Court dismisses appeal and orders full contract rescission and restitution for property purchase dispute.

Lietas Nr. C35115311

Lietas arhīva Nr. CA-2338-13/23

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs M.Sviķis

tiesneši M.Šķendere un I.Ošiņa

ar sekretāri L.Dzeni,

piedaloties prasītāja /pers. E/ pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam /pers. F/ un atbildētājas /pers. G/ pilnvarotajam

pārstāvim zvērinātam advokātam /pers. H/,

2013.gada 18.decembrī izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34, civillietu /pers. E/ prasībā pret /pers. I/ par nekustamā

īpašuma pirkuma līguma atcelšanu, sakarā ar /pers. I/ apelācijas sūdzību par Siguldas tiesas 2012.gada 1.oktobra spriedumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 194.pantu, Civillietu tiesu kolēģija

Ap raksto šā d aļa

2011.gada 26.jūnijā /pers. E/ (turpmāk tekstā – prasītājs) cēla Siguldas tiesā prasību pret /pers.G/ – /pers. G/ (turpmāk tekstā -

atbildētāja) par nekustamā īpašuma pirkuma līguma atcelšanu un pirkuma maksas piedziņu.

Pieteikumā lūgts atcelt nekustamā īpašuma /Nosaukums/, kas atrodas Talsu rajona Dundagas pagastā, pirkuma līgumu, kas noslēgts

2007.gada 9.oktobrī starp /pers. I/ (kuras vārdā uz 2007.gada 17.jūlijā izdotās pilnvaras pamata rīkojies /pers. K/) un /pers. E/; piedzīt

no /pers. I/ par labu /pers. E/ samaksāto pirkuma maksu Ls 39`400 apmērā.

Prasības pieteikuma norādīts, ka prasītājs 2007.gada 9.oktobrī noslēdzis pirkuma līgumu ar atbildētāju, kuru uz

ģenerālpilnvaras pamata pārstāvēja /pers. K/. Saskaņā ar šo pirkuma līgumu atbildētāja prasītājam pārdeva, bet prasītājs par pirkuma

maksu Ls 39`400 nopirka no atbildētājas nekustamo īpašumu /adrese/ un sastāv no zemes gabala 51,6 ha platība.

Pirkuma līgums tika parakstīts Tukumā, zvērinātas notāres prakses vietā, kura pie līguma slēgšanas pārbaudīja līgumu

parakstījušo personu identitātes. Pie šī līguma parakstīšanas prasītājs visu pirkuma maksu skaidrā naudā samaksājis atbildētāja

pilnvarotajam pārstāvim /pers. K/, kurš saskaņā ar viņam izdoto ģenerālpilnvaru bija pilnvarots saņemt arī pirkuma maksu. Pirkuma

maksas saņemšanas faktu atbildētājas pārstāvis apliecināja pirkuma līguma 4.punktā. Tūlīt pēc pirkuma līguma parakstīšanas tika

parakstīts arī nostiprinājuma lūgums zemesgrāmatai, lai varētu zemesgrāmatā reģistrēt prasītāja īpašuma tiesības uz nopirkto

nekustamo īpašumu/nosaukums/

Atbildētājas pilnvarotais pārstāvis /pers. K/ pirkuma līguma 6.punktā norādījis, ka pārdevuma objekts ir tikai pārdevēja īpašums

un, ka daļa no īpašuma iegūta kā mantojums un daļa izpirkta par pārdevēja personīgajiem līdzekļiem (sertifikātiem), kādēļ, saskaņā ar

Civillikuma 91.pantu tā ir pārdevēja atsevišķa manta un nav laulāto kopmanta. Šī apstākļa dēļ prasītājs negriezās pie atbildētājas

laulātā, lai noskaidrotu, vai viņš piekrīt darījumam.

Ar Talsu zemesgrāmatas nodaļas tiesneses 2007.gada 16.novembra lēmumu nostiprinājuma lūgums zemesgrāmatai par

prasītāja īpašuma tiesību nostiprināšanu un nekustamo īpašumu /Nosaukums/ atstāts bez ievērības. No lēmuma satura izriet, ka nav

pierādījumu, ka šis nekustamais īpašums būtu atbildētājas atsevišķa manta, un ka šāds ieraksts atbilstoši Civillikuma 91.panta

prasībām attiecīgajā zemesgrāmatas nodalījumā nav izdarīts. Pēc šī zemesgrāmatu nodaļas tiesneses lēmuma saņemšanas prasītājs

sazinājies ar atbildētājas laulāto /pers. L/, lai lūgtu viņam dot savu piekrišanu šim darījumam. /pers. L/ prasītājam apstiprinājis, ka

uzskata nekustamo īpašumu /Nosaukums/ par laulāto kopmantu, atteicis apliecināt savu piekrišanu atbildētājas noslēgtajam pirkuma

līgumam, jo nepiekrītot īpašuma atsavināšanai. Ņemot vērā iepriekšminēto, prasītājam nav juridiskas iespējas kļūt par nekustamā

īpašuma /Nosaukums/ īpašnieku. Ja nekustamais īpašums ir laulāto kopmanta un atbildētājas laulātais /pers. L/ nekādā veidā nav

solījis šo laulāto kopmantu prasītājam pārdot, tad pastāv juridisks šķērslis arī celt personisku prasību pret atbildētāju par prasītāja

īpašuma tiesību reģistrēšanu zemesgrāmatā uz 2007.gada 9.oktobra pirkuma līguma pamata.

Prasītājs ir pārliecināts, ka atbildētāja, zinot, ka viņas laulātais nepiekrīt nekustamā īpašuma /Nosaukums/ pārdošanai, apzinoties, ka

prasītājs nevarēs kļūt par nopirktā nekustamā īpašuma īpašnieku, rīkojusies ļaunprātīgi un apzināti prasītāju prettiesiski maldinājusi, lai

piedabūtu prasītāju noslēgt šo līgumu.

Prasītājs uzskata, ka šo līgumu noslēdzis atbildētājās ļaunprātības un viltus ietekmē, tādēļ vēlas izmantot šajā likuma normā piešķirtās

tiesības prasīt atcelt 2007.gada 9.oktobra pirkuma līgumu. Tā kā prasītājs uz šī pirkuma līguma pamata jau samaksājis atbildētājai

visu pirkuma maksu, tad pirkuma līguma atcelšanas gadījumā ir nepieciešams atjaunot tādu tiesisko stāvokli, kāds tas bijis pirms

pirkuma līguma noslēgšanas, sakarā ar ko vienlaicīgi ar līguma atcelšanu prasītājs tiesīgs prasīt atpakaļ samaksāto pirkuma maksu.

Savu prasījumu vērš tikai pret atbildētāju, jo uzskata, ka izdodot /pers. K/ ģenerālpilnvaru, ar kuru pilnvarojusi viņu pārdot nekustamo

īpašumu /Nosaukums/, bet vienlaicīgi nenodrošinot pierādījumus tam, ka tā ir viņas atsevišķa manta, vai arī laulātā piekrišanu dotajam

uzdevumam, tieši atbildētāja ir rīkojusies prettiesiski, un ļaunprātīgi, bet pilnvarotā persona ir darbojusies atklāti kā atbildētājas

vietnieks.

Ar Siguldas tiesas 2012.gada 1.oktobra spriedumu prasība apmierināta pilnībā.

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka lietā nav strīda par faktu, ka starp /pers. I/, kuras vārdā uz pilnvaras pamata rīkojas /pers. K/, kā

pārdevēju un /pers. E/ kā pircēju, 2007.gada 9.oktobrī bija noslēgts pirkuma līgums par nekustamā īpašuma – /Nosaukums/ pirkumu

par pirkuma cenu Ls 39 400 apmērā. Strīds par pirkuma maksas samaksu nepastāv.

Lietas materiāliem pievienots 2007.gada 16.novembra Talsu zemesgrāmatu nodaļas tiesneses Baibas Kļavas lēmums, no kura

redzams, ka nostiprinājuma lūgums zemesgrāmatai par prasītāja īpašuma tiesību nostiprināšanu uz nekustošo īpašumu /nosaukums/

atstāts bez ievērības.

No lietas materiāliem pievienotā 2007.gada 9.oktobrī pušu noslēgtā pirkuma līguma 6.punktā izriet, ka pretēji faktiskajiem

apstākļiem, pārdevēja pilnvarotā persona apliecinājusi, ka pārdevuma objekts ir tikai pārdevēja īpašums, pirms šī līguma

noslēgšanas nav nevienam citam atsavināts, nav ieķīlāts un apgrūtināts ar parādiem un saistībām, daļa no īpašuma iegūta kā

mantojums un daļa izpirkta par pārdevēja personīgajiem līdzekļiem (sertifikātiem), kādēļ, saskaņā ar Civillikuma 91.pantu tā ir

pārdevēja atsevišķa manta un nav laulāto kopīga manta, kā arī, ka uz šī līguma noslēgšanas brīdi nav mainīts īpašuma sastāvs,

nekustamā īpašuma objektu raksturojošie dati un zemesgrāmatā izdarītais ieraksts par īpašumu atbilst faktiskajai situācijai.

Pirmās instances tiesa atzina, ka prasītājam bija iespēja pārbaudīt informācijas atbilstību, jo šādas informācijas pārbaude tika veikta,

bet pircējam netika sniegta un nevarēja būt pieejama konfidenciāla informācija par pārdevējas ģimenes sastāvu un kopīpašuma

pastāvēšanas faktu, otra laulātā pretenzijām uz kopīpašuma domājamo daļu, ko apliecina arī tas fakts, ka minēto informāciju nav

pieprasījis arī zvērināts notārs noformējot nostiprinājuma lūgumu zemesgrāmatai.

Pirmās instances tiesa spriedumā atsaukusies uz Civillikuma 2040. panta 1.punktu un piemērojusi judikatūru - Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 23.novembra spriedums lietā Nr.SKC–387/2011.

Pirmās instances tiesa neatzina par tiesiski pamatotiem atbildētājas pārstāvja iebildumus, ka mantiskās attiecības prasītājam jārisina

ar pilnvaroto personu /pers. K/, jo no lietas materiāliem pievienotās ģenerālpilnvaras izriet, ka atbildētāja pilnvarojusi /pers. K/ rīkoties

ar viņai piederošo nekustamo īpašumu /Nosaukums/. Pilnvarojums paredzējis tiesības minēto nekustamo īpašumu atsavināt jebkurai

trešajai personai, dāvināt to, pārdot par brīvu cenu, kā arī parakstīt pilnvarotājas vārdā pirkuma līgumus un pēc saviem ieskatiem

rīkoties ar saņemtajiem naudas līdzekļiem.

Tādējādi pirmās instances tiesa atzina par pierādītiem prasībā minētos prasītāja argumentus, un secināja, ka prasība apmierināma

pilnā apmērā.

Par Siguldas tiesas 2012.gada 1.oktobra spriedumu atbildētājaspārstāvis iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot noraidīt prasītāja

prasības pieteikumu un pārsūdzot pirmās instances spriedumu pilnā apmērā.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs neuzskata, ka atbildētāja būtu maldinājusi prasītāju, jo lietas materiālos atrodas ģenerālpilnvara, ar

kuru atbildētāja pilnvarojusi savu mazdēlu – /pers. K/, rīkoties pēc saviem ieskatiem ar uz atbildētājas vārda reģistrēto nekustamo

īpašumu /Nosaukums/, tajā skaitā atsavināt jebkurai trešajai personai, arī pārdot par brīvu cenu pēc saviem ieskatiem.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz Civillikuma 1441., 1442., 1443.pantu un norāda, ka lai atzītu, ka atbildētāja prettiesiski

maldinājusi pircēju, ir jāatzīst, ka pircēja maldinājums ir ietverts jau pašā pilnvarojuma aktā un, ka pats pilnvarojuma akts sastādīts ar

lielāku cilvēktiesisko brīvību piešķiršanu pilnvarniekam, nekā tā pieder pilnvardevējām.

Atbildētājas pārstāvis norāda, ka atbildētāja pilnvaroja pārdot viņai piederošo īpašumu, bet pilnvarā nedeklarēja un nepiešķīra

pilnvarniekam tiesības risināt viņas laulāto kopmantas vai atsevišķas mantas statusa jautājumus.

Pamatojoties uz prasītāja iesniegto nekustamā īpašuma /Nosaukums/ zemesgrāmatas nodalījuma Nr./nod. numurs/ norakstu un

zemesgrāmatu likuma 1.pantā noteiktajam zemesgrāmatu ierakstu publiskuma principu, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka

pircējs pirms noslēgt darījumu varēja un visticamāk arī iepazinās ar norādītā zemesgrāmatas nodalījuma saturiskajiem ierakstiem.

Tāpat arī norādīts, ka prasītājs nevarēja aizbildināties ar to, ka tam nebija zināms, ka starp laulātajiem pastāv likumiskās vai

līgumiskās mantiskās attiecības, ja nav ziņu, ka starp laulātajiem mantiskās attiecības nav noregulētas ar līgumu, pircējam bija jāzina,

ka pērkamais nekustamais īpašums ir pakļauts laulāto likumiskajām mantiskajām attiecībām.

Atbildētājas pārstāvis uzskata, ka prasītājs vieglprātīgi paļāvās uz /pers. K/ apliecinājumu, kādu atbildētāja viņu nebija pilnvarojusi

sniegt.

Tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis uzturēja apelācijas sūdzību un sniedza paskaidrojumus atbilstoši apelācijas sūdzības saturam.

Prasītāja pārstāvis apelācijas sūdzību neatzina, lūdza apmierināt prasības pieteikumu un sniedza paskaidrojumus, kas atbilst

prasības pieteikumā norādītajiem apstākļiem.

Motīvu daļa

Noklausoties pušu paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudot lietā iegūtos pierādījumus, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija

uzskata, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un ir noraidāma, līdz ar ko prasība ir pamatota un apmierināma pilnā apmērā.

Izvērojot prasības pieteikumā un apelācijas sūdzībā norādītos faktus kopsakarā ar lietā esošajiem un iztiesāšanas laikā pārbaudītiem

pierādījumiem, kurus apelācijas instances tiesa novērtēja atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta prasībām, apelācijas instances

tiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ko apelācijas instances

tiesa pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un secina, ka nekustamā īpašuma pirkuma līgums ir atceļams un no

atbildētājas prasītāja labā piedzenama samaksātā pirkuma maksa.

Lietā nav strīda par faktu, ka starp atbildētāju, kuras vārdā uz pilnvaras pamata rīkojas /pers. K/, kā pārdevēju un prasītāju kā pircēju,

2007.gada 9.oktobrī bija noslēgts Pirkuma līgums par nekustamā īpašuma – /Nosaukums//adrese/, iegādi. Līgumā noteikto pirkuma

maksu Ls 39`400 apmērā prasītājs ir samaksājis.

Attiecīgās zemesgrāmatu nodaļas tiesnese atteica veikt prasītāja īpašuma tiesību nostiprināšanu, jo netika iesniegti pierādījumi, ka

nekustamais īpašums ir atsavinātājas atsevišķā manta. Lūgumam nav pievienots pierādījums, ka laulātais devis piekrišanu

nekustamā īpašuma atsavināšanai. No pušu paskaidrojumiem izriet, ka laulātais iebilst īpašuma atsavināšanai. Šobrīd tiesā tiek

izšķirts strīds par laulāto kopmantas sadali. Strīda priekšmetā ir arī atsavinātais nekustamais īpašums.

Prasītājs cēlis tiesā prasību par pirkumam līguma atcelšanu, jo viņš piedabūts noslēgt pirkuma līguma ar viltu.

Civillikuma 1459.pants paredz, ka viltus ir otras personas prettiesīgs maldinājums, lai viņu piedabūtu izdarīt viņas interesēm pretēju

darbību vai atturēties no tās.

Saskaņā ar Civillikuma 1461.pantu tas, kas ar viltu piedabūts noslēgt darījumu, var prasīt, lai to atceļ. Bet ja viltus bijis par iemeslu

tikai dažiem darījuma noteikumiem, tad pieviltam ir tikai tiesība prasīt zaudējumu atlīdzību.

Saskaņā ar Civillikuma 2040. panta 1.punktu izņēmuma veidā pirkuma līgumu var atcelt vienai pusei prasot, kad viena puse bijusi

piedabūta noslēgt līgumu vai nu ar otras ļaunprātību, vai ar viltu, vai ar spaidiem.

Pamatoti pirmās instances tiesa atsaukusies uz judikatūru, un proti, lai atzītu vienošanos par noslēgtu viltus iespaidā saskaņā ar

Civillikuma 1459.pantu, jāpastāv tādam pierādījumu kopumam, kas norāda uz iepriekš minētās tiesību normas hipotēzē norādītajiem

faktiem. Citiem vārdiem, lai kādas personas izdarītu maldinājumu, kas pamudinājis otru personu noslēgt darījumu, atzītu par viltu

Civillikuma 1459.panta izpratnē, ir jākonstatē sekojoši priekšnoteikumi: maldinājums (nepatiesu ziņu sniegšana vai patiesu faktu

noklusēšana, ko veic persona attiecībā pret otru personu); cēloņsakarība starp maldinājumu un pieviltās personas gribas izteikumu

(maldinājums bijis izšķirošais iemesls uz darījuma noslēgšanu vērstā gribas izteikuma izdarīšanai (motīvu maldība). Cēloņsakarības

nav, ja dalībnieks tādu pašu gribas izteikumu būtu izdarījis arī vai nu bez maldinājuma, vai maldinājumu apzinoties); maldinājuma

prettiesiskums; tīšs maldinājums (maldinātāja vaina ļaunā nolūkā, kas izpaužas apzinātā mērķtiecīgā darbībā vai bezdarbībā un ir

vērsta uz to, lai piedabūtu otru personu darboties pretēji savām interesēm). (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

2011.gada 23.novembra spriedums lietā Nr.SKC–387/2011)

Apelācijas instances tiesa piekrīt pirmās instances tiesas secinājumam, ka no lietas materiāliem pievienotā Pirkuma līguma 6.punkta

izriet, ka pretēji faktiskajiem apstākļiem, pārdevēja pilnvarotā persona apliecinājusi, ka pārdevuma objekts ir tikai pārdevēja īpašums,

pirms šī līguma noslēgšanas nav nevienam citam atsavināts, nav ieķīlāts un apgrūtināts ar parādiem un saistībām, daļa no īpašuma

iegūta kā mantojums un daļa izpirkta par pārdevēja personīgajiem līdzekļiem (sertifikātiem), kādēļ, saskaņā ar CL 91.pantu tā ir

pārdevēja atsevišķa manta un nav laulāto kopīga manta, kā arī, ka uz šī līguma noslēgšanas brīdi nav mainīts īpašuma sastāvs,

nekustamā īpašuma objektu raksturojošie dati un zemesgrāmatā izdarītais ieraksts par īpašumu atbilst faktiskajai situācijai.

Secīgi pārdevēja pilnvarotā persona pirkuma līgumā apliecinot, ka nekustamais īpašums ir atsavinātājas atsevišķā manta ir rīkojies ar

viltu un pretēji faktiskiem apstākļiem, lai piedabūtu prasītāju noslēgt pretēji viņa interesēm Pirkuma līgumu. Ja prasītājs būtu zinājis, ka

nekustamais īpašums nav atsavinātājas atsevišķā manta, viņš šādu līgumu nebūtu noslēdzis un pirkuma maksu nebūtu maksājis.

Apelācijas sūdzībā apelātors norāda, ka prasītājs nevar aizbildināties ar to, ka tam nebija zināms, ka starp laulātajiem pastāv

likumiskās vai līgumiskās attiecības. Pircējam bija jāzina, ka strīdus nekustamais īpašums ir pakļauts laulāto likumiskajām

mantiskajām attiecībām

No lietas materiāliem redzams, ka pirkuma līgumam kā pierādījums tajā apliecinātās informācijas pareizībai, pievienota Rīgas

apgabalti esas zvērinātas notāres Anitas Elksnes apliecināta zemesgrāmatas nodalījuma izdruka par nekustamo īpašumu

/Nosaukums/.

Par pareiziem atzīstami pirmās instances tiesas secinājumi, ka nepamatoti un nepierādīti ir atbildētājas pārstāvja argumenti, ka

prasītājam (pircējam) bija iespēja pārbaudīt informācijas atbilstību, jo šādas informācijas pārbaude tika veikta, bet pircējam netika

sniegta un nevarēja būt pieejama konfidenciāla informācija par pārdevējas ģimenes sastāvu un kopīpašuma pastāvēšanas faktu,

otra laulātā pretenzijām uz kopīpašuma domājamo daļu, ko apliecina arī tas fakts, ka minēto informāciju nav pieprasījis arī zvērināts

notārs noformējot nostiprinājuma lūgumu zemesgrāmatai.

Apelācijas instances tiesa par pamatotiem atzīst pirmās instances tiesas secinājumus, ka nevar atzīt par tiesiski pamatotiem

atbildētājas pārstāvja iebildumus, ka mantiskās attiecības prasītājam jārisina ar pilnvaroto personu /pers. K/. Iebildums šim

apgalvojumam izteikts arī apelācijas sūdzībā.

No lietas materiāliem pievienotās ģenerālpilnvaras izriet, ka atbildētāja pilnvarojusi /pers. K/ rīkoties ar viņai piederošo nekustamo

īpašumu /Nosaukums/. Pilnvarojums paredzējis tiesības minēto nekustamo īpašumu atsavināt jebkurai trešajai personai, dāvināt to,

pārdot par brīvu cenu, kā arī parakstīt pilnvarotājas vārdā pirkuma līgumus un pēc saviem ieskatiem rīkoties ar saņemtajiem naudas

līdzekļiem.

Tiesu judikatūrā sniegts attiecīgais skaidrojums par pilnvarojumu un Civillikuma 2301.panta piemērošanu, proti, Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 19.decembra spriedumā lietā Nr.SKC–758/2007, kur šajā sakarā norādīts, ka„pilnvara dod

pilnvarniekam tiesības pilnvarotāja vārdā stāties tiesiskās attiecībās ar trešajām personām un personiska labumu gūšana neatbilst

pilnvarojuma būtībai. Pilnvarniekam jādarbojas pilnvarotāja interesēs. Savukārt pilnvarojuma līgums regulē pilnvarnieka un pilnvarotāja

savstarpējās tiesiskās attiecības.”

Apelātors apelācijas sūdzībā norāda, ka izdodot pilnvaru atbildētāja pilnvaroja pārdot viņai piederošu īpašumu, bet pilnvara

nepiešķīra pilnvarniekam tiesības risināt viņas laulāto kopmantas vai atsevišķas mantas statusu.

Šādus iebildumus nevar atzīt par tiesiskiem, jo atbildētāja izdot pilnvaru par visa nekustamā īpašuma atsavināšanu apzināti ir

maldinājusi savu pilnvarnieku par tiesībām atsavināt nekustamo īpašumu, lai gan atbildētāja kā pilnvaras devēja apzinājās, ka strīdus

nekustamais īpašums ir pakļaujams laulāto kopmantai. Secināms, ka pati pilnvaras devēja caur izdoto pilnvaru ir izdarījusi prasītāja

prettiesīgu maldinājumu, lai viņu piedabūtu izdarīt viņas interesēm pretēju darbību – noslēgt pirkuma līgumu par strīdus nekustamā

īpašuma iegādi. Apzinoties, ka nekustamais īpašums varētu tikt atzīts par laulāto kopmantu un nesaņemot laulātā piekrišanu,

prasītājai nebija tiesības izdot pilnvaru un pilnvarot pilnvarnieku veikt nekustamā īpašuma atsavināšanu. Šajā daļā apelātora iebildumi

atzīstami par nepamatotiem.

Civillikuma 1440.pants paredz, ka, lai tiesisks darījums būtu spēkā, nepietiek ar to vien, ka tā dalībnieki izteic savu gribu, bet ir

vēl vajadzīgs, lai šī griba būtu radusies brīvi – bez maldības, viltus un spaidiem.

Apelātors apelācijas sūdzībā atsaucas uz Civillikuma 1441., 1442., 1443.pantu, kas raksturo maldību kā gribas īstumu.

Apelacijas instances tiesas ieskatā atsauce uz šīm tiesību normām izskatāmajā lietā nav pareiza, jo prasība celta saistībā ar viltu

nevis maldību.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 41.panta pirmajā daļā noteiktajam, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras

puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus, apmierināms prasītāja lūgums par tiesas izdevumu: valsts nodevas Ls 881,00 un ar

lietas izskatīšanu saistīto izdevumu piedziņu par tiesas pavēstu piegādāšanu un izsniegšanu Ls 3,30 apmērā, kas kopsummā ir Ls

884,30.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam no atbildētājas valsts labā piedzenami arī ar lietas izskatīšanu

saistītie izdevumi, kas pārsniedz prasītāja nomaksātos izdevumus Ls 5,42 apmērā.

Saskaņā ar Euro ieviešanas kārtības likuma 4.panta otro daļu, sākot ar euro ieviešanas dienu, latos izteiktu iesākto, bet nepabeigto

(neizpildīto) tiesisko instrumentu kopsummu konvertē euro, ievērojot Padomes noteikto maiņas kursu un šā likuma 6.pantā noteiktos

noapaļošanas principus. Nepabeigtā (neizpildītā) tiesiskā instrumenta kopsumma veidojas no konvertētajām sastāvdaļām.

Nepabeigtā (neizpildītā) tiesiskā instrumenta kopsumma nepārsniedz sākotnējo tiesiskā instrumenta kopsummu latos, kura

konvertēta euro, ievērojot Padomes noteikto maiņas kursu un šā likuma 6.pantā noteiktos noapaļošanas principus.

Ņemot vērā, ka saskaņā ar 2013.gada 4.aprīļa Ministru kabineta rīkojuma Nr.136 „Par Latvijas Nacionālo euro ieviešanas plānu”

6.punktu euro ieviešanas mērķa datums noteikts 2014.gada 1.janvāris, kā arī, vadoties no Euro ieviešanas kārtības likuma,

piespriestās summas norādāmas ne tikai latos, bet arī euro.

Rez olutīvā daļa

Pamatojoties uz sprieduma motīvu daļā norādītajām materiālām tiesību normām un Civilprocesa likuma 430.pantu, 432. – 434.

pantiem, Civillietu tiesu kolēģija

no sp ri e d a :

prasību apmierināt pilnīgi.

Atceltnekustamā īpašuma /Nosaukums/, kas atrodas Talsu rajona Dundagas pagastā, kadastra Nr./adrese//numurs/, pirkuma līgumu,

kas noslēgts 2007.gada 9.oktobrī starp /pers. I/, personas kods:/personas kods/, (kuras vārdā uz 2007.gada 17.jūlijā izdotās

pilnvaras pamata rīkojies /pers. K/, /personas kods/) un /pers. E/, personas kods:/personas kods/.

Piedzīt no /pers. I/, personas kods:/adrese/, par labu /pers. E/, personas kods:/adrese/, samaksāto pirkuma maksu Ls 39`400

apmērā, kas pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa sastāda EUR 56`061,15, kā arī tiesas izdevumus Ls 884,30 apmērā, kas

pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa sastāda EUR 1`258,25, bet kopā piedzīt Ls 40`284,30 (četrdesmit tūkstoši divi simti

astoņdesmit četrus latus un trīsdesmit santīmus), kas pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa sastāda EUR 57`319,39 (piecdesmit

septiņi tūkstoši trīs simti deviņpadsmit eiro un trīsdesmit deviņus eiro centus).

Piedzīt no /pers. I/, personas kods:/adrese/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 5,42 (piecus latus un

četrdesmit divus santīmus), kas pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa sastāda EUR 7,71 (septiņi eiro un septiņdesmit viens eiro

cents). Dokuments, kas apliecina minēto izdevumu samaksu iesniedzams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas kancelejā.

Noteikt /Pers. I/ sprieduma labprātīgas izpildes termiņu 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā 30 dienu laikā no pilna sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Pilns spriedums sastādīts un ir pieejams 2013.gada

20.decembrī.

Priekšsēdētājs: /paraksts/ M.Sviķis

Tiesneši: /2 paraksti/ I.Ošiņa

M.Šķendere