Court rejects partial property claim due to lack of evidence for artificial building division.

Lieta Nr. C06037309

PAC-0351, 2013.gads

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2013.gada 14.oktobrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Z.Pētersone,

tiesnese I.Grauda

un tiesnese A.Čerņavska

ar sekretāriem J.Mērpoli un S.Cini

izskatīja atklātā tiesas sēdē 2013.gada 30.septembrī Rīgā, Brīvības bulvārī 36

civillietu Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes prasībā

pret sabiedrību ar ierobežotu atbildību „Rafaero” par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu un

ievešanu valdījumā un sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rafaero” pretprasībā pret Latvijas Republikas

Zemkopības ministriju un Latvijas Lauksaimniecības universitāti par īpašuma tiesību atzīšanu uz

nekustamo īpašumu, sakarā ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rafaero” apelācijas sūdzību par

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 14.jūnija spriedumu, un Civillietu tiesu

palāta

konstatēja:

2009.gada 05.jūnijā Latvijas Republikas Zemkopības ministrija un Latvijas Lauksaimniecības universitāte

(turpmāk – LLU) cēla Zemgales apgabaltiesā prasību pret sabiedrību ar ierobežotu atbildību (turpmāk –

SIA) „Rafaero” par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu un ievešanu valdījumā, lūdzot tiesu

atzīt Latvijas valstij Zemkopības ministrijas personā īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu – ēku ar

kadastra apzīmējumiem/kadastra numuri/ /adrese/ un ievest Zemkopības ministriju šī nekustamā īpašuma

valdījumā. Prasītājas arī lūdza piedzīt no atbildētājas tiesas izdevumus un ar lietas vešanu saistītos

izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīts, ka nekustamais īpašums ar kadastra numuru /numurs A//adrese/ sastāv no

zemes gabala 2818 m2 platībā (zemes vienības kadastra apzīmējums /numurs B/) un zemesgrāmatā

neierakstītas ēkas. Ēkas vienai daļai – noliktavai – ir piešķirts kadastra apzīmējums /numurs C/, bet otrai

daļai – darbnīcai –kā nomas objektam ir piešķirts atsevišķs kadastra apzīmējums /numurs D/. Ēkas

dalījums nosacīti divās daļās laika gaitā radies nepamatoti, jo dabā ēka reāli nav sadalīta un projekts par

ēkas sadalīšanu divās daļās nav izgatavots.

Zeme un ēka savulaik uzņemta LLU bilancē kā noliktava - klēts /Nosaukums B/, jo no 1943.gada zemi un

tolaik uz tās esošās ēkas līdz LLU struktūrvienību reorganizācijai apsaimniekoja Latvijas

Lauksaimniecības akadēmijas pētījumu saimniecība /Nosaukums C/. To apstiprina 2008.gada

15.decembra arhīva izziņa Nr. 5-JP-7556 un 2009.gada 18.marta Jelgavas zonālā arhīva izsniegtais

izraksts Nr. 9-3/JP-539 ar Jelgavas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas (turpmāk –

TDP IK) 1977.gada 05.septembra rīkojumu Nr.273-r, kurā par ēkas /Adrese/īpašnieci minēta Latvijas

Lauksaimniecības akadēmijas mācību un pētījumu saimniecība /Nosaukums C/.

Pēc reorganizācijas atsevišķas būves (ēkas) nojauca, daļu zemes nodeva Jelgavas pašvaldībai, LLU rīcībā

atstājot 2818 m2 zemi ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ un uz tās esošo ēku. LLU 1990.gadā pēc

mutiskas vienošanās uz laiku atļāva ēkā esošās telpas izmantot rūpnīcai ,,RAF”.

1990.gada 03.aprīlī ar ,,RAF” direktora rīkojumu Nr. 341 tika izveidota deltaplanierisma sporta sekcija,

kas vēlāk pārtapa par sporta klubu ,,Rafaero”, kuram rūpnīca ,,RAF” vienā ēkas daļā ierādīja telpas

/adrese/ (toreiz - /Adrese/.

1994.gada 01.februārī LLU par ēkas daļu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ /adrese/ (toreiz –

/Adrese/) noslēdza nomas līgumu ar SIA ,,Lidonis Ltd” tā direktora /pers. E/ personā. Vēlāk SIA ,,Lidonis

Ltd” tika atzīta par maksātnespējīgu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 1994.gada 11.februārī sporta klubs ,,Rafaero” tika reģistrēts kā SIA

,,Rafaero” un par tās direktoru iecelts /pers. E/, kurš iepriekš vadīja par maksātnespējīgu kļuvušo SIA

,,Lidonis Ltd”. SIA ,,Rafaero” SIA ,,Lidonis Ltd” vietā turpināja aizņemt telpas /adrese/ (toreiz –

/Adrese/) un vēl šobrīd tur veic savu saimniecisko darbību. Prasītājas uzskatīja, ka SIA ,,Rafaero”, kas

šobrīd aizņem vienu ēkas daļu, telpās atrodas nelikumīgi. Jo ēka /adrese/ nekad nav piederējusi

rūpnīcai ,,RAF”.

Pamatojoties uz 2007.gada 06.novembrī Jelgavas domes zemes komisijas sēdē pieņemto lēmumu Nr.

12/6-1, ar kuru atzīts, ka īpašuma tiesības uz zemi 2818 m2 platībā /adrese/ (kadastra Nr. /numurs B/)

zemesgrāmatā nostiprināmas uz valsts vārda, zemes gabals tika ierakstīts zemesgrāmatā uz valsts vārda

Zemkopības ministrijas personā.

Prasībā norādīts, ka LLU, būdama Zemkopības ministrijas padotības iestāde, sāka ēkas kadastrālo

uzmērīšanu, taču to nebija iespējams veikt ēkas daļā – noliktavā ar kadastra apzīmējumu /kadastra

numurs/, ko aizņem SIA „Rafaero”, jo tās pārstāvis /pers. G/ kadastrālās uzmērīšanas izpildītāju un LLU

pārstāvjus ēkā neielaida, un par to 2008.gada 17.janvārī tika sastādīts akts.

Prasītājas uzskatīja, ka nekustamais īpašums, kas bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad –

LLU) mācību un pētījumu saimniecības /Nosaukums C/ pārziņā, joprojām atrodas LLU bilancē

(grāmatvedības pamatlīdzekļu uzskaitē) un ir piekritīgs valstij Zemkopības ministrijas personā, jo

likuma ,,Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā” 36.panta pirmās daļas 6.punkts nosaka, ka

ēkas (būves) zemesgrāmatās ierakstāmas uz valsts vai pašvaldības vārda, pamatojoties uz valsts vai

pašvaldības iestādes izziņu, kas apliecina, ka ēka (būve) ir valsts vai pašvaldības iestādes bilancē.

Zemes gabals 2818 m2 platībā (zemes vienības kadastra apzīmējums /numurs B/) ir ierakstīts Jelgavas

pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs E/2008.gada 20.oktobrī uz Latvijas valsts vārda

Zemkopības ministrijas personā. Atbilstoši Civillikuma 968.pantam, kas nosaka, ka uz zemes uzcelta un

cieši ar to savienota ēka atzīstama pār tās daļu, arī ēka ir ierakstāma zemesgrāmatā uz Latvijas valsts

vārda Zemkopības ministrijas personā. To, ka īpašums ir piekritīgs valstij, apliecina 2008.gada

15.decemvra arhīva izziņa Nr. 5-JP-7556 un 2009.gada 18.marta Jelgavas zonālā arhīva izsniegtais

izraksts Nr. 9-3/JP- 539.

Prasītājas norādīja, ka ne Zemkopības ministrija, ne arī LLU minēto īpašumu nevar apsaimniekot, jo

atbildētāja telpas ir aizņēmusi nelikumīgi un labprātīgi tās nevēlas atstāt. Tādēļ ir nepieciešams ievest

Zemkopības ministriju nekustamā īpašuma valdījumā.

Prasība celta, pamatojoties uz Civillikuma 927., 968., 995., 1044. un 1060.pantu.

2009.gada 15.oktobrī atbildētāja SIA „Rafaero” iesniedza tiesā paskaidrojumus, kuros prasību neatzina,

norādot, ka līdz 1988.gadam strīdus telpās tāpat kā visā pārējā strīdus ēkas daļā atradās bijušās

mikroautobusu rūpnīcas „RAF” noliktava, kurā glabājās šai rūpnīcai piederošs medicīniskais aprīkojums.

Noliktava bija rūpnīcas „RAF” valdījums un atradās rūpnīcas „RAF” bilancē. 1988.gada martā rūpnīcā

„RAF” tika izveidota sporta tehniskā sekcija, kuras darbībai tika atvēlētas strīdus telpas. Šī sporta

tehniskā sekcija savā pastāvēšanas laikā nodarbojās vienīgi ar deltaplanierismu: deltaplanieru

modulēšanu, konstruēšanu, izgatavošanu un lidojumu organizēšanu, kuru vadīja /pers. E/ (pašreizējais

atbildētājas valdes loceklis).

Atbildētāja paskaidroja, ka, pamatojoties uz 1990.gada 10.janvāra rūpnīcas „RAF” vadošo darbinieku

kopīgās sēdes protokolu Nr. 1, uz rūpnīcas „RAF” direktora 1990.gada 03.aprīļa pavēli Nr. 41 un uz

Jelgavas TDP IK priekšsēdētāja 1991.gada 02.maija rīkojumu Nr. 141-r uz rūpnīcas sporta tehniskās

sekcijas bāzes tika nodibināts Ultravieglo lidaparātu aviācijas tehniskais sporta klubs „Rafaero”, kuru

vadīja /pers. E/. Klubs turpināja darboties strīdus telpās kā sabiedriskā organizācija un tika dibināts, kad

Latvijas Republikā nebija vienota likuma par sabiedriskajām organizācijām.

Ar 1993.gada 20.novembri klubs „Rafaero” faktiski pārtrauca savu darbību, bet 1994.gada 11.februārī

Uzņēmumu reģistrā tika reģistrēta atbildētāja ar toreizējo nosaukumu SIA „Ultravieglo lidaparātu

aviācijas sporta klubs „Rafaero””, par kuras īpašnieku un direktoru kļuva bijušais kluba „Rafaero”

aktīvākais dalībnieks /pers. E/. Pēc atbildētājas nodibināšanas bijušā kluba „Rafaero” prezidents ar

pieņemšanas-nodošanas aktu 1994.gada 12.februārī nodeva telpas atbildētājas lietošanā, līdz ar to telpu

faktiskā valdītāja un apsaimniekotāja kopš 1994.gada 12.februāra ir atbildētāja un tās dalībnieki.

Mikroautobusu rūpnīcas „RAF” maksātnespējas un likvidācijas laikā ne administratori, ne likvidatori

necēla pretenzijas pret kluba, /pers. E/ un atbildētājas atrašanos strīdus telpās. Apsaimniekojot strīdus

telpas, atbildētājas dalībnieki personīgi ir ieguldījuši ne mazums līdzekļu, lai telpas savestu pienācīgā

stāvoklī. Atbildētājas atrašanos strīdus telpās ar savām darbībām faktiski atbalstījusi arī Jelgavas

pašvaldība. Tiesisku atrašanos strīdus telpās papildus apliecina Valsts ieņēmumu dienesta izsniegtā

atbildētājas struktūrvienības ,,Darbnīca” /adrese/ reģistrācijas apliecība.

Nevienai citai personai, izņemot LLU, nekad nav bijušas pretenzijas pret to, ka atbildētāja faktiski valda

pār strīdus telpām. Ņemot vērā vēsturisko situāciju, kādā atbildētāja kļuva par telpu lietotāju, jāatzīst, ka

viņa ir labticīgs telpu valdītājs, un nav pamata prasītāju apgalvojumiem, ka telpas ir aizņemtas

nelikumīgi.

Atbildētāja paskaidrojumos arī norādīja, ka 1994.gadā LLU pārstāvji ieradās pie /pers. E/ strīdus telpās,

mutiski apgalvojot, ka strīdus ēka pieder LLU. 1994.gada 01.februārī SIA „Lidonis Ltd” (likvidēts) tās

direktora /pers. E/ personā ar LLU parakstīja telpu nomas līgumu (bez norādes uz telpu adresi), taču

nomas maksājumus pārtrauca, kad vēlāk /pers. E/ secināja, ka LLU mutiskajam apgalvojumam par telpu

piederību nav nekāda juridiska pamatojuma.

Atbildētāja paskaidroja, ka LLU jau vairākkārt citās lietās neveiksmīgi mēģinājusi bez pierādījumiem

apgalvot, ka ēka un telpas, kurā saimnieko atbildētāja, pieder LLU.

Atbildētāja norādīja, ka ar Jelgavas domes 2000.gada 01.jūnija rīkojumu Nr. 152-rp zemes gabalam, uz

kura atrodas atbildētājas apsaimniekojamā ēkas daļa, tika noteikta adrese „/adrese/”, savukārt pārējai ēkas

daļai kopā ar attiecīgo zemes gabalu „/adrese/”. 2000.gada 13.jūlijā atbildētāja ar Jelgavas pilsētas domi

noslēdza zemes nomas līgumu Nr. 5/23Z-73, saskaņā ar kuru zemes gabals /adrese/ 1450 m 2 platībā tika

nodots aerokluba uzturēšanai. Ar Jelgavas pašvaldības administrācijas 2006.gada 11.janvāra rīkojumu 24-

ri adrese „/adrese/” pārdēvēta par „/Adrese/”. Kopš 2005.gada otrās puses ne Jelgavas dome, ne valsts

institūcijas ar atbildētāju apzināti neslēdz attiecīgās zemes gabala daļas nomas līgumu. Neskatoties uz to,

atbildētāja turpina uzkopt viņas apsaimniekošanā esošās ēkas daļas apkārtni un tai piegulošo zemes

gabalu.

Ar Jelgavas zemesgrāmatu nodaļas tiesneša 2008.gada 20.oktobra lēmumu īpašuma tiesības uz zemes

gabalu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ ir nostiprinātas Latvijas valstij Zemkopības ministrijas

personā, par ko atbildētāja uzzināja, saņemot prasības pieteikumu.

Atbildētāja uzskatīja par nepamatotu prasītāju apgalvojumu, ka ēkas dalījums nosacīti divās daļās laika

gaitā esot radies nepamatoti. Kopš ēkas vienā daļā sāka darboties „RAF” sporta tehniskā sekcija, ēka

faktiski vienmēr ir bijusi sadalīta divās daļās ar pamata sienu. Ēkai vienmēr ir bijušas divas atsevišķas

ieejas, ko apliecina Jelgavas domes 2000.gada 01.jūnija lēmums Nr. l52-rp par divu adrešu noteikšanu

katrā ēkas daļā un šīm daļām piegulošajos zemes gabalos, Jelgavas domes Finanšu komitejas 2000.gada

14.jūnija lēmums Nr. 13/29 un uz tā pamata noslēgtais 2000.gada 13.jūlija zemes nomas līgums ar

Jelgavas domes Nekustamā īpašuma nodaļu.

Prasītāju iesniegtā Latvijas Valsts vēstures arhīva 2008.gada 15.decembra izziņa Nr. 5-JP-7556 un tai

pievienotie dokumenti nepierāda, ka ēka, kuras daļā atrodas atbildētāja, būtu piederējusi LLU vai citām

trešajām personām, kuras savas tiesības uz ēku būtu nodevušas LLU. No šiem dokumentiem redzams, ka

1939.gadā /adrese/ atradās zemes īpašums ar vairākām būvēm, kuras dēvētas par Jelgavas pilsētas

Cietuma fermu, un šīs fermas īpašniece bijusi Tieslietu ministrija. Tikai no 1943.gadā sagatavotās

gruntsgabala kartītes Nr. 33 ir redzams, ka gruntsgabala, fonda Nr. 384, /adrese/ valdītājs ir Jelgavas

Lauksaimniecības akadēmija. Šajā kartītē ir norāde uz 11 ēkām, kas 1943 gadā atradās uz gruntsgabala

pēc adreses /adrese A/, tomēr šis saraksts nepierāda, ka šobrīd esošā strīdus ēka ir viena no tām ēkām, kas

norādītas šajā sarakstā. Prasītājas nav sagatavojušas dokumentus, kas apliecinātu Cīruļu ielas adrešu

maiņu atpakaļ uz /Adrese/ attiecīgām adresēm.

No prasītāju iesniegtā Jelgavas zonālā arhīva 2009.gada 18.marta izraksta Nr. 9-3/JP-5 un tam pievienotā

Jelgavas pilsētas TDP IK 1977.gada 05.septembra rīkojuma Nr. 273-r redzams, ka nolemts mainīt

/Adrese/ ielas namu numerāciju, t.i., trīs namiem /adrese/ izmainītas adreses uz /AdreseS/. Visās šajās

adresēs atradušās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācību un pētījumu saimniecības /Nosaukums

C/ īpašumā esošas dzīvojamās ēkas, nevis saimnieciska rakstura ēkas. Strīdus ēka bijusi noliktava – klēts,

par ko liecina pašas strīdus ēkas konstrukcija, un nekad nav bijusi dzīvojamā ēka.

Atbildētāja norādīja, ka nav pierādījumu, kas apstiprinātu, ka daļa no ēkām ir nojaukta, daļa no zemes

nodota pašvaldībai un LLU rīcībā atstāta zeme 2818 m 2 platībā un uz tās esošā ēka (strīdus ēka), kā arī,

ka ēku uz mutiskas vienošanās pamata LLU 1990.gadā atļāva izmantot rūpnīcai „RAF”. Tā kā strīdus ēka

līdz pat 1988.gadam bija bijušās rūpnīcas „RAF” valdījumā, kurā atradās noliktava un kurā no 1988.gada

darbojās rūpnīcā izveidotā sporta tehniskā sekcija, kas, savukārt, tika pārveidota par sabiedrisko

organizāciju ar nosaukumu „Rafaero”, tad nevar būt patiess prasītāju apgalvojums, ka LLU ēku nodevusi

„RAF” lietošanā 1990.gadā.

Prasītājas nevar pierādīt, ka tā ēka, kurā saimnieko atbildētāja, ir viena no ēkām, par kurām ir iesniegti

prasītāju dokumenti. No prasītāju iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka prasītājas faktiski iesniegušas

iespējamus pierādījumus par ēku, kuras šobrīd vairs nav.

Nav patiess un nav pierādīts arī prasītāju arguments, ka strīdus ēkas adrese kādreiz bijusi /Adrese/ No

Jelgavas pilsētas DDP IK 1977.gada 05.septembra rīkojuma Nr. 273-r redzams, ka trīs namiem, kuri

kādreiz bijuši pēc vienas adreses /adrese B/, nolemts mainīt namu numerāciju un piešķirt trīs adreses,

t.i., /adrese//adrese/ un /adrese/. Savukārt, strīdus ēkai nekad nav bijusi adrese /Adrese/. Tāpat ēka

1977.gadā /adrese/ (dzīvojamā ēka) nav tā pati ēka, kas 2009.gadā bija /Adrese/ (saimnieciska rakstura

ēka).

Atbildētājas rīcībā ir to ēku plānojuma kopija, kuras pēc prasītāju ieskata kādreiz bijušas LLU valdījumā.

Saskaņā ar šo plānojumu ir redzams kādreiz esošo ēku izvietojums, plānā ir norāde uz to, kuras ēkas plāna

izgatavošanas laikā bija nojauktas un kuras eksistēja dabā. Minētājā plānā ir redzams, ka ēka/Adrese/, kas

apzīmēta ar ciparu „47”, ir atsevišķa ēka, tāpat redzams, ka atsevišķa ēka Aviācijas ielā ir apzīmēta ar

ciparu „51”. Šobrīd šīs ēkas, kas plānā bija apzīmētas ar cipariem „47” un „51”, fiziski vairs neeksistē:

ēkā ar Nr. „47” vairākus gadus bija ugunsgrēks un tā ir nopostīta, ēku „51” vairākus gadus atpakaļ LLU

nojauca.

Fakts, ka zemes gabalu /adrese/ prasītājām izdevies ierakstīt zemesgrāmatā uz valsts vārda tieši

Zemkopības ministrijas personā, nepierāda, ka prasītājai LLU ir jebkādas tiesības uz strīdus ēku.

Civillikuma 968.pants nav piemērojams burtiski. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas zemes

un ēku denacionalizācijas un zemes reformas gaitā radās daudzas līdzīgas situācijas, kad zemes īpašnieks

(valdītājs) ir viena persona un ēku īpašnieks (valdītājs) – cita persona, vai arī gadījumi, kad ēku vai zemes

īpašnieks (valdītājs) uz laiku palikuši nenoskaidroti.

Zemkopības ministrijas ievešana valdījumā strīdus ēkas daļā, kuru apsaimnieko un uztur atbildētāja, ir

līdzvērtīga atbildētājas izlikšanai bez tiesiska pamata no strīdus telpām. Atsaucoties uz Civillikuma

909.panta otro daļu, 919.pantu, atbildētāja uzskatīja, ka aizsargājams ir SIA „Rafaero” tiesiskais

valdījums, jo tā ēkas faktiski valda kopš savas dibināšanas, šis faktiskais valdījums (turējums) tika iegūts

uz tiesiska pamata.

2010.gada 06.septembrī SIA „Rafaero” cēla Zemgales apgabaltiesā pretprasību pret Zemkopības

ministriju un LLU, lūdzot tiesu atzīt SIA „Rafaero” īpašuma tiesības uz ēkas daļu (noliktavu) ar kadastra

numuru /numurs F/ /kadastra numurs/ /adrese/ 311,8 m2 platībā uz ieilguma pamata.

Pretprasības pieteikumā norādīts, ka SIA „Rafaero” SIA „Rafaero” strīdus ēkas daļu aizņem un darbojas

tajā ilggadīgi. Otru ēkas daļu – darbnīcu, kas kadastrā apzīmēta ar Nr. /kadastra numurs/ un uz kuru arī

pretendē prasītāja, aizņem SIA ,,Aldim”. Līdz 1988.gadam strīdus telpās, tāpat kā visā pārējā ēkas daļā,

atradās bijušās mikroautobusu rūpnīcas ,,RAF” noliktava. Tā atradās rūpnīcas „RAF” teritorijā, bija

rūpnīcas valdījumā un atradās tās bilancē.

Pretprasībā pamatota ar atbildētājas 2009.gada 15.oktobra rakstveida paskaidrojumos izklāstītajiem

faktiem un motīviem, papildus norādot, ka, tā kā strīdus telpas atrodas SIA „Rafaero” tiesiskā valdījumā

bez pārtraukuma jau kopš 1994.gada, t.i., vairāk nekā 16 gadu, tad var uzskatīt, ka sabiedrība ir ieguvusi

uz tām īpašuma tiesības uz ieilguma pamata. LLU ar SIA sporta klubu „Rafaero” un /pers. E/ ir tiesājusies

jau 1998. un 2000.gadā, apgalvojot, ka strīdus telpas pieder LLU un lūdzot tiesu izlikt SIA no šīm telpām.

Abos gadījumos LLU prasības netika apmierinātas. Tiesas, izvērtējot lietā esošos dokumentus, ar

spriedumiem konstatēja, ka LLU nav pierādījusi savu apgalvojumu par to, ka strīdus telpas pieder LLU

vai ka tās bijušas LLU valdījumā. Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2000.gada 19.janvāra

spriedums lietā Nr. AC-2-25/13 un Jelgavas tiesas 2000.gada 07.novembra lēmums lietā Nr. 2-382/9 ir

stājušies likumīgā spēkā un saskaņā ar Civilprocesa likuma 203.panta trešo daļu pēc sprieduma stāšanās

likumīgā spēkā lietas dalībnieki, kā arī viņu tiesību pārņēmēji nav tiesīgi citā procesā apstrīdēt tiesas

nodibinātos faktus.

Pretprasības iesniedzēja neiebilda, ka strīdus zemes gabals ir ierakstīts zemesgrāmatā kā vispār Latvijas

valstij piederošs, bet iebilduma pret to, ka šis zemes gabals ir ierakstīts zemesgrāmatā kā valsts īpašums

tieši Zemkopības ministrijas personā. Pretprasības iesniedzējas ieskatā zemes gabals Zemkopības

ministrijas īpašumā ir nonācis bez tiesiska pamata.

Pretprasība pamatota ar Civillikuma 876.panta pirmo daļu, 896., 998., 1006.pantu, 1007.panta 2.punktu,

1013., 1018., 1022., 1024., 1030., 1031.pantu.

2010.gada 14.oktobrī prasītājas Zemkopības ministrija un LLU iesniedza paskaidrojumus par pretprasību,

kuros pretprasību neatzina un lūdza noraidīt.

Prasītājas nepiekrita atbildētājas uzskatam, ka strīda objekts esot iegūts īpašumā uz ieilguma pamata, jo

SIA „Rafaero” esot to valdījusi kopš 1994.gada. Prasītāju ieskatā īpašums, lai to iegūtu uz ieilguma

pamata, ir jāvalda Civillikumā noteikto laiku, t.i., desmit gadu saskaņā ar Civillikuma 1024.pantu un

atbilstoši minētā likuma 1018.pantam valdījumam jābūt nepārtrauktam. Turklāt, atbilstoši Civillikuma

1019.panta 3.punktam, ieilgumam vajadzīgais valdījums uzskatāms par pārtrauktu, kad ieguvējs sakarā ar

tiesas aicinājumu vai īpašnieka celtu protestu kļūst par ļaunticīgu valdītāju. Valdīšanu pārtrauc jau

prasības celšana vien, neatkarīgi no tās iznākuma. Par ļaunticīgu valdītāju persona kļūst no brīža, kad tā

saņem tiesas pavēsti un prasības pieteikumu. Atbildētāja, norādot, ka LLU par strīda telpām ar SIA

„Rafaero” un /pers. E/ ir tiesājusies vairākkārt, jau ir apliecinājusi, ka valdījums uzskatāms par pārtrauktu.

1999.gada 22.septembrī Jelgavas tiesā tika izskatīta LLU prasība izlikt /pers. E/ kā SIA „Lidonis”

direktoru no strīda telpām (/adrese/, 51). Minētajā spriedumā norādīts, ka strīda telpās saimniecisko

darbību veic SIA „Rafaero”. Arī 2000.gada 19.janvārī Zemgales apgabaltiesa izskatīja LLU prasību

pret /pers. E/ par viņa izlikšanu no strīda telpām. /pers. E/ vienlaikus bija gan SIA „Lidonis”, gan SIA

„Rafaero” valdes loceklis. Tātad atbildētāja strīda telpas nepārtraukti ir valdījusi tikai piecus gadus.

Prasītājas arī norādīja, ka saskaņā ar Civillikuma 1013.panta normām, lai lietu iegūtu ar ieilgumu, tā

jāvalda labā ticībā, t.i., nezinot šķēršļus, kas nepieļauj iegūt to par īpašumu. Tas, ka tiesāšanās ar LLU par

strīdus ēku sākās jau 1999.gadā, prasītāju ieskatā liecina par to, ka atbildētāja nevar valdīt labā ticībā, jo

pats tiesāšanās fakts vien liek šaubīties par valdīšanas tiesiskumu. Tādējādi atbildētāja nav uzskatāma par

labticīgu ieguvēju.

Prasītājas vērsa tiesas uzmanību uz to, ka Civillikuma 1006.pantā noteikts, ka valdījumam, lai tas dotu

tiesību iegūt kādu lietu īpašumā ar ieilgumu, jābalstās uz tāda tiesiska pamata, kas jau pats par sevi varētu

piešķirt īpašuma tiesību, bet kam attiecīgā gadījumā sevišķa šķēršļa dēļ īpašuma iegūšana nav tūliņ

sekojusi. Šo tiesisko pamatu uzskaitījums sniegts Civillikuma 1007.pantā.

Tātad īpašuma iegūšanas pamatā jābūt tiesiskam darījumam. Atbildētāja norādījusi, ka strīdus

nekustamais īpašums ir iegūts tiesiskā darījumā, proti, ar pieņemšanas-nodošanas aktu, taču neviens

normatīvais akts nenosaka, ka īpašuma tiesības var iegūt, pamatojoties uz pieņemšanas-nodošanas aktu.

Pieņemšanas-nodošanas akts tikai apstiprina īpašuma nodošanu lietojumā, bet tas nerada īpašuma tiesības.

Ar Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 14.jūnija spriedumu Latvijas Republikas

Zemkopības ministrijas un LLU prasība apmierināta: Latvijas valstij Latvijas Republikas Zemkopības

ministrijas personā atzītas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu – ēku ar kadastra apzīmējumiem

0/kadastra numuri/ /adrese/ un Zemkopības ministrija ievesta šī nekustamā īpašuma valdījumā. SIA

„Rafaero” pretprasība par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu ar ieilgumu noraidīta.

No atbildētājas Zemkopības ministrijas labā piedzīti tiesas izdevumi sakarā ar samaksāto valsts nodevu

582,12 lati un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi tiesas pavēstu nosūtīšanai 3,30 lati, kopā piedzīti

585,42 lati. Savukārt valsts labā no atbildētājas piedzīti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par tiesas

pavēstu nosūtīšanu 3,92 lati.

Tiesa spriedumā konstatēja, ka strīdus ēkas daļa atrodas uz zemes gabala /adrese/ ar kadastra

apzīmējumu/kadastra numurs/. Minētais zemes gabals 2008.gada 08.oktobrī reģistrēts Jelgavas

zemesgrāmatu nodaļas Jelgavas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs G/uz Latvijas valsts

vārda Zemkopības ministrijas personā. Pamats: 2008.gada 03.oktobra uzziņa Nr. 8.3.-2/4516 par valstij

piekrītošo zemes gabalu (l.l. 12).

Sakarā ar atbildētājas iebildumiem pret zemesgabala reģistrāciju Latvijas valstij tieši Zemkopības

ministrijas personā tiesa norādīja, ka nav strīda par to, ka minētais nekustamais īpašums – zemes gabals

/adrese/ ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/atbildētājai nekad nav piederējis, kā arī nav runa par to,

ka atbildētājai būtu tiesisks pamats pretendēt uz īpašuma tiesību atzīšanu uz šo zemes gabalu. Ņemot vēra

Civillikuma 1044.panta nosacījumus, saskaņā ar kuriem ierosināt īpašuma strīdu var lietas īpašnieks, tiesa

norādīja, ka SIA „Rafaero” nav tiesību iebilst pret to, ka minētais zemesgabals nostiprināts Latvijas valstij

Zemkopības ministrijas personā.

Tiesa konstatēja, ka uz minētā zemes gabala atrodas strīdus ēka ar kadastra apzīmējumiem /kadastra

numuri/. Atbildētāja lieto strīdus ēkas daļu ar kadastra apzīmējumu Nr. /kadastra numurs/, kura

atbildētājai tika nodota 1994.gada 12.februārī ar pieņemšanas-nodošanas aktu, no kura izriet, ka

sabiedriskā organizācija aviācijas sporta tehniskais klubs (turpmāk – ASTK) „Rafaero” sakarā ar darbības

pārtraukšanu nodod SIA „Rafaero” telpu 200 m2 platībā atbilstoši plānam (l.l. 171, 172). Telpas nodošana

notika atbilstoši ASTK „Rafaero” biedru kopsapulces lēmumam, saskaņā ar kuru tika nolemts, ka SIA

„Rafaero” ir ASTK „Rafaero” tiesību un saistību pārņēmējs un ASTK „Rafaero” nodod SIA „Rafaero”

tās rīcībā esošās telpas (plānā Nr. 1) 200 m2 platībā (l.l. 167-168, 169).

No atbildētājas paskaidrojumiem un lietas materiāliem tiesa izdarīja secinājumu, ka strīdus ēka, kas

atradās rūpnīcas „RAF” teritorijā, 1990.gadā tika piešķirta aviācijas sporta tehniskajam klubam

„Rafaero”, kas tika nodibināts kā sabiedriskā organizācija uz rūpnīcas „RAF” sporta tehniskās sekcijas

pamata, kas izriet no rūpnīcas „RAF” direktora /pers. L/ /datums/pavēles Nr. 341 (l.l. 148-149, 150),

Jelgavas TDP IK 1991.gada 02.maija rīkojuma Nr. 141-r (l.l. 44), telpu plāna, kurā norādīts lietotājs (l.l.

146). Atbilstoši minētajai „RAF” direktora pavēlei, galvenajam grāmatvedim tika uzdots nodod kluba

bilancē deltaplānu un aviomodeļu sekcijas uzskaitē esošos pamatlīdzekļus un apgrozāmos līdzekļus.

Tajā pašā laikā lietā nav pierādījumu tam, ka strīdus ēka bija rūpnīcas „RAF” bilancē un, izpildot minēto

pavēli, bija nodota sabiedriskās organizācijas ASTK „Rafaero” bilancē. No „RAF” maksātnespējas

administratora /pers. M/ 2010.gada 02.novembra vēstules Nr. 02.11.2010-011 tiesa secināja, ka ēka

/adrese/ rūpnīcai „RAF” nav piederējusi. Tātad rūpnīca „RAF” nevarēja to nodot sabiedriskajai

organizācijai ASTK „Rafaero” īpašumā, tikai lietošanā, t.i., rūpnīca „RAF”, nebūdama ēkas īpašniece,

nevarēja nošķirt šo ēku kā savas mantas daļu klubam saimnieciskās darbības veikšanai.

Ņemot vērā, ka tiesai nav pamata atzīt, ka strīdus ēka piederēja sabiedriskajai organizācijai ASTK

„Rafaero”, tad nav arī pamata atzīt, ka sabiedriskā organizācija ASTK „Rafaero” ar 1994.gada

12.februāra pieņemšanas-nodošanas akru būtu nodevusi to SIA „Rafaero” īpašumā.

Tiesa atsaucās uz Civillikuma 1006.pantu, saskaņā ar kuru valdījumam, lai tas dotu tiesību iegūt kādu

lietu par īpašumu ar ieilgumu, jābalstās uz tāda tiesiska pamata, kas jau pats par sevi varētu piešķirt

īpašuma tiesību, bet kam attiecīgā gadījumā sevišķa šķēršļa dēļ īpašuma iegūšana nav tūliņ sekojusi.

Tiesa uzskatīja, ka konstatētajos apstākļos nav pamata secināt, ka SIA „Rafaero” valdījums balstītos uz

tāda tiesiskā pamata, kas varētu piešķirt īpašuma tiesību, līdz ar to nav arī pamata SIA „Rafaero” īpašuma

tiesību atzīšanai uz strīdus ēkas daļu ar kadastra Nr. /numurs A/(noliktava) ar ieilgumu.

Tiesa vienlaikus norādīja, ka, novērtējot prasītāju iesniegtos rakstveida pierādījumus, nav guvusi

pārliecību, ka strīdus ēka kādreiz būtu bijusi LLU bilancē.

Tiesa norādīja, ka strīdus ēka /adrese/ ir saimnieciskā ēka, kurā ietilpst noliktava ar kadastra

apzīmējumu /kadastra numuri/ Lietas materiālos atrodas inventarizācijas lieta ēkas daļai ar kadastra

apzīmējumu /kadastra numurs/ (l.l. 190-192), no kuras izriet, ka strīdus ēka ir ķieģeļu mūra ēka.

No lietas materiāliem izriet, ka nekustamā īpašuma /adrese C/ iepriekšējā adrese bija /adrese/ (pirms tam

– /adrese/, gruntsgabala Nr.384 F). Atbilstoši Valsts fonda zemju ieguvēju sarakstam, zemes gabals

piederēja Tieslietu ministrijai (l.l. 23-24). Atbilstoši Latvijas statistikas pārvaldes 1943.gada tautas

skaitīšanas gruntsgabala kartītei, nekustamā īpašuma /adrese A/ valdītājs bija Jelgavas Lauksaimniecības

Akadēmija. Uz gruntsgabala atradās 11 ēkas, no tām 5 ēkas bija mūra ēkas: 1-stāva dzīvojamā māja,

govju kūts, zirgu stallis, labības klēts un darbnīca, pārējas ēkas – koka ēkas (l.l. 28).

Lietas materiālos atrodas arhīva plāns, kurā tika atzīmēti gruntsgabali /Adrese/ tostarp gruntsgabals Nr.

384 F, kurā atzīmētas 5 ēkas (l.l. 21). Tiesa atzina, ka neviena no tām, ņemot vērā izvietojumu

gruntsgabalā attiecībā pret /Adrese/ un ēku konfigurāciju, neatbilst ēkai, kas pašlaik atrodas uz zemes

gabala /adrese/.

Tiesa konstatēja, ka ar Jelgavas pilsētas DDP IK 1977.gada 05.septembra rīkojumu Nr. 273-n (l.l. 17) tika

apstiprināta numerācijas maiņa – adrese /adrese B/ izmainīta uz /adrese/. No rīkojuma izriet, ka pēc

minētās adreses tajā brīdī atradās trīs ēkas, bet visas trīs ēkas bija dzīvojamās ēkas. Līdz ar to tiesa

apšaubīja, vai strīdus ēka pastāvēja uz minētā rīkojuma izdošanas brīdi.

Tiesa norādīja, ka iepriekš minētajā inventarizācijas lietā ēkas daļai ar kadastra apzīmējumu/kadastra

numurs/) ekspluatācijas uzsākšanas gads ir 1980.gads (l.l. 190-192).

Ar Jelgavas domes 2000.gada 01.jūnija rīkojumu Nr. 152-rp „Par adreses noteikšanu /Adrese/” zemes

gabalam, uz kura atrodas SIA „Rafaero” ēkas daļa, noteikta adrese /adrese C/, zemes gabalam, uz kura

atrodas SIA „Aldim” ēkas daļa – /adrese/ (l.l. 59). No minētā rīkojuma secināms, ka strīdus ēkai tajā brīdi

pirmo reizi tika piešķirta adrese, kas atbilst vēsturiskajai adresei /adrese B/.

Ar Jelgavas pašvaldības administrācijas 2007.gada 23.novembra rīkojumu Nr. 966-ri nekustamajam

īpašumam ar zemes kadastra Nr. /numurs A/noteikta vienota adrese /adrese D/ (l.l. 30).

Tiesa atzina, ka lietā nav pierādījumu, kas būtu par pamatu secinājumam, ka tieši strīdus ēka atrodas LLU

bilancē un ka tieši strīdus ēku LLU iznomāja rūpnīcai „RAF”.

Tiesa konstatēja, ka pierādījumus par strīdus ēkas piederību LLU (arhīva izziņas, plānu, LLU bilanci)

Zemgales apgabaltiesa jau ir vērtējusi 2000.gada 19.janvāra spriedumā civillietā Nr. AC-2-25/13, 2000.g.

LLU prasībā pret /pers. E/ par telpu izņemšanu no nelikumīga valdījuma un izlikšanu, atzīstot, ka nav

iesniegti pierādījumi, kas apstiprinātu, ka strīdus ēkas atradās prasītājas valdījumā vai bija tās īpašumā

(l.l. 51-53). Spriedums stājies likumīgā spēkā.

Tiesa gan uzskatīja, ka šobrīd šiem apstākļiem nav izšķirošās nozīmes, jo valsts tiesības Zemkopības

ministrijas personā uz zemes gabalu ar kadastra Nr. /numurs A/ir nostiprinātas zemesgrāmatā.

Tiesa atsaucās uz likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma

tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.panta ceturto daļu, kas paredz, ka ēkas

(būves), kuras Zemesgrāmatu nodaļā, Valsts zemes dienestā vai pašvaldībā nav reģistrētas kā patstāvīgi

īpašuma objekti, uzskatāmas par zemes īpašnieka īpašumu atbilstoši Civillikuma 968.pantam.

Civillikuma 968.pants paredz, ka uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu.

Tāpat tiesa norādīja, ka saskaņā ar Civillikuma 1044.pantu īpašuma prasību īpašnieks var celt pret katru,

kas prettiesīgi aiztur viņa lietu; tās mērķis ir atzīt īpašuma tiesību un sakarā ar to piešķirt valdījumu.

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskatīja, ka konstatētajos apstākļos ir pietiekošs pamats prasītājas īpašuma

tiesību atzīšanai uz minēto strīdus saimniecības ēku, pamatojoties uz likuma „Par atjaunotā Latvijas

Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku

un kārtību” 14.panta ceturto daļu un Civillikuma 968.pantu.

2011.gada 19.jūlijā atbildētāja SIA „Rafaero” iesniedza apelācijas sūdzību par Zemgales apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 14.jūnija spriedumu pilnā apjomā, lūdzot prasību pilnīgi noraidīt un

pretprasību apmierināt.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka, kā spriedumā atzinusi arī tiesa, lietā nav pierādījumu par to, ka strīdus

ēka jebkad būtu bijusi LLU bilancē un ka tieši strīdus ēku LLU savulaik iznomājusi rūpnīcai „RAF”.

Prasītājas nevar pamatot, kādēļ strīdus ēka atrodas LLU bilancē. Prasītāju un atbildētājas rīcībā ir tikai

izziņas un informācija par to, ka zemes gabals /adrese/ (nevis ēka) ir piekritīgs valstij, pie kam bez

norādes Zemkopības ministrijas personā. Lietā ir pierādījumi, uz kuriem sprieduma motīvu daļā atsaucas

arī tiesa, ka gruntsgabala Nr. 384 F un uz tā esošo ēku (agrākā adrese /adrese A/) īpašniece vēsturiski ir

bijusi Tieslietu ministrija. Zemesgabals bija nostiprināms uz valsts vārda Finanšu ministrijas personā,

taču Zemkopības ministrijai, kura darbojas LLU interesēs, ir izdevies panākt, ka šis zemes gabals

Jelgavas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs G/ir reģistrēts uz valsts vārda Zemkopības

ministrijas personā. Atbildētāja iebilda, ka šis zemes gabals ir ierakstīts zemesgrāmatā kā valsts īpašums

tieši Zemkopības ministrijas personā.

Atbildētāja nepiekrita prasītāju apgalvojumam par to, ka LLU strīdus ēku apsaimnieko kopš 1943.gada.

Ilgus gadus vēl padomju laikā teritorija (ne tikai strīdus ēkas teritorija) lielā daļā netika ne apsaimniekota,

ne uzturēta.

Atbildētāja uzskatīja par nepamatotu prasību arī daļā par Zemkopības ministrijas ievešanu strīdus ēkas,

kuru apsaimnieko un uztur SIA „Rafaero”, valdījumā. Atbildētājas atrašanās strīdus ēkas daļā ir tiesiska,

tāpat tiesisks ir atbildētājas faktiskais valdījums strīdus ēkas daļā. Zemkopības ministrijas ievešana

valdījumā strīdus ēkas daļā, kuru apsaimnieko un uztur SIA „Rafaero”, ir līdzvērtīga atbildētājas

izlikšanai bez tiesiska pamata no strīdus telpām, kas neatbilst Civillikuma 919.pantā noteiktajam. Tiesa

savu spriedumu daļā par Zemkopības ministrijas ievešanu strīdus īpašuma valdījumā vispār nav

motivējusi.

Apmierinot prasību, tiesa, cita starpā, nav ņēmusi vērā faktu, ka prasība šajā gadījumā ir celta pret neīsto

atbildētāju. Lietā nav pierādījumu par to, ka strīdus ēka kādreiz būtu piederējusi vienai vai otrai prasītājai,

ka tā kādreiz bijusi vai ir LLU bilancē. Strīdus ēka būtībā ir bezīpašnieka manta, kas saskaņā ar

Civillikuma 416. un 930.pantu piekrīt valstij Finanšu ministrijas personā. Šādos apstākļos īstā atbildētāja

šajā īpašuma prasībā faktiski ir Finanšu ministrija, nevis SIA „Rafaero”, tādējādi celtā prasība ir

noraidāma, savukārt pretprasība ir pamatota un apmierināma.

Atbildētājas ieskatā „RAF” maksātnespējas administratora 2010.gada 02.novembra vēstule būtībā

neapgāž faktu, ka strīdus ēka savā laikā ir piederējusi rūpnīcai „RAF” un ka pretprasībā norādītajos

apstākļos uz tiesiska pamata tā ir nodota atbildētājas īpašumā. Vērā ņemams fakts, ka AS „RAF”

maksātnespējas laikā un to likvidējot ne administratori, ne likvidatori nav cēluši pretenzijas pret kluba

„Rafaero”, /pers. E/ un atbildētājas atrašanos strīdus telpās, no kā secināms, ka strīdus ēka (ēkas daļa) jau

tajā laikā pretprasībā norādītajos apstākļos bija nonākusi atbildētājas īpašumā.

Strīdus ēka bija saimniecības ēka, kurā savulaik glabājās rūpnīcai „RAF” piederošs medicīniskais

aprīkojums. No inventarizācijas lietas redzams, ka ēkai ir dzelzsbetona-betona pamati (materiāli, kuru

vēsturiskās ēkas celtniecības laikā – Latvijas pirmās republikas laikā –

vispār vēl nebija). Ēkas apbūves laukums ir 205,4 m2. Kā redzams no lietā esošās inventarizācijas lietas,

ēkas daļai ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/, kuru lieto SIA „Rafaero”, ēkas apbūves laukums ir

377,4 m2. Tātad visas strīdus ēkas kopējais apbūves laukums ir 582,8 m 2. Tai pašā laikā no lietā esošām

arhīva izziņām (Jelgavas Zonālā arhīva 2009.gada 18.marta izziņas Nr. 9-3/JP -539 un 2008.gada

15.decembra arhīva izziņas Nr. 5-JP -7556) ir redzams, ka ēkas, par kurām runā prasītājas, ir 3

dzīvojamās ēkas, kuru kopējā apbūves platība ir daudz mazāka – 435 m2 (2 dzīvojamo ēku apbūves

kopplatība ir 285 m2 un vienas koka dzīvojamās ēkas apbūves platība ir 150 m2), no kā secināms, ka

strīdus ēka varētu būt uzbūvēta no jauna nojauktas ēkas vietā rūpnīcas „RAF” pastāvēšanas laikā. Ņemot

vērā minētos argumentus, ka strīdus ēka nav vēsturiskā ēka, kas būvēta pirmās Latvijas Republikas laikā,

atbildētāja lūdza pirmās instances tiesai dot iespēju, pieaicinot speciālistu-ekspertu būvniecības

jautājumos, noteikt, kurā laikā šī strīdus ēka ir celta, taču tiesa lūgumu noraidīja, pārkāpjot Civilprocesa

likuma 9.pantu un neievērojot 10.pantā noteikto pušu sacīkstes principu.

Atbildētājas ieskatā nav taisnīgi, ka uz apšaubāmu dokumentu pamata Zemkopības ministrijai, tikai tādēļ

vien, ka tā šobrīd ir zemes gabala īpašniece, saskaņā ar tiesas spriedumu, tiek dota iespēja iegūt īpašumā

arī uz tā esošo ēku, ar kuru prasītājām citādi nav nekāda sakara. Lietā ir pietiekoši pierādījumi tam, ka

atbildētāja strīdus ēku aizņem tiesiski, darbojas tajā jau kopš 1994.gada bez pārtraukuma un ka viņa ir

labticīga telpu valdītāja, tādēļ viņai ir atzīstamas īpašuma tiesības uz strīdus ēkas daļu (noliktavu) uz

ieilguma pamata.

2011.gada 22.augustā prasītājas Zemkopības ministrija un LLU iesniedza paskaidrojumus par apelācijas

sūdzību, kuros norādīja, ka apelācijas sūdzībā izteiktos argumentus tiesa ir vērtējusi un ar spriedumu

noraidījusi. Apelācijas sūdzībā nav izteikti jauni fakti un argumenti par lietas apstākļiem. Prasītājas

piekrita tiesas viedoklim, bet atbildētājas apelācijas sūdzību uzskatīja par nepamatotu un noraidāmu.

Apelācijas instances tiesas sēdē prasītājas Zemkopības ministrijas pilnvarotais pārstāvis /pers. S/ un

prasītājas Latvijas Lauksaimniecības universitātes pilnvarotais pārstāvis /pers. T/ prasību uzturēja uz tajā

norādītajiem motīviem un pretprasību un apelācijas sūdzību neatzina.

Atbildētājas SIA „Rafaero” pārstāvis valdes loceklis /pers. E/ un pilnvarotā pārstāve /pers. V/ prasību

neatzina un pretprasību un apelācijas sūdzību uzturēja uz tajās izklāstīto motīvu pamata.

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta, izvērtējusi lietas materiālus un lietas dalībnieču pārstāvju

paskaidrojumus tiesas sēdē, uzskata, ka Zemkopības ministrijas prasība kā daļēji pamatota un pierādīta ir

apmierināma daļēji, Latvijas Lauksaimniecības universitātes prasībā tiesvedība izbeidzama, savukārt SIA

„Rafaero” pretprasība pilnīgi noraidāma.

Civillietu tiesu palātas ieskatā apgabaltiesas spriedumā ietvertais pamatojums attiecībā uz SIA „Rafaero”

pretprasības noraidīšanu un Zemkopības ministrijas prasības apmierināšanu daļā par īpašuma tiesību

atzīšanu uz nekustamo īpašumu noliktavu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ /adrese/ un

Zemkopības ministrijas ievešanu šī īpašuma valdījumā ir pareizs un pilnībā pietiekams. Līdz ar to

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta pievienojas Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas

2011.gada 14.jūnija sprieduma motivācijai šajā daļā, kā to atļauj Civilprocesa likuma 432.panta piektā

daļa.

Gandrīz visi apelācijas sūdzības argumenti attiecībā uz minēto daļu jau ir plaši iztirzāti apgabaltiesas

sprieduma motivācijā, kurai, kā jau minēts, Civillietu tiesu palāta pievienojas. Tomēr attiecībā uz

apelācijas sūdzības argumentiem Civillietu tiesu palāta vēl papildus norāda, ka lietā nav ņemami vērā

apelatores apsvērumi par to, kādēļ īpašuma tiesības uz zemes gabalu ar kadastra numuru /numurs

A//adrese/, uz kura atrodas strīdus ēkas, nebija pamata nostiprināt valstij Zemkopības ministrijas personā.

Īpašuma tiesības uz zemi šajā lietā nav ne izskatāmās prasības, ne pretprasības priekšmets; šādi prasījumi

nav celti. Īpašuma tiesības uz zemes gabalu valstij Zemkopības ministrijas personā ir nostiprinātas

zemesgrāmatā, un šīs lietas ietvaros minētā ieraksta zemesgrāmatā likumība nav apšaubāma.

Apelatores argumenti par to, ka tā strīdus ēkas lietošanas tiesības ieguvusi tiesiskā ceļā, nevar būt pamats

ne prasības noraidīšanai, ne pretprasības apmierināšanai. Lietā nav strīda un kā to apstiprināja atbildētājas

pārstāvji tiesas sēdē, strīdus ēka nekad nav bijusi nodota klubam vai SIA „Rafaero” īpašumā, bet gan

nodota tikai lietošanā. Kā to pareizi norādījusi apgabaltiesa, Civillikuma 1006.pantā noteikts, ka

valdījumam, lai tas dotu tiesību iegūt kādu lietu par īpašumu ar ieilgumu, jābalstās uz tāda tiesiska

pamata, kas jau pats par sevi varētu piešķirt īpašuma tiesību, bet kam attiecīgā gadījumā sevišķa šķēršļa

dēļ īpašuma iegūšana nav tūliņ sekojusi. Šo tiesisko pamatu uzskaitījums sniegts Civillikuma 1007.pantā,

tostarp attiecībā uz tiesiskiem darījumiem minēti visi tiesiskie darījumi, kuru mērķis ir atdot citam

īpašumu.

Tātad īpašuma iegūšanas pamatā jābūt tiesiskam darījumam par ēkas nodošanu īpašumā, nevis ēkas

nodošanu lietošanā.

Tāpat īpašuma tiesības uz ieilguma (vai kāda cita) pamata nerada līdzekļu ieguldījums strīdus ēkā.

Apelācijas sūdzības argumentiem par to, ka nav pierādījumu, ka strīdus ēka kādreiz būtu bijusi LLU

bilancē vai ka tā būtu pastāvējusi līdz 1980.gadam, kā arī argumentiem par to, ka prasītājas iesniegtajos

pierādījumos minētās ēkas ne pēc būvmateriāliem, ne izvietojuma gruntsgabalā un ēku konfigurācijas

neatbilst strīdus ēkai, nav nozīmes lietā apelācijas instancē, jo pirmās instances tiesa ir izdarījusi tādus

pašus secinājumus par minēto kā atbildētāja un prasītājas spriedumu nav pārsūdzējušas. Arī apelācijas

instancē iesniegtie pierādījumi neliecina pretējo. Proti, no LLU iesniegtajām pamatlīdzekļu uzskaites

kartiņām (2.sēj. l.l. 46, 47) nav redzams, ka tajās minētās noliktava-klēts /Nosaukums B/ angārs un

noliktava-klēts /Nosaukums B/ būtu jebkad agrāk pirms 2013.gada bijusi LLU bilancē vai būtu kāda no

1.sēj. l.l. 18 minētajām Jelgavas pilsētas Cietuma fermas ēkām.

Civillikuma 968.pants paredz, ka uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu.

Ņemot vērā, ka ne prasītāja, ne atbildētāja ilgstošas pierādījumu meklēšanas rezultātā nevar pierādīt

strīdus ēkas noliktavas ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs//adrese/ uzcelšanas gadu un sākotnējo

piederību, Civillietu tiesu palātas ieskatā pirmās instances tiesa pilnīgi pamatoti neatzina šo ēku par

patstāvīgu īpašuma objektu. Objekti, kas var būt patstāvīgi īpašuma objekti un attiecīgi izņēmumi no

Civillikuma 968.pantā noteiktās zemes un ēku vienotības koncepcijas, noteikti likuma „Par atjaunotā

Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā

stāšanās laiku un kārtību” 14.panta pirmajā daļā. Apelatore nav norādījusi, kāds šajā tiesību normā

noteiktais pamats būtu konstatējams attiecībā uz strīdus ēku, un tādu neatrod arī Civillietu tiesu palāta.

Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti piemēroja likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada

Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.panta

ceturto daļu, kas paredz, ka ēkas (būves), kuras Zemesgrāmatu nodaļā, Valsts zemes dienestā vai

pašvaldībā nav reģistrētas kā patstāvīgi īpašuma objekti, uzskatāmas par zemes īpašnieka īpašumu

atbilstoši Civillikuma 968.pantam.

Tāpat nav pamatoti apelatores iebildumi pret Zemkopības ministrijas ievešanu strīdus ēkas valdījumā,

atsaucoties uz to, ka atbildētājas atrašanās strīdus ēkas daļā esot tiesiska. Civillikuma 927.pants nosaka,

ka īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos

labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma

prasību. Arī Civillikuma 1041.pants paredz, ka īpašnieks var atprasīt savu lietu ar īpašuma prasību no

jebkura trešā valdītāja. Atbilstoši Civillikuma 876.panta otrajai daļai atbildētāja, kas nav īpašniece,

atzīstama tikai par lietas turētāju jeb faktisku valdītāju, nevis tiesisku valdītāju. Līdz ar to nav šķēršļu

prasītājas kā īpašnieces ievešanai sava īpašuma valdījumā ar tiesas spriedumu, lai prasītāja pilnībā iegūtu

īpašuma tiesību, bet apelatores kā lietas turētājas atsaukšanās uz Civillikuma 919.pantu nav pamatota.

Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesu palātas ieskatā pirmās instances tiesa pamatoti noraidīja SIA

„Rafaero” pretprasību un apmierināja Zemkopības ministrijas prasību daļā par īpašuma tiesību atzīšanu

un ievešanu valdījumā uz nekustamo īpašumu noliktavu ar kadastra apzīmējumu /kadastra

numurs//adrese/.

Taču Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atzīst, ka pirmās instances tiesa bez pamata apmierinājusi

Zemkopības ministrijas prasību pret SIA „Rafaero” daļā par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo

īpašumu darbnīcu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ /adrese/ un ievešanu šī nekustamā īpašuma

valdījumā.

No pierādījumiem lietā Civillietu tiesu palāta secina, ka noliktava ar kadastra apzīmējumu /kadastra

numurs/ /adrese/ un darbnīca ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs//adrese/ ir divi atsevišķi

nekustamie īpašumi, nevis viens vienots nekustamais īpašums. Tas izriet no pierādījumiem lietā to

kopumā un savstarpējā saistībā, tostarp no tā, ka šīm ēkām ir katrai savs kadastra apzīmējums, katrai

atšķirīga funkcija (darbnīca un noliktava) un katrai sava, atšķirīga kadastrālā vērtība (1.sēj. l.l. 11, 96,

2.sēj. l.l. 60, 61), no fotogrāfijām, kurās redzams, ka katrai ēkai izmantoti atšķirīgi celtniecības materiāli

(1.sēj. l.l. 71, 2.sēj. l.l. 59), no plāniem, kuros ēkas nodalītas vai pat iezīmētas atsevišķi (1.sēj. l.l. 146,

2.sēj. l.l. 53, 56 u.c.), no tā, ka strīdus ēkai ir atsevišķa ēkas kadastrālās uzmērīšanas lieta (1.sēj. l.l. 97-

101), gan no tā, ka gan vēsturiski, gan šobrīd ēkas izmanto dažādas personas atšķirīgiem mērķiem un uz

atšķirīga pamata.

Lietā nav pierādījumu un lietā nav strīda (to apelācijas instances tiesas sēdē arī apliecināja visu lietas

dalībnieku pārstāvji), ka SIA „Rafaero” nav nekāda sakara ar nekustamo īpašumu darbnīcu ar kadastra

apzīmējumu/kadastra numurs/ /adrese/. Proti, SIA „Rafaero” šo īpašumu neaizņem un uz to nekādā veidā

nepretendē. Līdz ar to SIA „Rafaero” nav īstā atbildētāja šajā prasības daļā par darbnīcu ar kadastra

apzīmējumu /kadastra numurs/. Ievērojot to, ka prasība, kas celta pret neīsto atbildētāju, nevar tikt

apmierināta, Zemkopības ministrijas prasība pret SIA „Rafaero” daļā par darbnīcu ar kadastra

apzīmējumu /kadastra numurs/ /adrese/ ir nepamatota un noraidāma.

Savukārt Latvijas Lauksaimniecības universitātes prasībā tiesvedība ir izbeidzama pilnībā: gan par

īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/, gan uz

nekustamo īpašumu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ /adrese/, kā arī ievešanu šo nekustamo

īpašumu valdījumā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 440.pantu apelācijas instances tiesa izbeidz tiesvedību gadījumos un

kārtībā, kāda noteikta šā likuma 26.nodaļā.

No prasības pieteikuma redzams un to arī apstiprināja LLU pārstāvis tiesas sēdē, ka prasība, kurā kā viena

no līdzprasītājām norādīta LLU, vispār nav celta LLU labā, jo prasībā nav celts neviens prasījums, kas

būtu vērsts uz LLU tiesisko attiecību ar atbildētāju SIA „Rafaero” nodibināšanu, grozīšanu vai

izbeigšanu. LLU uz strīdus īpašumu nepretendē; gluži pretēji – LLU piekrīt, ka īpašuma tiesības

atzīstamas citai personai – valstij Zemkopības ministrijas personā. Savukārt par to, ka LLU būtu tiesības

celt prasību valsts un Zemkopības ministrijas vārdā, pierādījumu lietā nav.

Līdz ar to attiecībā uz LLU Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atzīst, ka šai personai nav prasības

tiesību, kas ir pamats tiesvedības izbeigšanai uz Civilprocesa likuma 26.nodaļā ietilpstošā 223.panta

2.punkta pamata, kas nosaka, ka tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja prasību cēlusi persona, kurai nav

prasības tiesību.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atzīst, ka pirmās instances tiesa

bija pareizi un vispusīgi novērtējusi apstākļus un pierādījumus lietā un taisījusi pamatotu spriedumu

attiecībā uz pretprasības noraidīšanu un Zemkopības ministrijas prasības apmierināšanu daļā par

noliktavu, un SIA „Rafaero” apelācijas sūdzība nav pamatota. Taču pirmās instances tiesa nebija

pievērsusi pietiekamu vērību prasībai daļā par darbnīcu un LLU prasības tiesībām, kādēļ šajā daļā

nonākusi pie nepareiza rezultāta.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež

no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā

norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet

atbildētājam – proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.

Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta otrajai daļai, ja prasību noraida, tiesas izdevumi, kas

nav samaksāti iepriekš, piespriežami no prasītāja valsts ienākumos.

Attiecībā uz lietā maksājamo valsts nodevu Civillietu tiesu palāta norāda, ka tā maksājama atbilstoši

prasības summai, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 35.panta pirmās daļas 9.punktu prasībās par

īpašuma tiesībām uz nekustamo mantu ir tās vērtība, bet ne mazāka par kadastrālo vērtību.

No 2.sēj. l.l. 60, 61 redzams, ka prasības celšanas laikā 2009.gadā nekustamā īpašuma ar kadastra

apzīmējumu /kadastra numurs/ /adrese/ (noliktavas) kadastrālā vērtība bija 18 318 latu, bet nekustamā

īpašuma ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ /adrese/ (darbnīcas) kadastrālā vērtība bija 10 894

latu.

Tātad atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.d)punktam valsts nodeva par īpašuma tiesību

atzīšanu uz nekustamo īpašumu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ bija jāmaksā 463,09 lati, bet

par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ – 344,30

lati.

Savukārt prasījumi par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā ir nemantiski prasījumi, par kuriem

saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 4.punktu valsts nodeva maksājama 50 latu apmērā

par katru. Tie ir atsevišķi, patstāvīgi prasījumi, jo var tikt celti un pastāvēt neatkarīgi no citiem

prasījumiem.

Zemkopības ministrija, ceļot prasību, bija samaksājusi valsts nodevu 582,12 latus (1.sēj. l.l. 5). Ņemot

vērā, ka Zemkopības ministrijas prasība apmierināta daļā par īpašuma tiesībām un ievešanu valdījumā uz

nekustamo īpašumu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/ šiem prasījumiem atbilstošā valsts nodeva

513,09 latu (463,09+50) ir piedzenama no atbildētājas SIA „Rafaero” prasītājas Zemkopības ministrijas

labā.

Savukārt par Zemkopības ministrijas prasību noraidītajā daļā – par prasījumiem par īpašuma tiesībām un

ievešanu valdījumā uz nekustamo īpašumu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs/bija jāmaksā valsts

nodeva 394,30 latu (344,30+50). No tiem prasītāja bija samaksājusi 69,03 latus (582,12–513,09), kas

prasītājai nav atlīdzināmi. Bet atlikusī daļa – 325,27 latu, kuru prasītāja nebija iepriekš samaksājusi,

piedzenama no prasītājas ar spriedumu, atbilstoši iepriekšminētajai Civilprocesa likuma 42.panta otrajai

daļai.

Šādā pat apmērā – 394,30 latu – saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta ceturto daļu bija jāmaksā arī

valsts nodeva par apelācijas sūdzību par šiem prasījumiem. Tā kā atbildētāja par šiem prasījumiem šo

nodevu pie apelācijas sūdzības iesniegšanas nebija samaksāju, tā piedzenama no prasītājas nevis

atbildētājas labā, bet gan valsts labā.

Līdz ar to kopā no prasītājas valsts labā piedzenami 719,57 lati (325,27+394,30).

Atbildētājai par pretprasības prasījumu par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu ar kadastra

apzīmējumu /kadastra numurs/ /adrese/ (noliktavu) saskaņā ar iepriekšminēto kadastrālo vērtību un ar to

saistīto iepriekšminēto aprēķinu un pamatojumu bija jāmaksā valsts nodeva 463,09 latu pie pretprasības

iesniegšanas un tikpat pie apelācijas sūdzības iesniegšanas. Taču apelācijas sūdzība iesniegta arī daļā par

prasītājas prasību, no kuras apelācijas instance tāpat kā pirmās instances tiesa apmierinājusi prasījumus

par īpašuma tiesībām un ievešanu valdījumā uz nekustamo īpašumu ar kadastra apzīmējumu /kadastra

numurs/. Attiecīgi par šiem prasījumiem arī apelatorei bija jāmaksā valsts nodeva – 513,09 latu

(463,09+50). Tātad kopā par savu noraidīto pretprasību un par nepamatoto apelācijas sūdzības daļu

atbildētājai SIA „Rafaero” bija kopā jāmaksā 1439,27 lati (463,09+463,09+513,09).

No tiem prasītāja bija samaksājusi 300,10 latus pie pretprasības iesniegšanas (1.sēj. l.l 94) un 300,10 latus

pie apelācijas sūdzības iesniegšanas (1.sēj. l.l. 244), kopā – 600,20 latus. Tā kā pretprasība noraidāma,

pretprasītājas tiesāšanās izdevumi, tostarp samaksātā valsts nodeva viņai nav atlīdzināmi, savukārt

iepriekš nesamaksātā starpība – 839,07 lati (1439,27–600,20) ir piedzenami no atbildētājas valsts labā,

atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta otrajai daļai.

Civilprocesa likuma 42.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis

atbrīvots, piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam un valsts akciju sabiedrības „Latvijas

Pasts” tarifiem šajā lietā ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie

izdevumi (ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi) pirmajā instancē ir bijuši vismaz 7,22 lati (1.sēj. l.l. 1, 2,

3, 36, 86-87, 219) un apelācijas instancē – 4,75 lati (2.sēj. l.l. 11), kopā – 11,97 lati, no kuriem prasītāja

bija apmaksājusi 3,30 latus (1.sēj. l.l. 79). Šie izdevumi būtu radušies neatkarīgi no tā, vai prasība

apmierināta pilnīgi, vai daļēji, līdz ar to tie jāsedz atbildētājai. Tātad minēto izdevumu prasītājas

samaksātā daļa – 3,30 lati – ir piedzenama no atbildētājas prasītājas labā, bet atlikusī neapmaksātā daļa –

8,67 lati – ir piedzenama no atbildētājas valsts labā saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu sprieduma daļā par tiesas izdevumu piedziņu labprātīgas

izpildes termiņš nosakāms 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Šajā termiņā valsts labā

piedzenamo tiesas izdevumu samaksu apliecinošs dokuments iesniedzams Augstākajā tiesā.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430.pantu, 432.pantu, Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palāta

nosprieda:

Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas prasību apmierināt daļēji.

Atzīt Latvijas Republikai Zemkopības ministrijas (reģistrācijas Nr. /reģistrācijas numurs/) personā

īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu noliktavu ar kadastra apzīmējumu/kadastra numurs//adrese/, kuru

iekļaut nekustamā īpašuma /adrese E/, reģistrēta Jelgavas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs

H/, sastāvā.

Ievest Zemkopības ministriju (reģistrācijas Nr. 90000064161) nekustamā īpašuma noliktavas ar kadastra

apzīmējumu /kadastra numurs//adrese/ valdījumā.

Noraidīt Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas (reģistrācijas Nr. 90000064161) prasību pret

sabiedrību ar ierobežotu atbildību „Rafaero” (reģistrācijas Nr. 43603004955) pārējā daļā – par īpašuma

tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu darbnīcu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs//adrese/ un

ievešanu šī nekustamā īpašuma valdījumā.

Izbeigt tiesvedību Latvijas Lauksaimniecības universitātes (reģistrācijas Nr. 90000041898) prasībā pret

sabiedrību ar ierobežotu atbildību „Rafaero” (reģistrācijas Nr. 43603004955) par īpašuma tiesību atzīšanu

uz nekustamajiem īpašumiem ar kadastra apzīmējumiem /kadastra numurs//adrese/ un ievešanu šo

nekustamo īpašumu valdījumā.

Noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rafaero” (reģistrācijas Nr. 43603004955) pretprasību pret

Latvijas Republikas Zemkopības ministriju (reģistrācijas Nr. 90000064161) un Latvijas

Lauksaimniecības universitāti (reģistrācijas Nr. 90000041898) par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo

īpašumu noliktavu ar kadastra apzīmējumu /kadastra numurs//adrese/.

Piedzīt no sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rafaero” (reģistrācijas Nr. 43603004955) Latvijas

Republikas Zemkopības ministrijas (reģistrācijas Nr. 90000064161) labā valsts nodevu Ls 513,09 (pieci

simti trīspadsmit latus un 09 santīmus) un ar lietas vešanu saistītos izdevumus Ls 3,30 (trīs latus un 30

santīmus), kopā – Ls 516,39 (pieci simti sešpadsmit latus un 39 santīmus).

Piedzīt no Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas (reģistrācijas Nr. 90000064161) valsts labā valsts

nodevu Ls 719,57 (septiņi simti deviņpadsmit latus un 57 santīmus).

Piedzīt no sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rafaero” (reģistrācijas Nr. 43603004955) valsts labā valsts

nodevu Ls 839,07 (astoņi simti trīsdesmit deviņus latus un 07 santīmus).

Piedzīt no sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rafaero” (reģistrācijas Nr. 43603004955) valsts labā ar

lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 8,67 (astoņus latus un 67 santīmus).

Sprieduma daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu labprātīgas izpildes termiņu noteikt 10 (desmit) dienas

no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Šajā termiņā valsts labā piedzenamo tiesas izdevumu samaksu

apliecinošs dokuments iesniedzams Augstākajā tiesā.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā Augstākās tiesas Senāta Civillietu

departamentam, kasācijas sūdzību iesniedzot Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā un iemaksājot

drošības naudu Ls 200 (divi simti latu) apmērā.

Pilns spriedums faktiski sastādīts 2013.gada 01.novembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese (paraksts) Z.Pētersone

Tiesnese (paraksts) I.Grauda

Tiesnese (paraksts) A.Čerņavska

NORAKSTS PAREIZS

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas tiesnese Z.Pētersone

Rīgā 2013.gada 01.novembrī