Court dismisses challenge to mandatory COVID-19 vaccination rule for public sector workers during emergency state.

Lietas arhīva Nr. A42-01043-22/46

ECLI:LV:ADRJVTN:2022:0303.A420274521.6.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā 2022. gada 3. martā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Solveiga Pone,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteicējas /pers. A/ pieteikumu par Ministru kabineta 2021. gada

9. oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.3. apakšpunkta atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ministru kabinets 2021. gada 9. oktobrī izdeva rīkojumu Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – Rīkojums Nr. 720), kura

5.3. apakšpunkts paredz, ka ārkārtējās situācijas laikā valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no

2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.

Rīkojums izdots, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus

nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, pamatojoties uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 4. panta

pirmās daļas 1. punkta „e” apakšpunktu, likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. pantu, 5. panta pirmo daļu un 6. panta pirmās daļas

1. punktu un otro daļu, 7. panta 1. punktu un 8. pantu, Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otro daļu.

[2] Nepiekrītot Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktam, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu. Pieteikums pamatots ar

turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Rīkojuma Nr. 720 anotācijā nav minēts epidemioloģiskās drošības pamatojums valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību)

darbiniekiem un amatpersonām būt vakcinētiem.

[2.2] Ministru kabinets, pieņemot Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktu, ir pārkāpis likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. panta

pirmajā daļā un 8. panta pirmās daļas 8. punktā noteikto deleģējumu un pilnvaras, jo minētās tiesību normas nedod Ministru kabinetam tiesības noteikt

darba pienākumu veikšanas ierobežojumus valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām.

Tādejādi tiek pārkāptas pieteicējas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 94. pantā noteiktās pamattiesības uz personas brīvību

un neaizskaramību, jo nevienam nav tiesību noteikt to, kādām atļaujām pieteicējai būtu jābūt, lai pildītu darba pienākumus attālināti.

[2.3] Ministru kabinetam nav noteikts pilnvarojums ierobežot Darba likumā noteiktās darbinieku un darba devēju tiesības, kā arī uzlikt

darbiniekiem un darba devējiem papildu pienākumus. Turklāt, Darba likuma 6. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka nav spēkā darba koplīguma, darba

kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas, pretēji normatīvajiem aktiem, pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli.

[2.5] Ministru kabinetam nav noteikts pilnvarojums ierobežot Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pamattiesības, tostarp pirmās grupas

pamattiesības - Satversmes 95., 96. un 111. pantā garantētās tiesības uz cilvēka cieņas aizsardzību, privātās dzīves neaizskaramību un veselību. Latvija ir

pievienojusies Ovjedo 1997. gada 4. aprīļa Konvencijai par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (turpmāk – Ovjedo Konvencija)

(Latvijā spēkā no 2010. gada 1. jūnija), kuras 5. pantā ir noteikts starptautiskajās tiesībās nostiprinātais princips, saskaņā ar kuru jebkādu ar veselību

saistītu darbību drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu.

Atbilstoši Ovjedo konvencijas 24. pantam valsts tiesību aktos ir jābūt ietvertam taisnīgas kompensācijas par medicīniskās iejaukšanās dēļ personai

nodarītu pārmērīgu kaitējumu tiesiskajiem mehānismiem. Nevienā no šobrīd Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem tiesību aktiem, kas izdoti Covid-19

pandēmijas sakarā, nav noteikts, ka personai, kurai medicīniskas iejaukšanās dēļ nodarīts pārmērīgs kaitējums, būtu tiesības saņemt taisnīgu

kompensāciju.

Eiropas Padomes Bioētikas komiteja 2021. gada 4. maija paziņojumā par cilvēktiesību apsvērumiem attiecībā uz „vakcīnu pasēm” un līdzīgiem

dokumentiem norāda uz to, ka pandēmijas izraisītā krīze un tās novēršanas pasākumi nedrīkst apdraudēt cilvēka cieņas respektēšanu un cilvēktiesību

aizsardzību. Eiropas Padomes Bioētikas komiteja stingri paziņo, ka vakcinācijas un pārslimošanas sertifikātu izmantošana nemedicīniskiem nolūkiem,

neparedzot arī citas alternatīvas (tādas kā negatīvi testi), izraisa nopietnus cilvēktiesību jautājumus. Jo īpaši gadījumos, kuros vakcīnu un pārslimošanas

sertifikāti tiek izmantoti, lai atļautu ekskluzīvu piekļuvi pakalpojumiem un citām jomām. Vienlaikus Eiropas Padomes Bioētikas komiteja ir norādījusi, ka

zinātniskajās nostādnēs un atziņās Covid-19 pandēmijas jautājumos nav pietiekamas skaidrības.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas Īstenošanas lēmumiem četrām Covid-19 vakcīnām („Comirnaty”, „Vaccine Moderna” (mainīts uz „Spikevax”),

„AstraZeneca” (mainīts uz „Vaxzevria” un „Vaccine Janssen”) Eiropas Savienības tiesiskajā telpā ir izsniegta tirdzniecības atļauja ar nosacījumiem, kas

nozīmē, ka minētajām vakcīnām joprojām nav visaptverošu klīnisko datu un joprojām ir nepieciešami papildu dati.

[2.6] Vakcināciju nevar veikt bez personas brīvprātīgas piekrišanas, it sevišķi ņemot vērā, ka joprojām ir daudz zinātnisku neskaidrību par

imunitātes ilgumu un vakcīnu spēju ierobežot slimību izplatīšanos, kā arī vakcīnu iedarbība uz cilvēku organismu ilgtermiņā nav zināma, tāpat vakcīnas līdz

galam nav izpētītas. Vakcinācija nevar būt obligāta.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Lielā Palāta) 2021. gada 8. aprīļa spriedumā lietā „Vavrička un citi pret Čehiju” (pieteikuma Nr. 47621/13) norādīts,

ka par obligātas vakcinācijas noteikšanu normatīvajos aktos var būt runa tikai tad, ja tās ir standarta un rutīnas vakcīnas (nevis vakcīnas, kurām ir

izsniegta viena gada tirdzniecības atļauja ar nosacījumiem) pret slimībām, kas ir jau sen labi pazīstamas medicīnas zinātnē.

Savukārt Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2021. gada 27. janvāra rezolūcijā Nr. 2361 „COVID-19 vakcīnas: ētiskie, tiesiskie un

praktiskie apsvērumi” 7.3.1. un 7.3.2. apakšpunktos ir ietverts aicinājums visām 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm (tai skaitā arī Latvijai) nodrošināt to,

lai Covid-19 vakcīnas nebūtu obligātas un ka neviens nedrīkst tikt pakļauts politiskajam, sociālajam vai cita veida spiedienam nolūkā panākt to personu

vakcināciju, kuras to nevēlas, kā arī nodrošināt to, ka neviens netiek diskriminēts tādēļ, ka nav saņēmis vakcināciju veselības apsvērumu dēļ, vai tādēļ, ka

pats to nevēlas.

Ņemot vērā minēto, arī viens no Rīkojuma Nr. 720 izdošanas juridiskajiem pamatiem - Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otrā daļa -

nevar tikt piemērota kā pamatojums un deleģējums Ministru kabinetam noteikt faktiski obligātu vakcināciju Latvijas iedzīvotājiem. Epidemioloģiskās

drošības likuma 3. panta otrā daļa ir jāskata saistībā ar 3. panta pirmajā daļā ietverto deleģējuma apjomu un tajā nekur Ministru kabinetam nav dots tiešs

un nepārprotams pilnvarojums noteikt iedzīvotāju (tai skaitā visu valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieku un amatpersonu)

obligātu vakcināciju. Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta pirmās daļas 3. punktā ir minēta tikai „iedzīvotāju vakcinācija” (nevis „iedzīvotāju

obligāta vakcinācija”) un, pat ja tur būtu minēta „iedzīvotāju obligāta vakcinācija”, tad attiecībā uz minētajām Covid-19 vakcīnām šādu obligātumu noteikt

nedrīkst.

[2.7] Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā noteiktais pienākums ir neatbilstošs un nesamērīgi ierobežo pieteicējas tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, tādējādi pārkāpjot Satversmes 91. pantā (tiesības uz diskriminācijas aizliegumu),

101. pantā (tiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbībā) un 106. pantā (tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu) garantētās tiesības, jo

pieteicējas darbu ir iespējams organizēt tā, lai būtu ievērotas epidemioloģiskās drošības prasības, pielāgojoties apstākļiem un pildot darba pienākumus

saskaņā ar šī brīža noteikto regulējumu, t.i., attālināti. Nav pamatots, kāpēc tieši valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem

un amatpersonām aizliegts pildīt darba pienākumus bez vakcinācijas un pārslimošanas sertifikāta, bet pārējiem darba devējiem ir ļauts izvērtēt

epidemioloģiskās drošības apstākļus.

[3] Ministru kabinets rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt. Paskaidrojums pamatots ar turpmāk minētajiem

apsvērumiem.

[3.1] Rīkojums Nr. 720 izdots, ar to izsludinot ārkārtējo situāciju, lai panāktu Covid-19 straujās izplatības ierobežošanu un ar to saistītās veselības

sektora pārslodzes un nāves gadījumu pieauguma novēršanu. Tas izdots, pamatojoties uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma

4. panta pirmās daļas 1. punkta „e” apakšpunktu, likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. pantu, 5. panta pirmo daļu un 6. panta pirmās

daļas 1. punktu un otro daļu, 7. panta 1. punktu un 8. pantu, kā arī Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otro daļu.

[3.2] Rīkojuma Nr. 720 pamatmērķis ir veicināt Covid-19 straujās izplatības apturēšanu un personu vakcināciju. Tajā ietverto prasību mērķis ir

nodrošināt epidemioloģiski drošus apstākļus gan pakalpojumu sniegšanā, gan darba vietās, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, tai skaitā saņemot

valsts institūciju sniegtos pakalpojumus (piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības pieejamību), kā arī pildot darba un amata (dienesta)

pienākumus, attiecīgi apturot vai ierobežojot infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, šādā veidā aizsargājot cilvēku veselību un pasargājot no inficēšanās ar

Covid-19.

Ņemot vērā, ka vakcinētām personām ir būtiski zemāka inficēšanās iespēja un būtiski zemāka infekcijas pārnese, nosacījums noteikt valsts un

pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām prasību būt vakcinētām pret Covid-19 infekciju (izņēmuma gadījums,

ja persona ir pārslimojusi) ir piemērotākais epidemioloģiskās drošības pasākums, jo citu vakcinācijai līdzvērtīgu epidemioloģiskās drošības pasākumu gan

attiecībā uz inficēšanās riskiem, gan arī uz infekcijas pārneses riskiem šobrīd nav, izņemot tikai alternatīvu iespēju plašu un būtisku ierobežojumu

noteikšanā.

[3.3] Attiecībā uz vakcīnu pret Covid-19 drošumu Ministru kabinets norāda, ka Eiropas Zāļu aģentūra ir reģistrējusi visas šobrīd Latvijā pieejamās

vakcīnas pret Covid-19 un rekomendējusi to lietošanu Eiropas Savienībā. Pēc vakcīnu atbilstības izvērtēšanas obligātajām kvalitātes, drošuma un

efektivitātes prasībām, pamatojoties uz pētījumos balstītiem pierādījumiem, Eiropas Zāļu aģentūra apstiprinājusi, ka ieguvums no vakcinācijas daudzkārt

pārsniedz iespējamos riskus. Šīs vakcīnas nav eksperimentālas, jo tās reģistrētas kompetentajā iestādē un tās tiesību aktos noteiktajā kārtībā ir

apstiprinājusi Eiropas Komisija.

[3.4] Ministru kabinets atzīst, ka anotācijā nav iekļauts Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā ietvertā nosacījuma pamatojums, jo tajā ietvertais

regulējums sākotnēji nebija iekļauts. Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā ietvertais regulējums izkristalizējās un lēmums par to bija pieņemts Ministru

kabineta Krīzes vadības padomes 2021. gada 7. oktobra sēdē. Savukārt Ministru kabineta 2021. gada 8. oktobra ārkārtas sēdē šis regulējums tika

apstiprināts. Ministru kabineta sēdes laikā tika pieņemts politisks lēmums par šāda regulējuma ietveršanu Rīkojumā Nr. 720, un tā pieņemšanas gaita un

Ministru kabineta locekļu norādītais pamatojums atrodams pievienotajos ierakstos.

[3.5] Deleģējums Ministru kabinetam noteikt Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā ietvertās prasības izriet no likuma „Par ārkārtējo situāciju un

izņēmuma stāvokli” 4. panta pirmās daļas, 8. panta otrās daļas, 19. panta otrās daļas, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pirmās

daļas 3. un 7. punkta un Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 662 „Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas

izplatības ierobežošanai” (turpmāk – Noteikumi Nr. 662) 1.21. apakšpunkta.

[3.6] Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā ietvertās prasības leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās

drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu.

Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā ietvertās prasības ir nepieciešamas, lai sasniegtu tiesisku (leģitīmu) mērķi – sabiedrības epidemioloģiskās

drošības aizsardzību, kas saistās ar vakcinācijas aptveres palielināšanu, veselības aprūpes pārslodzes samazināšanu un infekcijas izplatības ierobežošanu.

Uz Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra pētījumiem balstītie pierādījumi liecina, ka vakcinācija pret Covid-19 ievērojami samazina vīrusa

izdalīšanās ilgumu un infekcijas transmisiju (vīruspārnese) un ir visefektīvākais līdzeklis cilvēku veselības un dzīvības aizsargāšanai. Līdz ar to vakcinācija ir

vienīgais veids, kā turpmāk novērst infekcijas nekontrolētu izplatīšanos. Iegūtā pieredze arī pierāda, ka citi (nefarmaceitiskie) pasākumi (fiziskā

distancēšanās, ventilācija, testēšana u.c.) neveido cilvēku neuzņēmību un nav pietiekami efektīvi, lai novērstu uzliesmojumus.

Papildus Ministru kabinets norāda, ka tests Covid-19 infekcijas noteikšanai nevar aizvietot vakcināciju, un tas nav uzskatāms par līdzvērtīgu

epidemioloģiskās drošības pasākumu. Tests izmantojams kā drošības līdzeklis attiecībā pret citu personu inficēšanu un uzskatāms kā palīgrīks, bet tas

nepasargā pašu testēto personu no saslimšanas, jo viņš jebkurā brīdī, veicot darba pienākumus, var inficēties. Savukārt plašu ierobežojumu noteikšana

rada nelabvēlīgas sekas uz valsts ekonomiku, kā arī personu tiesībām brīvi pārvietoties un tiesībām uz izglītību.

[3.7] Apstrīdētā normatīvā regulējuma mērķis ir ne tikai personu drošība, bet arī darba drošība. Vakcinācija darba vidē ir pamatota ar

Epidemioloģiskās drošības likumā noteikto personas pienākumu nepakļaut citas personas inficēšanās riskam, kā arī ar darba aizsardzību regulējošo

normatīvo aktu prasību nepakļaut darbiniekus inficēšanās riskam. Nepieciešamo aizsardzības līmeni ir iespējams panākt, ja ir vakcinēti darbinieki, kuru

darba pienākumos ir darbs situācijās, kurās tiem ir palielināts risks inficēt citas personas, kā arī situācijās, kurās ir palielinātas iespējas inficēties pašiem, it

īpaši kontaktējoties ar lielu skaitu personu, kuru veselības stāvoklis nav zināms.

Neskatoties uz to, ka pieteicēja savus amata pienākumus veic attālināti, viņa tomēr nav pilnībā atrauta no pārējiem sabiedrības locekļiem un,

visticamāk, neuzturas visu laiku tikai savas mājsaimniecības robežās, bet iziet arī pastaigās un/vai uz veikalu. Līdz ar to, pat ārpus darba vides, katru reizi

pametot savu mājsaimniecību, pieteicēja pakļauj sevi iespējamam riskam inficēties ar Covid-19 un saslimt, kā rezultātā var iestāties darbnespēja

(ilgstoša), kā arī pastāv iespēja izplatīt infekciju tālāk – citām personām. Tomēr, jāņem vērā, ka valsts pārvaldē ir ierobežots darbinieku resurss, tādēļ

ikviena darbinieka ilgstoša slimošana ietekmē valsts pārvaldei noteikto funkciju izpildi. Līdz ar to, lai arī ikdienā daļai ir iespēja strādāt attālināti, prasība

visiem valsts pārvaldes darbiniekiem būt vakcinētiem ir pamatota arī ar to, lai būtu iespēja aizvietot kolēģus, kā arī būt gataviem strādāt krīzes situācijās.

[3.8] Epidemioloģiskās drošības likuma 30. pants jau šobrīd paredz vakcinācijas vispārīgos noteikumus, kā arī noteic pilnvarojumu Ministru

kabinetam noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku. Tas

nozīmē, ka Ministru kabinets arī bez īpaša likuma pieņemšanas varētu noteikt vakcinācijas obligātumu un vakcinēšanās kārtību.

Līdzīgas prasības darbiniekiem būt vakcinētiem, lai tie varētu pildīt savus pienākumus, tiek noteiktas arī citās Eiropas un pasaules valstīs (piemēram,

Itālijā, Francijā, Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs).

[3.9] Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, jāņem vērā, ka, saskaroties ar pandēmiju un būtisku sabiedrības veselības apdraudējumu,

valstij ir pienākums nekavējoties rīkoties, lai novērstu apdraudējumu un normalizētu situāciju. Tādējādi valsts pienākums pandēmijas laikā aktīvi rīkoties

apdraudējuma novēršanai izriet no Satversmes un Latvijai saistošiem starptautiskiem tiesību aktiem. Tomēr Satversmē noteiktās pamattiesības un Latvijai

saistošajos starptautiskajos līgumos garantētās cilvēktiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav aplūkojamas atrauti cita no citas, līdz ar to

atsevišķām personām garantētās tiesības prasa respektēt arī citām personām noteiktās pamattiesības. Pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu

un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses.

Ministru kabinets akcentē, ka Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā un citās tiesību normās noteiktas prasības un kompleksie ierobežojumi

infekcijas izplatības apturēšanai bija vajadzīgi, tas ir, mērķi nevarēja sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo tiesības vai tiesiskās intereses.

Turklāt uzsverams, ka apstrīdētais regulējums neatceļ Noteikumu Nr. 662 219. punktu, kas paredz iespēju atlikt vakcināciju, ja personai ir

objektīvs ar veselību saistīts iemesls. Lai atliktu vakcināciju, ir nepieciešams klīniskās universitātes slimnīcas speciālista atzinums.

[3.10] Darbinieku pienākums vakcinēties nav pretrunā ar Ovjedo Konvenciju. Atbilstoši valsts pienākumiem Ovjedo Konvencijas normas Latvijā

ir iestrādātas Pacientu tiesību likumā un ir piemērojamas pacientiem veselības aprūpē. Pacientu tiesību likums arī atbilstoši Ovjedo Konvencijas 1. pantam

noteic personu tiesības, piedaloties zinātniskos pētījumos medicīnas jomā.

Eiropas Padomes Bioētikas komiteja 2020. gada 14. aprīlī ir publicējusi viedokli par cilvēktiesību apsvērumiem, kas ir attiecināmi arī Covid-19

krīzes laikā. Minētajā viedoklī norādīts, ka saskaņā ar Konvencijas 26. pantu Konvencijā noteiktās tiesības var tikt ierobežotas, un noteiktie

ierobežojumi sabiedrības veselības nodrošināšanai paši par sevi nav pretrunā ar Konvencijas saturu.

[4] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112. 1 panta pirmo un ceturto daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez

tiesas sēdes, ja vien par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā tiesas sēdē tiesu nav lūdzis pieteicējs, trešā persona vai šā likuma 29. pantā minētais tiesību

subjekts.

Izskatāmajā lietā pieteicēja nav lūgusi izskatīt lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē, tādēļ lieta izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.

[6] Ministru kabinets 2021. gada 9. oktobrī izdevis Rīkojumu Nr. 720, ar kura 1. punktu laika posmā no 2021. gada 11. oktobra līdz 2022. gada

11. janvārim visā valsts teritorijā tika izsludināta ārkārtējā situācija.

Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā noteikts, ka ārkārtas situācijas laikā valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un

amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 662 2.21. apakšpunktu vakcinācijas sertifikāts personai tiek izsniegts, ja persona ir pilnībā vakcinēta, proti, ja personai

atbilstoši Eiropas Zāļu aģentūras vai līdzvērtīgu regulatoru reģistrētai vai Pasaules Veselības organizācijas atzītai vakcīnas lietošanas instrukcijai ir ievadīts

pilnam vakcinācijas kursam ar konkrēto vakcīnu atbilstošs vakcīnu devu skaits un ir pagājušas 14 dienas pēc pilna vakcinācijas kursa pabeigšanas, kā arī

persona, kurai ar RNS testu ir apstiprināta inficēšanās ar SARS CoV-2 un ir ievadīta Eiropas Zāļu aģentūras vai līdzvērtīga regulatora reģistrēta vai

Pasaules Veselības organizācijas atzīta viena vakcīnas deva un kurai no tās ievades ir pagājušas 14 dienas, vai persona, kurai ievadītas minēto vakcīnu

jauktas devas atbilstoši Zāļu valsts aģentūras tīmekļvietnē publicētajai Covid-19 vakcinācijas rokasgrāmatai un kurai kopš vakcinācijas kursa

pabeigšanas ir pagājušas 14 dienas (Noteikumu Nr. 662 2.16. apakšpunkts). Savukārt pārslimošanas sertifikātu var iegūt persona, kurai ir apstiprināta

Covid-19 diagnoze, veicot RNS testu, un kurai kopš parauga ņemšanas datuma pirmā pozitīvā testa vienas saslimšanas epizodes ietvaros, nosakot

SARS-CoV-2 vīrusa RNS, ir pagājušas 11 dienas, bet ne vairāk kā 180 dienas (Noteikumu Nr. 662 2.17. apakšpunkts).

Tādējādi minētā Rīkojuma Nr. 720 norma paredz, pirmkārt, pienākumu valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem

un amatpersonām līdz 2021. gada 15. novembrim vakcinēties un iegūt vakcinācijas sertifikātu, ja vien Rīkojuma Nr. 720 spēkā stāšanās brīdī tām jau nav

iegūts derīgs vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Otrkārt, tā paredz valsts un pašvaldību institūcijas (tai skaitā kapitālsabiedrības) darbiniekam vai

amatpersonai no 2021. gada 15. novembra aizliegumu veikt darba pienākumus, ja līdz minētajam datumam attiecīgais sertifikāts nav iegūts.

[7] Attiecībā par Ministru kabineta pilnvarām ārkārtas situācijā, konstatējams, ka Satversmes 62. pantā Ministru kabinetam ir noteiktas tiesības

izsludināt izņēmuma stāvokli gadījumā, ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks, vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers, kurš

apdraud pastāvošo valsts iekārtu. Taču Satversmes 62. pantā ārkārtējā situācija kā speciāls režīms nav minēta.

Atbilstoši Satversmes 64. pantā noteiktajam likumdošanas tiesības pieder Saeimai. Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents ir izsludinājis likumu

„Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Atbilstoši šī likuma 2. pantam tas nosaka kārtību, kādā izsludina un atceļ īpašu tiesisko režīmu – ārkārtējo

situāciju vai izņēmuma stāvokli, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības, to ierobežojumus, īpašos

pienākumus un tiesiskuma nodrošināšanu šo tiesisko režīmu spēkā esamības laikā. Saskaņā ar minētā likuma 5. panta pirmo daļu ārkārtējo situāciju

izsludina Ministru kabinets.

Latvijas Valsts prezidents un likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu īstenojošo valsts konstitucionālo orgānu vadītāji – Saeimas priekšsēdētājs,

Ministru prezidents, Satversmes tiesas priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētājs – kopsēdē ir atzinuši, ka ārkārtējas situācijas vadība ir Ministru

kabineta uzdevums. Pārējie valsts konstitucionālie orgāni mūsu demokrātiskās valsts iekārtas noteiktās līdzsvara un atsvara sistēmas ietvaros, un, sargājot

Satversmes pamatprincipus, savu kompetenci un procedūras īsteno tā, lai tiktu nodrošināta ārkārtējās situācijas vadība (Valsts prezidenta 2020. gada

23. marta paziņojuma Nr. 8 „Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā” 6. punkts,

https://likumi.lv/ta/id/313400-valsts-konstitucionalo-organu-darbibas-pamatprincipi-arkarteja-situacija).

Arī tiesību eksperts – LU Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Jānis Pleps – ir norādījis, ka Ministru kabinets, izdodot attiecīgo rīkojumu, ir rīkojies

atbilstoši likumam „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”, lai Satversmē noteikto pilnvaru ietvaros novērstu apdraudējumu, kas saistīts ar Covid-

19 infekcijas izplatību (Pleps J., Līce K., Meistere D. Vai Saeimas deputātiem un citu valsts konstitucionālo orgānu amatpersonām ir pienākums

vakcinēties. Jurista Vārds, 02.11.2021., Nr. 44 (1206), 15.-21. lpp.).

Vienlaikus jāpatur prātā, ka atbilstoši likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 10. panta pirmajā daļā noteiktajam Saeimas Prezidijs

Ministru kabineta lēmumu par ārkārtējo situāciju vai par tādiem grozījumiem lēmumā par ārkārtējo situāciju, kuri nosaka papildu teritoriālos vai tiesību

ierobežojumus, kā arī par izsludinātās ārkārtējās situācijas pagarināšanu nekavējoties iekļauj Saeimas sēdes darba kārtībā. No publiski pieejamās

informācijas izriet, ka Saeima 2021. gada 14. oktobra sēdē nolēmusi atbalstīt Ministru kabineta lēmumu izsludināt ārkārtējo situāciju no 2021. gada

11. oktobra līdz 2022. gada 11. janvārim, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo

mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, atbilstoši Rīkojumā Nr. 720 noteiktajam

(https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs_lmp.nsf/0/E1ADEA9A00B2EA9BC225876E004601EB?OpenDocument).

Tādējādi tiesai nav šaubu, ka Ministru kabinets ir kompetents izsludināt ārkārtējo situāciju.

[8] Kā norādīts Rīkojuma Nr. 720 preambulā, tas izdots, pamatojoties uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 4. panta pirmās

daļas 1. punkta „e” apakšpunktu, likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. pantu, 5. panta pirmo daļu un 6. panta pirmās daļas 1. punktu

un otro daļu, 7. panta 1. punktu un 8. pantu, Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otro daļu.

Likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. panta pirmajā daļā ir skaidrots, ka ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā

Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu

tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Minētā likuma 8. panta otrajā daļā ir noteikts, ka, izsludinot ārkārtējo situāciju, Ministru

kabinetam papildus šā panta pirmajā daļā minētajām tiesībām ir tiesības noteikt konkrētajā ārkārtējā situācijā nepieciešamus pasākumus, kas valsts

apdraudējuma un tā seku novēršanai vai pārvarēšanai paredzēti likumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetenci valsts apdraudējuma

novēršanā vai pārvarēšanā.

Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otrajā daļā noteikts, ka Ministru kabinets nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu

infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Savukārt saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta pirmās daļas 3. punktu epidemioloģiskās

drošības pasākumi aptver arī iedzīvotāju vakcināciju. Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 30. panta pirmo daļu Ministru kabinets ir pilnvarots

noteikt infekcijas slimības, pret kurām iedzīvotāji ir obligāti vakcinējami, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku. Bet pandēmijas vai

pandēmijas draudu gadījumā Epidemioloģiskās drošības likuma 30. panta trešajā daļā ir paredzētas Ministru kabineta tiesības noteikt papildu

vakcināciju.

No minētajām normām secināms, ka ārkārtējās situācijas laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot fizisko

personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Izsludinot ārkārtējo situāciju, Ministru kabinetam ir tiesības noteikt konkrētajā

ārkārtējā situācijā nepieciešamus pasākumus, kas valsts apdraudējuma un tā seku novēršanai vai pārvarēšanai paredzēti likumos. Ministru kabinetam ir

pilnvarojums noteikt epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Tādējādi tiesību normas paredz

deleģējumu Ministru kabinetam noteikt nepieciešamos epidemioloģiskās drošības pasākumus infekcijas slimības Covid-19 izplatības ierobežošanai, arī

ierobežojot fizisko personu tiesības un brīvības, tostarp noteikt pienākumu vakcinēties. Turklāt pandēmijas gadījumā Ministru kabinetam ir tiesības

noteikt arī obligāto vakcināciju.

Tādējādi atzīstams, ka pārsūdzētais lēmums ir izdots, pamatojoties uz likumā noteiktu deleģējumu.

[9] Pieteikumā iebildumi par obligātu vakcināciju pamatoti arī ar iebildumiem par vakcīnu drošumu, tām izsniegtajām tirdzniecības atļaujām ar

nosacījumiem.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regulas (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu

reģistrēšanas un uzraudzības Savienības procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru, 14.-a panta 1. punkts paredz, ka pienācīgi pamatotos gadījumos

nolūkā apmierināt pacientu neapmierinātās medicīniskās vajadzības tirdzniecības atļauju zālēm, kuru mērķis ir ārstēt, novērst vai medicīniski diagnosticēt

slimības, kas stipri novājina vai apdraud dzīvību, var piešķirt pirms visaptverošu klīnisko datu iesniegšanas ar noteikumu, ka ieguvums no attiecīgo zāļu

tūlītējas pieejamības tirgū atsver risku, kas saistīts ar to, ka joprojām ir nepieciešami papildu dati. Ārkārtas situācijās šādu zāļu tirdzniecības atļauju var

piešķirt arī tad, ja nav nodrošināti visaptveroši pirmsklīniskie vai farmaceitiskie dati.

Slimību profilakses un kontroles centrs, pildot Imunizācijas valsts padomes sekretariāta funkcijas, ir sniedzis skaidrojumu (lietas 67.-71. lapa), ka

vakcīna tiek reģistrēta jeb apstiprināta tikai tad, ja ir saņemti uzticami zinātniski pierādījumi, ka tā atbilst visām Eiropas Savienības prasībām par vakcīnu

iedarbīgumu, drošumu un kvalitāti. Vakcīnas nav iespējams reģistrēt Eiropas Zāļu aģentūrā, ja tām nav veiktas visas reģistrācijai nepieciešamās

pārbaudes par efektivitāti, kvalitāti un drošumu. Līdz ar to visas vakcīnas, kuras ir saņēmušas reģistrācijas atļauju, ir pārbaudītas, ar tām ir veikti

nepieciešamie klīniskie pētījumi par drošumu un efektivitāti, lai pārliecinātos par to ieguvumu un risku. Pēc jebkuru zāļu, tajā skaitā arī vakcīnu,

reģistrēšanas Eiropas Savienība, Eiropas Zāļu aģentūra un katras Eiropas Savienības dalībvalsts zāļu aģentūras turpina rūpīgi uzraudzīt to drošumu.

Saskaņā ar Eiropas Savienības izstrādāto nepārtrauktas Covid-19 vakcīnu Drošuma uzraudzības plānu, šo vakcīnu uzraudzība tiek veikta ievērojami

intensīvāk, nekā citām zālēm, lai nodrošinātu jaunas drošuma informācijas ātru identificēšanu, apkopošanu un analīzi.

Pieteicējas iebildumi pamatā balstās vispārīgos apsvērumos par tirdzniecības atļauju piešķiršanas procesu, un pieteicēja nav norādījusi uz šajā

procesā pieļautiem pārkāpumiem. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regulas (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem

paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Savienības procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru, 14.-a panta 3. punkts paredz, ka

tirdzniecības atļaujas var piešķirt saskaņā ar šo pantu tikai tad, ja zāļu riska un ieguvuma samērs ir pozitīvs un pieteikuma iesniedzējs, visticamāk, spēj

sniegt visaptverošus datus. Tādējādi vispārīgi apsvērumi par tirdzniecības atļauju piešķiršanas procesu nav pietiekami, lai atzītu, ka pieteicējas šaubas par

zāļu riska un ieguvuma pozitīvo samēru ir pamatotas. Zāļu valsts aģentūras tīmekļa vietnē ir pieejami 2021. gada 27. oktobrī publicētie katras vakcīnas

drošuma pārskati (https://www.zva.gov.lv/lv/pacientiem-un-sabiedribai/zales/vakcinas-pret-covid-19/zinojumi-par-blaknem), no kā var secināms,

ka zāļu drošums joprojām tiek rūpīgi uzraudzīts.

Pieteicēja norāda par nepieļaujamību atsaukties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajā lietā Nr. 47621/12

„Vavrička un citi pret Čehiju”, jo lieta attiecoties uz standarta un rutīnas bērnu vakcīnām pret slimībām, kas ir labi pazīstamas un zināmas medicīnas

zinātnē, bet ne uz vakcīnām, kurām ir izsniegta viena gada tirdzniecības atļauja ar nosacījumiem. Taču šis pieteicējas iebildums nav atzīstams par

pamatotu, jo saskaņā ar minētā sprieduma 274. punktā norādīto Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau ir atzinusi, ka veselības aprūpes politikas jautājumi

principā iekļaujas nacionālo iestāžu rīcības brīvības robežās, jo tās ir vislabākajā situācijā, lai novērtētu prioritātes, resursu izmantošanu un sociālās

vajadzības. Konkrētajā situācijā neatliekamā sociālā vajadzība ir nesalīdzināmi lielāka, tāpēc arī iespējas paredzēt obligātu vakcināciju ir plašākas.

Pieteicēja nav norādījusi uz kādiem īpašiem apstākļiem, kuru rezultātā varētu tikt apdraudēta tieši viņas veselība. Tomēr ir būtiski, ka atbilstoši

Noteikumu Nr. 662 219. punktā noteiktajam, ja personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju pret Covid-19 uz noteiktu laiku,

klīniskās universitātes slimnīcas speciālists var sniegt atzinumu par nepieciešamību atlikt personas vakcināciju pret Covid-19, norādot termiņu

vakcinācijas atlikšanai. Ja nepieciešams, var sasaukt klīniskās universitātes slimnīcas speciālistu konsiliju, lai sniegtu atzinumu par vakcinācijas atlikšanu un

vakcinācijas atlikšanas termiņu. Līdz ar to tiesību normās ir paredzēts mehānisms, lai noskaidrotu, vai konkrētā gadījumā personai ir objektīvs ar veselību

saistīts iemesls atlikt vakcināciju.

Tiesību normās ir paredzēts kompensācijas mehānisms. Pirmkārt, Noteikumu Nr. 662 216. punktā noteikts, ka visus izdevumus, kas saistīti ar

Covid-19 vakcināciju, tās organizēšanu, pārraudzību un kontroli, vakcīnu iegādi, medicīniskās dokumentācijas noformēšanu, vakcīnu ievadīšanu, kā arī ar

vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) ārstēšanu, finansē no valsts pamatbudžeta. Otrkārt, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma

49.7 panta pirmajā daļā ir noteikts, ka Ministru kabinets atbilstoši Ārstniecības riska fonda atlīdzības izmaksas principiem un apmēriem nosaka

kompensācijas piešķiršanas un izmaksas kārtību, ja vakcinācijas pret Covid-19 infekciju izraisīto blakusparādību dēļ nodarīts smags vai vidēji smags

kaitējums pacienta veselībai vai dzīvībai, kā arī kārtību, kādā atlīdzina ar ārstniecību saistītos izdevumus, ja tā bijusi nepieciešama, lai novērstu vai

mazinātu nodarītā smagā vai vidēji smagā kaitējuma sekas.

Pieteicēja atsaucas uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2021. gada 27. janvāra rezolūcijas Nr. 2361 (2021) „Covid-19 vakcīnas:

ētiskie, tiesiskie un praktiskie apsvērumi” (https://pace.coe.int/en/files/29004/html) 7.3.1. un 7.3.2. apakšpunktu, tomēr tā nav juridiski saistoša.

Pieteicēja atsaucas uz Eiropas Padomes Bioētikas Komisijas 2021. gada 4. maijā publiskoto paziņojumu par cilvēktiesību apsvērumiem attiecībā

uz „vakcīnu pasēm” un līdzīgiem dokumentiem (https://rm.coe.int/dh-bio-2021-7-final-statement-vaccines-e/1680a259dd), tomēr no tajā norādītā

izriet galvenokārt tas, ka vakcinācijas sertifikātu un pārslimošanas sertifikātu izmantošana ir rūpīgi vērtējama.

[10] Pieteicēja uzskata, ka ir pieļauta diskriminējoša attieksme.

Juridiskajā literatūrā ir skaidrots, ka diskriminācijas aizlieguma funkcija ir noteiktos gadījumos ierobežot atšķirīgās attieksmes attaisnojumu abās

salīdzināmajās situācijās. Tas aizliedz atšķirīgu attieksmi nevis vispār, bet gan tikai nedaudzos, stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojas uz

aizliegtajiem kritērijiem (Briede J., Levits E. Administratīvā procesa likuma 6.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma

komentāri. A un B daļa. Briede J. (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 135. lpp.). Ja atšķirīgā attieksme balstīta uz kādu no kritērijiem, kas

iekļauti diskriminācijas aizliegumā, tad atšķirīgās attieksmes attaisnojums vai nu vispār nav iespējams, vai arī tas ir iespējams tikai izņēmuma gadījumā. Ja

atšķirīgā attieksme balstās uz jebkuru citu kritēriju, tad pietiek pamatot, ka tai ir saprātīgi iemesli, ka tai ir leģitīms mērķis un ka tā ir samērīga (Latvijas

Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 98. lpp.).

Ne no pieteicējas norādītajiem, ne citiem informācijas avotiem neizriet, ka vakcinācija vai nodarbinātība valsts un pašvaldību institūcijās (tai skaitā

kapitālsabiedrībās) konkrētā jautājuma kontekstā būtu vērtējama kā aizliegtais kritērijs.

Pieteicēja atsaucas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 14. jūnija Regulu (ES) 2021/953 par sadarbspējīgu Covid-19 vakcinācijas,

testa un pārslimošanas sertifikātu (ES digitālais Covid sertifikāts) izdošanas, verifikācijas un akceptēšanas satvaru nolūkā atvieglot brīvu pārvietošanos

Covid-19 pandēmijas laikā. Šai sakarā ir jāņem vērā, ka regula nenosaka pienākumu vakcinēties un attiecas uz brīvu pārvietošanos, tādējādi ir

pašsaprotami, kā tajā norādīts uz nepieļaujamību diskriminēt personas, kas nav vakcinētas. Tomēr šis gadījums ir specifisks.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 8. aprīļa sprieduma apvienotajā lietā Nr. 47621/12 „Vavrička un citi pret Čehiju” 265. punktam,

lai noteiktu, vai iejaukšanās (obligātā vakcinācija kā nebrīvprātīga medicīniska darbība) rada Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 8. panta pārkāpumu, tiesai ir jāvērtē, vai tā ir attaisnojama atbilstoši šī panta 2. punktam, t.i., vai iejaukšanās bija „saskaņā ar likumu”,

nepieciešama vienam vai vairākiem tajā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem un tādēļ bija „nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”. Gan no minētā punkta,

gan no sprieduma kopumā neizriet, ka obligātā vakcinācija būtu vērtējama kā aizliegtais kritērijs.

[11] Likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” mērķis ir nodrošināt nacionālo drošību valsts apdraudējuma gadījumā (likuma 1. pants).

Ārkārtējo situāciju var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja

būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība (likuma 2. panta otrā daļa). Rīkojuma

Nr. 720 mērķis ir apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazināt novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot

svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību (rīkojuma ievads). Tādējādi konkrētā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt nacionālo

drošību valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu (epidēmiju), kuras rezultātā ir būtiski apdraudēta cilvēku veselība un dzīvība, vienlaikus

nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Tiesas vērtējumā šis mērķis nav pretējs Satversmē vai citos normatīvajos aktos

ietvertajām tiesību normām. Gluži pretēji, tas atbilst gan Satversmes 116. pantā, gan 1997. gada 4. aprīļa Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas

aizsardzību bioloģijā un medicīnā: Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu 26. pantā ietvertajiem mērķiem, kuru sasniegšanai pamattiesības var tikt

ierobežotas.

Atbilstoši tiesību akta projekta „Grozījumi Ministru kabineta 2021.gada 28.septembra noteikumos Nr. 662 „Epidemioloģiskās drošības pasākumi

Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”” sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (anotācijā) sniegtajam skaidrojumam

(https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/03719be2-3585-4b91-b2d4-f7f840e08b3e), darbiniekiem, atrodoties darba vietā, ir augsts risks inficēties

no kolēģiem, klientiem, apmeklētājiem. Tāpat viņiem ir augsts risks inficēties, dodoties uz darbu ar sabiedrisko transportu. Tādēļ visiem klātienē

strādājošajiem darbiniekiem ir nepieciešams vakcinēties, lai pasargātu sevi no ilgstošas darbnespējas un iespējas izplatīt infekciju tālāk – kolēģiem, kā arī

ārpus darba lokā. Savukārt, attiecībā uz valsts pārvaldes darbiniekiem, papildus jāņem vērā, ka valsts pārvaldē ir ierobežots darbinieku resurss, tādēļ

ikviena darbinieka ilgstoša slimošana ietekmē valsts pārvaldei noteikto funkciju izpildi. Lai varētu aizvietot kolēģus, kā arī būt gataviem strādāt krīzes

situācijās, visiem valsts pārvaldes darbiniekiem jābūt vakcinētiem, lai arī ikdienā daļai ir iespēja strādāt attālināti.

No minētā izriet, ka ierobežojuma mērķis nav atstādināt darbinieku (amatpersonu) no darba vai amata pienākumu veikšanas, bet gan nodrošināt

pēc iespējas drošus darba apstākļus. Jo darba apstākļi būs drošāki, jo mazāk personu saslims, tādējādi tiks veicināts gan mērķis apturēt straujo Covid-

19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, gan mērķis nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.

[12] Valstij, īstenojot pasākumus ar mērķi aizsargāt personas tiesības uz veselību un tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, ir plaša rīcības brīvība. Valsts šo

rīcības brīvību bauda tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas. Turklāt valstij sava rīcības brīvība jāizmanto tādā

veidā, lai iespējami taisnīgākajā un konkrētajai situācijai atbilstošākajā veidā tiktu ievērotas visu iesaistīto personu dažādās intereses (Satversmes tiesas

2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 17. punktu).

Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 22. punkts).

Izskatāmajā lietā, no vienas puses, ir salīdzināmas pieteicējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas iekļauj tiesības uz pašnoteikšanos lemt

par savu ķermeni, un pakārtoti tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, kā arī saņemt atalgojumu par darbu, un, no otras puses, ar

pārsūdzēto administratīvo aktu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās tiesības un intereses, tostarp sabiedrības veselības un

labklājības aizsardzība, kā arī valsts pārvaldes funkciju nepārtrauktības nodrošināšana. Pieteicējai uzliktais ierobežojums, proti, pienākums vakcinēties, lai

varētu strādāt publiskajā sektorā, ir pretnostatāms visas sabiedrības ieguvumam – Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanai, veselības aprūpes sistēmas

pārslodzes novēršanai, novēršamas mirstības mazināšanai un valsts pārvaldes funkciju nepārtrauktības nodrošināšanai.

Ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un intereses ir būtiskas plašākam personu lokam (t.i., visas sabiedrības interesēs ir mazināt saslimšanu, tostarp

smagu saslimšanu, ar Covid-19, mazināt novēršamo mirstību, novērst veselības aprūpes sistēmas pārslodzi, nodrošināt valsts un pašvaldības iestāžu

sniegto pakalpojumu nepārtrauktību). Savukārt ar Rīkojuma Nr.720 5.3. apakšpunktu noteiktais pienākums skar šaurāku personu loku. Tāpat ir jāņem

vērā, ka likumdevējs ir paredzējis izņēmumu individuāliem gadījumiem - personām, kurām ir kontrindikācijas vakcinācijai, ko apstiprina normatīvajos

aktos paredzēts ārsta (vai ārstu konsilija) slēdziens, tādējādi vakcinēšanās pienākums nav absolūts.

Tiesību normas paredz arī mehānismu kompensācijas saņemšanai par iespējamu veselībai nodarītu kaitējumu vakcinācijas dēļ. Proti, ar 2021. gada

4. novembra likumu „Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā”, kas stājās spēkā 2021. gada 6. novembrī, Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likums tika papildināts ar 49.7 pantu, kurā regulēts jautājums par personas veselībai vai dzīvībai nodarīta kaitējuma, kas radies

vakcinācijas pret Covid-19 infekciju izraisīto blakusparādību dēļ, kompensāciju.

[13] Pieteicēja iebildusi par Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā noteiktā pienākuma nesamērīgumu, ņemot vērā iespēju strādāt, ievērojot

epidemioloģiskās drošības pasākumus, kā arī iespēju strādāt attālināti.

Izvērtējot minēto pieteicējas argumentu, ir jāņem vērā, ka pieteicēja ir civildienesta ierēdne.

Atbilstoši Valsts civildienesta likuma 3. panta pirmajai daļai ierēdnis ir persona, kas tiešās valsts pārvaldes iestādē veido nozares politiku vai

attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, sadala vai kontrolē finanšu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai

izdod administratīvos aktus, sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus. Tieši ņemot vērā veicamās funkcijas, to nozīmīgumu valsts

sabiedrības interešu nodrošināšanā, šā likuma 1. pants noteic, ka valsts civildienests ir Latvijas Republikai un tās Satversmei lojāls, profesionāls, politiski

neitrāls, kas nodrošina tiesisku, stabilu, efektīvu un atklātu valsts pārvaldes darbību.

Civildienesta attiecības ir īpašas attiecības starp personu un valsti (Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103

12.2. punkts). Tas arī nozīmē, ka šo personu tiesības ir ierobežotas un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 7. punkts).

Kā pamatoti norādīts Ministru kabineta sniegtajos paskaidrojumos, ar Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā ietverto prasību tiek nodrošināts, ka

ikviena persona, kura saņem algu no valsts budžeta līdzekļiem, līdzdarbojas ar Covid-19 infekcijas izplatību saistītās krīzes novēršanā, gan palīdzot

samazināt sabiedrībā valdošās šaubas par vakcīnu drošumu, gan risku noslogot veselības aprūpes sistēmu smagas saslimšanas gadījumā. Tiesa atzīst, ka

šādas prasības noteikšana amatpersonām kopējo sabiedrības interešu nodrošināšanai, ņemot vērā valsts civildienesta īpašo statusu, ir samērīga.

Attiecībā par pieteicējas norādīto iespēju pildīt amata pienākumus attālināti, atzīstams, ka likumdevējs ir noteicis pienākumu iespēju robežās

nodrošināt darbiniekiem (amatpersonām) darba pienākumu veikšanu attālināti (Rīkojuma Nr. 720 5.1.1. punkts).

Taču valsts pārvaldes darbības nepārtrauktības nodrošināšanai ārkārtējās situācijas laikā, kad infekcijas ievērojamās izplatības dēļ iespējama

lielāka skaita amatpersonu (darbinieku) attaisnota prombūtne (Covid-19 infekcijas radītas darbnespējas vai citas ar to saistītas attaisnotas prombūtnes

dēļ), amatpersonai, kas savus ikdienas pienākumus var veikt pilnībā attālināti, saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 21. pantu var rasties pēkšņa

nepieciešamība aizvietot prombūtnē esošu amatpersonu, kuras pienākumus pilnībā attālināti veikt nav iespējams.

Valsts un pašvaldību institūciju darbības nepārtrauktības nodrošināšanai ārkārtējās situācijas laikā, kad infekcijas ievērojamās izplatības dēļ

iespējama lielāka skaita darbinieku (amatpersonu) attaisnota prombūtne (Covid-19 infekcijas radītas darbnespējas vai citas ar to saistītas attaisnotas

prombūtnes dēļ), darbiniekiem (amatpersonai), kas savus ikdienas pienākumus var veikt pilnībā attālināti, var rasties pēkšņa nepieciešamība aizvietot

prombūtnē esošu darbinieku (amatpersonu), kura pienākumus pilnībā attālināti veikt nav iespējams.

Turklāt norādāms, ka attālināta darba pienākumu pildīšana nepasargā pašu darbinieku (amatpersonu) no inficēšanās un saslimšanas iespējas. Tādēļ

pieteicējas minētās sekas, kas iestātos pieteicējas atstādināšanas gadījumā, iestātos arī pieteicējas darbnespējas gadījumā. Slimību profilakses un

kontroles centrs 2021. gada 5. novembra atzinuma 3. punktā norādījis, ka šā brīža pierādījumi liecina, ka vakcinācija pret Covid-19 tāpat kā citas

vakcīnas lielākajā daļā gadījumu pasargā no smagas saslimšanas, nokļūšanas slimnīcā un nāves. Vakcinētās personas saslimšanas gadījumā slimo vieglāk

un viņām retāk veidojas komplikācijas, kas nosaka īsāku darbnespēju (lietas 63.-65. lapa).

Attiecībā par regulāru testēšanu un ievērot citas epidemioloģiskās drošības prasības prasību ievērošanu no Slimību un profilakses un kontroles

centra sniegtās informācijas izriet, ka minētie epidemioloģiskās drošības pasākumi nav tik efektīvi, lai zustu vajadzība vakcinēties.

Par testēšanu Slimību profilakses un kontroles centrs, pildot Imunizācijas valsts padomes sekretariāta funkcijas, ir sniedzis skaidrojumu (lietas 67.-

71. lapa), ka tā nav pietiekami efektīvs līdzeklis nekontrolētas infekcijas slimības izplatības gadījumā, vēl jo vairāk, ja valstī nav sasniegta nepieciešamā

vakcinācijas aptvere. To pierādīja epidemioloģiskā situācija valstī, kas pasliktinājās tik strauji, ka valdība bija spiesta izsludināt ārkārtējo situāciju gan

medicīnā, gan valstī, un noteikt mājsēdes režīmu. Vakcināciju nevar aizstāt ar testēšanu, jo testēšana nesniedz imunitāti pret attiecīgo infekcijas slimību, kā

to dara vakcinācija. Tests var tikt izmantots tikai kā papildu piesardzības pasākums Covid-19 izplatības risku mazināšanai. Riska pakāpe testētām un

vakcinētām, pārslimojušām personām nav salīdzināma, jo cilvēkam, kuram ir iestājusies imunitāte pret SARS-CoV-2 vīrusu, drošības, aizsardzības

līmenis palielinās, bet risks inficēties ļoti ievērojami samazinās.

Par distancēšanos, sejas masku lietošanu, aizsargbarjeru nodrošināšanu darba vietās, un roku dezinfekciju Slimību profilakses un kontroles centrs,

pildot Imunizācijas valsts padomes sekretariāta funkcijas, ir sniedzis skaidrojumu (lietas 63.-65., 67-71. lapa), ka tās nekontrolētas infekcijas slimības

izplatības gadījumā un zemas vakcinācijas aptveres gadījumā nav pietiekošas, lai ierobežotu vīrusa izplatību. Arī to pierādīja jau minētā straujā

epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās. Nefarmaceitisko sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu (sejas maskas, distancēšanās, roku

dezinfekcija u.c.) lietošana ir daļa no visaptverošiem profilakses pasākumiem un ir būtiska, tomēr nesniedz imunitāti pret attiecīgo infekcijas slimību, kā to

dara vakcinācija.

Nav noliedzams fakts, ka, strauji izplatoties Covid-19 vīrusa paveidam Omicron, arī vakcinētas personas nav pasargātas no saslimšanas un arī

vakcinētas personas spēj pārnest vīrusu citām personām. Tomēr saslimšanas risks ir ievērojami mazāks, ja persona ir vakcinējusies, vakcinācija pasargā

no smagas slimības gaitas, hospitalizācijas un nāves. Atbilstoši Eiropas Slimību un profilakses kontroles centra norādēm vakcinācija joprojām ir būtisks

elements attiecībā uz Covid-19 vīrusa Delta un Omikrona variantu izplatību un to izraisīto seku mazināšanu (https://www.ecdc.europa.eu/en/news-

events/weekly-epidemiologicalupdate-omicron-variant-concern-voc-week-2-data-13-january-2022). Lai gan ir pētījumi, ka arī vakcinētās

personas var nodot vīrusu tālāk (piem., Community transmission and viral load kinetics of the SARS-CoV-2 delta (B.1.617.2) variant in

vaccinated and unvaccinated individuals in the UK: a prospective, longitudinal, cohort study//The Lancet Infectious Diseases, 29.10.2021.,

https://www.thelancet.com/journals/laninf/article/PIIS1473-3099(21)00648-4/fulltext), šobrīd zinātniskajā literatūrā norādītais kopumā tomēr

liecina, ka vakcinācija samazina infekcijas izplatību, kā arī hospitalizācijas un nāves risku.

Arī statistikas dati apliecina, ka šobrīd vakcinētie cilvēki ir vairāk pasargāti no saslimšanas vispār un smagas slimības gaitas saslimšanas gadījumā

(https://www.spkc.gov.lv/lv/jaunums/dati-apliecina-ka-primara-vakcinacija-joprojam-labi-aizsarga-pret-smagu-saslimsanu-hospitalizaciju-un-

navi). Turklāt šobrīd inficēto un stacionēto cilvēku skaits turpina pieaugt un nepastāv cits alternatīvs un vismaz tikpat efektīvs līdzeklis leģitīmo interešu

aizsardzībai. Līdz ar to vakcinācija pret Covid-19, neatkarīgi no dominējošā vīrusa varianta Latvijā, joprojām ir būtiska, lai mazinātu straujo Covid-19

infekcijas izplatību, nepieļautu veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību.

Ievērojot minēto, nav pamata atzīt, ka pārsūdzētās tiesību normas leģitīmo mērķi tikpat efektīvi var sasniegt ar citiem, mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, uz ko norādījusi pieteicēja.

[14] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa secina, ka Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunktā paredzētais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar

likumu, tam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas

saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, un tas ir

samērīgs, proti, likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti un nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī šo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas

tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa atzīst, ka labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto

zaudējumu.

[15] Apkopojot minēto, tiesa secina, ka pārsūdzētais Rīkojuma Nr. 720 5.3. apakšpunkts attiecībā pret pieteicēju ir atzīstams par tiesisku un

pamatotu. Tādēļ pieteicējas pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā iepriekš konstatēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.- 251. pantu, 289.-291. pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”

5.3. apakšpunkta atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā viena

mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas.

Tiesnese S. Pone