Appeal court dismisses debt collection claim against heir, awarding costs to defendant and state.

Lietas Nr. C32303511

Lietas arhīva Nr. CA-1283-14/26

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2014.gada 16.aprīlī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Žanete Žimante,

tiesneses Gunta Ozoliņa un Silvija Sēbriņa,

ar sekretāri /Vārds uzvārds/,

piedaloties prasītājam /pers. C/ un pilnvarotai pārstāvei /pers. D/, atbildētājai /pers. E/ un juridiskās palīdzības sniedzējai zvērinātai advokātei Intai

Saatčianei,

atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34, izskatīja civillietu /pers. C/ prasībā pret /pers. E/ par parāda piedziņu, sakarā ar /pers. C/ apelācijas

sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 19.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa.

2011.gada 21.jūnijā /pers. C/ (turpmāk - Prasītājs) Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā cēla prasību (ar 21.11.2012., 02.12.2013.

papildinājumiem) pret /pers. E/ (turpmāk - Atbildētāja) par parāda piedziņu, lūdzot tiesu: piedzīt no Atbildētājas par labu Prasītājam parādu 88’359,65

euro (LVL 62’098,11), kas sastāv no galvenā parāda 64’030,50 euro (LVL 45’000) un likumiskajiem nokavējuma procentiem par laika periodu no

2007.gada 1.augusta līdz 2013.gada 2.decembrim 24’328,90 euro (LVL 17’098,11); piedzīt visus tiesāšanās izdevumus; noteikt Prasītājam tiesības par

laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus no piedzenamās summas.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2007.gada 16.februārī miris /pers. G/ (turpmāk - D.G.). 2007.gada 27.jūnijā Rīgas domes Rīgas bāriņtiesa par

D.G. atstātā mantojuma aizgādni iecēla Prasītāju. 2007.gada 27.septembrī zvērināta notāre K.Garā izsniedza mantojuma apliecību (par tiesībām uz

mantojumu pēc likuma), iereģistrētu aktu un apliecinājumu reģistrā ar Nr./numurs/, saskaņā ar kuru katrs mantinieks: /pers. H/, Prasītājs, /pers. I/,

mantoja ¼ domājamo daļu no visa D.G. atstātā mantojuma. 2007.gada 14.martā zvērināta notāre G.A.Šveide izsniedza apliecību par pēdējās gribas

rīkojuma akta nolasīšanu, no kuras izriet, ka D.G. ar testamentu par mantinieci ir iecēlis Atbildētāju, kurai novēlējis ¼ domājamo daļu no visas savas

mantas. 2007.gada 15.augustā zvērināta notāre K.Garā izsniedza mantojuma apliecību, iereģistrētu aktu un apliecinājumu reģistrā ar Nr./numurs/,

saskaņā ar kuru Atbildētāja apstiprināta mantojuma tiesībās uz ¼ domājamo daļu no D.G. atstātā mantojuma. Tādējādi D.G. pavisam kopā ir četri

mantinieki - viena testamentārā mantiniece un trīs likumiskie mantinieki.

Būdams mantojuma masas aizgādnis, Prasītājs, pārbaudījis mantojuma masas sastāvu, konstatēja, ka D.G. pirms nāves noslēdzis divus nekustamā

īpašuma pirkuma līgumus, kurus līdz galam nebija paspējis izpildīt. Izvērtējot šo līgumu izdevīgumu attiecībā uz mantojuma masas interesēm, Prasītājs

nolēma vienoties par to atcelšanu. 2007.gada 9.februārī starp D.G. kā pārdevēju un /pers. J/ (turpmāk - N.P.) kā pircēju noslēgts pirkuma līgums,

saskaņā ar kuru N.P. pārdota 1/6 domājamā daļa no nekustamā īpašuma /adrese A/, kadastra Nr./numurs A/, līdzējiem vienojoties par pirkuma maksu-

LVL 100’000. 2007.gada 1.augustā Prasītājs mantojuma masas interesēs, uzņemoties mantojuma atstājēja saistības pirkuma līguma sakarā un ņemot

vērā pārmērīgus zaudējumus, ar N.P. noslēdza Vienošanos par pirkuma līguma atcelšanu. Saskaņā ar Vienošanās 2.2.apakšpunktu pirkuma maksa pilnā

apmērā atmaksāta N.P. 2007.gada 6.februārī starp D.G. un /pers. K/ (vēlāk mainīts uzvārds uz /Uzvārds/, turpmāk - A.K.) noslēgts pirkuma līgums,

saskaņā ar kuru A.K. pārdota ½ domājamā daļa no nekustamā īpašuma /Nosaukums B/, kadastra Nr./numurs B/, līdzējiem vienojoties par pirkuma

maksu- LVL 80’000. 2007.gada 2.augustā Prasītājs mantojuma masas interesēs, uzņemoties testatora saistības pirkuma līguma sakarā un ņemot vērā

pārmērīgus zaudējumus, un A.K. noslēdza Vienošanos par pirkuma līguma atcelšanu. Saskaņā ar Vienošanās 2.2.apakšpunktu pirkuma maksa pilnā

apmērā ir atmaksāta A.K. 2007.gada 26.septembrī Rīgas domes Rīgas Bāriņtiesa nolēma apstiprināt: 2007.gada 1.augusta vienošanos, kas noslēgta

starp Prasītāju un N.P. par 2007.gada 9.februāra pirkuma līguma atcelšanu; 2007.gada 2.augusta vienošanos, kas noslēgta starp Prasītāju un A.K. par

2007.gada 6.februāra pirkuma līguma atcelšanu. Ar Rīgas domes Rīgas Bāriņtiesas lēmumu Nr./numurs/D.G. mantojuma masā pārgāja 1/6 domājamā

daļa no nekustamā īpašuma /adrese A/, kadastra Nr./numurs A/, un ½ domājamā daļu no nekustamā īpašuma /Nosaukums B/, kadastra Nr.-/numurs/,

kuras vienādās daļās ir mantojuši četri D.G. mantinieki, tai skaitā, Prasītājs un Atbildētāja.

Sakarā ar vienošanos par pirkuma līgumu atcelšanu, Prasītājam kā mantojuma masas aizgādnim bija jāatmaksā pircējiem atpakaļ pirkuma maksa

LVL 180’000 apmērā, no kuriem ¼ daļa izdevumu- LVL 45’000 (LVL 180’000 / 4), attiecas uz katru no mantiniekiem. Atbildētāja kā testamentārā

mantiniece savu izdevumu daļu Prasītājam nav samaksājusi.

2010.gada 28.aprīlī Rīgas domes Rīgas Bāriņtiesa izskatīja Prasītāja iesniegto Aizgādņa galīgo norēķinu par mantojuma masas pārvaldību, kā

rezultātā pieņēma lēmumu Nr.1-6/928, ar kuru konstatēja, ka mantiniekiem, t.sk. Atbildētājai, nav pretenziju par iesniegto Aizgādņa galīgo norēķinu par

mantojuma masas pārvaldību, un nolēma atbrīvot Prasītāju no D.G. atstātā mantojuma aizgādņa pienākumu pildīšanas. 2011.gada 7.janvārī Prasītājs

nosūtīja Atbildētājai 2010.gada 27.decembra pretenziju, kurā norādīja, ka tai jāatlīdzina mantojuma masas labā taisītie izdevumi. Uz šo pretenziju

Atbildētāja nav reaģējusi.

Atbildētāja ir pieņēmusi D.G. atstāto mantojumu saskaņā ar Civillikuma noteikumiem, par ko zvērināta notāre izdevusi mantojuma apliecību. Līdz

ar to Atbildētājai, saskaņā ar Civillikuma 701. un 705.pantu, ir jāuzņemas visas mantojuma atstājēja tiesības un saistības, ciktāl tās neizbeidzas ar viņa

personu. Civillikuma 717.pants noteic, ka par parādiem, kas guļ uz mantojumu, atbild visi līdzmantinieki samērā ar savām daļām. Pat arī tad, ja

mantojuma atstājējs uzliek parādus samaksāt tikai vienam no viņiem vai ja viņi paši savā starpā citādi vienojas par šo samaksu, tāda rīcība saista vienīgi

pašus mantiniekus un neatņem mantojuma atstājēja kreditoram tiesību piedzīt parādu no katra līdzmantinieka samērā ar viņa mantojuma daļu. Savukārt

Civillikuma 721.pants noteic, ka viena līdzmantinieka izdevumi mantojumam, ciktāl tie bijuši nepieciešami tā uzturēšanai vai nesuši tam patiesu labumu,

jānes visiem līdzmantiniekiem, samērā ar katra daļu. Ja kāds no viņiem nokavē atlīdzināt šos izdevumus par savu daļu, tam jāmaksā likumiskie

nokavējuma procenti. Prasītājs kā D.G. atstātās mantojuma masas aizgādnis ir noslēdzis darījumus un taisījis izdevumus mantojuma masas labā, kuriem

Atbildētāja ir piekritusi, pieņemot mantojumu. Līdz ar to saskaņā ar Civillikuma 701., 705., 717. un 721.pantu Atbildētājai ir pienākums atlīdzināt

Prasītājam izdevumus, kas taisīti par labu mantojumam.

Atbildētājai 2007.gada 17.septembrī rakstveidā tika paziņots par vienošanos ar N.P. un A.K. noslēgšanu un šajā sakarā veiktajiem maksājumiem.

Tomēr līdz par šim brīdim Atbildētāja nav norēķinājusies ar Prasītāju. Civillikuma 1651.pants noteic, ka nokavējums ir saistības izpildīšanas vai

izpildījuma pieņemšanas prettiesīgs novilcinājums. Pirmajā gadījumā ir parādnieka, bet otrajā - kreditora nokavējums. Civillikuma 1753.pants noteic, ka

ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summas vai citu atvietojamu lietu (844.p.) lietošanas atvēlējumu vai kavējumu, samērā

ar viņu daudzumu un lietošanas ilgumu. Civillikuma 1756.pantā noteikts, ka pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz

likumu. Civillikuma 1759.panta pirmajā daļā noteikts, ka procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, šādos gadījumos: par katru

parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem. Civillikuma

1765.panta pirmā daļa noteic, ka procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt

likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā. Sakarā ar to, ka Atbildētāja ir kavējusi mantojuma masas labā taisītās izdevumu daļas apmaksu,

atbilstoši Civillikuma 721.pantam un 1759.pantam viņai jāmaksā likumiskie nokavējuma procenti, t.i. 6 % gadā.

2011.gada 29.jūnijā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnese nolēma apmierināt Prasītāja pieteikumu un nodrošināt prasību LVL 55’175,34

apmērā: ierakstot ķīlas tiesību atzīmi Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs C/, uz Atbildētājai piederošo nekustamo īpašumu /Adrese B/,

kadastra Nr./numurs D/; ierakstot ķīlas tiesību atzīmi Rīgas rajona zemesgrāmatu nodaļas /novada/zemesgrāmatu nodalījumā Nr./numurs/ uz Atbildētājai

piederošo 1/8 domājamo daļu no nekustamā īpašuma /Nosaukums B/. 2013.gada 12.aprīlī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa nolēma daļēji apmierināt

Prasītāja pieteikumu par prasības nodrošinājuma līdzekļa aizstāšanu, aizstājot Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesneses 2011.gada 29.jūnija lēmumā

norādīto prasības nodrošinājuma līdzekli- ierakstīt ķīlas tiesību atzīmi Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs E/uz Atbildētājai piederošo

nekustamo īpašumu /Adrese B/, kadastra Nr./numurs D/, ar prasības nodrošinājuma līdzekli- ierakstīt ķīlas tiesību atzīmi Rīgas pilsētas zemesgrāmatas

nodalījumā Nr./numurs C/, uz Atbildētājai piederošo nekustamo īpašumu /Adrese B/, kadastra Nr./numurs D/, pārējā daļā atstājot negrozītu. Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija, 2013.gada 26.augustā, izskatot Atbildētājas iesniegto blakus sūdzību, nolēma atstāt negrozītu Rīgas pilsētas

Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 12.aprīļa lēmumu, blakus sūdzību noraidot.

2012.gada 28.novembrī tiesā saņemti Atbildētājas rakstveida paskaidrojumi par prasību, kuros viņa norāda, ka prasību neatzīst un kā nepamatotu

lūdz noraidīt.

Atbildētāja paskaidro, ka 2007.gada 16.februārī miris viņas dzīves draugs- D.G., un pēc viņa nāves atklājies mantojums. Saskaņā ar 2006.gada

3.augusta testamentu Prasītāja iecelta par viņa mantinieci uz visu viņam piederošu kustamu un nekustamu mantu ¼ domājamās daļas apmērā. Pārējo daļu

mantoja likumiskie mantinieki. 2007.gada martā Prasītājs Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā iesniedzot pieteikumu par aizgādnības nodibināšanu

mantojumam, šai pieteikumā mantojuma masā norādīja 1/6 domājamo daļu no zemes gabala un ēkām /adrese/, kadastra Nr./numurs A/, un ½ domājamo

daļu no nekustamā īpašuma /Nosaukums B/, kadastra Nr./numurs B/. Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2007.gada 28.maija lēmumu lietā

Nr.C30-1706/14 nodibināta mantojuma aizgādnība, bet ar Rīgas bāriņtiesas 2007.gada 27.jūnija lēmumu Nr./numurs/par atstātā mantojuma aizgādni

iecelts Prasītājs. Atbildētāja mantojumu pieņēmusi un Iesniegumā par mantojuma pieņemšanu un pēdējās gribas rīkojuma akta (testamenta) stāšanos

likumīgā spēkā, ko 2007.gada 23.maijā apliecināja zvērināta notāre G.A.Šveide, norādījusi mantojuma sastāvu, t.sk., 1/6 domājamo daļu no zemes

gabala un ēkām /adrese/, kadastra Nr./numurs A/, un ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma/Nosaukums B/, kadastra Nr./numurs B/. 2007.gada

15.augustā Atbildētājai izdota mantojuma apliecība.

No lietas materiāliem Atbildētājai kļuva zināms par Prasītāja noslēgtajiem līgumiem par nekustamo īpašumu pārdošanu: 2007.gada 6.februārī savai

dzīves draudzenei- A.K. par LVL 80’000 Prasītājs atsavināja ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma /Nosaukums B/; 2007.gada 9.februārī savam

draugam- N.P. par LVL 100’000 Prasītājs atsavināja 1/6 domājamo daļu no zemes gabala un ēkām /adrese/. Vērš uzmanību, ka neviens no šiem

līgumiem nekad nav bijis reģistrēts zemesgrāmatas nodalījumā. Uzskata, ka Prasītājs uz fiktīvu līgumu pamata nepamatoti vēlas piedzīt no viņas naudu.

Paskaidro, ka dažas dienas pēc D.G. nāves, pie Atbildētājas ieradies Prasītājs un informējis viņu par dzīvokļa /adrese B/ atbrīvošanu, uz ko Atbildētāja

mutiski informējusi, ka 2006.gadā ar testamentu D.G. viņai novēlējis nekustamos īpašumus- /adrese/ un /Nosaukums B/. Uzskata, ka Prasītājs, uzzinot

par testamenta esamību, vēlēdamies viņu atstumt no mantojuma, fiktīvi, ar atpakaļejošu datumu, uz mirušā D.G. izdotās pilnvaras pamata, noslēdza

pirkuma līgumus ar A.K. un N.P. Kā vēlāk noskaidrojusi, mantojuma lietas ietvaros šādi līgumi netika iesniegti. Norāda, ka, noskaidrojot par nekustamo

īpašumu atsavināšanu, minēto īpašumu 1īdzīpašnieki /pers. P/ un /pers. R/ zvērinātam notāram un Rīgas bāriņtiesai iesnieguši pretenzijas par pirmpirkuma

tiesību izmantošanu, pēc tam Rīgas apgabaltiesā iesniedzot prasības par pirmpirkuma tiesību izmantošanu. Uzzinot par līdzīpašnieku aktivitātēm, saprotot,

ka ar šiem līgumiem var tikt apdraudētas viņa un viņa radinieku mantojuma tiesības uz minētajiem nekustamiem īpašumiem, Prasītājs ar atpakaļejošu

datumu ar A.K. un N.P. sastādīja Vienošanās par pirkuma līgumu atcelšanu.

2013.gada 19.decembrī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa nosprieda prasību noraidīt, piedzīt no Prasītāja par labu Atbildētājai ar lietas vešanu

saistītos izdevumus LVL 243 apmērā un atcelt ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 12.aprīļa lēmumu piemēroto prasības nodrošinājumu.

Spriedumā pirmās instances tiesa atsaukusies: uz Civillikuma 701.pantu- ar mantojuma pieņemšanu un iegūšanu visas mantojuma atstājēja tiesības

un saistības, ciktāl tās neizbeidzas ar viņa personu, pāriet uz mantinieku; 721.pantu- viena līdzmantinieka izdevumi mantojumam, ciktāl tie bijuši

nepieciešami tā uzturēšanai vai nesuši tam patiesu labumu, jānes visiem līdzmantiniekiem, samērā ar katra daļu. Ja kāds no viņiem nokavē atlīdzināt šos

izdevumus par savu daļu, tam jāmaksā likumiskie nokavējuma procenti; 1753.pantu- ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas

summas vai citu atvietojamu lietu (844.p.) lietošanas atvēlējumu vai kavējumu, samērā ar viņu daudzumu un lietošanas ilgumu; 1756.pantu- pienākums

maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu.

Tiesa nekonstatēja strīdu par to, ka puses ir līdzmantinieki D.G. atstātajam mantojumam, bet konstatēja strīdu par Prasītāja norādītajiem

izdevumiem mantojumam.

No lietā esošā aizgādņa galīgā norēķina par mantojuma masas pārvaldību tiesa konstatēja, ka Prasītājs ir apliecinājis, ka 2007.gada 6.februāra

līgums ar A.K. izbeigts ar 2007.gada 2.augusta vienošanos un pirkuma maksa LVL 80’000 apmērā atmaksāta A.K., savukārt 2007.gada 9.februāra

līgums ar N.P. izbeigts ar 2007.gada 1.augusta vienošanos un pirkuma maksa LVL 100’000 apmērā atmaksāta N.P. No lietā esošajiem 2007.gada

6.februāra līguma ar A.K. par nekustamā īpašuma /Nosaukums B/, ½ domājamās daļas pirkšanu un 2007.gada 9.februāra līguma ar N.P. par 1/6

domājamās daļas no nekustamā īpašuma /adrese/, pirkumu, konstatēja, ka abus līgumus D.G. vārdā uz pilnvaras pamata parakstījis Prasītājs. Lietā

nekonstatēja strīdu par to, ka Prasītājs un A.K. bija dzīvesdraugi, kā arī ar N.P. Prasītāju saista draudzīgas attiecības.

Tiesa spriedumā vērtējusi 2013.gada 1.martā tiesā saņemto A.K. rakstveida liecību par to, ka darījums par nekustamā īpašuma /Nosaukums B/, ½

domājamās daļas pirkšanu noslēgts ar D.G. jau 2006.gada sākumā un lieciniece jau tad samaksājusi pirkuma summu LVL 80’000, bet, pastāvot strīdam

ar minētā īpašuma kopīpašniekiem, kā garantiju Prasītājs A.K. piedāvāja nekustamo īpašumu /adrese D/. Proti, ja darījums ar nekustamo īpašumu

/Nosaukums B/, neizdosies, viņa kļūs par īpašnieci minētajam nekustamajam īpašumam, ko apstiprināja arī Prasītājs savos 2012.gada 5.decembra tiesas

sēdē sniegtajos paskaidrojumos. No 2007.gada 26.septembra Rīgas bāriņtiesas sēdes protokola, konstatēja A.K. apstiprinājumu, ka visu ar pirkuma

līguma samaksāto naudu saņēmusi atpakaļ, bet tiesa lietā nekonstatēja pierādījumus šim faktam. Savukārt no Prasītāja 2012.gada 5.decembra tiesas

sēdē sniegtā paskaidrojuma konstatēja viedokli, ka naudas saņemšanas faktu saskaņā ar 2007.gada 6.februāra līgumu Prasītājam apliecinājis pats D.G.,

kas bijis klāt arī darījuma slēgšanas brīdī, bet secināja, ka minēto līgumu D.G. nav parakstījis saskaņā ar līguma 3.2.punkta noteikumiem. Tāpat arī N.P.,

saskaņā ar 2007.gada 26.septembra Rīgas bāriņtiesas sēdes protokolu, ir apliecinājis, ka visu summu ir saņēmis. Saskaņā ar minēto protokolu Prasītājs

ir norādījis, ka maksājis gan savus personīgos līdzekļu, gan māsas, gan arī uzņēmuma līdzekļus. Prasītājs tiesas sēdē nevarēja paskaidrot, cik naudas viņš

ieguldījis pats, cik aizņēmās no māsas un uzņēmuma. No N.P. 2013.gada 14.oktobra tiesas sēdē liecinātā tiesa konstatēja, ka Prasītājs 2007.gada

1.augusta vienošanos par naudas atmaksu izpildīja apmēram trīs gadu laikā, maksājot pa daļām. Saskaņā ar lietā esošo 2007.gada 1.augusta parādzīmi

pēdējais maksājums veikts 2011.gada 10.martā, bet Rīgas bāriņtiesas sēdē 2007.gada 26.septembrī N.P. ir apliecinājis, ka saņēmis visu summu.

Parādzīme Rīgas bāriņtiesā netika iesniegta. No minētā tiesa secināja, ka Prasītāja iesniegtie pierādījumi ir pretrunīgi. Proti, kā D.G. mantojuma aizgādnis

2009.gada 10.decembrī viņš aizgādņa galīgā norēķinā par mantojuma masas pārvaldību norāda, ka visas summas N.P. atmaksātas saskaņā ar

2007.gada 1.augusta vienošanos un ka pirkuma maksa saņemta pilnā apmērā. Minēto ir apliecinājis arī N.P. Rīgas bāriņtiesas 2007.gada 26.septembra

sēdē. Tomēr, kā izriet no tiesas sēdē iesniegtās 2007.gada 1.augusta parādzīmes, kā arī liecinieka N.P. 2013.gada 14.oktobra tiesas sēdē liecinātā un

Prasītāja paskaidrojumiem, naudas summa saskaņā ar 2007.gada 1.augusta vienošanos atdota daļās trīs gadu laikā līdz 2011.gada 10.martam.

Pretrunīgus pierādījumus tiesa konstatēja arī attiecībā uz darījumiem ar A.K. Proti, A.K. 2006.gadā noslēdza darījumu ar D.G. ar papildus

vienošanos, ka gadījumā, ja darījums neizdosies, A.K. iegūs citu nekustamo īpašumu. Darījums par nekustamā īpašuma /Nosaukums/, ½ domājamās

daļas pirkšanu neizdevās kā iecerēts, tāpēc A.K. vienojās ar Prasītāju par nekustamā īpašuma /adrese D/ pāreju A.K. īpašumā. Proti, Prasītājs atmaksā

LVL 16’000, bet par atlikušo summu LVL 64’000 turpina kredīta līguma Nr./numurs/ maksājumus. Tiesa konstatēja, ka Prasītājs veicis maksājumus AS

„SEB banka” kontos no 2006.gada 28.aprīļa līdz 2012.gada 28.novembrim. Savukārt, Rīgas bāriņtiesas 2007.gada 26.septembra sēdē A.K. ir

apliecinājis, ka visu summu saņēmusi, nenorādot iepriekš minēto papildus vienošanos ar Prasītāju. Šāda vienošanās nav minēta arī iesniegtajā aizgādņa

galīgajā norēķinā par mantojuma masas pārvaldību.

Tiesa atzina par pretrunīgu arī Prasītāja norādīto par naudas līdzekļiem, ar kuriem samaksājis A.K. un N.P. saskaņā ar vienošanos par pirkuma

līguma atcelšanu. Proti, gan 2007.gada 26.septembra Rīgas bāriņtiesas sēdē, gan arī konkrētajā lietā Prasītājs apliecināja, ka naudas summas, kuras

samaksātas A.K. un N.P., bija gan viņa paša, gan arī māsas un uzņēmuma naudas līdzekļi. Tiesas sēdē Prasītājs norādīja, ka viņa ieskatā minētājam nav

nozīmes. Tiesa šādam argumentam nepiekrita, jo saskaņā ar prasības pieteikumu no Atbildētājas tiek piedzīti nepieciešamie izdevumi mantojumam par

Prasītāja kā viena no līdzmantiniekiem samaksātajiem LVL 45’000. Minētais tiesas ieskatā nozīmē, ka Prasītājs vēlas no Atbildētājas piedzīt LVL

45’000, kas saskaņā ar prasības pieteikumu ir tieši paša Prasītāja naudas līdzekļi, kurus viņš atmaksāja A.K. un N.P. par atkāpšanos no pirkuma

līgumiem. Līdz ar to secināja, ka, ja arī Prasītājs aizņēmies no māsas vai sava uzņēmuma kādus naudas līdzekļus, viņam jāpierāda, ka aizņemtās naudas

summas ir atdevis. Pretējā gadījumā ir secināms, ka A.K. un N.P. samaksātās naudas summas nav Prasītāja naudas līdzekļi. Šādi pierādījumi lietā nav

tikuši iesniegti. Tādējādi, tiesai radās šaubas, vai Prasītājs ir samaksājis A.K. LVL 80’000 un N.P. LVL 100’000 par atkāpšanos no 2007.gada 6. un

7.februāra līgumiem no saviem naudas līdzekļiem.

Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka prasījums par LVL 45’000 piedziņu no Atbildētājas nav pierādīts un tāpēc noraidāms. Un tā kā atzīts, ka

nav pamata piedzīt galveno parādu, līdz ar to par nepamatotu atzina arī prasījumu par likumisko procentu piedziņu.

2014.gada 20.janvārī par iepriekš minēto tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza Prasītājs, apelācijas instances tiesai lūdzot prasību

apmierināt.

Prasītājs uzskata, ka pirmās instances tiesa, taisot spriedumu, pieļāvusi vairākus materiālo normu pārkāpumus, nepareizi vērtējusi faktiskos

apstākļus un iesniegtos pierādījumus. Tiesa ņēmusi vērā tikai Atbildētājas izteiktos paskaidrojumus, tos atzīstot par pareiziem bez atbilstošu pierādījumu

esamības, turpretī visus Prasītāja iesniegtos pierādījumu un liecinieku liecības atstājusi bez ievērības.

Atbildētāja apgalvoja, ka lieciniece A.K. ir Prasītāja dzīvesbiedre, un tiesa atzina to par pierādītu. Tomēr Prasītājam ar A.K. nav un nekad nav

bijušas tāda veida attiecības, abi ir labi tikai paziņas un bijušie kolēģi. Draudzīgas attiecības A.K. bija arī ar mantojuma atstājēju D.G. Tieši tādas pat

attiecības bija D.G. ar otru liecinieku N.P., jo citādi jau neviena no iesaistītajām personām nebūtu piekritusi slēgt savstarpējos darījumus, kam pamatā

bija savstarpējā uzticēšanās.

Atsaucoties uz Civillikuma 1838.pantu, kas noteic, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo. Pierādīt samaksu var ar visiem atļautiem

pierādījuma līdzekļiem, bet sevišķi ar rakstisku apliecinājumu jeb kvīti; samaksas saņēmējs nedrīkst atteikties to izdot parādniekam. Kvīti var izrakstīt vai

nu uz paša parāda akta, ja tāds ir, vai atsevišķi, norāda, ka iesniedzis visus pierādījumus, lai pierādītu apgalvojumu par norēķinu ar N.P. un A.K.

veikšanu. Arī N.P. un A.K. savās liecībās ir apstiprinājuši, ka naudas līdzekļus ir saņēmuši un ka pretenziju pret Prasītāju nav. Turklāt norāda, ka

Atbildētāja nekad nav apstrīdējusi ne 2007.gada 9.februārī starp D.G. kā pārdevēju un N.P. kā pircēju noslēgto pirkuma līgumu, ne 2007.gada

6.februārī starp D.G. kā pārdevēju un A.K. kā pircēju noslēgto Pirkuma līgumu, ne 2007.gada 1.augusta Vienošanos par pirkuma līguma atcelšanu, ne

2007.gada 2.augusta Vienošanos par pirkuma līguma atcelšanu. Ņemot vērā, ka šie dokumenti nekad nav tikuši apstrīdēti un tādējādi to tiesiskās sekas

ir spēkā, uzskata, ka Atbildētājai, tāpat kā citiem mantiniekiem, tie ir saistoši. Atbildētāja nekad nav apstrīdējusi to faktu, ka sakarā ar pirkuma līgumu

atcelšanu un nekustamo īpašumu atstāšanu mantojuma masā, viņai ir pienākums atmaksāt N.P. un A.K. pirkuma maksas daļu samērā ar savu mantoto

daļu. Līdz ar to uzskata, ka tiesa nevarēja Atbildētāju no šīm tiesiskajām sekām atbrīvot.

Atbildētāja tiesas sēdē mēģināja apšaubīt arī to, ka N.P. un A.K. būtu veikuši samaksu D.G. atbilstoši pirkumu līgumu noteikumiem skaidrā naudā.

Ņemot vērā to, ka Atbildētāja bija D.G. faktiskā dzīvesbiedre, uzskata, ka viņa pati varēja piesavināties visus D.G. pēc nāves atstātos skaidras un pat

bezskaidras naudas līdzekļus. Jo Atbildētāja, būdama vientuļa pensionāre, 2008.gada 12.septembrī (1,5 gadi pēc D.G. nāves) iegādājusies savā īpašumā

dzīvokli /adrese B/, par LVL 78’067,73 bez aizdevuma izmantošanas. No kā secināms, ka par šo dzīvokli Atbildētāja samaksājusi ar to naudu, ko D.G.

bija saņēmis no A.K. un N.P., jo pašai Atbildētājai nevarēja būt tādas naudas summas.

Tiesa spriedumā ir norādījusi, ka Prasītājam jāpierāda, ka LVL 45’000, ko Prasītājs vēlas piedzīt no Atbildētājas saskaņā ar prasības pieteikumu,

ir tieši paša Prasītāja naudas līdzekļi, kurus viņš atmaksāja A.K. un N.P. par atkāpšanos no pirkuma līgumiem. Pretējā gadījumā secināms, ka A.K. un

N.P. samaksātas naudas summas nav Prasītāja naudas līdzekļi. Tātad tiesa atzinusi, ka lietā ir pierādīts, ka A.K. un N.P. naudas līdzekļi saskaņa ar

vienošanām par pirkuma līgumu atcelšanu ir atmaksāti, bet tiesai ir šaubas par to, ka atmaksātā nauda ir bijusi paša Prasītāja nauda. Atsaucas uz

Civillikuma 2014.pantu, kas noteic, kad pirkuma maksai izlieto nevis pircēja paša, bet svešu naudu, tas negroza tās nozīmi, un pirktā lieta pāriet pircēja,

bet nevis viņa kreditora mantā, un norāda, ka konkrētajā gadījumā ir atmaksājis A.K. un N.P. pirkuma summas gan savā, gan pārējo mantinieku vārdā.

Prasītājs arī sniedza paskaidrojumus, ka pirkuma maksas atmaksai tika izmantoti gan viņa, gan māsas un mātes naudas līdzekļi. Un tas tikai pierāda to, ka

pārējie mantinieki par savu mantojuma daļu ir norēķinājušies. Turpretī Atbildētājas vietā bija jāsamaksā Prasītājam, un atbilstoši Civillikuma 2014.pantam

nav nozīmes tam, kādus naudas līdzekļus Prasītājs izlietoja, lai atmaksātu parādu A.K. un N.P. - savus vai aizņemtos. Tāpēc nesaprot tiesas norādi par

pierādījumiem, ka Prasītājs parādus saviem kreditoriem ir atdevis. Nav skaidrs, kādā veidā šāda pierādījuma neuzrādīšana tiesā atbrīvo pašu Atbildētāju

no pienākuma maksāt savu parādu Prasītājam kā mantojuma masas aizgādnim.

Civilprocesa likuma 203.panta trešā daļa noteic, ka pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā lietas dalībnieki, kā arī viņu tiesību pārņēmēji nav tiesīgi

citā procesā apstrīdēt tiesas nodibinātos faktus, kā arī no jauna celt tiesā prasību par to pašu priekšmetu uz tā paša pamata, izņemot šajā likumā

noteiktos gadījumus. Ar savu spriedumu, tiesa faktiski ir liegusi Prasītājam iespēju piedzīt no Atbildētājas to naudas summu, kas viņas labā tikusi

atmaksāta A.K. un N.P. Atbildētāja ir piekritusi mantot un ir saņēmusi savu mantojuma daļu, gūstot no tā peļņu, tomēr vēlas izvairīties no sava

Civillikuma 717.pantā noteiktā pienākuma. Atbildētāja tiesā sniegusi paskaidrojumus, kuros norādījusi nenotikušus faktus un savu interpretāciju par

faktiskajiem apstākļiem, taču nav apstrīdējusi ne vienu no dokumentiem, kas pamato viņas Civillikuma 717.pantā noteikto pienākumu. Līdz ar to norāda,

ka, ja Atbildētāja nepiekrīt vai uzskata kādu no iepriekš minētajiem darījumiem ar N.P. un A.K. par fiktīviem, tad viņai bija jāsniedz prasība tiesā.

Tomēr, ņemot vērā, ka Atbildētāja nevar ar pierādījumiem pamatot norādīto par doto priekšmetu, viņa prasību tiesā nav sniegusi. Savukārt, pirmās

instances tiesa akli noticējusi Atbildētājas paskaidrojumiem, kas nav pamatoti pierādījumiem, un taisījusi noraidošu spriedumu, kura vienīgais arguments

pret prasības pamatotību ir tāds, ka Prasītājs Atbildētājas vietā ir samaksājis svešu naudu. Turklāt arī šis fakts tiesā nav pierādīts un ir tikai Atbildētājas

subjektīvs apgalvojums. Ņemot vērā norādīto, uzskata, ka tiesa maldījusies par lietas faktiskajiem apstākļiem un uzticējusies nevis Prasītāja iesniegtiem

pierādījumiem un liecinieku liecībām, bet Atbildētājas mutvārdu un rakstveida paskaidrojumos norādītajam, kam ir tikai subjektīvs raksturs un kas nevar

kalpot par pierādījumu, ja nav citu likumā atļauto pierādīšanas līdzekļu, kas apliecina to patiesumu.

2014.gada 11.martā tiesā saņemti Atbildētājas rakstveida paskaidrojumi par apelācijas sūdzību, kuros apelācijas instances tiesai lūdz prasību un

apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotas.

Atbildētāja uzskata, ka tiesa sprieduma motīvu daļā ir analizējusi Prasītāja iesniegtos pierādījumus, paskaidrojumus, liecinieku liecības un pamatoti

konstatējusi, ka iesniegtie pierādījumi ir pretrunīgi, līdz ar ko prasība nav pierādīta un tāpēc tā noraidāma. Savos rakstveida paskaidrojumos jau

norādījusi, ka Prasītājs, kā D.G. mantojuma masas aizgādnis, mantojuma masā iekļāvis 1/6 domājamo daļu no zemes gabala un ēkām /adrese/, kadastra

Nr./numurs A/, un ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma /Nosaukums B/, kadastra Nr./numurs B/, nenorādot, ka šie īpašumi ir pārdoti.

Lietai ir pievienots Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2007.gada 28.maija lēmums lietā Nr.C30-1706/14, ar kuru nodibināta mantojuma

aizgādnība un šajā lēmumā ir norādīti īpašumi, uz kuriem atklājies mantojums, pamatojoties uz Prasītāja, viņa māsas un mātes pieteikumu par aizgādnības

nodibināšanu mantojumam. 2007.gada 22.martā pie zvērinātas notāres G.A.Šveides „Iesniegumā par mantojuma pieņemšanu un apstiprināšanu

mantojuma tiesībās”, kas noformēts kā notariālais akts, gan Prasītājs, gan viņa māsa un māte norādīja minētos īpašumus mantojamā mantu sarakstā. Tas,

ka šie darījumi ar A.K. un N.P. bija fiktīvi un vērsti uz to, lai Atbildētāja nevarētu šos īpašumus mantot, apliecina tālākā Prasītāja rīcība brīdī, kad

īpašumu līdzīpašnieki tiesā iesniedza prasības pret visiem mantiniekiem, lai izmantotu savas pirmpirkuma tiesībām. Šajā brīdī Prasītājs saprata, ka tiek

apdraudētas gan viņa, gan viņa radinieku mantojuma tiesības un ar atpakaļejošu datumu ar A.K. un N.P. noslēdza atcēlēja līgumus. Šos apgalvojumus

apliecina dokumenti, kurus Atbildētāja iesniegusi tiesā un pievienojusi savam 2013.gada 21.novembra iesniegumam. Situācijā, kad Prasītājs ar līgumiem

labprātīgi atcēla fiktīvi parakstītos pirkuma līgumus, Atbildētājai nebija pamata celt tiesā prasību par šo pirkuma līgumu atcelšanu. To, ka pirkuma līgumi

bija fiktīvi, apliecina arī tas, ka tie datēti dažas dienas pirms D.G. nāves. Ja tas tiešām būtu noticis, un D.G. pirkuma summas būtu saņēmis, tad

mantojuma masā Prasītājs obligāti būtu norādījis šos naudas līdzekļus, nevis norādījis īpašumus. Papildus vērš uzmanību uz to, ka Prasītājs nav iesniedzis

pierādījumus tam, ka D.G. jebkad no Prasītāja, kā pilnvarotās personas, būtu saņēmis pirkuma summas, kas arī pierādījums tam, ka pirkuma līgumi bija

fikcija.

Apelācijas sūdzībā Prasītājs norāda, ka Atbildētāja ir piesavinājusies D.G. atstātos skaidras un bezskaidras naudas līdzekļus, un par šo naudu

iegādājusies nekustamo īpašumu. Atbildētāja norāda, ka 2005.gada 23.decembrī noslēgusi pirkuma līgumu par sava nekustamā īpašuma /adrese E/,

pārdošanu par LVL 91’364, līdz ar ko viņas rīcībā bija naudas līdzekļi, lai iegādātos nekustamo īpašumu /Adrese B/. Tāpat norāda, ka ar D.G. dzīvoja

kopā, kaut arī D.G. laulība nav bijusi šķirta.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs- Prasītājs, un viņa pilnvarotā pārstāve tiesas sēdē prasību un apelācijas sūdzību uzturēja uz tajās norādītā pamata un

argumentiem.

Atbildētāja tiesas sēdē prasību neatzina un apelācijas sūdzību lūdza noraidīt, uzturot rakstveidā sniegtos paskaidrojumus.

Motīvu daļa.

Civillietu tiesu kolēģija, ņemot vērā lietas dalībnieku sniegtos paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, izvērtējusi

apelācijas sūdzības motīvus, atzīst, ka prasība ir noraidāma.

Atbildētājas iebildumu par to, ka D.G. nekustamo īpašumu pirkuma līgumiem un vienošanās par šo līgumu atcelšanu ir fiktīvs raksturs- šo darījumu

apliecinošie un tiesai iesniegtie dokumenti (pirkuma līgumi un vienošanās par to atcelšanu (lietas 1.sējuma 43.- 49.lapa) parakstīti ar atpakaļejošu datumu

nolūkā apiet Atbildētājas mantojuma tiesības un nekustamo īpašumu kopīpašnieku pirmpirkuma tiesības, Civillietu tiesu kolēģijai nav tiesību atzīt par

pamatotu, jo šāda apgalvojuma pārbaudi, atbilstoši Civilprocesa likuma 1.pantā noteiktajam, tiesai ir tiesības un pienākums veikt vien tad, ja ir celta

attiecīga prasība tiesā. Lietā nav ziņu par to, ka Atbildētāja minēto darījumu tiesiskuma apstrīdēšanai jelkad būtu cēlusi prasību tiesā un tiesa jelkad būtu

minētos darījumus atzinusi par spēkā neesošiem to fiktīvas dabas dēļ. Turklāt tiesa ņem vērā, ka Prasītāja, kā D.G. atstātā mantojuma aizgādņa,

vienošanās ar A.K. un N.P. par nekustamo īpašumu pirkuma līgumu atcelšanu ir apstiprinātas ar bāriņtiesas 2007.gada 26.septemba lēmumu (lietas

1.sējuma 23.-26.lapa), kas tādējādi, atbilstoši Civillikuma 662., 356. un 263.pantam, šos darījumus padara par neapstrīdamiem. Vadoties no minētā,

Civillietu tiesu kolēģija lietā iesniegtos pirkuma līgumus un vienošanos par to atcelšanu pušu strīda izšķiršanai atzīst par saistošiem.

Tā kā A.K. nopratināšana tiesā nav notikusi, nedz tiesai, nedz lietas dalībniekiem nav bijis iespējams realizēt Civilprocesa likuma 170.pantā

noteiktās tiesības uz jautājumu uzdošanu lieciniecei, A.K. liecībai, kas noformēta notariāla akta veidā (lietas 1.sējuma 91.- 93.lapa), vadoties no

Civilprocesa likuma 95.panta, Civillietu tiesu kolēģija pierādījuma, kas būtu iegūts Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, nozīmi nepiešķir un tādēļ to

nevērtē, jo šī liecība nav iegūta tiesas sēdē, pierādījumu nodrošināšanas vai tiesas uzdevuma kārtībā (Civilprocesa likuma 173.pants).

Prasītājs prasību pamatojis ar apstākļiem, ka līdz ar Atbildētāju un citām personām ir D.G. atstātā mantojuma līdzmantinieks un, būdams

mantojuma aizgādnis, no saviem līdzekļiem veicis izdevumus par labu šim mantojumam, ko Atbildētājai ir pienākums atlīdzināt Prasītājam līdz ar

procentiem, atbilstoši Civillikuma 717. un 721.pantam.

Pušu starpā nav strīda par faktu, ka viņi ir D.G. atstātā mantojuma līdzmantinieki, tādēļ Prasītāja atsaukšanos uz Civillikuma 717.pantu Civillietu

tiesu kolēģija atzīst par nepamatotu, jo tas regulē nevis līdzmantinieku savstarpējā tiesiskās attiecības, bet gan tiesiskās attiecības starp līdzmantiniekiem

un mantojuma atstājēja kreditoriem.

Ņemot vērā prasības priekšmetu- Prasītāja, kā D.G. atstātā mantojuma līdzmantinieka tiesības uz izdevumu, kas ieguldīti mantojumā, piedziņu no

cita līdzmantinieka- Atbildētājas, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka uz pušu strīdu ir attiecināms Civillikuma 721.pants, kas noteic līdzmantinieka atbildību

par otra līdzmantinieka izdevumiem matojumam.

Civillikuma 721.pants paredz, ka viena līdzmantinieka izdevumi mantojumam, ciktāl tie bijuši nepieciešami tā uzturēšanai vai nesuši tam

patiesu labumu, jānes visiem līdzmantiniekiem, samērā ar katra daļu. Ja kāds no viņiem nokavē atlīdzināt šos izdevumus par savu daļu, tam

jāmaksā likumiskie nokavējumi procenti. Tas nozīmē, ka tiesas uzdevums ir noskaidrot minētajā likumā normā noteiktā mantojuma jēdziena saturu

pušu strīda kontekstā un konstatēt, ka no Prasītājs līdzekļiem mantojums guvis patiesu labumu.

Pušu starpā nav strīda par to, ka Prasītājs, /pers. H/ un /pers. I/ ir D.G. atstātā mantojuma likumiskie mantiski, bet Atbildētāja- mantiniece pēc

testamenta, ar kuru D.G. ¼ daļu no visas savas mantas- testatoram piederošām kapitālsabiedrību kapitāla daļām un vērtspapīriem, visām prasījuma

tiesībām pret debitoriem, visiem naudas līdzekļiem kredītiestāžu kontos, visiem skaidras naudas uzkrājumiem, visiem dokumentiem un citiem personīgiem

papīriem, kā arī tiesībām uz nekustamiem īpašumiem- novēlējis Atbildētājai (lietas 1.sējuma 19.- 21., 60.- 61. lapa). Tiesa konstatē, ka visām šīm

personām ir apstiprinātas mantojuma tiesības uz D.G. atstāto mantojumu vienādās daļās, proti, katram ¼ domājamās daļas apmērā no visa D.G. atstātā

mantojuma, jo šo faktu apstiprina lietā iesniegtās mantojuma apliecību kopijas (lietas 1.sējuma 15.- 17., 70.-71.lapa).

Atbilstoši Civillikuma 382.pantam, mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un

saistības, kas mirušam piederējušas viņa nāves laikā. Saskaņā ar šo likuma normu noskaidrojot D.G. atstātā mantojuma sastāvu, Civillietu tiesu kolēģija

konstatē, ka uz mantojuma atklāšanās brīdi- D.G. nāves dienu (Civillikuma 655.pants), kas ir 2007.gada 16.februāris (par to pušu starpā strīda nav),

D.G. atstātā mantojuma masā faktiski ietilpa nevis nekustamā īpašuma /Nosaukums B/, kadastra Nr./numurs B/, kas sastāv no zemes gabala 32,7635 ha

platībā, ½ domājamā daļa, nekustamā īpašuma „/Nosaukums B/, kadastra Nr./numurs F/, kas sastāv no zemes gabala 13,5 ha platībā, ½ domājamā daļa

un nekustamā īpašuma /adrese A/, kadastra Nr./numurs A/, 1/6 domājamā daļa (turpmāk- Nekustamais īpašums), kā to savos iesniegumos par

mantojuma pieņemšanu notāram norādījušas abas puses (lietas 1.sējuma 15.- 17., 70.- 71., 185.- 188. lapa), bet gan, atbilstoši Nekustamā īpašuma

pirkuma līgumiem, kas noslēgti D.G. dzīves laikā, citām personām- A.K. un N.P., atdodamās šī Nekustamā īpašuma tiesības un no A.K. un N.P.

pirkuma darījumu rezultātā iegūtā pirkuma maksa. Turklāt Civillietu tiesu kolēģija konstatē, ka uz gribas pieņemt mantojumu paušanas brīdi, šāds

mantojuma sastāvs bija zināms Prasītājam un no Atbildētājas neatkarīgu iemeslu dēļ nebija zināms Atbildētājai. Puses gribu pieņemt mantojumu noteikti

izsacījušas, katra atsevišķi vēršoties pie notāra ar pieteikumu par mantojuma pieņemšanu, ko Prasītājs izdarījis 2007.gada 22.martā (lietas 1.sējuma

185.- 188., 15.- 17.lapa), bet Atbildētāja- 2007.gada 23.maijā (lietas 1.sējuma 70.- 71.lapa).

Secinājumu par mantojuma sastāvu uz tā atklāšanās un pieņemšanas brīdi Civillietu tiesu kolēģija pamato ar lietā esošām ziņām par Nekustamā

īpašuma pirkuma darījumu un vienošanos par šo darījumu atcelšanu. Proti, no pirkuma līguma par nekustamo īpašumu /Nosaukums B/, un /adrese/, ½

domājamās daļas pirkumu (lietas 1.sējuma 45.- 47. lapa) redzams, ka to uz pilnvaras pamata D.G. vārdā pircējai A.K. pārdevis Prasītājs, ar savu

parakstu līgumā apliecinot, ka pielīgto pirkuma maksu pārdevējs saņēmis pirms līguma parakstīšanas (līguma 3.2.punkts). No pirkuma līguma par

nekustama īpašuma /adrese A/, 1/6 domājamās daļas pirkumu (lietas 1.sējuma 48.- 49.lapa) redzams, ka to uz pilnvaras pamata D.G. vārdā pircējam

N.P. pārdevis Prasītājs, ar savu parakstu līgumā apliecinot, ka pielīgto pirkuma maksu pārdevējs saņēmis pirms līguma parakstīšanas (līguma 3.2.punkts).

Abi šie līgumi noslēgti D.G. dzīves laikā, attiecīgi, pirmais šeit minētais pirkuma līgums noslēgts 10 dienas līdz D.G. nāvei- 2007.gada 6.februārī, un

otrais- nedēļu pirms D.G. nāves, tas ir, 2007.gada 9.februārī, bet atcelti pēc mantojuma atstājēja nāves, attiecīgi 2007.gada 2.augustā un 2007.gada

1.augustā, par to Prasītājam kā mantojuma aizgādnim, vienojoties ar pircējiem A.K. un N.P. (lietas 1.sējuma 43.- 44.lapa). Lietā nav ziņu par to, ka ar

pirkumu iegūtās īpašuma tiesības uz Nekustamo īpašumu, pircējiem būtu nodotas, reģistrējot tās zemesgrāmatā. Tas nozīmē, ka uz D.G. atstātā

mantojuma atklāšanās brīdi, atbilstoši Civillikuma 2027.pantam, kas noteic pārdevēja pienākumu nodot pārdoto lietu pircējam, mantojuma masā ietilpa

citām personām- A.K. un N.P. atdodamās tiesības uz Nekustamo īpašumu saskaņā ar pielīgto.

To, ka uz mantojuma atklāšanās brīdi mantojuma masā ietilpa iepriekš norādīto pirkuma darījuma rezultātā pārdevēja iegūtā pirkuma maksa par

Nekustamā īpašuma pārdošanu, Civillietu tiesu kolēģija secina no tā, ka, atbilstoši pirkuma līgumos noteiktajam, pārdevējs to ieguvis LVL 180`000

apmērā un lietā nav ziņu par to, ka šos naudas līdzekļus pilnībā vai daļēji D.G. savas dzīves laikā jelkādā veidā būtu izlietojis savām vajadzībām, uz savas

nāves brīdi neatstājot tos mantojuma masā. Proti, no pirkuma līguma, kas noslēgts ar A.K. par nekustamiem īpašumiem /Nosaukums B/ izriet, ka līdzēji

pirkuma priekšmetu un līdz ar to pirkuma maksu LVL 80`000 apmērā, kas samaksāta pirms līguma parakstīšanas 2007.gada 6.februārī (līguma

3.punkts), noteikuši pēc tam, kad tiem kļuva zināms par 2007.gada 5.februāra izlīgumu starp /pers. AJ/, D.G., /pers. AK/, /pers. AL/, /pers. R/ un /pers.

AM/, ar kuru atzītas /pers. AJ/ īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /Nosaukums B/ daļu (līguma 1.3.punkts). Tas liecina, ka pirkuma maksa par

pirkuma priekšmetu samaksāta ne ātrāk par 2007.gada 5.februāri, un pretējs atzinums būtu neloģisks un pretrunā esošs Civillikuma 2004.pantam, jo

vienošanās par pirkuma maksu, līdz ar to arī tās samaksa, ir nesaraujami saistīta ar vienošanos par pirkuma priekšmetu. Līdzīgi arī no pirkuma līguma,

kas noslēgts ar N.P. par nekustamo īpašumu /adrese A/, ka līdzēji pirkuma priekšmetu un līdz ar to arī pirkuma maksu LVL 100`000 apmērā, kas

samaksāta pirms šāda līguma parakstīšanas 2007.gada 9.februārī (līguma 3.1., 3.2.punkts), noteikuši pēc tam, kad 2007.gada 5.februārī noslēgts

Lietošanas kārtības un sadales līgums starp nekustamā īpašuma /adrese C/ līdzīpašniekiem (līguma 1.3.punkts). Tas liecina, ka pirkuma maksa par

pirkuma priekšmetu samaksāta ne ātrāk kā 2007.gada 5.februārī. Ņemot vērā iepriekš norādīto, Civillietu tiesu kolēģija nodibina, ka pirkuma maksas

summu LVL 180`000 (LVL 80`000+ LVL 100`000) pircēji par Nekustamo īpašumu samaksājuši ne ātrāk kā 2007.gada 5.februārī, proti, ne ātrāk kā

11 dienas līdz D.G. nāvei, un turpmāk norādītu apsvērumu dēļ tiesa nekonstatē pamatu atzinumam, ka no Nekustamā īpašuma pārdošanas iegūtie naudas

līdzekļi pilnībā vai kādā daļā būtu izlietoti D.G. vajadzībām, tādējādi nepaliekot mantojuma masā uz mantojuma atklāšanās brīdi.

Izvērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus, Civillietu tiesu kolēģija secina, ka iepriekš norādītā pirkuma maksa pilnā apmērā kopš tās samaksas un līdz

tās atmaksas saskaņā ar vienošanos par pirkuma līguma atcelšanu (lietas 43.- 44.lapa) pircējiem- A.K. un N.P., faktiski atradās Prasītāja rīcībā. Proti,

abos pirkuma līgumos līdzēji apliecinājuši, ka Prasītājs šo darījumu D.G. vārdā slēdz saskaņā ar 2006.gada 8.februāra pilnvarojuma aktu, kas iereģistrēts

Rīgas apgabaltiesas zvērinātas notāres Arlitas Mintāles aktu un apliecinājumu reģistrā Nr./numurs/ (līgumu preambula, lietas 1.sējuma 45., 48.lapa). No

lietā iesniegtā šī pilnvarojuma akta pirmā izraksta (lietas 1.sējuma 202.- 204.lapa) redzams, ka Prasītājam ir bijis D.G. uzdevums pārvaldīt un pārzināt

visāda veida D.G. piederošos kustamos un nekustamos īpašumus, tai skaitā, to pārdodot par cenu pēc saviem ieskatiem un saņemot naudu. Izvērtējusi

pirkuma līgumos 3.2. punktā lietotā vārda pārdevējs, kam pircēji samaksājuši visu pirkuma maksu un kura paraksts apliecina naudas saņemšanu

faktu,nozīmi, ievērojot tā jēgumu, darījuma dalībnieku skaidri izsacītā un izrādītā nodoma kontekstā (Civillikuma 1505.pants), Civillietu tiesu kolēģija

atzīst, ka pirkuma maksu pircēji faktiski nodevuši Prasītājam.

Tā, no 2007.gada 6.februāra pirkuma līguma, kas noslēgts ar pircēju A.K. par nekustamo īpašumu /Nosaukums B/ pirkumu (lietas 1.sējuma 45.-

47.lapa), preambulas, kurā līdzēji norādījuši un definējuši pārdevēju, nepārprotami izriet, ka tas ir Prasītājs, kas rīkojas D.G. vārdā. Līgumā, atšifrējot

līdzēju parakstus, līdzēji pie Prasītāja paraksta norādījuši: //pers. C// kā PĀRDEVĒJS. Lietā nav ziņu par to, ka viens līguma eksemplārs, atbilstoši

6.10.punktam, būtu nodots D.G. kā līgumā definētajam pārdevējam, bet gan šī līguma kopiju, norādot, ka tā ir pareiza, prasības pieteikumam pievienojis

Prasītājs, kas liecina par to, ka Prasītāja kā pārdevēja rīcībā, atbilstoši līguma 6.10.punktam, nodots līguma eksemplārs. Lai gan no 2007.gada

6.februāra līguma 4.punkta izriet, ka tajā jēdziens pārdevējs lietots pilnvarotāja- D.G., nozīmē, ņemot vērā ar pilnvaru Prasītājam no D.G. doto

uzdevumu un līguma 4.1.punktā Prasītāja apliecināto, ka viņš līgumu noslēdzis pilnvarotāja vārdā saskaņā ar likumīgi izdoto pilnvaru, izpildot tajā

paredzēto uzdevumu, nepārkāpjot pilnvarotāja norādījumus un ievērojot viņa intereses, tiesa atzīst, ka jēdzienu pārdevējs līguma 4.punktā nav lietots tai

pat nozīmē, kā līguma 3.2.punktā. Tiesa nav pamata atzinumam, ka līguma 3.2. punktā jēdziens pārdevējs, kas lietots divkārt, būtu attiecināms uz divām

dažādām personām, tādēļ atzīst, ka ar to līdzēji apzīmējuši personu, kuras paraksts uz šī līguma apliecina naudas saņemšanas faktu, proti, Prasītāju kā

pārdevēju.

Līdzīgi, no 2007.gada 9.februāra pirkuma līguma, kas noslēgts ar pircēju N.P. par nekustamā īpašuma /adrese A/, pirkumu (lietas 1.sējuma 48.-

49.lapa), preambulas, kurā līdzēji norādījuši un definējuši pārdevēju, nepārprotami izriet, ka tā ir līgumu parakstījusī persona, no līguma redzams, ka tas

pārdevēja pusē ir Prasītājs, kas rīkojies D.G. vārdā saskaņā ar 2006.gada 8.februāra pilnvarojuma aktu. Lietā nav ziņu par to, ka viens līguma

eksemplārs, atbilstoši 11.punktam, būtu nodots D.G. kā līgumā definētajam pārdevējam, bet gan šī līguma kopiju, norādot, ka tā ir pareiza, prasības

pieteikumam pievienojis Prasītājs, kas liecina par to, ka Prasītāja kā pārdevēja rīcībā, atbilstoši līguma 11.punktam, nodots līguma eksemplārs. Līguma

6.5.punktā Prasītājs apliecinājis, ka viņš līgumu noslēdzis pilnvarotāja vārdā saskaņā ar likumīgi izdoto pilnvaru, izpildot tajā paredzēto uzdevumu,

nepārkāpjot pilnvarotāja norādījumus un ievērojot viņa intereses. Tiesa nav pamata atzinumam, ka līguma 3.2. punktā jēdziens pārdevējs, kas lietots

divkārt, būtu attiecināms uz divām dažādām personām, tādēļ atzīst, ka ar to līdzēji apzīmējuši personu, kuras paraksts uz šī līguma apliecina naudas

saņemšanas faktu, proti, Prasītāju kā pārdevēju. Šāds tiesas atzinums nav pretrunā ar liecinieka N.P. liecībām pirmās instances tiesā (lietas 1.sējuma

173.- 174.lapa), jo tās nesatur ziņas par to, ka N.P. pirkuma maksu nodevis kādai citai personai, nevis Prasītājam.

Lietā nav ziņu par to, ka, darbojoties pilnvarojuma aktā noteiktā uzdevuma saņemt pirkuma maksu ietvaros, Prasītājs no A.K. un N.P. saņemto

pirkuma maksu par Nekustamo īpašumu, atbilstoši Civillikuma 2304.panta pirmajā daļā noteiktajam pienākumam, būtu tālāk nodevis pilnvaras devējam

D.G., vai arī, ka šos naudas līdzekļus vai kādu to daļu būtu izlietojis D.G. labā, bet gan iesniegumā notāram 2007.gada 22.martā /pers. H/ un Prasītājs

savā un savas mātes /pers. AN/ vārdā norādījuši, ka mantojums atrodas viņu, kā likumisko mantinieku, faktiskajā valdījumā no mantojuma atklāšanās

dienas (lietas 1.sējuma 185.lapa). Lietā nav ziņu par to, ka mantojuma pieņemšanas brīdī jelkāda mantojuma masā ietilpstošā manta, tai skaitā naudas

līdzekļi, būtu atradušies Atbildētājas rīcībā.

Prasītāja norādīto par to, ka no Nekustamo īpašumu pārdošanas iegūto naudu savā labā ir izlietojusi Atbildētāja, 2008.gada 12.septembrī

nopērkot sev nekustamo īpašumu /Adrese B/, LVL 78`067,73 vērtībā bez aizdevuma izmantošanas, Civillietu tiesu kolēģija atzīst par nepierādītu, jo

šādu Prasītāja apgalvojumu Atbildētāja ir atspēkojusi, pierādot, ka minētā nekustamā īpašuma iegādei viņai bija pašas personiskie naudas līdzekļi

130`000 euro apmērā, ko ieguvusi no sava nekustamā īpašuma /adrese F/, pārdošanas 2005.gada 23.decembrī. Proti, ar lietā esošu izdruku no

/adrese/zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs G/(lietas 1.sējuma 130., 161.lapa) apstiprinās, ka dzīvokļa īpašumu /Adrese B/, Atbildētāja nopirka

2008.gada 12.septembrī, samaksājot par to LVL 78`067,73, bet ar lietā iesniegtā 2005.gada 23.decembra pirkuma līguma kopiju (lietas 2.sējuma 14.-

17.lapa) apstiprinās, ka, 2005.gada decembrī pārdodot savu dzīvokļa īpašumu /adrese/, Atbildētāja ir ieguvusi naudas līdzekļus- 130`000 euro (atbilst

LVL 91`364,52), kas pārsniedz pirkuma maksu par dzīvokļa īpašumu /Adrese B/, par LVL 13`296,79.

Tiesa atzīst par pierādītu Atbildētājas norādītu faktu, ka viņai uz mantojuma atklāšanās un pieņemšanas brīdi nebija zināms par darījumiem ar D.G.

Nekustamo īpašumu un šo darījumu rezultātā iegūtiem naudas līdzekļiem, jo, kā jau iepriekš tiesa nodibinājusi, D.G. atstātais mantojums atklājies

2007.gada 16.februārī, un Atbildētāja izteikusi gribu to pieņemt 2007.gada 23.maijā, bet no Prasītāja 2007.gada 12.septembra paziņojuma Atbildētājai,

kura saņemšanu ar savu parakstu Atbildētāja apstiprinājusi 2007.gada 17.septembrī (lietas 1.sējuma 41.lapa), izriet, ka vien 2007.gada 17.septembrī

Prasītājs ir informējis Atbildētāju gan par Nekustamā īpašuma pirkuma darījumiem un ar tiem noteikto pirkuma maksu, gan par to, ka 2007.gada 1. un

2.augustā noslēgtas vienošanās par minēto pirkuma līgumu atcelšanu un pirkuma maksas atmaksu pircējiem pilnā apmērā. Pierādījumus tam, ka

Atbildētājai par darījumiem ar Nekustamo īpašumu būtu darīts zināms vai viņai par to būtu bijis jāzina līdz 2007.gada 17.septembrim, tiesa nekonstatē.

Tai pat laikā tiesa norāda, ka uz mantojuma atklāšanās un pieņemšanas brīdi no Prasītāja puses, Prasītājs par 2007.gada februārī veiktajiem pirkuma

darījumiem nevarēja nezināt, jo, kā jau iepriekš nodibināts, pats veica šos darījumus uz D.G. izdotās pilnvaras pamata, turklāt, saņemot līgumos noteikto

pirkuma maksu.

Vadoties no iepriekš norādītā kopumā, Civillietu tiesu kolēģija konstatē, ka pieteikumā notāram par mantojuma pieņemšanu abas puses kļūdaini

norādījušas, ka mantojuma masā ietilpst Nekustamais īpašums, nevis, atbilstoši, Nekustamā īpašuma pirkuma līgumiem, kas noslēgti D.G. dzīves laikā,

citām personām- A.K. un N.P., atdodamās šī Nekustamā īpašuma tiesības un no A.K. un N.P. pirkuma darījumu rezultātā iegūtā pirkuma maksa, uz

kuras ¼ daļu, atbilstoši D.G. atstātajam testamentam, mantojumam atklājoties bija tiesības arī Atbildētājai, bet kura pilnā apmērā palika Prasītāja

pārvaldībā.

No lietā esošas Rīgas bāriņtiesas 2007.gada 27.jūnija lēmuma Nr./numurs/kopijas (lietas 1.sējuma 11.- 13., 67.- 69.lapa) redzams, ka citastarp

ņemot vērā arī Prasītāja bāriņtiesas sēdē norādīto, ka, tā kā saskaņā ar mantojuma atstājēja- D.G., izdoto pilnvaru kārtojis D.G. darījumus, viņam viss ir

zināms par mantojuma atstājēja mantu, saistībām un tiesvedībām, bāriņtiesa 2007.gada 27.jūnijā nolēma iecelt Prasītāju par aizgādni 2007.gada

16.februārī mirušā D.G. atstātajam mantojumam. Atbilstoši Civillietu tiesas kolēģijas konstatētajam par D.G. atstātā mantojuma masu, tas nozīmē, ka

vienīgā persona, kas bija pārvaldīja mantojumu, tai skaitā, no Nekustamā īpašuma pārdošanas iegūto pirkuma maksu LVL 180`000 apmērā un citām

personām (A.K. un N.P.) atdodamās Nekustamā īpašuma tiesības, bija Prasītājs. Lietā nav ziņu par to, ka Prasītājam būtu likti jelkādi šķēršļi, tai skaitā

no Atbildētājas puses, šī pienākuma izpildei un nepieciešamību veikt izdevumus mantojumam no saviem līdzekļiem. Proti, ja, sekojot norādītajam par

prasības pamatu (ka Prasītājs mantojumu no A.K. un N.P. nododamām tiesībām uz Nekustamo īpašumu, atsvabinājis uz savu līdzekļu rēķina) pieņemtu,

ka Prasītājs mantojuma patiesa labuma nodrošināšanai un pirkuma maksas atmaksai, izpildot vienošanos par pirkuma līgumu atcelšanu (lietas pirmā

sējuma 43.- 44.lapa), ir ieguldījis savu naudu, nevis mantojuma masā ietilpstošo Nekustamo īpašumu pirkuma līgumos noteikto un Prasītāja saņemto

pirkuma maksu, tad tā rezultātā mantojuma masā būtu bijis jāpaliek gan Nekustamajam īpašumam, gan par to no A.K. un N.P. saņemtajai pirkuma

maksai LVL 180`000 apmērā, taču tad šāds pieņēmums būtu pretrunā vienošanās par pirkuma līgumu atcelšanu, kuras saskaņā ar tiesas jau iepriekš

norādīto, atbilstoši Civillikuma 662., 356. un 263.pantam, kļuvušas neapstrīdamas līdz ar to apstiprināšanu bāriņtiesā, mērķi, jēgu un saturu, kas liecina

par to, ka ar šīm vienošanās Prasītājs, kā mantojuma aizgādnis, ir atsvabinājis mantojumu no A.K. un N.P. nododamām Nekustamā īpašuma tiesībām,

atdodot tiem mantojuma masā ietilpstošo pirkuma maksu pilnā apmērā. Citiem vārdiem, no vienošanās mērķa, jēgas un satura izriet, ka to rezultātā ir

nodrošināta mantojuma masa atbilstoši tai, kas norādīta notāram, iesniedzot pieteikumu par mantojuma pieņemšanu un atbilstoši tai, kas norādīta

līdzmantiniekiem izsniegtajās mantojuma apliecībās.

Vadoties no iepriekš norādītā kopumā, Civillietu tiesu kolēģija nodibina, ka vienošanās izpilde- pirkuma maksas atmaksa A.K. un N.P., nav

Prasītāja izdevumi mantojumam Civillikuma 721.panta izpratnē, un tādēļ atzīst, ka nepastāv likumā noteikta pamata Prasītāja prasības apmierināšanai.

Turklāt apelācijas sūdzībā paustie iebildumi pret pirmās instances tiesas spriedumu, nerada pamatu pirmās instances tiesas sprieduma grozīšanai vai

pretēja sprieduma taisīšanai apelācijas instances tiesā.

Ievērojot Civilprocesa likuma 432.panta piektajā daļā noteikto pienākumu motivēt attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu, Civillietu tiesu

kolēģija norāda, ka pirmās instances tiesas spriedumu, vadoties no Civillietu tiesu kolēģijas sprieduma motīvu daļā minētiem nodibinātiem faktiem, tā

atzīst par pēc būtības atbilstošu lietā konstatējamiem faktiskajiem apstākļiem un piemērojamām materiālo tiesību normām, bet pievienoties pirmās

instances tiesas motīviem apelācijas instances tiesai nebija pamata, jo tie nav pietiekami.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 140.panta sesto daļu, noraidot prasību, tiesa spriedumā atceļ prasības nodrošinājumu. Prasības nodrošinājums

saglabājas līdz dienai, kad spriedums stājas likumīgā spēkā. Izpildot šī panta prasības, ir atceļams prasības nodrošinājums, kas noteikts ar Rīgas pilsētas

Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 12.aprīļa lēmumu.

Civilprocesa likuma 44.panta trešā daļa noteic, ka noraidot prasību, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu

atbildētājam. No lietas materiāliem redzams, ka Atbildētājai lietā juridisko palīdzību sniedza zvērināta advokāte Inta Saatčiāne (lietas 1.sējuma 85.,

2.sējuma 12.lapa), un lietā iesniegti pierādījumi tam, ka Atbildētājai radušies ar lietas vešanu saistītie izdevumi- advokāta palīdzības apmaksai 345,76

euro (LVL 243 = LVL 121 + LVL 122, lietas 1.sējuma 205.-206.lapa). Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka minētā summa nepārsniedz Civilprocesa

likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta c) apakšpunktā paredzēto apmēru- izdevumi faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par 5 % no prasības summas

(88’357,65 euro x 5 %), tādējādi no Prasītāja par labu Atbildētājai piedzenami ar lietas vešanu saistītie izdevumi- advokāta palīdzības apmaksai 345,76

euro apmērā.

Bez tam Atbildētājai ir radušies tiesas izdevumi sakarā ar liecinieka N.P. nopratināšanu tiesā (lietas 1.sējuma 87.lapa), kas, atbilstoši Civilprocesa

likuma 38.panta pirmās daļas 5.punktam un 41.panta pirmajai daļai, piedzenami no Prasītāja par labu Atbildētājai 4,27 euro (LVL 3) apmērā.

Ievērojot, ka celtā prasība tiek noraidīta, atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta otrajai daļai, iepriekš nesamaksāto tiesas izdevumu samaksas

valstij pienākums gulstas uz Prasītāju. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir ar tiesas

pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu, izsniegšanu un tulkošanu saistītie izdevumi. Atbilstoši lietā esošajai Uzziņas lapām, Pavēstu uzziņai un

Izziņai ar lietas izskatīšanu saistītajiem izdevumiem, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi pirmajā instancē ir 15,51 euro (LVL 10,90) un apelācijas

instancē- 3,98 euro (LVL 2,80, lietas 1.sējuma 1., 2.sējuma 1., 4., 23.lapa), kas kopā veido 19,49 euro (LVL 13,70). Līdz ar to, ievērojot Prasītāja

sākotnēji samaksātos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus- 4,70 euro (LVL 3,30, lietas 1.sējuma 2.lapa), no Prasītāja valsts ienākumos piedzenami

iepriekš nesamaksātie izdevumi 14,79 euro apmērā (LVL 10,39, t.i., 19,49 euro – 4,70 euro).

Termiņš sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu tiek noteikts, ievērojot Civilprocesa likuma 204.1panta noteikumus,

proti, 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās brīža. Šajā termiņā valsts labā piedzenamo tiesas izdevumu samaksu apliecinoši dokumenti iesniedzami

Rīgas apgabaltiesā.

Rezolutīvā daļa.

/pers. C/ prasību pret /pers. E/ par parāda piedziņu noraidīt.

Atcelt ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 12.aprīļa lēmumu civillietā Nr.C32303511 noteikto prasības nodrošinājumu- ķīlas tiesību

atzīmi /adrese/zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs E/uz /pers. E/ piederošo nekustamo īpašumu /Adrese B/, kadastra Nr./numurs D/, un ķīlas tiesību

atzīmi /adrese/zemesgrāmatu nodaļas /adrese/zemesgrāmatu nodalījumā Nr./numurs/ uz /pers. E/ piederošo 1/8 domājamo daļu no nekustamā īpašuma

/Nosaukums B/, kas atrodas /adrese/, kadastra Nr./numurs B/.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. E/, personas kods /personas kods/, tiesāšanās izdevumus 350,03 euro (trīs

simti piecdesmit euro un 3 centus).

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 14,79 euro (četrpadsmit euro un 79

centus).

Sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu noteikt termiņu- 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Labprātīgi

izpildot spriedumu daļā par tiesas izdevumu piedziņu valsts labā, norādītajā termiņā maksājumu apliecinošu dokumentu iesniegt Rīgas apgabaltiesā.

Spriedumu var pārsūdzēt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas,

kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2014.gada 16.jūnijā.

Tiesneses Ž.Žimante

G.Ozoliņa

S.Sēbriņa