Appeal dismissed; court upheld lower court's judgment ordering debt collection and interest against apartment owner.

Lietas arhīva Nr. CA-0429-17/7

ECLI:LV:VAT:2017:1228.C39043417.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā 2017.gada 28.decembrī

Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija:

tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis D.Lazdiņš

tiesnese G.Krieviņa un tiesnesis A.Bukavs

tiesas sēdes sekretāre B.Nīmane

piedaloties atbildētājas /pers. A/ pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei I.Smilškalnei

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu Strenču novada domes prasībā pret /pers. A/ par parāda piedziņu sakarā ar atbildētājas

/pers. A/ apelācijas sūdzību par Valmieras rajona tiesas 2017.gada 31.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

2017.gada 20.februārī prasītāja Strenču novada dome cēlusi Valmieras rajona tiesā prasību pret /pers. A/, kurā lūdz tiesai:

- piedzīt no atbildētājas /pers. A/ par labu prasītājai Strenču novada domei komunālo maksājumu parādu 4746,56 EUR par

laika periodu no 2010.gada 1.marta līdz 2016.gada 1.decembrim.

Prasībā norādīti tālāk minētie apstākļi.

1999.gada 19.maijā Sedas pilsētas dome reģistrēja pašvaldībai piederošu uzņēmumu SIA "SEDAS SILTUMS", kas

nodrošināja Sedas pilsētā komunālo pakalpojumu sniegšanu, tajā skaitā arī māju apsaimniekošanas funkciju izpildi.

Ar 2004.gada 29.novembra cesijas līgumu Sedas pilsētas dome pārņēma SIA "SEDAS SILTUMS" prasījuma tiesības par

Sedas pilsētas iedzīvotāju komunālo maksājumu parādu piedziņu.

Ar 2005.gada 4.janvāra Vidzemes apgabaltiesas lēmumu SIA "SEDAS SILTUMS" atzīta par maksātnespējīgu sākot ar

2004.gada 30.novembri.

Kopš 2005.gada 1.janvāra Sedas pilsētas dome pilnībā pārņēma māju apsaimniekošanas un komunālo pakalpojuma funkciju

izpildi kopumā.

Atbildētājai/pers. A/ pieder dzīvoklis /adrese/, ar kopējo platību 66,4 m2, kadastra Nr./numurs A/. Atbildētāja 2005.gada

14.decembrī noslēdza nekustamā īpašuma pirkuma līgumu ar /pers. C/, kura dzīvokli izmantoja, tomēr īpašuma tiesības zemesgrāmatā

nenostiprināja. Laika periodā no 2005.gada 14.decembra līdz 2010. gada 1.martam komunālo pakalpojumu maksājumi tika veikti

neregulāri, kā rezultātā tika uzkrātas parādsaistības 2846,50 EUR apmērā. Prasītāja iesniedza pieteikumu tiesā par saistības piespiedu

izpildīšanu brīdinājuma kārtībā un 2010.gada 21.jūlijā tiesa nolēma nodot piespiedu izpildīšanai maksājumu saistību.

/pers. C/ līgumu par komunālajiem pakalpojumiem nenoslēdza un parāds turpināja pieaugt, līdz ar to, laika periodā no

2010.gada 1.marta līdz 2016. gada 1.decembrim, tas sastāda 4746,56 EUR.

Saskaņā ar Civillikuma 994.pantu, kas nosaka, ka par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts

zemes grāmatās. No prasītājas rīcībā esošās informācijas secināms, ka nekustamā īpašuma īpašniece ir /pers. A/ un prasītāja vēršas pie

īpašnieces par uzkrātā parāda piedziņu.

Nodrošinot dzīvoklī komunālos pakalpojumus, prasītāja savus pienākumus pildīja, taču atbildētāja ir izvairījusies no

komunālo pakalpojumu maksājumu veikšanas, tos veikusi daļēji, bet no 2013.gada 1.oktobra līdz 2016.gada 1.decembrim maksājumus

nav veikusi vispār.

2016.gada 22.septembrī atbildētājai ierakstītā pasta sūtījumā deklarētajā dzīves vietas adresē tika nosūtīta brīdinājuma

vēstule par komunālo pakalpojumu maksājumu parādu.

Pretenzijas par dzīvojamās mājas apsaimniekošanu kā arī par saņemtiem pakalpojumiem atbildētāja nav izteikusi. Neizpildot

savas saistības par saņemtiem pakalpojumiem, atbildētāja nodarījusi prasītājai zaudējumus.

Lai arī starp pusēm nav noslēgts komunālo pakalpojuma līgums, atbildētājai ir pienākums maksāt par saņemtiem

komunāliem pakalpojumiem, jo šāds pienākums noteikts likuma "Dzīvokļa īpašuma likums"13.pantā.

Prasītāja norāda, ka risināt strīdu, izmantojot mediāciju, nevēlas.

Atbildētāja iesniedza tiesā rakstveida paskaidrojumu kurā norāda uz tālāk minētajiem apstākļiem (lietas 26.lapa).

2005.gada 14.decembrī atbildētāja dzīvokli pārdevusi /pers. C/ un kopš šī laika dzīvoklī dzīvo citas personas. Atbildētāja

dzīvokli nav izīrējusi un nav saņēmusi komunālos pakalpojumus.

Atbildētāja no pašvaldības nav saņēmusi rēķinus par nodokļu nomaksu, tādēļ nav zinājusi, ka /pers. C/ nav pārreģistrējusi

īpašumu uz sava vārda.

Pie šādiem apstākļiem atbildētāja prasību neatzīst.

Prasītāja iesniedza rakstveida atsauksmi par atbildētājas rakstveida paskaidrojumiem, kurā norāda uz tālāk minētajiem

apsvērumiem un iebildumiem (lietas 28., 29.lapa).

Dzīvokļa īpašnieks ir persona, kas ieguvusi dzīvokļa īpašumu un īpašuma tiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā, proti, no

zemesgrāmatu datiem izriet, ka nekustamā īpašuma īpašnieks ir atbildētāja un saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 10. panta 1.-3. punktu

dzīvokļa īpašniekam ir pienākums: 1) piedalīties dzīvojamās mājas pārvaldīšanā; 2) segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus šā

likuma 13.pantā noteiktajā kārtībā; 3) norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu

(piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves atkritumu izvešana) līdz ar to prasītājai ir pienākums aprēķināt komunālo

pakalpojumu summu.

Atbildētājas arguments, ka visu šo laika periodu, kopš ir pārdevusi nekustamo īpašumu, nav saņēmusi nekustamā īpašuma

nodokļu paziņojumu ir atbildētājas pieņēmums, jo saskaņā ar likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 6.panta pirmo daļu pašvaldības

par nekustamā īpašuma nodokļa apmēru kārtējam taksācijas (kalendārajam) gadam paziņo maksātājam līdz tā paša gada 15.februārim,

nosūtot maksāšanas paziņojumu viņam vai viņa pilnvarniekam pēc norādītās adreses, kas šajā gadījumā tika nosūtīts atbildētājai uz

deklarēto dzīvesvietu- /adrese/, taču atbildētāja par to pretenzijas necēla, kaut gan apzinājās, ka par nekustamo īpašumu ir noslēgts

pirkuma pārdevuma līgums.

Prasītāja uzskata, ka atbildētājas argumenti ir nepamatoti, jo prasības pieteikumā norādītās parādsaistības izriet atbilstoši

normatīvo aktu regulējumam.

Atbildētāja iesniedza rakstveida paskaidrojumu, kurā norāda, ka 2017.gada 2.maijā starp atbildētāju un /pers. C/ noslēgta

vienošanās. /pers. C/ atzīst parādu par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa /adrese A/, lietošanu par laiku līdz 2017.gada 31martam

4776,50 EUR apmērā. Atbildētāja ir veikusi darbības, lai tiktu noformēts jauns nostiprinājuma lūgums /pers. C/ īpašuma tiesību

nostiprināšanai zemesgrāmatā (lietas 38.lapa).

Ar Valmieras rajona tiesas 2017.gada 31.maija spriedumu Strenču novada domes prasība apmierināta pilnīgi.

Piedzīts no /pers. A/ par labu Strenču novada domei parāds 4746,56 EUR par laika periodu no 2010.gada 1.marta līdz

2016.gada 1.decembrim, valsts nodeva 424,60 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 EUR, kopā 5175,86 EUR.

Noteiktas Strenču novada domei tiesības saņemt no /pers. A/ likumiskos 6 procentus gadā no piedzītā, bet neatmaksātā

galvenā parāda no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā un termiņa tā labprātīgai izpildei notecēšanas līdz sprieduma izpildei.

Tiesa pamatojusi savu spriedumu uz tālāk minētajiem apstākļiem un apsvērumiem.

Lietā nepastāv strīds par to, ka atbildētāja ir ierakstīta zemesgrāmatā kā nekustama īpašuma – dzīvokļa īpašuma Nr.16, un

kopīpašuma 664/21898 domājamo daļu no daudzdzīvokļu mājas un zemes /adrese/, kadastra numurs /numurs B/, Valkas rajona tiesas

Zemesgrāmatu nodaļa, Sedas pilsētas zemesgrāmatas nodalījums Nr.36 16, (turpmāk Dzīvoklis) īpašniece.

Sedas pilsētas dome 2004.gada 22.decembrī pieņēma lēmumu lauzt līgumu ar SIA "Sedas siltums" par namu

apsaimniekošanu no 2005.gada 1.janvāra un ar norādīto datumu tiek izveidota Sedas pilsētas domē komunālā nodaļa (lietas 13.lapa).

Saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma nosacījumiem ar 2009.gada 1.jūliju Strenču novada pašvaldība

ir Sedas pilsētas pašvaldības institūciju, finanšu, mantas, tiesību un saistību pārņēmēja.

Prasītāja ir cēlusi prasību piedzīt no atbildētājas komunālo pakalpojumu maksājumu parādu 4746,56 EUR par laika periodu

2010.gada 1.marta līdz 2016.gada 1.decembrim. Galvenais parāds no atbildētājas tiek piedzīts, jo viņa ir Dzīvokļa īpašniece. Prasītāja

savu prasību pret atbildētāju pamato ar Dzīvokļa īpašuma likuma 8.panta pirmo daļu un 10.panta 1.- 3.punktu.

Lietas dalībnieki nav apstrīdējuši 2005.gada 14.decembrī starp atbildētāju, kā pārdevēju, un /pers. C/, kā pircēju, noslēgto

dzīvokļa īpašuma Nr./adrese/, pirkuma līgumu.

Tiesai nav bijis pamata apšaubīt, ka 2017.gada 2.maijā atbildētāja un /pers. C/ noslēdza vienošanos (lietas 42.lapa). Cita

starpā puses vienojās, ka /pers. C/ uz 2016.gada 1.decembri ir izveidojies parāds 4776,50 EUR apmērā par komunālajiem

pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa lietošanu. /pers. C/ atzīst parādu par pakalpojumiem, kas saistīti ar Dzīvokļa lietošanu par laiku

līdz 2017.gada 31.martam 4776,50 EUR apmērā. Lietā nepastāv strīds, ka prasītāja nav pievienojusies šai vienošanai.

Lietā nepastāv strīds, ka starp pusēm nav noslēgts līgums par dzīvojamās mājas apsaimniekošanu.

Saskaņā ar Civillikuma 994.panta pirmo daļu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts

zemesgrāmatās.

Civillikuma 3.pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība

radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies.

Laikā līdz 2011.gada 1.janvārim dzīvokļa īpašnieka pienākumi bija noteikti likuma "Par dzīvokļa īpašumu" II nodaļā "Dzīvokļa

īpašnieks, viņa tiesības, pienākumi un atbildība". Šā likuma 12.panta pirmā daļa noteic, ka dzīvokļa īpašnieks atbilstoši viņa īpašumā

esošajam kopīpašuma domājamās daļas apmēram sedz uz dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmuma pamata noteiktos

izdevumus, kas nepieciešami dzīvojamās mājas obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanai, kā arī dzīvokļu īpašnieku

kopsapulces noteikto atlīdzību pārvaldniekam par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ja šāda atlīdzība paredzēta dzīvojamās mājas

pārvaldīšanas līgumā. Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka dzīvokļa īpašnieks norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar

dzīvokļa īpašuma lietošanu.

No 2011.gada 1.janvāra dzīvokļa īpašnieka tiesības un pienākumus regulē Dzīvokļa īpašuma likums, kura 10.panta 3.punktā

noteikts, ka dzīvokļa īpašniekam ir pienākums norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu

(piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves atkritumu izvešana).

Tiesa, atbilstoši iepriekš minētajam, atzīst, ka pienākums piedalīties dzīvojamās mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanā

un apsaimniekošanā un norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem attiecas tikai uz dzīvokļa īpašnieku.

Dzīvokļa īpašnieks ir fiziskā vai juridiskā persona, kas likumīgi ieguvusi dzīvokļa īpašumu daudzdzīvokļu mājā, kurā dzīvokļi

pieder vairākiem īpašniekiem, un reģistrējusi šo īpašumu zemesgrāmatā (likuma “Par dzīvokļa īpašumu” 6.pants).

Būtībā identisks dzīvokļa īpašnieka jēdziena un pienākumu regulējums ietverts arī no 2011.gada 1.janvāra spēkā esošajā

Dzīvokļa īpašuma likuma 8.un 10.pantā. Dzīvokļa īpašuma likuma (spēkā no 2011.gada 1.janvāra) 8.pantā noteikts, ka dzīvokļa īpašnieks

ir persona, kas ieguvusi dzīvokļa īpašumu un īpašuma tiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā, bet šā likuma 10.pantā ir noteikts dzīvokļa

īpašnieka pienākums segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus (..).

Tādējādi tiesa uzskatījusi, ka tieši dzīvokļa īpašnieka, t.i., personas, kurai īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā,

pienākums ir segt pārvaldīšanas izdevumus.

Saskaņā ar likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 35.pantu līdz dzīvokļa ierakstīšanai zemesgrāmatā uz dzīvokļa ieguvēju attiecas

visas šā likuma normas, kas nosaka dzīvokļa īpašnieka tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī dzīvokļa īpašnieka ģimenes locekļu un

citu dzīvoklī iemitināto personu statusu.

Atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma 8.panta otrajai daļai (likuma redakcija, kas bija spēkā līdz 2016.gada 31.decembrim) līdz

dzīvokļa īpašuma reģistrēšanai zemesgrāmatā uz dzīvokļa īpašuma ieguvēju attiecas visas šā likuma normas, kas nosaka dzīvokļa

īpašnieka tiesības, pienākumus un atbildību, izņemot tās likumā noteiktās tiesības, kuras dzīvokļa īpašuma ieguvējs iegūst pēc dzīvokļa

īpašuma reģistrēšanas zemesgrāmatā.

Atbilstoši spēkā esošajai Dzīvokļa īpašuma likuma 8. panta otrās daļas redakcijai, līdz dzīvokļa īpašuma pirmreizējai

reģistrēšanai zemesgrāmatā uz dzīvokļa īpašuma ieguvēju attiecas visas šā likuma normas, kas nosaka dzīvokļa īpašnieka tiesības,

pienākumus un atbildību, izņemot tās likumā noteiktās tiesības, kuras dzīvokļa īpašuma ieguvējs iegūst tikai pēc dzīvokļa īpašuma

reģistrēšanas zemesgrāmatā.

No grozījumu Dzīvokļa īpašuma likumā likumprojekta Nr.90/TA-1262 (2013) kā nepieciešamo grozījumu Dzīvokļa

īpašuma likuma 8.panta otrajai daļai pamatojuma redzams, ka likumdevējs vēlējies novērst neskaidrības minētajā normā un tās

piemērošanā attiecībā uz dzīvokļa īpašuma īpašnieka statusu, norādot, ka Dzīvokļa īpašuma likuma 8.panta otrā daļa ir attiecināma uz

tiem gadījumiem, kad dzīvokļa īpašums, kas iegūts privatizācijas ceļā, vēl nav ierakstīts pirmreizēji zemesgrāmatā.

Tiesa atzinusi, ka dzīvokļa īpašniekam ir pienākums norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem, jo to nosaka speciālie

likumi, proti, "Par dzīvokļa īpašumu" 12.pants (spēkā līdz 2010.gada 31.decembrim) un Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta 3.punkts

(spēkā no 2011.gada 1.janvāra). Tādējādi, ņemot vērā oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas

2.punktu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Līdz ar to Civillikuma 876., 863., 992.,

901.,1587.pants, izspriežot strīdu, nav piemērojams, jo konkrētajā gadījumā piemērojams likums "Par dzīvokļa īpašumu" un Dzīvokļa

īpašuma likums, kas attiecībā pret Civillikumu ir speciālie likumi un tieši regulē minēto tiesisko attiecību.

Apstāklis, ka atbildētāja ar /pers. C/ noslēgusi vienošanos par parāda esamību nav saistošs prasītājai.

Tas, ka dzīvokļa īpašnieks savu īpašumu uz pirkuma līguma pamata nodevis lietošanā /pers. C/, neatsvabina viņu no likumā

noteiktajiem pienākumiem.

Tiesa šajā lietā nav vērtējusi apstākļus, kas saistīti ar pušu paskaidrojumiem attiecībā par maksāšanas paziņojamiem par

nekustamā īpašuma nodokļa izsniegšanu atbildētājai, jo tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu.

Tiesa atzinusi, ka prasītājai pastāv prasījuma tiesības pret atbildētāju, kuras, kā dzīvokļa īpašnieces, pienākums ir veikt

samaksu par dzīvojamās mājas kopīpašumā esošās daļas apsaimniekošanu un uzturēšanu un norēķināties par saņemtajiem komunālajiem

pakalpojumiem.

Tiesa konstatējusi, ka atbildētāja nav cēlusi iebildumus par galvenā parāda apmēru un tā aprēķina kārtību. Tiesa šajā lietā

ņēmusi vērā, ka atbildētāja un /pers. C/, noslēdzot Vienošanos, ir atzinušas, ka 2016.gada 1.decembrī ir izveidojies parāds 4776,50

EUR maksai par pakalpojumiem, kas saistīts ar dzīvokli.

Tiesa konstatējusi, ka prasītāja ir iesniegusi galvenā parāda aprēķinu (lietas19.-20.lapa), kuru tiesai nav pamata apšaubīt.

Tiesa secinājusi, ka no atbildētājas par labu prasītājai ir piedzenams galvenais parāds 4746,56 EUR.

Tiesa atzinusi prasītājai, saskaņā ar Civillikuma 1765.pantu un Civilprocesa likuma 195.pantu, tiesības par laiku līdz

sprieduma izpildei saņemt no atbildētājas likumiskos 6 procentus no simta gadā no piedzītā, bet neatmaksātā galvenā parāda no

sprieduma stāšanās likumīgā spēkā un termiņa tā labprātīgai izpildei notecēšanas līdz sprieduma izpildei. Saskaņā ar Civillikuma

1763.pantu, procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu. Tādejādi procentu

pieaugums apstājas, kad to daudzums sasniegs neatmaksātā galvenā parāda apmēru.

Saskaņā Civilprocesa likuma 41.pantu no atbildētājas par labu prasītājai tiesa piedzinusi valsts nodevu 424,60 EUR un ar

lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 EUR.

Par Valmieras rajona tiesas 2017.gada 31.maija spriedumu atbildētāja /pers. A/ iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā norāda

turpmāk minētos apstākļus un iebildumus.

Atbildētāja /pers. A/ uzskata, ka spriedums taisīts nepareizi piemērojot materiālo tiesību normas, kā arī pieļaujot procesuālo

tiesību normu pārkāpumus, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.

2005.gada 13.decembrī starp /pers.A/(pēc laulības noslēgšanas uzvārds /pers.A/), kā pārdevēju, un /pers. C/, kā pircēju,

noslēgts dzīvokļa īpašuma Nr./adrese/, pirkuma līgums. Dzīvoklis un tā dokumenti, tostarp nostiprinājuma lūgums pircējas īpašuma

tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā, tika nodots pircējai /pers. C/ 2005.gada 14.decembrī. /pers. C/ pirkuma līguma 3.7.punktā

apņēmās nokārtot Valkas zemesgrāmatu nodaļā visas formalitātes īpašuma tiesību pārreģistrācijai un segt visus ar to saistītos

izdevumus, bet šīs saistības neizpildīja.

Atbilstoši Civillikuma 3.pantam katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība

radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības.

Likuma "Par dzīvokļa īpašumu", kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.decembrim, 6.pants noteica, ka dzīvokļa īpašnieks ir fiziskā

vai juridiskā persona, kas likumīgi ieguvusi dzīvokļa īpašumu daudzdzīvokļu mājā, kurā dzīvokli pieder vairākiem īpašniekiem, un

reģistrējusi šo īpašumu zemesgrāmatā.

Līdz dzīvokļa ierakstīšanai zemesgrāmatā uz dzīvokļa ieguvēju attiecās visas minētā likuma normas, kas noteica dzīvokļa

īpašnieka tiesības, pienākumus un atbildību (likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 35.pants).

Par laiku pēc pirkuma līguma noslēgšanas rēķini par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa lietošanu, tika izrakstīti /pers.

C/, kura dzīvokli lieto un saņem pakalpojumus.

Sedas pilsētas dome 2007.gada 5.martā cēla Valkas rajona tiesā prasību pret /pers. C/ par parāda 325,04 Ls piedziņu,

norādot prasības pieteikumā, ka /pers. C/ privatizējusi dzīvokli, 2006.gada 23.maijā deklarējusi dzīvoklī savu dzīves vietu. Dzīvoklis

pieder /pers. C/, bet līgumu par komunālo pakalpojumu sniegšanu /pers. C/ nenoslēdza, ir saņēmusi pakalpojumus bez ierobežojumiem,

bet nav norēķinājusies par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem. Uz 2006. gada 1.maiju parāds ir 325,04 Ls. /pers. C/ brīdināta

par parāda nomaksu, taču parāds ir pieaudzis. Ar /pers. C/ bijusi noslēgta vienošanās par labprātīgu parāda nomaksu, bet atbildētāja

vienošanos nav ievērojusi un tādēļ Sedas pilsētas dome cēlusi prasību tiesā, lūdzot piedzīt no /pers. C/ komunālo maksājumu parādu

325,04 Ls apmērā un tiesāšanās izdevumus.

Ar Valkas rajona tiesas 2007.gada 29.augusta spriedumu prasība apmierināta un no /pers. C/ par labu Sedas pilsētas domei

piedzīts parāds 325,04 Ls un tiesas izdevumi. Spriedums stājies likumīgā spēkā 2007.gada 2.oktobrī.

Strenču novada dome 2010.gada 29.jūnijā iesniedza Valkas rajona tiesā pieteikumu par saistības piespiedu izpildīšanu

brīdinājuma kārtībā, norādot, ka /pers. C/ parāds par komunālajiem pakalpojumiem, kur saistību izpildes termiņš 2009.gada 31.marts, ir

2000,53 Ls. Tiesa par pieteikumā norādīto saistību 2010.gada l.jūlijā nosūtījusi /pers. C/ brīdinājumu par saistības piespiedu

izpildīšanu. 2010.gada 21.jūlijā tiesā saņemta /pers. C/ atbilde uz brīdinājumu, kurā viņa atzīst saistību pilnā apmērā.

Ar Valkas rajona tiesas 2010.gada 21.jūlijā lēmumu minētā maksājuma saistība nodota piespiedu izpildīšanai un /pers. C/ nav

apstrīdējusi tiesas lēmumu likumā noteiktā kārtībā.

Jeļena Aleksejeva sniedza Valmieras rajona tiesai paskaidrojumus, ka prasību neatzīst pilnībā. Dzīvokli ir pārdevusi un kopš

2005.gada 14.decembra tajā dzīvo /pers. C/, kura saņem komunālos pakalpojumus. Uz dzīvokļa pārdošanas brīdi visas saistības par

dzīvokli bija nokārtotas pilnībā, rēķini par komunālajiem pakalpojumiem nomaksāti, līgums par komunālo pakalpojumu sniegšanu

izbeigts, /pers. A/ no dzīvokļa izdeklarējusies un kopš 2005.gada 14.decembra dzīvoklī nav dzīvojusi, Dzīvokli nav izīrējusi, nav

saņēmusi komunālos pakalpojumus. /pers. A/ nav saņēmusi nevienu rēķinu ne par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa lietošanu, nedz

arī nekustamā īpašuma nodokļa samaksai. Tādēļ nav zinājusi, ka /pers. C/ nav pārreģistrējusi dzīvokli zemesgrāmatā uz sava vārda. Nav

saprotams, kādēļ Strenču novada dome ir gaidījusi 6 gadus, kamēr parāds pieaug līdz 4 746,56 EUR, nav veikusi parāda piedziņu no

/pers. C/ pēc Valkas rajona tiesas 2010.gada 21.jūlija lēmuma, nav pārtraukusi sniegt pakalpojumus, lai gan par tiem izveidojies ļoti

liels parāds. /pers. C/ turpinājusi dzīvokli lietot, saņemt komunālos pakalpojumus, par tiem nemaksājot.

Nav strīda, ka pašvaldībai, pārvaldot un apsaimniekojot dzīvojamo māju, ir tiesības saņemt maksu par dzīvokļu īpašniekiem

sniegto pakalpojumu. Dzīvokļa īpašuma likuma 8.panta otrā daļa (redakcijā līdz 31.12.2016.) noteica, ka līdz dzīvokļa īpašuma

reģistrēšanai zemesgrāmatā uz dzīvokļa īpašuma ieguvēju attiecas visas šā likuma normas, kas nosaka dzīvokļa īpašnieka tiesības,

pienākumus un atbildību. Bauskas rajona tiesa 2016.gada 6.decembrī līdzīgā lietā (Nr.C10065916) Rundāles novada domes prasībā pret

fizisku personu atzina - neatkarīgi no tā, ka atbildētāja nenostiprināja zemesgrāmatā savas īpašuma tiesības uz dzīvokli, atbildētājai uz

likuma pamata ir pienākums segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un samaksāt par saņemtajiem pakalpojumiem.

Atbildētājas ieskatā, prasība celta pret neīsto atbildētāju, jo no pirkuma līguma, kas noslēgts starp /pers. H/ un /pers. C/,

redzams, ka dzīvokļa īpašums kopš 2005.gada 13.decembra pieder /pers. C/, līdz ar to viņai uz likuma pamata ir pienākums segt

dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un samaksāt par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar Dzīvokļa lietošanu, neatkarīgi no

tā, ka viņa nav izpildījusi pienākumu nostiprināt zemesgrāmatā savas īpašuma tiesības uz Dzīvokli. Maksājumus par komunālajiem

pakalpojumiem 2010., 2011.gadā veica pati /pers. C/. Līdz ar to prasība ir ceļama pret /pers. C/, nevis /pers. A/, kas ir pamats šīs

prasības noraidīšanai.

Tiesvedības laikā Valmieras rajona tiesai iesniegta vienošanās, kas 2017.gada 2.maijā noslēgta starp /pers. A/ un /pers. C/,

kur /pers. C/ atzīst parādu 4776,50 EUR apmērā par pakalpojumiem, kas saistīti ar strīdus dzīvokļa lietošanu par laiku līdz 2017.gada

31.martam; puses vienojas, ka tiks noformēts jauns nostiprinājuma lūgums /pers. C/ īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā,

/pers. A/ iesniegs Valkas rajona tiesas zemesgrāmatu nodaļā nostiprinājuma lūgumu /pers. C/ īpašuma tiesību nostiprināšanai

zemesgrāmatā un segs ar dzīvokļa pārejas ierakstīšanu zemesgrāmatā saistītos izdevumus.

Saskaņā ar Civillikuma 1520.pantu gadījumā, ja viens līdzējs dod otram kādu apsolījumu par labu trešai personai, tad nevien

tas, kam šis apsolījums dots, bet arī trešā persona, kam par labu tas dots, iegūst tiesību prasīt no apsolītajā tāda līguma izpildījumu. Lai

gan Civillikuma 1522.pants noteic - kamēr trešā persona nav pievienojusies līgumam (1521.p.), tas pastāv tikai starp tā slēdzējiem,

tomēr svarīgi, ka šim otrajam nav savukārt tiesību vienpusēji atkāpties no līguma. Atbildētāja uzskata, ka tiesai vajadzēja piemērot šīs

tiesību normas, atzīstot, ka prasība celta pret neīsto atbildētāju.

Valmieras rajona tiesas tiesnesis D.Līdacis nav ievērojis Civilprocesa likuma 97.pantā noteikto un nav devis nekādu

novērtējumu, ka:

Valkas rajona tiesa 2007.gada 29.augustā izskatīja Sedas pilsētas domes prasību pret /pers. C/ par Dzīvokļa parāda piedziņu

un nosprieda prasību apmierināt, piedzīt no /pers.C/Sedas pilsētas domes labā parādu 325,04 latu apmērā un tiesas izdevumus.

Spriedums stājies likumīgā spēkā.

Valkas rajona tiesa 2010.gada 21.jūlijā izskatīja Strenču novada domes pieteikumu un nolēma nodot piespiedu izpildīšanai

maksājumu saistību, kur parādnieks ir /pers. C/, dzīvokļa parāds 2000,53 lati, kā arī piedzīt tiesas izdevumus. Lēmums stājies likumīgā

spēkā.

/pers.C/ir atzinusi parādu pilnā apmērā, apliecinot to tiesai abās iepriekšējās tiesvedības, kā arī šīs tiesvedības laikā parakstot

vienošanos.

Civilprocesa likuma 192.pantā noteikts: Tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā

norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas.

Prasītāja cēla un uzturēja prasību, pamatojoties uz "Dzīvokļa īpašuma likuma" 10.panta 3.punktu un 13.pantu. Sprieduma

aprakstošajā daļā nepareizi norādīts, ka prasītāja, izvērtējot likuma "Par dzīvokļa īpašumu" normas, uzskata, ka atbildētājai nav zudis

pienākums veikt samaksu par komunālajiem pakalpojumiem, kas attiecas uz strīdus dzīvokli. Ne prasības pieteikumā, ne paskaidrojumos

tiesai prasītāja nav atsaukusies uz likumu "Par dzīvokļa īpašumu". Līdz ar to, norādot sprieduma motīvu daļā normatīvos aktus, pēc

kuriem tiesa vadījusies, tostarp likuma "Par dzīvokļa īpašumu" II daļu, 6.pantu, 12.pantu, 35.pantu, arī Dzīvokļa īpašuma likuma 8.pantu,

ko prasītāja nav pieminējusi, tiesnesis D.Līdacis ir pārsniedzis prasījuma robežas.

Tāpat prasījuma robežas pārsniegtas, nosakot Strenču novada domei tiesības saņemt no /pers. A/ likumiskos 6 procentus

gadā no galvenā parāda līdz sprieduma izpildei, ko prasītāja nav prasījusi.

Ņemot vērā augstākminēto un to, ka prasītāja cēlusi prasību pret neīsto atbildētāju, atbildētāja lūdz apgabltiesai:

- Strenču novada domes prasību noraidīt;

- piedzīt no Strenču novada domes par labu /pers. A/ tiesas izdevumus, kādi tie būs uz sprieduma taisīšanas brīdi.

Apelācijas instances tiesas sēdē nepiedalās prasītājas Strenču novada domes pārstāvis.No prasītājas saņemts iesniegums ar

lūgumu izskatīt lietu bez prasītājas pārstāvja piedalīšanās tiesas sēdē, norādot, ka uztur prasību pilnā apmērā uz tajā minētajiem

argumentiem un pierādījumiem.

Atbildētājas/pers. A/ pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte Inese Smilškalne uzturēja savas pārstāvamās apelācijas sūdzību

pilnīgi ar tajā minētajiem apstākļiem, apsvērumiem un iebildumiem.Neatzina prasību un lūdza tiesai to noraidīt.

Motīvu daļa

Uzklausījusi apelācijas instances tiesas sēdē lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot atbildētājas /pers. A/ apelācijas

sūdzībā minētos apstākļus, pārbaudot lietas materiālus kopumā, tiesas kolēģija atzīst, ka Strenču novada domes prasība ir pamatota un

apmierināma pilnīgi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu, apelācijas instances tiesa

izskata lietu pēc būtības sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā un nepārbauda faktus, kas konstatēti

pirmās instances tiesā, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Ar Valmieras rajona tiesas 2017.gada 31.maija spriedumu nodibināti turpmāk minētie fakti, kuri apelācijas sūdzībā netiek

apstrīdēti.

Pamatojoties uz 2005.gada 14.decembra pirkuma līgumu atbildētāja pārdeva sev piederošo dzīvokļa īpašumu Nr.16,

/adrese/, ar kopējo platību 66,4 m2, kadastra Nr./numurs A/, /pers. C/, kura dzīvokli izmantoja, taču īpašuma tiesības zemesgrāmatā

nenostiprināja.

Laika periodā no 2005.gada 14.decembra līdz 2010. gada 1.martam komunālo pakalpojumu maksājumi tika veikti neregulāri,

kā rezultātā tika uzkrātas parādsaistības 2846,50 EUR apmērā.

/pers. C/ līgumu par komunālajiem pakalpojumiem nenoslēdza un parāds turpināja pieaugt un uz 2016. gada 1.decembri tas ir

4746,56 EUR.

2016.gada 22.septembrī atbildētājai ierakstītā pasta sūtījumā uz deklarēto dzīves vietas adresi tika nosūtīta brīdinājuma

vēstule par komunālo pakalpojumu maksājumu parādu.

2017.gada 2.maijā starp /pers. A/ un /pers. C/ noslēgta vienošanās, kur /pers. C/ atzīst parādu par pakalpojumiem, kas saistīti

ar strīdus dzīvokļa lietošanu par laiku līdz 2017.gada 31.martam, 4776,50 EUR apmērā, kurā puses vienojās, ka tiks noformēts jauns

nostiprinājuma lūgums /pers. C/ īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā, /pers. A/ iesniegs Valkas rajona tiesas zemesgrāmatu

nodaļā nostiprinājuma lūgumu /pers. C/ īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā un segs ar dzīvokļa pārejas ierakstīšanu

zemesgrāmatā saistītos izdevumus.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu, ja apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas

zemākās instances tiesas sprieduma argumentācijai. Šajā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma

motīvu daļā var nenorādīt.

Tiesas kolēģija, izskatot lietu, atzīst, ka Valmieras rajona tiesas 2017.gada 31.maija spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tādēļ pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma argumentācijai.

Tiesas kolēģija nepiekrīt atbildētājas /pers. A/ apelācijas sūdzībā norādītajiem apstākļiem un iebildumiem par pārsūdzēto

pirmās instances tiesas spriedumu tālāk minēto apsvērumu dēļ.

Likuma "Par dzīvokļa īpašumu" (spēkā līdz 2010.gada 31.decembrim) 6.pants noteica, ka dzīvokļa īpašnieks ir fiziskā vai

juridiskā persona, kas likumīgi ieguvusi dzīvokļa īpašumu daudzdzīvokļu mājā, kurā dzīvokļi pieder vairākiem īpašniekiem, un

reģistrējusi šo īpašumu zemesgrāmatā. Savukārt šā likuma 12.panta pirmajā daļā noteikts, ka dzīvokļa īpašnieks atbilstoši viņa īpašumā

esošajam kopīpašuma domājamās daļas apmēram sedz uz dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmuma pamata noteiktos

izdevumus, kas nepieciešami dzīvojamās mājas obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanai, kā arī dzīvokļu īpašnieku

kopsapulces noteikto atlīdzību pārvaldniekam par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ja šāda atlīdzība paredzēta dzīvojamās mājas

pārvaldīšanas līgumā.

Arī Dzīvokļa īpašuma likuma (spēkā no 2011 .gada l .janvāra) 8.pantā noteikts, ka dzīvokļa īpašnieks ir persona, kas ieguvusi

dzīvokļa īpašumu un īpašuma tiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā, bet šā likuma 10.pantā ir noteikts dzīvokļa īpašnieka pienākums segt

dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus (..).

Tādējādi no minētajām tiesību normām skaidri izriet, ka tieši dzīvokļa īpašnieka, tas ir, personas, kurai īpašuma tiesības

nostiprinātas zemesgrāmatā, pienākums ir segt pārvaldīšanas izdevumus.

Tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi iztulkojusi likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 35. pantu un Dzīvokļa

īpašuma likuma 8. panta otro daļu.

Saskaņā ar likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 35.pantu līdz dzīvokļa ierakstīšana; zemesgrāmatā uz dzīvokļa ieguvēju attiecas

visas šā likuma normas, kas nosaka dzīvokļa īpašnieka tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī dzīvokļa īpašnieka ģimenes locekļu un

citu dzīvoklī iemitināto personu statusu.

Atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma 8.panta otrajai daļai līdz dzīvokļa īpašuma reģistrēšanai zemesgrāmatā uz dzīvokļa

īpašuma ieguvēju attiecas visas šā likuma normas, kas nosaka dzīvokļa īpašnieka tiesības, pienākumus un atbildību, izņemot tas likuma

noteiktas tiesības, kuras dzīvokļa īpašuma ieguvējs iegūst pēc dzīvokļa īpašuma reģistrēšanas zemesgrāmatā.

Tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa minētās tiesību normas piemērojusi konkrētā strīda izšķiršanā un atzinusi,

ka nevis īpašnieks, bet gan nekustamā īpašuma valdītājs, kas nav nostiprinājis savas tiesības zemesgrāmatā, atbild par apsaimniekošanas

izdevumu samaksu.

Tiesas kolēģija vērš uzmanību uz to, ka iepriekš minētās tiesību normas regulē situāciju līdz dzīvokļa īpašuma reģistrēšanai

zemesgrāmatā. Konkrētajā gadījumā dzīvokļa īpašums ir reģistrēts zemesgrāmatā uz atbildētājas vārda, tādējādi nav pamata piemērot to

tiesisko regulējumu, kas attiecas uz dzīvokļa īpašuma ieguvēju līdz dzīvokļa īpašuma reģistrācijai zemesgrāmatā.

Tiesas kolēģija piekrīt pirmas instances tiesas viedoklim, ka apstāklim, ka starp atbildētāju un /pers. C/ noslēgta rakstveida

vienošanos par parāda esamību, nav nozīmes konkrētās lietas izskatīšanā. Prasītājai šada vienošanās nav saistoša un no vienošanās

izrietošie jautājumi risināmi savā starpā starp atbildētāju un /pers. C/.

Tiesas kolēģija nevar piekrist atbildētājas apsvērumiem, ka tiesai, norādot sprieduma motīvu daļā normatīvos aktus, pēc

kuriem tiesa vadījusies, tostarp likuma "Par dzīvokļa īpašumu" II daļu, 6.pantu, 12.pantu, 35.pantu, arī Dzīvokļa īpašuma likuma 8.pantu,

ko prasītāja nav pieminējusi, ir pārsniegusi prasījuma robežas.

Tiesa, izspriežot civillietas pēc būtības, piemēro tiesību avotus, kas ir visi tie juridiskie normatīvie akti, kas satur tiesību

normas (sk. Juridisko terminu vārdnīca. -Rīga: Nordik, 1998. - 263.Ipp.). Izspriežot civillietas pēc būtības, tiesas piemēro materiālo un

procesuālo tiesību normas (190.p. pirmā daļa). Tiesību normu piemērošanā tiesā izšķir vairākas savstarpēji saistītas stadijas: 1) tiesas

sēdē konstatēto faktisko lietas apstākļu analīze; 2) tiesību normu izvēle un to tiesiskā sastāva atbilstības lietas faktiskajiem apstākļiem

novērtēšana; 3) tiesas nolēmuma kā tiesību normu piemērošanas akta pieņemšana. Ja tiesību normu saturs ir neskaidrs, tiesai jāveic

attiecīgu tiesību normu iztulkošana. Materiālo civiltiesību normu piemērošanas un iztulkošanas noteikumus nosaka Civillikuma Ievada

panti (1.-25.p.).

Tāpat nepamatots ir atbildētājas viedoklis, ka prasījuma robežas tiesa pārsniegusi arī tāpēc, ka notiekusi Strenču novada

domei tiesības saņemt no /pers. A/ likumiskos 6 procentus gadā no galvenā parāda līdz sprieduma izpildei, ko prasītāja nav prasījusi.

Civilprocesa likuma 195.pants nosaka, ka taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda

prasījuma veidu un piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, prasītāja

tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru, kā arī kredītiestādes

nosaukumu un konta numuru, kurā veicama samaksa, ja tāds norādīts prasības pieteikumā (2011.gada 8.septembra likuma redakcijā ar

grozījumiem, kas izdarīti ar 2015.gada 28.maija likumu, kurš spēkā no 02.07.2015.).

Kā izriet no panta satura, tad tiesai Civilprocesa likuma 195.panta nosacījumi ir saistoši, tie ir jāievēro un tiesai ir

pienākums, neatkarīgi no prasītāja lūguma, noteikt tam tiesības saņemt no atbildētājas likumīgos procentus no piedzītās, bet

neatmaksātās pamatparāda summas līdz sprieduma izpildei.

Procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt

likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā (Civillikuma 1765.panta pirmā daļa).

Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti ir noteikusi prasītājai tiesības saņemt minētos procentus un tas nav uzskatāma par

prasījuma robežu pārkāpšanu.

Ņemot vērā minētos apstākļus, tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa ir izvērtējusi pierādījumus atbilstoši

Civilprocesa likuma 97.panta pirmajā daļā noteiktajam un tiesas kolēģijai nav pamata apšaubīt pārsūdzētā tiesas sprieduma

likumību.Atbildētājas /pers.A/ apelācijas sūdzība nesatur apstākļus, lai tiesas kolēģijai būtu pamats taisīt lietā atsķirīgu spriedumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus

tās samaksātos tiesas izdevumus.

Prasītāja samaksājusi valsts nodevu par prasības pieteikumu 424,60 EUR (maksājuma dokuments lietas 8.lapa) un ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 EUR (maksājuma dokuments lietas 9.lapa), kopā 429,30 EUR, kas prasītājas labā piedzenami no

atbildētājas /pers. A/.

Prasītājas samaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādi un

izsniegšanu, iesniedzot prasības pieteikumu, nosedz izdevumus abās tiesu instancēs, tādēļ valsts labā tie vairs nav piedzenami.

Saskaņā ar Civillikuma 1765.panta pirmo daļu un Civilprocesa likuma 195.panta nosacījumiem nosakāmas prasītājai tiesības

par laiku no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru,

kā arī kredītiestādes nosaukumu un konta numuru, kurā veicama samaksa, ja tāds norādīts prasības pieteikumā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1panta nosacījumiem atbildētājai nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.-434.pantu Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

Strenču novada domes prasību apmierināt pilnīgi.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu Strenču novada domei, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/,

parādu 4746,56 EUR un tiesas izdevumus 429,30 EUR, kopā 5175,86 EUR (pieci tūkstoši viens simts septiņdesmit pieci eiro un 86

centi), samaksu veicot Valsts kases kontā Nr.LV51TREL9807180941810.

Noteikt Strenču novada domei tiesības saņemt no /pers. A/ likumiskos 6 procentus gadā no piedzītā, bet neatmaksātā

pamatparāda no sprieduma spēka stāšanās dienas līdz sprieduma izpildei.

Noteikt /pers.A/ termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma stāšanās spēkā.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas-2018.gada 16.janvārī kasācijas kārtībā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā Civilprocesa likuma 451.-452.pantā norādīto tiesību normu pārkāpumu

gadījumos, iesniedzot kasācijas sūdzību Vidzemes apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis D.Lazdiņš

Tiesnese G.Krieviņa

Tiesnesis A.Bukavs