Air Baltic dismissed for failing to verify passenger visa validity before flight to Latvia.

Lietas Nr. 133040313

Lietas arhīva Nr. 104AA-0675-14/12

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2014.gada 17.oktobrī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnesis B.Geimans,

tiesneses I.Jansone, L.Kuzmane,

izskatot rakstveida procesā apelācijas kārtībā administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar AS „Air Baltic

Corporation”, reģ.nr./reģistrācijas numurs/, iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2014.gada

14.marta spriedumu,

konstatēja:

2013.gada 08.februārī Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes lidostas „Rīga” I kategorijas

robežkontroles punkta inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu sērija AA Nr.066893, par to,

ka 2013.gada 8.februārī AS „Air Baltic Corporation” (turpmāk -pārvadātājs) ar avioreisu BT-413 (Minska-Rīga)

uz Latvijas Republiku atveda Baltkrievijas pilsoni /pers. C/ (turpmāk - persona), dzimušu /datums/, kas uzrādīja

Baltkrievijas pilsoņa pasi Nr./pases numurs/, kuras derīguma termiņš ir mazāks par 3 mēnešiem

(15.12.2010.-25.04.2013.).

Papildus persona uzrādīja Šengenas valstu (Igaunijas) „C” kategorijas daudzreizējās vīzas Nr./numurs/

ielīmi, kuras derīguma termiņš bija beidzies (derīguma termiņš 28.02.2011.-25.01.2013.).

Tādējādi persona mēģināja šķērsot Latvijas Republikas valsts robežu lidostas „Rīga” robežkontroles

punktā bez vīzas vai uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā vai citu Šengenas valstu teritorijā. Protokolā

secināts, ka pārvadātājs pārkāpis Imigrācijas likuma 21.panta pirmo daļu un izdarījis Latvijas administratīvā

pārkāpuma kodeksa (turpmāk – LAPK) 114.2 pantā noteikto pārkāpumu (l.l.41).

2013.gada 8.februārī personai sastādīts ieceļošanas atteikums pie robežas Nr.901-13032 (C)

(turpmāk-ieceļošanas atteikums) (l.l.46).

Ar Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes priekšnieka p.i./pers. D/ 2013.gada 27.februāra lēmumu

Nr.829-900-AA066893 AS “Air Baltic Corporation” piemērots administratīvais sods – naudas sods 3272,61

eiro (Ls 2300) apmērā (l.l.39)

Ar Valsts robežsardzes priekšnieka 2013.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.52 (l.l.16-27), labojot to daļā par

naudas sodu ar 2013.gada 17.aprīļa lēmumu Nr.62 (28-29), grozīts Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes

priekšnieka p.i. 2013.gada 27.februāra lēmumā Nr.829-900-AA066893 noteiktais naudas sods no 3272,61

eiro (Ls 2300) uz 2418,88 eiro (Ls 1700).

Ar Rīgas rajona tiesas 2014.gada 14.marta spriedumu (turpmāk – spriedums) atstāts negrozīts Valsts

robežsardzes 2013.gada 11.aprīļa lēmums Nr.52 (labots ar 2013.gada 17.aprīļa lēmumu Nr.62), bet AS „Air

Baltic Corporation” sūdzība noraidīta (l.l.59-82).

Par minēto spriedumu AS „Air Baltic Corporation” (turpmāk – sūdzības iesniedzēja) iesniedza apelācijas

sūdzību, kurā lūdz izprasīt no Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes informāciju par pamatojumu, ar kādu

personai atļauts ieceļot un ar kādiem nosacījumiem šī atļauja sniegta, un atcelt spriedumu daļā par naudas

soda noteikšanu administratīvā pārkāpuma lietā.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka sprieduma nepareizība izpaužas tādējādi, ka ir kļūdaini piemērots

Padomes Direktīvas 2001/51/EK (2001.gada 28.jūnijs), ar kuru papildina 26.pantu Konvencijā, ar ko īsteno

1985.gada 14.jūnija Šengenas Līgumu (turpmāk - Direktīva) 4.pants un 6.pants, kā arī Direktīvas preambulas

1.punktā un 5.punktā noteiktie Direktīvas mērķi.

Sūdzības iesniedzēja atsaucoties uz Direktīvas 4.pantu, norāda, ka Direktīvas mērķis ir apkarot nelegālo

imigrāciju, nevis par katru formālu pārkāpumu sodīt pārvadātāju, atsaucoties uz Direktīvas 6.pantu, Direktīvas

preambulas 1. un 5.punktu, norāda, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina tas, ka ikvienā prāvā pret pārvadātājiem,

kuras dēļ var piemērot sankcijas, var efektīvi izmantot tiesības uz aizstāvību un tiesības iesniegt apelāciju

attiecībā uz šādiem lēmumiem.

Sūdzības iesniedzēja arī norāda, ka Latvijas Republikas tiesībās Direktīva tiek ievesta caur LAPK 114.2

pantu. Vērtējot LAPK 114.2 panta piemērošanas priekšnosacījumus, ir jāvērtē arī Direktīvā noteiktie mērķi.

Šāda atziņa izriet no ES tiesību pārākuma principa.

Atbilstoši likuma “Par aviāciju” 112.pantam un Imigrācijas likuma 21.panta pirmajai daļai sūdzības

iesniedzēja atzīst savu pienākumu pārbaudīt pasažieru ceļošanas dokumentus, ņem vērā Šengenas Robežu

kodeksa un Vīzu kodeksa noteikumus atbilstoši likumības principam un Eiropas Savienības (turpmāk-ES)

tiesību pārākuma principam.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka ierodoties Latvijas Republikā, pasažieris nekavējoties neuzrādīja visus

nepieciešamos ceļošanas dokumentus, kas pamatotu tiesības ieceļot Šengenas valstu teritorijā. Tomēr

atbilstoši Šengenas Robežu kodeksa un Vīzu kodeksa prasībām, VR (Valsts robežsardze) atļāva pasažierim

ieceļot.

VR šajā gadījumā ir ievērojusi Vīzu kodeksa noteikumus par atļauju ieceļot Šengenas teritorijā attiecībā

pret pasažieri, bet nav ievērojusi attiecībā pret pārvadātāju. Tādējādi spriedumā nepamatoti nav izvērtēts Vīzu

kodeksa 35.pants, kas regulē vīzu izsniegšanu pie ārējās robežas. Nesenais ES tiesas spriedums lietā C-

84/12 rāda, ka VR ir pienākums izvērtēt katru gadījumu individuāli un gadījumos, kad vīza netiek izsniegta, tas

var tikt attiecināts tikai uz Vīzu kodeksa 32.panta 1.punktā un 35.panta 6.punktā uzskaitītajiem vīzas atteikuma

pamatojumiem. Vīzas izskatīšanas process nosaka, ka VR ir pienākums izvērtēt gan vispārējo situāciju, gan

individuālo situāciju, kāda skar trešās valsts pilsoni. Neievērojot šos norādītos tiesību aktus, tiktu veicināta

prakse, kas pieļauj VR procesuālus pārkāpumus un aizskar cilvēka cieņu. VR ir pienākums izvērtēt katru

gadījumu individuāli un izvērtēt iespējas piešķirt vīzu trešās valsts pilsonim arī pie valsts ārējām robežām.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka trešās valsts pilsonis ir ielaists Latvijā, kas tieši norāda, ka, pirmkārt,

nelegālās imigrācijas risks nav konstatēts, tāpat kā nav konstatēti jebkādi citi Vīzu kodeksā noteiktie šķēršļi un

persona ir tiesīga uzturēties Šengenas teritorijā.

Vadoties no VR dotās atļaujas pasažierim ieceļot, sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šajā lietā pret

pārvadātāju nav jāpiemēro naudas sods. Atļaujot pasažierim ieceļot un vienlaicīgi piemērojot sodu

pārvadātājam, tiek pārkāpts Direktīvas 4. un 6.pants. Tāpat soda piemērošana nonāk pretrunā ar Direktīvas

preambulas 1. un 5.punktā noteiktajiem mērķiem. Saskaņā ar Direktīvu, sodam jābūt samērīgam, bet VR un

tiesām ir jādod pārvadātājam tiesības efektīvi izmantot pārsūdzības mehānismu un iesniegt apelāciju. Ja

pārvadātājs nevar aizstāvēt savas intereses un izmantot tiesības uz efektīvu aizsardzību pārsūdzēt tam

noteiktos naudas sodus, Direktīvas noteikumi faktiski zaudē jēgu un ES tiesību pārākuma princips Latvijas

Republikā nedarbojas. Tāpat tiek pārkāpts samērīguma princips, kas ir noteikts ar ES līguma 5.panta

4.punktu. ES tiesas judikatūrā plaši skaidrots, ka šis princips jāpiemēro tā, lai līdzekļi, kurus valsts pielieto,

īstenojot ES tiesību normas, būtu atbilstoši attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķu īstenošanai un

nepārsniegtu, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu.

Sūdzības iesniedzēja arī norāda, ka apelācijas iesniegšana pati par sevi kā procesuāla darbība nerada

taisnīgumu, ja sūdzības iesniedzējai vispār ir liegtas tiesības pēc būtības izmantot tiesības uz aizstāvību.

Nebūtu uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzību situācija, kurā tiek sodīts pārvadātājs neatkarīgi no

jebkādiem apstākļiem, kas attiecas uz lietu. Spriedumā nav ņemts vērā, ka gadījumos, kad trešās valsts

pilsonis ir ielaists dalībvalstī, bet pārvadātājs tomēr tiek sodīts, rada situāciju, ka pārvadātājs nevar sevi

efektīvi aizstāvēt saskaņā ar Direktīvas 6.pantu, jo trešās valsts pilsonis ir ielaists valstī, bet pārvadātājs tomēr

tiek sodīts. Šajā situācijā faktiskie apstākļi nepamato noteikto sodu kā samērīgu.

Par augstāk minēto apelācijas sūdzību Valsts robežsardze (turpmāk - iestāde) iesniedza

paskaidrojumu, kurā norādīja, ka sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzība kopumā ir nepamatota un ir

noraidāma, argumentējot to sekojoši:

1 . Sakarā ar sūdzības iesniedzējas norādīto (sk. sūdzības 1.lpp. 2.rindkopu), ka nepareizi piemēroti

Direktīvas 2001/51/EK 4. un 6.pants, kā arī preambulas 1. un 5.punktā noteiktie mērķi, iestāde paskaidro, ka

Direktīvas normas, kā ES tiesību atvasināta akta normas, dalībvalstij ir obligātas pēc tam, kad tās ietvertas

nacionālajos normatīvajos aktos (sk. konsolidēto Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk-EKDL)

249.panta pirmo un otro daļu).

Saskaņā ar EKDL 249.pantu “direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā

uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu varas iestādēm noteikt to sasniegšanas formas un metodes”. No

minētās normas izriet, ka:

1) direktīvu adresāti ir tikai pašas dalībvalstis (viena, vairākas vai visas atkarībā no situācijas);

2) direktīvas ir saistošas tikai pašām dalībvalstīm, tāpēc, lai direktīvā noteiktās normas kļūtu saistošas

arī privātpersonām, direktīvas normas ir jāpārņem nacionālajā tiesību sistēmā;

3) dalībvalsts, pārņemot direktīvu normas nacionālajā tiesību sistēmā, var brīvi atbilstoši savas

nacionālās tiesību sistēmas prasībām izvēlēties pārņemšanas formu un metodes, vienlaikus nodrošinot, lai

direktīvas pārņemšanas rezultātā tiktu sasniegts direktīvas mērķis.

Iestāde atsaucas uz 2003.gada 20.martā Saeimā pieņēmtā likuma ,,Par Apvienoto Nāciju Organizācijas

Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokolu pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa

zemes, jūras un gaisa ceļiem” 1.pantu, kas paredz, ka 2000.gada 15.novembra Apvienoto Nāciju

Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokols pret migrantu nelikumīgu

ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem (turpmāk - Protokols) ar šo likumu tiek pieņemts un apstiprināts.

Protokola 2.pants nosaka, ka šī Protokola mērķis ir novērst un apkarot migrantu nelikumīgo ievešanu, kā

arī šajā nolūkā veicināt sadarbību starp dalībvalstīm, vienlaicīgi nodrošinot nelikumīgi ievesto migrantu tiesību

aizsardzību. Protokola 3.pantā nodrošināšana, nolūkā tieši vai netieši iegūt kādu finansiālu vai citādu labumu,

lai kādā dalībvalstī varētu nelikumīgi iebraukt persona, kas nav tās pilsonis vai arī pastāvīgais iedzīvotājs, tiek

definēta kā migrantu nelikumīga ievešana. Savukārt robežas šķērsošana, neievērojot nepieciešamos

noteikumus likumīgai iebraukšanai uzņemošajā valstī, tiek definēta kā nelikumīga iebraukšana.

No minētā konstatējams, ka jebkurā gadījumā robežas šķērsošana, neievērojot nepieciešamos

noteikumus likumīgai iebraukšanai uzņemošajā valstī, tiek definēta kā nelikumīga iebraukšana, savukārt šādu

personu atvešana uz Latvijas Republiku, gūstot no tā finansiālu vai citādu labumu, vērtējama kā migrantu

nelikumīga ievešana.

Protokola 11.panta 4.daļā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu

sankcijas komercpārvadātājiem par Protokola 11.panta 3.daļā minēto saistību pārkāpumiem.

Iestāde atsaucas uz Direktīvas preambulas 1. un 4.punktu, Eiropas Komisijas 2006.gada 19.jūlija

paziņojumu (COM(2006) 402 galīgā redakcija) par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas

politikas prioritātēm (SEC(2006) 964}{SEC(2006) 965}{SEC(2006) 1010) (turpmāk - paziņojums), paziņojuma

5., 11. un 53.punktu un Eiropas Savienības Padomes Direktīvas 2004/82/EK (2004.gada 29.aprīlis) par

pārvadātāju pienākumu darīt zināmus datus par pasažieriem (turpmāk - Direktīva 2004/82/EK) preambulas

7.punktu un norāda, ka pienākumi, kas jānosaka pārvadātājiem saskaņā ar Direktīvu 2004/82/EK, papildina

pienākumus, kuri noteikti saskaņā ar 26.pantu Šengenas Konvencijā, ar ko īsteno 1985.gada 14.jūnija

Šengenas līgumu un kas ir papildināta ar Padomes Direktīvu 2001/51/EK, un šiem abu veidu pienākumiem ir

viens mērķis- ierobežot migrācijas plūsmas un apkarot nelegālo imigrāciju.

Atsaucoties uz Iekšlietu ministrijas 2005.gada 25.jūlija informatīvo paziņojumu ,,Par Eiropas Savienības

direktīvu 2001/55/EK, 2001/51/EK, 2002/14/EK, 2002/15/EK, 2002/90/EK un 2003/9/EK ieviešanu Latvijas

Republikas nacionālajos normatīvajos aktos”, norāda, ka Padomes direktīva 2001/51/EK ir ieviesta,

transponējot to Imigrācijas likumā un LAPK.

Bez tam atsaucoties uz Imigrācijas likuma 21.panta pirmo daļu redakcijā līdz 2014.gada 1.janvārim un

LAPK 114.2 pantu redakcijā līdz 2014.gada 1.janvārim, iestāde secina, ka no Imigrācijas likuma 21.panta un

LAPK 114.2 panta izrietošais pārvadātāja pienākums un atbildība ir viens no likumdevēja līdzekļiem direktīvas

mērķa sasniegšanai, transponējot (pārņemot) direktīvas normas, tādējādi izpildot direktīvas prasības.

Iestāde pievienojas Rīgas apgabaltiesas 2013.gada 20.septembra sprieduma (lietā Nr.142286212)

4.lpp. 10.rindkopā secinātajam un 16.rindkopā norādītajam, kā arī, atsaucoties uz iepriekš minētā paziņojuma

4., 5., 11. un 53.punktu, norāda, ka Eiropas Komisija minētajā paziņojumā ir atzinusi, ka nelegālās imigrācijas

novēršanā īpaši nozīmīgs ir pārvadātājam uzliktā pienākuma izpilde, proti, pārbaudīt pārvadājamo ārzemnieku

ieceļošanas dokumentus, nolūkā nepārvadāt uz Šengenas dalībvalstu ārējām robežām personas bez

ieceļošanas tiesībām.

Iestādes kompetencē neietilpst vērtēt vai noteikt kārtību, kādā pārvadātājam jāveic savs Imigrācijas

likuma 21.pantā noteiktais pienākums -dokumentu pārbaude, lai novērstu personu bez nepieciešamajiem

dokumentiem iekļūšanu lidmašīnā, lai ieceļotu Latvijas Republikā.

Iestāde arī atsaucas uz Čikāgas 1944.gada Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju 9.pielikuma

,,Pārvadātāju atvieglošanas pasākumi” (turpmāk - Čikāgas Konvencijas 9.pielikums) 3.43. un 3.45.punktu un

likuma “Par aviāciju” 112.pantu.

Bez tam iestāde nenoliedz, ka savu tiesību aktos noteikto pienākumu pārvadātājs var realizēt arī ar

starpnieka palīdzību, bet vienlaikus norāda, ka, ja nodibinot līgumsaistības netiek panākts nepieciešamais

mērķis, pārvadātājam ir jāizvērtē iespējas veikt pārbaudi ar savu darbinieku resursiem, ko var veikt jebkurā

laikā pēc saviem ieskatiem līdz pat brīdim līdz atvestās personas dodas veikt robežpārbaudi, atbilstoši

Čikāgas konvencijas 9.pielikuma 3.43. un 3.45.punktam.

Iestāde arī norāda, ka minētais sasaucas ar konvencijas, ar kuru īsteno Beniluksa Ekonomikas

savienības valstu valdību, Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Francijas Republikas valdības

1985.gada 14.jūnija Šengenas Līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām

(1990.gada 13.jūnijs) (turpmāk - Šengenas konvencija) 26.panta 1.punktā noteikto, atsaucoties arī uz 26.panta

2.punktu, norāda, ka minētās tiesību normas Šengenas konvencijā nepārprotami norāda uz pārvadātāja

atbildību par pārvadātās personas atvešanu ar nederīgiem ceļošanas dokumentiem un turpmākām saistībām,

kas izriet no administratīvā pārkāpuma.

Bez tam iestāde norāda, ka pārvadātājam pirms lidojuma vajadzēja un tas varēja atturēt personu

(Baltkrievijas pilsoni /pers. C/) no mēģinājuma ieceļot Latvijas Republikā, norādot uz to, ka personas

uzrādītajai Čehijas uzturēšanās atļaujai (pareizi- Igaunijas „C” kategorijas daudzreizējās vīzai) beidzies

derīguma termiņš, proti, personai nav nepieciešamo dokumentu ieceļošanai Latvijas Republikā.

2. Sakarā ar sūdzības iesniedzējas argumentu par pārvadātājam piemērotā soda nesamērīgumu

(sk.sūdzības 2.lapā 6.rindk.), iestāde atsaucoties uz LAPK 114.2 pantu, kas bija redakcijā līdz 2005.gada

24.janvārim, Direktīvas preambulas 1.punktu, norāda, ka LAPK 26.panta norma iekļauta LAPK I nodaļā

“Vispārējā daļa”, kurā noteiktas LAPK iekļauto tiesību normu sankciju robežas kopumā. Savukārt LAPK II

Sevišķajā daļā noteiktas naudas sodu robežas katram konkrētam administratīvajam pārkāpumam. Līdz ar to,

piemērojot administratīvo sodu, ir jāievēro LAPK II Sevišķajā daļā katra konkrētā pārkāpuma sankcijā noteiktās

naudas sodu robežas.

Iestāde atsaucas arī uz LAPK 32.panta pirmo un otro daļu, norādot, ka sūdzības iesniedzējam

konkrētajā gadījumā piemērots naudas sods Ls 1800 apmērā (pareizi Ls 1700), ņemot vērā, ka minimālais

sods, kas paredzēts LAPK 114.2 panta sankcijā (LAPK redakcijā līdz 2014.gada 1.janvārim) ir Ls 1700 par

vienas personas atvešanu, bet maksimālais Ls 2800, proti, iesniedzējam piemērots naudas sods ir normas

sankcijā noteiktais minimālais sods.

Iestāde norāda, ka konkrētajā gadījumā, pārvadātāja atvestajai personai nebija ieceļošanai Latvijas

Republikā nepieciešamie dokumenti, proti, ne tikai nebija derīga vīza, bet arī nederīgs ceļošanas dokuments,

t.i., pases derīguma termiņš bija mazāks kā trīs mēneši, tāpēc Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldei

piemērojot administratīvo sodu bija jāievēro LAPK 114.2 pantā noteiktās naudas soda robežas.

Vienlaicīgi iestāde norāda, ka ievērojot Direktīvas 2001/51/EK 4.pantu, dalībvalstīm jāveic attiecīgi

pasākumi, lai nodrošinātu to, ka sankcijas, kas piemērojamas pārvadātājiem atbilstoši Šengenas Konvencijas

26.panta 2. un 3.punkta noteikumiem, ir preventīvas, efektīvas un samērīgas un:

a) katrai pārvadātajai personai piemērojamā naudas soda maksimālais apjoms nav mazāks par 5000

euro vai līdzvērtīgu apjomu vietējā valūtā atbilstoši maiņas kursam, kas publicēts Oficiālajā Vēstnesī

2001.gada 10.augustā, vai

b) katrai parvadātajai personai piemērojamā naudas soda zemākais pieļaujamais apjoms nav mazāks

par 3000 euro vai līdzvērtīgu summu vietējā valūtā atbilstoši maiņas kursam, kas publicēts Oficiālajā Vēstnesī

2001.gada 10.augustā, vai

c) tā soda maksimālais apjoms, ko uzliek kā vienreizēju maksājumu par katru pārkāpumu, nav mazāks

par 500000 euro vai līdzvērtīgu summu vietējā valūtā atbilstoši maiņas kursam, kas publicēts Oficiālajā

Vēstnesī 2001.gada 10.augustā, neatkarīgi no pārvadāto personu skaita.

No minētā secināms, ka ES tiesību normās ir izvērtēts šādu pārkāpumu raksturs, pārkāpuma kaitīguma

pakāpe un apdraudēto interešu nozīmīgums, un noteikta obligāta prasība dalībvalstīm minimālā naudas soda

robežai, proti, 3000 euro, tādējādi atzīstot, ka personu pārvadāšana bez dokumentiem, kas nepieciešami

ieceļošanai Latvijas Republikā vai citu Šengenas līguma dalībvalstu teritorijā, neatkarīgi no šāda pārkāpuma

sekām, ir atzīstams par tik smagu pārkāpumu, ka sods nevar būt nesamērīgi mazs.

Vienlaicīgi iestāde atsaucas uz Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 28.marta sprieduma lietā

Nr.142238211 4.lapā 5.rindkopu, Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.133071813

norādīto, ka „(..)likumdevējs ir devis rīcības brīvību pārkāpuma apstākļu izvērtēšanai un atbilstošas naudas

soda apmēra noteikšanai, taču neparedz tiesības noteikt sodu ārpus panta sankcijas robežām, pretēji

sūdzības iesniedzēja sniegtajai interpretācijai”.

3. Sakarā ar sūdzības iesniedzējas argumentu, ka pārvadātājam ir liegtas tiesības pēc būtības izmantot

tiesības uz aizstāvību (sk.sūdzības 2.lpp. 5.rindk.), iestāde atsaucas uz Rīgas apgabaltiesas 2014.gada

24.marta spriedumu lietā Nr.142245711 (sk. sprieduma 12.1pp. 8.-10.rindk.). Iestāde nepiekrīt sūdzības

iesniedzējas secinājumiem, norāda, ka pārvadātājs saņēma uzaicinājumu ierasties pie pārvaldes priekšnieka

sakarā ar konstatēto pārkāpumu, gan sūdzības iesniedzējas pārstāvis piedalījās administratīvā pārkāpuma

lietas izskatīšanā.

4. Sakarā ar sūdzības iesniedzējas argumentu, ka iestādes pienākums ir izvērtēt katru gadījumu

individuāli un izvērtēt iespējas piešķirt vīzu trešās valsts pilsonim arī pie valsts ārējām robežām (sk.sūdzības

2.lapā 1.rindk.), iestāde norāda, ka, ja persona iesniedz pieteikumu vīzas saņemšanai pie valsts ārējās

robežas, kas nepārprotami norāda uz to, ka nepieciešamo dokumentu ieceļošanai Latvijas Republikā personai

nav, attiecīgais pieprasījums tiek izvērtēts un pārbaudīts, tomēr jebkurā gadījumā, vīzas izsniegšanai pie

valsts ārējās robežas nav obligāts raksturs. Vienlaicīgi iestāde atsaucoties arī uz Administratīvās

apgabaltiesas 2011.gada 18.marta spriedumu lietā Nr.42762208, Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada

17.janvāra sprieduma lietā Nr.142111510 4.5.punktu, norāda, ka vīzas izsniegšana pie valsts ārējās robežas

nekādā veidā neatbrīvo pārvadātāju no administratīvās atbildības par tādu valstu pilsoņu pārvadāšanu, kuras

nav ES vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis, kurām nav Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanai

nepieciešamo ceļošanas dokumentu.

5. Sakarā ar sūdzības iesniedzējas atsauci uz ES tiesas lietu Nr.C-84/12 (sk.sūdzības 1.lapā 7.rindk.,

2.lapā 1., 2.rindk.), iestāde norāda, ka minētā lieta ir par Šengenas dalībvalstu tiesībām atteikt vīzu, tādēļ

minētais spriedums nav attiecināms uz pārvadātāja pienākumu pildīšanu. Vienlaicīgi iestāde atsaucas arī uz

Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 4.aprīļa sprieduma lietā Nr.142213312 3.lpp. 9.-10.lpp., Rīgas apgabaltiesas

2014.gada 9.aprīļa sprieduma lietā Nr.142215412 7.lpp. 3.-5.rindkopu.

6. Bez tam iestāde uzskata, ka apelācijas sūdzība nesatur tādus faktus, kuri nebija zināmi, taisot

spriedumu. Sūdzības iesniedzēja nav norādījusi nevienu jaunu apstākli vai pierādījumu, kas attiecas uz

faktiskajiem pārkāpuma apstākļiem. Iestāde arī atsaucas uz Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 24.marta

sprieduma lietā Nr.142245711 12.lapas 7.rindkopu, 13.lapas 7.rindkopu.

7. Sakarā ar sūdzības iesniedzējas lūgumu izprasīt no Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes informāciju

par pamatojumu, ar kādu pasažierim /pers. C/ atļauts ieceļot, un ar kādiem nosacījumiem šī atļauja sniegta,

iestāde uzskata, ka šis lūgums ir noraidāms, ņemot vērā, ka minētā informācija nav attiecināma uz izskatāmo

lietu, par ko iestāde savus argumentus izklāstīja paskaidrojuma 4. un 5.punktā.

Saskaņā ar LAPK 289.20panta pirmās daļas nosacījumiem, Krimināllietu tiesu kolēģija secina, ka ir

pamats apelācijas sūdzības izskatīšanai rakstveida procesā.

Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi sūdzībā norādītos argumentus, kā arī Valsts robežsardzes

paskaidrojumu lietā, Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka Rīgas rajona tiesas spriedums ir likumīgs, pamatots

un atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Novērtējusi gan pārsūdzēto spriedumu, gan iestādes 2013.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.52, tiesu kolēģija

atzīst, ka tajos ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, iestāde un tiesa ir pareizi, vispusīgi un

pilnīgi konstatējušas lietas faktiskos apstākļus, novērtējušas lietā esošus un spriedumā un lēmumā norādītos

pierādījumus un tiesību normas, līdz ar to tiesu kolēģija, saskaņā ar LAPK 289.13 panta trešo daļu,

pievienojas iestādes (lēmuma lapas 2-21) un rajona tiesas (sprieduma lapas 21-23) motivācijai un izvērstāku

argumentu izklāstu šajā sakarā nenorāda.

Tiesu kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība satur lielākoties tos pašus argumentus un motīvus, kuri ir

atspoguļoti un izvērtēti iestādes lēmumā un rajona tiesas spriedumā, līdz ar ko tiesu kolēģija pievienojas

iestādes un rajona tiesas izdarītiem secinājumiem, un atkārtota sūdzības argumentu un motīvu pārvērtēšana

nav nepieciešama.

Apelācijas sūdzībā norādīto argumentu, ka pārvadātājam nav dota iespēja efektīvi izmantot pārsūdzības

mehānismu un iesniegt apelāciju, tiesu kolēģija uzskata par nepamatotu, jo, kā izriet no lietas materiāliem,

pārvadātājs (sūdzības iesniedzēja) ir pārsūdzējis viņam piemēroto naudas sodu gan Valsts robežsardzes

priekšniekam, gan rajona tiesā, gan iesniedzis apelācijas sūdzību apgabaltiesā, kura šobrīd izskata lietu,

izvērtē visus lietas materiālus un par pārvadātāja izdarīto administratīvo pārkāpumu pārbauda iestādes un

rajona tiesas procesuālo un materiālo tiesību normu piemērošanas pareizību.

Bez tam sūdzības iesniedzējas argumentu, ka ņemot vērā to, ka atvestā persona tika ielaista Latvijas

Republikā, tāpēc sūdzības iesniedzēja nav sodāma, tiesu kolēģija uzskata par nepamatotu, jo jebkurā

gadījumā katrai iestādei vai juridiskai personai ir jāpilda savi pienākumi, un par pienākumu neizpildīšanu

jāuzņemas atbildība atbistoši likumu prasībām, tādējādi, Valsts robežsardzes izsniegtā vīza pie ārējās

robežas nekādā veidā neatbrīvo pārvadātāju no atbildības par pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu

pildīšanu.

Kas attiecās uz lūgumu par informācijas izprasīšanu no Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes par

pamatojumu, ar kādu pasažierim /pers. C/ atļauts ieceļot, un ar kādiem nosacījumiem šī atļauja sniegta, tiesu

kolēģija uzskata, ka šāds lūgums ir noraidāms un šajā daļā saskaņā ar LAPK 289.13 panta trešo daļu

pievienojas tiesā saņemtā Valsts robežsardzes paskaidrojuma 4., 5. un 7.punktā norādītai motivācijai un

izvērstāku argumentu izklāstu šajā sakarā nenorāda.

Tiesu kolēģija atzīst arī, ka apelācijas sūdzībā nav norādīts neviens jauns apstāklis, kas nebūtu bijis

zināms rajona tiesai taisot spriedumu.

Tādējādi tiesu kolēģija atzīst, ka AS „Air Baltic Corporation” pamatoti saukta pie administratīvās

atbildības un sodīta pēc LAPK 114.2 panta, bet rajona tiesas spriedums ir likumīgs un pamatots, atstājams

negrozīts.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto un pamatojoties uz LAPK 289.1 2 panta otrās daļas 1.punktu, 289.21,

289.22 pantu Krimināllietu tiesu kolēģija

nosprieda:

Rīgas rajona tiesas 2014.gada 14.marta spriedumu atstāt negrozītu, bet AS „Air Baltic Corporation”

apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnesis B.Geimans

Tiesnese I.Jansone

Tiesnese L.Kuzmane