Court partially allowed appeal, overturning lower court's dismissal of counterclaim for damages due to vehicle breakdown.

Lietas Nr. C32358109 Lietas arhīva Nr. SKC-0121-15 SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2015.gada 30.septembrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments:

tiesnese referente Ļ. Kušnire

tiesnesis I. Bisters

tiesnese A. Briede

rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar SIA „Transekspedīcija LV” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 15.oktobra spriedumu SIA „Transcargo” prasībā pret SIA „Transekspedīcija LV” par parāda un līgumsoda piedziņu un SIA „Transekspedīcija LV” pretprasībā pret SIA „Transcargo” par zaudējumu atlīdzības un likumisko procentu piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] SIA „Transcargo” 2009.gada 9.novembrī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā cēlusi prasību pret

SIA „Transekspedīcija LV”, lūdzot piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai parādu par izpildītiem kravu

pārvadājumiem, remontdarbiem, rezerves daļām un materiāliem 1 252,49 Ls.

Prasībā norādīts, ka laikā no 2009.gada 1.jūnija līdz 2009.gada 20.augustam SIA „Transcargo” remontdarbnīcā veikts SIA „Transekspedīcija LV” piederošās kravas automašīnas un puspiekabju remonts par kopējo summu 1 188,17 Ls. Uz 2009.gada 1.oktobri SIA „Transekspedīcija LV” kopējais parāda apmērs ir 1 252,49 Ls, kas sastāv no pamatparāda 1 188,17 Ls, pēc pasūtījuma izpildītā pārvadājuma par summu 60 Ls un līgumsoda par samaksas nokavējumu 4,32 Ls. Līdz prasības pieteikuma iesniegšanas brīdim atbildētāja parādu nav samaksājusi.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1587. un 1779.pantu.

[2] SIA „Transekspedīcija LV” cēlusi pretprasību pret SIA „Transcargo”, lūdzot piedzīt no prasītājas par labu atbildētājai zaudējumu atlīdzību 1 154,83 Ls, likumiskos procentus 130,86 Ls un veikt ieskaitu starp prasību un pretprasību.

Pretprasība pamatota ar šādiem argumentiem.

[2.1] SIA „Transekspedīcija LV” 2009.gada 16.jūlijā vērsās pie prasītājas un starp pusēm tika noslēgts uzņēmuma līgums, saskaņā ar kuru SIA „Transcargo” apņēmās veikt automašīnas remontu ar saviem materiāliem un ierīcēm.

[2.2] SIA „Transcargo” informēja SIA „Transekspedīcija LV”, ka 2009.gada 4.augustā automašīna būs pilnīgā kārtībā un visi remontdarbi būs pabeigti.

[2.3] SIA „Transekspedīcija LV” 2009.gada 4.augustā nosūtīja automašīnu reisā uz Vāciju.

Vācijas teritorijā 2009.gada 7.augusta naktī automašīnas izpūtēja bojājuma dēļ atbildētājai radās ārkārtas situācija, kuras rezultātā nebija iespējams turpināt iesākto maršrutu, t.i., automašīna kļuva nevaldāma, apdraudot atbildētājas mantu un šoferu veselību un dzīvību.

[2.4] Atbildētājai kopš 2008.gada 14.jūlija bija noslēgts līgums ar SIA „Centrako”, saskaņā ar kuru SIA „Centrako” bija apņēmusies sniegt tehnisko apkopi, palīdzību un veikt remontdarbus ārpus Latvijas Republikas robežām.

SIA „Centrako” sniedza SIA „Transekspedīcija LV” tehnisko palīdzību un veica ārkārtas remontdarbus automašīnai. Kopējās izmaksas par automašīnas ārkārtas remontu Vācijā bija 1 643,18 EUR.

[2.5] SIA „Transekspedīcija LV” 2009.gada 19.augustā nosūtīja prasītājai rēķinu par Vācijas teritorijā radītajiem zaudējumiem 1 600 EUR, kā arī lūdza vienoties par ieskaitu.

SIA „Transcargo” atteicās segt zaudējumus, gan vienoties par ieskaitu, neskatoties uz to, ka pati pēc visu pieprasīto dokumentu un informācijas saņemšanas bija atzinusi savu darbinieku vainu zaudējumu nodarīšanā.

Pretprasība pamatota ar Civillikuma 1401., 1674., 1511., 1587., 1594., 1635., 1640., 1645., 1765., 2212., 2213., 2217., 2218. un 2223.pantu.

[3] Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2011.gada 31.janvāra spriedumu prasība un pretprasība apmierināta daļēji.

No SIA „Transekspedīcija LV” par labu SIA „Transcargo” piedzīts parāds 1 188,17 Ls un tiesas izdevumi 161 Ls, kopā 1 349,17 Ls, SIA „Transcargo” noteiktas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no SIA „Transekspedīcija LV” likumiskos procentus septiņu procentpunktu virs procentu pamatlikmes apmērā gadā no nenomaksātās parāda summas, bet pārējā daļā prasība noraidīta, kā arī no SIA „Transcargo” par labu SIA „Transekspedīcija LV” piedzīta zaudējumu atlīdzība 1 154,83 Ls un tiesas izdevumi 156,87 Ls, kopā 1 311,70 Ls. SIA „Transekspedīcija LV” noteiktas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no SIA „Transcargo” likumiskos 6% gadā no nenomaksātās parāda summas, bet daļā par likumisko procentu piedziņu pretprasība noraidīta.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar SIA „Transcargo” un SIA „Transekspedīcija LV” apelācijas sūdzībām, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2012.gada 15.oktobra spriedumu SIA „Transcargo” prasību pret SIA „Transekspedīcija LV” par parāda un līgumsoda piedziņu apmierinājusi daļēji, bet pretprasību noraidījusi. Tiesa nosprieda:

- piedzīt no SIA „Transekspedīcija LV” par labu SIA „Transcargo” parādu 1 188,17 Ls un tiesas izdevumus 161 Ls, kopā 1 349,17 Ls.

- noraidīt prasību daļā par līgumsoda 4,32 Ls un likumisko procentu 324,17 Ls piedziņu.

- izbeigt tiesvedību prasības daļā par parāda 60 Ls piedziņu.

Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Ņemot vērā, ka prasītāja atteikusies no prasības daļā par 60 Ls piedziņu, ir pamats izbeigt tiesvedību šajā daļā.

[4.2] SIA „Transekspedīcija LV” atzinusi prasību par 1 188,17 Ls piedziņu. Līdz ar to pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un piedzinusi 1 188,17 Ls no atbildētājas par labu prasītājai. [4.3] Prasītāja lūgusi piedzīt no atbildētājas arī līgumsodu, tomēr lietā nav gūti pierādījumi, ka atbildētāja būtu uzņēmusies ciest līgumsodu sakarā ar saistību izpildes nokavējumu. Līdz ar to prasība minētajā daļā ir noraidāma.

[4.4] Prasītāja apelācijas instances tiesā iesniedza prasības precizējumus, lūdzot piedzīt no atbildētājas likumiskos procentus.

Ņemot vērā, ka prasītāja pirmās instances tiesā nebija cēlusi prasījumu par likumisko procentu piedziņu, un ievērojot Civilprocesa likuma 418.pantā noteikto, prasība par likumisko procentu piedziņu 324,17 Ls nav vērtējama un ir noraidāma.

[4.5] No lietas materiālos esošajiem pierādījumiem nevar secināt, kā radās bojājumi izpūtējā un

kādēļ tas Vācijā bija jānomaina. No iesniegtajiem rēķiniem izriet, ka tika norauta izpūtēja caurule un šajā

sakarā sabojātas vairākas vinila caurules.

Lietā nav pierādīta cēloņsakarība starp prasītājas rīcību, veicot remonta darbus, un faktu, ka 2009.gada 7.augustā atbildētājai piederošajai kravas mašīnai Vācijā nokrita izpūtējs.

Kaut arī lietas materiālos atrodas SIA „Transcargo” direktora ziņojums atbildētājai, kurā norādīts,

ka prasītāja atzīst, ka tās speciālistu neuzmanīgas izpūtēja apskates rezultātā SIA „Transekspedīcija LV”

cieta zaudējumus, tomēr tiesas sēdē prasītājas pārstāve paskaidroja, ka šī vēstule bija mēģinājums nepazaudēt klientu, kaut kā izlīgt un atrast situācijas risinājumu. Pie šādiem apstākļiem pretprasība par zaudējumu piedziņu noraidāma, jo konkrētajā gadījumā nav konstatējama cēloņsakarība starp prasītājas rīcību un atbildētājai radītajiem zaudējumiem.

[4.6] Ņemot vērā, ka pretprasība par zaudējumu piedziņu ir noraidāma, nav pamata likumisko procentu piedziņai no prasītājas. Tāpat nav pamata vērtēt ieskaita veikšanu starp prasītājas sākotnējo prasību un atbildētājas pretprasību.

[5] Par minēto spriedumu kasācijas sūdzību iesniegusi SIA „Transekspedīcija LV”, lūdzot atcelt spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[5.1] Atbildētājai nav jāmaksā norunātā maksa, ja pasūtījums nav izpildīts. Turklāt nav pamata

uzskatīt, ka atbildētājai ir saistošas prasītājas izrakstītajos rēķinos ietvertās norādes par rēķinu apmaksas

termiņiem, jo par tādiem puses nebija vienojušās.

Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka ir iestājies rēķinu apmaksas nokavējums, kas varētu būt par pamatu prasības apmierināšanai.

[5.2] Apelācijas instances tiesa neņēma vērā nedz liecinieka /pers. D/, nedz arī SIA „Transekspedīcija LV” automašīnas vadītāja liecības, kas noveda pie lietas nepareizas izspriešanas.

[5.3] Apelācijas instances tiesa lietā esošos pierādījumus nav vērtējusi kopsakarā ar faktu, ka prasītāja pati atzinusi, ka tās darbinieku neuzmanīgas izpūtēja apskates rezultātā radīti zaudējumi atbildētājai.

Civilprocesa likuma 104.panta otrā daļa noteic, ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem otra puse pamato savus prasījumus vai iebildumus, tiesa var atzīt šādus faktus par pierādītiem, ja tai nav šaubu, ka atzīšana nav notikusi viltus, vardarbības, draudu vai maldības ietekmē, vai arī, lai slēptu patiesību.

Līdz pat kasācijas sūdzības iesniegšanas brīdim prasītāja nav cēlusi iebildumus attiecībā uz

ziņojumu, kurā atzinusi savu vainu. Arī iesniedzot apelācijas sūdzību, prasītāja to nav apstrīdējusi, kā arī

nav cēlusi iebildumus par viltu, vardarbību, draudiem vai maldību, kas šķietami būtu bijuši ziņojuma sūtīšanas iemesls.

[5.4] Apelācijas instances tiesa spriedumā nav norādījusi, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus par nepierādītiem.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija secinājumus izdarījusi, balstoties uz prasītājas pārstāves tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem, ka ziņojums, ar kuru SIA „Transcargo” atzina savu vainu zaudējumu nodarīšanā atbildētājai, bija mēģinājums saglābt klientu un kaut kādā veidā atrast risinājumu strīdus situācijai. Tomēr no lietā esošajiem pierādījumiem nepārprotami izriet, ka SIA „Transcargo” darbinieku neuzmanīga izpūtēja apskate ir cēloniskā sakarā ar prasītājai nodarītajiem zaudējumiem.

[5.5] Apelācijas instances tiesa pārkāpusi arī savas kompetences robežas, lemjot par pretprasības noraidīšanu, jo apelācijas sūdzībā prasītāja cēlusi iebildumus par citiem faktiskajiem apstākļiem.

[6] Paskaidrojumi saistībā ar kasācijas sūdzību nav iesniegti.

Motīvu daļa

[7] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Augstākās tiesas Civillietu departaments atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums daļā, ar kuru noraidīta SIA „Transekspedīcija LV” pretprasība par zaudējumu atlīdzības piedziņu, atceļams un lieta šajā daļā nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā tālāk norādīto iemeslu dēļ.

Kasācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka likuma pārkāpumi pierādījumu novērtēšanā, noveduši apelācijas instances tiesu pie nepamatotiem secinājumiem jautājumā par zaudējumu atlīdzināšanas pamata neesamību, kas savukārt varēja ietekmēt nolēmuma pareizību, tiesai izspriežot pretprasību.

Izšķirot strīdu par zaudējumu piedziņu, tiesai visi pierādījumi, kas attiecas uz šo strīdu, bija jāvērtē

Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā..

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 97.panta pirmo daļu tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Pierādījumu novērtēšanā: 1) jānosaka pierādījumu objektivitāte, patiesīgums, t.i., konkrētā

pierādījuma atbilstība lietas faktiskajiem apstākļiem, objektīvajai realitātei; 2) pierādījumi jāvērtē to

kopumā, nevis izolēti, pie tam kopā ar pierādīšanas līdzekļiem; 3) nav pieļaujama pierādījumu „atlase”

pēc tiesas ieskata, ja pierādījumi iesniegti, vērtējums jādod par visiem pierādījumiem; 4) vienlaikus jāvērtē pierādījumu forma un saturs; 5) jāizdara secinājumi par pierādījumu pietiekamību (sk. Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi., Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2003, 80.lpp.).

Pušu un trešo personu paskaidrojumi, kas ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi un iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi (Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa).

No pārsūdzētā sprieduma redzams, ka apelācijas instances tiesa, novērtējot pierādījumus lietā, priekšroku devusi nevis rakstveida pierādījuma, kas atrodas lietas 77.-78. lpp., saturam, bet gan prasītāja pārstāves apelācijas instances tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem, kuri ir acīmredzamā pretrunā ar minētā rakstveida pierādījuma jēgu un neapstiprinās ar citiem pierādījumiem lietā.

Iepriekšminētajā dokumentā veikta Himsted Nutzfahrzeug GMBH rēķinā norādīto detaļu un darbu izcenojumu salīdzināšana ar Latvijas cenām, analizēts SIA „Transekspedicija LV” pretenzijā minētais prasījuma apmērs, un nobeigumā norādīts: „1. Mēs atzīstam, ka mūsu speciālistu neuzmanīgas izpūtēja apskates rezultātā, Jūsu firma cieta zaudējumus 284,72-24,54 + 70 = 330,18 LVL. 2. Mēs apņemamies nosegt Jūsu zaudējumus 330,18 LVL apmērā, veicot remonta darbus Jūsu transportam. Jums tiks

izstādītas remonta darbu tāmes, bet rēķini netiks izstādīti.”. Šo dokumentu parakstījis SIA „Transcargo”

ARD direktors /pers. D/.

Kā liecina apelācijas instances sprieduma saturs, tiesa, atsaukdamās uz prasītājas pārstāves apgalvojumu, ka prasītāja šajā dokumentā savu atbildību par zaudējumiem neesot atzinusi, bet apsolījumu atlīdzināt zaudējumus devusi, lai nezaudētu klientu, dokumenta saturu atsevišķi un kopsakarā ar citiem

pierādījumiem un lietā konstatējamiem apstākļiem nav vērtējusi. Šī iemesla dēļ nevar atzīt par pamatotu

apelācijas instances tiesas secinājumu par pierādījumu nepietiekamību cēloniskās sakarības nodibināšanai.

Turklāt, kā uz to pareizi norādīts kasācija sūdzībā, ja tiesa atzīst, ka par kādu no faktiem, ar kuriem pamatoti puses prasījumi, pierādījumi nav iesniegti tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta ceturtajai daļai paziņo par to pusēm un nepieciešamības gadījumā nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja tie nav apstrīdēti apelācijas kārtībā.

Civillietu departaments piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka apgabaltiesai, nosakot lietas

izskatīšanas robežas apelācijas instancē, bija jāņem vērā SIA „Transcargo” apelācijas sūdzības saturs un

jāapsver kādus pirmās instances tiesas sprieduma konstatētos faktus, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd. Kā redzams no lietas materiāliem, pārsūdzot pirmās instances tiesas spriedumu, SIA „Transcargo” tajā izteikto secinājumu nepareizību argumentējusi ar pierādījumu - liecinieka /pers. D/ liecības un Himsted Nutzfahrzeug GMBH rēķinanepietiekamu izvērtēšanu. SIA „Transcargo” atbilde, uz kuras pamatots pirmās instances tiesas secinājums par cēloņsakarības esamību starp prasītājas veikto

izputēja remontu un atbildētājai konstatētajiem zaudējumiem, šajā vai citā sakarā apelācijas sūdzībā nav

minēta.

Iepriekš minētie procesuālo tiesību normu pārkāpumi ir būtiski, jo tie varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 452.panta otro daļu ir patstāvīgs pamats sprieduma atcelšanai pretprasības noraidītajā daļā.

[8] Civillietu departaments tālāk minēto apsvērumu dēļ noraida kasācijas sūdzības argumentus par materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu, tiesai izspriežot SIA „Transcargo” prasību un tālāk minēto apsvērumu dēļ atzīst, ka šajā daļā spriedums ir atstājams negrozīts.

Kasācijas sūdzībā netiek apstrīdēts zemāko instanču tiesu secinājums, ka pušu tiesiskās attiecības, SIA „Transekspedicija LV” pasūtot, bet SIA „Transcargo” veicot vilcēju un piekabju remontu, izriet no uzņēmuma līguma. Pasūtītāja pienākumus sakarā ar pasūtījuma izpildi reglamentē Civillikuma 2223.pants, kura pirmā

dala noteic - tiklīdz pasūtījums ir izpildīts un atzīts par labu, pasūtītājam jāsamaksā uzņēmējam norunātā

maksa.

Šajā lietā, kā redzams no lietas materiāliem, strīds par samaksas saistības esamību nepienācīga pasūtījuma izpildīšanas dēļ pastāv tikai attiecībā uz vilcēja DAF 95 XF, valsts nr. GM 597, šasijas nr. XLRTE47XS0E590342 izpūtēja remontu, par kuru atbilstoši SIA „Transcargo” rēķinam pieprasīts samaksāt 16,00 Ls, kopā ar PVN 21%, 19,36 Ls (sk. lietas 8.lpp). Par pārējiem SIA „Transcargo”

iesniegtajos rēķinos norādītajiem pasūtījumiem, to apjomu, izmaksām un izpildīšanas kvalitāti atbildētāja

iebildumus nav cēlusi.

Šādos apstākļos tiesai bija pamats konstatēt neizpildītas maksājumu saistības esamību.

Ir noraidāms atbildētājas arguments, ka sakarā ar to, ka puses nebija vienojušās par samaksas termiņiem, parādnieka nokavējums, kas varētu būt prasības apmierināšanas pamats, nebija konstatējams.

Pusēm, kuru tiesiskās attiecības izriet no uzņēmuma līguma, ir saistošas Civillikuma normas, kas reglamentē uzņēmuma līgumu, tostarp jau iepriekš citētā Civillikuma 2223.panta pirmā daļa, no kuras izriet, ka maksājuma saistība pasūtītajam rodas, tiklīdz pasūtījums ir izpildīts un atzīts par labu.

Līdz ar to, ja uzņēmuma līguma dalībnieki nav vienojušies par samaksas termiņu, pie nosacījuma,

ka pasūtījums ir izpildīts un pasūtītājs to ir atzinis par labu, t.i., pieņēmis to bez iebildumiem, samaksas

termiņu vienpusēji var noteikt uzņēmējs.

Atbildētājas argumenti, ka izputēja remonts veikts nepienācīgi, nav pietiekams pamats atbildētājas atbrīvošanai no samaksas pienākuma par izpildītiem un bez iebildumiem pieņemto pasūtījumu.

Nepienācīgi izpildīts pakalpojums rada pasūtītājam tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu. Tam var būt nozīme, konstatējot kreditora nokavējuma sākuma termiņu, ja par to rodas strīds. Taču tas nav iemesls pasūtītāja atbrīvošanai no samaksas pienākuma.

Ievērojot minēto, Civillietu departaments atzīst, ka šajā lietā Civillikuma 2223.pantu tiesa iztulkojusi un uz lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem attiecinājusi pareizi.

Nevar piekrist kasācijas sūdzībā norādītajam, ka tiesai bez iepriekšminētās tiesību normas, vajadzējis piemērot arī Civillikuma 1590.pantu un 2217.panta trešo daļu.

Puses norādītās tiesību normas, t.sk., šo normu iztulkojums, tiesai nav saistošs, jo nevis materiālo tiesību norma pati par sevi veido prasības pamatu, bet gan juridiskie fakti, uz kuriem prasītājs pamato savu prasījumu. Konkrētajam gadījumam atbilstoša tiesību norma ir jāmeklē tiesai, kurai ir jāizšķir noteikts tiesisks strīds, un ar iztulkošanas palīdzību jāpārbauda tās jēga, lai konstatētu, vai normā paredzētās tiesiskās sekas ir piemērojamas konkrētajam faktiskajam sastāvam.

Šajā gadījumā strīds bija atrisināms tiesas piemērotās normas ietvaros.

Apkopojot norādīto, Civillietu departaments atzīst, ka spriedums daļā, ar kuru izspriesta prasība, atstājams negrozīts.

[9] Atceļot spriedumu daļā, SIA „Transekspedīcija LV” iemaksātā drošības nauda 284,57 EUR saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu SIA „Transekspedīcija LV” tiek atmaksāta.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Civillietu departaments nosprieda

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 15.oktobra spriedumu daļā, ar kuru

noraidīta SIA „Transekspedīcija LV” pretprasība par zaudējumu atlīdzības piedziņu, atcelt un lietu šajā

daļā nodot jaunai izskatīšanai.

Pārējā daļā spriedumu atstāt negrozītu.

Atmaksāt SIA „Transekspedīcija LV” drošības naudu 284,57 euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese Ļ. Kušnire

Tiesnesis I. Bisters

Tiesnese A. Briede