Appeal court dismisses claim for damages and moral damages due to lack of evidence of suffering.

Lietas Nr. C10105212

Lietas arhīva Nr. CA-0085-15/12

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Aizkrauklē 2015.gada 19.februārī

Zemgales apgabaltiesa

šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Belicka,

tiesneši S.Maršāne, I.Skudra

ar tiesas sēdes sekretāri J.Zitāni

piedaloties prasītājas pārstāvei /pers. A/, atbildētājas pārstāvei zvērinātai advokātei

I.Bedānovai,

izskatīja atklātā apelācijas instances tiesas sēdē civillietu /pers. B/ prasībā pret /pers.

C/ par zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, kas ierosināta sakarā ar

prasītājas pārstāves /pers. A/ apelācijas sūdzību par Bauskas rajona tiesas 2014.gada

17.septembra spriedumu.

APRAKSTOŠĀ DAĻA

/datums/Bauskas rajona tiesā cēlusi prasību pret /pers. C/ par zaudējumu un morālā

kaitējuma atlīdzības piedziņu. Prasības pieteikumā norādīts, ka /pers. C/ valdījumā esošās

nekustamā īpašuma daļas avārijas stāvokļa dēļ appludināšanas rezultātā notikusi prasītājai

piederošās nekustamā īpašuma /adrese/ daļas bojāšana. Prasītāja bijusi spiesta lūgt Latvijas

neatkarīgo ekspertu asociācijai veikt appludināto istabu remontdarbu izmaksu aprēķinu.

Atbildētājai nosūtīts pirmstiesas brīdinājums ar priekšlikumu samaksāt Ls 2469,95.

Prasītāja uzskatījusi, ka, ņemot vērā, ka zaudējumi viņai radušies atbildētājas vainas dēļ,

proti, atbildētāja nav uzturējusi viņas lietošanā esošo kopīpašuma daļu, tad atbildētājas

pienākums ir kompensēt prasītājai radušos zaudējumus Ls 2269,95 un atlīdzināt

izdevumus, kas radušies saistībā ar tehniskā atzinuma veikšanu Ls 200.

Prasītāja uzskatījusi, ka atbildētāja /pers. B/ ir nodarījusi fiziskas un garīgas ciešanas,

jo pastāvīgi nav pildījusi savus kopīpašnieces pienākumus saistībā ar īpašuma uzturēšanu.

Prasītāja mēģinājusi panākt, lai atbildētāja uzsāktu sava īpašuma uzturēšanu, taču,

neraugoties uz /pers. B/ pūlēm, atbildētājas daļa nonākusi avārijas stāvoklī, un prasītājai

nodarīts ievērojams zaudējums. Turklāt sakarā ar nodarītajiem bojājumiem prasītājai

apgrūtināta dzīvošana viņas dzīvesvietā. Prasītāja novērtējusi viņai nodarīto morālo

kaitējumu Ls 1000.

Lūgusi tiesu piedzīt no /pers. C/ nodarītos zaudējumus Ls 2469,95, morālo kaitējumu

Ls 1000, visus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā Ls 242 par juridisko palīdzību (lietas (4.-

7.lapa).

Bauskas rajona tiesa ar 2014.gada 17.septembra spriedumu /pers. B/ prasību pret

/pers. C/ par zaudējumu un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu noraidīja.

No prasības pieteikuma tiesa secināja, ka pēc prasītājas viedokļa gan zaudējumi, gan

morālais kaitējums ir nodarīts nevis līgumisko saistību neizpildes, bet delikta rezultātā -

sakarā ar to, ka atbildētāja nepildīja normatīvajos aktos noteiktos nekustamā īpašuma

īpašnieka pienākumus īpašuma uzturēšanā. Prasības pamati lietas izskatīšanas laikā nav

grozīti un nav papildināti.

Lietā nav strīda, ka vēsturiski ir izveidojusies dzīvojamās mājas telpu lietošanas

kārtība, kuru ievēro abas puses, pušu starpā par lietošanā esošajām telpām strīds nepastāv.

No prasības pieteikuma, prasītājas pārstāves un atbildētājas paskaidrojumiem tiesa

konstatēja, ka starp pusēm nav noslēgts jebkāds darījums saistībā ar nekustamā īpašuma

/adrese/ lietošanu un apsaimniekošanu, līdz ar to pušu tiesiskās attiecības novērtējamas kā

nekustamā īpašuma kopīpašnieku attiecības saskaņā ar Civillikuma un citu normatīvo aktu

normām.

Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Civillikuma 184., 1071 un 1068.pantā noteikto abas

puses kā kopīpašnieces ir atbildīgas par visa kopīpašumā esošā nekustamā īpašuma

uzturēšanu kārtībā, un ar to saistītos izdevumus viņām jāsedz atbilstoši domājamo daļu

lielumam, konkrētajā gadījumā - līdzīgās daļās.

Tiesa noraidījanosaukums pārstāves argumentus, ka faktiski nekustamais īpašums ir

divas mājas ar kopējo sienu, jo vēsturiski tie bija 2 atsevišķi īpašumi, un ka katram

kopīpašniekam ir jāuztur kārtībā tikai sava ēkas daļa. No ierakstiem zemesgrāmatā un

nekustamo īpašumu valsts kadastra informācijas sistēmā tiesa konstatēja, ka nekustamais

īpašums „/Nosaukums/” kā vienots nekustamais īpašums ir ierakstīts zemesgrāmatas

nodalījumā, un ne viss šis īpašums, ne šajā īpašumā ietilpstošā dzīvojamā māja nav

jebkādā veidā sadalīti reālās daļās. Līdz ar to Civillikuma 1084.panta pirmās daļas izpratnē

puses nav uzskatāmas par kaimiņiem, bet par kopīpašniekiem, kuriem ir vienāda atbildība

par visas būves, ieskaitot jumtu, uzturēšanu kārtībā.

Ņemot vērā, ka ēkas pamati, nesošās sienas un jumts ir ēkas pamatkonstrukcijas,

kopīpašumā tie nevar būt sadalīti kādās noteiktās ķermeniskās daļās, par kuru uzturēšanu

kārtībā un kapitālo remontu (renovāciju) būtu atbildīgs tikai viens kopīpašnieks. Līdz ar to

nekustamajā īpašumā „/Nosaukums/” nav nedz prasītājas jumta daļas, nedz arī atbildētājas

jumta daļas, bet viss jumts kā ēkas pamatkonstrukcija atrodas pušu kopīpašumā.

Apstāklis, ka puses turpina ievērot vēsturiski izveidojušos dzīvojamās mājas telpu

lietošanas kārtību, nenozīmē, ka puses ir vienojušās par prasītājas pārstāves minēto

nekustamā īpašuma apsaimniekošanas kārtību, proti, ka katra puse apņemas uzturēt tikai to

mājas daļu, kurā atrodas attiecīgās puses lietojamās telpas.

Tiesa uzskatīja, ka ir pamatoti atbildētājas iebildumi pret prasību, un ka nav pierādīts

cēloniskais sakars starp atbildētājas bezdarbību, neveicot jumta remontu, un prasītājai

nodarītajiem zaudējumiem. Jumta remonts, kura neveikšanu prasītāja pārmet atbildētājai,

ja šī remonta laikā tiek nomainīts ne tikai jumta iesegums, bet jumta nesošās konstrukcijas,

nav uzskatāms par kārtējo remontu, bet par būvdarbiem - renovāciju. Faktu, ka jumta

nomaiņa nav ēkas kārtējais remonts, atzina arī prasītājas pārstāve. Līdz ar to neviens no

prasītājas minētajiem Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma normu pārkāpumiem nevar

būt par cēloni prasītājas lietošanā esošo telpu appludināšanai. Turklāt jumta ieseguma

bojājumi, kuru dēļ varēja notikt telpu appludināšana, radušies vēl 2009. gadā, tātad, vēl

pirms Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma spēkā stāšanās.

Tiesa konstatēja, ka lietā nav iesniegti pierādījumi par to, ka prasītāja piedāvāja

atbildētājai vienoties par ēkai nepieciešamā remonta veikšanu, tā apjomu un izdevumu

segšanu. Izvērtējot visus lietā iegūtos pierādījumus kopsakarā, tiesa atzina par pierādītu, ka

2005.gadā prasītāja bez atbildētājas piekrišanas un, neievērojot normatīvo aktu prasības

būvdarbu veikšanai, ir veikusi izmaiņas jumta konstrukcijā, nomainot jumta daļā nesošās

konstrukcijas (spāres un latas), kā arī 2009.gadā jumta pamatkonstrukcijas tika bojātas.

Tiesa atsaucās uz Būvniecības likuma 1.panta 6.punktu, Noteikumiem Nr.l 12

22.punktu redakcijā no 2005.gada 1.maija līdz 2005.gada 13.septembrim un redakcijā, kas

ir spēkā kopš 2013.gada 1.jūlija, un norādīja, ka, ievērojot minētās normas, jumta remonts,

kura laikā tiek nomainīts ne tikai jumta iesegums, bet jumta nesošās konstrukcijas (spāres

un latas), ir uzskatāms par būvdarbiem - renovāciju (kapitālo remontu). Tiesa norādīja, ka

prasītājas veiktā remonta laikā 2005.gada jūnijā spēkā esošais normatīvais regulējums

paredzēja pienākumu pirms šādu būvdarbu uzsākšanas saņemt būvatļauju. No prasītājas

pārstāves atsauksmes par atbildētājas paskaidrojumiem un paskaidrojumiem tiesas sēdē

izriet, ka prasītāja sakarā ar jumta remontu nav vērsusies būvvaldē, uzskatot, ka tas nav

nepieciešams. Ievērojot minēto, tiesa secināja, ka prasītāja būvdarbus nekustamajā

īpašumā ir veikusi, pārkāpjot Būvniecības likumā un Noteikumos Nr.l 12 paredzēto

kārtību, tā rezultātā bez speciālista izstrādātā un būvvaldes akceptētā renovācijas projekta

tika faktiski izveidots jauns jumts tikai vienā ēkas pusē, izjaucot vienoto jumta

konstrukciju un sabojājot jumta pamatkonstrukcijas - latas jumta otrajā pusē. Pierādījumi

par to, ka atbildētāja būtu piekritusi šādai rīcībai ar kopīpašumu, lietā nav iesniegti. Tāpat

nav iesniegti pierādījumi par to, ka 2005.gadā jumts bija tādā avārijas stāvoklī, ka remonts

bija jāveic steidzami bez otrā kopīpašnieka piekrišanas saskaņā ar Civillikuma 1068.pantā

paredzētiem izņēmumiem.

Lai izdarītu secinājumu par to, vai jumta daļas iebrukšana ir notikusi jumta

konstrukciju nolietošanas rezultātā vai tādēļ, ka prasītāja bez projekta un būvatļaujas ir

veikusi jumta pārbūvi, ir nepieciešamas speciālās zināšanas būvniecības jomā, taču

neviena no pusēm nav pieteikusi šajā lietā lūgumu par ekspertīzes noteikšanu. 2012.gada

16.augusta tehniskās apsekošanas atzinums Nr.163/2-02-01 nav uzskatāms par ekspertīzi

likuma izpratnē, jo tas ir sniegts pēc vienas puses lūguma, nevis tiesas lēmuma, pirms

atzinuma sniegšanas S.K. un T.K. netika brīdināti par kriminālatbildību, viņiem netika

izskaidroti eksperta tiesības un pienākumi, netika ievērotas arī citas ekspertīzes veikšanai

Civilprocesa likumā noteiktās prasības.

Izvērtējot iegūtos pierādījumus lietā, tiesa atzina, ka nav pierādīts cēloniskais sakars

starp atbildētājas bezdarbību un prasītājas lietošanā esošo telpu appludināšanu, kas ir

pietiekams pamats prasības noraidīšanai daļā par zaudējumu piedziņu. Prasītājai, kuras

pašas un viņas dēla darbību rezultātā izveidojās plaisa starp jauno un veco jumta

iesegumu, bija jāveic saprātīgi pasākumi, lai nepieļautu lietus ūdens un citu nokrišņu

iekļūšanu mājā iekšā. Lietā nav iesniegti pierādījumi, ka šādi pasākumi tika veikti, kas

liegtu prasītājai prasīt zaudējumu atlīdzību pat gadījumā, ja zaudējumu cēlonis kaut daļēji

būtu atbildētājas bezdarbība.

Attiecībā uz prasību daļā par zaudējumiem Ls 200 apmērā, kas samaksāti par

tehniskās apsekošanas atzinumu, tiesa norādīja, ka minētais atzinums ir iesniegts tiesā kā

pierādījums par zaudējumu apmēru, kas nodarīts telpu bojāšanas rezultātā. Izdevumus par

atzinuma sastādīšanu prasītāja samaksāja labprātīgi saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar

LNEA. Ievērojot minēto, par atzinumu samaksāta summa Ls 200 ir uzskatāma par

Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētiem izdevumiem sakarā ar

rakstveida pierādījumu iegūšanu, nevis par zaudējumiem. Noraidot prasību par zaudējumu

piedziņu, nav pamata piedzīt izdevumus sakarā ar rakstveida pierādījumu iegūšanu.

Attiecībā uz prasību daļā par morālā kaitējuma piedziņu tiesa atsaucās uz Civillikuma

1635.pantu un norādīja, ka, tā kā prasības pamati šajā daļā nav saistīti ar atbildētājas

noziedzīgu nodarījumu, morālais kaitējums nav prezumējams, un prasītājai tas ir jāpierāda.

Prasītāja nav norādījusi prasībā, kādas tieši fiziskās sāpes, veselības bojājums vai cita

veida fiziskās ciešanas viņai ir nodarīti atbildētājas bezdarbības dēļ vai tādēļ, ka prasītāja

rakstījusi par atbildētāju sūdzības dažādās instancēs. Šo apstākli nespēja paskaidrot arī

prasītājas pārstāve. Nekādi pierādījumi par prasītājas veselībai nodarīto kaitējumu lietā

nav iesniegti.

Dokumentiem, ko prasītāja iesniedza kā pierādījumu prasījumam par morālā

kaitējuma piedziņu, nav nekāda sakara ar dzīvojamās mājas jumta stāvokli un telpu

appludināšanu. Šie dokumenti pierāda, ka prasītāja iesniedza sūdzības par atbildētāju

Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, bet nepierāda, ka prasītājai radušas garīgās

ciešanas.

Tiesa norādīja, ka apstāklis, ka prasītājas attiecības starp kopīpašniekiem sakarā ar

kopīpašuma uzturēšanu risināja, nevis vēršoties pie atbildētājas vai strīda gadījumā - tiesā,

bet, rakstot sūdzības valsts un pašvaldības iestādēs, ir pašas prasītājas izvēle, nevis

atbildētājas prettiesiskā rīcība, kas varētu izraisīt garīgās ciešanas.

Attiecībā uz Ls 242, ko prasītāja lūdza piedzīt kā izdevumus par juridisko palīdzību,

tiesa norādīja, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta

noteikumiem izdevumi par juridisko palīdzību ir atlīdzināmi tikai gadījumā, ja palīdzību

sniedza zvērināts advokāts. No iesniegtās kvīts tiesa secināja, ka prasītāja par juridisko

palīdzību samaksāja SIA „LNEA”, kas nav zvērināto advokātu birojs, tiesā prasītāju

pārstāvēja /pers. A/, kura arī nav zvērināta advokāte. Līdz ar to minētie izdevumi nebūtu

atlīdzināmi prasītājai pat prasības apmierināšanas gadījumā.

Prasītāja Ņina Korobicina par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, ar kuru

spriedums tiek pārsūdzēts pilnā apmērā.

Nepiekrīt spriedumā norādītajam, ka abas puses kā kopīpašnieces ir atbildīgas par

visa kopīpašumā esošā nekustamā īpašuma uzturēšanu kārtībā, un ar to saistītos izdevumus

viņām jāsedz atbilstoši domājamo daļu lielumam, norādot, ka saskaņā ar Civillikuma

1070.panta 1.daļu kopējās lietas dalīta lietošana pielaižama tikai tad, kad šo lietu var dalīt,

bet arī šajā gadījumā lietošana samērojama ar atsevišķo daļu lielumu. Strīdus mājas dalīta

lietošana pielaižama minētā panta izpratnē, un visu laiku kopīpašums tika lietots dalīti, līdz

ar ko tieši atbildētājai bija pienākums uzturēt savu īpašuma daļu.

Uzskata, ka tiesa nepamatoti ir noraidījusi prasītājas pārstāves argumentus, ka

faktiski nekustamais īpašums pēc būtības ir divi atsevišķi īpašumi ar kopējo sienu, jo

vēsturiski tie bija 2 atsevišķi īpašumi, un ka katram kopīpašniekam ir jāuztur kārtībā tikai

sava ēkas daļa. Norādot uz daļēju lietā esošo informāciju (www.kadastrs.lv, 2010.gada

16.marta izziņa), kuru ir nepieciešams vērtēt kopsakarā ar visu pārējo informāciju, kura

bija pieejama lietas izskatīšanas gaitā, tiesa nav ņēmusi vērā, ka par iepriekšminēto faktu

liecina arī lietas materiālos esošā atzinuma fotoattēli, kā arī plāns, ka šis fakts nav

noformēts juridiski atbildētājas vainas dēļ un vairāku īpašumtiesību strīdu rezultātā. No

Iecavas domes 16.03.2010 izziņas izriet, ka 1933.gada zemes plānā redzams, ka

īpašumu ,/Nosaukums B/” un ,,/Nosaukums/” robeža šķērso dzīvojamo māju, apliecinot,

ka tajā laikā tā bijusi kā divi atsevišķi īpašumi. Visu laiku īpašums tika lietots kā divi

atsevišķi īpašumi, prasītāja ir pienācīgi uzturējusi savu īpašumu, ievērojot visu normatīvo

aktu prasības, bet atbildētāja ir izvairījusies no saviem īpašnieces pienākumiem, novedot

savu īpašumu avārijas stāvoklī un nodarot prasītājai prasības pieteikumā norādītus

zaudējumus.

Spriedumā norādītais, ka, ņemot vērā, ka ēkas pamati, nesošās sienas un jumts ir ēkas

pamatkonstrukcijas, kopīpašumā tie nevar būt sadalīti kādās noteiktās ķermeniskās daļās,

par kuru uzturēšanu kārtībā un kapitālo remontu (renovāciju) būtu atbildīgs tikai viens

kopīpašnieks. Līdz ar to nekustamajā īpašumā ,,/Nosaukums/” nav prasītājas jumta daļas,

nedz arī atbildētājas jumta daļas, bet viss jumts kā ēkas pamatkonstrukcija atrodas pušu

kopīpašumā, nedot pamatu tiesas secinājumam, ka apstāklis, ka puses turpina ievērot

vēsturiski izveidojušos dzīvojamās mājas telpu lietošanas kārtību, proti, ka katra puse

apņemas uzturēt tikai to mājas daļu, kurā atrodas attiecīgās puses lietojamās telpas. Nav

arī nozīmes spriedumā norādītajam faktam, ka starp pusēm nav noslēgts jebkāds darījums

saistībā ar nekustamā īpašuma ,,/Nosaukums/” lietošanu un apsaimniekošanu, jo lietā ir

noskaidrots, ka starp pusēm ir noteikta lietošanas kārtība, un neviena no pusēm to

neapstrīd, savukārt normatīvie akti nepieprasa obligāto rakstisko darījuma formu. Prasītāja

neapstrīd faktu, ka uz šodienu pušu tiesiskās attiecības novērtējamas kā nekustamā

īpašuma kopīpašnieku attiecības saskaņā ar Civillikuma un citu normatīvo aktu normām,

bet norāda uz to, ka visu laiku notiek nekustamā īpašuma dalīta lietošana Civillikuma

1070.panta 1.daļas izpratnē, un neviens to nav apstrīdējis. Uzskatu, ka tiesai nav pamata

secināt, ka starp pusēm esoša lietošanas kārtība attiecās tikai uz telpām.

Pretēji tiesas viedoklim, ka ir pamatoti atbildētājas iebildumi pret prasību un ka nav

pierādīts cēloniskais sakars starp atbildētājas bezdarbību, neveicot jumta remontu, un

prasītājai nodarītajiem zaudējumiem, prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā ir pierādīti visi

mūsdienu judikatūrā un tiesību teorijā norādītie zaudējumu atlīdzināšanas pamati.

Zaudējumu esamība pierādīta ar liecinieka S.K. liecībām un 2012.gada 16.augusta

tehniskās apsekošanas atzinumu.

Tiesību aizskārēja neattaisnojama un prettiesiska rīcība pierādīta ar īpašuma

uzturēšanu saistīto normatīvo aktu neievērošanu no atbildētājas puses.

Attiecībā uz cēlonisko sakaru starp zaudējumiem un neatļauto darbību norāda, ka

cēloņsakars ir starp visu prasību neievērošanu kopumā. Nepiekrīt tiesas secinājumam, ka

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma normu pārkāpumi nevar būt par cēloni prasītājas

lietošanā esošo telpu appludināšanai, jo, ja atbildētāja atbilstoši normatīvo aktu prasībām

būtu veikusi savlaicīgu savas mājas daļas (arī jumta) kārtējo remontu, prasītājai netiktu

nodarīti zaudējumi.

Nepiekrīt spriedumā norādītajam attiecībā uz prasītājas veiktajiem remontdarbiem,

norādot, ka lietā nav nekādu pierādījumu faktam, ka 2005.gadā prasītāja ir veikusi tādu

remontu, kuram bija nepieciešama būvatļauja. Tika veikta prasītājas jumta daļas seguma

maiņa, bet jumta nesošās konstrukcijas netika mainītas, līdz ar minēto nav notikusi nekāda

patvaļīga būvniecība. Prasītājai, veicot savas jumta daļas remontu, nebija jāsaņem

atbildētājas pielaišana. Gadījumā, ja prasītāja nebūta veikusi savas daļas (tajā skaitā jumta)

remonta, viņas daļa būta avārijas stāvoklī tāpat, kā atbildētājas daļa.

Attiecībā uz spriedumā norādīto, ka nav iesniegti pierādījumi par to, ka 2005.gadā

jumts bija tādā avārijas stāvoklī, ka remonts bija jāveic steidzami, bez otrā kopīpašnieka

piekrišanas uzskata, ka tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likuma 93.panta 4.daļas prasības,

jo lietas izskatīšanas laikā ne prasītājai, ne prasītājas pārstāvei netika paziņots, ka pēc

tiesas viedokļa nav iesniegti pierādījumi iepriekšminētiem faktam. Uzskata, ka prasītājas

uzreiz iesniegtie pierādījumi, kuri pilnīgi pamatoja prasību, netika ievēroti nolēmuma

pieņemšanā, bet atbildētājas pierādījumi tika ,,pievilkti aiz ausīm” tiesas secinājumam, ka

prasība nav pamatota, bet prasītāja ir pati vainīga viņai nodarītajos zaudējumos.

Nepiekrīt spriedumā norādītajam, ka iegūtie pierādījumi kopumā apliecina faktu, ka

vēl pirms jumta daļas sabrukšanas prasītājas un viņas dēla darbību rezultātā ēkas jumtā

visā tā platumā bija platā plaisa starp jauno un veco jumta iesegumu, pa kuru nokrišņi

varēja iekļūt bēniņos, un tālāk mitrums varēja izplatīties pa pārsegumiem arī prasītājas

lietošanā esošajās telpās.

Apelatore piekrīt, ka, lai konstatētu, ka jumta iebrukšana ir notikusi /pers. C/

normatīvo aktu neievērošanas rezultātā, jo viņa nav uzturējusi savu īpašuma daļu, ir

nepieciešamas speciālas zināšanas būvniecības jomā. Tieši tādēļ tiesā tika iesniegts

2012.gada 16.augusta tehniskās apsekošanas atzinums Nr.163/2-02-01, ar kuru tika

konstatēts appludināšanas cēlonis un /pers. C/ vaina. Gadījumā, ja no minētā atzinuma

tiesai nebija pilnīgi saprotams appludināšanas cēlonis vai tiesa uzskatīja atzinumu par

nepilnīgu, bija iespēja uzdod papildus jautājumus vienam no atzinuma sniedzējam —

speciālistam būvniecības jomā S.K. , kurš bija pieaicināts un nopratināts kā liecinieks.

Uzskata, ka prasītājai nav pienākuma pieteikt lūgumu par ekspertīzes noteikšanu, jo pilnīgi

pietiekams rakstveida pierādījums ir speciālistu atzinums, un nav nozīmes, ka atzinums ir

sniegts pēc vienas puses lūguma.

Uzskata, ka prasība daļā par morālā kaitējuma piedziņu noraidīta nepamatoti. Pretēji

spriedumā norādītajām, prasītāja ir norādījusi prasībā, ka atbildētājas pastāvīgas

nepienācīgas savu kā kopīpašnieces, pienākumu saistībā ar īpašuma uzturēšanu, pildīšanu,

kā arī prasītājai nodarīto zaudējumu dēļ /pers. B/ ir nodarītas fiziskas un garīgas ciešanas.

Gadījumā, ja pēc tiesas viedokļa, nav iesniegti pierādījumi, kuri apstiprinātu faktu, ka

prasītājai nodarīts morālais kaitējums, tiesai par to bija jāpaziņo prasītājai vai prasītājas

pārstāvei saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta 4.daļu, kas netika izdarīts. Vēlāk

apgabaltiesai tiks iesniegti pierādījumi par morāla kaitējuma nodarīšanu, tajā skaitā

dokumenti par prasītājas veselības stāvokli, kura pasliktinājās atbildētājas bezdarbības

rezultātā.

Attiecībā uz summu Ls 242, ko prasītāja lūdza piedzīt kā izdevumus par juridisko

palīdzību, norāda, ka Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punktā ietvertais

jēdziens ,,advokāts" ir jātulko paplašināti, ar to saprotot ne tikai zvērinātus advokātus un

advokātu palīgus, bet ari citus kvalificētus juristus, kuri var sniegi juridisko palīdzību un

būt par pārstāvjiem lietā.

Lūdz tiesu izskatīt lietu pēc būtības; piedzīt no /pers. C/ par labu /pers. B/ nodarītos

zaudējumus EUR 3514,42 apmērā, morālo kaitējumu EUR 1422,87 apmērā un visus

tiesāšanas izdevumus, tajā skaitā EUR 344,33 apmērā par juridisko palīdzību šajā lietā.

Apelācijas sūdzība pamatota ar Civillikuma 1070., 1084., 1635., 1770., 1771., 1772.,

1773., 1775,, 1779., Civilprocesa likuma 1.panta, 1., 43., 92., 93., 96., 97., 110., 111.,

413.-418., 432.pantu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panu, Ministru kabineta

2010.gada 28.septembra Noteikumu Nr.907 ,,Noteikumi par dzīvojamās mājas

apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajam

prasībām" 11 .punktu (lietas 150.-159.lapa).

Tiesas sēdē prasītājas pārstāve /pers. A/ prasību un apelācijas sūdzību uzturēja uz

tajās norādītajiem apstākļiem.

Atbildētājas pārstāve zvērināta advokāte Ināra Bedānova prasību un apelācijas

sūdzību neatzina, sniedza pirmajā instancē sniegtajiem analogus paskaidrojumus.

MOTĪVU DAĻA

Tiesa, noklausījusies pušu pārstāvju paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi lietā

esošos materiālus, apelācijas sūdzības motīvus, uzskata, ka prasība ir noraidāma pilnīgi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa

izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts sūdzībā.

No prasītājas apelācijas sūdzības (lietas 150-159.lapa) izriet, ka prasītāja Bauskas

rajona tiesas 2014.gada 17.septembra spriedumu ir pārsūdzējusi pilnībā.

Atbildētāja/pers. C/pirmās instances tiesas spriedumu nav pārsūdzējusi.

Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa nosaka, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka

zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams,

tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma

motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus

sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka Bauskas rajona tiesas 2014.gada 17.septembra

spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tāpēc Zemgales

apgabaltiesa pilnībā pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un līdz ar to

atzīst, ka Civilprocesa likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma

motīvu daļā nav nepieciešams norādīt.

Prasītāja apelācijas sūdzībā ir apstrīdējusi pirmās instances spriedumā norādīto, ka

abas puses kā kopīpašnieces ir atbildīgas par visa kopīpašumā esošā nekustamā īpašuma

uzturēšanu kārtībā, jo visu laiku kopīpašums tika lietots dalīti, līdz ar ko tieši atbildētājai

bija pienākums uzturēt savu īpašuma daļu.

Lietā nav strīda par to, ka starp pusēm ir panākta mutiska vienošanās par lietošanā

esošajām telpām.

Kaut gan starp pusēm pastāv vienošanās par nekustamā īpašuma „/Nosaukums/”

lietošanas kārtību, tomēr, ņemot vērā, ka īpašums nav sadalīts reālās daļās un šāda dalīšana

minētajam īpašumam nemaz nav iespējama (lietas 85.lapa), pušu tiesiskās attiecības ir

nekustamā īpašuma kopīpašnieku attiecības saskaņā ar Civillikuma 1067.panta pirmo daļu.

Pirmās instances tiesa pamatoti spriedumā atsaukusies uz Civillikuma 1084.panta

pirmās daļas, 1071.panta un 1068.panta noteikumiem un pareizi secinājusi, ka no minētām

normām izriet, ka abas puses kā kopīpašnieces ir atbildīgas par visa kopīpašumā esošā

nekustamā īpašuma uzturēšanu kārtībā, un ar to saistītos izdevumus viņām jāsedz atbilstoši

domājamo daļu lielumam, konkrētajā gadījumā – līdzīgās daļās.

Tiesa atzīst, ka lietā nav izšķirošas nozīmes strīda izlemšanā prasītājas pārstāves

argumentam, ka nekustamais īpašums faktiski ir divas mājas ar kopējo sienu, un vēsturiski

tie bija divi atsevišķi īpašumi, jo strīds izlemjams saskaņā ar to īpašuma tiesisko situāciju,

kāda bijusi zaudējumu rašanās brīdī, līdz ar to nav pamatots prasītājas arguments, ka

katram kopīpašniekam ir jāuztur kārtībā tikai sava ēkas daļa, jo, kā jau norādīts iepriekš,

ēka reāli dabā nav sadalīta, līdz ar to jautājumā par pušu tiesiskajām attiecībām īpašuma

uzturēšanā ir piemērojami Civillikuma 1068., 1071.panta noteikumi.

Tiesa arī noraida prasītājas iebildumus, atsaucoties uz Civillikuma 1070.panta

noteikumiem par dalītu lietošanu, jo minētā likuma norma ir piemērojama ar nosacījumu –

„ja lietu var dalīt”, bet no lietā iesniegtās Iecava novada domes izziņas (lietas 85 lapa)

izriet, ka būve reāli dabā ir viena ēka, un tā nav reģistrējama kā divi patstāvīgi īpašumi.

Vienlaikus tiesa atzīst, ka pušu vienošanās par lietošanas kārtības noteikšanu

dzīvojamā mājā neatceļ Civillikuma 1068.punktā noteikto rīcības ar kopīpašumu

aprobežojumu.

Pat gadījumā, ja puses ir vienojušās katrai lietot noteiktu mājas daļu, mājas

uzturēšana un apsaimniekošana ir jāveic abām pusēm kopīgi, saskaņojot visas veicamās

darbības ar otru kopīpašnieci. Pirmās instances tiesa spriedumā pareizi norādījusi, ka ēkas

pamati, nesošās sienas un jumts ir ēkas pamatkonstrukcijas, un kopīpašumā tie nevar būt

sadalīti kādās noteiktās ķermeniskās daļās, par kuru uzturēšanu kārtībā un kapitālo

remontu (renovāciju) būtu atbildīgs tikai viens kopīpašnieks, līdz ar to nekustamajā

īpašumā „/Nosaukums/” nav nedz prasītājas jumta daļas, nedz arī atbildētājas jumta daļas,

bet viss jumts kā ēkas pamatkonstrukcija atrodas pušu kopīpašumā.

Lietā nav strīda par to, ka atbildētāja nav piedalījusies dzīvojamās mājas uzturēšanā

un apsaimniekošanā.

Ja prasītāja uzskatīja, ka ēkas jumtam ir nepieciešams steidzams remonts, prasītājai,

ievērojot Civillikuma 1068.panta trešo daļu, bija jāveic jumta remonts vai tā nomaiņa, un

tādā gadījumā viņai būtu tiesības pieprasīt no atbildētājas atlīdzināt izdevumus samērīgi ar

viņas daļu kopīpašumā.

Pirmās instances tiesa pilnīgi un vispusīgi analizējusi pierādījumus lietā, kas attiecas

uz prasītājs veikto remontu un minēto darbību ietekmi uz jumta sabrukšanu un prasītājas

lietošanā esošo telpu appludināšanu. Apelācijas instances tiesa pilnībā pievienojas Bauskas

rajona tiesas veiktajai pierādījumu analīzei un secinājumiem un atzīst, ka to atkārtota

norādīšana spriedumā nav nepieciešama.

Ar atbildētājas paskaidrojumiem, liecinieku V.P. un V.S. liecībām pirmās instances

tiesā (lietas 122.-123.lapa), kā arī 04.03.2011. lēmumu (lietas 70.-74.lapa) ir pierādīts, ka

2009.gada septembrī prasītājas dēls I.K. ir sabojājis vecās latas jumta daļā, kurā palika

vecais iesegums. Liecinieks V.S. liecināja, ka jumta daļas ar jauno segumu un veco

segumu bija patstāvīgas, pa vidu bija caurums, jumta latas bija pārzāģētas, bija speciāli

sabojāta arī viena spāre. Lietā iesniegtie fotoattēli (lietas 106.-108.lapa) apliecina faktu, ka

jau 2009.gada septembrī - oktobrī visā jumta platumā bija plata plaisa starp veco un jauno

jumta segumu, veco latu gali nebalstās uz jaunām spārēm, tās ir pārzāģētas, un no latām

vietām nokrituši šindeļi.

Pirmās instances tiesa pamatoti ņēmusi vērā arī liecinieka S.K. liecību par to, ka

prasītājas telpās konstatējis ne tikai svaigas appludināšanas pēdas, bet arī vecos ūdens

atstātos traipus. No sagruvušā jumta puses stipra lietus laikā ūdens varēja tecēt pa siju, un

ietecēt otrajā mājas daļā. Liecinieks pieļāva, ka applūdināšana varēja notikt arī tad, kad

virs prasītājas telpām vēl bija vecais jumts. No minētās liecības arī izriet, ka vēl pirms

jumta daļas sabrukšanas prasītājasun viņas dēla darbību rezultātā ēkas jumtā visā tā

platumā bija plata plaisa starp jauno un veco jumta iesegumu, pa kuru nokrišņi varēja

iekļūt bēniņos, un tālāk mitrums varēja izplatīties pa pārsegumiem arī uz prasītājas

lietošanā esošajās telpās.

No liecinieka S.K. liecības izriet, ka prasītāja bija virs savas lietošanā esošās mājas

daļas izveidojusi pilnīgi atsevišķu jumtu, un tādejādi mājai faktiski bija divi atsevišķi

jumti.

Lieciniece V.P. liecināja, ka viņa redzējusi kā prasītājas dēls pārzāģējis jumta siju

un nākamajā dienā pārzāģēja jumta latas un izspārdīja atbildētājas lietošanā esošās mājas

puses jumta šindeļus. Tas noticis 2009.gada septembrī, tad jumtā izveidojās plaisa, un

ziemā sasniga sniegs, un jumts iebruka.

Ievērojot visus minētos faktus un argumentus, tiesa atzīst, ka nav pierādīts

cēloniskais sakars starp atbildētājas bezdarbību un prasītājas lietošanā esošo telpu

appludināšanu, kas ir pamats prasības noraidīšanai daļā par zaudējumu piedziņu.

Ievērojot Civillikuma 1776.pantā noteikto, prasītājai bija jāveic saprātīgi pasākumi,

lai nepieļautu lietus ūdens un citu nokrišņu iekļūšanu mājā iekšā. Lietā nav iesniegti

pierādījumi, ka šādi pasākumi tika veikti.

Prasītājas veiktā jumta nomaiņa tikai pusei mājas, radot situāciju, ka mājai faktiski

ir divi atsevišķi jumti, kā arī viņas ģimenes locekļu veiktā jumta sijas un latu tīša

sabojāšana tiesas ieskatā ir radījusi situāciju, kas veicināja jumta sadalīšanos divās daļās

un neremontētās puses iebrukšanu un iespēju, ka prasītājas lietošanā esošā mājas daļa

varēja tikt pakļauta nokrišņu iedarbībai.

Pie tam vērā ņemams apstāklis, ka jumta sija un latas tika sabojātas un plaisa jumtā

izveidojās jau 2009.gadā. Prasītāja, izveidojot savā lietošanā esošajai mājas daļai atsevišķu

jumtu, nav parūpējusies par to, lai mājas daļai ar jauno jumta segumu būtu izveidota

pienācīga hidroizolācija. No lietā iesniegtajiem fotoattēliem redzams, ka mājas bēniņos

daļa, kas robežojas ar atbildētājas lietošanā esošo mājas daļu, ir aizsista ar dēļiem un

uzklāta plēve (lietas 27.lapa 26., 27.fotoattēls). Minētais izriet arī no S.K. liecības, pie tam

liecinieks arī liecināja, ka plēve nebija blīvi uzklāta, un tai varēja tikt garām ūdens stipra

lietus gadījumā (lietas 96., 99.lapa).

Tādejādi prasītāja laika posmā no jumta sijas un latu sabojāšanas un plaisas jumtā

izveidošanās 2009.gadā līdz par 2012.gada augustam, kad notika prasītājas lietoto telpu

aplūšana, nebija veikusi attiecīgas darbības, lai aizsargātu īpašumu, izveidojot pietiekamu

norobežojumu mājas vidusdaļā, lai novērstu ūdens iekļūšanu prasītājas lietotajās telpās.

Apelācijas sūdzībā prasītāja iebildusi, ka lietā nav nekādu pierādījumu faktam, ka

2005.gadā prasītāja ir veikusi tādu remontu, kuram bija nepieciešama būvatļauja, jumta

nesošās konstrukcijas netika mainītas, līdz ar minēto nav notikusi nekāda patvaļīga

būvniecība.

Pirmās instances tiesa pilnīgi un vispusīgi argumentējusi, ka jumta nomaiņa, kuras

laikā tiek nomainīts ne tikai jumta iesegums, bet jumta nesošās konstrukcijas (spāres), ir

uzskatāms par būvdarbiem – renovāciju (kapitālo remontu).

Renovācija ir būves vai tās daļas remonts (kapitālais remonts), lai atjaunotu būvi vai

tās daļu, nomainot nolietojušos nesošos elementus vai konstrukcijas, kā arī mērķtiecīgu

funkcionālu vai tehnisku uzlabojumu ieviešana būvē, nemainot tās apjomu un funkciju.

Būvniecības likuma 13.panta pirmā daļa (likuma redakcija, kas bija spēkā

2005.gada jūnijā) noteica, ka pasūtītājam vai būvētājam pirms būvdarbu uzsākšanas

jāsaņem būvatļauja Vispārīgajos būvnoteikumos paredzētajā kārtībā, un saskaņā ar šī

panta piekto daļu būvdarbu uzsākšana vai veikšana bez būvatļaujas kvalificējama kā

patvaļīga būvniecība, un atbildība par to ir paredzēta normatīvajos aktos.

Arī no lietā iesniegtajām fotogrāfijām redzams, ka prasītājas atjaunotajā jumta daļā

ir mainītas gan jumta spāres, gan latas, tās būtiski atšķiras no atbildētājas lietošanā esošās

mājas daļas jumta spārēm un latām (lietas 25.lapa 11.fotoattēls, 107., 108.lapa).

Prasītāja, veicot jumta kapitālo remontu bez būvatļaujas, pati ir uzņēmusies risku

par to, ka mājas jumtam var tikt nodarīti neatgriezeniski bojājumi, kuru rezultātā var

rasties zaudējumi appludināšanas rezultātā.

Apelācijas instances tiesa nepiekrīt apelācijas sūdzībā norādītajam, ka lietā nav

pierādīts, ka vēl pirms jumta daļas sabrukšanas prasītājas un viņas dēla darbību rezultātā

ēkas jumtā visā tā platumā bija plata plaisa starp jauno un veco jumta segumu, pa kuru

nokrišņi varēja iekļūt bēniņos un tālāk mitrums varēja izplatīties pa pārsegumiem arī

prasītājas lietošanā esošajās telpās. Minētais apstāklis ir pierādīts ar 2009.gada 13.oktobra

ēkas apskates protokolu un tam pievienotajām fotogrāfijām lietā (lietas 105. -109.lapa), no

kurām redzama jumtā izveidojusies plaisa jau 2009.gadā – tātad gandrīz trīs gadus pirms

appludināšanas.

Prasītāja norādījusi, ja atbildētāja atbilstoši normatīvo aktu prasībām būtu veikusi

savlaicīgu savas mājas daļas (arī jumta) kārtējo remontu, prasītājai netiktu nodarīti

zaudējumi. Tiesa minēto apgalvojumu noraida, jo atbilstoši Civillikuma 1068.panta

noteikumiem kopīpašniecēm bija kopīgi jāvienojas par jumta nomaiņu, nevis katrai jābūvē

atsevišķs jumts. Ja atbildētāja jumta nomaiņai nepiekrita, prasītājai bija tiesības nomainīt

visu jumtu un piedzīt no atbildētājas izdevumus (Civillikuma 1068.panta trešā daļa).

Tiesa, izvērtējusi pierādījumus lietā, iepazinusies ar liecinieku sniegtajām liecībām

pirmās instances tiesas sēdēs, atzīst, ka lietā ir pierādīts, ka jumta iebrukšana un ūdens

ietecēšana prasītājas lietotajās telpās ir notikusi prasītājas nelikumīgas būvniecības un

prasītājas dēla veikto būvkonstrukciju sabojāšanas rezultātā.

Lietā nav strīda par to, ka /pers. C/ nav piedalījusies dzīvojamās mājas uzturēšanā

un apsaimniekošanā, tomēr tiesa atzīst, ka nav pierādīts cēloniskais sakars starp /pers. C/

bezdarbību, nepiedaloties mājas uzturēšanā, un jumta daļas sabrukšanu, kura, kā konstatēts

ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem, notikusi jau minēto prasītājas darbību rezultātā.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka atbildētājas vaina zaudējumu nodarīšanā prasītājai ir

pamatota arī ar apstākli, ka atbildētāja pēc apdrošināšanas atlīdzības saņemšanas par

sabojāto jumtu (sakarā ar spāres un latu pārzāģēšanu) nav minēto atlīdzību izmantojusi

jumta salabošanai.

Tiesa minēto argumentu noraida, jo tiesas ieskatā prasītāja nevar pamatot

zaudējumu atlīdzības prasību ar citas personas bezdarbību, ja zaudējumu rašanās cēlonis ir

pašas prasītājas darbības, kas bijušas zaudējumu rašanās cēlonis. Atbildētājas bezdarbība ir

tikai blakus apstāklis, kam nav tiešas saistības ar zaudējumiem prasītājai. Ja prasītāja

nebūtu veikusi jumta pārbūvi un viņas dēls nebūtu pārzāģējis jumta spāri, jumta

sadalīšanās divās daļās nebūtu bijusi iespējama. Atbildētājai ir tiesības rīkoties ar saņemto

apdrošināšanas atlīdzību pēc saviem ieskatiem, un prasītājas vēlme šo atlīdzību izlietot

viņas un viņas ģimenes locekļu veikto darbību seku novēršanai nav atbildētājai saistoša.

Ņemot vērā, ka ir noraidāma prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, jo tiesa

nekonstatē atbildētājas vainu zaudējumu nodarīšanā prasītājai, prasība daļā par morālā

kaitējuma piedziņu noraidāma pilnībā. Lietā nav iesniegti pierādījumi, ka atbildētājas

pastāvīgas nepienācīgas savu kā kopīpašnieces, pienākumu saistībā ar īpašuma uzturēšanu,

pildīšanu, /pers. B/ ir nodarītas fiziskas un garīgas ciešanas. Prasītājai arī ir tiesības,

ievērojot Civillikuma 1074.pantā noteikto, prasīt kopīpašuma dalīšanu, ja viņa uzskata, ka

tiek apgrūtināta īpašuma izmantošana un viņai tiek radītas ciešanas, tāpēc, ka atbildētāja

nepiedalās kopīpašuma uzturēšanā un apsaimniekošanā. Tomēr prasītāja šādu prasību nav

cēlusi.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka Bauskas rajona tiesa pareizi piemērojusi tiesību

normas saistībā ar konkrētiem lietas apstākļiem un pamatoti atzinusi, ka prasība ir

noraidāma.

Apelācijas instances tiesa pievienojas Bauskas rajona tiesas motivācijai spriedumā,

ka summa Ls 242, ko prasītāja lūdza piedzīt kā izdevumus par juridisko palīdzību, lietā

nav piedzenama, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta

noteikumiem izdevumi par juridisko palīdzību ir atlīdzināmi tikai gadījumā, ja juridisko

palīdzību sniedz zvērināts advokāts.

Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa nosaka, ka pusei, kuras labā taisīts

spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta trešo daļu prasības noraidīšanas gadījumā ar

lietas vešanu saistītos izdevumus piedzen no prasītāja par labu atbildētājam.

Atbildētājas pārstāve iesniedza kvīti Nr.047582 (lietas 182.lapa) par ar lietas vešanu

saistītajiem izdevumiem 450 euro, kas /pers. C/ labā piedzenami no /pers. B/.

Tā kā prasība noraidāma, atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta otrās daļas

noteikumiem no prasītājas piedzenami tiesas izdevumi par tiesas dokumentu nosūtīšanu

apelācijas instances tiesā 1,55 euro apmērā (lietas 178.lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu prasītājai nosakāms termiņš sprieduma

labprātīgai izpildei – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

REZOLUTĪVĀ DAĻA

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432. - 434.pantu, Zemgales apgabaltiesa

nosprieda

/pers. B/, personas kods /personas kods/, prasību pret/pers. C/, personas kods

/personas kods/, par zaudējumu un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu noraidīt.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. C/, personas

kods /personas kods/, ar lietas vešanu saistītos izdevumus EUR 450 (četri simti piecdesmit

euro).

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus par tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu EUR

1,55 (vienu euro 55 centus).

Noteikt Ņ.K.sprieduma labprātīgas izpildes termiņu – 10 (desmit) dienas no

sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Augstākajā tiesā

Civilprocesa likuma 451., 452.pantā paredzētajos gadījumos trīsdesmit dienu laikā no

pilna sprieduma sastādīšanas datuma, iesniedzot kasācijas sūdzību Zemgales apgabaltiesas

Aizkraukles tiesu namā un iemaksājot drošības naudu 284,57 euro apmērā.

Pilns spriedums sastādīts 2015.gada 17.martā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Belicka

Tiesneses I.Skudra

S.Maršāne