Court dismissed appeal against property tax assessment, ruling management company is liable owner when property is registered to municipality.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the management company's appeal to cancel a property tax assessment issued by the Riga City Council. The company argued that the tax law only dictates collection procedures and does not establish the management company as the taxpayer, claiming the actual user should pay. The court rejected this, holding that when a multi-unit building is registered to the municipality, the management company is legally defined as the taxpayer responsible for payment.
Legislator headnote
AI generateds. 2(8) of the Law on Property Tax; the management company of a multi-unit building registered to the municipality is the taxpayer liable for property tax.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lieta Nr.A420238318
Lietas arhīva Nr. AA43-0140-20/18
ECLI:LV:ADAT:2020:0102.A420238318.7.S
SPRIEDUMS
L a t v i j a s t a u t a s v ā r d ā
Rīgā 2020.gada 2.janvārī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Anita Šteinberga,
tiesneses Sanita Kanenberga un Indra Meldere
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību
„Inservis” pieteikumu par Rīgas domes 2018.gada 22.jūnija lēmuma Nr.2-30/RD-18-12-nd atcelšanu, sakarā ar sabiedrības
ar ierobežotu atbildību „Inservis” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 25.marta spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas zemesgrāmatu nodaļas tiesneša 2017.gada 22.februāra lēmumu
zemesgrāmatas nodalījumā Nr.17344 2B Rīgas pilsētas pašvaldībai nostiprinātas īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu
Rīgā, Jura Alunāna ielā 6-2B, kadastra Nr.0100 904 7862 (turpmāk – dzīvoklis).
Dzīvojamās mājas Rīgā, Alunāna ielā 6 pārvaldīšanas un apsaimniekošanas pienākumi ir nodoti dzīvokļu īpašnieku
izveidotajai biedrībai „Jura Alunāna 6”. Savukārt minētā biedrība noslēgusi dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgumu ar
pieteicēju SIA „Inservis”.
Ar Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) 2018.gada 16.marta maksāšanas paziņojumu
par nekustamā īpašuma nodokli 2018.gadam Nr.PIPN-18-277140-mp/PIP-18-270256-AL/5-7 (turpmāk – maksāšanas
paziņojums) pieteicējai paziņots nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins par 2018.gadu par dzīvokli 162,68 euro apmērā.
Pieteicēja ar 2018.gada 5.aprīļa iesniegumu apstrīdēja maksāšanas paziņojumu, jo pieteicēja uzskata, ka saskaņā ar
likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta septīto daļu nekustamā īpašuma nodoklis par šo īpašumu būtu jāmaksā
dzīvokļa faktiskajam lietotājam (īrniekam).
Pārvalde ar 2018.gada 3.maija lēmumu Nr.PIP-18-11184-nd/5-7/18-270256-AL apstrīdēto maksāšanas paziņojumu
atstāja negrozītu. Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja. Ar Rīgas domes 2018.gada 22.jūnija lēmumu
Nr.2-30/RD-18-12-nd (turpmāk – lēmums) apstrīdētais lēmums atstāts negrozīts.
Lēmums pamatots ar apsvērumu, ka atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotajai daļai
nekustamā īpašuma nodokli par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu), kas ierakstīta zemesgrāmatā uz valsts vai
pašvaldības vārda, un valstij vai pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi, uz kuras šī māja atrodas, maksā daudzdzīvokļu
dzīvojamās mājas pārvaldnieks, kas nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus iekasē no šīs dzīvojamās mājas (tās daļu)
īrniekiem, nomniekiem, papildus noteiktajai īres maksai, nomas maksai vai daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanas maksai.
Līdz ar to pieteicēja kā dzīvokļa pārvaldnieks ir uzskatāma par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju par 2018.gadu par
atbildētājas īpašumā esošo dzīvokli.
Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta septītajā daļā norādīts, ka nekustamā īpašuma nodokli par
pašvaldībai piederošo vai piekritīgo nekustamo īpašumu maksā persona, kurai ar pašvaldības institūcijas lēmumu
nekustamais īpašums nodots valdījumā. Ja pašvaldībai piederošais vai piekritīgais nekustamais īpašums nav nodots
valdījumā, bet uz likuma vai cita pamata atrodas citas personas lietošanā (faktiskā lietošana), nekustamā nodokļa maksātājs
ir attiecīgā nekustamā īpašuma lietotājs (faktiskais lietotājs).
Dzīvoklis ir nodots lietošanā ar īres līgumu, nevis nodots valdījumā ar pašvaldības institūcijas lēmumu likuma „Par
nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta septītās daļas izpratnē. Līdz ar to norādītā tiesību norma nav piemērojama konkrētajā
gadījumā.
[2] Nepiekrītot lēmumam, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par lēmuma atcelšanu.
Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem.
[2.1] Ar 2008.gada 8.septembra dzīvojamās telpas īres līgumu Nr.4-1-25 atbildētāja ir izīrējusi sev piederošo dzīvokli
fiziskai personai /pers. G/ (turpmāk – īrnieks), kurš saskaņā ar Rīgas domes Rīgas Ziemeļu rajona izpilddirekcijas
2008.gada 6.novembra dzīvesvietas deklarēšanas izziņu Nr.IZR-08-7081-iz ir deklarējis tajā savu dzīvesvietu. Tāpēc
atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta pirmajai, otrajai un septītajai daļai, 7.panta pirmās daļas
4.punktam, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.panta piektās daļas 1.punktam, pieteicēja uzskata īrnieku par nekustamā
nodokļa maksātāju.
[2.2] 2017.gada 1.augustā noslēdzot pārvaldīšanas līgumu, pieteicēja kļuva par pakalpojumu sniedzēju, kura
pienākumos neietilpst nekustamā īpašuma nodokļa maksāšana par dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem, jo
pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta pirmo daļu ir
noteikts katra konkrētā dzīvokļa īpašuma īpašniekam, tiesiskajam valdītājam vai lietotājam.
Atzīstot, ka dzīvokļa īpašums lietotājam nav nodots valdījumā, bet saskaņā ar 2008.gada 8.septembra dzīvojamās
telpas īres līgumu ir nodots lietošanā, atbildētāja ir atzinusi faktu, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs par dzīvokli ir
atzīstams lietotājs, jo atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta septītajā daļā noteiktajam regulējumam,
nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs par pašvaldībai piederošu nekustamo īpašumu ir vai nu šī īpašuma valdītājs, vai
lietotājs.
[2.3] Atbildētāja savu secinājumu, kādēļ īrnieks nav uzskatāms par atbildētājai piederošā dzīvokļa īpašuma nekustamā
īpašuma nodokļa maksātāju, izvēlējās pamatot tikai ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta septītās daļas
pirmajā teikumā noteikto regulējumu, apzināti ignorējot otrajā teikumā noteikto regulējumu – ja pašvaldībai piederošais vai
piekritīgais nekustamais īpašums nav nodots valdījumā, bet uz likuma vai cita pamata atrodas citas personas lietošanā
(faktiskā lietošanā), nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs ir attiecīgā nekustamā īpašuma lietotājs (faktiskais lietotājs).
Likumdevējs ir noteicis konkrētu personu loku, kuram ir vispārējs pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli, tā
kā pieteicēja neatbilst nevienam no likumdevēja noteiktajam konkrētajam personu lokam, kuriem ir pienākums maksāt
nekustamā īpašuma nodokli, pieteicēja nevar būt atzīta par atbildētājai piederošā dzīvokļa īpašuma nekustamā īpašuma
nodokļu maksātāju.
[2.4] No Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.punkta un 7.panta otrās daļas 2.punkta
izriet, ka likumdevējs ir noteicis brīdi, ar kuru pašvaldībai piederošā nekustamā īpašuma lietotājam rodas pienākums sākt
maksāt nekustamā īpašuma nodokli, proti, ar nākamo mēnesi pēc nekustamā īpašuma nodošanas lietošanā, kā arī
likumdevējs ir noteicis pienākumu pašvaldībai piederošā nekustamā īpašuma lietotājam viena mēneša laikā no lietošanas
tiesību rašanās dienas rakstveidā informēt attiecīgo pašvaldību.
Neviena no likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” noteiktajām tiesību normām neparedz pieteicējai kā dzīvojamās
mājas pakalpojumu sniedzējam (pārvaldniekam) pienākumu reģistrēties pašvaldībā kā nekustamā īpašuma nodokļa
maksātājam un sākt maksāt nekustamā īpašuma nodokli ar nākamo mēnesi pēc pārvaldīšanas līguma noslēgšanas, kas
pierāda faktu, ka minētā likuma mērķa un jēgas izpratnē pieteicēja nevar būt nosakāma par atbildētājai piederošā dzīvokļa
īpašuma nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju.
[2.5] Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.panta piektās daļas 1.punktā likumdevējs ir noteicis pienākumu nekustamā
īpašuma nodokli kā obligāto maksājumu maksāt attiecīgā nekustamā īpašuma lietotājam, nevis dzīvojamās mājas
pakalpojumu sniedzējam (pārvaldniekam).
Pārsūdzētais lēmums neatbilst spēkā esošajām tiesību normām un tas ir pretrunā arī ar taisnīguma principu, jo nav
pieļaujama situācija, kad pieteicējai ir jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis par citai personai piederošo nekustamo
īpašumu, kurā pieteicēja nav ne tiesiska valdītāja, ne arī lietotāja.
[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 25.marta spriedumu pieteikums tika noraidīts. Spriedums motivēts šādi.
[3.1] Lietā nepastāv strīds par faktiskajiem apstākļiem un par nekustamā īpašuma nodokļa aprēķina pareizību.
Lietā noskaidrojams, vai pieteicējai kā daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldniekam pamatoti noteikts pienākums
maksāt nekustamā īpašuma nodokli par pašvaldībai piederoša dzīvokļa īpašumu.
[3.2] Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta pirmā daļa noteic, ka ar nekustamā īpašuma nodokli apliek
ķermeniskas lietas, kuras atrodas Latvijas Republikas teritorijā un kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz otru, tās ārēji
nebojājot, -zemi, ēkas, tai skaitā kadastra informācijas sistēmā reģistrētas, bet ekspluatācijā nenodotas ēkas, un
inženierbūves (turpmāk - nekustamais īpašums), izņemot šā panta otrajā daļā minēto nekustamo īpašumu.
Likuma 2.panta pirmā daļa noteic, ka nekustamā īpašuma nodokli maksā Latvijas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās
personas un uz līguma vai citādas vienošanās pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kuru īpašumā,
tiesiskajā valdījumā vai - šajā likumā noteiktajos gadījumos - lietošanā ir nekustamais īpašums.
Likuma 2.panta septītā daļa noteic, ka nekustamā īpašuma nodokli par pašvaldībai piederošo vai piekritīgo nekustamo
īpašumu maksā persona, kurai ar pašvaldības institūcijas lēmumu nekustamais īpašums nodots valdījumā. Ja pašvaldībai
piederošais vai piekritīgais nekustamais īpašums nav nodots valdījumā, bet uz likuma vai cita pamata atrodas citas
personas lietošanā (faktiskā lietošanā), nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs ir attiecīgā nekustamā īpašuma lietotājs
(faktiskais lietotājs).
Likuma 2.panta astotā daļa noteic, ka nekustamā īpašuma nodokli par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu), kas
ierakstīta zemesgrāmatā uz valsts vai pašvaldības vārda, un valstij vai pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi, uz kuras šī
māja atrodas, maksā daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieks, kas nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus iekasē
no šīs dzīvojamās mājas (tās daļu) īrniekiem, nomniekiem vai personām, kuras īpašuma tiesības uz dzīvojamo māju (tās
daļu) ieguvušas līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, kā arī no dzīvokļu īpašumu tiesiskajiem valdītājiem (līdz nekustamā
īpašuma reģistrēšanai zemesgrāmatā) papildus noteiktajai īres maksai, nomas maksai vai daudzdzīvokļu mājas
apsaimniekošanas maksai. Pašvaldībai attiecībā uz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu), kas ierakstīta zemesgrāmatā
uz pašvaldības vārda, un pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi, uz kuras šī māja atrodas, ir tiesības piemērot šā panta
8.1daļu.
Saskaņā ar likuma 2.panta 81.daļu nekustamā īpašuma nodokli par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu), kas
ierakstīta zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda, un pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi, uz kuras šī māja atrodas,
maksā pašvaldības daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas (tās daļu) īrnieki, kuriem īres līgumi slēgti ar pašvaldību, ja
pašvaldība savos saistošajos noteikumos, kurus tā publicē līdz pirmstaksācijas gada 1.novembrim, ir noteikusi šādu
maksāšanas kārtību.
No citētājām tiesību normām izriet, ka likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotajā daļā precīzi noteikts
to objektu un subjektu loks, uz kuriem attiecas konkrētā norma. Proti, likuma 2.panta astotā daļa iepretim šā panta septītajai
daļai ir speciāla tiesību norma, kas noteic nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās
daļu), kas ierakstīta zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda, un pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi. Proti, par
pašvaldībai piederoša dzīvokļa īpašumu nekustamā īpašuma nodokli maksā daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas
pārvaldnieks, kas nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus iekasē no šīs dzīvojamās mājas (tās daļu) īrniekiem. Savukārt
daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas (tās daļu) īrnieki atzīstami par nodokļa maksātājiem, ja pašvaldība to paredzēja savos
saistošajos noteikumos. Lietā nepastāv strīds, ka konkrētajā gadījumā atbildētāja šādu kārtību nav paredzējusi savos
saistošajos noteikumos. Līdz ar to likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta 81.daļa konkrētajā gadījumā nav
piemērojama.
Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka pieteicēja ir pamatoti atzīta par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju par
pašvaldībai piederošu dzīvokli.
[3.3] Pieteicēja, atsaucoties uz likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.punktu un otrās daļas
2.punktu, norāda, ka likumdevējs nav paredzējis pārvaldniekam pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, ja
īpašumam ir lietotājs.
Likuma 2.panta septītajā daļā noteikts, ka nekustamā īpašuma nodokli par pašvaldībai piederošo nekustamo īpašumu
maksā persona, kurai ar pašvaldības institūcijas lēmumu nekustamais īpašums nodots valdījumā. Ja pašvaldībai piederošais
vai piekritīgais nekustamais īpašums nav nodots valdījumā, bet uz likuma vai cita pamata atrodas citas persona lietošanā
(faktiskā lietošanā), nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs ir attiecīgā nekustamā īpašuma lietotājs (faktiskais lietotājs).
Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.pants ar astoto daļu tika papildināts, 2014.gada 1.janvārī stājoties spēkā
2013.gada 6.novembra grozījumiem likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”. Likumprojekta Anotācijas 4.nodaļas
5.punktā norādīts, ka nekustamā īpašuma nodokli par pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi, ēkām un inženierbūvēm
maksā subjekts, kuram ar pašvaldības institūcijas lēmumu šī zeme, ēkas vai inženierbūves ir nodotas valdījumā. Ja
pašvaldībai piederošā vai piekritīgā zeme, ēkas un inženierbūves nav nodotas valdījumā, nodokli maksā subjekts, kam ir
tiesības lietot (uz līguma pamata nodots lietošanā vai iznomāts) šo zemi, ēkas vai inženierbūves, bet, ja šāda subjekta nav –
nodokli maksā subjekts, kas faktiski lieto šo zemi, ēkas vai inženierbūves. Likumprojekts nosaka, kas ir nodokļa maksātājs
arī attiecībā uz valstij vai pašvaldībai piederošu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu) un zemi, uz kuras šī māja
atrodas, proti, nodokļa maksātājs šajā gadījumā ir daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieks (sk.
http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/E7B435ACC9EFE112C2257BF7004788DD?OpenDocument).
No anotācijas teksta redzams, ka likumdevējs ir apzināti izdalījis valstij vai pašvaldībai piederošās daudzdzīvokļu
dzīvojamās mājas kā izņēmumu no vispārējās likumā noteiktās kārtības. Proti, likuma 2.panta astotā daļa ir piemērojama
tikai attiecībā uz daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām. Savukārt 2.panta septītā daļa piemērojama attiecībā uz pārējo
pašvaldībai piederošo nekustamo īpašumu (zemi, ēkām vai inženierbūvēm).
Administratīvo tiesu judikatūrā konsekventi atzīts, ka ar vārdiem nodokli maksā ir saprotama nevis persona, kura
faktiski pašvaldībai nodokli samaksā, piemēram, īrnieks, bet gan par nodokļa samaksu atbildīgā persona. Konkrētajā
gadījumā pienākumu maksāt nodokli likumdevējs ir nodevis pārvaldniekam un līdz ar to tas ir atbildīgs par nodokļa
samaksu, t.i., tas ir nodokļa maksātājs. Vienlaikus likumdevējs skaidri noteica, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus
pārvaldnieks iekasē no šīs dzīvojamās mājas (tās daļu) īrniekiem papildus noteiktajai īres maksai vai daudzdzīvokļu mājas
apsaimniekošanas maksai. Tātad pārvaldnieka pienākums maksāt nodokli un iekasēt to no pašvaldībai piederoša dzīvokļa
īrnieka izriet no pienākuma pārvaldniekam veikt dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.
[3.4] Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums noteic dzīvojamo māju pārvaldīšanas principus, dzīvojamo māju
pārvaldīšanas procesā iesaistīto personu savstarpējās attiecības, tiesības, pienākumus un atbildību.
Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11.panta pirmā daļa noteic, ka pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās, ciktāl tās
neregulē šis likums, piemērojami Civillikuma noteikumi par pilnvarojuma līgumu. Turklāt šā panta otrajā daļā sīkāk
norādītas pārvaldīšanas līgumā obligāti ietveramās ziņas un nosacījumi. Cita starpā līgumā jānorāda jautājumi, kuros
dzīvojamās mājas īpašnieks pilnvarojis pārvaldnieku pieņemt lēmumus viņa vietā, slēgt līgumus viņa vietā, kā arī veikt
maksājumus un saņemt maksājumus, pārstāvēt dzīvojamās mājas īpašnieku tiesā.
Likuma 14.panta pirmā daļa noteic, ka pārvaldniekam uzdotā pārvaldīšanas uzdevuma apjomu, tā izpildes noteikumus
un kārtību nosaka pārvaldīšanas līgums. Veicot pārvaldīšanas uzdevumu, pārvaldnieka pienākums ir ievērot dzīvojamo
māju pārvaldīšanu regulējošo un citu normatīvo aktu prasības, kā arī šā likuma 4.pantā noteiktos dzīvojamās mājas
pārvaldīšanas principus.
Tāpat likuma 16.panta pirmā daļa noteic, ka pārvaldnieks ir atbildīgs dzīvojamās mājas īpašniekam par viņam dotā
pārvaldīšanas uzdevuma izpildi saskaņā ar šā likuma, Civillikuma un noslēgtā pārvaldīšanas līguma noteikumiem. Proti,
pārvaldniekam ir pienākums pildīt viņam uzticētos uzdevumus un ne retāk kā reizi gadā atskaitīties par to īpašniekiem.
Vienlaikus minētā likuma 9.pants paredz dzīvojamās mājas īpašnieka atbildību par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, tajā
skaitā par šā likuma 6.panta otrās daļas (noteic obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības) noteikumu nepildīšanu vai
nepienācīgu izpildi.
Tādējādi secināms, ka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā faktiski noteikta dzīvojamās mājas īpašnieka atbildība
par mājas pārvaldīšanu, savukārt pārvaldnieks ir tikai pilnvarnieks, un attiecīgi pārvaldīšanas līgums – pilnvarojums.
To apstiprina judikatūra, kas izveidojusies jautājumā gan par dzīvokļu īpašnieku kompetenci saistībā ar pārvaldīšanas
pienākuma nodrošināšanu, gan pārvaldnieka tiesībām un pienākumiem kopsakarā ar viņam dotā pārvaldīšanas uzdevuma
apjomu. Proti, pārvaldnieks pēc likuma ir pilnvarnieks, nevis patstāvīgs subjekts. Tas nozīmē, ka pārvaldnieks ir
dzīvojamās mājas īpašnieka pārstāvis, kā arī „patstāvīgi slēdzot līgumus dzīvojamās mājas īpašnieka vietā, pārvaldnieks
neuzņemas saistības sev, bet dzīvojamās mājas īpašniekam, kura vietā tas rīkojas kā pilnvarnieks. Likumā nav atrunāts, ka
pārvaldīšanas pienākumu vispār varētu nodot citai personai, pilnībā nododot atbildību par šīs funkcijas veikšanu, un
tiesības slēgt līgumus savā vārdā, nevis pārstāvot dzīvojamās mājas īpašnieku. Tāpat nedz no Civillikuma vai citām likuma
normām, nedz no likuma būtības neizriet, ka pilnvarnieks būtu persona, kas uzņemas saistības sev. Atbildība pašam
pilnvarniekam var rasties tikai likumā noteiktos gadījumos, piemēram, pārsniedzot pilnvarojuma robežas.” (sk. Augstākās
tiesas 2017.gada 17.marta sprieduma lietā Nr.SKC-33/2017 (C30696411) 11.2.punktu un tajā norādīto judikatūru).
Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka pārvaldītājs darbojas tikai kā dzīvokļu īpašnieku kopības pārstāvis, nevis
patstāvīgs subjekts. Līdz ar to pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli un iekasēt to no pašvaldībai piederoša
dzīvokļa īrnieka izriet no pārvaldīšanas uzdevumu veikšanas. Tātad pieteicēja noteikta kā atbildīgā persona par nodokļa
samaksu, bet faktiski nodokli maksā šī dzīvokļa īrnieks.
Atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 12.panta trešajai daļai, izbeidzoties pārvaldīšanas tiesiskajām
attiecībām, pārvaldniekam ir pienākums mēneša laikā, ja pārvaldīšanas līgumā nav noteikts citādi, ar nodošanas –
pieņemšanas aktu nodot dzīvojamās mājas īpašniekam cita starpā uz pārvaldīšanas uzdevuma pamata iegūtās dzīvojamās
mājas īpašnieka saistības un citas saistības un lietas saskaņā ar pārvaldīšanas līguma noteikumiem. Savukārt 12.panta
ceturtā daļa noteic, ja, izbeidzoties pārvaldīšanas tiesiskajām attiecībām, ir strīds starp dzīvojamās mājas īpašnieku un
pārvaldnieku par saistību un lietu pārņemšanu, līdzēju pienākums ir sastādīt domstarpību protokolu, norādot tajā savus
viedokļus un to pamatojumu. Šādā gadījumā nodošanas – pieņemšanas aktu sastāda par lietām un saistībām, par kurām nav
strīda.
No minētā izriet, ka, izbeidzoties pārvaldīšanas tiesiskajām attiecībām, pieteicējai uz pārvaldīšanas uzdevuma pamata
iegūtās saistības jānodod dzīvojamās mājas (vai tās daļas) īpašniekam. Līdz ar to likumā ir paredzēts brīdis, ar kuru
pārvaldniekam rodas un izbeidzas pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli.
[3.5] Tiesa secina, ka pieteicēja kā daudzdzīvokļu mājas, kurā atrodas pašvaldībai piederošs dzīvoklis, pārvaldnieks ir
atbildīga par nodokļa samaksu. Pārvaldnieka pienākums maksāt nodokli un iekasēt to no pašvaldībai piederoša dzīvokļa
īrnieka izriet no pienākuma pārvaldniekam veikt dzīvojamās mājas pārvaldīšanu. Minētais pēc būtības nav pretrunā ar
pieteicējas norādīto, ka par pašvaldībai piederošo nekustamo īpašumu nodokli maksā tā lietotājs. Vienīgais likuma „Par
nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotajā daļā likumdevējs ir noteicis, ka par šī nodokļa iekasēšanu no nekustamā
īpašuma lietotāja (īrnieka) ir atbildīgs daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieks. Tādējādi tiesa secina, ka minētā
tiesību norma nevis uzliek pārvaldniekam pienākumu maksāt nodokli par svešu īpašumu, bet noteic pienākumu iekasēt
nodokli dzīvojamās mājas pārvaldīšanas uzdevuma ietvaros no attiecīgā dzīvokļa īrnieka. Tātad minētais pienākums izriet
no pārvaldnieka pienākumiem dzīvojamās mājas pārvaldīšanas jomā un izbeidzas līdz ar brīdi, kad izbeidzas arī
pārvaldīšanas tiesiskās attiecības.
[4] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, kas pamatota ar turpmāk
norādītiem argumentiem.
[4.1] Tiesa nav vērtējusi pieteikumā norādītos lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī nepamatoti piemērojusi
tiesību normu, kura vispār neregulē strīdus jautājumu.
[4.2] Ņemot vērā, ka strīds lietā ir par nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanu, tiesai lietu vajadzēja skatīt,
pamatojoties uz speciālo tiesību normu – likumu „Par nekustamā īpašuma nodokli”, jo tikai tas regulē visus nosacījumus,
kas saistīti ar nekustamā īpašuma nodokļa maksātāja noteikšanu, maksāšanas pienākumu rašanos, maksāšanas kārtību, kā
arī citus ar nekustamā īpašuma nodokli saistītus jautājumus.
[4.3] Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta otrās daļas 11.punkts noteic, ka ar nekustamā īpašuma
nodokli neapliek valstij un pašvaldībām piekritīgo nekustamo īpašumu, kas nav nodots lietošanā vai iznomāts.
No minētās tiesību normas ir redzams, ka visus pašvaldībai piederošos nekustamos īpašumus, neatkarīgi no tā, vai tas
ir daudzdzīvokļu mājā esošs dzīvokļa īpašums vai kāds cits nekustamais īpašums (zeme, ēka, inženierbūve), neapliek ar
nekustamā īpašuma nodokli līdz brīdim, kamēr tas nav nodots lietošanā vai iznomāts.
Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta septītā daļa jau nosaka to konkrēto personu, kura uzskatāma par
nodokļa maksātāju pēc tam, kad pašvaldībai piederošais nekustamais īpašums tiek nodots lietošanā un tas ir attiecīgā
nekustamā īpašuma lietotājs (faktiskais lietotājs).
To apstiprina arī likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta pirmajā daļā noteiktais, ka nekustamā īpašuma
nodokli maksā Latvijas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un uz līguma vai citādas vienošanās pamata izveidotas
šādu personu grupas vai to pārstāvji, kuru īpašumā, tiesiskajā valdījumā vai – šajā likumā noteiktajos gadījumos – lietošanā
ir nekustamais īpašums.
Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.punkts noteic pašvaldībai piederošā nekustamā
īpašuma lietotājiem nodokļa maksāšanas pienākuma rašanās laiku – ja valsts vai pašvaldības īpašums tiek nodots lietošanā
vai nomā, lietotājs vai nomnieks nekustamā īpašuma nodokli maksā ar nākamo mēnesi pēc tam, kad radušās lietošanas vai
nomas tiesības. Likuma 7.panta trešās daļas 3.punkts nosaka minētā pienākuma izbeigšanās laiku – nekustamā īpašuma
nodokļa maksāšanas pienākums izbeidzas ar nākamo mēnesi pēc tam, kad izbeigušās valsts vai pašvaldības nekustamā
īpašuma lietošanas vai nomas tiesības.
Līdz ar to, sistemātiski tulkojot likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” noteikto regulējumu, secināms, ka nekustamā
īpašuma nodokļa maksātājs par lietošanā nodotu pašvaldības īpašumu ir lietotājs.
Šāds regulējums atbilst arī likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” mērķim un jēgai, jo nevar būt situācija, ka pēc
tam, kad pašvaldībai piederošs nekustamais īpašums tiek nodots lietošanā konkrētai personai, nekustamā īpašuma nodokli
par lietošanā nodotu īpašumu ir jāmaksā nevis šī īpašuma lietotājam, bet gan personai, kurai likums to neuzliek par
pienākumu.
[4.4] Uz izskatāmo lietu ir attiecināms arī likums „Par dzīvojamo telpu īri”, jo šī tiesību norma nosaka lietotājam ar
dzīvokļa īpašuma lietošanu saistītos maksājumus. Minētā likuma 11.panta piektās daļas 1.punktā likumdevējs ir noteicis
pienākumu nodokli kā obligātu maksājumu maksāt attiecīgā nekustamā īpašuma lietotājam.
[4.5] Pieteicējai nodoklis par atbildētājai piederošo dzīvokļa īpašumu ir jāmaksā no saviem līdzekļiem neatkarīgi no tā,
vai pieteicēja ir saņēmusi no lietotāja samaksu, pretējā gadījumā tieši pret pieteicēju, un nevis lietotāju, tiks piemērots likuma
„Par nekustamā īpašuma nodokli” 9.panta otrajā daļā noteiktais regulējums. Savukārt pieteicējai gadījumā, ja lietotājs
nemaksā izrakstīto nodokļa rēķinu, vienīgā iespēja, kā atgūt savus naudas līdzekļus, ir celt prasību civiltiesiskā kārtībā, kas
aizņem ievērojamu laiku.
[4.6] Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astoto daļu tiesa ir tulkojusi nepamatoti šauri, neatbilstoši tās
mērķim un jēgai.
Minētā tiesību norma nenosaka, kurš būtu uzskatāms par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju, bet nosaka kārtību,
kādā dzīvojamās mājas pārvaldniekam jāiekasē nekustamā īpašuma nodoklis no īrniekiem, nomniekiem vai personām, kuras
īpašuma tiesības uz dzīvojamo māju (tās daļu) ieguvušas līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, kā arī no dzīvokļu īpašuma
tiesiskajiem valdītājiem (līdz nekustamā īpašuma reģistrācijai zemesgrāmatā). Līdz ar to pieteicējs nevar būt uzskatāms par
atbildētājai piederošā dzīvokļa nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju un tam nav arī nekāda tiesiska pamatojuma iekasēt
nekustamā īpašuma nodokli no dzīvokļa īpašuma lietotāja.
[4.7] Tiesa, citējot Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 5.septembra sprieduma lietā Nr.SKA/0133
vienu teikumu „ar vārdiem „nodokli maksā” ir saprotama nevis persona, kura faktiski pašvaldībai nodokli maksā, bet gan
par nodokļa samaksu atbildīgā persona”, ir izdarījusi secinājumu, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksātāja ir pieteicēja.
Tiesa nav ņēmusi vērā, ka teikuma turpinājumā ir noteikts, ka „ja valstij ir pienākums maksāt nodokli un konkrētais īpašums
ir nodots konkrētai ministrijai, tad šī ministrija ir atbildīga par nodokļa samaksu, t.i., tā ir nodokļa maksātāja.” Pieteicējas
ieskatā nepilnīgs citāts no Senāta sprieduma, nepaskaidrojot, kā tas atbilst izskatāmajai lietai, nevar būt par pamatu
pieteicēja noteikšanai par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju.
[4.8] 2013.gada 6.novembra grozījumu likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” anotācijas 4.nodaļas piektajā punktā
Finanšu ministrija ir izteikusi savu viedokli par likumprojektā ietvertajiem grozījumiem, kas pieteicējas ieskatā nevar būt par
pamatu strīda izšķiršanai lietā, jo tiesvedība administratīvajā lietā notiek pēc tām administratīvā procesa tiesību normām,
kuras ir spēkā lietas izskatīšanas laikā, ievērojot ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju, bet Finanšu ministrijas
viedoklis nav tiesību norma.
[4.9] Tiesa nepamatoti atsaukusies uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 12.panta trešo daļu, jo šis likums neregulē
nekustamā īpašuma nodokļa rašanās un izbeigšanās brīdi, bet gan jautājumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas uzturēšanu
un apsaimniekošanu.
[5] Atbildētāja rakstveida paskaidrojumos pieteicējas apelācijas sūdzību neatzīst. Uzskata, ka tiesa, izvērtējusi visus
apstākļus un pierādījumus, pareizi interpretējusi un piemērojusi materiālās un procesuālās tiesību normas, kā arī nav
pārkāpusi savas kompetences robežas, līdz ar to lietā ir pieņemts likumīgs un faktiskajiem apstākļiem atbilstošs spriedums.
[6] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai izskatīja lietu rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[7] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa
atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[8] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus,
identificējusi un piemērojusi tiesību normas, kā rezultātā ir taisījusi pareizu spriedumu. Līdz ar to, pamatojoties uz
Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, apgabaltiesa pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma
motivācijai (sk. šā sprieduma 3.punktu) un to neatkārto.
[9] Apelācijas sūdzība pamatota ar argumentu, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi pieteikumā norādītos lietas
faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī nepamatoti piemērojusi tiesību normu, kura vispār neregulē strīdus jautājumu.
Attiecīgais viedoklis nav pamatots, jo pirmās instances tiesa ir gan izvērtējusi konkrētās lietas faktiskos apstākļus, gan
arī piemērojamās tiesību normas.
[10] Pieteicēja norāda, ka, ņemot vērā, ka strīds lietā ir par nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanu, tiesai lietu
vajadzēja skatīt, pamatojoties uz speciālo tiesību normu – likumu „Par nekustamā īpašuma nodokli”, jo tikai tas regulē visus
nosacījumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma nodokļa maksātāja noteikšanu, maksāšanas pienākumu rašanos,
maksāšanas kārtību, kā arī citus ar nekustamā īpašuma nodokli saistītus jautājumus.
Attiecīgie pieteicējas iebildumi nav saprotami, jo pirmās instances tiesa tieši šādi arī ir rīkojusies, jo ir izvērtējusi, kurai
personai ir no likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” izrietošs pienākums maksāt nodokli.
[11] Pieteicēja norāda, ka uz izskatāmo lietu ir attiecināms arī likums „Par dzīvojamo telpu īri”, jo tas nosaka lietotājam
ar dzīvokļa īpašuma lietošanu saistītos maksājumus. Un konkrēti, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.panta piektās daļas
1.punkts noteic, ka papildus īres maksai proporcionāli izīrētās dzīvojamās telpas platībai maksājami šādi obligātie
maksājumi: 1) likumā noteiktais nekustamā īpašuma nodokļa maksājums; 2) dzīvokļa vai dzīvojamās mājas īpašnieka
(valdītāja) un zemes īpašnieka noslēgtajā zemes nomas līgumā noteiktā zemes nomas maksa, ja izīrētā dzīvojamā telpa ir
mājā, kas atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes.
Apgabaltiesa konstatē, ka lietā nav strīda, un to atzinusi arī pirmās instances tiesa, ka tieši dzīvokļa īrniekam papildus
īres maksai ir jāsedz arī likumā noteiktais nekustamā īpašuma nodokļa maksājums. Taču likumdevējs likumā „Par
nekustamā īpašuma nodokli” ir noteicis speciālu kārtību, kādā šis nekustamā īpašuma nodokļa maksājums tiek iemaksāts
budžetā, atzīstot, ka tieši pārvaldnieks ir tā persona, kura dzīvojamās mājas pārvaldīšanas pienākuma ietvaros atbildīga par
to, lai iekasētu šo obligāto maksājumu no pašvaldībai piederoša dzīvokļa īrnieka un veiktu samaksu.
Pieteicējas norādītā tiesību norma – likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta pirmā daļa tikai vispārīgi
uzskaita visus iespējamos nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus (Latvijas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un
uz līguma vai citādas vienošanās pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kuru īpašumā, tiesiskajā valdījumā
vai – šajā likumā noteiktajos gadījumos – lietošanā ir nekustamais īpašums), taču atbilde uz jautājumu – kurš ir uzskatāms
par nodokļa maksātāju konkrētā tiesiskā situācijā – attiecībā uz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu), kas ierakstīta
zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda, un pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi, sniedz likuma „Par nekustamā īpašuma
nodokli” 2.panta astotā daļa.
Pieteicēja norāda, ka tiesa likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astoto daļu ir tulkojusi nepamatoti šauri,
neatbilstoši tās mērķim un jēgai, neņemot vērā, ka šī tiesību norma nenosaka, kurš būtu uzskatāms par nekustamā īpašuma
nodokļa maksātāju, bet nosaka kārtību, kādā dzīvojamās mājas pārvaldniekam jāiekasē nekustamā īpašuma nodoklis no
īrniekiem, nomniekiem vai personām, kuras īpašuma tiesības uz dzīvojamo māju (tās daļu) ieguvušas līdz dzīvojamās
mājas privatizācijai, kā arī no dzīvokļu īpašuma tiesiskajiem valdītājiem (līdz nekustamā īpašuma reģistrācijai
zemesgrāmatā), līdz ar to pieteicēja nevar būt uzskatāma par atbildētājai piederošā dzīvokļa nekustamā īpašuma nodokļa
maksātāju un tai nav arī nekāda tiesiska pamatojuma iekasēt nekustamā īpašuma nodokli no dzīvokļa īpašuma lietotāja.
Apgabaltiesas ieskatā ar attiecīgu argumentāciju pieteicēja pati nonāk pretrunās, jo pārvaldnieka tiesības iekasēt
nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus no īrniekiem un nomniekiem var būt attaisnojamas tikai gadījumā, ja pārvaldnieks
iekasētos maksājumus arī novirzīs tam paredzētajam mērķim – nodokļa samaksai.
[12] Pieteicēja uzskata, ka pirmās instances tiesa nepamatoti atsaukusies uz Senāta Administratīvo lietu departamenta
2013.gada 5.septembra spriedumu lietā Nr.SKA/133, jo tas attiecas uz citu tiesisko situāciju – kad pienākums maksāt
nodokli ir valstij un konkrētais īpašums ir nodots konkrētai ministrijai.
Apgabaltiesa norāda, ka Senāts minētajā spriedumā ir devis vispārēju nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas
sistēmas raksturojumu, saskaņā ar kuru nodokli maksā īpašnieks. Ar vārdiem nodokli maksā ir saprotama nevis persona,
kura faktiski pašvaldībai nodokli samaksā, piemēram, nomnieks, bet gan par nodokļa samaksu atbildīgā persona. Ja valstij
ir pienākums maksāt nodokli un konkrētais īpašums ir nodots konkrētai ministrijai, tad šī ministrija ir atbildīga par nodokļa
samaksu, t.i., tā ir nodokļa maksātāja (Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 5.septembra sprieduma lietā
Nr.SKA/133 10.punkts).
Tā arī konkrētajā gadījumā – ja daudzdzīvokļu dzīvojamā māja ierakstīta zemesgrāmatā uz valsts vai pašvaldības
vārda, tad tieši daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieks ir atbildīgs par nodokļa samaksu t.i., tas ir nodokļa
maksātājs.
[13] Ievērojot minēto, kā arī pievienojoties pirmās instances tiesas secinātajam, Administratīvā apgabaltiesa
pieteikumu atzīst par nepamatotu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307., 309.pantu un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Inservis” pieteikumu par Rīgas domes 2018.gada 22.jūnija lēmuma Nr.2-
30/RD-18-12-nd atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (paraksts) A.Šteinberga
Tiesneses (paraksts) S.Kanenberga
(paraksts) I.Meldere