Court dismisses citizenship deprivation appeal, ruling deprivation lawful and proportional despite dual citizenship concerns.

Lietas arhīva Nr. A42-01079-18/28

ECLI:LV:ADRJRIT:2018:0219.A420309717.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2018.gada 19.februārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese T.Jefremova,

piedaloties pieteicēja /pers. A/ pārstāvim zvērinātam advokātam Dmitrijam Petrovam un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes

– Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvei Innai Austrumai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2017.gada

27.septembra lēmuma Nr.1150 “Par Personu statusa kontroles nodaļas 2017.gada 3.augusta lēmuma Nr.3948 “Par Latvijas pilsonības atņemšanu””

atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs, būdams Latvijas pilsonis, ir kļuvis par Izraēlas pilsoni. Citu starpā pamatojoties uz šo apstākli, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

(turpmāk arī – Pārvalde) 2017.gada 27.septembrī pieņēma lēmumu Nr.1150 “Par Personu statusa kontroles nodaļas 2017.gada 3.augusta lēmuma

Nr.3948 “Par Latvijas pilsonības atņemšanu””, ar kuru pieteicējam tika atņemta Latvijas pilsonība. Lēmums pamatots ar sekojošiem apsvērumiem.

[1.1] Brīdī, kad tika noslēgta pieteicēja un /pers. B/ laulība, abi laulātie bija Latvijas pilsoņi. Pieteicējs ir bijis Izraēlas pilsonis jau vismaz kopš

2004.gada, vēl ilgi pirms grozījumu Pilsonības likumā, kas atļāva dubultpilsonību Latvijas pilsoņiem, spēkā stāšanās.

Izvērtējot internetā pieejamo informāciju par Izraēlas pilsonības iegūšanas nosacījumiem, secināms, ka Izraēlas normatīvie akti Izraēlas pilsoņu

laulātajiem paredz pilsonības iegūšanu naturalizācijas kārtībā ar atvieglotiem nosacījumiem, nevis automātisku (bez personas pašas gribas izteikuma)

pilsonības iegūšanu laulības noslēgšanas gadījumā.

Tādēļ uz pieteicēju nevar attiecināt Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 6.punktu, kurš nosaka, ka Latvijas pilsonība saglabājas Latvijas

pilsonim, kurš ir automātiski ieguvis citas valsts pilsonību apprecoties (ieguvis ex lege).

[1.2] Tā kā pieteicējs ir Izraēlas pilsonis, tad, atņemot Latvijas pilsonību, pieteicējs nekļūs par bezvalstnieku. Pieteicējs nav iesniedzis iesniegumu

par atteikšanos no Latvijas pilsonības noteiktajā termiņā. Tādēļ pieteicējam ir jāatņem Latvijas pilsonība, pamatojoties uz Pilsonības likuma 24.panta

pirmās daļas 1.punktu.

Pieņemtais lēmums ir obligātais administratīvais akts. Tas neliedz pieteicējam iebraukt un uzturēties Latvijas teritorijā atbilstoši Imigrācijas likuma

noteikumiem.

[1.3] Pieteicēja lūgums pagarināt konkrētā jautājuma izskatīšanu līdz 2017.gada 14.oktobrim, lai iesniegtu kompetentas Izraēlas institūcijas

apstiprinājumu tam, ka pieteicējs Izraēlas pilsonību ir saņēmis automātiski, kā Izraēlas pilsones laulātais, nav pamatots.

Pārvalde pieteicējam 2015.gada 5.augustā nosūtīja vēstuli Nr.24/8-27/3067, kurā uzaicināja pieteicēju mēneša laikā sniegt savu viedokli par

pārvaldes konstatētajiem faktiem saistībā ar pieteicēja dubultpilsonību. Pārvaldē 2015.gada 17.augustā saņemts pieteicēja lūgums neatņemt Latvijas

pilsonību, jo ir uzsākts process par atteikšanos no Izraēlas pilsonības.

Līdz ar to pieteicējam bija iespēja divu gadu laikā pierādīt savas dubultpilsonības likumību.

[2] Nepiekrītot Pārvaldes 2017.gada 27.septembra lēmumam Nr.1150, pieteicējs to ir pārsūdzējis tiesā, lūdzot tā atcelšanu. Pieteikums pamatots

ar sekojošiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējs 2015.gada 17.augusta iesniegumā informēja Pārvaldi, ka ir uzsākts process, lai atteiktos no Izraēlas pilsonības. Pārvalde šo

apstākli nav ņēmusi vērā, kaut gan pieteicējs var kļūt par bezvalstnieku.

[2.2] Pārvalde nav pietiekami pamatojusi savu secinājumu, ka Izraēlas normatīvie akti neparedz automātisku pilsonības piešķiršanu Izraēlas pilsoņa

laulātajiem. Pārkāpts patvaļas aizlieguma princips. Pieteicējs Izraēlas pilsonību ieguva automātiski bez gribas izteikuma.

[2.3] Pārvalde pārkāpusi procesuālā taisnīguma principu, jo nepagarināja lēmuma pieņemšanas termiņu līdz 2017.gada 14.oktobrim, nedodot

pieteicējam iespēju pierādīt, ka pilsonību viņš ir ieguvis automātiski.

[2.4] Pārvalde nav vērtējusi, vai Izraēlas normatīvā regulējuma neskaidrība attiecībā uz pilsonības iegūšanu apprecoties nav interpretējama par labu

pieteicējam.

[3] Pārvalde tiesai sniegtajā rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā ietverto skaidrojumu, papildus

norādot, ka pieteicējs vēl aizvien nedz iestādei, nedz tiesai nav iesniedzis dokumentus, kuru dēļ lūdza pagarināt lietas izskatīšanu līdz 2017.gada

14.oktobrim.

[4] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāvis pieteikumu uzturēja uz tajā norādīto argumentu pamata.

Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve pieteikumu neatzina uz pārsūdzētajā lēmumā un paskaidrojumos tiesai norādīto argumentu pamata.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka pieteikums ir noraidāms.

[6] Tiesa konstatē, ka lietā pastāv strīds par to, vai pieteicējam šīs lietas faktiskajos apstākļos ir tiesības saglabāt Latvijas Republikas pilsonību

līdztekus iegūtajai Izraēlas pilsonībai.

[7] Tiesa konstatē, ka ziņas par pieteicēju kā par Latvijas pilsoni 1992.gada 31.augustā iekļautas Iedzīvotāju reģistrā. Pieteicējs 1998.gada

17.janvārī Rēzeknes pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā noslēdza laulību ar /pers. B/, kas bija Latvijas Republikas pilsone un arī pašlaik Iedzīvotāju reģistrā

viņa ir reģistrēta kā Latvijas pilsone.

Lietā nepastāv strīds, ka 2000.gadā pieteicēja dzīvesbiedre repatriējās uz Izraēlu, arī pieteicējs 2000.gada 26.septembrī noņemts no uzskaites

dzīvesvietā Rēzeknē saistībā ar izbraukšanu no Latvijas uz Izraēlu. 2000.gada 28.septembrī pieteicējs kopā ar laulāto ir izceļojis no Latvijas.

Pieteicējs ir ieguvis Izraēlas pilsonību, ko apliecina 2013.gada 6.oktobrī Izraēlā izdotā Izraēlas pilsoņa pase Nr.21243435, savukārt Pārvaldes

Rīgas 1.nodaļā 2017.gada 28.aprīlī pieteicējam ir izdota Latvijas pilsoņa pase.

Valsts robežsardzes sniegtā informācija liecina, ka pieteicējs 2004.gadā ir iebraucis Latvijā, izmantojot Izraēlas pilsoņa pasi Nr.9700272 (lietas

43.lapa).

Tādējādi tiesa secina, ka pieteicējam jau ilgstoši pastāv dubultā pilsonība.

[8] Personas piederību Latvijas Republikas pilsoņu kopumam reglamentē Pilsonības likums.

Pilsonības likuma 23.panta otrajā daļā noteikts, ka Latvijas pilsonim, kurš ir ieguvis citas valsts pilsonību, ir pienākums 30 dienu laikā pēc tās

iegūšanas iesniegt iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības. Šis pienākums neattiecas uz Latvijas pilsoni, kuram saskaņā ar šā likuma 9.panta

pirmo daļu Latvijas pilsonība saglabājas. Saskaņā ar Pilsonības likuma 9.panta pirmo daļu Latvijas pilsonība saglabājas Latvijas pilsonim, kurš ir:

1) ieguvis citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts pilsonību;

2) ieguvis citas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību;

3) ieguvis Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas vai Jaunzēlandes pilsonību;

4) ieguvis tādas valsts pilsonību, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības atzīšanu;

5) ieguvis šīs daļas 1., 2., 3. un 4.punktā neminētas valsts pilsonību, bet saņēmis Ministru kabineta atļauju saglabāt Latvijas pilsonību atbilstoši

svarīgām valsts interesēm. Ministru kabinets lēmumu pieņem ne vēlāk kā gada laikā, un tas nav pārsūdzams;

6) automātiski ieguvis citas valsts pilsonību apprecoties (ieguvis ex lege) vai adopcijas rezultātā.

Izraēla nav Pilsonības likuma 9.panta pirmajā daļas 1.-4.punktos norādīto valstu sarakstā, kā arī Ministru kabinets nav pieņēmis īpašu lēmumu par

atļauju saglabāt Latvijas pilsonību pieteicējam atbilstoši svarīgām valsts interesēm.

[9] Pieteicējs norāda, ka automātiski ir ieguvis Izraēlas pilsonību apprecoties (ieguvis ex lege).

Pieteicējs un /pers. B/ ir apprecējušies 1998.gadā Latvijā, abi būdami Latvijas Republikas pilsoņi, kā arī pašlaik viņi abi ir Latvijas pilsoņi. Tādējādi

pieteicējs apprecoties automātiski nav ieguvis citas valsts pilsonību un Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 5.punkts nav piemērojams šīs lietas

faktiskajiem apstākļiem.

Papildus, iepazīstoties ar Izraēlas Repatriācijas likumu (http://www.refworld.org/docid/3ae6b4ea1b.html) un Pilsonības likumu

(http://www.refworld.org/docid/3ae6b4ec20.html), kā arī ar to skaidrojumiem (

http://www.mfa.gov.il/MFA/Facts+About+Israel/State/Acquisition+of+Israeli+Nationality.htm), tiesa secina, ka repatriants un tā laulātais saņem Izraēlas

pilsonību automātiski, ierodoties valstī vai saņemot repatrianta dokumentu (oleh’s certificate). Triju mēnešu laikā no pilsonības saņemšanas uz

Repatriācijas likuma pamata repatriantam un viņa laulātajam ir tiesības atteikties no Izraēlas pilsonības.

Tādējādi tiesa uzskata, ka pieteicējs Izraēlas pilsonību ir saņēmis automātiski kā repatrianta laulātais, pamatojoties uz Izraēlas Repatriācijas likumu

un Izraēlas Pilsonības likumu, bet tā nav uzskatāma par pilsonības iegūšanu automātiski apprecoties, jo pieteicējs, repatriējoties uz Izraēlu, jau bija

precējies.

Tiesa norāda, ka Izraēla respektē to, ka repatrianti var vēlēties saglabāt citas valsts, kas nepieļauj dubultpilsonību, pilsonību un ļauj repatriantam un

tā laulātajam repatriācijas dokumentu noformēšanas procesā norādīt, ka tie nevēlas iegūt Izraēlas pilsonību

(http://www.israelishortcut.org/Services.aspx?l=2), turklāt, triju mēnešu laikā no Izraēlas pilsonības saņemšanas uz Repatriācijas likuma pamata

repatriantam un viņa laulātajam ir tiesības atteikties no Izraēlas pilsonības. Tiesa papildus secina, ka repatrianta laulātajam pastāv iespēja ieceļot un dzīvot

Izraēlā ar savu laulāto arī uz citu imigrāciju Izraēlā reglamentējošo normatīvo aktu pamata (ne tikai, pamatojoties uz Repatriācijas likumu), tādējādi

automātiski neiegūstot Izraēlas pilsonību kā repatrianta laulātajam.

Tādējādi tiesa secina, ka pieteicēja lēmums kļūt un palikt par Izraēlas pilsoni ir apzināts un pieteicējs, repatriējoties uz Izraēlu kopā ar savu laulāto,

nav izmantojis Izraēlas likumdošanā paredzētās iespējas atteikties no Izraēlas pilsonības, lai novērstu dubultpilsonību.

Tādējādi tiesa secina, ka šajā lietā nepastāv neviens no Pilsonības likuma 9.panta pirmajā daļā minētajiem izņēmumiem, kad Latvijas pilsonim,

iegūstot citas valsts pilsonību, saglabājas arī Latvijas pilsonība.

[10] Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā ieguvusi citas valsts pilsonību,

neiesniedzot šā likuma 23.panta otrajā un trešajā daļā minēto iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības, un nav zaudējusi Latvijas pilsonību, ja

Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā persona nekļūst par bezvalstnieku.

No lietas materiāliem konstatējams un lietā nav strīda par to, ka pieteicējs nav iesniedzis iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības. Lietā

nav pierādījumu, kas apliecinātu, ka pieteicējs būtu zaudējis Izraēlas pilsonību. Turklāt lietā arī nav strīda par faktu, ka pieteicējs ir Izraēlas pilsonis.

Tiesas ieskatā pieteicēja gadījumā ir iestājušies likumā noteiktie apstākļi, kas iestādei paredz pieņemt lēmumu par pilsonības atņemšanu.

Par izveidojušos situāciju saistībā ar dubultpilsonību pieteicējs ir informēts 2015.gada 5.augustā. Pieteicējs 2015.gada 17.augustā ir izteicis lūgumu

saglabāt Latvijas pilsonību, jo ir uzsākts process par atteikšanos no Izraēlas pilsonības. Pārvalde šajā lietā par gandrīz diviem gadiem pagarināja lēmuma

pieņemšanas termiņu, ļaujot pieteicējam iesniegt dokumentus, kas apliecinātu pieteicēja atteikšanos no Izraēlas pilsonības. Pieteicējs līdz pat lietas

izskatīšanai tiesas sēdē nav iesniedzis dokumentus, kas apliecinātu, ka pieteicējs būtu zaudējis Izraēlas pilsonību.

Tiesa no pieteicēja 2017.gada 1.jūnija vēstules (lietas 37.lapa) secina, ka pieteicējs Izraēlas vēstniecībā interesējas nevis par to, kāda ir viņa

iesnieguma par Izraēlas pilsonības atņemšanu virzība, bet gan vēlas iegūt vēstniecības apliecinājumu, ka viņš ir ieguvis Izraēlas pilsonību ex lege

apprecoties. Ņemot vērā minēto, tiesai nav radusies pārliecība, ka pieteicējs cenšas mērķtiecīgi virzīt procesu par atteikšanos no Izraēlas pilsonības.

Turklāt tiesa no Izraēlas Pilsonības likuma un tā skaidrojumiem Izraēlas Ārlietu ministrijas mājas lapā

secina, ka atteikties no Izraēlas pilsonības var persona, kas dzīvo ārvalstīs, vai

(http://mfa.gov.il/MFA/ConsularServices/Pages/Renouncing_Israeli_citizenship.aspx)

repatriants, kuram atteikšanās no Izraēlas pilsonības ir nepieciešama, lai saglabātu citas valsts pilsonību. Lēmumu par atļauju personai atteikties no

Izraēlas pilsonības pieņem Izraēlas iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarota persona un iekšlietu ministram ir tiesības arī nedot minēto atļauju.

Cits avots norāda, ka personai, kura vēlas atteikties no Izraēlas pilsonības, ir jāpierāda, ka tā trīs no pieciem gadiem pirms minētā iesnieguma

iesniegšanas ir dzīvojusi ārvalstīs (http://www.israelishortcut.org/Services.aspx?l=2), kā arī minētā iesnieguma iesniegšana neatbrīvo no obligātā

karaklausības pienākuma, ja tāds nav izpildīts, tad tas ir jāizpilda pirms pilsonības zaudēšanas.

Tādējādi tiesa secina, ka, pastāvot minētajiem apstākļiem, pieteicējam var arī netikt dota atļauja atteikties no Izraēlas pilsonības.

Ņemot vērā minēto, lietas materiālus un pieteicēja pārstāvja paskaidrojumus, tiesa secina, ka pašlaik Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā

pieteicējs nekļūst par bezvalstnieku, nav arī oficiālas informācijas, kāda ir pieteicēja iesnieguma par Izraēlas pilsonības atņemšanu virzība un kāds ir

provizoriskais termiņš, kad varētu tikt pieņemts lēmums par Izraēlas pilsonības atņemšanu pieteicējam.

[11] Administratīvā procesa likuma 65.panta pirmajā daļā noteikts, ja piemērojamā tiesību normā noteikts, ka izdodams konkrēta satura

administratīvais akts (obligātais administratīvais akts), iestāde izdod šādu administratīvo aktu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā valsts pārvaldes darbība ir strikti noteikta ar tiesību normu un

pārvaldes iestādes pašas nevar izlemt, vai vispār un kādā veidā tām jāīsteno tiesību normas. Līdz ar to likumdevējs, paredzot obligāta administratīvā akta

izdošanu, liedz valsts pārvaldei brīvību lemt par administratīvā akta izdošanas lietderību un noteikt konkrētu tā saturu. Obligātā administratīvā akta

izdošanas gadījumā valsts pārvaldes iestādei nav atļauts apsvērt tā izdošanas un satura lietderību. Tomēr minētajā tiesību normā nav ietverts aizliegums

iestādei ievērot samērīguma principu, un, pieņemot lēmumu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās, iestādei ir pienākums to samērot ar cilvēktiesībām.

Savukārt tiesai jāpārbauda, vai valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās ir ievērojusi samērīguma principa prasības, īpaši tad, ja ar

obligāto administratīvo aktu tiek ierobežotas personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmumu lietā Nr.2006-41-01).

Samērīguma princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

likumiskās intereses. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai ierobežojošā rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla (sk. Satversmes tiesas

2006.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr.2006-03-0106 27.punktu).

Tiesa uzskata par pamatotu un pareizu lēmumā norādīto, ka pieteicējam uzliktais tiesību ierobežojums ir samērīgs ar sabiedrības interesēm

nodrošināt tiesisko kārtību, kas ir atzīstama par aizsargājamu labumu, vērtību, kuras apdraudējums vienlaikus apdraud sabiedrības drošību. Konkrētais

gadījums ir tipisks un nav konstatējami apstākļi, kas ļautu atkāpties no likumā noteiktā regulējuma. Ar šādu lēmumu ir iespējams sasniegt minēto leģitīmo

mērķi.

Turklāt 2000.gadā, kad pieteicējs izbrauca dzīvot uz Izraēlu un ieguva Izraēlas pilsonību, līdz pat 2013.gada 1.oktobrim bija spēkā Pilsonības

likums tādā redakcijā, kas Latvijas pilsoņiem vispār nepieļāva dubultpilsonību, tādējādi pieteicējs ilgstoši apzināti neievēroja Pilsonības likumā noteikto

pienākumu atteikties no Latvijas pilsonības, ja ir iegūta citas valsts pilsonība, kā arī nepildīja Latvijas tiesību aktos noteikto pienākumu paziņot Latvijas

valstij par izmaiņām savā tiesiskajā statusā, iegūstot citas valsts pilsonību.

Tiesa secina, ka pieteicējs, zinot, ka Latvijas likumdošana neparedz dubultpilsonību, nav atteicies no Izraēlas pilsonības. Pieteicējs nekļūst par

bezvalstnieku, turklāt Lēmums neliedz pieteicējam ieceļot vai uzturēties Latvijas Republikā Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi lēmums ir

tiesisks un samērīgs.

[12] Pieteicējs norāda, ka Pārvalde ir atsaukusies uz informāciju par Izraēlas normatīvajiem aktiem, kas ir ietverta interneta vietnē

www.refworld.org, kas ir neoficiāla interneta mājas lapa svešvalodā un var arī nesaturēt aktuālo informāciju par Izraēlas likumdošanu. Tiesa savukārt

norāda, ka gan Pārvalde, gan arī tiesa šajā spriedumā informāciju svešvalodā no interneta vietnēm ir izmantojusi tikai kā papildus argumentāciju tai

argumentācijai, kas izriet no Latvijas normatīvo aktu piemērošanas. Turklāt, ņemot vērā Izraēlas Ārlietu ministrijas interneta mājas lapā sniegtos

skaidrojumus, kas ir pieejami arī pieteicējam saprotamajā krievu valodā, tiesa secina, ka nav pamata uzskatīt, ka interneta vietnē www.refworld.org

sniegtā informācija neatbilst aktuālajiem Izraēlas normatīvajiem aktiem.

[13] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa secina, ka pārsūdzētais lēmums ir pamatots un tiesisks, tādējādi pieteikums noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt pilnībā /pers. A/ pieteikumu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) T.Jefremova