 ).

2015.gada 24.decembrī veikti nozīmīgi grozījumi likumā „Par iekšēji pārvietoto personu tiesībām un brīvībām”, kas lielā mērā atbilst

ANO Pamatprincipiem par personu pārvietošanu valsts iekšienē. Grozījumi paredz atvieglotu reģistrācijas procedūru iekšēji pārvietotajām

personām, kā arī atļauj ārvalstniekiem uzturēties Ukrainā un bezvalstnieki tiek atzīti par iekšēji pārvietotām personām (skat.

http://unhcr.org.ua/attachments/ article/1231/IDPlawAmendmE.doc).

No Eiropas Komisijas sniegtās informācijas par stāvokli Ukrainā saistībā ar iekšēji pārvietotajām personām, tiesa konstatē, ka

Eiropas Komisija ir norādījusi uz aktuālajām problēmām, taču nav norādīts, ka Ukrainas valdība nespēju nodrošināt palīdzību iekšēji

pārvietotajām personām (s k . http://www.internal-displacement.org/europe-the-caucasus-and-central-

asia/ukraine/new-archive/displacement-figures-in-ukraine-fail-to-reflect-a-complex-reality).

Palīdzību iekšēji pārvietotajām personām Ukrainā sniedz arī Pasaules migrācijas organizācijas misija Ukrainā (skat.

http://www.iom.int/countries/ukraine/ generalinformation ), Čehijas nevalstiskā organizācija „People in Need” (skat.

https://www.clovekvtisni.cz/en/galleries/people-in-need-s-aid-in-ukraine-winter-2015-2016 ), Eiropas

Komisijas Humānās palīdzības un Civilās aizsardzības departaments (http://ec.europa.eu/echo/where/europe-and-

central-asia/ukraine_en ) un citi.

Tiesa, patstāvīgi veicot informācijas par izcelsmes valsti avotu izpēti, nekonstatē ziņas, ka Ukrainas varas iestādes iekšēji

pārvietotajām personām nespētu nodrošināt pamatvajadzības cilvēktiesību ievērošanu. Starptautiskā nevalstiskā cilvēktiesību aizsardzības

organizācija „Amnesty International” Ukrainas varas iestāžu atbalstu iekšēji pārvietotajām personām raksturojusi kā ierobežotu (sk.

https://www.amnesty.org/en/documents/pol10/0001/2015/en/), taču tajā pašā laikā ir saprotams, ka pašreizējās

ekonomiskās krīzes apstākļos Ukrainā tās varas orgāni ir ierobežoti savos resursos. Tiesa no informācijas avotiem arī nekonstatē ziņas par

iekšēji pārvietoto personu vajāšanas gadījumiem.

No iepriekš minētā tiesa secina, ka situācija Ukrainā ārpus konflikta zonas neatbilst bruņota konflikta pazīmēm, tajā nepastāv smaga

kaitējuma risks un pieteicējs tajā var tikt likumīgi uzņemts un droši tajā var uzturēties.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ tiesa atzīst, ka pieteicējam nav pamata piešķirt alternatīvo statusu. Līdz ar to pieteikums arī šajā daļā ir

noraidāms.

[18] Vienlaicīgi, tiesa norāda, ka patvēruma atteikums nepadara par neiespējamu pieteicēja legālu uzturēšanos Latvijas Republikā

citādā tiesiskā ceļā, piemēram, nokārtojot nepieciešamās formalitātes uzturēšanās atļaujas saņemšanai Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīva procesa likuma 246.-251.pantu, 254.pantu un Patvēruma likuma 49.panta sesto daļu,

Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Patvēruma lietu nodaļai

izdot labvēlīgu administratīvu aktu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Tiesnese I.Petrovska