Court dismisses appeal for inconsistent reasoning on contract penalty invalidity despite correct outcome.

Lietas Nr. C69382125

CA-0035-26/5

ECLI:LV:KUAT:2026:0527.C69382125.7.S

Liepājā 2026. gada 27. maijā

Kurzemes apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesneši Liena Jansone, Inguna Gaile un Linda Vēbere

ar tiesas sēdes sekretāri Zaigu Būmeistari

piedaloties prasītājas SIA “Current auto”pārstāvei /Persona A/

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu SIA “Current auto” prasību pret /Persona B/ par parāda piedziņu sakarā

arSIA “Current auto”apelācijas sūdzību par Kurzemes rajona tiesas 2025. gada 7. novembra aizmugurisku

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2025. gada 29. aprīlī SIA “Current auto” cēlusi tiesā prasību pret /Persona B/ par 8810,11 EUR piedziņu.

Prasībā norādīti šādi apstākļi un argumenti.

[1.1] 2024. gada 17. maijā puses noslēgušas transportlīdzekļa BMW 530, valsts reģistrācijas Nr. /Reģistrācijas

numurs A/ (turpmāk– transportlīdzeklis), ilgtermiņa nomas līgumu Nr./Numurs A/ (turpmāk – Nomas līgums),

vienojoties par ikmēneša nomas maksu 259,67 EUR (bez PVN) un nomas termiņu - 72 mēneši, bet minimālo

termiņu - 18 mēneši.

Par transportlīdzekļa nodošanu atbildētājai turējumā un lietošanā puses parakstījušas transportlīdzekļa

nodošanas – pieņemšanas aktu. Atbildētāja kā nomniece pirms transportlīdzekļa pieņemšanas pārbaudījusi tā

stāvokli un pārliecinājusies par tā atbilstību savām prasībām.

Tā kā atbildētāja līgumā noteiktajā kārtībā un termiņā nav veikusi nomas maksas maksājumus, prasītāja

izmantojusi Nomas līguma vispārīgo noteikumu 9.2.1. punktā pielīgto tiesību un vienpusēji atkāpusies no

Nomas līguma.

Transportlīdzeklis atgriezts prasītājai 2025. gada 10. februārī.

[1.2] Prasības summa.

[1.2.1] Uz prasības celšanas dienu atbildētājas pamatparāds ir 960,17 EUR, ko veido nesamaksātās nomas

maksas par periodu, kamēr transportlīdzeklis atradās atbildētājas turējumā 432,78 EUR (bez PVN),

nesamaksātās nomas noformēšanas komisijas maksas 360,75 EUR un PVN 166,65 EUR, kas aprēķināts no šiem

maksājumiem.

[1.2.2] Tā kā prasītāja saskaņā ar Nomas līguma vispārīgo noteikumu 9.4.punktu vienpusēji atkāpusies no

līguma pirms minimālā nomas termiņa (18 mēneši), atbildētājai ir pienākums samaksāt prasītājai pielīgto

līgumsodu atlikušā minimālā nomas termiņa nomas maksājumu apmērā 2932,54 EUR.

Minimālais nomas termiņš ir pielīgts, lai prasītāja atgūtu līdzekļus, kas ieguldīti, iegādājoties atbildētājas

transportlīdzekli, un kas radušies, atgriežot prasītājai nodoto transportlīdzekli.

[1.2.3] Atbildētāja Nomas līguma vispārīgo noteikumu 9.7. un 9.13. punktā pielīgtajā kārtībā nenodeva

transportlīdzekli prasītājai. Līdz ar to par transportlīdzekļa meklēšanu un atgādāšanu uz prasītājas autostāvvietu

prasītājai radušies papildu izdevumi par evakuatora pakalpojumiem 298,15 EUR un transportlīdzekļa

pārņemšanu 70 EUR.

[1.2.4] Prasītājai radušies zaudējumi.

[1.2.4.1] Tā kā prasītājai bija pamatotas aizdomas par transportlīdzekļa faktisko stāvokli, prasītājai radās

zaudējumi par transportlīdzekļa novērtēšanu 35 EUR, kurus, ņemot vērā Nomas līguma vispārīgo noteikumu

6.7. un 9.11. punktā noteikto, atbildētājai ir pienākums atlīdzināt.

[1.2.4.2] Atlīdzība par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos 4266,67 EUR aprēķināta, atņemot no

transportlīdzekļa vērtības Nomas līguma noslēgšanas brīdī nomas līguma darbības laikā aprēķināto

transportlīdzekļa nolietojumu un transportlīdzekļa vērtību pēc atgriešanas prasītājai.

[1.2.4.3] Prasītāja apmaksājusi CSDD rēķinu par 44,04 EUR.

[1.2.5] Atbildētājai ir pienākums maksāt nokavējuma līgumsodu 0,5 % apmērā no kavētās pamatsummas 960,17

EUR par katru kavēto dienu jeb 96,02 EUR (Nomas līguma vispārīgo noteikumu 8.3. punkts) par laika periodu

no 2024. gada 17. decembra līdz 2025. gada 10. februārim.

[1.2.6] Lūdz piedzīt arī likumiskos nokavējuma procentus 107,52 EUR par laika periodu no 2025. gada 11.

februāra līdz 2026. gada 28. aprīlim.

[2] Ar Kurzemes rajona tiesas aizmugurisku spriedumu prasība apmierināta daļēji, piedzenot no atbildētājas

prasītājas labā:

- nomas maksas parādu (ar PVN) 523,66 EUR par 2025. gada janvāri un februāri un nomas noformēšanas

komisijas maksas parādu (ar PVN) 436,51 EUR,

- izdevumus par evakuatora pakalpojumiem 298,15 EUR,

- izdevumus saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas rēķinu 44,04 EUR,

- līgumsodu 96,02 EUR par maksājumu kavējumiem par periodu no 2024. gada 17. decembra līdz 2025. gada

10. februārim un līgumsodu par daļēju līguma neizpildi (nesaņemto minimālo nomas maksu) 473,98 EUR,

- likumiskos nokavējuma procentus 22,21 EUR par periodu no 2025. gada 11. februāra līdz 2025. gada 28.

aprīlim,

- valsts nodevu 200 EUR un ar lietas vešanu saistītos izdevumus 145,20 EUR.

Prasītājai atzītas tiesības saņemt no atbildētājas likumiskos 6% gadā no piedzītās summas par laiku līdz

sprieduma izpildei.

Prasība noraidīta daļā par:

- līgumsoda nesaņemtās minimālās nomas maksas apmērā 2458,56 EUR,

- transportlīdzekļa pārņemšanas izdevumu 70 EUR,

- transportlīdzekļa novērtēšanas izdevumu 35 EUR,

- atlīdzības par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos 4266,67 EUR,

- likumisko procentu 85,31 EUR piedziņu.

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem un faktiem.

[2.1] Tiesa nodibinājusi šādus faktus.

[2.1.1] Puses 2024. gada 17. maijā noslēgušas Nomas līgumu un parakstījušas 2024. gada 17. maija

transportlīdzekļa nodošanas – pieņemšanas aktu, saskaņā ar kuru prasītāja nodevusi atbildētājas lietošanā

transportlīdzekli, kura vērtība līguma slēgšanas brīdī noteikta 5700 EUR, savukārt atbildētāja par tā lietošanu

apņēmusies maksāt prasītājai nomas maksu 320,90 EUR mēnesī (ar PVN), sākot no 2024. gada 20. jūnija līdz

2030. gada 20. maijam.

[2.1.2] 2025. gada 10. februārī prasītāja atguva atbildētājai nodoto transportlīdzekli.

[2.1.3] Ar 2025. gada 11. februāra paziņojumu Nr. /Numurs B/ prasītāja informējusi atbildētāju par atkāpšanos

no Nomas līguma, lūdzot nokārtot saistības 4566,90 EUR apmērā.

[2.2] Atbildētāja nav apstrīdējusi prasībā norādīto, ka uz Nomas līguma izbeigšanas dienu viņa ir pieļāvusi

līgumā noteikto maksājumu kavējumu. Tādējādi par šo laika periodu no atbildētājas piedzenama līgumā

noteiktā nomas maksa 523,66 EUR.

[2.3] Līguma Speciālo noteikumu 4.2. punktā puses pielīgušas atbildētājai pienākumu samaksāt nomas līguma

noformēšanas komisiju 399,60 EUR, kas ir sadalīta proporcionāli līguma termiņa mēnešu skaitam un iekļauta

ikmēneša nomas maksājumā.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civillikuma 1587. pantu, no atbildētājas prasītājas labā piedzenams

nomas līguma noformēšanas komisijas maksas 436,51 EUR.

[2.4] Līguma Vispārīgo noteikumu 8.3. punktā noteikts, ka par līgumā paredzēto maksājumu kavējumu

iznomātājs ir tiesīgs piemērot nomniekam līgumsodu 0,5 % apmērā no kavētās summas par katru kavēto dienu.

Atbildētāja ir pieļāvusi nomas maksas kavējumus, līdz ar to atbilstoši Civillikuma 1716. panta pirmajā daļā

noteiktajam prasītāja par periodu no 2024. gada 17. decembra līdz 2025. gada 10. februārim pamatoti

aprēķinājusi līgumsodu 96,02 EUR, kas piedzenams no atbildētājas.

[2.5] Prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājas maksu par minimālo nomas termiņu jeb līgumsodu atlikušās

nesaņemtās minimālā nomas maksas apmērā 2932,54 EUR.

[2.5.1] Vispārīgo noteikumu 9.4. punkts noteic, ka līguma pirmstermiņa izbeigšanas gadījumā nomnieks

iznomātājam maksā līgumsodu atlikušā minimālā nomas termiņa apmērā.

Prasītāja pati izmantojusi pielīgtās tiesības atkāpties no līguma, tāpēc plānotā nesaņemtā minimālā nomas maksa

nav pietiekams pamats atlīdzības noteikšanai. Sankcijas apmērs – 2932,54 EUR un aprēķināšanas veids norāda,

ka tam ir izteikta sodīšanas funkcija. Tā nosacījumi un piemērošana norāda, ka tas atbildētājai kā patērētājam

rada nesamērīgas mantiskās sekas un pārkāpj pušu tiesiskās vienlīdzības principu.

Vispārīgo noteikumu 9.4. punkts atbilst Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4. punkta

nosacījumiem par netaisnīgiem līguma noteikumiem.

Patērētāju tiesību aizsardzības likums noteic tiesai pienākumu izvērtēt līguma, kas noslēgts ar patērētāju,

noteikumu atbilstību labticīguma prasībām un tos nepiemērot, ja šādi noteikumi ir netaisnīgi no patērētāju

tiesību viedokļa neatkarīgi no tā, vai patērētājs cēlis kādus konkrētus iebildumus.

Tā kā līgumsoda apmēram jābūt saprātīgam, tā noteikšana ir tiesas kompetencē, vadoties pēc taisnīguma un

samērīguma principiem, kā arī godīgas darījumu prakses.

[2.5.2] Ievērojot Civillikuma 1716. pantā noteikto, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai

neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 % no pamatparāda

vai galvenās saistības apmēra, to, ka ar Nomas līgumu uzņemtās galvenās saistības (transportlīdzekļa vērtība)

apmērs ir 5700 EUR, tad abu līgumsodu - līgumsoda par maksājumu kavējumu un līgumsoda par līguma

izbeigšanu pirms minimālā nomas termiņa - kopējais apmērs nevar pārsniegt 570 EUR (transportlīdzekļa vērtība

5700 EUR x 10%), jo tas ir taisnīgs, samērīgs un atbilstošs lietas apstākļiem.

Tādējādi no atbildētājas prasītājas labā piedzenams līgumsods par līguma izbeigšanu pirms minimālā nomas

termiņa notecējuma 473,98 EUR (570 EUR – līgumsods par nomas maksas nokavējumu 96,02 EUR), prasību

daļā par šī līgumsoda 2458,56 EUR (2932,54 EUR – 473,98 EUR) piedziņu noraidot.

[2.6] Prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājas zaudējumus – izdevumus par evakuatora pakalpojumiem 298,15

EUR, par transportlīdzekļa novērtēšanu 35 EUR, par transportlīdzekļa pārņemšanu 70 EUR, nodokļu samaksas

izdevumus 44,04 EUR un atlīdzību par automašīnas vērtības samazināšanos 4266,67 EUR.

Lai apmierinātu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, tiesai jākonstatē Civillikumā noteiktie zaudējumu

atlīdzināšanas priekšnoteikumi.

[2.6.1] Prasība par evakuatora pakalpojumu izdevumu 298,15 EUR piedziņu ir atzīstama par pamatotu.

Automašīnas faktisko valdījumu prasītāja pārņēma vienu dienu pirms paziņoja atbildētājai par līguma

izbeigšanu, neievērojot līguma Vispārīgo noteikumu 9.2. un 9.3. punkta prasības. Līdz ar to atbildētājai nebija

līguma 9.3.2. punktā paredzētais pienākums nogādāt nomāto transportlīdzekli atpakaļ prasītājai, kas

pirmšķietami dod pamatu secināt, ka izdevumi par evakuatora pakalpojumiem nav saistīti ar atbildētājas

pieļautu līguma pārkāpumu.

Vienlaikus, ņemot vērā Nodošanas–pieņemšanas aktā konstatēto, ka transportlīdzeklim tā pārņemšanas brīdī

nedarbojās dzinējs un tam nebija derīgas tehniskās apskates, secināms, ka ar to nevarēja piedalīties ceļu

satiksmē un tā pārvietošanai objektīvi bija nepieciešams evakuators. Līdz ar to minētie izdevumi ir atzīstami par

pamatotiem.

[2.6.2] Nav pamata transportlīdzekļa pārņemšanas izdevumu 70 EUR piedziņai, jo automašīnas pārņemšana

notika pirms paziņojuma par līguma izbeigšanu nosūtīšanas atbildētājai. Līdz ar to atbildētājai uz

transportlīdzekļa izņemšanas brīdi nebija radies pienākums transporta līdzekli nodot prasītājai.

[2.6.3] Nav konstatējams līgumisks pamats automašīnas novērtēšanas izdevumu 35 EUR piedziņai no

atbildētājas uz Civillikumā noteiktajiem pamatiem par zaudējumu atlīdzināšanu, jo nav konstatējama

atbildētājas prettiesiska rīcība, kas būtu cēloniskā sakarā ar nepieciešamību automašīnu pēc tās atgriešanas

prasītājam novērtēt. Automašīnas novērtēšanu pēc līguma izbeigšanas vērtējama kā prasītājas brīva rīcība

turpmāko lēmumu pieņemšanai par konkrētā transportlīdzekļa tālāko izmantošanu prasītājas saimnieciskajā

darbībā.

[2.6.4] Tiesa nepiekrīt prasītājas viedoklim, ka līguma noteikumi nodibinātu atbildētājai saistību atlīdzināt

prasītājai starpību starp prasītājas grāmatvedībā uzskaitīto automašīnas vērtību 5700 EUR un SIA “AZ

Eksperts” 2025. gada 11. februāra novērtēšanas aktā Nr./Numurs C/ noteikto tirgus vērtību 800 EUR.

Nomas līguma Vispārīgo noteikumu 9.7. punkts noteic atbildētājai pienākumu atgriezt automašīnu prasītājai ne

sliktākā tehniskā stāvoklī par to, kādā tā bijusi pirms automašīnas nodošanas atbildētājai, izņemot dabisko

nolietojumu. Šo noteikumu nav pamata tulkot kā atbildētājas saistību atdot automašīnu atpakaļ prasītājai tādā

vērtībā, par kādu puses to novērtējušas pie līguma noslēgšanas.

Vispārīgo noteikumu 8.1. punktā norādīts uz atbildētājas pienākumu kompensēt prasītājai automašīnas vērtības

zudumu transportlīdzekļa bojājumu vai bojāejas gadījumā. Prasītāja nav pierādījusi, ka automašīnas vērtības

samazināšanās ir atbildētājas vaina un nav saistīta ar transportlīdzekļa dabisko nolietošanos, tirgus cenām vai

citiem apstākļiem.

Vispārīgo noteikumu 8.1. punktu nav pamata interpretēt kā vispārīgu nomnieka pienākumu atgriezt automašīnu

iznomātājam noteiktā vērtībā. Šāds līguma noteikums, kas ietverts tipveida līgumā, attiecībā pret atbildētāju kā

patērētāju būtu atzīstams par netaisnīgu, jo rada ievērojamo nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos par

sliktu patērētājam.

2025. gada 11. februāra Nodošanas – pieņemšanas aktā transportlīdzeklim nav norādīti jebkādi būtiski ārēji

bojājumi vai defekti, kuri būtu radušies atbildētājas vainas dēļ.

Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, ka atbildētāja būtu veikusi apzinātas darbības zaudējumu nodarīšanai. Tāpēc

prasība daļā par atlīdzības par automašīnas vērtības samazināšanos 4266,67 EUR piedziņu noraidāma kā

nepamatota.

[2.7] Prasība par 44,04 EUR piedziņu ir pamatota, jo prasītāja ir veikusi transportlīdzekļa nodokļu maksājumus,

kurus saskaņā ar Nomas līguma noteikumiem laikā, kad transportlīdzeklis atradās atbildētājas valdījumā, bija

pienākums segt atbildētājai.

[2.8] Saskaņā ar Civillikuma 1756. panta nosacījumiem, prasītājai ir tiesisks pamats piedzīt no atbildētājas

likumiskos nokavējuma procentus par maksājumu kavējumiem prasības apmierinātajā daļā par laika periodu no

2025. gada 11. februāra līdz 2025. gada 28. aprīlim 22,21 EUR, savukārt prasību daļā par likumisko

nokavējumu procentu 85,31 EUR piedziņu noraidāma.

[3] Prasītāja iesniegusi apelācijas sūdzību, pārsūdzot spriedumu prasības noraidītajā daļā.

Apelācijas sūdzībā minēti šādi apstākļi un argumenti.

[3.1] Tiesa noraidījusi prasību daļā par līgumsoda 2932,54 EUR (10 ikmēneša nomas maksu apmērā) piedziņu

par līguma izbeigšanu pirms minimālā nomas termiņa notecējuma, nepamatoti uzskatot šo kompensāciju par

līgumsaistību neizpildi par neproporcionāli lielu salīdzinājumā ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas

izpildīšanas radīto zaudējumu un atzīstot par netaisnīgu līguma noteikumu.

Transportlīdzeklis tika iegādāts pēc atbildētājas pieteikuma, un puses Nomas līgumā brīvprātīgi vienojās, ka

minimālais nomas termiņš ir 18 mēneši. Līguma ekonomiskā būtība ir tāda, ka prasītāja kā iznomātāja iegādājas

atbildētājas izvēlētu auto, bet atbildētāja apņemas nomāt to vismaz 18 mēnešus, lai prasītāja atgūtu

ieguldījumus.

Līgumsods aprēķināts 10 mēnešu nomas maksas apmērā kā fiksēta summa, tas atbilst Civillikuma 1716. panta

otrajai daļai, nav procentuāls, nav progresīvs, nav pieaugošs. Tā ir kompensācija par neiegūto nomas maksu, kas

būtu saņemta minimālā termiņa ietvaros.

Samazinot līgumsodu, tiesa pārkāpusi Civillikuma 1716. un 1717. panta nosacījumus, jo līgumsoda

ierobežojums 10 % apmērā attiecas tikai uz termiņa kavējuma sankcijām. Šajā lietā sankcija paredzēta par

saistības neizpildi vispār un nav tiesiska pamata tā samazināšanai. Turklāt tiesa ignorējusi faktu, ka atbildētāja

pati pārtrauca līgumu, neskatoties uz to, ka iznomātājs iegādājās transportlīdzekli tikai viņas vajadzībām. Tādēļ

minimālais nomas termiņš ir racionāla kompensācija ieguldītajām izmaksām (ieguldītais laiks, darbinieku

izmaksas, visas noformēšanas maksas, jauna nomnieka atrašana transportlīdzeklim utt.).

[3.2] Nepamatoti noraidīta prasība daļā par transportlīdzekļa pārņemšanas izdevumu piedziņu. Lietā nav strīda

par to, ka transportlīdzeklis netika nogādāts prasītājai pēc Nomas līguma laušanas. Tiesa ignorējusi faktu, ka

transportlīdzekļa pārņemšanas izdevumi ir saistīti ar to, ka attiecīgais transportlīdzeklis bija jāatrod, lai pēc tam

to varētu pārvietot uz prasītājas autostāvvietu.

Saskaņā ar Nomas līguma 9.3.2. punktu pārņemšana ir pamatota, ja nomnieks nepilda maksājumu grafiku,

transportlīdzeklis nav nododams normālā kārtībā vai transportlīdzeklis ir atbildētājas faktiskā valdījumā, bet nav

lietojams. Spriedumā atzīts, ka auto bija bez tehniskās apskates, motors nedarbojās, transportlīdzeklis nevarēja

piedalīties ceļu satiksmē. Līdz ar to 70 EUR izdevumi ir tiešas atbildētājas rīcības sekas.

[3.3] Tiesa nepamatoti noraidījusi prasību daļā par novērtēšanas izdevumu piedziņu.

Saskaņā ar Nomas līguma 8.3. punktu atbildētājai jāsedz visus remonta un atjaunošanas izdevumus, kas

nepieciešami transportlīdzekļa atjaunošanai līdz sākotnējam stāvoklim. Tāpēc, lai izvērtētu bojājumu apmēru,

prasītājai bija pienākums veikt novērtēšanu, jo bez tās nebūtu iespējams konstatēt remonta izmaksu apjomu.

[3.4] Tiesa kļūdaini noraidījusi prasību daļā par atlīdzības par transportlīdzekļa vērtības samazinājuma piedziņu.

Līguma noslēgšanas brīdī transportlīdzekļa vērtība tika noteikta 5700 EUR. Līgumā ir paredzēta

transportlīdzekļa nolietojuma aprēķina kārtība - tā mēneša nolietojums ir 79,17 EUR (5700 EUR / 72 mēneši),

ko akceptējušas abas puses.

Piemērojot nolietojumu, var noteikt transportlīdzekļa atlikušo teorētisko vērtību, kāda būtu, ja atbildētāja lietotu

transportlīdzekli saudzīgi un līguma noteikumiem atbilstoši.

SIA “EKSPERTS AE” atzinumā pēc bojājumu konstatēšanas atzīts, ka transportlīdzekļa faktiskā tirgus vērtība

tā nodošanas brīdī bija 800 EUR.

Transportlīdzekļa vērtības samazinājums 4266,67 EUR veidojas kā starpība starp līgumā aprēķināto teorētisko

atlikušo vērtību un tā faktisko vērtību.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka korozija un motora, lukturu un aprīkojuma bojājumi tik īsā lietošanas periodā nevar

rasties dabiski. Spriedumā nav norādīts uz pierādījumiem, kas apstiprinātu šādu secinājumu.

[3.5] Procenti tiek aprēķināti no kavētajiem maksājumiem. Tā kā tiesa daļu prasības nepamatoti noraidījusi,

spriedumā nav piedzīti arī procenti par nepamatoti noraidītās prasības summas samaksas kavējumu.

[4] Atbildētāja par apelācijas sūdzību iesniegusi paskaidrojumus, kuros norāda, ka pārsūdzētais spriedums ir

taisnīgs un pamatots, bet apelācijas sūdzība noraidāma.

[4.1] Aprēķinātais līgumsods 10 mēnešu nomas maksas apmērā ir nesamērīgs, īpaši ņemot vērā, ka par Nomas

līguma laušanu prasītāja atbildētāju nebrīdināja.

[4.2] Apelācijas sūdzībā nepamatoti norādīts, ka transportlīdzeklis iegādāts pēc atbildētājas pasūtījuma, jo tas

jau bija prasītājas īpašumā.

[4.3] Transportlīdzeklim nebija veikta tehniskā apskate, taču tas bija darba kārtībā. Vienīgais būtiskais bojājums

bija piedziņas reduktors, kuru bija nepieciešams nomainīt. Atbildētāja vēlējās pati veikt šo remontu, bet prasītāja

transportlīdzeklim atbrauca pakaļ ar evakuatoru un to paņēma, par Nomas līguma laušanu paziņojot nākamajā

dienā. Ar remonta izmaksām prasītāja atbildētājai liedza iepazīties.

[5] Atbildētāja apelācijas instances tiesas sēdē neieradās. Par tiesas sēdi atbildētājai paziņots 2026. gada 7.

janvārī, nosūtot tiesas pavēsti uz atbildētājas oficiālo e-adresi.

Atbildētāja tiesu par neierašanos uz tiesas sēdi nav informējusi.

Tiesa, nekonstatējot Civilprocesa likuma 209. un 210. panta noteiktos apstākļus lietas izskatīšanas atlikšanai,

izskatīja lietu bez atbildētājas klātbūtnes.

[6] Apelācijas instances tiesas sēdē prasītājas pārstāve prasību un apelācijas sūdzību uzturēja, lūdzot prasību

apmierināt, papildus paskaidrojot turpmāk norādīto.

[6.1] Prasītāja atkāpās no līguma saskaņā ar līguma vispārīgo noteikumu 9.2.1. un 9.4. punktu, jo atbildētāja bija

pieļāvusi nomas maksājumu kavējumu. Apelācijas sūdzībā kļūdaini norādīts, ka no Nomas līguma vienpusēji

būtu atkāpusies atbildētāja.

[6.2] Apelācijas sūdzībā arī kļūdaini norādīts, ka transportlīdzeklis ir iegādāts pēc atbildētājas pieprasījuma, jo

tas jau bija prasītājas īpašumā.

[6.3] Prasītais līgumsods par Nomas līguma izbeigšanu pirms minimālā nomas termiņa ir samērīgs, jo, ņemot

vērā tos maksājumus, ko prasītāja būtu saņēmusi visos Nomas līgumā paredzētajos 72 mēnešos, kas ir nedaudz

vairāk kā 18 600 EUR, prasītais līgumsods ir nedaudz vairāk kā 15 % no kopējā šo nomas maksājumu summas,

ko prasītāja nezaudētu, ja atbildētāja veiktu maksājumus un nebūtu jāatkāpjas no līguma.

Vērtējot līgumsoda samērīgumu, bija jāņem vērā, ka pakalpojuma būtība ir ilgtermiņa noma. Līdz ar to saistību

neizpildes gadījumā tiek sagrozīta pakalpojuma būtība - transportlīdzeklis tiek lietots īstermiņā, aizskarot

prasītājas ekonomiskās intereses.

[6.4] No atbildētājas ir piedzenami transportlīdzekļa pārņemšanas izdevumi, jo prasītājas sistēmā ir dati par to,

ka atbildētājai ir sūtīti vairāki paziņojumi. Arī atbildētāja paskaidrojumos par apelācijas sūdzību ir norādījusi, ka

prasītāja ir zvanījusi un lūgusi atgriezt transportlīdzekli.

[6.5] Transportlīdzekļa novērtēšana veikta tāpēc, ka, noslēdzot līgumu, transportlīdzeklim tika konstatēts tikai

krāsojuma defekts, bet atgriežot, tam konstatēti vairāki defekti – bojājumi, rūsa, skrāpējumi, buktes, bojāts

priekšējais atdurstienis, noņemts aizmugurējais reduktors, plaisa priekšējā kreisajā stūrī, nedarbojas dzinējs,

izlādēts akumulators. Ņemot vērā Nomas līguma 9.8. punktu, kur uzskaitīts, kādi defekti nav uzskatāmi par

dabisko nolietojumu, pārējo nomniekam ir jāatlīdzina. Lai to novērtētu, nošķirtu bojājumus, kas nevarēja būt

radušies dabiskā nolietojuma dēļ un noteiktu transportlīdzekļa vērtības samazinājumu, vajadzēja sertificēta

vērtētāja atzinumu.

Transportlīdzekļa vērtības samazinājuma aprēķināšanas kārtība Nomas līgumā nav noteikta. Vērtējot

transportlīdzekli, vairāk uzsvars esot likts uz bojāto atdurstieni un plaisu priekšējā kreisajā stūrī. Prasītājas

pārstāvei nav informācijas par to, vai transportlīdzeklis pēc tā pārņemšanas no atbildētājas ir ticis labots,

atkārtoti iznomāts vai norakstīts.

Motīvu daļa

[7] Novērtējot lietā esošos pierādījumus, lietas dalībnieku paskaidrojumus un apelācijas sūdzības argumentus,

tiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota un prasība ir noraidāma.

[8] Civilprocesa likuma 426. panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības

sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās.

[8.1] Prasītāja iesniegusi apelācijas sūdzību, pārsūdzot pirmās instances tiesas aizmugurisko spriedumu daļā, ar

kuru prasība ir noraidīta. Atbildētāja savas procesuālās tiesības nav izmantojusi un nav iesniegusi pirmās

instances tiesā pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu un lietas skatīšanu no jauna.

Tādējādi Kurzemes rajona tiesas aizmuguriskais spriedums daļā, ar kuru apmierināta prasība par nomas maksas

523,66 EUR un nomas noformēšanas komisijas maksas 436,51 EUR parāda, izdevumu par evakuatora

pakalpojumiem 298,15 EUR un CSDD samaksātajiem nodokļiem 44,04 EUR, līgumsoda 96,02 EUR par

maksājumu kavējumiem un līgumsoda par daļēju līguma neizpildi (nesaņemto minimālo nomas maksu) 473,98

EUR, kā arī likumisko nokavējuma procentus 22,21 EUR par periodu no 2025. gada 11. februāra līdz 2025.

gada 28. aprīlim piedziņu apelācijas kārtībā nav pārsūdzēts un ir stājies spēkā.

Apelācijas instances tiesas izskatīšanas priekšmets ir prasība par līgumsoda par vienpusēju atkāpšanos no

Nomas līguma pirms minimālā nomas termiņa 2458,56 EUR, izdevumu par transportlīdzekļa pārņemšanu 70

EUR un novērtēšanu 35 EUR, atlīdzības par transporta līdzekļa vērtības samazināšanos 4266,67 EUR piedziņu,

kā arī likumisko procentu 85,31 EUR, kas aprēķināti no apelācijas kārtībā pārsūdzēto prasījumu summas par

laika periodu no 2025. gada 11. februāra līdz 2025. gada 28. aprīlim, piedziņu.

[8.2] Civilprocesa likuma 430. panta trešā daļa paredz, ka fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas

instances tiesā nav jāpārbauda, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Izvērtējot apelācijas sūdzību un prasītājas pārstāves tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, tiesa konstatē, ka par šī

sprieduma 2.1. punktā un tā apakšpunktos fiksētajiem pirmās instances tiesā nodibinātajiem faktiem strīds

nepastāv. Līdz ar to šos faktus atkārtoti tiesas nepārbauda.

Lai gan apelācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka transportlīdzekli prasītāja ir iegādājusies

pēc atbildētājas pieprasījuma un ka atbildētāja ir vienpusēji atkāpusies no līgumu, prasītājas pārstāve apelācijas

instances tiesas sēdē atzina, ka transportlīdzeklis jau pirms tā nodošanas atbildētājai ir bijis prasītājas īpašumā

un Nomas līgums ir izbeigts, pašai prasītājai izlietojot tai pielīgtās tiesības vienpusēji atkāpties no līguma. Līdz

ar to arī par šiem ar apelācijas sūdzību apstrīdētajiem faktiem lietā strīda nav.

[9] Saskaņā ar Civillikuma 2112. pantu, noma ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai pusei par

zināmu nomas maksu kādas lietas lietošanu.

Lietā nav strīda par to, ka 2024. gada 17. maijā puses ir noslēgušas tiesisku darījumu – Civillikuma 2112.

pantam atbilstošu nomas līgumu, kas katrai no pusēm uzlika noteiktus pienākumus un saistības.

Civillikuma 1589. pants paredz, ka vienpusēja atkāpšanās no līguma ir pielaižama, kad tā pamatota ar paša

līguma raksturu, vai, kad to zināmos apstākļos atļauj likums, vai arī, kad tāda tiesība bijusi noteikti pielīgta.

Nomas līguma Vispārīgo noteikumu 9.2. punktā ir pielīgtas prasītājas tiesības vienpusēji atkāpties no līguma,

tostarp, šādas tiesības ir noteiktas gadījumos, kad atbildētāja nav pilnībā vai daļēji samaksājusi kādu no līgumā

noteiktajiem maksājumiem, un ir pagājušas 10 dienas kopš attiecīgā maksājuma samaksas termiņa.

Atbilstoši Nomas līguma Speciālo noteikumu 4.8. punktā un Vispārīgo noteikumu 1.2. un 9.4. punktā

noteiktajam, ja atbildētājai pielīgtajā 18 mēnešu minimālā nomas termiņa laikā Nomas līgums tiek izbeigts,

atbildētājai ir pielīgts pienākums maksāt prasītājai līguma pirmstermiņa izbeigšanas līgumsodu atlikušo

minimālā nomas termiņā paredzēto nomas maksājumu apmērā.

Prasītāja, izmantojot pielīgtās tiesības atkāpties no līguma, saskaņā ar pušu noslēgtā Nomas līguma vispārīgo

noteikumu 9.4. punktu aprēķināja līgumsodu 2932,54 EUR.

Tātad strīdus summa ir vērtējama kā līgumsods Civillikuma 1716. panta izpratnē.

Lietā nav strīda par to ka atbildētāja ir pieļāvusi līguma pārkāpumu, un konkrēti, kopš 2025. gada 20. janvāra

nav veikusi Nomas līgumā noteiktos maksājumus. Līdz ar to, un lietā starp pusēm par to nav arī strīda, prasītāja

bija tiesīga 2025. gada 10. februārī izlietot ar līgumu noteiktās tiesības un vienpusēji atkāpties no Nomas

līguma. Savukārt, šādos apstākļos, kā to pamatoti atzinusi arī pirmās instances tiesa, prasītāja ir tiesīga saņemt

no atbildētājas Nomas līgumā noteikto līgumsodu par saistības neizpildi.

[9.1] Atbilstoši Civillikuma 1716. panta otrajā daļā noteiktajam, līgumsods par saistību neizpildi vispār ir

konkrēti noteikta naudas summa, kuru nedrīkst noteikt vairākkārtīgu (atkārtotu) vai pieaugošu maksājumu

veidā. Savukārt atbilstoši Civillikuma 1722. panta otrajā daļā noteiktajam, līgumsodu par saistību neizpildi

vispār var prasīt tikai tādā apmērā kādā tas pārsniedz piedzenamo zaudējumu summu, ja vien nav tieši norunāts

ka līgumsods izslēdz tādu atlīdzību.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka, ņemot vērā, ka līgumsods par saistību neizpildi vispār ir ar mērķi

nodrošināties pret zaudējumiem, Civillikums neļauj šo līgumsodu piedzīt kumulatīvi ar zaudējumiem.

Līgumsods par saistību neizpildi vispār pēc sakara ar zaudējumu atlīdzības pienākumu var būt ieskaita

līgumsods (Civillikuma 1722. panta otrās daļas pamata regulējums) vai arī izslēdzošs – ja puses tieši vienojušās

(Civillikuma 1722. panta otrās daļas izņēmuma gadījums). No Civillikuma 1722. panta otrās daļas struktūras

izriet, ka likumdevējs imperatīvi ir noteicis, ka līgumsodam saistībā ar zaudējumu atlīdzības pienākumu var būt

vienīgi ieskaita vai izslēdzošs, bet ne kumulatīvs sakars (skat. https://m.juristavards.lv/zurnals/262491-

ligumsoda-reforma/).

Tāpat skaidrots, ka 1722. panta otrā daļa nosaka, ka līgumsods ieskaitāms zaudējumu segšanai, jāmaksā tikai

pārsniegums. Tas būtu skaidri izteikts ieskaita līgumsods, ja vien likuma formulējumā būtu ņemta vērā viena un

otra lieluma noskaidrošanas secība. Līgumsodu var prasīt tūlīt pēc pārkāpuma, tas ir, tad, kad vēl nemaz nav

zināms, vai radīsies zaudējumi un cik lieli tie būs. Līdz ar to līgumsods ir piedzenams neatkarīgi no zaudējumu

prasības, un tikai tad, ja vēlāk zaudējumu apmērs noskaidrojas un tie tiek prasīti, jāņem vērā un jāieskaita

zaudējumu segšanā jau piedzītais līgumsods (skat. K.Torgāns. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums.-

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 105.lpp.).

Līdz ar to tiesa atzīst, ka, neraugoties uz to, ka celtās prasības ietvaros prasītāja ir lūgusi vienlaikus piedzīt gan

līgumsodu par Nomas līgumā noteiktās saistības neizpildi, gan no Nomas līguma izrietošus zaudējumus, šis

fakts pats par sevi neliedz izvērtēt atsevišķi gan prasītā līgumsoda par saistību neizpildi, gan zaudējumu

pamatotību. Vienlaikus vērā ņemams fakts, ka līgumsodu par Nomas līgumā noteiktās saistības neizpildi var

piedzīt no atbildētājas tikai tādā apmērā, kādā tas pārsniedz piedzenamo zaudējumu summu.

[9.2] Kā to pamatoti ir atzinusi arī pirmās instances tiesa un par ko lietā nav strīda, Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma 1. panta izpratnē atbildētāja atzīstama par patērētāju, bet prasītāja – par pakalpojuma

sniedzēju. Respektīvi, tiesai, izskatot lietu, ir saistošas patērētāju tiesību aizsardzības reglamentējošās tiesību

normas, tajā skaitā Patērētāju tiesību aizsardzības likums.

Atbilstoši minētā likuma 6. panta vienpadsmitajai daļai, tiesa, izšķirot strīdu vai veicot citas no ražotāja,

pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās darbības, izvērtē

līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz patērētāju nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos

noteikumus.

Šīs normas formulējums ļauj secināt, ka likums noteic tiesai pienākumu izvērtēt līguma, kas noslēgts ar

patērētāju, noteikumu atbilstību labticīguma prasībām un tos nepiemērot, ja šādi noteikumi ir netaisnīgi no

patērētāju tiesību viedokļa, neatkarīgi no tā, vai patērētājs cēlis kādus konkrētus iebildumus (skat. Augstākās

tiesas Civillietu departamenta 2013. gada 12. marta spriedumu lietā Nr. SKC-108/2013 (C39122208)), 2015.

gada 20. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-19/2015 (C28280410)), 2016. gada 30. decembra spriedumu lietā

Nr. SKC-459/2016 (C33417911)), 2017. gada 31. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-99/2017(C12172813), 2017.

gada 30. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-313/2017 (C33310612)).

Izskatāmajā lietā pirmās instances tiesa pamatoti atzinusi, ka pušu noslēgtais līgums ir tipveida jeb

standartlīgums, kas atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta piektajā daļā minētajam tiesiskajam

regulējumam uzskatāms par savstarpēji neapspriestu.

Atbildot uz apelācijas sūdzības argumentu, ka puses ir brīvprātīgi akceptējušas Speciālajos noteikumos noteikto

minimālo nomas termiņu – 18 mēneši, tiesa norāda, ka atbilstoši arī judikatūrā atzītajam, uz kuru pamatoti ir

atsaukusies arī pirmās instances tiesa, teorētiska iespēja apspriest katru līguma noteikumu nepierāda, ka

apspriešana konkrētajā gadījumā ir notikusi. Līdz ar to, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs

apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt (skat. Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 7. marta spriedums lietā Nr. SKA-59, 14. punkts).

Konkrētajā gadījumā, pat pieļaujot, ka Nomas līguma Speciālo noteikumu 4.8. punkts, kurā ir noteikts

minimālais nomas termiņš, ir apspriests ar patērētāju, tas pats par sevi nenozīmē, ka ir apspriesti arī Vispārīgo

noteikumu 9.4. punkta noteikumi, kas nosaka konkrētā līgumsoda aprēķināšanas kārtību.

Līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja tas sastādīts iepriekš un līdz ar to

patērētājam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā noteikuma saturu; īpaši tas attiecas uz iepriekš sagatavotiem

tipveida līgumiem (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta piektā daļa).

Uz to, ka Nomas līguma Vispārīgie noteikumi ir atzīstami par iepriekš sagatavotu tipveida līgumu apstiprina arī

paša līguma struktūra un formulējums. Proti, jau līguma sadaļas apzīmējums “Vispārīgie noteikumi” norāda uz

to, ka attiecīgie noteikumi ir iepriekš izstrādāti izmantošanai nenoteiktam personu lokam, nevis individuāli

pielāgoti konkrētajam patērētājam. Šāds nosaukums pēc savas būtības raksturīgs standartlīgumiem, kuros

pakalpojuma sniedzējs vienveidīgi regulē savas tiesiskās attiecības ar dažādiem klientiem.

Tāpat no Vispārīgo noteikumu satura, tostarp 1. punktā ietvertajām definīcijām, secināms, ka tie nav sastādīti,

individuāli attiecinot tos uz konkrēto atbildētāju. Piemēram, definējot nomas maksājumu, tajos nav norādīts

konkrētais maksājuma apmērs, kas atbildētājai bija jāmaksā, bet gan ietverta vispārīga atsauce uz Speciālajos

noteikumos noteikto maksājumu. Tas nozīmē, ka Vispārīgie noteikumi ir izstrādāti abstrakti, paredzot to

piemērošanu dažādiem līgumiem ar atšķirīgiem individuālajiem parametriem.

Šāda pieeja apstiprina, ka Vispārīgie noteikumi ir tipveida un standartizēti, savukārt konkrētie darījuma elementi

(piemēram, nomas maksa, termiņi u.c.) tiek konkretizēti Speciālajos noteikumos. Līdz ar to patērētājam

objektīvi nav iespējas ietekmēt Vispārīgo noteikumu saturu, bet vienīgi piekrist tiem kopumā vai atteikties no

līguma slēgšanas.

Arī Eiropas Kopienu 1993. gada 5. aprīļa direktīvas Nr. 93/13/EEK Par netaisnīgiem līguma noteikumiem

patērētāju līgumos (kuras normas iekļautas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā) 3. panta 2. punktā noteikts,

ka nosacījums vienmēr uzskatāms par neapspriestu, ja tas bijis sagatavots jau iepriekš un patērētājam līdz ar to

nav bijusi iespēja ietekmēt šā nosacījuma saturu, īpaši tas ir iepriekš formulētu tipveida līgumu kontekstā.

Tiesa konstatē, ka pušu noslēgtā nomas līguma vispārīgie noteikumi ir standartlīgums, ko prasītāja sagatavojusi

iepriekš un tiesai šādos apstākļos ir pamats secināt, ka līgums nav bijis apspriests.

Papildus tam tiesa norāda, ka nomas līguma vispārīgie noteikumi, ņemot vērā tajā iekļauto punktu un

apakšpunktu skaitu, ir salīdzinoši apjomīgi un sagatavoti sīkā drukā. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.

panta otrā daļa paredz imperatīvu pienākumu līguma noteikumus formulēt vienkāršā un saprotamā valodā.

Saprotamība ir attiecināma arī uz salasāmību. Līguma, kas noslēgts ar patērētāju, teksts ir sagatavojams

vienkāršā valodā gan no satura, gan arī optiskās uztveramības viedokļa (sk. Senāta 2020. gada 15 decembra

sprieduma lietā Nr. SKC-693/2020 ( ECLI:LV:AT:2020:1215.C30478218.13.S) 7.2. punktu).

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka Vispārīgo noteikumu 9.4. punkts, kurā paredzēta līgumsoda aprēķināšanas

kārtība, ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu līguma noteikumu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.

panta piektās daļas izpratnē.

Tomēr neapspriests līguma noteikums a priori nevar tikt atzīts par netaisnīgu.

[9.3] Lai neapspriestu līguma noteikumu atzītu par netaisnīgu, ir nodibināms kāds no Patērētāju aizsardzības

likuma 6. panta trešajā daļā norādītajiem pamatiem, kas rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās pušu

tiesībās un par sliktu patērētājam. Minētā panta trešās daļas 4. punkts paredz, ka par netaisnīgiem līguma

noteikumiem uzskatāmi noteikumi, kas uzliek patērētājam, kurš neizpilda vai nepienācīgi izpilda līgumsaistības,

neproporcionāli lielu līgumsodu vai citu kompensāciju par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi

salīdzinājumā ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai ņemot vērā

citus apstākļus.

Izvērtējot, vai konkrētais līgumsods ir atzīstams par netaisnīgu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta

trešās daļas 4. punkta izpratnē, tiesai jāvērtē ne vien līgumsoda apmērs pats par sevi, bet arī tā ekonomiskā

būtība, funkcija un saistība ar konkrēto darījumu.

Vērtējot konkrēto līgumsoda noteikumu, tiesa ņem vērā, ka tas paredzēts gadījumam, ja līgums tiek izbeigts

pirms minimālā nomas termiņa notecējuma, un ir noteikts kā atlikušā minimālā termiņa nomas maksājumu

apmērs. Šāds regulējums pēc savas būtības ir vērsts uz iznomātāja ekonomisko interešu aizsardzību, nodrošinot

iespēju atgūt ar līguma izpildi saistītos ieguldījumus un prognozētos ienākumus minimālā termiņa ietvaros.

Šāda vienošanās pati par sevi ir ekonomiski pamatota ilgtermiņa nomas attiecībās, jo, iznomātājs uzņemas

sākotnējo investīciju risku, un atlīdzība tiek atgūta pakāpeniski nomas maksas veidā. Līgumsods par minimālā

nomas termiņa neievērošanu nav acīmredzami nesamērīgs pret potenciālajiem zaudējumiem, jo iznomātājs

objektīvi zaudē lielāko daļu plānoto ienākumu minimālā termiņa ietvaros un vienlaikus rodas papildu riski

(jauna nomnieka meklēšana, transportlīdzekļa vērtības kritums, dīkstāve).

Līdz ar to līgumsods, kas paredzēts atlikušā minimālā nomas termiņa maksājumu apmērā, pēc būtības nav

uzskatāms par sankciju ar sodīšanas mērķi vai ar mērķi nepamatoti iedzīvoties uz patērētāja rēķina, bet gan par

iepriekš noteiktu kompensācijas mehānismu gadījumam, ja līgums tiek izbeigts pirms brīža, kad iznomātājs

varētu atgūt savus izdevumus.

Tas atbilst arī Civillikuma izpratnei par līgumsodu kā zaudējumu aizvietotāju.

Tiesa secina, ka šāds līguma noteikums pats par sevi nav uzskatāms par acīmredzami nesamērīgu vai tādu, kas

radītu būtisku pušu tiesību un pienākumu neatbilstību par sliktu patērētājam. Līgumsods ir noteikts kā konkrēta,

iepriekš paredzama summa, tas nav progresīvs vai neierobežots maksājums.

Līdz ar to tiesa neatzīst attiecīgo līguma noteikumu par netaisnīgu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

izpratnē un nav pamata to nepiemērot, izskatot konkrēto strīdu.

Vienlaikus tiesa atzīst, ka, izvērtējot no atbildētājas piedzenamā līgumsoda apmēra pamatotību, nozīme ir ne

vien tiesiskajiem apsvērumiem, bet arī faktiskajiem lietas apstākļiem un līguma izbeigšanas brīdim. Proti, lai arī

ilgtermiņa nomas attiecībās vispārīgi ir saprātīgi paredzēt līgumsodu gadījumam, ja līgums tiek izbeigts pirms

nomas (minimālā) termiņa notecējuma, tiesiskajās attiecībās, kurās viena no pusēm ir patērētājs, ir izvērtējami

katra konkrētā gadījuma faktiskie apstākļi, kādos notikusi vienpusēja atkāpšanās no līguma, tostarp tas, kura no

pusēm šīs tiesības ir izlietojusi un kādā līguma izpildes stadijā tas noticis.

Konkrētajā gadījumā būtisks ir fakts, ka no Nomas līguma ir atkāpies pakalpojuma sniedzējs (prasītāja) un tas ir

noticis laikā, kad līdz minimālā nomas termiņa beigām bija atlicis salīdzinoši ilgs laika periods - aptuveni

desmit mēneši. Tādējādi saskaņā ar līgumā paredzēto līgumsoda aprēķināšanas mehānismu atbildētājai

aprēķinātais līgumsods ir par ilgstošu laika periodu, kurā patērētājam (atbildētājai) ir jāmaksā faktiski ikmēneša

nomas maksai līdzvērtīgs līgumsods, nesaņemot par to pakalpojumu (automašīnas lietošanas tiesības), no kura

pats patērētājs nav vēlējies atteikties.

Līdz ar to, lai arī pats līgumsoda noteikums nav atzīstams par netaisnīgu un attiecībā uz atbildētāju kā patērētāju

nepiemērojamu, taču konkrētajā situācijā tiesai ir pienākums izvērtēt arī prasītā līgumsoda samērīgumu ar

faktiskajiem zaudējumiem un konkrētā līguma izpildes apstākļiem, jo šādu tiesas pienākumu paredz Civillikuma

1724.1 panta noteikumi.

[9.4] Atbilstoši Civillikuma 1724.1 pantā noteiktajam, tiesa samazina pieprasīto līgumsodu līdz saprātīgam

apmēram, ja tas ir pārmērīgs, salīdzinot ar neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai

ņemot vērā citus apstākļus. Ja līdzēji vienojušies, ka līgumsoda samaksa atsvabina šā soda cietēju no procentiem

un augļiem, kas no viņa pienākas, kā arī zaudējumu atlīdzības, tad samazinātā līgumsoda apmērs nedrīkst būt

mazāks par otram līdzējam nodarītajiem zaudējumiem.

Tas, ka apelācijas instances tiesai ir jāvērtē līgumsoda samērīgums un taisnīgums katrā konkrētā gadījumā

saskaņā ar Civillikuma 5. pantā norādīto taisnības apziņu un vispārējiem tiesību principiem, ir atzīts judikatūrā

(skat. Senāta 2008. gada 14. maija spriedumu lietā Nr. SKC-212 (C30269404), 2010. gada 21. aprīļa spriedumu

lietā Nr. SKC-113 (C30316105), Civillietu departamenta 2016. gada 14. marta spriedumu lietā Nr. SKC-51

(C35072613), Civillietu departamenta 2016. gada 14. marta spriedumu lietā Nr. SKC-101 (C39108312),

Civillietu departamenta 2016. gada 12. maija spriedumu lietā Nr. SKC-157 (C33350711)).

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pamatoti vērtējusi prasītā līgumsoda samērīgumu.

Konkrētajā gadījumā puses nav vienojušās, ka līgumsoda samaksa atsvabina šā soda cietēju no procentiem un

augļiem, kas no viņa pienākas, kā arī zaudējumu atlīdzības. Līdz ar to līgumsods nav uzskatāms par izslēdzošu

attiecībā uz zaudējumu atlīdzību, un tā apmērs vērtējams, ņemot vērā ne vien iespējamos zaudējumus, bet arī to,

ka prasītājai saglabājas tiesības prasīt un saņemt citus ar līguma izpildi saistītus maksājumus.

Senāta judikatūrā atzīts, ka Civillikuma 1724.1 pantā vērtējamo apstākļu loks ir atvērts – „ņemot vērā citus

apstākļus”. Tātad var apskatīt ne vien saikni un samēru ar radītajiem zaudējumiem, bet darījuma dalībnieku

attiecības kopumā gan no juridiskā, gan ekonomiskā viedokļa. Līgumsods ir netaisnīgs tad, ja, skatot līguma

attiecības, arī faktisko izpildes praksi, kopumā, redzams, ka līgumsods ir nesamērīgs iepretim pieļautajam

pārkāpumam un iespējamiem radītajiem zaudējumiem. Jāņem vērā apstākļi, kādos pusei jāpilda saistība, par

kuras pārkāpumu piemērots līgumsods. Ja vienai pusei ir manāmi grūtāk pildīt savas saistības, ja tai ir jāpanes

netaisnīgs risku sadalījums, ja faktiskā izpilde parasti ir ērta tikai vienai pusei, ja līgumsodu sistēma, ievērojot

attiecīgās nozares specifiku u.tml., ir pastāvīgs papildu peļņas avots vienai līguma pusei – tas viss var ietekmēt

vērtējumu par to, vai līgumsods attiecīgā situācijā ir samērīgs ar pārkāpumu. Turklāt līgumsods var izrādīties

netaisnīgs pat tad, ja tas formāli ir atbilstošs Civillikuma 1716. panta normām (skat. Senāta 2022. gada 1.

februāra sprieduma lietā Nr.SKA-54/2022, ECLI:LV:AT:2022:0201.A43007118.7.S 18. punktu).

Līdz ar to tiesa īpašu nozīmi piešķir nevis vienīgi apstāklim, ka prasītāja izmantojusi līgumā paredzētās tiesības

vienpusēji atkāpties no līguma, bet gan tam, kā šīs tiesības konkrētajā situācijā ir realizētas un vai šāda rīcība

atbilst saprātīgai, godprātīgai un uz līgumattiecību līdzsvaru vērstai komercpraksei.

[9.5] Ar 2025. gada 11. februāra paziņojumu Nr. /Numurs B/ prasītāja informējusi atbildētāju par vienpusēju

atkāpšanos no nomas līguma ar 2025. gada 10. februāri.

Ņemot vērā, ka nomas līgums noslēgts 2024. gada 17. maijā un tajā noteikts minimālais nomas termiņš 18

mēneši, prasītāja par laikposmu no 2025. gada 10. februāra līdz 2025. gada 17. novembrim aprēķinājusi

līgumsodu nesaņemtās nomas maksas apmērā – 2932,54 EUR.

Prasībā prasītāja norādījusi, ka minētais līgumsods nodrošina tās ieguldīto līdzekļu atgūšanu, kas izlietoti

transportlīdzekļa iegādei atbildētājas vajadzībām, kā arī sedz izdevumus, kas saistīti ar transportlīdzekļa

atgriešanu un jauna lietotāja atrašanu. Savukārt apelācijas sūdzībā prasītāja norādījusi, ka līgumsods ir

kompensācija par neiegūto nomas maksu minimālā nomas termiņa ietvaros.

Tiesa konstatē, ka ne no lietas materiāliem, ne atbildētājas apelācijas instances tiesai sniegtajiem rakstveida

paskaidrojumiem neizriet, ka nomas līgumā norādītais transportlīdzeklis būtu iegādāts tieši atbildētājas

vajadzībām. Savukārt atbilstoši atbildētājas rakstveida paskaidrojumos norādītajam, transportlīdzeklis atradies

prasītājas īpašumā un ticis piedāvāts iegādei vai nomai nenoteiktam personu lokam.

Izskatāmajā lietā konstatējams, ka līguma izbeigšana notikusi situācijā, kad atbildētāja bija kavējusi kārtējo

nomas maksājumu tikai 20 dienas, savukārt atlikušais minimālais nomas termiņš bija aptuveni 10 mēneši, kas

vērtējams kā būtisks un ilgstošs laika periods, nevis īslaicīgs līguma izpildes noslēguma posms.

Tiesa atzīst, ka saprātīgi un uz līgumattiecību partnera interešu ievērošanu vērsti komercprakses standarti

paredz, ka līgumslēdzējs, īpaši profesionāls tirgus dalībnieks, izvērtē ne tikai formālu iespēju izmantot līgumā

paredzētās tiesības, bet arī šādas rīcības ekonomisko un tiesisko pamatotību konkrētajos apstākļos, kā arī tās

ietekmi uz pušu tiesību un pienākumu līdzsvaru.

Tomēr konkrētajā gadījumā nav saskatāms racionāls pamatojums prasītājas izvēlei nekavējoties izbeigt līgumu,

ņemot vērā, ka tai bija zināms – arī līguma turpināšanas gadījumā atbildētājai būtu pienākums maksāt nomas

maksu visā minimālā termiņa ietvaros. Attiecīgi prasītāja, izmantojot atkāpšanās tiesības, faktiski pati pārtrauc

regulāru maksājumu saņemšanu (neatkarīgi no tā, vai maksājumi tiek veikti labprātīgi vai piespiedu kārtā),

aizstājot to ar prasību par visu atlikušā termiņa maksājumu samaksu vienā reizē.

Šādā situācijā īpaši nozīmīgi ir tas, ka prasītāja vienlaikus iegūst transportlīdzekli savā valdījumā, savukārt

atbildētājai tiek uzlikts pienākums samaksāt nomas maksu par visu atlikušo – turklāt salīdzinoši ilgo – 10

mēnešu periodu, nesaņemot pretī iespēju šo transportlīdzekli lietot.

Tādējādi veidojas būtiska pušu tiesību un pienākumu neatbilstība konkrētajā situācijā, jo prasītāja iegūst gan

kontroli pār lietu, gan tiesības uz maksājumu par tās lietošanu, kamēr atbildētāja uz ilgstošu laika periodu zaudē

gan lietošanas iespēju, gan saglabā pienākumu pilnā apmērā samaksāt prasītājas ekonomiskajam modelim

atbilstošo atlīdzību.

Šāds risinājums faktiski nozīmē, ka līgumsods zaudē savu kompensējošo funkciju un pārvēršas par instrumentu,

kas nodrošina prasītājai ekonomisku labumu neatkarīgi no faktiskās līguma izpildes, tādējādi izjaucot līguma

risku taisnīgu sadalījumu starp pusēm.

Šāds risinājums ir acīmredzami labvēlīgs vienīgi prasītājai un neatbilst līdzsvarotai līgumattiecību izpildei. Šādā

situācijā prasītājai rodas reāla iespēja transportlīdzekli nekavējoties nodot atkārtotā lietošanā vai atsavināt,

tādējādi potenciāli gūstot ienākumus no cita tiesisko attiecību subjekta. Līdz ar to prasītājas izvēlētā rīcība rada

situāciju, kurā tā var vienlaikus pretendēt uz ienākumiem no diviem avotiem viena un tā paša minimālā nomas

termiņa ietvaros.

Šādā kontekstā nav pamata atsaukties uz izdevumiem, kas saistīti ar jauna lietotāja meklēšanu, jo

nepieciešamība šādus izdevumus segt izriet tieši no pašas prasītājas izvēles izbeigt līgumu ar atbildētāju, nevis

no objektīvi nepieciešamiem apstākļiem.

Turklāt tiesa ņem vērā, ka prasītāja ir komersants – profesionāls attiecīgajā nozarē, un līdz ar to prezumējams,

ka tās pieņemtie lēmumi ir ekonomiski izsvērti. No tā izriet, ka, atkāpjoties no līguma, prasītāja ir izvērtējusi, ka

transportlīdzekļa atgūšana un turpmāka izmantošana ir tai izdevīgāka nekā līguma turpināšana. Tomēr, ja šāds

aprēķins būtu balstīts uz iespēju vienlaikus gūt ienākumus gan no atbildētājas, gan no cita transportlīdzekļa

lietotāja vai no tā atsavināšanas, šāds mērķis nebūtu atzīstams par tiesiski aizsargājamu. Šāds rezultāts pēc

būtības radītu situāciju, kurā prasītāja saņemtu atlīdzību par viena un tā paša transportlīdzekļa izmantošanu

dubultā apmērā.

Tiesa ņem vērā, ka līgumsods par minimālā nomas termiņa neievērošanu konkrētajā gadījumā pēc savas

ekonomiskās būtības faktiski atbilst atlikušajiem ikmēneša nomas maksājumiem. Savukārt Civillikuma 2146.

pants paredz, ka nomniekam nav pienākuma maksāt nomas maksu par laiku, kurā iznomātājs saņem līdzvērtīgu

atlīdzību no jauna nomnieka. Līdz ar to, vērtējot konkrētajā lietā pieprasītā līgumsoda apmēru, ir ņemams vērā

arī tas, ka prasītājai pēc transportlīdzekļa atgūšanas bija objektīva iespēja samazināt savus iespējamos

zaudējumus, atkārtoti nododot transportlīdzekli lietošanā citai personai vai to atsavinot par tirgus cenu. Turklāt

tiesa ņem vērā, ka līdz minimālā nomas termiņa beigām bija atlikuši aptuveni desmit mēneši, kas ir pietiekami

ilgs laikposms, lai profesionāls komersants, kurš darbojas transportlīdzekļu nomas nozarē, objektīvi varētu rast

iespēju transportlīdzekli atkārtoti nodot lietošanā citai personai vai citādi komerciāli izmantot. Līdz ar to nav

pamata pieņemt, ka prasītājas iespējamie zaudējumi visā atlikušajā minimālā termiņa periodā būtu pielīdzināmi

pilnam atlikušo nomas maksājumu apmēram.

Šādos apstākļos pilna atlikušā minimālā nomas termiņa maksājumu apmērā aprēķināts līgumsods konkrētajā

situācijā atzīstams par pārmērīgu Civillikuma 1724.1 panta izpratnē un attiecīgi ir samazināms līdz saprātīgam

apmēram.

[9.6] Ievērojot minēto, apelācijas instances tiesa atzīst, ka pieprasītais līgumsods ir samazināms līdz saprātīgam

apmēram, nosakot to 473,98 EUR, t.i., apmērā, kādā to par pamatotu ir atzinusi arī pirmās instances tiesa. Šāds

līgumsoda apmērs konkrētajos apstākļos ir samērīgs un atbilst iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem.

Minētais līgumsoda apmērs faktiski atbilst aptuveni pusotra mēneša nomas maksai, kas, ņemot vērā iepriekš

konstatēto par prasītājas rīcības ekonomisko raksturu un transportlīdzekļa tūlītēju atgūšanu tās valdījumā, ir

pietiekams laikposms transportlīdzekļa sagatavošanai turpmākai izmantošanai vai nodošanai citai personai.

Kā jau iepriekš norādīts, lietā nav konstatēti tādi objektīvi apstākļi, kas pamatotu prasītājas nepieciešamību

izbeigt līgumu un vienlaikus prasīt maksājumus par visu atlikušo minimālo nomas termiņu, līdz ar to ir pamats

secināt, ka prasītāja, kā profesionāls komersants, ir izvērtējusi sev ekonomiski izdevīgāko risinājumu.

Šādos apstākļos līgumsods pusotra mēneša nomas maksas apmērā nodrošina saprātīgu pušu interešu līdzsvaru

un ir pietiekams, lai kompensētu ar līguma pirmstermiņa izbeigšanu saistītās sekas, vienlaikus nepieļaujot

līgumsoda pārvēršanos par nepamatota mantiska labuma gūšanas līdzekli. Līdz ar to prasība tās pārsūdzētajā

daļā par līgumsoda par vienpusēju atkāpšanos no Nomas līguma pirms minimālā nomas termiņā 2458,56 EUR

piedziņu ir noraidāma.

[9.7] Vienlaikus par nepamatotu atzīstams apelatora viedoklis, ka pirmās instances tiesa, samazinot līgumsoda

apmēru par līguma izbeigšanu pirms minimālā nomas termiņa, būtu pārkāpusi Civillikuma 1716. un 1717. panta

nosacījumus, pamatojoties uz to, ka Civillikumā noteiktais 10 % ierobežojums attiecināms vienīgi uz līgumsodu

par saistības izpildes termiņa kavējumu.

Apelācijas instances tiesa norāda, ka, lai gan Civillikuma 1716. pants tiešām paredz ierobežojumu attiecībā uz

līgumsodu par termiņa kavējumu, tas neizslēdz tiesas tiesības pārbaudīt jebkura līgumsoda samērīgumu un

nepieciešamības gadījumā to samazināt. Šādas tiesības izriet no Civillikuma 1724.1 panta, kas paredz tiesas

pienākumu samazināt līgumsodu līdz saprātīgam apmēram, ja tas ir pārmērīgs, kā arī no vispārējiem tiesību

principiem, tostarp taisnīguma un samērīguma principa.

Līdz ar to apelatora apgalvojums, ka līgumsods par saistības neizpildi vispār nav pakļauts samazināšanai,

neatbilst spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam un judikatūrā nostiprinātajai atziņai par tiesas tiesībām un

pienākumu kontrolēt līgumsoda samērīgumu katrā konkrētā gadījumā.

Tāpat nav pamata secinājumam, ka pirmās instances tiesa, samērojot pušu intereses un nosakot līgumsoda par

saistības neizpildi vispār apmēru, ņemot vērā arī citus lietā konstatētos apstākļus, tostarp jau noteikto līgumsodu

par saistības neizpildi termiņā, būtu attiecinājusi uz izvērtējamo līgumsodu par saistības neizpildi vispār

Civillikuma 1716. panta trešās daļas noteikumus.

Apstāklis, ka tiesa, vērtējot līgumsoda samērīgumu, ņem vērā visus lietas faktiskos apstākļus un jau piemērotos

līgumsoda veidus, tostarp to kopsummu, pats par sevi nenozīmē, ka tiek paplašināts vai nepareizi interpretēts

Civillikuma 1716. panta trešās daļas tvērums. Tieši pretēji — šāda pieeja atbilst Civillikuma 1724.¹ pantā

nostiprinātajam tiesas pienākumam izvērtēt līgumsoda samērīgumu konkrētajā situācijā, ņemot vērā visus lietas

apstākļus kopsakarā.

[10] Saskaņā ar Civillikuma 1770. pantu ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Jau cēlies

zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums

(Civillikuma 1772. pants).

Atbilstoši Civillikuma 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai

bezdarbību nodarījis.

Kā atzīts tiesību doktrīnā un to apstiprinājusi judikatūra, zaudējumu atlīdzības pamatā ir: 1) tiesību aizskārēja

neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2)

zaudējumu esamība un 3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību (sk. K. Torgāns. Saistību

tiesības I daļa. Rīga, 2006, 209.lpp., Senāta 2008. gada 2. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-143/2008,

C29369004; 2011. gada 7. decembra spriedumu lietā Nr. SKC-289/2011, C06067006).

[10.1] Izvērtējot apelācijas sūdzības argumentus daļā par transportlīdzekļa pārņemšanas izdevumu 70 EUR

piedziņu no atbildētājas, tiesa atzīst, ka šādu izdevumu piedziņai no atbildētājas nav pamata.

Kā izriet no apelācijas sūdzības, prasītāja atbildētājas pienākumu atlīdzināt transportlīdzekļa pārņemšanas

izdevumus saista ar Nomas līguma 9.3.2. punktā paredzēto atbildētājas pienākumu prasītājas vienpusējas

atkāpšanās no Nomas līguma gadījumā nodot transportlīdzekli un ar tā lietošanu un tehnisko apkopi saistītos

dokumentus.

Vienlaikus no Nomas līguma 9.2. punkta izriet, ka prasītāja tiesības vienpusēji atkāpties no līguma realizē,

rakstveidā par to paziņojot atbildētājai. Savukārt atbilstoši Nomas līguma 9.3. punktam atbildētājai pienākums

izpildīt 9.3.2. punktā noteiktās darbības iestājas tikai pēc attiecīgā paziņojuma saņemšanas, turklāt ne vēlāk kā

piecu darba dienu laikā no šāda paziņojuma saņemšanas brīža.

No lietas materiāliem konstatējams, ka prasītāja paziņojumu par vienpusēju atkāpšanos no Nomas līguma ir

sagatavojusi 2025. gada 11. februārī, savukārt transportlīdzeklis ir pārņemts jau 2025. gada 10. februārī. Līdz ar

to secināms, ka transportlīdzekļa pārņemšanas brīdī atbildētājai vēl nebija iestājies no Nomas līguma izrietošs

pienākums to nodot prasītājai.

Tādējādi, lai gan apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka pēc līguma izbeigšanas atbildētāja transportlīdzekli

nenodeva prasītājai, konkrētajos apstākļos šāda atbildētājas rīcība nav vērtējama kā Nomas līguma pārkāpums.

Gluži pretēji – tieši prasītājas rīcība, pārņemot transportlīdzekli vēl pirms līgumā paredzētās kārtības iestāšanās,

objektīvi izslēdza atbildētājai iespēju izpildīt tai ar līgumu uzlikto pienākumu.

Līdz ar to nepastāv Civillikuma izpratnē konstatējams atbildētājas prettiesisks rīcības elements, kas būtu

priekšnoteikums zaudējumu atlīdzības pienākumam, un attiecīgi nav pamata piedzīt no atbildētājas prasītājas

norādītos transportlīdzekļa pārņemšanas izdevumus.

[10.2] Izvērtējot apelācijas sūdzības argumentus daļā par atlīdzības par transporta līdzekļa vērtības

samazināšanos 4266,67 EUR piedziņu, tiesa to atzīst par nepierādītu un secīgi, noraidāmu.

[10.2.1] Civillikumā noteikts, ka nomas priekšmets nomniekam jālieto kārtīgi un saimniecīgi. Ja tas ievērots, tad

viņam nav jāatbild par parasto lietas nolietošanos (2150. pants). Pēc nomas izbeigšanās nomniekam jāatdod

atpakaļ iznomātā lieta ar visiem tās piederumiem, cik iespējams labā stāvoklī (2152.pants). Ja iznomātā lieta

bojājas bez nomnieka vainas, tad viņa atbildība par tās atdošanu atkrīt, ja vien viņš nav ar sevišķu norunu

uzņēmies risku (Civillikuma 2153. pants). Savukārt no Civillikuma 2154. panta regulējuma izriet, ka, ja kāda

lieta nodota nomniekam, nosakot tās cenu, tad nomai izbeidzoties, jāatlīdzina par bojā gājušiem lietas

priekšmetiem, bet par bojātiem jāpiemaksā par to vērtības pamazinājumu.

No Nomas līguma 6.1. punkta izriet atbildētājas pienākums uzturēt transportlīdzekli tehniskā kārtībā, segt visus

remonta izdevumus. Savukārt 9.7. punkts paredz pienākumu to atgriezt ne sliktākā stāvoklī, kādā tas saņemts,

izņemot dabisko nolietojumu. Tāpat 9.8. punktā konkretizēts, ka par dabisko nolietojumu nav uzskatāmi

bojājumi, kas radušies nepareizas lietošanas vai citu līdzīgu apstākļu rezultātā, un šādos gadījumos nomniekam

var rasties pienākums kompensēt vērtības samazinājumu.

Vienlaikus Nomas līguma 8.1. punktā paredzēts, ka nomniekam jāsedz transportlīdzekļa bojājumu radītie

zaudējumi neatkarīgi no vainas, tostarp arī transportlīdzekļa vērtības samazinājums.

Analizējot minēto regulējumu kopsakarā, tiesa secina, ka Nomas līguma 8.1. punkts būtiski paplašina nomnieka

atbildību, padarot to faktiski neierobežotu un neatkarīgu no vainas, kas nonāk pretrunā ar Civillikumā noteikto

nomnieka atbildības vispārējo regulējumu un līguma citiem noteikumiem, kuri paredz atbildības ierobežošanu

ar dabiskā nolietojuma institūtu.

Analogi šī sprieduma 9.2. punktā norādītajam, tiesa atzīst, ka Vispārīgo noteikumu 8.1. punktā ietvertais līguma

noteikuma saturs ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta

piektās daļas izpratnē.

Šādos apstākļos tiesa atzīst, ka Nomas līguma 8.1. punktā ietvertais noteikums, ciktāl tas paredz atbildētājas

pienākumu atlīdzināt transportlīdzekļa vērtības samazinājumu neatkarīgi no vainas un arī attiecībā uz

nolietojumu, kas nav saistīts ar neatbilstošu lietošanu, ir uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu Patērētāju

tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 1. punkta, 5. panta otrās daļas 1. un 5. punkta izpratnē, jo tas

rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam,

nepamatoti paplašinot viņa civiltiesisko atbildību un līdz ar to konkrētā strīda izšķiršanā šis līguma noteikums

nav piemērojams.

[10.2.2] Turklāt tiesa ņem vērā, ka atbilstoši Civillikuma 2154. pantā noteiktajam, priekšnoteikums nomnieka

pienākumam piemaksāt par nomas priekšmeta vērtības samazināšanos, ir pušu vienošanās par lietas cenu tās

nodošanas brīdī. Proti, minētā norma piemērojama gadījumos, kad lieta nomniekam nodota, pusēm savstarpēji

nosakot konkrētu lietas vērtību, no kuras vēlāk iespējams noteikt bojājumu vai vērtības samazinājuma apmēru.

Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka puses būtu vienojušās par transportlīdzekļa cenu Civillikuma 2154. panta

izpratnē. Apstāklis, ka Nomas līguma 1. pielikumā norādīta transportlīdzekļa vērtība 5700 EUR, pats par sevi

nepierāda pušu vienošanos par lietas cenu kā pamatu turpmākam zaudējumu vai vērtības samazinājuma

aprēķinam. Minētā summa ir ietverta vienīgi līguma pielikumā, bet neviens Nomas līguma Speciālo noteikumu

punkts neparedz, ka puses būtu vienojušās tieši par šādu transportlīdzekļa cenu Civillikuma 2154. panta izpratnē

vai noteikušas tās izmantošanu zaudējumu aprēķināšanā.

Vēl jo vairāk, prasītājas pārstāve tiesas sēdē apstiprināja, ka līgumā nav paredzēta konkrēta kārtība, kādā

aprēķināma no atbildētājas piedzenamā atlīdzība par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos.

Tādējādi prasītājas izmantotā aprēķina metode – transportlīdzekļa vērtību sadalot pa nomas termiņa mēnešiem

un no tās atvasinot ikmēneša nolietojumu – ir prasītājas vienpusēji izstrādāts aprēķina mehānisms, kas nav

balstīts uz pušu savstarpēju vienošanos. Savukārt transportlīdzekļa bilances vai grāmatvedības vērtība pati par

sevi nav pielīdzināma Civillikuma 2154. panta izpratnē pušu noteiktai lietas cenai.

Līdz ar to tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā nav iestājušies ne Civillikuma 2154. pantā paredzētie

priekšnoteikumi, kas dotu pamatu prasītājai aprēķināt kompensāciju par transportlīdzekļa vērtības

samazināšanos, ne arī par šādu transportlīdzekļa vērtības samazinājuma aprēķinu puses būtu vienojušās

noslēdzot Nomas līgumu. Līdz ar to nav konstatējams ne Civillikuma 2154. pantā noteiktais, ne līgumisks

pamats kompensācijas par transportlīdzekļa vērtības samazinājumu aprēķinam.

[10.2.3] Prasītāja nav pierādījusi arī transportlīdzekļa vērtības samazinājuma esību un apmēru. Prasītājas

aprēķins balstīts uz teorētisku pieņēmumu par lineāru nolietojumu, kas izriet no sākotnējās vērtības sadalījuma

visā līguma termiņā. Tomēr šāds aprēķins neatspoguļo transportlīdzekļa faktisko tirgus vērtības dinamiku, jo

mehānisko transportlīdzekļu vērtība praksē nesamazinās vienmērīgi un lineāri, bet ir atkarīga no vairākiem

faktoriem, tostarp transportlīdzekļa vecuma, tehniskā stāvokļa, nobraukuma, ekspluatācijas intensitātes un tirgus

situācijas.

Līdz ar to teorētiski aprēķinātā atlikusī vērtība pati par sevi nevar tikt pielīdzināta transportlīdzekļa faktiskajai

tirgus vērtībai konkrētajā brīdī, un starpība starp šīm vērtībām automātiski nav uzskatāma par zaudējumiem

Civillikuma izpratnē.

Turklāt arī prasītājas norādītais sertificēta vērtētāja atzinums par transportlīdzekļa vērtību 800 EUR pats par sevi

neapliecina, ka starpība starp šo vērtību un prasītājas aprēķināto teorētisko vērtību ir radusies tieši atbildētājas

rīcības rezultātā. Minētais atzinums raksturo transportlīdzekļa stāvokli konkrētā brīdī, bet neidentificē konkrētus

bojājumus, to rašanās cēloņus un saistību ar atbildētājas rīcību.

Līdz ar to prasītāja būtībā cenšas pārcelt uz atbildētāju risku par transportlīdzekļa tirgus vērtības izmaiņām

kopumā, kas nav pieļaujams, jo atbilstoši civiltiesiskajam regulējumam atlīdzināmi ir tikai tādi zaudējumi, kas ir

cēloņsakarībā ar otras puses prettiesisku rīcību, nevis vispārējs mantas vērtības samazinājums vai nolietojums.

[10.2.4] Lietā nav pierādīta arī cēloņsakarības esamība starp konstatētajiem transportlīdzekļa bojājumiem un

atbildētājas prettiesisku rīcību, kā arī nav pietiekami pamatots, ka konstatētie defekti nevarētu būt radušies

transportlīdzekļa vecuma, nolietojuma vai citu ar normālu ekspluatāciju saistītu apstākļu dēļ.

Šajā sakarā vērā ir ņemams fakts, ka atbilstoši Nomas līguma 2.2. punktā noteiktajam prasītāja ir apliecinājusi,

ka transportlīdzeklis ir tās īpašums, vienlaikus neuzņemoties garantiju, ka Nomas līguma darbības laikā tam

neatklāsies nekādi trūkumi. Tas nozīmē, ka pats par sevi apstāklis, ka transportlīdzeklim pēc tā atgriešanas

konstatēti dažādi defekti, automātiski neliecina par atbildētājas prettiesisku rīcību.

Turklāt atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 13. panta trešajai daļai, ja preces neatbilstība līguma

noteikumiem atklājas gada laikā pēc preces piegādes, prezumējams, ka tā pastāvējusi jau piegādes brīdī, ja vien

šāds pieņēmums nav pretrunā ar preces raksturu vai neatbilstības veidu. Konkrētajā gadījumā transportlīdzeklis

atbildētājas valdījumā atradies mazāk nekā gadu (aptuveni 9 mēnešus), līdz ar to šī prezumpcija ir piemērojama.

Līdz ar to tieši prasītājai kā profesionālam pakalpojuma sniedzējam bija pienākums pierādīt, ka konstatētie

transportlīdzekļa defekti ir radušies tieši atbildētājas rīcības rezultātā, nevis pastāvējuši jau iepriekš vai radušies

transportlīdzekļa nolietojuma, vecuma vai citu ar normālu ekspluatāciju saistītu apstākļu dēļ.

No lietā iesniegtā transportlīdzekļa novērtējuma nav iespējams izdarīt secinājumus par to, kuri konkrētie

konstatētie defekti ir kvalificēti kā dabiskais nolietojums un kuri – kā tādi bojājumi, kas pārsniedz dabiskā

nolietojuma robežas un būtu attiecināmi uz atbildētājas atbildību.

Lai arī prasītāja tiesas sēdē skaidroja, ka transportlīdzekļa novērtējums veikts ar mērķi nošķirt bojājumus, kas

nevarētu būt radušies dabiskā nolietojuma rezultātā, no lietā esošā vērtētāja atzinuma šāds bojājumu izvērtējums

neizriet. Tajā nav identificēti konkrēti bojājumi, kuri kvalificējami kā neatbilstošas lietošanas sekas, kā arī nav

vērtēta šo bojājumu ietekme uz transportlīdzekļa vērtību.

Turklāt tiesa vērš uzmanību, ka jau transportlīdzekļa nodošanas atbildētājai brīdī 2024. gada 17. maijā tika

konstatēti krāsojuma defekti, kas nozīmē, ka vismaz daļa no prasītājas norādītajiem vizuālajiem trūkumiem

nevar tikt automātiski attiecināti uz atbildētājas rīcību. Līdz ar to prasītājai bija pienākums skaidri nošķirt

sākotnējos bojājumus no tiem, kas, iespējams, radušies nomas laikā, un pierādīt to ietekmi uz transportlīdzekļa

vērtību, kas konkrētajā gadījumā nav izdarīts.

Vien norāde, ka noteikti defekti “nevarēja rasties dabiskā nolietojuma rezultātā”, bez atbilstoša tehniska

pamatojuma un individualizēta izvērtējuma nav pietiekama, lai uzliktu atbildētājai pienākumu atlīdzināt ar tiem

saistīto vērtības samazinājumu.

[10.2.5] Apelācijas sūdzībā norādītais, ka korozija, dažādi bojājumi, kā arī dzinēja, lukturu un aprīkojuma

defekti tik īsā lietošanas periodā nevar rasties dabiskas nolietošanās rezultātā, pats par sevi nevar tikt atzīts par

pietiekamu pamatu secinājumam par atbildētājas atbildību.

Tiesa piekrīt, ka atsevišķos gadījumos, balstoties uz vispārzināmiem faktiem un dzīvē gūtajiem novērojumiem

(Civilprocesa likuma 97. panta pirmā daļa), ir iespējams nošķirt tādus bojājumus, kuri acīmredzami pārsniedz

dabiskā nolietojuma robežas. Tomēr tas attiecas tikai uz gadījumiem, kad bojājumu raksturs un izcelsme ir

nepārprotami un neprasa speciālas zināšanas.

Vienlaikus jāuzsver, ka transportlīdzekļa tehniskā stāvokļa izvērtēšana, bojājumu izcelsmes noteikšana, kā arī šo

bojājumu ietekmes uz transportlīdzekļa vērtības samazinājumu konstatēšana ir jautājumi, kuru objektīvai un

pamatotai izlemšanai nepieciešamas speciālas zināšanas. Līdz ar to šādu apstākļu pierādīšanai ir nozīme tieši

kvalificētam un metodoloģiski pamatotam speciālista vai eksperta atzinumam, kurā skaidri nošķirti dabiskā

nolietojuma rezultātā radušies defekti no tādiem bojājumiem, kas radušies nepareizas lietošanas vai citu

nomnieka rīcības izraisītu apstākļu dēļ, kā arī pamatots šo bojājumu ietekmes apmērs uz lietas vērtību.

Tā kā izskatāmajā lietā šāds pilnvērtīgs un pārbaudāms vērtējums nav iesniegts, bet prasītājas sniegtie

paskaidrojumi un iesniegtais transportlīdzekļa novērtējums nesniedz iespēju objektīvi izvērtēt ne bojājumu

izcelsmi, ne to ietekmi uz transportlīdzekļa vērtības samazinājumu, nepamatoti ir apelatora pārmetumi pirmās

instances tiesai par pierādījumu nepietiekamu izvērtēšanu.

Prasītājas norādītie apstākļi par konstatētajiem bojājumiem (rūsa, skrāpējumi, buktes, tehniski bojājumi u.c.)

paši par sevi neapliecina to rašanās cēloni, kā arī neizslēdz iespēju, ka vismaz daļa no tiem ir saistāmi ar

transportlīdzekļa iepriekšējo nolietojumu vai tā tehnisko stāvokli nodošanas brīdī, jo īpaši ņemot vērā

transportlīdzekļa vecumu (2005. gada izlaidums) un ekspluatācijas īpatnības.

Tāpat arī fakts, ka tika veikta sertificēta vērtētāja apskate, pats par sevi neaizstāj pierādīšanas pienākumu

attiecībā uz cēloņsakarību starp konkrētiem bojājumiem un atbildētājas rīcību. Vērtētāja atzinums raksturo

transportlīdzekļa stāvokli konkrētā brīdī, taču no tā neizriet secinājumi par bojājumu rašanās laiku, cēloņiem un

attiecināmību uz atbildētāju.

[10.2.6] Līdz ar to, ņemot vērā gan piemērojamo patērētāju tiesību prezumpciju, gan pierādījumu trūkumu par

konkrētu bojājumu rašanos atbildētājas vainas dēļ, tiesa secina, ka prasītāja nav pierādījusi ne zaudējumu

rašanās pamatu, ne to apmēru Civillikuma izpratnē, un secīgi prasība daļā par Transportlīdzekļa vērtības

samazinājumu ir noraidāma.

Ja prasītājs uzskatīja, ka transportlīdzeklim ir bojājumi, kuri nav uzskatāmi kā dabiskais nolietojums un tie

radušies atbildētāja rīcības rezultātā, saskaņā ar līguma 6.1. punktu, tai bija tiesības defektus novērst un

pieprasīt, lai atbildētāja sedz ar remontu saistītās izmaksas. Prasītāja nav izvēlējusies izmantot šo līguma

nosacījumu, bet gan pieprasīt kompensēt transportlīdzekļa vērtības zudumu, kas nav pierādīts un kura

pieprasīšanu bez konstatētas atbildētājas vainojamas rīcības, tiesa atzīst par netaisnīgu.

[10.3] Izvērtējot apelācijas sūdzības argumentus daļā par transportlīdzekļa novērtēšanas izdevumu 35 EUR

piedziņu no atbildētājas, tiesa atzīst, ka šādu izdevumu piedziņai no atbildētājas nav pamata.

Kā izriet no prasības pieteikuma, prasītāja šos izdevumus pamatojusi ar apstākli, ka tai radušās aizdomas par

transportlīdzekļa faktisko tehnisko stāvokli. Savukārt apelācijas sūdzībā prasītāja papildus norāda, ka

transportlīdzekļa novērtēšana bijusi nepieciešama, lai noteiktu iespējamo remontdarbu apjomu un izmaksas,

kuras saskaņā ar Nomas līguma noteikumiem būtu sedzamas atbildētājai.

[10.3.1] Atbilstoši Nomas līguma 9.11. punktā noteiktajam, ja prasītājai rodas pamatotas aizdomas, ka

transportlīdzeklim var būt tādi trūkumi un defekti kurus nav iespējams atklāt bez specializētas padziļinātas

apskates, prasītāja transportlīdzekli nosūta pie prasītāja izvēlēta pakalpojumu sniedzēja transportlīdzekļa

specializētas padziļinātas apskates veikšanai. Ja izrādās, ka transportlīdzeklis atbilst visiem līguma

noteikumiem, tajā skaitā, bet neaprobežojoties ar tiem, kas attiecas uz tehnisko stāvokli un transportlīdzekļa

vērtību, izdevumus, kas saistīti ar šajā punktā paredzēto transportlīdzekļu pārbaudi, sedz prasītāja. Pretējā

gadījumā visus izdevumus sedz atbildētāja.

No Nomas līguma Vispārīgo noteikumu sistemātiskās uzbūves izriet, ka 9.11. punkts attiecināms uz darbībām,

kas tiek veiktas pēc transportlīdzekļa faktiskas atgriešanas un nonākšanas prasītājas valdījumā, lai izvērtētu tā

stāvokli pēc līguma izbeigšanas.

Tiesa atzīst, ka no prasītājas iesniegtā Transportlīdzekļa novērtējuma, kā jau norādīts iepriekš, nav iespējams

konstatēt, konkrēti kādi bojājumi ir tikuši identificēti, jo nav veikta to juridiski nozīmīga klasifikācija, proti, nav

nošķirts, kuri no tiem ir uzskatāmi par dabisko nolietojumu, kuri pastāvējuši jau transportlīdzekļa nodošanas

brīdī, un kuri – ja tādi vispār ir – radušies atbildētājas vainas vai neatbilstošas lietošanas rezultātā.

Šādos apstākļos nav iespējams konstatēt priekšnoteikumus Nomas līguma 9.11. punkta piemērošanai, tai skaitā

secināt, ka transportlīdzeklis būtu bijis neatbilstošā stāvoklī šī līguma punkta izpratnē. Līdz ar to nav pamata

atzīt, ka ar transportlīdzekļa pārbaudi saistītie izdevumi būtu jāsedz atbildētājai.

[10.3.2] Bez tam, tiesa konstatē, ka prasītāja šajā lietā nav cēlusi prasību par transportlīdzekļa remonta vai

atjaunošanas izmaksu piedziņu. Līdz ar to nav konstatējama tieša saikne starp veikto novērtēšanu un konkrētu

pret atbildētāju izvirzītu prasījumu.

Tāpat no lietas materiāliem neizriet, ka attiecīgais maksājums būtu veikts par tehnisku diagnostiku vai remonta

izmaksu aprēķinu, kas būtu objektīvi nepieciešams konkrēta prasījuma sagatavošanai vai pamatošanai. Vienīgi

vispārīga atsaukšanās uz nepieciešamību noskaidrot transportlīdzekļa stāvokli pati par sevi nerada atbildētājai

pienākumu atlīdzināt ar to saistītos izdevumus.

Atbilstoši civiltiesību principiem izdevumi var tikt atzīti par atlīdzināmiem zaudējumiem tikai tad, ja tie ir

nepieciešami un atrodas tiešā cēloņsakarībā ar otras puses prettiesisku rīcību, kā arī ir vērsti uz konkrēta tiesību

aizskāruma novēršanu vai seku mazināšanu. Konkrētajā gadījumā šādu apstākļu kopums nav konstatējams, jo

prasība atlīdzināt transportlīdzekļa vērtības samazinājuma tiek norādīta, bet prasība par jelkādu remontdarbu

atlīdzību nemaz nav celta.

Līdz ar to secināms, ka transportlīdzekļa novērtēšanas izdevumi 35 EUR nav kvalificējami kā tādi zaudējumi,

kuru atlīdzināšana būtu uzliekama atbildētājai.

[11] Atbilstoši Civillikuma 1759. panta 1. punktam par parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par

sevi būtu bezprocentīgs, ir maksājami likumiskie nokavējuma procenti. Tādējādi nokavējuma procentu

prasījums pēc sava tiesiskā rakstura ir akcesors (atvasināts) prasījums, kas ir cieši saistīts ar pamatsaistību un tā

pastāvēšanu.

Tādējādi, ņemot vērā, ka tiesa par nepamatotu ir atzinusi prasību tās pārsūdzētajā daļā - proti, par līgumsoda par

vienpusēju atkāpšanos no līguma pirms minimālā nomas termiņa notecējuma 2458,56 EUR, transportlīdzekļa

pārņemšanas izdevumu 70 EUR, novērtēšanas izdevumu 35 EUR, kā arī atlīdzību par transportlīdzekļa vērtības

samazināšanos 4266,67 EUR –, nav arī tiesisks pamats prasījuma par nokavējuma procentu, kas aprēķināti par

šīs saistības izpildes kavējumu, piedziņai.

Līdz ar to arī prasība daļā par likumisko nokavējuma procentu 85,31 EUR, kas aprēķināti par periodu no 2025.

gada 11. februāra līdz 2025. gada 28. aprīlim, piedziņu ir noraidāma.

[12] Formulējot attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu, apelācijas instances tiesa piekrīt pirmās

instances tiesas secinājumam, ka prasība tās pārsūdzētajā daļā nav pamatota un ir noraidāma. Vienlaikus

apelācijas instances tiesa konstatē, ka pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļa atsevišķos aspektos nav

pilnībā konsekventa un satur iekšējas pretrunas.

Pirmkārt, vērtējot prasību daļā par kompensācijas par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos piedziņu, pirmās

instances tiesa, neveicot padziļinātu līguma noteikumu sistēmisku analīzi, ir secinājusi, ka atbilstoši Nomas

līguma 8.1. punktam atbildētājas pienākums atlīdzināt transportlīdzekļa vērtības samazinājumu pastāv tikai

gadījumā, ja transportlīdzekļa bojājums vai bojāeja radusies atbildētājas vainas dēļ. Šāds secinājums neatbilst

minētā līguma punkta saturam, kas paredz atbildētājas atbildību plašākā apmērā – arī neatkarīgi no vainas. Līdz

ar to pirmās instances tiesa ir nonākusi pie pareiza rezultāta – prasības noraidīšanas –, taču balstījusi to uz

nepilnīgu attiecīgā līguma noteikuma interpretāciju.

Otrkārt, apelācijas instances tiesa konstatē pretrunu pirmās instances tiesas sprieduma argumentācijā attiecībā uz

Nomas līguma 9.4. punkta, kurā ietverts noteikums par līgumsoda par vienpusēju atkāpšanos no Nomas līguma

pirms minimālā nomas termiņa, vērtējumu. No sprieduma izriet, ka pirmās instances tiesa šo līguma noteikumu

ir atzinusi par netaisnīgu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4. punkta izpratnē.

Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta vienpadsmitajai daļai, kā arī pašas pirmās instances

tiesas citētajām judikatūras atziņām, netaisnīgs līguma noteikums nav saistošs patērētājam un strīda izšķiršanā

nav piemērojams.

Tomēr vienlaikus pirmās instances tiesa ir veikusi šajā pašā līguma noteikumā paredzētā līgumsoda samērīguma

izvērtējumu un to samazinājusi, piemērojot Civillikuma 1724.1 pantu. Šāda pieeja nav savstarpēji konsekventa,

jo, atzīstot līguma noteikumu par netaisnīgu un līdz ar to nepiemērojamu, tiesai nebūtu pamata turpmāk vērtēt

no šī noteikuma izrietošā līgumsoda apmēru un to samazināt.

Tādējādi apelācijas instances tiesa secina, ka pirmās instances tiesa sprieduma pārsūdzētajā daļā ir nonākusi pie

pareiza galarezultāta – prasības daļējas noraidīšanas un līgumsoda samazināšanas –, tomēr tās sniegtais

juridiskais pamatojums minētajā daļā ir iekšēji pretrunīgs.

[13] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41. pantu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses

visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Ņemot vērā, ka prasītājas iesniegtā apelācijas sūdzība ir nepamatota un

prasība tās pārsūdzētajā daļā tiek noraidīta, no atbildētājas prasītājas labā tiesāšanās izdevumi nav piedzenami.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 195., 430., 432., 434. pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt SIA “Current auto” prasību pret /Persona B/ par līgumsoda 2458,56 EUR, izdevumu par

transportlīdzekļa pārņemšanu 70 EUR un novērtēšanu 35 EUR, atlīdzības par transporta līdzekļa vērtības

samazināšanos 4266,67 EUR un likumisko procentu 85,31 EUR par laika periodu no 2025. gada 11. februāra

līdz 2025. gada 28. aprīlim piedziņu.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamentā, iesniedzot

kasācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā.

Tiesnese L. Jansone

Tiesnese L. Vēbere

Tiesnese I. Gaile

DOKUMENTS IR ELEKTRONISKI PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU UN SATUR

LAIKA ZĪMOGU.