Legislator Case Law & Legislation
A420215920 / A42-00557-21 ECLI:LV:ADRJRIT:2021:0713.A420215920.2.S AI generated

Court allows tax refund claim but dismisses non-material damage compensation due to lack of legal basis.

Case Number A420215920 / A42-00557-21
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court of Riga partially dismissed the plaintiff's appeal against the State Revenue Service's refusal to refund income tax. The plaintiff argued that as a tax resident of the Netherlands, she should have been taxed there for work performed in Latvia, citing the relevant tax treaty. The court found the plaintiff failed to cooperate with the tax authority to obtain necessary documents from her former employer, which was a prerequisite for establishing her rights. Consequently, while the court ordered the refund of the disputed tax amount, it rejected the claim for non-material damage compensation because no legal basis existed for such an award in this context.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likuma 126. panta 1. daļa; 246.–251. pants; 253., 254., 289.–291. pants: The court must order the refund of tax if the taxpayer proves the error, but non-material damage compensation requires a separate legal basis which is absent when the primary remedy is restitution.

Keywords

AI generated
income tax refund tax treaty application non-material damage administrative cooperation State Revenue Service tax residency status burden of proof

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likuma 126. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likuma 246.–251. pants
Administratīvā procesa likuma 253. pants
Administratīvā procesa likuma 254. pants
Administratīvā procesa likuma 289.–291. pants
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6. panta 1. daļa
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10. panta 1. daļa

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. A42-00557-21/6

ECLI:LV:ADRJRIT:2021:0713.A420215920.2.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2021.gada 13.jūlijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese E.Apīne,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par iedzīvotāju ienākuma

nodokļa 65 385,69 EUR atmaksu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu 7 000 EUR apmērā.

Aprakstošā daļa

[1] Izskatot Nīderlandes Karalistes rezidentes pieteicējas /pers. A/ 2019.gada 28.marta rezidenta apliecību-iesniegumu nodokļu atmaksāšanai, ar

Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID vai atbildētājs) Nodokļu pārvaldes Nerezidentu nodokļu un citu nodokļu datu ticamības novērtējuma daļas

vadītāja vietnieces 2019.gada 23.augusta lēmumu Nr.30.1-8.58/289249 (turpmāk – Sākotnējais lēmums) (lietas 1.sējuma 31.lapa) pārsūdzētajā daļā

nolemts neatmaksāt pieprasīto iedzīvotāju ienākuma nodokli 65 385,69 EUR.

Ar VID ģenerāldirektora 2020.gada 3.jūnija lēmumu Nr.31.1-8.2/NP/87519 (turpmāk – Lēmums) (lietas 1.sējums 21.lapa) Sākotnējais lēmums

atstāts negrozīts.

[2] Pieteikumā tiesai pieteicēja Lēmumam nepiekrīt, norādot, ka ir Nīderlandes Karalistes nodokļu rezidents un saskaņā ar 2017.gada 1.jūnijā

noslēgto darba līgumu Nr.DL-016/2017/05 (turpmāk – Darba līgums) ar Latvijas Republikā reģistrēto sabiedrību AS „4finance” (turpmāk – Sabiedrība)

laika periodā no 2017.gada 1.jūnija līdz 2018.gada 31.decembrim (turpmāk – Nodarbinātības periods) guva algota darba ienākumus no Sabiedrības par

grupas darbības atbilstības vadītāja pienākumu izpildi, Nodarbinātības periodā algotu darbu Sabiedrības labā veicot gan Latvijā, gan ārpus tās.

Starp Latvijas Republiku un Nīderlandes Karalisti noslēgta konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, kura

apstiprināta Saeimā 1994.gada 15.decembrī ar likumu „Par Latvijas Republikas un Nīderlandes Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas

un nodokļu nemaksāšanas novēršanu”, kas stājās spēkā 1994.gada 28.decembrī (turpmāk – Nodokļu konvencija). Starpvalstu nodokļu konvencijas ir

pieņemtas, pamatojoties uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk – Sadarbības organizācija) Paraugkonvenciju par ienākuma un

kapitāla nodokļiem par dubultās nodokļu aplikšanas un nesamaksāšanas novēršanu (turpmāk – Paraugkonvencija). Tādējādi nodokļu konvenciju

interpretācijai kā pamatavots tiek izmantoti Sadarbības organizācijas Paraugkonvencijas komentāri. Atbilstoši Sadarbības organizācijas 2017.gada

Paraugkonvencijas 15.panta pirmās daļas komentāru 1.punktam algotā darba ienākums ir apliekams ar nodokli tajā valstī, kurā darbs ir faktiski veikts.

Komentāros ir uzsvērts, ka ir uzskatāms, ka darbs ir veikts vietā, kur darbinieks ir faktiski atradies, veicot pienākumus, par kuriem algotā darba

ienākums ir izmaksāts. Līdz ar to Latvijas Republikas nodokļu nerezidenta algota darba ienākums ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk

– IIN) Latvijas Republikā atbilstoši nostrādātajām darba dienām Latvijas Republikā. Algota darba ienākumi par fiziski veikto darbu ārpus Latvijas

Republikas ir atbrīvojami no nodokļu uzlikšanas Latvijas Republikā.

Darba līguma 1.4.punktā puses vienojās, ka pieteicēja darba līgumā minētos pienākumus veiks darba devēja birojā Rīgā, tomēr nepieciešamības

gadījumā pēc darba devēja ieskatiem, darbinieks var tikt nodarbināts arī citā(s) darba vietā(s). Savukārt, saskaņā ar Darba līguma 9.punktu pieteicējai ir

tiesības organizēt darbu patstāvīgi, ar ko ir aptverta arī brīvība izvēlēties darba izpildījuma vietu konkrētajā periodā. Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja

Nodarbinātības periodā ir uzturējusies ārpus Latvijas Republikas 2017.gadā 47 darba dienas un 2018.gadā 83 darba dienas, par kurām VID noraidīja

IIN atmaksu. Par šo laiku VID tika iesniegtas lidojumu biļetes un Lēmumā iestāde piekrīt, ka saskaņā ar iesniegtajiem pierādījumiem pieteicēja šajās

darba dienās nav bijusi Latvijas Republikā.

Lietā ir strīds par to, vai šajā laikā pieteicēja tiešām veica darbu Sabiedrības labā un par iesniegto pierādījumu pietiekamību, tomēr laika darba

samaksas būtība nav savienojama ar īpašu pienākumu fiksēt veicamo darbu. Darba devējs izmaksā darbiniekam atlīdzību par nostrādāto laiku. Darba

likums nenosaka ne darba devējam, ne darbiniekam pienākumu reģistrēt, kādus konkrēti darba pienākumus katru dienu veic uzņēmuma darbinieki, līdz ar

to Sabiedrība neveica šādu detalizētu uzskaiti. Darba pienākumu veikšanai pieteicējai nebija nepieciešamības visu laiku atrasties uzņēmuma birojā.

Mūsdienās, attīstoties informācijas tehnoloģijām, darba veikšana ir iespējama jebkurā pasaules vietā, īpaši konkrētajā amatā. Pieteicēja veica darba

pienākumus attālināti, izmantojot datoru un nepieciešamības gadījumā citus saziņas līdzekļus. Attālināti ir veikti darbi, kas saistīti ar korporatīvo funkciju

uzraudzību, kas bija saistīti ar grupas atbilstības nodrošināšanas programmas īstenošanu vienādi visā uzņēmumā. Galvenokārt tas sevī ietver dokumentu

rakstīšanu, piemēram, politikas, procedūras vai mācību materiālus, virtuālās tikšanās ar kolēģiem, kā arī zvanu veikšana un komunicēšana, izmantojot

elektronisko pastu.

Pieteikumā minētie pieteicējas un Sabiedrības VID iesniegtie dokumenti pierāda pieteicējas darbu ārpus Latvijas attiecīgajās 47 darba dienās

2017.gadā un 83 darba dienās 2018.gadā, kā arī to, ka pieteicēja ir strādājusi ārvalstīs Latvijas darba devēja labā. Darba laika uzskaites tabeles

apliecina, ka pieteicējai ir noteikts normālais darba laiks un, ka pieteicēja pildīja grupas darbības atbilstības vadītāja pienākumus Sabiedrības labā pilnu

darba laiku 8 stundas katru darba dienu (izņemot atvaļinājuma dienas un saīsinātās darba dienas). Turklāt VID tika iesniegta dokumentāli apliecināta

darba devēja informācija, cik darba dienas pieteicēja veica ārpus Latvijas Republikas attālināto darbu Sabiedrības labā 2017. un 2018. gadā.

Aviobiļetes, ar kuru rezervāciju un iegādi nodarbojās Sabiedrības atbildīgās personas pierāda, pamato, ka periodā no 2017.gada 1.jūnija līdz

31.decembrim pieteicēja nostrādāja 64 darba dienas Sabiedrības labā, no kurām 17 darba dienas tika pavadītas komandējumā un 47 darba dienas tika

nostrādātās attālināti ārpus Latvijas. Savukārt 2018.gadā 140 darba dienas, no kurām 57 darba dienas tika pavadītas komandējumā un 83 darba dienas

tika nostrādātās ārpus Latvijas.

VID pieeja ir nekonsekventa. VID piekrīt, ka norādītajās dienās pieteicēja atradās ārpus Latvijas Republikas robežām. VID apšauba faktu, ka

pienākumi ir veikti Sabiedrības labā, bet neapšauba par šo laiku no Sabiedrības izmaksāto atlīdzību, par ko Latvijā ir ieturēts IIN. Nedz darba laika

tabeles, nedz darba laika aprēķina pareizība netika apšaubīta no VID puses. Attiecīgi, darba laikā, par kuru lietā ir strīds, pieteicēja saņēma darba

atlīdzību Latvijā, kas netiek apšaubīts no VID puses, kā arī atradās ārpus Latvijas. Vērtējot abus faktus kopsakarā, var skaidri nonākt pie loģiska

secinājuma, kas atbilst faktiskai situācijai, proti, ka apstrīdētajās darba dienās pieteicēja veica darbu Sabiedrības labā, atdodoties ārvalstīs.

Lēmumā nepamatoti norādīts, ka pieteicēja nav paskaidrojusi un sniegusi pierādījumus par to, kā notiek dokumentu parakstīšana uzņēmumā un

iespējām parakstīt dokumentus ar drošu elektronisko parakstu, jo VID nepieprasīja šādu informāciju. Sabiedrības informāciju tehnoloģiju sistēmas

piešķir attālināto pieeju Sabiedrības datubāzēm. Ievērojot, ka Sabiedrība ir starptautisks uzņēmums, kas jau sen un plaši izmanto mūsdienu tehnoloģijas

gan klientu apkalpošanai, gan iekšējiem mērķiem, attālināts darbs ir uzņēmuma darbinieku un klienta apkalpošanas standartu ikdiena. Pieteicējai bija

piekļuve visām sistēmām un datu bāzēm ar dokumentiem, kas ir pieteicējas kompetencē. Ar oficiālu parakstu bija nepieciešama vien dažu dokumentu

parakstīšana un 2017. un 2018.gadā tas tika veikts pašrocīgi tajās dienās, kad pieteicēja strādāja birojā. Ievērojot pieteicējas darba specifiku, oficiāli

parakstāmais dokumentu daudzums nebija liels.

Lēmumā nepamatoti norādīts, ka lietā nav iesniegta informācija, vai Sabiedrība ir kompensējusi pieteicējas ārvalstīs radušos attālinātā darba

izdevumus, jo VID nepieprasīja šādu informāciju. Pieteicēja nav pieprasījusi darba devējam kompensēt izdevumus par darbu attālināti no mājām, līdz ar

to šāda izdevumu kompensācija nav bijusi. Šādai informācijai nav nozīmes lietā, jo tā nepierāda, ka pieteicēja nebūtu attiecīgajās darba dienās strādājusi,

jo nav pieprasījusi izdevumu kompensāciju par attālinātu darbu, īpaši ņemot vērā, ka Latvijas Republikas normatīvie akti darba tiesisko attiecību jomā

attālināta darba izdevumu kompensēšanu neregulē, izņemot komandējumu izdevumus.

VID pārkāpj objektīvas izmeklēšanas principu un pieprasītās informācijas apjomu, kas tieši nepieciešama lietas izlemšanai, jo neviens no pieteicējas

un tā darba devēja norādītajiem argumentiem un iesniegtajiem pierādījumiem vispār netiek vērtēts (darba devēja iesniegtās darba laika uzskaites tabeles,

darba devēja apliecinājums par pieteicējas darba pienākumu veikšanu ārpus Latvijas attālināti no savas nodokļu rezidences valsts u.c.), vienlaikus VID

pieprasa tādus pierādījumus, kurus iesniegt principā nav iespējams, jo to nodrošināšanu nepieprasa neviens normatīvais akts (piemēram, VID

pieprasījums iesniegt darba izpildes atskaiti noteiktajās dienās laika darba attiecību ietvaros). VID nesniedz juridisku argumentāciju par pierādījumu vai to

nepietiekamības vērtēšanu, nesniedz skaidrojumu jēdzienam „pietiekami ticami pierādījumi”, bet pamato administratīvo aktu ar vispārējām atrunām un

pieņēmumiem par izdevumu kompensēšanu un elektronisko parakstu. Ar šādu pieeju VID pārkāpj arī privātpersonas tiesību ievērošanas principu.

Iestāde nepareizi aprēķināja neatmaksājamo IIN daļu. Pieteicējas algota darba ienākumi sastāvēja no vairākām ienākumu pozīcijām, kā arī tās

attiecas uz dažādiem darba izpildes periodiem. Sadarbības organizācijas 2017.gada Paraugkonvencijas 15.panta komentāru 2.3.punkts nosaka, ka katra

ienākuma pozīcija ir jāvērtē pēc būtības, lai noteiktu, vai tā attiecas uz konkrēto valsti. Sekojot šim principam, ir jāizvērtē visas pieteicējas algota darba

ienākumu pozīcijas, lai noteiktu, vai tās pilnībā vai daļēji attiecināmas uz faktiski veikto darbu Latvijas Republikā. Ja ienākums daļēji attiecināms uz

Latvijas Republikā veikto darbu, jānosaka periods, uz kuru tas attiecas un kuru jāizmanto uz Latviju attiecināmo ienākumu proporcijas noteikšanai. VID

noteica IIN atmaksu, pamatojoties uz Sabiedrības nodokļu atskaitēm par ieturēto un uz Valsts kasi pārskaitīto IIN apmērā un solidaritātes nodokli.

Iestāde neņēma vērā Sabiedrības paziņoto informāciju par izmaksātiem algota darba ienākumiem un nesadalīja algota darba ienākumu atbilstoši to

gūšanas periodiem. Piemērojot Nodokļu konvencijas 15.panta pirmo daļu, VID būtu jānosaka algota darba ienākumu apmērs, kurš atbilstoši

nostrādātajām darba dienām attiecas uz Latvijas Republikā veikto darbu Sabiedrības labā, un kurš ir apliekams ar nodokli Latvijas Republikā. VID

nepareizi piemēro un interpretē likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 15.panta otro daļu un 19.panta otru daļu, nosakot atmaksājamo IIN (vai

pārmaksu), nevis piemērojot Latvijas IIN Latvijā gūtajam ienākumam, bet proporcionāli pārdalot jau aprēķināto IIN. Nepareizās piemērošanas un

interpretācijas rezultātā ir samazināta pieteicējai noteiktā atmaksājamā IIN summa. Iestāde nepareizi interpretē tiesību normas no gramatiskā un

teleoloģiskā viedokļa un neievēro atmaksājamā IIN noteikšanas kārtību, kas rezultējas pieteicējai nelabvēlīgākā rezultātā, tādējādi pārkāpjot tiesību

normu saprātīgas piemērošanas principu.

Pieņemot Lēmumu, pieļauts būtisks procesuāls pārkāpums, jo lēmuma pieņemšanas termiņš nokavēts par aptuveni četriem mēnešiem, rupji

pārkāpjot likumā noteikto maksimālo šāda administratīvā akta izdošanas termiņu un tiesiskuma principu, līdz ar to Lēmums ir prettiesisks.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 49.pantam iestādei noteiktā termiņa neievērošana jau pati par sevi uzskatāma par morālo kaitējumu. Ar

VID prettiesisko lēmumu ir būtiski aizskartas pieteicējas tiesības uz īpašumu. VID rīcība, vairākkārtīgi pagarinot un ievelkot lietas izskatīšanu, kavēja

pieteicējas darba pienākumu izpildi un rīcību ar naudas līdzekļiem. Līdz ar to pieteicējai ir tiesības uz atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu par tiesību

uz īpašumu aizskārumu 7 000 EUR apmērā.

Iebildumos pret atbildētāja paskaidrojumiem (lietas 3.sējuma 20.lapa) pieteicēja atsaucas uz sadarbību ar iestādei, iesniegtajiem pierādījumiem,

kas tās ieskatā tieši pierāda darbu veikšanu, strādājot attālināti ārpus Latvijas, kā arī darba veikšanu Sabiedrības labā.

VID neapstrīdēja Sabiedrības iesniegtos komandējuma rīkojumus, tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ neņēma vērā Sabiedrības iesniegtos

apliecinājumus par pieteicējas darba veikšanu attālināti no mājām ārpus Latvijas Republikas, kas ir uzskatāms par pierādījumu lietā.

Mūsdienīgā pasaulē darba izpildes vietai nav nozīmes. To pierāda arī COVID-19 pandēmija. Attālināta darba izpilde no mājām neietekmē darba

efektivitāti un Sabiedrība šādu pieeju piemēroja arī pirms pandēmijas laika, kas ļauj piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku no ārvalstīm.

Pieteicēja un Sabiedrība lietas un pārsūdzības izskatīšanas laikā ir atbildējuši uz visiem VID pieprasījumiem sniegt papildus informāciju un

skaidrojumus. Jebkurš iesniegtais pierādījums VID uztverē ir nepietiekošs, kas rada aizdomas, ka lietas izskatīšana bija vērsta uz mērķi rast iemeslus

neatmaksāt Latvijā pārmaksāto IIN un apzināti radīt dubultu nodokļu uzlikšanu, nevis objektīvi izskatīt lietu pēc būtības.

Nīderlandes 2017. un 2018.gada ienākumu deklarācijas apliecina, ka nodokļa atmaksas pieprasījuma mērķis nav samazināt nodokļu slogu vai

izvairīties no nodokļu saistībām, jo ienākuma nodoklis par vienu un to pašu ienākumu šobrīd ir samaksāts gan Latvijā, gan Nīderlandē, radot dubulto

nodokļu uzlikšanu.

Pieteicēja nepiekrīt atbildētājam, ka nav pamatoti piemērot vienlaikus likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.pantā un Administratīvā procesa

likuma 93.pantā minēto atlīdzinājumu, jo minēto atlīdzinājumu mērķis ir dažāds.

Iestādes rīcība ierobežo brīvo kustību Eiropas Savienībā, nepamatoti palielinot administratīvo slogu un radot dubulto nodokļu uzlikšanu Latvijā un

Nīderlandē, kas ir pretrunā ar Nodokļu konvenciju.

[3] Paskaidrojumā tiesai (lietas 2.sējuma 2.lapa) atbildētājs pieteikumu uzskata par nepamatotu un noraidāmu, pamatojoties uz Lēmumā

norādītajiem argumentiem.

Pieteicēja un tā darba devējs ir snieguši vispārīgus skaidrojumus par pieteicējas iespējām veikt darbu attālināti ārpus Latvijas. No paskaidrojumu

vispārīgā rakstura nav iespējams gūt pietiekami ticamus pierādījumus tam, ka pieteicēja, atrodoties ārvalstīs, ir veikusi darbu Sabiedrības labā. Lietā nav

sniegta informācija un dokumentāli pierādījumi, kādā veidā un apmērā pieteicēja ir nodrošinājusi pienākumu pildīšanu, atrodoties ārvalstīs.

IIN atmaksas atteikuma iemesli ir izteikti sākotnējā lēmumā, tādējādi pieteicēja varēja iesniegt pierādījumus apstrīdot sākotnējo lēmumu, turklāt uz

nepieciešamību iesniegt detalizētākus papildus pierādījumus VID vairākkārtēji ir norādījis pieteicējai un Sabiedrībai informāciju pieprasījumos gan

pieņemot sākotnējo lēmumu, gan apstrīdēšanas procesā. Objektīvās izmeklēšanas princips nenozīmē, ka iestādei par katru cenu jāiegūst papildu

pierādījumi kāda procesa dalībnieka viedokļa pamatošanai. Ir tikai dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai un tikai pašam nodokļu

maksātājam vislabāk ir zināms, kādi pierādījumi var būt būtiski.

Ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28. un 29.panta otro daļu likumdevējs jau ir paredzējis pieteicējai izmaksājamo atlīdzinājuma apmēru

gadījumā, ja pārsūdzētais lēmums tiks atcelts, līdz ar to nav pamatoti piemērot vienlaikus arī Administratīvā procesa likuma 93.pantā minēto atlīdzinājuma

regulējumu.

[4] Lietas izskatīšana sākotnēji nozīmēta mutvārdu procesā, tomēr, ievērojot pieteicējas 2021.gada 18.janvāra vēstulē (lietas 3.sējuma 4.lapa)

izteikto piekrišanu pārejai uz rakstveida procesu, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 112. 1 panta pirmajai un ceturtajai daļai lieta tiek skatīta

rakstveida procesā.

Pieteikumā tiesai pieteicēja izteikusi lūgumu lietu izskatīt slēgtā tiesas sēdē, kas vispārīgi ir attiecināms arī uz rakstveida procesu, proti, arī rakstveida

procesa statuss var tikt noteikts kā slēgts, taču konkrētās lietas ietvaros tiesa nav konstatējusi tādus privātās dzīves vai komercnoslēpuma aizsardzību

pieprasošus apstākļus, kā arī konkrētas tiesību normas, kas pamatotu nepieciešamību šai lietai noteikt slēgta procesa statusu.

Motīvu daļa

[5] Ar Lēmumu pieteicējai, kas ir Nīderlandes rezidente, atteikta IIN atmaksa par 2017. un 2018.gadiem, VID ieskatā nepastāvot pierādījumiem

par personas faktisku darba pienākuma veikšanu darba devēja labā, atrodoties ārvalstīs.

Lietā nav strīda par pieteicējas statusu un rezidenta apliecības aizpildīšanas faktu (lietas 1.sējums, 137.lapa), ko atbildētājs ir izvērtējis, pieņemot

Lēmumu. Pieteicējas statusu apstiprina arī lietā esošie apliecinājumi, ka pieteicēja 2017. un 2018.gadā dzīvo Nīderlandē (lietas 2.sējums, 67., 70.lapa),

kas apstiprina pieteicējas kā ārvalstu nodokļu maksātājas statusu, kā arī lietā ir iesniegti lidojumus apstiprinoši dokumenti (lietas 1.sējums, 37.-124.lapa,

2.sējums, 78.-242.lapa), kas no pieteicējas puses tiek saistīti ar atrašanos mītnes zemē, vienlaikus pildot darba pienākumus Latvijas darba devēja labā,

ko savukārt par pierādītu neatzīst VID.

Tādējādi lietā izskatāms prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

[6] Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja 2017. un 2018.gadā ir bijusi darba attiecībās ar Sabiedrību kā Latvijas Republikā reģistrētu komersantu.

Darba līgums noformēts ar 2017.gada 1.jūniju (lietas 1.sējums, 125.-134.lapa) un apliecina, ka pieteicēja ir pieņemta darbā Sabiedrībā kā Grupas

Darbības atbilstības vadītāju (profesijas kods 1211 21), kas atbilstoši profesiju klasifikatoram ir “Administratīvie un finanšu vadītāji” kā atsevišķā grupa

zem mazās grupas “121 Komercpakalpojumu un administratīvie vadītāji” un pirmās pamatgrupas apakšgrupas “12 Administratīvie vadītāji un

komercdirektori”, ar pieteicējai noteiktiem pienākumiem, kas iekļauti amata aprakstā (lietas 1.sējums, 194.-197.lapa).

Tāpat lietā nav strīda, ka Sabiedrība kā darba devējs ir veicis nodokļa maksājumus par savu darbinieci – pieteicēju, Latvijas Republikas tiesību

normās noteiktajā kārtībā, tostarp, IIN, kura pārmaksu, balstoties uz Nodokļu konvenciju, vēlas saņemt pieteicēja.

Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 3.panta trešās daļas 1.punkts noteic, ka “ārvalsts nodokļa maksātāja (nerezidenta) ar nodokli

apliekamais ienākums ir ienākums no algota darba, ieskaitot darbu, kas veikts Latvijas Republikā tāda darba devēja labā, kurš nav Latvijas Republikas

rezidents vai kuram nav pastāvīgās pārstāvniecības Latvijas Republikā, vai darbu, kas veikts ārpus Latvijas Republikas Latvijas Republikas darba devēja

labā”. Tātad nav šaubu, ka Darba līguma, kas slēgts starp Sabiedrību un pieteicēju, 8.punktā noteiktā darba alga atbilst ārvalsts nodokļa maksātāja

apliekamajam ienākumam.

Vienlaikus likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 24.panta pirmā daļa noteic, “ja starpvalstu līgums, kura dalībvalsts ir Latvijas Republika,

paredz ienākuma aplikšanas kārtību, kas atšķiras no šajā likumā noteiktās kārtības, piemērojamas starpvalstu līguma normas”.

Tā kā starp Latvijas Republiku un Nīderlandes karalisti ir noslēgta konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas

novēršanu jeb Nodokļu konvencija, tad attiecīgi piemērojamas minētās konvencijas normas, jo saskaņā ar Nodokļu konvencijas 2.panta trešās daļas a)

apakšpunkta (ii) punktu tā ir attiecināma uz IIN.

Nodokļu konvencijas 15.panta pirmā daļa noteic, ka “[..] darba alga un cita līdzīga veida atlīdzība, ko saņem Līgumslēdzējas Valsts rezidents par

savu darbu, tiks aplikta ar nodokļiem tikai šajā valstī, ja vien algots darbs netiek veikts otrā Līgumslēdzējā Valstī. Ja algots darbs tiek veikts otrā

Līgumslēdzējā Valstī, par to saņemto atlīdzību var aplikt ar nodokļiem šajā otrā valstī”, bet otrā daļa, ka “neatkarīgi no 1. punkta noteikumiem atlīdzība,

kuru Līgumslēdzējas Valsts rezidents saņem par algotu darbu, kas tiek veikts otrā Līgumslēdzējā Valstī, tiks aplikta ar nodokļiem tikai pirmajā minētajā

valstī, ja: a) atlīdzības saņēmējs ir atradies otrā valstī ne vairāk kā 183 dienas jebkurā 12 mēnešu laika posmā; b) atlīdzību maksā darba devējs, kas nav

otras valsts rezidents, vai cita persona tāda darba devēja vārdā; c) atlīdzību neizmaksā pastāvīgā pārstāvniecība vai pastāvīgā bāze, ko darba devējs

izmanto otrā valstī”.

Analizējot Nodokļu konvenciju, pieteicēja pamatoti ir norādījusi, ka pieteicējas kā Latvijas nerezidenta ienākums ir apliekams ar nodokli Latvijas

Republikā atbilstoši nostrādātajām darba dienām, kas atbilst arī pieteicējas norādītās Paraugkonvencijas 15.panta pirmās daļas 1.panta komentāram (sk.

https://read.oecd-ilibrary.org/taxation/model-tax-convention-on-income-and-on-capital-condensed-version-2017_mtc_cond-2017-

en#page307). Lai arī minētā Paraugkonvencija nav tieši saistoša, tā tiek izmantota divpusējo konvenciju izstrādē, attiecīgi pārņemot arī

Paraugkonvencijas saturā izmantoto saistību izpratni. Līdz ar to no panta komentāra izriet tas, ka pieteicējas ienākums, pildot darba pienākumus

Sabiedrības labā, vienlaikus atrodoties ārpus Latvijas Republikas – Nīderlandes karalistē, ar ko Latvijas Republikai ir spēkā esoša Nodokļu konvencija,

apliekams ar nodokļiem, ievērojot Nodokļu konvencijas prasības.

Par minēto interpretāciju arī VID nav paudis pretēju nostāju, jo tā pieņemtais administratīvais akts ir balstīts tajā, ka faktiskie apstākļi nepierāda

pieteicējas nodarbinātību Sabiedrības labā, atrodoties ārpus Latvijas Republikas 2017. un 2018.gadā, proti, ja minētais tiktu apstiprināts, tad citus

šķēršļus labvēlīga administratīvā akta izdošanai iestāde nav norādījusi. Tātad atbilstoši Nodokļu konvencijas prasībām pieteicējai, lai piemērotu

Nīderlandes karalistes nodokļu režīmu, esot darba attiecībās ar Latvijas Republikas darba devēju, atrodoties savā pastāvīgās mītnes zemē, ir jāveic

darba pienākumi Latvijas Republikas darba devēja labā.

VID, vērtējot lietā esošos pierādījumus, ir nonācis pie secinājuma, ka pieteicējas nodarbinātības fakts Sabiedrības labā, fiziski pieteicējai atrodoties

Nīderlandē, nav pierādīts. Šādu secinājumu VID ir devis pieteicējas un Sabiedrības iesniegtajiem pierādījumiem, tostarp, arī tiem, ko Sabiedrībai ir

pieprasījusi un saņēmusi arī tiesa.

Savukārt tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, neatzīst par pierādītām VID šaubas un argumentus, ka pieteicēja nav pierādījusi nodarbinātību

Sabiedrības labā un līdz ar to nav konstatējams IIN atmaksas priekšnoteikums, tālāk norādīto iemeslu dēļ.

[7] VID pamatoti ir atsaucies uz administratīvo tiesu judikatūru, kas nosaka, ka personai atbilstoši tās interesei saņemt labvēlīgu administratīvo aktu,

ir pienākums piedalīties pierādījumu iegūšanā un apstiprināt savas rīcības pareizību ar dokumentiem, kas tai dod tiesības uz labumu gūšanu nodokļu jomā

(sk. Augstākās tiesas 2021.gada 3.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-167/2021 5.punktu). Konkrētajos apstākļos, atšķirībā no VID, tiesa

nesaskata būtisku šaubu esību par nodarbinātības pastāvēšanu un informācijas pareizību, un pauž viedokli, ka pieteicēja ir pierādījusi tiesības uz labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, par ko liecina ne vien pieteicējas iesniegtie dokumenti, bet arī Sabiedrības apliecinājums un nodokļu nomaksas fakts

Latvijas Republikas valsts budžetā, par ko lietā nav strīda. Turklāt jānorāda, ka VID, neskatoties uz to, ka nepiešķir ticamību pieteicējas faktiskai

nodarbinātībai, atrodoties ārvalstīs, nav norādījis Lēmumā uz kādām neatļautām darbībām no pieteicējas vai Sabiedrības puses, un arī nav cēlis

iebildumus par nepamatotiem maksājumiem pieteicējai, ko Sabiedrība būtu veikusi 2017. un 2018.gadā, apslēpjot tos ar apzīmējumu “darba alga”, proti,

tiesas ieskatā, ja VID rīcībā ir kādi pierādījumi par personu negodprātību savstarpējo privāttiesisko (darba) attiecību ietvaros, tie ir jānorāda

administratīvajā aktā. Savukārt, ja tādi nav norādīti, kā arī tiesai lietas izskatīšanā tie nav acīmredzami vai izrietoši no pierādījumiem, tad tiesas ieskatā tās

pienākums aprobežojas ar lietā esošo pierādījumu vērtēšanu, kā to noteic Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmā daļa, proti, tiesai nav jāiegūst

tādi pierādījumi, kas apstiprinātu, ka pieteicēja nav strādājusi. Savukārt konkrētās lietas ietvaros tiesas skatījums uz faktiskajiem apstākļiem un

pierādījumiem šajā sakarā ir atšķirīgs no atbildētāja skatījuma.

Vispirms jānorāda, ka pieteicēja ir sagatavojusi Gada ienākumu deklarāciju par 2017.gadu (lietas 1.sējums, 156.lapa), kā arī no savas puses ir

sagatavojusi informāciju par 2017.gadā Latvijā nostrādātajām dienām (lietas 1.sējums, 153.lapa). Tas pats darīts arī attiecībā uz 2018.gadu,

sagatavojot Gada ienākumu deklarācija par 2018.gadu (lietas 1.sējums, 147.lapa), kā arī informāciju par 2018.gadā Latvijā nostrādātajām dienām

(lietas 1.sējums, 143.lapa). Pieteicēja savos iesniegumos VID par IIN atmaksu un arī saziņā ar iestādi vairākkārt apliecinājusi nodarbinātību Sabiedrībā

(lietas 1.sējums, 178.lapa), tostarp, izsniedzot Sabiedrības apliecinājumu (lietas 1.sējums, 237.lapa), ka pieteicēja ir pildījusi darba pienākumus un tai

bija tiesības patstāvīgi organizēt savu darba laiku.

Šis dokumentu kopums pats par sevi saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmo daļu nav atzīstams par nodarbinātību apliecinošu,

jo ir vērtējams kā personas paskaidrojumi, kuri ir jāapstiprina ar citiem tiesas pārbaudītiem pierādījumiem. Taču konkrētās lietas ietvaros tādi ir

konstatējami, proti, pieteicējas nodarbinātību ir apstiprinājis tās tiešais darba devējs – Sabiedrība, vispirms, sniedzot atbildes uz VID uzdotajiem

jautājumiem (lietas 1.sējums, 159.lapa), kā arī atbildot uz VID pieprasījumu 2019.gada 12.decembrī (lietas 1.sējums, 174.lapa) Sabiedrība ir

norādījusi, ka 2017.gadā pieteicēja attālināti nostrādājusi 64 darba dienas, atrodoties ārpus Latvijas, no kurām komandējumi bija 17 dienas, bet

2018.gadā nostrādātas ārpus Latvijas 140 darba dienas, no kurām 57 dienas pavadītas komandējumā. Tāpat tiesai ir iesniegta arī darba laika uzskaite

2017.gadā (lietas 1.sējums, 203.-209.lapa), 2018.gadā (lietas 1.sējums, 210.-221.lapa).

Administratīvās rajona tiesas vērtējumā darba devēja apliecinājums ir primārais darbinieka nodarbinātību apstiprinošais pierādījums, jo nav citas

personas, kas būtu tiešajās attiecībās ar darbinieku, kā ne vien darba devējs, kurš arī ir vispilnīgāk informētā persona arī jautājumā par to, ko darbinieks

tās labā un saskaņā ar līgumu ir darījis, un par ko persona ir saņēmusi atlīdzību (darba samaksu). Turklāt tiesa jau norādīja, ka nav strīda par to, ka

Sabiedrība pieteicējai ir maksājusi darba algu un veikusi visus nodokļa maksājumus par pieteicēju, kādi maksājami valsts budžetā. Tamdēļ tiesas ieskatā

šos pierādījumus nav pamata atstāt bez ievērības, ja vien atbildētājs nenorāda tiesai uz tādu neatbilstību, kas ir likuma “Par grāmatvedību” 2.panta

prasībām pretrunā esoša, proti, ka šie dokumenti un maksājumi ir veikti formāli un neatbilst faktiskai situācijai. Tomēr šajā lietā tādu ziņu nav un tādas

nekonstatē arī tiesa.

VID, neskatoties uz Sabiedrības iesniegtajiem apliecinājumiem, ir pieprasījis arī pierādījumus par pieteicējas faktisku darbu izpildi, kas tiesas

ieskatā vispārīgi ir saprotami, jo katrā atsevišķā gadījumā vispusīgi un objektīvi ir izvērtējami visi apstākļi, kas skar personas nodarbinātību, tomēr VID

nav administratīvajā aktā atspoguļojis kritērijus, ko tas uzskata par obligātiem apstiprinājuma iegūšanai, jo iestādes nostāja no Lēmuma neizriet pietiekami

skaidri, lai saprastu, vai VID vēlas, lai dokumentiem tiktu pierādīta ikviena pieteicējas nostrādātā darba stunda ārpus Latvijas vai iesniegts ikviens

paveiktā darba rezultāts. Šādu prasību izvirzīšana tiesas vērtējumā nav samērīga, jo faktiski radītu pienākumu personai, kurai vien pastāv iespēja vērsties

nodokļu administrācijā kādas no konvencijas par dubulto nodokļu neaplikšanu ietvaros, uzskaitīt un dokumentēt katru savu darba minūti un paveikto,

taču jānorāda, ka šādas prasības tiesību normās nav konstatējamas, bet visi dokumenti (darba rezultāts), kas radīts, esot darba attiecībās, pieder darba

devējam, kuram savukārt ir tiesības noteikt vai dokumentos esošā informācija ir izpaužama tālāk. Var piekrist VID paskaidrotajam, ka nodokļu

administrācijas pilnvaras aptver arī tiesības iegūt konfidenciālus dokumentus, tomēr tiesas ieskatā katrs gadījums ir vērtējams atsevišķi. Turklāt tiesas

ieskatā šajā spriedumā jau tika norādīts, ka, pirms pieprasīt visus darba izpildījumus, ir vērtējama šāda pieprasījuma samērība un nepieciešamība. Turklāt,

noskaidrojot, vai darbinieks ārvalstīs ir strādājis, nav pamata ignorēt darba devēja paskaidrojumus, kā arī ir jāvadās arī no tā, kādus darba pienākumus

izpilda konkrētā persona, jo ir atšķirība, vai personas darba vieta ir aprīkota ar kontroles un identifikācijas sistēmu (piemēram, lidostas teritorijā arī

darbiniekam nav iespējams iekļūt bez identitātes pārbaudes), vai arī personas darba vieta ir jebkura, brīvi izvēlēta teritorija (piemēram, grāmatas

tulkošanas pakalpojumu sniegšana var tikt realizēta no jebkuras, darbinieka izvēlētas vietas). Tāpat ir atšķirība tajā, vai darbinieks ir bijis, piemēram, kā

zemesgrāmatas tiesnesis, kurš vai katru dienu pieņem dažādus lēmumus, kuri turklāt atspoguļoti publiskā datu bāzē, vai, piemēram, sekretārs, kurš ir

veicis dokumentu manuālu apstrādi, sašūšanu, dažādu uzdevumu izpildi, kuri netiek dokumentēti. Tiesas ieskatā VID nav pienācīgi izvērtējis un piešķīris

nozīmi pieteicējas amatam Sabiedrībā.

Pieteicēja saskaņā ar Darba līgumu ir pieņemta Sabiedrībā par administratīvo vadītāju, kura saskaņā ar Sabiedrības sniegtiem paskaidrojumiem un

amata aprakstu ir pakļauta tikai dažām personām un augstākā līmeņa vadītājiem, proti, šāda nodarbinātības līmeņa personām visbiežāk nav jāatskaitās

par to, cik dokumenti tikuši sagatavoti dienas laikā un cik ilgas ir bijušas faktiskās darba stundas. Turklāt šādas personas visbiežāk bauda uzticību arī tad,

ja darba pienākumus pilda ārpus biroja, un netiek pakļautas kontrolei, jo amata statuss un personālijas arī piešķir svaru konkrētas personai lomai darba

devēja struktūrā.

Sabiedrība ir paskaidrojusi, ka pieteicēja veica konsultēšanu par informācijas tehnoloģiju aģentūrām, mērķu un starpposmu mērķu noteikšanu

atbilstības programmā, kā arī grupas stratēģijas izstrādi un padomu sniegšanu saistībā ar atbilstības jautājumiem, esot arī atbildīga par personāla vadību un

politikas pārkāpumu izmeklēšanu. Darba pienākumi, esot ārzemēs, pārsvarā bija saistīti ar dokumentu rakstīšanu, virtuālajiem zvaniem ar kolēģiem,

saziņu ar elektronisko pastu (lietas 1.sējums, 175.lapa). Kā liecina šī skaidrojuma saturs, tad vadības funkcija un uzraudzība, ko veica pieteicēja, kā arī

konsultēšana, ne vienmēr ir rezultējusies kādu dokumentu sagatavošanā vai tikusi fiksēta. Sabiedrība arī ir norādījusi, ka tā neveic detalizētu uzskaiti un

laika kontroli citādi, kā vien aizpildot darba laika uzskaites tabeles. Taču saskaņā ar tām pieteicēja ir pildījusi darba pienākumus, esot ārvalstīs, un darba

devējs to ir atzinis, aizpildot darba laika izpildes tabulas, un pieņēmis, maksājot algu.

VID par kritiski vērtējamu un šaubas raisošu ir atzinis Darba līguma saturā ietverto norādi, kas neparedz pieteicējai attālinātu darba pienākumu

izpildi, atrodoties ārvalstīs, jo līgums nosaka, ka Darbinieks Darba līgumā minētos pieteikumus veiks Darba devēja birojā [..]. Vienlaikus līgums nosaka,

ka nepieciešamības gadījumā pēc Darba devēja ieskatiem Darbinieks var tikt nodarbināts citās darba vietās, taču VID nodarbinātību neatzīst, jo lietā nav

Sabiedrības vai pieteicējas iesniegtu pierādījumu, ka pieteicējai darba pienākumi ir bijuši jāpilda tās mītnes valstī (izņēmums ir tikai komandējuma rīkojumi

par periodiem, ko VID neapstrīd). Tiesas vērtējumā šāda darba attiecību interpretācija konkrētajā lietā no iestādes puses vērtējama kā formāla, proti, ja

darba līgumā nav norādes, ka darba pienākumi tiek pildīti ārvalstīs, vai katram izbraukšanas gadījumam nav dokumentāla darba devēja piekrišana, tas

nenozīmē, ka darbinieka strādāšana ārpus Latvijas nav ticama, jo visi pierādījumi ir vērtējami kopsakarā. Atkārtoti norādot uz pieteicējas kā vadoša

darbinieka amata pozīciju, kā arī konkrētajos apstākļos, kad Sabiedrība vairakkārt apstiprina, ka pieteicējai bija tiesības strādāt, atrodoties ārpus

Latvijas Republikas, ka arī, ka pieteicēja ir pildījusi Sabiedrības darba pienākumus un Sabiedrība nav cēlusi iebildumus par darba pienākumu izpildi, VID

iebildumi ir nepamatoti.

Pieteicēja ir norādījusi, ka Darba līguma 9.punkts ļauj darbiniekam patstāvīgi organizēt darbu izpildes laiku (lietas 1.sējums, 131.lapa), kas cita

starpā apstiprina pieteicējas kā vadītājas statusu. Patstāvība ietverta arī amata apraksta 6.punktā, norādot, ka tikai atsevišķos jautājumos saņemams

saskaņojuma no tiešā vadītāja (lietas 1.sējums, 195.lapa), un minētais nozīmē, ka pieteicēja, ja vien tā pildīja Sabiedrības uzdevumus, varēja atrasties

arī ārpus darba devēja telpām.

Sabiedrība arī tiesai ir norādījusi (lietas 3.sējums, 33.lapa) pieteicējas statusu un tās tiesības veikt attālinātu darba pienākumu izpildi, kam tiesa

piešķir ticamību, jo tās rīcībā nav pierādījumu un uz tādiem nav norādījuši arī procesa dalībnieki, ka šī informācija saturētu nepatiesas ziņas. Turklāt

Sabiedrība kā pieteicējas darba devējs ir sadarbojusies gan ar VID, gan ar tiesu.

Vērtējot VID pieprasījumu informācijas iegūšanai, secināms, ka tas ir vispusīgs un objektīvi pieprasa ziņas no Sabiedrības, neaprobežojoties tikai

ar konkrētu dokumentu pieprasīšanu, bet arī vispusīgi atainojot atbildētājas interesi (lietas 1.sējums, 198.lapa), tostarp norādot uz nepieciešamību

iesniegt detalizētus pierādījumus par darbiem, kas tikuši veikti attālināti. No šāda aspekta pieprasījums ir tiesisks un vispusīgs, taču vienlaikus ir

saprotams, ka ne pieteicēja, ne Sabiedrība īsti nav izpratušas un novērtējušas nepieciešamību iesniegt VID visus pieteicējas darba rezultātus, uzskatot, ka

ar apstiprinājumiem no darba devēja puses un savlaicīgi (attiecīgajā periodā) sagatavotiem grāmatvedības dokumentiem (ziņas par darbinieka

nodarbinātību) ir pietiekami nodarbinātības apstiprināšanai, cita starpā, atsaucoties arī uz konfidencialitāti un uzņēmuma komercnoslēpumu aizsardzību,

kas izriet arī no darba līguma un amata apraksta, un tiesas ieskatā atbilst arī pieteicējas darba specifikai. Tamdēļ nav acīmredzama pamata atzīt par

pareiziem VID apsvērumus, ka vēlāk (tiesai) iesniegtie dokumenti ir vērtējami kritiski tikai tamdēļ, ka tie nav tikuši iesniegti iestādē, jo nekas uz to, ka šie

dokumenti saturētu nepatiesas ziņas, nenorāda. Turklāt, lai arī Sabiedrība ir pieteicējas bijušais darba devējs, tas nerada pamatu bez papildu norādēm

pieņemt, ka dokumenti nav autentiski, jo Sabiedrības ieinteresētība šīs lietas iznākumā nav konstatējama un tiesai par tādu nav ziņu.

Sabiedrība tiesai ir iesniegusi izpildu komitejas protokolus (lietas 3.sējums, 37.-52.lapa), pieteicējas darba kalendārus (lietas 3.sējums, 53.-

150.lapa), kā arī sniegusi ziņas par pieteicējas kontaktiem, pildot darba pienākumus Sabiedrībā. Vērtējot šos dokumentus, secināms, ka pieteicējas

kalendāra dati un epastu sarakstes ekrānšāviņi satur norādes par personām, kas atspoguļotas arī Sabiedrības tiesai sniegtajā skaidrojumā (lietas

3.sējums, 33.lapa), proti, Sabiedrība šīs personas identificē kā savus darbiniekus. Savukārt saziņa ar tiem ir notikusi arī periodos, kad pieteicēja

atradusies ārvalstīs.

Piemēram, vērtējot dokumentus kopsakarā, konstatējams, ka, piemēram, kā redzams no kalendāra (lietas 3.sējums, 158.lapa), tad 2017.gada

13.jūnijā pieteicējai notikusi tikšanās (izpildkomitejas sēde) interneta platformā (lietas 3.sējums, 177.lapa), atrodoties ārvalstīs. Tāpat 6.jūlijā un 7.jūlijā

apstiprinās Sabiedrības darba izpilde, kamēr atbilstoši lidmašīnas biļetēm (lietas 1.sējums, 104.lapa) pieteicēja 5.jūlijā bija devusies uz Amsterdamu.

Strādāšana apstiprinās arī 21.07, jo atbilstoši lidmašīnas biļetēm (lietas 1.sējums, 106.-107.lapa) pieteicēja 20.jūlijā izlidoja uz Amsterdamu, lai Rīgā

ierastos 24.jūlijā. 14.08 pieteicējai notikusi tikšanās (izpildkomitejas sēde) interneta platformā (lietas 3.sējums, 178.lapa). Darba pienākumi pildīti arī

1.09, jo atbilstoši lidmašīnas biļetēm (lietas 1.sējums, 110.-111.lapa), pieteicēja 31.augustā devusies uz Amsterdamu, bet atgriezusies Rīgā 5.septembrī,

lai 7.septembrī atkal dotos turp (lietas 1.sējums, 112.lapa). Attiecīgi secinājumi ir izdarāmi arī attiecībā uz pārējiem periodiem, tostarp, 2018.gadu, taču

tiesas ieskatā minēto pierādījumu nozīme lietā ir sekundāra, jo primāri, kā tiesa jau norādīja, darba devējs (Sabiedrība) ir apstiprinājis nodarbinātību, kā

arī Sabiedrība ir faktiski strādājošs, nevis fiktīvs, uzņēmums, tas ir savlaicīgi sniedzis ziņas VID par pieteicējas nodarbinātību, ir maksājis nodokļus, pildījis

darba devēja pienākumus pret darbinieku un tamlīdzīgi.

Turklāt Informācijas apmaiņas pieprasījums DT_R_LV-NL-20200123_003023_HEF14027_ REP_20200204 (lietas 2.sējums, 46.-59.lapa)

liecina, ka VID ir vēlējies noskaidrot, vai pieteicējai ārvalstīs bija jādeklarē Latvijā gūtais ienākums, vai pieteicēja to ir darījusi, kā arī ienākumu gūšanas

veidu, uz to saņemot atbildi, ka ienākums ir jādeklarē un pieteicēja to ir darījusi, norādot ienākumus no Sabiedrības par 2017.gadu 131471 EUR, bet

par 2018.gadu – 360003 EUR, kā arī apstiprinoša atbilde sniegta par ienākumu gūšanas veida norādīšanu, kas identificēts kā nodarbinātība (lietas

2.sējums, 52.lapa), kas nozīmē, ka arī attiecībā uz ārvalstu nodokļu administrāciju šie pieteicējas ienākumi ir norādīti kā ienākumi no algota darba

Sabiedrībā. Pieteicēja attiecīgi aizpildījusi arī Nodokļu deklarāciju par 2017.gadu (lietas 2.sējums, 8.-20.lapa, 21.-29.lapa) un 2018.gadu (lietas

2.sējums, 30.-45.lapa).

Tādējādi šajos apstākļos nav pamata nepiešķir minētajam ticamību un apstrīdēt šo ziņu patiesumu, ja Latvijas Republikas nodokļu administrācijas

rīcībā tam nav pierādījumu.

Tādējādi pieteicējai ir tiesības uz IIN pārmaksas atmaksu, kas attiecināma uz pieteicējas nodarbinātību, atrodoties ārvalstīs, ko apstiprina

Sabiedrība, un kas atbilst lietā esošajiem pierādījumiem.

[8] Vērtējot pieteicējas iebildumus, kas skar IIN pārmaksas aprēķinus, atzīstama par pamatotu personas atsauce uz Paraugkonvencijas

skaidrojumu par nodokļu administrācijas pienākumu identificēt ienākumus, kas gūti katrā no valstīm attiecīgajā periodā, proti, par pienākumu vērtēt katru

ienākumu, balstoties uz konkrētās lietas faktiem un apstākļiem, kas ļauj nodalīt ienākuma gūšanas valsti (sk at . https://read.oecd-

ilibrary.org/taxation/model-tax-convention-on-income-and-on-capital-condensed-version-2017_mtc_cond-2017-en#page308) . Minēto

atbildētājs nav apstrīdējis un, kā liecina Lēmuma saturs, tad skaidrojumu par piemērotās aprēķina kārtības izvēli un pamatojumu, kāda iestādē tikusi

izmantota, VID nav sniedzis, neskatoties uz to, ka pieteicēja neatzīst par pareizu aprēķinu un izsaka pret to iebildumus. Tā rezultātā pieņemts pieteicējai

labvēlīgs lēmums, ko pieteicēja nesaskata par pareizu, akcentējot, ka likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 15.panta otrā daļa un 19.panta pirmā un

otrā daļa tiek interpretēta nepareizi. Paskaidrojums par minēto, kā arī viedoklis par pieteikumā ietverto argumentāciju šajā jautājumā no VID puses nav

sniegts arī tiesai lietas izskatīšanas ietvaros. Tādējādi tiesai veicams minēto apsvērumu vērtējums.

Kā tiesa jau norādīja, tad atbilstoši pieteicējas paskaidrojumiem un Nodokļu konvencijas 15.panta pirmajai daļai ienākumi no algota darba tiek

aplikti valstī, kurā darbs tiek veikts. Tātad attiecīgi ir nodalāmi ienākumi no darba, kas no pieteicējas puses ticis veikts Latvijā, un ienākumi no darba, kas

ticis veikts ārvalstīs.

VID aprēķinos ir izmantojis metodi, identificējot kopējo IIN summu, ko Sabiedrība ir samaksājusi kā pieteicējas IIN maksājumu (un arī

solidaritātes nodokli), attiecīgi nosakot šīs summas atmaksājamo proporciju attiecībā pret dienu skaitu, ko VID ir atzinis jau iestādē kā nostrādātu

ārvalstīs. Pieteicēja šādai metodikai nepiekrīt, norādot, ka ir jāidentificē ienākumi katrā no valstīm taksācijas periodā, pēc kā veicami aprēķini.

Vispārīgi tiesa šādam pieteicējas viedoklim piekrīt, tostarp jautājumā, kas skar pieteicējas argumentāciju par IIN aprēķiniem 2018.gadā, kad

spēkā esošā likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 15.panta otrās daļas redakcija noteica nodokļa likmes atkarībā no ienākumu apjoma, un minētais

regulējums, veicot aprēķinus ir ņemams vērā. Tomēr konkrētās lietas apstākļos jākonstatē, ka priekšroka aprēķinos no VID puses pamatoti ir dota

pierādījumiem un dokumentāli sniegtai informācijai, tostarp, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras ziņām (lietas 2.sējums, 7.lapa), jo pieteicēja nav

pierādījusi lietas ietvaros to ienākumu sadalījumu, kas būtu pamats nodalīt ienākumu summas veidā, kā norādījusi pieteicēja arī tad, ja minētais tiek

akceptēts no Sabiedrības puses. Tabulas, kas ir lietā (lietas 1.sējums, 144.lapa, 154.lapa, 163.lapa) nav apstiprinātas ar pierādījumiem, kā to noteic

Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmā daļa, proti, tikai personu paskaidrojumi par ienākumu periodiem un attiecināmību uz nodarbinātības valsti

bez citu pierādījumu esības, kas apstiprinātu šo summu veidošanās faktu veidā, kā norādīts paskaidrojumos, nav atzīstami par pietiekamiem, lai atzītu

kādu faktu par pierādītu. Šajā jautājumā pamatota ir VID paustā atsauce uz tiesu judikatūru, ko arī tiesa ietvērusi šajā spriedumā, proti, pieteicējai

attiecībā uz ienākumu sadalījumu ne tikai jāsniedz paskaidrojumi, bet arī jāiesniedz pierādījumi, kas neapšaubāmi liktu nodalīt pieteicējas ienākumus

Latvijas Republikā un Nīderlandes karalistē, kas ir būtiski pēc iespējas precīzākai nodokļu likmes piemērošanai un IIN apmēra identificēšanai. Ja šādu

pierādījumu lietā nav, tad pamatota ir VID izmantotā aprēķina metode, kas attiecināma uz procentuālu periodu sadalījumu, pieņemot, ka IIN taksācijas

perioda, kas ir viens gads, ietvaros veiktie IIN maksājumi, dalāmi atbilstoši dienu skaitam, kas pavadīts strādājot Latvijas Republikā vai Nīderlandes

karalistē. Līdz ar to jautājumā par pieteicējai atmaksājamo summu, tiesa, apmierinot pieteicējas iebildumus par nodarbinātības fakta atzīšanu, vienlaikus

neapmierina prasījumu pilnā apmērā par pieteicējas norādīto summu, bet gan uzdod aprēķinus veikt VID, sprieduma izpildes procesā izdodot

administratīvo aktu un ievērojot tiesas apsvērumus šajā jautājumā.

[9] Vienlaikus ar prasību par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un IIN atmaksu pieteicēja pieprasījusi arī nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu 7

000 EUR apmērā, saskatot, ka aizskartas tās tiesības uz īpašumu un tiesības brīvi pārvietoties. Turklāt pieteikumā norādīts, ka atlīdzinājums tiek prasīts

par to, ka VID nepareizi piemēroja tiesību normas, pārkāpa objektīvās izmeklēšanas principu, pieļāva patvaļu un pārkāpa vairākus tiesību principus, kā

arī būtisku procesuālu pārkāpumu, pārkāpjot termiņu administratīvā akta izdošanai.

Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka “ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. [..]”.

Vērtējot iepriekšminētos pieteicējas argumentus, tiesa nekonstatē sekas, kas pieteicējai ir radītas un varētu tikt novērtētas ar atlīdzinājumu 7000

EUR, kā norāda pieteicēja.

Nav šaubu, ka Līguma par Eiropas Savienību 45.pants regulē brīvu darba ņēmēju kustību, taču vienlaikus nav apstiprinājuma tam, ka VID ar savu

rīcību administratīvā akta izdošanas procesā vai administratīvajā aktā kādā veidā būtu ierobežojis pieteicējas tiesības brīvi pārvietoties, izvēloties savu

vietu Eiropas Savienības darba tirgū. Iespējams, situācija būtu citāda, ja pieteicēja joprojām strādātu Sabiedrībā un, uzzinot VID pozīciju, ko tas ietvēris

administratīvajā aktā, ierobežotu darba pienākumu izpildi ārpus Latvijas Republikas. Taču tai pat laikā, iespējams, minētais pieteicējai vienkārši būtu

iemesls veikt rūpīgu savu darba pienākumu izpildes uzskaiti. Tamdēļ vispārināt šo situāciju no tāda skatu punkta, kā to darījusi pieteicēja, nav pamata.

Vēl jo vairāk nav nekādu pierādījumu par to, ka pieteicēja jebkādā veidā būtu ierobežota savās tiesībās pēc Lēmuma saņemšanas vai administratīvā

procesa laikā. Pieteicējas norāde, ka administratīvā akta pagarināšana no iestādes puses ir kavējusi darba pienākumu izpildi, nav ne paskaidrota, ne arī

pamatota ar pierādījumiem, kā to noteic Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmā daļa, proti, nav identificējams ne tas, kādi darba pienākumi un

kurā periodā pieteicējai bija jāpilda, ne tas, kā tieši šo darba pienākumu izpilde ir tikusi kavēta. Tāpēc vispārīgs apgalvojums par minēto nav atzīstams

par pierādītu un nedod tiesības uz atlīdzinājumu. Arī attiecībā uz to, ka pieteicēja saskata savu īpašuma tiesību aizskārumu, proti, tai bijusi ierobežota

rīcība ar naudas līdzekļiem, tiesa minēto neatzīst par pamatotu, jo līdz brīdim, kamēr nodokļu administrācija nav likumā noteiktajā kārtībā atzinusi

personas tiesības uz kādu maksājumu no valsts budžeta saņemšanu, personas tiesības uz tiem kā savu īpašumu, balstās tikai personas subjektīvajā

izpratnē. Lai arī gadījumā, ja labvēlīgu administratīvo aktu pieteicēja būtu saņēmusi jau iestādē, naudas līdzekļu atmaksa arī tiktu veikta ātrāk, tiesas

ieskatā minētais apstāklis nav pamats atzīt nemantiskā kaitējuma pastāvēšanas faktu.

Pieteicēja cita starpā ir uzskaitījusi iestādes pārkāpumus un saista tos ar Lēmuma pieņemšanas termiņa kavējumu un likuma “Par nodokļiem un

nodevām” 37.panta ceturtās daļas pārkāpumu, taču tiesas ieskatā vispirms pievēršama uzmanība tam, ka iestāde vairākkārt ir pieprasījusi pierādījumus

no personām, kā arī ieguvusi informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijas, kas ir pagarinājis administratīvā akta izdošanas termiņu. Administratīvā

rajona tiesa šajos apstākļos nekonstatē, ka administratīvā akta izdošanas termiņa kavējums ir atzīstams par būtisku un tādu, kas radījis nozīmīgu ietekmi

uz administratīvā akta saturu. Turklāt tiesa neatzīst par pierādītu to, ka VID būtu pārkāpis objektīvās izmeklēšanas principu, pieļāvis patvaļu un vairākus

citus tiesību principus, kā norāda pieteicēja. Lai arī atbildētājs tiesas ieskatā kļūdaini novērtēja pierādījumus, minētais nav atzīstams ne par patvaļu, ne

objektivitātes vai citu tiesību principu pārkāpumu.

Papildus norādāms, ka attiecībā uz pieteicējas nostāju jautājumā par to, kādi pierādījumi tai ir jāiesniedz, tiesa uzskata, ka sadarbība ar iestādi no

pieteicējas puses ir bijusi, taču pieteicēja nav pielikusi visas pūles, lai saņemtu labvēlīgu rezultātu, neuzsākot tiesvedību. Tiesas saziņa ar Sabiedrību

liecina, ka tās rīcībā ir informācija par darbiem, kas identificēti dokumentālā formā, proti, ja šie pierādījumi ir pieteicējas bijušā darba devēja rīcībā, tad

arī pieteicējai ir visas iespējas lūgt darba devēju sadarboties un iegūt šos dokumentus vai atļauju sniegt detalizētu skaidrojumu VID. Tā vietā pieteicēja ir

pieturējusies pie savas pozīcijas, taču sadarbība ar valsts pārvaldi ir abpusējs process, un, ja personai darba attiecībās ir iespējams nodrošināt

pierādījumus, kas kliedē jebkādas šaubas par tās tiesībām uz maksājumiem no valsts budžeta un tās godprātību, tad tiesas ieskatā arī personai ir

jāsadarbojas, ar to vienlaikus izpildot arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.panta pirmās daļas prasības. Šajā lietā, lai

arī tiesa atzina, ka VID nav pievērsis pienācīgu uzmanību darba devēja apstiprinājumiem, tas nenozīmē, ka tiesa piekrīt nostājai, ka nekādi citi pierādījumi

lietā nebūtu iegūstami un vērtējami.

Atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai, nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums tiek piešķirts gadījumos, kad konstatējams privātpersonas tiesību

aizskārums. Turklāt pati pieteicēja pamatoti pieteikumā ir norādījusi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmo

daļu, kas pieprasa priekšnoteikumu esību atlīdzinājuma piešķiršanai, bet tiesa šajā lietā nekonstatē pamatu nemantiskā kaitējuma 7000 EUR

atlīdzinājumam.

Tā kā atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai primāri kā atlīdzinājums personai ir restitūcija jeb iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (arī piemītošo

tiesību atzīšana vai piešķiršana), tad tiesas ieskatā, apmierinot pieteikumu un uzdodot atbildētājam izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, nav

konstatējams pamats atlīdzinājuma piešķiršanai par nemantisko kaitējumu, un šis prasījums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu, 253., 254., 289.-291.pantu, tiesa

nosprieda

apmierināt pieteikumu daļā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. A/ tiktu izdots labvēlīgs administratīvais akts par

iedzīvotāju ienākuma 2017. un 2018.gadā atmaksu, un uzdot Valsts ieņēmumu dienestam viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izdot

administratīvo aktu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu pieteicējai par 2017. un 2018.gadu, ņemot vērā spriedumā izdarītos apsvērumus; pārējā

daļā pieteikumu noraidīt.

Piespriest no Valsts ieņēmumu dienesta par labu /pers. A/ samaksāto valsts nodevu 30 EUR (Trīsdesmit eiro);

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese E.Apīne