Court dismissed taxpayer's appeal, rejecting claims that renovation costs and movable assets should reduce capital gains tax liability.

Lietas arhīva Nr. A42-01176-22/46

ECLI:LV:ADRJVTN:2022:0425.A420287921.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā 2022. gada 25. aprīlī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Solveiga Pone,

piedaloties /pers. A/ pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Laurim Klagišam,

Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei /pers. B/,

atklātā tiesas sēdē, izmantojot Microsoft Teams videokonferenču rīku, izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteicēja

/pers. A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2021. gada 29. novembra lēmuma Nr. 31.1-22.10/22.10/10840 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/ 2020. gada 22. aprīlī noslēdzis pirkuma līgumu par viņam piederošā nekustamā īpašuma /adrese A/, kadastra Nr. /numurs

A/, kura sastāvā ietilpst zemes gabals 1485 m2 platībā un uz tā esoša nepabeigta dzīvojamā māja, pārdošanu. Ieguvēja īpašuma tiesības zemesgrāmatā

nostiprinātas 2020. gada 29. aprīlī.

Ar 2021. gada 12. maija paziņojumu Nr. 31.1-8.56/8.56/70922 Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – Dienests) informējis pieteicēju par datu

atbilstības pārbaudes uzsākšanu saistībā ar nekustamā īpašuma /adrese A/ atsavināšanu. Dienests aicinājis pieteicēju līdz 2021. gada 14. jūnijam iesniegt

deklarāciju par ienākumu no kapitāla pieauguma (DK) par 2020. gada 2. ceturksni, kā arī izdevumus apliecinošus dokumentus par veiktajiem

ieguldījumiem.

Dienesta Nodokļu pārvaldes Iedzīvotāju ienākuma nodokļa datu atbilstības pārbaužu daļas vadītāja vietniece 2021. gada 14. jūlijā pieņēmusi

lēmumu Nr. 31.1-8.56/8.56/109111 par datu atbilstības pārbaudes rezultātiem, ar kuru pieteicējam noteikts pienākums iemaksāt budžetā

12 285,65 euro, tostarp iedzīvotāju ienākuma nodokli 10 753,30 euro un nokavējuma naudu un 1532,35 euro.

Nepiekrītot Dienesta amatpersonas 2021. gada 14. jūlija lēmumam par datu atbilstības pārbaudes rezultātiem, pieteicējs to apstrīdējis.

Ar Dienesta 2021. gada 29. novembra lēmumu Nr. 31.1-22.10/22.10/10840 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) apstrīdētais lēmums atstāts

negrozīts.

[2] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[2.1] Pieteicējs nepiekrīt, ka nekustamā īpašuma iegādes izmaksas bija tikai 7256,65 euro, kā arī nepiekrīt, ka aizdevuma procenti tika samaksāti

tikai 3453,30 euro apmērā. Tāpat, Dienests nepamatoti atsakās ņemt vērā ar nekustamā īpašuma iegādi saistītos izdevumus par aprīkojumu un

būvmateriāliem 75 412,21 euro apmērā, kā arī samaksātos kredīta procentus 38 824,83 euro apmērā.

[2.2] Konkrētais nekustamā īpašuma pārdošanas gadījums ir neparasts, jo nekustamajā īpašumā esošie piederumi un būvmateriāli tika pārdoti

atsevišķi. Tomēr šāds netipisks darījums nedrīkst būt par pamatu nodokļu uzrēķinam.

[2.3] Nepamatots ir Dienesta norādītais, ka līgumu var mainīt, noformējot līguma grozījumus, savukārt pielikumu noformē, lai detalizētāku

paskaidrotu līgumā norādīto.

Tas, kādā veidā un formā precizēt līguma saturu, ir tikai abu līguma pušu ieskatā. Civiltiesībās pastāv privātautonomijas princips, saskaņā ar kuru

tiesību subjekti ir vienlīdzīgi un tiem ir tiesības brīvi noteikt savstarpējās tiesiskās attiecības. Privātautonomijas būtiskākā izpausme ir līgumu brīvības

princips, kas paredz līgumslēdzējiem tiesības brīvi izvēlēties slēgt vai neslēgt kādu līgumu, tiesības brīvi izvēlēties līguma partneri, saturu un formu, ciktāl

tas nav ierobežots ar tiesību normām.

Ņemot vērā, ka neviena tiesību norma nenosaka, kas norādāms līguma pielikumā vai līguma grozījumos, tad arī Dienestam nav tiesības to noteikt.

[2.4] Neviens normatīvais akts nenosaka pienākumu šāda veida pirkuma līguma pielikumu reģistrēt zemesgrāmatā, līdz ar to, nav neviena normatīvā

akta, kas noteiktu, ka, šādu darījumu nereģistrējot zemesgrāmatā, Dienestam ir tiesības un pamats noteikt citu īpašuma iegādes vērtību. Sabiedrības

interesēs ir zināt nekustamā īpašuma īpašnieku, nevis nekustamā īpašuma sastāvā esošās kustamās mantas un būvmateriālu vērtību.

Dienesta arguments, ka nav iespējams noskaidrot, kad un pie kādiem apstākļiem 2006. gada 20. jūnija pielikums noformēts, jo minētais pielikums

nav notariāli apliecināts, neiztur kritiku, jo pie šādas loģikas Dienests varētu apgalvot, ka nav iespējams noskaidrot gandrīz neviena īpašuma pārdošanas

darījuma apstākļus, jo tikai ļoti retos gadījumos pirkuma līgumi tiek notariāli apliecināti (jo notariāls apliecinājums ir nepieciešams tikai nostiprinājuma

lūgumiem, nevis pirkuma līgumiem vai to pielikumiem).

[2.5] Kaut arī šķūnis bija ne pārāk labā vizuālā stāvoklī, tomēr tas bija piemērots būvmateriālu un citu mantu glabāšanas vajadzībām, jo tā grīda

bija salīdzinoši labā stāvoklī un jumts netecēja. Savukārt nekustamā īpašuma vērtējuma mērķis bija novērtēt nekustamo īpašumu, nevis tā sastāvā esošo

kustamo mantu vai būvmateriālus. Līdz ar to novērtējumā nav norādīts, ka strīda nekustamajā īpašumā atrodas ievērojams daudzums būvmateriāli (logi,

jumts, ķieģeļi, siltumizolācijas materiāli), kas nepieciešami tā uzlabošanai.

Mājas pirkuma līgums nesniedz informāciju ne par mājā ieguldīto būvmateriālu izcelsmi, ne cenu pamatojumu, bet, nez kāpēc, Dienests mājas

pirkumu nav apstrīdējis.

Pieteicējs vēlas norādīt, ka, pērkot māju, kā arī tās pabeigšanai nepieciešamos būvmateriālus, pieteicējs darīja tāpat, kā to darītu jebkurš cits

pircējs – izvērtēja kopējo darījuma un mājas vērtību, nevis analizēja katra ķieģeļa, loga, durvju, vai reģipša loksnes atsevišķo vērtību vai izcelsmes

dokumentāciju.

[2.6] Līdz mājas pārdošanas brīdim māja nebija nodota ekspluatācijā, bet tas nenozīmē, ka pieteicējam nebija tiesības veikt nepieciešamos

remontdarbus, lai šo māju kaut kad nākotnē nodotu ekspluatācijā.

[2.7] Pieteicējs vēlas uzsvērt, ka tik tiešām netika saglabājis čekus par papildu būvmateriālu iegādi (galvenokārt, tā iemesla dēļ, ka par šiem

daudzajiem gadiem čeki bija izbalējuši). Tomēr, tā kā šādus, vairs nepastāvošus čekus pieteicējs nav iesniedzis Dienestam un nav lūdzis attiecināt uz

izdevumiem, tad Dienestam nav objektīva pamata šādu pierādījumu neesamības dēļ aprēķināt pieteicējam papildu nodokļus.

[2.8] Pieteicējam ne no viena normatīvā akta neizriet pienākums pārbaudīt, kādā veidā kustamas vai nekustamas mantas pārdevējs (konkrētajā

gadījumā /pers. G/) savā īpašumā ir ieguvis pārdodamos objektus. Pieteicējs nevar būt atbildīgs par to, ka kāda trešā persona nevar uzrādīt čekus vai

pierādīt ienākumus.

Neviens spēkā esošais normatīvais akts nenosaka, ar tieši kādiem dokumentiem (čeki, kvītis, pavadzīmes, rēķini, utt.) būtu jāpierāda būvmateriālu

iegāde, kā arī, cik sīki attiecīgajos dokumentos būtu jāatšifrē būvmateriālu veids, daudzums un apjoms.

Pieteicējam ir tiesības iesniegt tos pierādījumus, kādi ir viņa rīcībā. Ja, pērkot māju pieteicējs būtu zinājis, ka Dienests prasīs konkrētus čekus,

pavadzīmes, rēķinus vai maksājuma uzdevumus, šādā gadījumā, iespējams, šo māju nemaz nebūtu iegādājies, vai būtu pieprasījis mājas pārdevējam

iesniegt attiecīgos pirkuma dokumentu oriģinālus.

[2.9] Īpašuma pārdevēja /pers. G/ rīcība, dāvinot pieteicējam 9/10 no vērtīga īpašuma, var šķist neloģiska un ekonomiski nepamatota. Tomēr šādai

rīcībai ir loģisks un ekonomiski pamatots izskaidrojums - /pers. G/ vēlme samazināt kapitāla pieauguma nodokļa vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa

maksājumus valsts budžetā.

Jo kā gan savādāk varētu izskaidrot faktu, ka /pers. G/ 9/10 daļu no mājas, kuras vērtība bija vismaz 58 000 Ls, uzdāvinātu pieteicējam, kas pirms

tam /pers. G/ bija pilnīgi nepazīstama un absolūti nezināma persona.

[2.10] Pieteicējs vēlas vērst tiesas uzmanību uz faktu, ka valsts nodeva par nekustamā īpašuma nostiprināšanu zemesgrāmatā pirkuma brīdī bija

2 %, tātad, pat ja Dienesta ieskatā pieteicējs ir ietaupījis aptuveni 1500 euro, tad pieteicējs ir gatavs šo summu samaksāt.

Tomēr, ja jau Dienests atzīst, ka dāvinājuma darījums ir noformēts formāli, tad Dienestam faktiski ir jāatzīst, ka visa summa, ko pieteicējs

samaksāja /pers. G/, kā arī bankai kā procentus, ir attiecināma uz īpašuma iegādes izmaksām.

[2.11] No 2006. gada 16. jūnija kredīta pieprasījuma izriet, ka pieprasītā kredīta mērķis bija mājas iegāde un remonts. No minētā viennozīmīgi

izriet, ka kredīts 83 200 euro apmērā tika ņemts un izmantots konkrētās mājas (/adrese A/) iegādei un remontam (jo citas mājas pieteicējam nekad nav

bijis).

No 2006. gada 13. jūnija novērtējuma ir redzams, ka konkrētā māja (/adrese A/) novērtēšanas brīdī (pirkuma līguma noslēgšanas) atradās

nepabeigtā celtniecības stadijā. Mājas vērtība tika noteikta 58 000 Ls apmērā (kas atbilst kredīta summai). No vērtējuma ir redzams, ka mājai vēl ir

vecais šīfera jumts un logi (ko pieteicējs tika nomainījis), ārsienas nav siltinātas (ko pieteicējs vēlāk tika veicis). Minētajos remontdarbos tika izmantoti

kopā ar māju iegādātie būvmateriāli. Diemžēl šos argumentus Dienests nav ņēmis vērā vai pacenties atspēkot.

[2.12] Šai sakarā pieteicējs vēlas uzsvērt, ka tika iegādāti ar māju tiešā veidā saistīti un neatdalāmi (iebūvēti un speciāli pasūtīti) objekti - mēbeles,

sadzīves tehnika, kamīns, audio un video iekārta, kā arī pirts krāsns.

Atbilstoši Civillikuma 854. un 859. pantā noteiktajam, ar māju tiešā veidā saistīti un neatdalāmi (iebūvēti un speciāli pasūtīti) objekti - mēbeles,

sadzīves tehnika, kamīns, audio un video iekārta, kā arī pirts krāsns ir uzskatāmi par galvenās lietas (mājas) būtiskām sastāvdaļām, jo bez tām māja

nebūtu pilnvērtīgi apdzīvojama. Turklāt, iebūvēto objektu, kā arī būvmateriālu mērķis bija nevis kalpot mājas īpašnieka personīgiem nolūkiem (jo objekti

speciāli pasūtīti konkrētajam īpašumam un nebija izmantojami citos īpašumos), bet gan lai atrastos īpašumā pastāvīgi, padarot to pēc sava rakstura

noderīgāku un patīkamāku. Par atdalāmu lietu vēl varētu uztvert mājas kopšanai nepieciešamo dārza tehniku (zāles pļaujamais traktors un tā piederumi)

4000 Ls vērtībā.

[3] Dienests rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz sākotnējā un pārsūdzētajā lēmumā minētajiem

apsvērumiem, faktiem un ietverto argumentāciju.

[3.1] Dienests nenosaka, kas norādāms līguma pielikumā vai līguma grozījumos, bet gan vērtē dokumentu būtību. Tā kā līgums ir līdzēju gribas

izteikums, tad to var mainīt, noformējot līguma grozījumus, savukārt pielikumu noformē, lai detalizētāku paskaidrotu līgumā norādīto. 2006. gada

20. jūnija pirkuma līgumā nav norādīts par pielikumiem, bet ir norādīts, ka pirkuma līgums paredz tikai tā labojumus un grozījumus. Nav loģiska

izskaidrojuma, kāpēc apstākļos, kad abi dokumenti noformēti vienā dienā, līdzēji neietvēra darījumu vienā dokumentā, kā arī to, kāpēc abi dokumenti

nav iesniegti zemesgrāmatā.

[3.2] Zemesgrāmatās ieraksta nekustamos īpašumus un nostiprina ar tiem saistītas tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir

publiska ticamība.

Īpašumtiesības uz atsavināto īpašumu zemesgrāmatā ir nostiprinātas tieši tā, kā tas atspoguļots. Savādāk zemesgrāmatas ieraksti nav tulkojami, tie

nepakļaujas interpretācijai, bet tie ir skaidri un nepārprotami, un publiski ticami. Publiski tiesisko pienākumu noskaidrošanā saistībā ar ienākumu

aplikšanu ar nodokli ir jāņem vērā publiskajos reģistros ietvertā informācija, kas ir publiski ticama un ir saistoša trešajām personām.

Vienlaikus no Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk - Senāts) paustajām atziņām izriet, ka, atsavinot nekustamo īpašumu,

kas iegūts uz pirkuma līguma pamata, par tās iegādes vērtību tiek uzskatīta pirkuma līgumā norādītā pirkuma maksa (sk. Senāta 2017. gada

29. augusta sprieduma lietā SK.A-214/2017 7. punktu).

[3.3] Apgalvojumam, ka šķūņa tehniskais stāvokli bija slikts, Dienests ņēma vērā SIA „LK&KV” 2006. gada 13. jūnija strīda nekustamā īpašuma

novērtējumā norādīto informāciju. Neatkarīga novērtētāja viedoklis šajā gadījumā ir vērtējams augstāk par pieteicēja subjektīvo viedokli.

[3.4] Pārsūdzētajā lēmumā nav norādīts, ka pieteicējam nebija tiesības veikt nepieciešamos remontdarbus.

Dienests norāda, ka, iespējams, pieteicējs ir veicis ieguldījumus strīda nekustamajā īpašumā, bet to neapstiprina neviens dokumentārs, pārbaudāms

un novērtējams pierādījums. Turklāt pieteicējs Dienestam nav iesniedzis papildu pierādījumus, kas apliecinātu, ka papildu 2006. gada 20. jūnija pielikumā

norādītajiem būvmateriāliem un kustamai mantai radušies papildu izdevumi. Proti, maz ticams, ka pieteicējs, veicot remontdarbus un labiekārtošanu,

papildus nav iegādājies citus būvmateriālus un kustamo mantu, piemēram, santehniku, flīzes, grīdas segumu, jo, kā izriet no /pers. G/ 2021. gada

10. jūnija paskaidrojuma, 2006. gada 20. jūnija pielikumā norādītie būvmateriāli bija nepieciešami mājas fasādes pabeigšanai, ārējai apdarei un teritorijas

labiekārtošanai.

[3.5] Lai gan neviens normatīvais akts nenosaka, ar tieši kādiem dokumentiem būtu jāpierāda ieguldījums nekustamā īpašumā, tomēr tieši pieteicēja

interesēs ir iesniegt pēc iespējas detalizētāku informāciju, jo šie dokumenti var ietekmēt pieteicēja gūtā ienākuma apmēru.

Dienests, izvērtējot nodokļa maksātāja iesniegtos dokumentus, vērtē, vai veiktie ieguldījumi ir saistīti ar konkrētā atsavinātā nekustamā īpašuma

uzlabošanu un atjaunošanu, vai tie veikti nekustamā īpašuma turēšanas laikā un izdevumi ir dokumentāri pierādāmi, kā arī, vai iegādātās mantas un

priekšmetus nevar pārvietot, ārēji nebojājot, vai to pārdošana nav iespējama atdalīti no galvenās lietas - nekustamā īpašuma. Turklāt, aprēķinot nodokļa

maksātāja gūto ienākumu no kapitāla pieauguma, ir nosakāmi tieši nodokļa maksātāja veiktie ieguldījumi nekustamajā īpašumā, jo tikai tie var ietekmēt

pieteicēja gūtā ienākuma apmēru.

Ja nodokļu administrācijai ir radies pietiekams pamats apšaubīt, vai nodokļu maksātāja deklarācijā norādītā informācija ir pareiza, nodokļu

maksātajam ir pienākums apliecināt savas norādītās informācijas pareizību.?

Ņemot vērā, ka tieši nodokļa maksātāja interesēs ir iesniegt dokumentus, kas apliecina ieguldījumus nekustamajā īpašumā, kā arī to, ka šādi

pierādījumi ir tieši nodokļa maksātāja rīcībā, tad līdzdarbošanās pienākums ir ļoti būtisks un Dienests var izvērtēt tikai pierādāmos pierādījumus.

[3.6] No 2006. gada 20. jūnija pirkuma līguma un 2006. gada 20. jūnija pielikuma izriet, ka ir noteikti vairāki pirkuma priekšmeti un attiecīgi

vairākas pirkuma maksas, kā arī no strīda nekustamā īpašuma nošķirta tā sastāvā ietilpstošā kustamā manta un būvmateriāli. Tātad līdzēji ir izteikuši

skaidru gribu būvmateriālus un kustamo mantu nošķirt no galvenās lietas - nekustamā īpašuma. Tādējādi pieteicējam nav pamata norādīt, ka faktiski

būvmateriāli un kustamā manta pārdota kā nekustamā īpašuma piederumi un nekustamā īpašuma iegādes vērtību veido gan nekustamā īpašuma vērtība,

gan atsevišķi izdalītās vērtības par būvmateriāliem un kustamām mantām, jo no 2006. gada 20. jūnija pirkuma līguma ir skaidra līdzēju griba noteikt

atsevišķu cenu par nekustamo īpašumu.

[4] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāvis pieteikumu uzturēja, minot pieteikumā norādītos argumentus.

Tiesas sēdē atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Dienesta pārstāve pieteicēja pieteikumu neatzina, minot rakstveida

paskaidrojumos ietvertos argumentus.

Tiesas sēdē kā liecinieks nopratināts /pers. G/.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums nav

pamatots un ir noraidāms.

[7] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1. panta pirmās daļas 4. punktu iedzīvotāju ienākuma nodokli veido arī nodoklis, ar ko

apliek fiziskas personas gūtos ienākumus no kapitāla, tajā skaitā, no kapitāla pieauguma. Atbilstoši minētajam likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

8. panta trešās daļas 11. punktā ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas un citu kapitāla aktīvu atsavināšanas ir noteikti kā gada apliekamā

ienākuma avots. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. pantā ir noteikti tie ienākumi veidi, kas nav apliekami ar iedzīvotāju nodokli.

Tātad, ja persona atsavina sev piederošu nekustamo īpašumu, vispārīgi tai ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (nodoklis par ienākumu no

kapitāla pieauguma), ja vien uz konkrēto gadījumu neattiecas kāds no likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. pantā paredzētajiem izņēmumiem

(Senāta 2015. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. SKA – 431/2015 (A420470412) 8. punkts).

Lietā nav strīda par to, ka uz pieteicēja ienākumiem no nekustamā īpašuma atsavināšanas nav attiecināmi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 9. panta pirmajā daļā noteiktie izņēmumi, tostarp likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. panta pirmās daļas 33. vai 33.1 punktā

noteiktajiem izņēmumiem.

[8] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8. panta trešās daļas 11. punktu ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas, par

kuriem jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, nosakāmi atbilstoši šā likuma 11.9 pantam.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 9 panta pirmajā daļā noteikts, ka kapitāla pieaugumu nosaka, no kapitāla aktīva atsavināšanas

cenas atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā. Kapitāla aktīvi saskaņā ar likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9 panta otrās daļas 4. punktu ir arī nekustamais īpašums.

Kapitāla aktīva iegādes vērtībā saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9 panta piekto daļu tiek iekļauti arī izdevumi, kas saistīti ar

tā iegūšanu: valsts nodeva par darījuma noformēšanu, valsts nodeva lietā par apstiprināšanu mantojuma tiesībās vai lietā par pēdējās gribas rīkojuma akta

vai mantojuma līguma stāšanos likumīgā spēkā, valsts nodeva par īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, komisijas nauda un citi līdzīgi izdevumi.

Kapitāla aktīva iegādes vērtībā tiek iekļauti arī samaksātie procentu maksājumi par kredītu šā kapitāla aktīva iegādei, ja dokumentāri apliecināta

informācija ļauj identificēt kredīta un kapitāla aktīva iegādes saistību.

Kapitāla aktīvā – nekustamajā īpašumā – veiktais ieguldījums tā turēšanas laikā saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 9 panta

5. daļu ir dokumentāri pierādāmi izdevumi, kas saistīti ar nekustamā īpašuma uzlabošanu un atjaunošanu, ja tie veikti pēc 1993. gada 31. decembra, un

šie izdevumi nav atzīti nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības izmaksās ne pamatlīdzekļu nolietojuma veidā, ne kārtējos izdevumos.

Atšķirībā no ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, kur to atzīšana ir lielā mērā atkarīga no personas spējas pierādīt, ka personai izdevumi ir radušies

un ir attiecināmi tieši uz ieguldījumiem konkrētajā nekustamajā īpašumā, iegādes vērtība izriet no pirkuma līguma (to reģistrējot arī zemesgrāmatā), proti,

tā nav atsevišķi jāpierāda (Senāta 2020. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-169/2020 (A420257716) 10. punkts) .

Bet, ja kapitāla aktīvs iegūts uz dāvinājuma līguma pamata, tad saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 9 panta ceturto daļu, par

tā iegādes vērtību uzskatāma attiecīgi dāvinājuma līgumā norādītā konkrētā kapitāla aktīva vērtību, kas nav lielāka par kapitāla aktīva atsavināšanas cenu.

[9 ] Zemesgrāmatu likuma 1. pantā noteikts, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības.

Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta.

No minētajā tiesību normā nostiprinātā zemesgrāmatu publiskās ticamības principa izriet, ka katrai personai ne tikai ir pieejama informācija par

zemesgrāmatu ierakstiem, bet ir arī tiesības paļauties, ka šie ieraksti atbilst faktiskajai tiesiskajai situācijai (sk. piem., Senāta 2017. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. SKC-381/2017 (Nr. C31512811) 7. punktu, 2018. gada 26. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-328/2018 (Nr. C02055513)

10.2. punktu).

Zemesgrāmatu likuma 1. pantā nostiprinātajam zemesgrāmatu publiskās ticamības principam ir ne tikai pozitīvs iespaids, piešķirot zemesgrāmatu

ierakstam pozitīvu spēku, bet arī negatīvs – atņemot šai grāmatā neievestajām tiesībām saistošu spēku pret trešajām personām (sk. Senāta 2010. gada

15. septembra lēmuma lietā Nr. SKC-1174/2010 (Nr. C01180110) 13. punktu).

No Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas datiem konstatējams, ka 2006. gada 10. janvārī, pamatojoties uz 2006. gada 3. janvāra dāvinājuma

līgumu, /pers. G/ zemesgrāmatā nostiprinātas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/, kura sastāvā ietilpst zemes

gabals 1485 m2 platībā un uz tā esoša nepabeigta dzīvojamā māja (lietas 45.-47. lapa).

Pieteicējs īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese A/ ieguvis 2006. gada 6. jūlijā divu darījumu rezultātā. Pamatojoties uz 2006. gada

20. jūnija pirkuma līgumu, 2006. gada 6. jūlijā pieteicējam zemesgrāmatā nostiprinātas īpašuma tiesības uz nekustamā īpašuma /adrese A/, 1/10

domājamo daļu, īpašuma iegādes summa – 5000 Ls jeb 7114,36 euro. Pamatojoties uz 2006. gada 21. jūnija dāvinājuma līgumu, pieteicējam

2006. gada 6. jūlijā nostiprinātas īpašuma tiesības uz nekustamā īpašuma /adrese A/ pārējām 9/10 domājamajām daļām. Dāvinājuma vērtība

zemesgrāmatā nav ierakstīta. Bet 2006. gada 21. jūnija Dāvinājuma līguma 2. punktā ir norādīta dāvinājuma vērtība - 100 Ls jeb 142,29 euro (lietas

43.-44. lapa).

Tādējādi saskaņā ar zemesgrāmatas datiem nekustamā īpašuma /adrese A/ iegādes vērtība ir 7256,65 euro (1/10 domājamās daļas, kuru

pieteicējs ieguvis uz 2006. gada 20. jūnija pirkuma līguma pamata, iegādes vērtība 7114,36 euro, bet pārējo 9/10 domājamo daļu iegādes vērtība ir

142,29 euro).

[10] Lietā nav strīda par iegādes vērtībā iekļaujamo summu par izdevumiem, kas saistīti ar nekustamā īpašuma iegūšanu (valsts nodeva par īpašuma

tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, kancelejas nodevas un amata atlīdzības) – 367,97 Ls jeb 523,57 euro.

[11] Kā norādīts šā sprieduma 8. punktā, saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 9 panta piekto daļu kapitāla aktīva iegādes

vērtība iekļaujami arī samaksātie procentu maksājumi par kredītu šā kapitāla aktīva iegādei, ja dokumentāri apliecināta informācija ļauj identificēt kredīta

un kapitāla aktīva iegādes saistību.

No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējs 2006. gada 16. jūnijā noslēdzis ar AS „SEB Latvijas Unibanka” Kredīta līgumu Nr. VL06227

(lietas 34.-36. lapa) par aizdevumu 83 200 euro, kas izsniedzams pieteicējam dzīvojamās mājas iegādei līdz 2006. gada 14. jūlijam. Lietā nav strīda par

to, ka ir identificējama minētā kredīta un nekustamā īpašuma /adrese A/ saistība. Taču, ņemot vērā šā sprieduma 9. punktā konstatēto īpašuma pirkuma

summu 7114,36 euro un ar pirkumu saistītos izdevumus (nostiprinājuma lūguma sagatavošanas izdevumi un samaksātā valsts un kancelejas nodeva par

īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā 113,28 Ls jeb 161,18 euro), konstatējams, ka lietā pierādītie Kredīta līgumā Nr. VL0622 noteiktajam

mērķim – nekustamā īpašuma /adrese A/, iegādei – izmantoti kredīta līdzekļi ir 7275,54 euro.

No lietas materiāliem konstatējams, ka laika periodā no 2006. gada 21. jūnija līdz īpašuma atsavināšanas brīdim, tas ir, 2020. gada 29. aprīlim,

pieteicējs par minēto kredīta līgumu ir atmaksājis kredītprocentu summu 38 824,83 euro. Minētai summai ir pieskaitāmi arī pieteicēja izdevumi par

kredīta noformēšanu un izdevumi par kredītu līdz nekustamā īpašuma atsavināšanai bija 39 490,43 euro.

Ņemot vērā tiesas konstatēto, ka nekustamā īpašuma iegādei izmantota tikai daļa no kopējās kredīta summas 7275,54 euro apmērā, attiecīgi arī

pieteicēja samaksātie procenta maksājumi par aplūkoto kredītu ir atzīstami par izdevumiem, kas saistīti ar nekustamā īpašuma /adrese A/, iegādi, daļā,

kas nosakāma proporcionāli konstatētajai pieteicēja iegādes izdevumu summai, kas ir 3453,30 euro (39 490,43 / 83 200 x 7275,54).

[12] Apkopojot šā sprieduma 9.-11. punktā konstatēto, secināms, ka kapitāla pieauguma aprēķinā piemērojamā kapitāla iegādes vērtība

izskatāmajā gadījumā ir 11 233,52 euro (7256,65 euro + 523,57 euro + 3453,30 euro).

[13] Pieteicēja arguments, ka nekustamā īpašuma iegādes vērtībā ir iekļaujama summa 53 000 Ls jeb 75 412,21 euro, ko pieteicējs īpašuma

iegādes brīdī samaksājis /pers. G/, pamatojoties uz 2006. gada 20. jūnija līgumu „Pielikums pie „Līguma par nekustamā īpašuma pirkšanu” no

20.06.2006. par nekustamo īpašumu /adrese A/” (lietas 42. lapa), atzīstams par nepamatotu.

No 2006. gada 20. jūnija līguma „Pielikums pie „Līguma par nekustamā īpašuma pirkšanu” no 20.06.2006. par nekustamo īpašumu /adrese A/”

satura izriet, ka tas noslēgts par nekustamajā īpašumā /adrese A/, aprīkojuma un pārdevēja iegādāto būvmateriālu īpašuma remontam pārdošanu par

summu 53 000 Ls jeb 75 412,21 euro.

Norādāms, ka 2006. gada 20. jūnija līgumā „Pielikums pie „Līguma par nekustamā īpašuma pirkšanu” no 20.06.2006. par nekustamo īpašumu

/adrese A/” norādītā summa kopā ar zemesgrāmatā norādīto pirkuma summu 5000 Ls jeb 7114,36 euro veido nekustamā īpašuma /adrese A/,

SIA „Latio vērtētāji & konsultanti Vidzemē” 2006. gada 13. jūnija novērtējumā norādīto summu 58 000 Ls jeb 82 526,57 euro. Turklāt arī no

nekustamā īpašuma pārdevēja /pers. G/ tiesas sēdē sniegtās liecības kopumā izriet, ka summa 58 000 Ls bija faktiskā īpašuma pārdošanas cena (lietas

100.-106. lapa). /pers. G/ tiesas sēdē sniegtā liecība nesaturēja konkrētu, ticamu informāciju par 2006. gada 20. jūnija līgumā „Pielikums pie „Līguma

par nekustamā īpašuma pirkšanu” no 20.06.2006. par nekustamo īpašumu /adrese A/” 2. punktā uzskaitītajiem materiāliem un iekārtām, to izcelsmi.

Minētais liecina par pirkuma darījuma mākslīgu sadalīšanu, lai samazinātu nekustamā īpašuma pirkumu maksājamos nodokļus, kā to sniegtajos

paskaidrojumos norādījis arī pats pieteicējs. Turklāt būtiski norādīt, ka saskaņā ar 2006. gada 20. jūnija nekustamā īpašuma /adrese A/, pirkuma līguma

8. punktu visus izdevumus, kas saistīti ar līguma noslēgšanu un īpašuma tiesību reģistrāciju zemesgrāmatā, ir uzņēmies segt pieteicējs kā pircējs. Tādējādi

arī pats pieteicējs ir uzņēmies riskus saistībā ar šādas rīcības iespējamajām tiesiskajām sekām.

Senāta judikatūrā ir atzīts, ka par nekustamā īpašuma iegādes vērtību ir uzskatāma pirkuma maksa, kas paredzēta tieši par nekustamo īpašumu.

Proti, Senāts ir norādījis, ka parasti nekustamais īpašums tiek pārdots kopā ar tajā ietilpstošajiem piederumiem, nosakot vienu pirkuma maksu. Tas

nozīmē, ka tad nekustamā īpašuma pirkuma maksas veidojošie elementi citastarp ir arī tā sastāvā ietilpstošie kustamie piederumi, kuri par tādiem

atzīstami atbilstoši minētajām Civillikuma normām. Šādā gadījumā nodokļu administrēšanas vajadzībām par nekustamā īpašuma iegādes vērtību atzīstama

viena noteikta pirkuma maksa par nekustamo īpašumu un tā piederumiem.

Tajā pašā laikā, ievērojot privāttiesībās pastāvošo līgumu brīvības principu, nav izslēgts, ka līgumā varētu tikt paredzēti vairāki pirkuma priekšmeti

un attiecīgi vairākas pirkuma maksas, kā arī no nekustamā īpašuma nošķirta tā sastāvā ietilpstošā kustamā manta, kas iepriekš bija kā tā piederumi. Šāda

darījuma sadale, kur nekustamajam īpašumam un kustamai mantai noteikta atsevišķa pirkuma cena, rada dažādas tiesiskās sekas, piemēram, nekustamā

īpašuma pirkuma maksas lielums ietekmē valsts nodevas par īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā apmēru (Ministru kabineta 2009. gada

27. oktobra noteikumu Nr. 1250 „Noteikumi par valsts nodevu par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā” 5.1. un

8.1. apakšpunkts), kā arī pircējam ir tiesības prasīt izpildīt līgumu daļā par kustamu mantu u.c. (Senāta 2016. gada 20. maija lēmuma lietā Nr. SKA-

1010/2016 (A420423414) 8. punkts). Ja līdzēji izlemj par labu šādai rīcībai, tiem ir jārēķinās ar tiesiskajām sekām, kuras no tās izriet, tostarp nodokļu

maksāšanas pienākumu (Senāta 2012. gada 16. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-108/2012 (A42699208) 52. punkts). Konstatējot seku

iestāšanos nodokļa maksāšanas pienākuma formā, nav pamata norādīt, ka faktiski kustamā manta pārdota kā nekustamā īpašuma piederumi un

nekustamā īpašuma iegādes vērtību veido gan nekustamā īpašuma vērtība, gan atsevišķi izdalītā kustamā manta, ja no pirkuma līguma ir skaidra līdzēju

griba noteikt atsevišķu cenu par nekustamo īpašumu (kas ir kapitāla aktīvs un kura iegādes vērtība noskaidrojama kapitāla pieauguma noteikšanas

sakarā) un kustamām mantām, tādējādi radot tiesiskās sekas citās jomās, tostarp jau minētajā valsts nodevas sakarā.

Līdz ar to, ja līdzēji, iegādājoties nekustamo īpašumu, vienojušies par šādu darījuma sadalījumu, proti, nodalījuši pirkuma cenu par nekustamo

īpašumu un pirkuma cenu par kustamajām mantām, par nekustamā īpašuma iegādes vērtību ir uzskatāma pirkuma maksa, kas paredzēta tieši par

nekustamo īpašumu (Senāta 2017. gada 29. augusta sprieduma lietā Nr. SKA-214/2017 (A420558612) 8. punkts).

[14] Attiecībā par kapitāla aktīvā veiktajiem ieguldījumiem Senāts ir norādījis, ka atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 9 panta

5.1 daļai personai ir jāspēj iesniegt dokumentārus pierādījumus, kas apstiprina ne vien nekustamā īpašuma uzlabošanas vai atjaunošanas faktu, bet ar to

tieši saistītu izdevumu apmēru. Proti, lai personai būtu tiesības atsaukties uz konkrētajiem ieguldījumiem, ir jābūt skaidri pierādītam gan attiecīgā

nekustamā īpašuma uzlabošanas vai atjaunošanas faktam un raksturam, gan arī konkrētam ieguldījumu apmēram (Senāta 2019. gada 12. marta

sprieduma lietā Nr. SKA-41/2019 10. punkts).

Attiecībā par nekustamajā īpašumā /adrese A/ pieteicēja iespējami veiktajiem ieguldījumiem, tiesa atzīst par pamatotu Dienesta secinājumu, ka lietā

nav iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu pieteicēja identificējamus izdevumus, kas būtu attiecināmi uz nekustamā īpašuma /adrese A/uzlabošanu vai

atjaunošanu. Par šādiem izdevumiem nav atzīstami arī 2006. gada 20. jūnija līguma „Pielikums pie „Līguma par nekustamā īpašuma pirkšanu” no

20.06.2006. par nekustamo īpašumu /adrese A/” 2. punktā norādītie „iegādātie būvmateriāli īpašuma remontam” 25000 Ls vērtībā, vai citas minētajā

līgumā norādītās iekārtas, preces vai mēbeles, jo, pirmkārt, līgums nesatur konkrētu identificējamu informāciju par iekārtām un materiāliem un to cenām.

Otrkārt, kā konstatēts šā sprieduma 13. punktā, minētajā līgumā ir uzskaitītā kustamā manta, kas, iespējams, veidoja nekustamā īpašuma sastāvu

īpašuma atsavināšanas brīdī, taču tas neliecina par pieteicēja veiktajiem ieguldījumiem īpašumā.

[15] Apkopojot iepriekš minēto un izvērtējot pārsūdzēto lēmumu kopumā un kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem, tiesa secina, ka

pārsūdzētais lēmums ir atzīstams par tiesisku un pamatotu, bet pieteicēja pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251. pantu, 289.-291. pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2021. gada 29. novembra lēmuma Nr. 31.1-22.10/22.10/10840

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, apelācijas sūdzību iesniedzot

Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.

Tiesnese S. Pone