Appeal court dismissed insurance company's claim against vehicle owner for uninsured accident damages due to lack of causation.

Lietas Nr. C31298715

Lietas arhīva Nr. CA-0409-16/12

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Aizkrauklē 2016.gada 2.augustā

Zemgales apgabaltiesa

šādā sastāvā: tiesnese referente I.Belicka, tiesnese S.Maršāne, tiesnesis V.Sprudzāns,

rakstveida procesā izskatīja civillietu biedrības ,,Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” maza apmēra prasībā pret /pers. B/ par zaudējumu

piedziņu, kas ierosināta sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 12.aprīļa spriedumu.

APRAKSTOŠĀ DAĻA

2015.gada 2.jūnijā biedrība ,,Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” vērsās Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā ar maza apmēra

prasību pret /pers. B/ par zaudējumu piedziņu. Prasības pieteikumā norādīts, ka 2003.gada 15.augustā noticis ceļu satiksmes negadījums (turpmāk

CSNg), kura izraisīšanā par vainīgu tika atzīts /pers. D/, kurš vadīja atbildētājam piederošu transportlīdzekli VW PASSAT, valsts reģ.nr./TL numurs/.

Ceļa satiksmes negadījuma rezultātā tika nodarīti zaudējumi /pers. E/ piederošajam transportlīdzeklim. Pamatojoties uz Sauszemes transportlīdzekļu

īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (turpmāk OCTA) likuma (1997.gada 13.marta redakcijā) 28.pantu, 43.panta otrās daļas

3.punktu un 44.panta pirmās daļas 1.punktu tika veikta apdrošināšanas atlīdzības izmaksa /pers. E/ Ls 990,76 jeb 1409,72 EUR apmērā.

Pēc prasītājas rīcībā esošās informācijas transportlīdzekļa VW PASSAT, valsts reģ.nr./TL numurs/, īpašnieka un tiesīgā lietotāja civiltiesiskā

atbildība uz CSNg datumu nav bijusi apdrošināta.

Prasītāja atsaucās uz Ceļu satiksmes likuma 44.panta trešo daļu un norādīja, ka, tā kā zaudējumu piedziņa no /pers. D/ nav iespējama, jo viņš ir

miris, prasītājai ir tiesības vērsties ar regresa prasību pret atbildētāju.

Prasītāja vairākkārt sūtījusi atbildētājam pretenzijas par zaudējumu atlīdzību ar lūgumu veikt parāda samaksu. Tā kā atbildētājs zaudējumu

labprātīgi nesedza, prasītāja pilnvaroja SIA ,,JULIANUS INKASSO LATVIJA” iekasēt no atbildētāja minētos zaudējumus. Prasītājai radušies arī

zaudējumu atgūšanas lietas administrēšanas izdevumi 86,08 EUR apmērā.

Tā kā apmaksa netika veikta, prasītāja par laika periodu kopš 2012.gada 15.marta līdz 2015.gada 12.maijam aprēķināja atbildētājam likumiskos

procentus atbilstoši Civillikuma 1765.pantam 266,99 EUR.

Prasītāja lūdza tiesu piedzīt no atbildētāja par labu biedrībai ,,Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” galveno parādu 1495,80 EUR

apmērā, likumiskos procentus 266,99 EUR apmērā, kopā 1762,79 EUR, piedzīt no atbildētāja visus tiesas izdevumus, noteikt prasītājai tiesības par

laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos 6 % gadā no galvenā parāda (lietas 6.-9.lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 32.1pantu ar Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas 2015.gada 27.oktobra lēmumu civillieta Nr.31298715 nodota

izskatīšanai Aizkraukles rajona tiesai (lietas 61.lapa).

Ar Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 12.aprīļa spriedumu prasība apmierināta daļēji, no /pers. B/ par labu biedrībai „Latvijas Transportlīdzekļu

apdrošinātāju birojs” piedzīta zaudējumu atlīdzību 1409,72 EUR, likumiskie procenti par laika periodu no 2012.gada 15.marta līdz 2015.gada

12.maijam 266,99 EUR, valsts nodeva 251,51 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 EUR, kopā 1932,92 EUR; biedrībai

„Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” noteiktas tiesības saņemt no /pers. B/ likumiskos 6% (sešus procentus) gadā no nesamaksātās zaudējumu

summas 1495,80 EUR par laiku līdz sprieduma izpildei; prasība daļā par zaudējumu piedziņu 86,08 EUR apmērā noraidīta.

Tiesa atsaucās uz OCTA likuma 44.panta pirmās daļas 1.punktā (redakcijā, kas bija spēkā ceļu satiksmes negadījuma brīdī) noteikto, ka

Satiksmes birojs kopā ar apdrošinātājiem izveido Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas

garantijas (rezerves) fondu (turpmāk – Garantijas fonds). Garantijas fonda mērķis ir nodrošināt apdrošināšanas atlīdzības izmaksas to

zaudējumu segšanai, kurus nodarījis transportlīdzeklis, kura īpašnieks savu civiltiesisko atbildību nav apdrošinājis, un 28.pantu (redakcijā, kas

bija spēkā ceļu satiksmes negadījuma brīdī), kurā noteikts, ka zaudējumi sakarā ar transportlīdzekļa bojājumu ir transportlīdzekļa remonta

izdevumi, ieskaitot izdevumus par transportlīdzekļa evakuāciju no ceļu satiksmes negadījuma vietas.

No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka ceļu satiksmes negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa VW PASSAT īpašnieks ir atbildētājs /pers. B/.

Atbildētājam/pers. B/ piederošajam transportlīdzeklim VW PASSAT, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātā

apdrošināšana ceļu satiksmes negadījuma brīdī nebija veikta.

Tiesa atsaucās uz Ceļu satiksmes likuma 44.panta trešo daļu ((redakcijā, kas bija spēkā ceļu satiksmes negadījuma brīdī) (,,gadījumos, kad

transportlīdzeklis ir nodots turētājam, par nodarītajiem zaudējumiem atbild turētājs, ja viņš nav vienojies ar īpašnieku par citādu zaudējumu segšanas

kārtību. Tomēr, ja turētājs atrodas prombūtnē (ārpus valsts robežām), nav zināma viņa dzīvesvieta vai pilnīga zaudējumu piedziņa no viņa nav iespējama,

par zaudējumu atbild transportlīdzekļa īpašnieks”) un norādīja, ka sakarā ar to, ka satiksmes negadījuma izraisītājs /pers. D/ ir miris, prasītājs cēlis

regresa prasību pret atbildētāju /pers. B/, pamatojoties uz Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma

40.panta otrās daļas 1.punktu (redakcijā, kas bija spēkā ceļu satiksmes negadījuma brīdī).

Tiesa atzina, ka no atbildētāja /pers. B/ par labu prasītājam piedzenami zaudējumi 1409,72 euro apmērā.

Tiesa uzskatīja, ka prasība daļā par 86,08 euro piedziņu ir noraidāma. Minēto summu apdrošinātājs samaksājis savai pilnvarotajai personai,

pamatojoties uz 2008.gada 3.novembra sadarbības līgumu Nr.00910-10-08. Atbilstoši līgumam, prasītājs uzticējis trešajai personai sniegt pakalpojumus,

kas saistīti ar kredītinformācijas nodrošināšanu un regresa prasījumu pārvaldīšanu. Savukārt 2015.gada 19.maija faktūrrēķinā Nr.14434 un maksājuma

uzdevumā redzams, ka maksājums veikts par tiesvedības pakalpojumu.

Tiesa uzskatīja, ka atbilstoši Civilprocesa likuma jēgai un tiesiskajam regulējumam tiesāšanās izdevumi, tai skaitā ar lietas vešanu saistītie izdevumi,

tiek atlīdzināti Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā un apmērā. Šie izdevumi nevar tikt atzīti par zaudējumiem Civillikuma izpratnē.

Attiecībā uz prasību par likumisko nokavējuma procentu 266,99 euro apmērā piedziņu, tiesa uzskatīja, ka pamatoti piemēroti Civillikuma

1765.panta pirmajā daļā paredzētie likumiskie seši procenti, un no atbildētāja par labu prasītājai piedzenami likumiskie procenti par prasītāja norādīto

laika periodu no 2012.gada 15.marta līdz 2015.gada 12.maijam 266,99 euro apmērā.

Spriedums pamatots ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma (redakcijā, kas bija

spēkā CSNg brīdī), 44.panta pirmās daļas 1.punktu, 28.pantu, 40.panta otrās daļas 1.punktu, 44.panta trešo daļu, Civillikuma 1779.pantu, 1635.pantu,

1756.pantu (lietas 73.-80.lapa).

/pers. B/ par Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 12.aprīļa spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, pārsūdzot spriedumu daļā, ar kuru

prasība tika apmierināta.

Norāda, ka CSNg brīdī viņš nebija transportlīdzekļa VW PASSAT, reģistrācijas Nr./TL numurs/ īpašnieks. 2003.gada 15.augustā minētā

transportlīdzekļa īpašnieks bija tikai un vienīgi /pers. D/, kura valdījumā un īpašumā minētais transportlīdzeklis bija jau no 2001.gada 31.maija, ko

apliecina pirkuma līgums, kuru Aizkraukles rajona tiesa vispār neņēma vērā.

Atsaucas uz Ceļu satiksmes likuma 12.panta otrās daļas 1.punktu, kas nosaka dokumentus, ar kuriem pierādāmas īpašuma tiesības. Tādējādi

saskaņā ar Civillikuma 2004.pantu, kas nosaka, ka pirkuma līgums ir uzskatāms par noslēgtu, kad abas puses vienojušās par pirkuma priekšmetu un

maksu, pirkuma līgums tika noslēgts 2003.gada 31.maijā, bet rakstisks apliecinājums pušu starpā izdarīts 2003.gada 25.jūlijā.

CSNg brīdī Ceļu satiksmes drošības direkcijas (turpmāk CSDD) datu bāzē kā transporta līdzekļa īpašnieks norādīts apelācijas sūdzības

iesniedzējs. Uzskata, ka CSDD reģistrs neapliecina īpašumtiesības, bet tajā tiek norādīta persona, uz kuru ir reģistrēts transporta līdzeklis. CSDD

izmaiņas nevar izdarīt līdz brīdim, kamēr jaunais īpašnieks pats neierodas un neuzrāda īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu.

CSDD nevar zināt par īpašnieku maiņām, un tai tas arī nav jāzin, jo CSDD reģistrs neapliecina īpašumtiesības. Transportlīdzekļa nepiereģistrēšana

vai nepārreģistrēšana nenorāda uz to, ka transportlīdzekļa īpašnieku maiņa nav notikusi.

Atsaucas uz Augstākās tiesas Senāta 2003.gada 23.aprīļa spriedumā lietā Nr.SKC-200 atzīto, ka no Ceļu satiksmes likuma 1.panta 24.punkta

jēgas izriet, ka likumdevējs transportlīdzekļa piederību fiziskai personai nesaista tikai ar transportlīdzekļa reģistrāciju, bet ar tā faktisko piederību.

Transportlīdzekļa īpašnieks var būt persona, uz kuras vārda reģistrēts transportlīdzeklis, vai arī persona, kurai pieder transportlīdzeklis, bet uz kuras

vārda tas nav reģistrēts.

Norāda, ka transportlīdzekļa reģistrācija CSDD nav īpašumtiesību vai valdījuma apliecinājums (sk.Senāta 2006.gada 2.maija sprieduma lietā

Nr.SKA-141 13.punktu).

Uzskata, ka Ceļu satiksmes likuma 2.panta 2.punktā minētais mērķis izpaužas transportlīdzekļu izcelsmes, to īpašnieku maiņas kontrolē, nevis

īpašuma tiesību nostiprināšanā. Šāds secinājums atbilst Ceļu satiksmes likuma 12.panta pirmajai daļai, kas noteic – lai reģistrētu transportlīdzekli, tā

īpašniekam jāiespiedz pietiekami dokumentāri pierādījumi par transportlīdzekļa iegūšanu legālā ceļā. Atsaucas uz Senāta spriedumu un norāda, ka Senāta

ieskatā transportlīdzekļu reģistrācija ir valsts noteikta procedūra, kādā tiek veikta ceļu satiksmē iesaistīto mehānisko transportlīdzekļu uzskaite.

Apelatora skatījumā no Aizkraukles rajona tiesas sprieduma nav saprotams, kādā veidā tiesa nonākusi pie secinājuma ka viņš ir

transportlīdzekļa VW PASSAT, reģistrācijas Nr./TL numurs/, īpašnieks. No sprieduma apelācijas sūdzības iesniedzējs secinājis, ka tiesa par

īpašumtiesībām pārliecinājusies no iestādes, kura neapliecina īpašuma tiesības, atsevišķi pieņemta izmaksu lietas lēmuma. Norāda, ka paskaidrojumā

tiesai ir norādījis, ka nebija konkrētā transportlīdzekļa īpašnieks, ko apliecina pirkuma līgums, taču tiesa to nav ņēmusi vērā.

Norāda, ka prasības pamatojums uz OCTA likuma 40.panta otrās daļas 1.punktu (redakcijā uz negadījuma brīdi), ka Satiksmes birojs ir tiesīgs

iesniegt regresa prasību pret ceļu satiksmes negadījumā zaudējumus nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieku, kurš nav apdrošinājis īpašnieka

civiltiesisko atbildību, vai pret šā transportlīdzekļa tiesīgo lietotāju, neiztur kritiku, jo apelators nav ne transportlīdzekļa īpašnieks, ne tiesīgais

lietotājs. Turklāt no prasītāja norādītā izriet, ka pret viņu prasība tiek vērsta, jo negadījuma izraisītājs ir miris.

Lūdz atcelt Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 12.aprīļa spriedumu lietā Nr.C31298715 daļā, ar kuru prasība tika apmierināta, un prasību

noraidīt pilnībā kā nepamatotu.

Apelācijas sūdzība pamatota ar Civillikuma 1474., 2004., pantu, Ceļu satiksmes likuma 2. panta 2.punktu, 12.panta pirmo daļu, Civilprocesa

likuma 413., 416.pantu (lietas 82.-84.lapa).

Zemgales apgabaltiesā saņemts prasītājas pilnvarotās pārstāves SIA ,,JULIANUS INKASSO LATVIJA” rakstveida paskaidrojums par

apelācijas sūdzību.

Atsaucas uz OCTA likuma 1.panta 13.punktu, kas nosaka, ka transportlīdzekļa īpašnieks ir fiziskā vai juridiskā persona, kurai pieder

transportlīdzeklis vai uz kura vārda reģistrēts transportlīdzeklis, un norāda, ka līdz ar to par transportlīdzekļa īpašnieku ir atzīstama persona, kurai ir

Ceļu satiksmes likumā norādītais dokuments, kas apliecina īpašuma tiesību pāreju no reģistrētā transportlīdzekļa īpašnieka uz jauno transportlīdzekļa

īpašnieku, bet, ja šāda dokumenta nav, tad transportlīdzekļa īpašnieks ir tā persona, kas norādīta VAS ,,Ceļu satiksmes drošības direkcija”.

Uzskata, ka, vērtējot situāciju ar īpašuma tiesībām uz transportlīdzekli, jāņem likumā doto dokumentu, ar kuriem pierādāma īpašuma tiesību pāreja,

uzskaitījums. Prasītāja norādījusi, kādi dokumenti uzskaitīti Ceļu satiksmes likuma 12.panta otrajā daļā.

Prasītājas pārstāve uzskata, ka atbildētājs nav iesniedzis tiesā nevienu no augstāk minētajiem dokumentiem, lai pierādītu īpašuma tiesību pāreju.

Konkrētajā gadījumā atbildētāja kā transportlīdzekļa īpašnieka deliktatbildības pamatā ir viņa pieļautā bezdarbība, jo no Civillikuma kopsakarā ar

OCTA likuma 3.pantu un Ceļu satiksmes likuma 20.pantu izriet transportlīdzekļa īpašnieka paaugstinātas rūpības pienākums, kas ietver arī pienākumu

nepārtraukti sekot tam, kur atrodas transportlīdzeklis un kas to vada, kā arī rūpēties, lai attiecīgā persona nepieļautu tiesību normām neatbilstošu rīcību.

Atbildētājs kā paaugstināta bīstamības avota īpašnieks nav rīkojies ar pienācīgu rūpību un nav veicis visas darbības, lai pienācīgā kārtā tiktu

reģistrēta īpašuma tiesību pāreja jaunajam īpašniekam, ja arī tāda faktiski bija notikusi.

Kustamas mantas īpašuma tiesību pāreja vispārējā civiltiesiskā kārtībā, atbilstoši Civillikuma 987.pantam, var notikt ar nodošanu, taču pie

apstākļiem, kad transportlīdzeklis ir paaugstinātās bīstamības avots, speciālajās tiesību normās, proti - Ceļu satiksmes likumā, paredzēts īpašs nosacījums

īpašuma tiesību pārejā.

Uzskata, ka līdz ar to par zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieku speciālo likumu izpratnē ir atzīstams atbildētājs - /pers. B/.

Uzskata, ka pirmās instances tiesa, izskatot lietu pēc būtības pareizi iztulkojusi un piemērojusi tiesību normas, pareizi izvērtējusi lietas faktiskos

apstākļus, Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 12.aprīļa spriedums civillietā C31298715 ir likumisks un pamatots, bet atbildētāja apelācijas sūdzība ir

nepamatota un noraidāma (lietas 96.-98.lapa).

MOTĪVU DAĻA

Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos dokumentus, apelācijas sūdzības motīvus, atzīst, ka prasība pārsūdzētajā daļā ir

noraidāma.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un

pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās.

Atbildētājs pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzējis daļā, ar kuru prasība ir apmierināta (lietas 82.-84.lapa).

Prasītāja pirmās instances tiesas spriedumu nav pārsūdzējusi.

Lietā nav strīda par to, ka 2003.gada 15.augustā noticis ceļu satiksmes negadījums, kura izraisīšanā par vainīgu tika atzīts /pers. D/, kurš vadīja

atbildētājam piederošu transportlīdzekli VW PASSAT, valsts reģ.nr./TL numurs/. (lietas 10.lapa).

Ceļa satiksmes negadījuma rezultātā tika nodarīti zaudējumi /pers. E/ piederošajam transportlīdzeklim, un tika izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība

/pers. E/ Ls 990,76 jeb 1409,72 EUR apmērā. (lietas 18.lapa).

Lietā nav strīda par to, ka transportlīdzekļa VW PASSAT, valsts reģ.nr./TL numurs/, īpašnieka un tiesīgā lietotāja civiltiesiskā atbildība uz ceļa

satiksmes negadījuma datumu nav bijusi apdrošināta.

Saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 44.panta otrās daļas 2.punktu un

51.panta pirmās daļas 1.punktu Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs nodrošina apdrošināšanas atlīdzības izmaksu zaudējumu segšanai, kurus

nodarījis transportlīdzeklis, kura īpašnieks savu civiltiesisko atbildību nav apdrošinājis.

Transportlīdzekļa VW PASSAT, valsts reģ.nr./TL numurs/ 2003.gada 18.augusta apskates protokols Nr.T896 (lietas 13.-16.lapa) un tāme (lietas

16..lapa), remonta izmaksu aprēķins (lietas 17.lapa) apliecina, ka minētajam transportlīdzeklim ir nodarīti bojājumi.

Apdrošinātājs, kas ir samaksājis apdrošināšanas atlīdzību, samaksātās summas apmērā iegūst atprasījuma (regresa) tiesības pret personu, kas ir

atbildīga par zaudējumu rašanos, izņemot gadījumus, kad ir nodarīts kaitējums personas dzīvībai, veselībai vai fiziskajam stāvoklim (sk. K.Torgāns.

Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 237.lpp.).

2003.gada 8.septembrī LR Satiksmes birojs izmaksājis /pers. E/ apdrošināšanas atlīdzību (lietas 19.lapa).

Konstatējot, ka prasītāja ir izmaksājusi ceļu satiksmes negadījumā bojātā transportlīdzekļa īpašniekam apdrošināšanas atlīdzību, tiesa secina, ka

prasītāja atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41.panta otrās daļas 1.punktam

ieguvusi regresa tiesību pret personu, kas ir atbildīga par zaudējumu rašanos.

Lietā ir strīds par to, vai konkrētajā gadījumā Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam ir tiesības piedzīt zaudējumu atlīdzību no atbildētāja.

Prasītāja cēlusi regresa prasību pret atbildētāju, pamatojoties uz Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās

aprosināšanas likuma 41.panta otrās daļas 1.punktu, kas noteic, ka Satiksmes birojs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret ceļu satiksmes negadījumā

zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka, ja tas nav apdrošinājis savu civiltiesisko atbildību, vai pret šā transportlīdzekļa tiesīgo lietotāju.

No Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma (likuma redakcijā, kas bija spēkā 2003.gada

15.augustā) 3.panta otrās daļas 2.teikuma izriet, ka gadījumā, ja īpašnieks nodevis lietošanā citai personai transportlīdzekli, par kuru nav noslēgts

apdrošināšanas līgums, apdrošināšanas līgumu īpašnieka vārdā slēdz transportlīdzekļa tiesīgais lietotājs, kas saskaņā ar minētā likuma 1.panta 12.punktu

ir fiziskā vai juridiskā persona, kura nav transportlīdzekļa īpašnieks, bet uz pilnvaras, īres līguma vai cita tiesiska pamata lieto transportlīdzekli ceļu

satiksmē.

Tiesas ieskatā atbildētājs nav pierādījis savu izteikto apgalvojumu, ka /pers. D/ būtu atzīstams par transportlīdzekļa VW PASSAT, reģistrācijas

/TL numurs/ īpašnieku. Tomēr no atbildētāja paskaidrojumiem, no lietā esošajiem dokumentiem, piemēram, izziņas par ceļu satiksmes negadījumu, kā arī

atbildētāja un /pers. D/ noslēgtā apliecinājuma (lietas 58.lapa) konstatējams, ka 2003.gada 15.augustā /pers. D/ transportlīdzekli ,,VW PASSAT” ir

lietojis tiesīgi un ir uzskatāms par tā tiesīgo lietotāju, kurš nebija noslēdzis apdrošināšanas līgumu.

Kā redzams no Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41.panta otrās daļas 1.punkta, tad ir

paredzēta vispārējā kārtība regresa prasības celšanai pret īpašnieku, bet, konstatējot transporta līdzekļa tiesīgā lietotāja esamību, prasība ceļama pret

speciālo tiesību subjektu, proti, lietotāju (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 31.marta spriedumu lietā Nr. SKC – 16/2014).

Tādējādi likumdevējs ir noteicis, kam ir jāslēdz apdrošināšanas līgums šādās situācijās, bet likumdevējs nav paredzējis, ka īpašniekam saglabātos

atbildība, tiesīgajam lietotājam nenoslēdzot apdrošināšanas līgumu.

Ievērojot minēto, tiesa uzskata, ka prasītāja nepamatoti cēlusi prasību pret transportlīdzekļa īpašnieku – atbildētāju, jo viņam 2003.gada

15.augustā nebija pienākums apdrošināt savu civiltiesisko atbildību, un secīgi – nav pamata uzskatīt, ka viņam būtu jāatbild par citas personas nodarītiem

zaudējumiem.

Par to, ka Ceļu satiksmes likums, arī Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums ir speciālās

tiesību normas, kas piemērojamas kopsakarībā, izmantojot ne tikai gramatisko, bet arī sistēmisko un teleoloģisko tulkošanas metodi, Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāts norādījis 2007.gada 7.novembra spriedumā lietā Nr.SKC-754/2007. Minētajā lietā prasība tika celta pret ceļu satiksmes

negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa īpašnieku, lai gan ar lietā iesniegtiem dokumentiem bija pierādīts, ka ceļu satiksmes negadījumu izraisījusi cita

persona, kurai automašīna nodota lietošanā uz mutiskas vienošanās pamata un kura negadījumā mirusi. Spriedumā secināts, ka likums izvēles tiesības celt

prasību ir saistījis ar automašīnas apdrošināšanas pienākumu un ka apelācijas instances tiesa nav piešķīrusi nozīmi transportlīdzekļa tiesīgā turētāja

atbildībai, kā rezultātā secināts, ka prasība pret transportlīdzekļa īpašnieku celta un apmierināta nepamatoti, un pārsūdzētais spriedums, ar kuru no

transportlīdzekļa īpašnieka tika piedzīta izmaksātā atlīdzība, tika atcelts.

Augstākās tiesas Civillietu departaments ar 2014.gada 31.marta spriedumu lietā Nr.SKC-16/2014 atcēlis apelācijas instances tiesas spriedumu,

kurā apelācijas instances tiesa, atzīstot transportlīdzekļa īpašnieku par atbildīgo personu OCTA līguma nenoslēgšanā, jo transportlīdzekļa tiesīgais

lietotājs ir miris, nebija ņēmusi vērā, ka saskaņā ar Civillikuma 1783.pantu ,,zaudējuma atlīdzības pienākums pāriet uz mantiniekiem”. Izskatot lietu

atkārtoti, apelācijas instances tiesa prasību noraidīja, jo atbildētājs – transportlīdzekļa īpašnieks – nav konkrētā transportlīdzekļa tiesīgā lietotāja

mantinieks un līdz ar to nevar atbildēt viņa vietā (Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2014.gada 4.jūnija spriedums lietā Nr. CA-1850/14,

ar Civillietu departamenta 2015.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-1615/2015 atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību

(C17129410)).

Tā kā lietā ir konstatēts, ka transportlīdzekļa tiesīgais lietotājs /pers. D/ ir miris, saskaņā ar Civillikuma 1783.pantu zaudējumu atlīdzības pienākums

pāriet uz mantiniekiem. Līdz ar to nav pamatots prasītājas secinājums, ka transportlīdzekļa tiesīgā lietotāja nāve būtu pamats prasības celšanai pret

transportlīdzekļa īpašnieku.

Civillietu tiesu kolēģija nepiekrīt prasītāja paskaidrojumos par apelācijas sūdzību norādītajam, ka atbildētāja kā transportlīdzekļa īpašnieka

deliktatbildības pamatā ir viņa pieļautā bezdarbība, jo no Civillikuma kopsakarā ar OCTA likuma 3.pantu un Ceļu satiksmes likuma 20.pantu izriet

transportlīdzekļa īpašnieka paaugstinātas rūpības pienākums, kas ietver arī pienākumu nepārtraukti sekot tam, kur atrodas transportlīdzeklis un kas to

vada, kā arī rūpēties, lai attiecīgā persona nepieļautu tiesību normām neatbilstošu rīcību.

Lietā nav strīda par to, ka, neapdrošinot civiltiesisko atbildību, transportlīdzekli vadīja /pers. D/, kurš arī atzīts par vainīgu ceļu satiksmes

negadījuma izraisīšanā (lietas 10.lapa). /pers. D/ kā rīcībspējīgai pilngadīgai personai tika nodots transportlīdzeklis lietošanā. Atbildētājam pēc

transportlīdzekļa nodošanas nebija pienākuma nepārtraukti sekot tam, kur atrodas transportlīdzeklis un kas to vada, kā arī rūpēties, lai attiecīgā persona

nepieļautu tiesību normām neatbilstošu rīcību, atbildētājam arī nebija iespējams veikt šādas darbības. Tiesas ieskatā tas apstāklis, ka atbildētājs nav veicis

darbības, lai tiktu reģistrēta īpašuma tiesību pāreja jaunajam īpašniekam, neveido cēlonisku sakaru ar transportlīdzekļa lietotāja /pers. D/ prettiesiskām

darbībām – vadot transportlīdzekli bez OCTA un pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumus, izraisot negadījumu un nodarot zaudējumus trešajai personai.

Pirmās instances tiesa, apmierinot prasību, nav ņēmusi vērā judikatūru līdzīgās lietās, un nav pareizi piemērojusi atbilstošās materiālo tiesību normas,

kā rezultātā prasība apmierināta nepamatoti.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam, tā kā prasība tiek noraidīta pilnīgi, no prasītājas par labu valstij piedzenami

iepriekš nesamaksātie izdevumi par tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu.

Kopējo pasta izdevumu apmērs apelācijas instances tiesā ir 4,37 EUR, kas apstiprinās ar ierakstīto vēstuļu sarakstiem (lietas 102.,103.lapa).

Prasītājai saskaņā ar Civilprocesa likuma 2041.pantu nosakāms desmit dienu termiņš sprieduma daļā par ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu

piedziņu labprātīgai izpildei.

REZOLUTĪVĀ DAĻA

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432. - 434.pantu, Zemgales apgabaltiesa

nosprieda

biedrības „Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” prasību pret /pers. B/ par zaudējumu piedziņu noraidīt pilnīgi.

Piedzīt no biedrības „Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” par labu valstij iepriekš nesamaksātos izdevumus par tiesas dokumentu

piegādi un izsniegšanu 4,37 EUR (četrus eiro 37 centus).

Noteikt biedrībai „Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās

dienas.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese referente I.Belicka

Tiesneši S.Maršāne

V.Sprudzāns