Court allows compensation for wrongful detention when prior conduct occurred before criminal proceedings began.

Lieta Nr. A420278019, SKA-698/2021

Administratīvo lietu departaments

ECLI:LV:AT:2021:1105.A420278019.11.S

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2021.gada 5.novembrī

Tiesa šādā sastāvā: senatori Andris Guļāns, Dace Mita un Līvija Slica

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Tieslietu

ministrijai atlīdzināt nemantisko kaitējumu, sakarā ar Tieslietu ministrijas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 11.novembra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs, Krievijas Federācijas pilsonis /pers. A/, 2015.gada 10.jūnijā patvaļīgi iekļuva Ādažu militārajā bāzē.

Pieteicējs tika aizturēts un pret viņu tika uzsākts kriminālprocess saistībā ar Krimināllikuma 231.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanu. Turklāt pieteicējam kriminālprocesa ietvaros no 2015.gada 10.jūnija līdz 2015.gada 6.oktobrim (119 dienas) piemērots drošības līdzeklis –

apcietinājums.

Ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija spriedumu pieteicējs atzīts par nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā

un attaisnots. Spriedums stājās spēkā 2018.gada 4.decembrī, kad Senāka Krimināllietu departaments atteica kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Pieteicējs 2019.gada 3.jūnijā vērstās Tieslietu ministrijā ar iesniegumu par zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar

Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu (turpmāk – Kaitējuma atlīdzināšanas likums).

Tieslietu ministrija 2019.gada 18.septembrī pieņēma lēmumu Nr. 1-4.3/27, ar kuru daļēji apmierināts pieteicēja prasījums par zaudējumu

atlīdzināšanu, bet pilnībā noraidīts prasījums par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar apcietinājumā nepamatoti pavadīto laiku. Atteikums

atlīdzināt nemantisko kaitējumu pamatots ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astoto daļu un pieteicēja līdzatbildību par apzinātas un prettiesiskas

rīcības rezultātā piemēroto brīvības ierobežojumu.

Tieslietu ministrijas lēmumu, daļā par atteikumu atlīdzināt nemantisko kaitējumu, pieteicējs pārsūdzēja administratīvajā tiesā.

[2] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 11.novembra spriedumu apmierināts pieteicēja pieteikums par 3332 euro nemantiskā kaitējuma

atlīdzināšanu.

Apgabaltiesa atzina, ka tiesas lēmumi par pieteicējam piemērojamo apcietinājumu to pieņemšanas brīdī atbilda tiesību normām, taču vēlāk iestājās

viens no Kaitējuma atlīdzināšanas likumā norādītajiem kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem – spēkā ir stājies pieteicēju attaisnojošs tiesas

spriedums, ar kuru viņš attaisnots visās pret viņu celtajās apsūdzībās. No tā savukārt izriet, ka pieteicējs laikā no 2015.gada 10.jūnija līdz 2015.gada

6.oktobrim tika nepamatoti turēts apcietinājumā.

Apgabaltiesa ir ņēmusi vērā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija spriedumā izdarīto secinājumu, ka pieteicēja

darbības, pārkāpjot pāri militārā objekta žogam un iekļūstot militārajā objektā, satur nevis Krimināllikuma 231.pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma

pazīmes, bet gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 194.3pantā paredzētā nodarījuma pazīmes. Ja sakarā ar pieteicēja prettiesisko rīcību būtu

ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 194.3pantā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, nebūtu arī

pamata turēt pieteicēju apcietinājumā, jo atbilstoši šā panta sankcijā noteiktajam par šo administratīvo pārkāpumu bija nosakāms vai nu naudas sods līdz

70 euro vai arī izsakāms brīdinājums. Līdz ar to tikai tāpēc, ka pieteicējs ir veicis neatļautu darbību, par ko viņš varēja tikt sodīts administratīvi, pieteicējs

nevar tikt atzīts par līdzvainīgu viņa turēšanā apcietinājumā. Galvenais iemesls, kāpēc pieteicējs atradās apcietinājumā, bija tas, ka viņa rīcība kļūdaini tika

uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu. Šis kļūdainais secinājums nebija atkarīgs no pieteicēja un attiecīgi pieteicējs nav apzināti veicinājis viņa nokļūšanu

apcietinājumā.

[3] Tieslietu ministrija par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā pausts viedoklis, ka apgabaltiesa nepareizi interpretējusi un

piemērojusi Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astoto daļu.

Lai arī likumdevējs Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotajā daļā noteicis, ka kaitējuma atlīdzības apmēru var samazināt vienīgi ievērojot

tās fiziskās personas personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību, kuras brīvība tikusi nepamatoti ierobežota, tomēr jāņem vērā, ka personas personību

raksturo arī tās rīcība, līdzīgi kā tas noteikts Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā. No Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotās

daļas kopsakarā ar 14.panta pirmajā daļā noteikto izriet, ka izskatāmajā gadījumā atlīdzinājuma apmēra noteikšanā, piemērojot tiesību normu saprātīgas

piemērošanas principu, ņem vērā likumā tieši neminētu, bet lietas izšķiršanai būtisku apstākli – pieteicēja prettiesisko rīcību, kas bija pamats

kriminālprocesa ierosināšanai.

Vienlīdzības un taisnīguma princips nepieļauj atlīdzināt kaitējumu vienādā apmērā tām personām, pret kurām kriminālprocess ierosināts apstākļu

sakritības rezultātā (bez personas aktīvas rīcības), un tām personām, pret kurām kriminālprocess ierosināts personas acīmredzami traucējošas,

izaicinošas, bezkaunīgas un prettiesiskas rīcības rezultātā, kas ir vērsta uz noteiktās valsts pārvaldes kārtības aizvainojumu un necieņas izrādīšanu.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas spriedumam, nav izvērtējusi apelācijas sūdzībā izteiktos argumentus par cēlonisko saikni starp

kaitējumu un pieteicēja rīcību, tiesiskuma un vienlīdzības principa ievērošanu kaitējuma atlīdzinājuma lietās, sistēmisko tiesību normu tulkošanu. Turklāt arī

sprieduma rezolutīvā daļa nesatur norādi par ministrijas apelācijas sūdzību, kas liecina par to, ka ministrijas apelācijas sūdzība netika izvērtēta pēc būtības

pat formāli. Apelācijas sūdzībā norādīto argumentu izvērtēšana varēja novest pie cita lietas rezultāta, līdz ar to apgabaltiesa ir pieļāvusi Administratīvā

procesa likuma 302.panta pirmās daļas, 307.panta ceturtās daļas un 251.panta piektās daļas pārkāpumu un šis pārkāpums ir atzīstams par būtisku.

[4] Pieteicējs pauž viedokli, ka apgabaltiesas spriedums ir motivēts un pamatots, bet Tieslietu ministrijas kasācijas sūdzība noraidāma. Lietā nav

konstatējama pieteicēja līdzatbildība Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.panta izpratnē.

Motīvu daļa

[5] Kasācijas tiesvedības ietvaros izvērtējams, vai apgabaltiesa, taisot spriedumu, pareizi interpretējusi un piemērojusi Kaitējuma atlīdzināšanas

likuma 15.pantu, kas nosaka nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību par nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu, kā arī priekšnoteikumus

kaitējuma atlīdzības samazināšanai.

[6] Atsevišķi Tieslietu ministrijas kasācijas sūdzībā paustie apsvērumi robežojas ar kritiku par apgabaltiesas spriedumā ietverto faktisko apstākļu

novērtējumu.

Senāts atgādina, ka kasācijas instances tiesa neveic pierādījumu pārbaudi un nepārskata zemākas instances tiesas secinājumus par lietas

faktiskajiem apstākļiem, bet pārbauda, vai tiesa nav pārkāpusi konkrētas tiesību normas vai pārsniegusi savas kompetences robežas (Administratīvā

procesa likuma 325.pants). Lietas izskatīšana pēc būtības, pārbaudot pierādījumus, notiek tikai pirmās un apelācijas instances tiesā. Kasācijas instances

tiesas kompetencē nav, pārbaudot pierādījumus, pārliecināties, ka izslēgta jebkura iespējamība, ka pierādījumu pārbaudes rezultātā varētu izdarīt

kasatoram labvēlīgāku secinājumu. Tā būtu atkārtota pierādījumu novērtēšana pēc būtības, ko veic pirmās un apelācijas instances tiesa (Senāta

2018.gada 13.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-92/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0213.A420433513.2.S) 7.punkts).

Tādējādi izskatāmajā lietā Senāts vērtēs vienīgi apgabaltiesas spriedumā ietverto tiesību normu interpretāciju un piemērošanas tiesiskumu.

[7] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.panta trešais teikums nosaka: „Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir

tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.”

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 92.panta trešais teikums ietver vispārēju taisnīgas tiesas garantiju – ja kādas personas tiesības vai ar

likumu aizsargātās intereses ir pārkāptas, tad personai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Atbilstīgam atlīdzinājumam ir vairākas funkcijas –

visupirms jau kompensācijas, samierināšanas, kā arī vispārējās un speciālās prevencijas funkcija. Minēto funkciju mērķis ir panākt efektīvu taisnīguma

atjaunošanu un pamattiesību aizsardzību (Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 6. un 11.1.punkts). Satversmes

92.panta trešajā teikumā ietvertas personas tiesības uz pieeju tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas efektīvi nodrošina personas tiesību aizsardzību un ļauj

personai saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā (Satversmes tiesas 2020.gada 7.maija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr.2019-21-01 10.1.punkts un 2021.gada 5.marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 11.1.punkts).

Arī no Latvijas starptautiskajām saistībām izriet pienākums nodrošināt personai tiesības uz kompensāciju nepamatota vai prettiesiska apcietinājuma

vai aresta gadījumā (Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta 5.punkts). Tādējādi kompensācijas noteikšana par

nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu ir minimālais nacionālajā normatīvajā regulējumā ieviešamais standarts (12.Saeimas likumprojekta

Nr. 578/Lp12 „Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums” sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojums (anotācija),

pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/D358C46EE64B01CFC2257FB5003F122B).

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 1.panta pirmajā daļā noteiktais likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē noteiktās tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu par zaudējumu un nemantisko kaitējumu, kas tai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai

tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka fiziskajai personai ir tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu, ja spēkā stājies

attaisnojošs tiesas spriedums, ar kuru persona atzīta par nevainīgu un attaisnota visās pret to celtajās apsūdzībās.

Savukārt Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta otrā daļa noteic, ka, ievērojot šā likuma 4.panta pirmajā daļā [..] minētos nosacījumus, fiziskajai

personai izmaksā kaitējuma atlīdzību par prettiesisku vai nepamatotu brīvības ierobežošanu divu dienu darba samaksas apmērā par katru dienu

(24 stundām), kurā personas brīvība bija ierobežota.

Tādējādi ikvienai personai, kuras brīvība kriminālprocesa gaitā tikusi nepamatoti ierobežota, ir tiesības saņemt atlīdzinājumu likumā noteiktajā

kārtībā un apmērā.

[8] Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka pašas personas rīcība var kalpot par iemeslu brīvības atņemšanas piemērošanai vai arī ilgākai piemērošanai,

nekā tas būtu objektīvi nepieciešams. Šādā situācijā var būt nepamatoti personai piešķirt likumā paredzēto atlīdzinājumu pilnā apmērā.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa noteic, ka lēmējiestāde var samazināt kaitējuma atlīdzības apmēru, kas aprēķināts saskaņā ar

šā panta nosacījumiem, ievērojot tās fiziskās personas personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību, kuras brīvība tikusi nepamatoti ierobežota.

Tādējādi Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa noteic divus savstarpēji nošķiramus kritērijus atlīdzības apmēra samazināšanai –

personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību.

[9] Tieslietu ministrijas kasācijas sūdzībā vairākkārt ietvertas norādes uz „pieteicēja prettiesisko rīcību”, ar to vienlaikus raksturojot gan pieteicēja

rīcības cēloņsakarību ar apcietinājuma piemērošanu (līdzatbildība), gan šo darbību izaicinošo un morāli nosodāmo raksturu (personību raksturojošas

ziņas).

Senāts šādu argumentācijas metodi noraida kā neatbilstošu izskatāmās lietas apstākļiem.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 250.panta otrajai daļai tiesa, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to

pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā.

Tieslietu ministrijas lēmumā ir ietverts pamatojums par to, ka nelabvēlīgās sekas radušās paša pieteicēja rīcības rezultātā (lēmuma 5.punkts). Šādi

apsvērumi pēc būtības norāda uz līdzatbildības vērtējumu. Savukārt vērtējums par personību raksturojošām ziņām Tieslietu ministrijas lēmumā pēc

būtības nav konstatējams. Iestāde tiesas procesā nevar balstīties uz tādiem apsvērumiem, kas nav vērtēti tās izdotajā administratīvajā aktā.

Tādējādi Senāts atzīst par pamatotu un tiesību normām atbilstošu apgabaltiesas rīcību, lietā vērtējot vienīgi pieteicēja līdzatbildību, bet personību

raksturojošos apsvērumus atstājot bez ievērības. Šā paša iemesla dēļ arī Senāts izskatāmajā lietā vērtēs vienīgi personas līdzatbildību regulējošo tiesību

normu interpretāciju un piemērošanu.

[10] Tieslietu ministrijas ieskatā Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa interpretējama tādējādi, ka aprēķinātais kaitējums tiek

samazināts un faktiski netiek atlīdzināts, ja tas radies pieteicēja prettiesiskas rīcības rezultātā.

Senāts savā līdzšinējā judikatūrā ir attīstījis virkni principu, kas ir jāievēro atlīdzinājuma noteikšanā. Lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs Satversmes

92.panta izpratnē, tam ir jābūt efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim (Senāta 2013.gada 4.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-206/2013

(A42696509) 6.punkts). Jēdziens „atbilstīgs atlīdzinājums” nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums

personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas (Senāta 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-161/2011 (A42519807) 16.punkts). Ar

atlīdzinājumu var arī atturēt iestādi no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē (Senāta 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-104/2010

(A42466905) 18.punkts). Nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi

atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs (Senāta 2012.gada 11.maija sprieduma lietā Nr. SKA-120/2012

(A42645308) 6.punkts, 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-161/2011 (A42519807) 16.punkts, 2010.gada 16.februāra sprieduma

lietā Nr. SKA-104/2010 (A42466905) 18.punkts).

Interpretējot Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotajā daļā lietoto vārdu nozīmi, Senāts uzsver normā lietoto jēdzienu „samazināt”.

Minētais jēdziens norāda uz lēmējiestādes tiesībām kaitējuma atlīdzības apmēru padarīt mazāku, nekā to paredz likumā noteiktā kaitējuma atlīdzības

aprēķina kārtība. Tomēr šis jēdziens pats par sevi nesniedzas tikt tālu, lai kalpotu par pamatu pilnīgam atteikumam izmaksāt kaitējuma atlīdzību.

No teleoloģiskā viedokļa jāņem vērā Kaitējuma atlīdzināšanas likuma projekta anotācijā norādītais, ka galvenais kritērijs morālā kaitējuma

kompensācijas apjoma noteikšanai ir laika posms, kādā personai ir bijusi ierobežota brīvība. Valstij ir jāuzņemas atbildība par tik būtisku personas

pamattiesību nepamatotu ierobežojumu kā personas brīvības atņemšana. Līdz ar to likumprojekts paredz, ka nepamatotas personas brīvības

ierobežošanas gadījumā morālā kaitējuma nodarīšanas fakts netiek pakļauts vērtēšanai, t.i., tiek prezumēts, ka ar nepamatotu brīvības ierobežošanu

personai ir nodarīts morālais kaitējums (12.Saeimas likumprojekta Nr. 578/Lp12 „Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā

nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija), pieejams:

http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/D358C46EE64B01CFC2257FB5003F122B).

Iepazīstoties arī ar pārējiem Kaitējuma atlīdzināšanas likuma izstrādes materiāliem, konstatējams, ka likumprojekta sākotnējā redakcija pēc būtības

liedza personai tiesības uz kaitējuma atlīdzību līdzatbildības apstākļos. Tomēr likumprojekta izskatīšanas gaitā tika virzītas mazāk stingras redakcijas, kas

līdzatbildības apstākļos pieļāva arī daļēju atlīdzības samazinājumu. Savukārt Saeimas apstiprinātā likumprojekta galīgā redakcija vairs nesatur

kategoriskas norādes uz atteikumu izmaksāt kaitējuma atlīdzību līdzatbildības apstākļos

(pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=578/Lp12). Tādējādi likumprojekta

izskatīšanas gaitā Saeima ir mērķtiecīgi atteikusies no normas redakcijas, kas kategoriski noraidītu personas tiesības uz atlīdzinājumu arī līdzatbildības

apstākļos.

Apkopojot minētos apsvērumus, Senāts nerod apstiprinājumu Tieslietu ministrijas viedoklim, ka, piemērojot Kaitējuma atlīdzināšanas likuma

15.panta astoto daļu līdzatbildības apstākļos, kaitējums faktiski nebūtu atlīdzināms.

Līdzatbildības institūts norāda, ka pie kaitējuma rašanās vainojama ne vien valsts institūcijas rīcība, bet arī pašas privātpersonas rīcība, tādējādi arī

atbildība ir dalāma starp abiem incidenta dalībniekiem. Tomēr personas līdzatbildība pati par sevi neizslēdz valsts atbildību par personai nodarīto

kaitējumu. Lēmējiestādei, Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotās daļas kontekstā, ir pienākums novērtēt abu pušu atbildības robežas un

kompensēt kaitējumu proporcionāli valsts atbildības daļai.

Senāts uzsver, ka pārkāpuma ilgums ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, lai konstatētu pārkāpuma smagumu un izlemtu atbilstošo nemantiskā

kaitējuma atlīdzinājuma apmēru (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 10.janvāra sprieduma lietā Nr. 42525/07 un Nr. 60800/08 „Ananyev

un citi pret Krieviju” 172.punktu, Senāta 2016.gada 30.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-1214/2016 (A420520313) 7.punktu). Nav

pieļaujama situācija, kurā personai izmaksājamās kompensācijas apmērs netiek līdzsvarots ar brīvības ierobežojuma ilgumu. Tomēr tieši šāda situācija

veidojas, ja lēmējiestāde kaitējuma atlīdzinājumu samazina līdz nullei.

Līdz ar to Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa interpretējama tādējādi, ka tā ļauj lēmējiestādei samazināt kaitējuma atlīdzības

apmēru, bet nepieļauj atteikt kaitējuma atlīdzību pēc būtības.

[11] Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka apgabaltiesa nepareizi interpretējusi un piemērojusi Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astoto daļu,

jo nav aplūkojusi minēto normu sistēmiski, kopsakarā ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo daļu.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14. un 15.pants regulē nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību, kas pirmšķietami norāda uz iespēju šīs normas

interpretēt kā vienotu tiesisko regulējumu.

Senāts ir atzinis, ka Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14. un 15.pants var tikt kopīgi piemērots situācijās, kurās papildus nepamatotam brīvības

ierobežojumam noticis arī citu pamattiesību nepamatots ierobežojums. Tas nozīmē, ka, nosakot piešķiramā atlīdzinājuma apmēru, tiesai jāņem vērā

Kaitējuma atlīdzinājuma likuma 14.panta normas, kas vispārīgi regulē atlīdzinājumu par nemantisku kaitējumu un ļauj novērtēt atbilstošāko atlīdzinājumu

par dažādu aizskārumu kopsakarā radītu kaitējumu (S e n ā t a 2021.gada 31.maija sprieduma lietā Nr. 350/2021 (

ECLI:LV:AT:2021:0531.A420274418.13.S) 8.punkts). Tomēr jāuzsver, ka minētajā lietā, kurā tika aplūkots vairāku pamattiesību ierobežojums, abu

normu piemērošana tika vērtēta kā privātpersonai labvēlīgs risinājums, turpretim izskatāmajā lietā vērtējama diametrāli pretēja situācija, kas saistīta ar

atlīdzības ierobežojumu piemērošanu.

Pirmkārt, Senāts norāda, ka ar nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu nodarītais nemantiskais kaitējums (15.pants) ir atsevišķi regulēts

nemantiskā kaitējuma veids. Tādējādi tas uzskatāms par speciālo tiesību normu attiecībā pret vispārējo nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanas

kārtību (14.pants).

Administratīvā procesa likuma 15.panta septītā daļa nosaka: „Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka vispārējo un speciālo tiesību

normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.”

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.pants lēmējiestādei un tiesai piešķir rīcības brīvību likumā noteiktajās robežās lemt par atbilstošāko kaitējuma

atlīdzinājuma apmēru. Tādēļ arī 14.panta pirmajā daļā ir noteikts visnotaļ plašs apsvērumu klāsts, kurus lēmējiestāde un tiesa ņem vērā, nosakot

kaitējuma apmēru, – nemantisko kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma

smagumam, ņemot vērā iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcības raksturu (6.pants), apsūdzības smagumu, kriminālprocesa ilgumu, fiziskās personas

personību un rīcību, līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Turpretim Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.pants šādu rīcības brīvību neparedz, bet gan nosaka skaidru un nepārprotamu kaitējuma atlīdzības

aprēķina kārtību. Tādēļ arī Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa ietver atsevišķi regulētus izņēmumus likumā noteiktā atlīdzības apmēra

samazināšanai – personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību.

No minētā izriet ka Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14. un 15.pantā izmantotas radikāli atšķirīgas un savstarpēji nesalīdzināmas regulēšanas

metodes, līdz ar to arī abās normās ietvertie kritēriji kaitējuma atlīdzības samazināšanai nevar tikt izmantoti savstarpēji aizstājošā un papildinošā veidā. Kā

norādīts Kaitējuma atlīdzināšanas likuma projekta anotācijā, likumprojekts paredz noteikt konkrētu summu, kādu valsts piešķir kā morālā kaitējuma par

atrašanos apcietinājumā atlīdzinājumu. Šāda atlīdzības piešķiršanas procedūra vispārīgā gadījumā neparedz iestādes tiesības un pienākumu izvērtēt un

lemt (ar likumprojektā paredzētu izņēmumu) par kompensācijas apmēru, izvērtējot konkrētās personas individuālo stāvokli, īpašības un situāciju, bet

paredz visām personām vienlīdzīgu atlīdzības apmēru par nepamatotu brīvības ierobežošanu (12.Saeimas likumprojekta Nr. 578/Lp12

„Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums” sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojums (anotācija), pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/D358C46EE64B01CFC2257FB5003F122B).

Apkopojot minētos apsvērumus, Senāts atzīst, ka likumdevējs Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotajā daļā apzināti ir noteicis

ekskluzīvus kritērijus kaitējuma atlīdzības apmēra samazināšanai, un šis regulējums izslēdz vispārējā tiesību normā minēto kritēriju izmantošanu

atlīdzinājuma apmēra samazināšanai.

Otrkārt, Senāts noraida Tieslietu ministrijas apsvērumus arī tādēļ, ka arguments par Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.pantā ietvertajiem

kritērijiem nav attiecināms uz Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotās daļas interpretāciju. Tieslietu ministrijas centieni piemērot Kaitējuma

atlīdzināšanas likuma 14.pantā noteiktos kritērijus pēc būtības ir vērsti uz Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotās daļas tvēruma paplašināšanu,

izmantojot citā normā noteiktos kritērijus atlīdzinājuma samazināšanai. Tādējādi šie apsvērumi ir vērtējami kā arguments par analoģijas piemērošanu.

Administratīvā procesa likuma 17.panta otrā daļa nosaka: „Ja iestāde vai tiesa konstatē tiesību sistēmā nepilnību, tā var šo nepilnību novērst, arī

lietojot analoģijas metodi, tas ir, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko regulējumu un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus piemērojot

konkrētajā gadījumā. Ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu, kurš ierobežo adresāta cilvēktiesības.”

Kā jau tika secināts, likumdevējs Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotajā daļā ir apzināti noteicis kritērijus kaitējuma atlīdzības apmēra

samazināšanai. Šādā situācijā nav konstatējama tiesību sistēmas nepilnība, kuru būtu nepieciešams risināt ar analoģijas palīdzību.

Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Šīs pamattiesības ir nostiprinātas Satversmē, un to

ierobežošana pieļaujama vienīgi uz likuma pamata. Pamattiesības ierobežojošs administratīvais akts nav pamatojams ar analoģijas metodi, un līdz ar to

šāds arguments nav atzīstams par pamatotu arī tiesas procesā.

[12] Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka apgabaltiesa nav izvērtējusi cēlonisko saikni starp pieteicēja rīcību un kaitējumu. Pieteicēja prettiesiskās

darbības, iekļūstot Ādažu militārajā bāzē, sniedz pamatu līdzatbildības konstatēšanai. Noraidot minētos apsvērumus, apgabaltiesa nepareizi interpretējusi

un piemērojusi Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astoto daļu, kopsakarā ar likuma 8.pantu.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.pants noteic, ka privātpersona ir līdzatbildīga par tādu kaitējumu, kura rašanos izraisījusi tās rīcība

kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā, apzināti uzņemoties citas personas vainu par noziedzīga nodarījuma vai administratīvā

pārkāpuma izdarīšanu vai citādi apzināti izraisot kaitējuma rašanos.

Saistību starp prettiesisku rīcību un kaitīgajām sekām raksturo cēloņsakarība. Lai gan Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.panta tekstā šāds termins

netiek lietots, arī privātpersonas līdzatbildības apstākļos šī norma pēc būtības prasa konstatēt cēloņsakarību starp personas rīcību un nelabvēlīgo seku

iestāšanos.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 7.pants noteic, ka tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesisko

vai nepamatoto rīcību un privātpersonai nodarīto kaitējumu pastāv tieša cēloņsakarība — objektīva saikne starp iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcību

un tās radīto laika ziņā vēlāk sekojošo kaitējumu, proti, minētā rīcība radījusi un noteikusi kaitējuma iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas

nenovēršami radījis šo kaitējumu.

Nemantiskajam kaitējumam šādā gadījumā vajag būt saistītam ar atbildētāja rīcību tādā veidā, lai varētu konstatēt, ka tieši atbildētāja rīcība ir

radījusi cietušajai personai kaitējumu, par kuru tiek lūgts piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību (Senāta 2020.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-

1089/2020 ( ECLI:LV:AT:2020:1029.C26158117.18.S) 8.2.punkts).

Kaut arī Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 7.pants ir attiecināts tieši uz valsts atbildības novērtēšanu, Senāts atzīst, ka šie paši kritēriji būtu

piemērojami arī privātpersonas līdzatbildības novērtēšanai.

Apgabaltiesa spriedumā ir atzinusi, ka pieteicējs ir veicis neatļautu darbību, par ko viņš varēja tikt sodīts administratīvi. Tomēr ar to vien pieteicējs

nevar tikt atzīts par līdzvainīgu viņa turēšanā apcietinājumā. Galvenais iemesls, kāpēc pieteicējs atradās apcietinājumā, bija tas, ka viņa rīcība kļūdaini tika

uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu. Šis kļūdainais secinājums nebija atkarīgs no pieteicēja un attiecīgi pieteicējs nav apzināti veicinājis viņa nokļūšanu

apcietinājumā.

Līdz ar to Senāts atzīst, ka apgabaltiesa ir vērtējusi pieteicēja darbības un to cēloņsakarību ar nepamatota apcietinājuma piemērošanu, un tādējādi

nonākusi pie secinājuma, ka konkrētajos apstākļos personas līdzatbildība nav konstatējama.

Papildus minētajam, Senāts uzsver, ka par līdzatbildību Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.panta izpratnē var tikt atzīta vienīgi personas rīcība

kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā. Respektīvi, personas rīcība pirms kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma

lietvedības uzsākšanas, nav uzskatāma par pamatu līdzatbildības konstatēšanai.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 372.panta pirmajai daļai, kriminālprocess tiek uzsākts ar procesuāli pilnvarotas amatpersonas lēmumu.

Izskatāmās lietas apstākļi liecina, ka kriminālprocess pret pieteicēju tika uzsākts tikai pēc viņa aizturēšanas. Tādējādi pieteicēja prettiesiskās darbības,

kuras veiktas pirms kriminālprocesa lietvedības uzsākšanas, nesniedz pamatu līdzatbildības konstatēšanai Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.pants

izpratnē.

Senāts atzīst, ka apgabaltiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astoto daļu, kopsakarā ar likuma

8.pantu, jo pieteicēja rīcība pirms kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanas netiek aptverta ar likumā noteikto līdzatbildības

definīciju.

[13] Ņemot vērā minētos apsvērumus, Senāts atzīst, ka apgabaltiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi Kaitējuma atlīdzināšanas likuma

normas, kas nosaka nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību par prettiesisku brīvības ierobežošanu, kā arī normas, kas nosaka priekšnoteikumus

kaitējuma atlīdzības samazināšanai, bet Tieslietu ministrijas kasācijas sūdzībā ietvertie iebildumi ir nepamatoti.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 11.novembra spriedumu, bet Tieslietu ministrijas kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

A. Guļāns D. Mita L. Slica