Court convicts defendant of minor assault, imposes community service, and awards victim compensation for pain and suffering.

Lietas Nr. 11200040215

Lietas arhīva Nr. K13-0212-16/4

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Dobelē 2016.gada 7.novembrī

Dobeles rajona tiesa:

tiesnese Ā.Ulaseviča

ar tiesas sēžu sekretāri G.Vālodzi

piedaloties prokuroram R.Košinskim

atklātā tiesas sēdē iztiesāja krimināllietu,

kurā /pers. D/, personas kods /personas kods/,

apsūdzēts pēc Krimināllikuma 126.panta pirmās daļas.

Tiesas izmeklēšanā, pārbaudījusi pierādījumus attiecībā par morālās kompensācijas piedziņu, tiesa

k o n s t a t ē j a:

/pers. D/ tīši nodarīja tādu miesas bojājumu, kas nav bīstams dzīvībai un nav izraisījis Krimināllikuma 125.pantā paredzētās sekas, bet

izraisījis ilgstošu veselības traucējumu (vidēja smaguma miesas bojājums) un konkrēti:

2015.gada 12.jūlijā ap plkst.21.30 /adrese/, /pers. D/ aiz nepatikas pret /pers. E/, tīši ar dūri trīs reizes iesita viņam pa krūšu kurvi un vienu reizi pa

galvu. Sitienu rezultātā /pers. D/ cietušajam /pers. E/ nodarīja miesas bojājumus: galvas smadzeņu satricinājumu, sistu brūci kreisajā ausī, ādas nobrāzumus

sejā, 8.-9.ribu lūzumus kreisajā pusē, kas pēc sava rakstura attiecināmi pie vidējiem miesas bojājumiem, kas izraisījuši ilgstošus veselības traucējumus uz laiku

virs 21 dienas.

Ar šādām savām darbībām /pers. D/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 126.panta pirmajā daļā.

Tiesas sēdē apsūdzētais /pers. D/ savu vainu celtajā apsūdzībā atzina pilnīgi. Lūdza tiesu neizdarīt pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā.

Tiesai pēc lietas materiālu pārbaudes nav šaubu par apsūdzētā /pers. D/ vainīgumu viņam inkriminētajās darbībās. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

499.pantu tiesa pieņēmusi lēmumu neizdarīt pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā /pers. D/ apsūdzībā pēc Krimināllikuma 126.panta pirmās daļas,

pārbaudīt tikai apsūdzētā personības raksturojošos datus, vienlaikus izskaidrojot pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālo būtību un sekas, t.i., ka šādu

spriedumu apelācijas kārtībā var pārsūdzēt tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem.

Apsūdzētā /pers. D/ darbības ir pareizi kvalificētās pēc Krimināllikuma 126.panta pirmās daļas, jo viņš nodarīja tādu miesas bojājumu, kas nav

bīstams dzīvībai un nav izraisījis Krimināllikuma 125.pantā paredzētās sekas, bet izraisījis ilgstošu veselības traucējumu (vidēja smaguma miesas bojājums).

Lietā cietušais /pers. E/ ir iesniedzis pieteikumu materiālā kaitējuma kompensācijai 30 euro apmērā un morālā kaitējuma kompensācijai 1000 euro

apmērā. Tiesas sēdē cietušais uzturēja pieteiktās kompensācijas – par ārstēšanās izdevumiem 30 euro apmērā, par morālo kompensāciju 1000 euro apmērā,

paskaidroja, ka ir cietis pietiekami lielas sāpes un neērtības, trīs nedēļas viņam bija noteikts gultas režīms sakarā ar smadzeņu satricinājumu, vairāk kā

mēnesi nav varējis normāli gulēt, jo traucējis ribu lūzums, sakarā ar nodarītajiem miesas bojājumiem nevarēja vairākus mēnešus fiziski aktīvi darboties, tāpēc

joprojām uztur pieteikto materiālā kaitējuma atlīdzību 30 euro apmērā par ārstēšanās izdevumiem un morālā kaitējuma atlīdzību 1000 euro apmērā.

Tiesas sēdē apsūdzētais /pers. D/ piekrita tam, ka ir jāatlīdzina materiālie zaudējumi 30 euro apmērā cietušajam, jo viņa darbību dēļ cietušajam tika

radīts fizisks kaitējums. Apsūdzētais piekrīt samaksāt cietušajam /pers. E/ arī morālo kompensāciju ne vairāk kā 500 euro apmērā, jo uzskata, ka šāda

summa ir pietiekoša, lai atlīdzinātu cietušajam morālo aizskārumu.

Tiesa uzskata, ka cietušā /pers. E/ pieteikums mantiskā kaitējuma atlīdzībai 30 euro apmērā un pieteikums morālā kaitējuma atlīdzībai1000 euro

apmērā ir pamatots un apmierināms pilnībā, jo minētos kaitējumus ir nodarījis apsūdzētais ar savām darbībām un viņa pienākums ir tos atlīdzināt.

Kriminālprocesa likuma 22.pants paredz, ka personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo, aizskārumu, fiziskās

ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas saņemšanai.

Kriminālprocesa likuma 350.pantā noteikts, ka kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu radījusi

kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu. Kompensācija ir krimināltiesisko

attiecību noregulējuma elements, ko apsūdzētais samaksā brīvprātīgi vai uz tiesas nolēmuma pamata.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 352.pantu kompensācijas apmēru nosaka tiesa, izvērtējot cietušā pieteikumu un ņemot vērā radīto mantisko

zaudējumu apmēru, noziedzīgā nodarījuma smagumu un izdarīšanas raksturu, nodarītās fiziskās ciešanas, paliekošus sakropļojumus un darbspēju zudumu,

morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu, psihiskas traumas.

Civillikuma 1635.pants paredz, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais),

dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Ar morālo kaitējumu tiek saprastas fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisku tiesību vai

nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Ja

neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni,

vai pret nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morāls kaitējums. Kompensācijas apmērs ir atkarīgs no aizskāruma

veida, intensitātes un apdraudējuma nopietnības, kaitējuma smaguma pakāpes un ilguma. Mantiskai kompensācijai par nemantisku kaitējumu jāsniedz

cietušajai personai gandarījums, tas ir, jādod pilna kompensācija par pārdzīvotām sāpēm un ciešanām. Apsūdzētā mantiskais stāvoklis morālā kaitējuma

kompensācijas apmēra noteikšanā nav noteicošais un galvenais vērtējamais apstāklis. Vienlaikus kompensācijas summai jābūt sabalansētai ar vidējo

ekonomiskās attīstības līmeni, tā nedrīkst kalpot par peļņas avotu.

Tiesa uzskata, ka cietušais /pers. E/ ir guvis fizisku traumu miesas bojājumu veidā, kas ir iespaidojis viņa veselības stāvokli. Līdz ar to

cietušajam ir jāsaņem no apsūdzētā kompensācija par pārdzīvotajām sāpēm un ciešanām, kas ir nosakāma 1000 euro apmērā, kas ir samērīga ar gūtajiem

miesas bojājumiem un sekām, kādas iestājās.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantu, nosakot soda veidu apsūdzētajam /pers. D/, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma

raksturu un tā radīto kaitējumu, apsūdzētā personību, bet nosakot soda mēru apsūdzētajam, tiesa ņem vērā atbildību mīkstinošos un

atbildību pastiprinošos apstākļus un viņa attieksmi pret nodarīto.

Nosakot sodu, tiesa ņem vērā ka apsūdzētais ir izdarījis tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešās daļas nosacījumiem

kvalificēts kā mazāk smags noziegums, kas radījis kaitējumu, nodarītu miesas bojājumu veidā.

Izvērtējot apsūdzētā /pers. D/ personību, tiesa ņem vērā, ka viņš iepriekš nav tiesāts, administratīvā kārtībā skaitās nesodīts, strādā sezonas darbus

ārpus valsts - Vācijā, veicot tehniskus darbus, apgādājamo personu nav, deklarētā dzīvesvieta /adrese/, faktiskā dzīvesvieta /adrese/.

Izvērtējot apsūdzētā attieksmi pret nodarīto, tiesa secina, ka /pers. D/ izpratis savas rīcības negatīvās sekas, jo izdarīto ir atzinis un nožēlo.

Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu šo vainas atzīšanu un nožēlošanu tiesa atzīst par atbildību mīkstinošo apstākli.

Krimināllikuma 48.pantā paredzētos atbildību pastiprinošos apstākļus tiesa nekonstatē.

Nosakot sodu apsūdzētajam /pers. D/, tiesa ņem vērā to, ka apsūdzētais vaļsirdīgi atzinies izdarītajā, nožēlojis savu noziedzīgo rīcību, apņēmies

turpmāk likumus ievērot, kā arī ņem vērā to, ka apsūdzētajam ir pastāvīga dzīvesvieta, līdz ar to tiesa uzskata, ka apsūdzētajam piemērojams sods, kas nav

saistīts ar brīvības atņemšanu, t.i., piespiedu darbs, kas izciešams dzīvesvietas apvidū.

Drošības līdzeklis – uzturēšanās noteiktā vietā – apsūdzētajam atceļams pēc sprieduma spēkā stāšanās.

Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511.- 515., 520., 523., 524., 527., 528., 530.pantiem, tiesa

n o s p r i e d a:

/pers. D/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 126.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīt ar piespiedu darbu uz

simts piecdesmit stundām.

/pers. D/ jāierodas soda izpildes uzsākšanas reģistrācijai desmit darba dienu laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās Valsts probācijas dienesta Dobeles

teritoriālajā struktūrvienībā, kam uzdota sprieduma izpildes uzraudzība.

Drošības līdzekli – uzturēšanās noteiktā vietā – /pers. D/ atcelt pēc sprieduma stāšanās spēkā.

Piedzīt no /pers. D/ par labu /pers. E/ mantiskā kaitējuma atlīdzībai 30 euro (trīsdesmit euro) apmērā un morālā kaitējuma atlīdzībai 1000 euro

(tūkstoš euro) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā apelācijas kārtībā Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā daļā par tiesas piespriesto sodu,

kompensāciju vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem no pilna sprieduma sastādīšanas dienas 2016.gada 21.novembra, sūdzību vai protestu iesniedzot

Dobeles rajona tiesā.

Tiesnese (personiskais paraksts) Ā.Ulaseviča