Legislator Case Law & Legislation
C20206914 / CA-0052-15 AI generated

Court partially allows moral damages claim against social worker for misappropriation of funds from disabled client.

Case Number C20206914 / CA-0052-15
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Court of Appeal partially dismissed the defendant's appeal, upholding the first-instance judgment that awarded 142.29 EUR in moral damages. The court found that the social worker's misappropriation of funds intended for the plaintiff's housing and utilities caused significant psychological distress, justifying compensation despite the plaintiff not appealing the initial amount. The defendant's arguments regarding procedural errors and the presumption of innocence were rejected as they did not substantively affect the outcome.

Legislator headnote

AI generated

Civil Law; Civil Procedure Law; Moral Damages; Social Worker Misconduct; Partial Satisfaction: Where a social worker misappropriates funds from a disabled client causing psychological distress, the court may award moral damages based on fairness principles even if the plaintiff did not appeal the initial amount.

Keywords

AI generated
moral damages award social worker misconduct misappropriation of funds psychological distress partial satisfaction of claim Civil Procedure Law fairness principle

Cited Legislation

AI generated
Civil Law Article 1635
Civil Law Article 5
Civil Procedure Law Article 440.11
Civil Procedure Law Article 440.12
Civil Procedure Law Article 204.1
Civil Procedure Law Article 42
Criminal Procedure Law Article 19
Criminal Law Article 179

Cited Case Law

AI generated
Liepājas tiesas 2013.gada 24.oktobra spriedums (krimināllietā)
Zemgales apgabaltiesas 2014.gada 20.februāra spriedums (krimināllietā)
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. C20206914

Lietas arhīva Nr. CA-0052-15/2

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Liepājā 2015.gada 18.februārī

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā tiesnešu sastāvā: V.Mahte, B.Ķeire, A.Klaiše izskatīja rakstveida procesā apelācijas

kārtībā civillietu /pers. D/ maza apmēra prasību pret /pers. E/ par morālā kaitējuma piedziņu, sakarā ar atbildētājas /pers. E/ apelācijas sūdzību par

Liepājas tiesas 2014.gada 31.oktobra spriedumu.

Civillietu tiesas kolēģija k o n s t a t ē j a

Ar Liepājas tiesas tiesneša 2014.gada 11.jūnija lēmumu tiesvedībā pieņemta /pers. D/ maza apmēra prasība pret atbildētāju /pers. E/ par morālā

kaitējuma 500 EUR apmērā piedziņu.

Ar Liepājas tiesas 2014.gada 31.oktobra spriedumu prasība apmierināta daļēji.

No /pers. E/ par labu prasītājam piedzīts nemateriālais kaitējums 142,29 EUR un noraidīta prasība daļā par morālā kaitējuma 357,71 EUR

piedziņu.

Spriedums pamatots uz Civillikuma 1635.pantu.

Atsaucoties uz Zemgales apgabaltiesas 2014.gada 20.februāra spriedumu (krimināllietā), tiesa secināja, ka par cietušajam

/pers. D/ nodarīto morālo aizskārumu pirmās instances tiesa bija noteikusi atlīdzību Ls 100 apmērā, taču sprieduma rezolutīvā

daļā atlīdzība par morālo kaitējumu nav piedzīta un /pers. D/ spriedumu apelācijas kārtībā nepārsūdzēja.

Tiesa atzina, ka papildus garīgas ciešanas prasītājam sagādāja fakts, ka sociālā darbiniece, kuras uzdevums ir palīdzēt

cilvēkiem, izmantoja viņa slimību, piesavinājās naudas līdzekļus, kas bija paredzēti dzīvokļa īrei un komunālajiem pakalpojumiem,

kas, savukārt, prasītājam radīja psiholoģiskus pārdzīvojumus un morālu aizskārumu.

Vadoties no taisnības un vispārīgiem tiesību principiem tiesa noteica nemateriālā kaitējuma atlīdzību 142,29 EUR apmērā.

Prasītājs/pers. D/ Liepājas tiesas spriedumu nav pārsūdzējis.

Atbildētāja/pers. E/ iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā lūgts atcelt spriedumu prasības apmierinātajā daļā un norādīts, ka pieļautas nepilnības

civillietas virzīšanas un izskatīšanas procesā.

Prasības pieteikumā ir pieļauta kļūda prasītāja vārdā, par ko rakstiski tika informēts tiesnesis Lapiņš, bet atbilde netika saņemta, līdz ar ko ir

pārkāpts Iesnieguma likuma 5.p. (3) un (5).

Morālais kaitējums nav pierādīts, jo krimināllietā tas netika piedzīts.

Uzskata, ka ir pārkāptas viņas tiesības uz Kriminālprocesa likuma 19.pantā nostiprināto nevainīguma prezumpciju.

2014.gada 15.septembrī iesniegusi Liepājas tiesā pretprasību pret /pers. D/ par morālās, materiālās un veselības kaitējuma atlīdzību, kas tika

nodota izskatīšanai citam tiesnesim.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 440.11 panta pirmo daļu apelācijas sūdzība tiek izskatīta rakstveida procesā.

Civillietu tiesu kolēģija, izvērtējusi un pārbaudījusi lietas materiālus, atzīst, ka /pers. D/ maza apmēra prasība par morālā kaitējuma piedziņu ir

daļēji apmierināma.

Liepājas tiesas spriedums prasības noraidītajā daļā nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā.

No lietas materiāliem redzams, ka prasītājs cēlis maza apmēra prasību par morālā kaitējuma 500 EUR apmērā piedziņu no atbildētājas /pers. E/,

pamatojot to uz Civillikuma 1635.pantu un norādot, ka likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā, ar kuru atbildētāja atzīta par vainīgu pēc

Krimināllikuma 179.panta pirmās daļas.

Civillikuma 1635.panta pirmā daļa nosaka, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras

rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par

šo darbību var vainot.

Atbilstoši minētā panta jēgai tiesai vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai tad var spriest par tā atlīdzinājumu naudā.

Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014.gada 20.februāra spriedums ir stājies likumīgā spēkā 2014.gada 31.martā un ar šo

spriedumu atzīts, ka /pers. E/, būdama Liepājas pilsētas domes sociālā dienesta darbiniece, rīkojoties ar viņai uzticēto mantu – naudas līdzekļiem,

piesavinājās naudu, nodarot cietušajam /pers. D/ materiālos zaudējumus.

Tiesa spriedumā pievienojusies pirmās instances tiesai par to, ka cietušajam ir radīts morāls aizskārums, taču tā kā pirmās instances tiesa morālo

kaitējumu nepiedzina un cietušais spriedumu apelācijas kārtībā nepārsūdzēja, apelācijas instances tiesa norādīja, ka /pers. D/ jautājumā par morālā

kaitējuma atlīdzību ir iespējams vērsties tiesā Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā, ko konkrētajā gadījumā prasītājs ir izmantojis.

Tiesas kolēģija atzīst, ka pārsūdzētais Liepājas tiesas 2014.gada 31.oktobra spriedums ir pretrunīgs un nepietiekami motivēts. Tiesa morālā

kaitējuma atlīdzību ir sadalījusi divās daļās, proti – kā nemateriālo kaitējumu un morālo kaitējumu. Šāda rīcība liek domāt par to, ka pirmās instances

tiesai nav izpratne par morālā kaitējuma jēdzienu.

Nenoliedzami, ka morālais kaitējums ir tiesību aizskāruma negatīvās sekas, kas dod pamatu cietušai personai prasīt apmierinājumu.

Vispārējā definīcija ir dota Civillikuma 1635.panta otrajā daļā, proti, ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas un garīgas ciešanas, kas izraisītas ar

neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014.gada tiesu prakses apkopojumā norādīts: „ar terminu atlīdzība par morālo kaitējumu

apzīmētajai apmierinājuma došanai mērķis ir mierinājuma došana (..)”.

Vienlaicīgi jāatzīmē, ka tiesa nav motivējusi spriedumu prasības noraidītajā daļā, līdz ar ko nav ievērojusi Civilprocesa likuma 193.panta piektās

daļas nosacījumus, kas bija par pamatu apelācijas tiesvedības ierosināšanai.

Izlemjot prasību pēc būtības, tiesas kolēģija atzīst, ka konkrētajā gadījumā atbildētājas /pers. E/ neatļautā darbība izpaudās kā noziedzīgs

nodarījums, ko apstiprina notiesājoš s spriedums krimināllietā, tāpēc atbilstoši Civillikuma 1635.panta trešajai daļai, tiesai ir pamats prezumēt, ka

krimināllietā konstatētās darbības ir radījušas /pers. D/ kaitīgas sekas – garīgas ciešanas.

Pie šādiem apstākļiem prasītājam nav jāpierāda morālais aizskārums.

Civillikuma 1635.panta otrā daļa nosaka, ka atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma

smagumu un sekas.

Pirmās instances tiesa, piedzenot nemateriālo kaitējumu 142,29 EUR, kas pēc tā būtības ir morālais kaitējums, ir vadījusies no Liepājas tiesas

2013.gada 24.oktobra sprieduma krimināllietā, kurā cietušais bija pieteicis morālā kaitējuma atlīdzību Ls 100 apmērā.

Tiesa spriedumu pamatojusi arī ar Civillikuma 5.pantu, proti, ka tiesai jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, un atzinusi,

ka atbildētājas darbības – naudas līdzekļu piesavināšanās bija vērstas pret personu, kas slimo ar vidēji smagu garīgu atpalicību, un tās ir veiktas ilgstošā

laika periodā, kas radīja prasītājam morālu aizskārumu.

Tiesas kolēģija ņem vērā apstākli, ka pirmās instances tiesas spriedumu prasītājs nav pārsūdzējis, līdz ar ko ir piekritis morālās atlīdzības

apmēram.

Ņemot vērā minēto un izvērtējot nodarītā kaitējuma smagumu un sekas, tiesas kolēģija atzīst, ka morālā kaitējuma atlīdzība ir nosakāma tādā

apmērā kā to noteikusi pirmās instances tiesa un, kam piekritis prasītājs, tas ir 142,29 EUR, kas piedzenama no atbildētājas prasītāja labā.

Apstāklis, ka prasības pieteikumā prasītāja vārds norādīts /vārds A/, nevis /vārds B/, kā personas vārds reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā, nevar būt

par pamatu prasības noraidīšanai. Turklāt tiesa spriedumā šo nepilnību ir novērsusi.

Ņemot vērā, ka spriedums krimināllietā, kurā /pers. E/ ir atzīta par vainīgu un sodīta pēc Krimināllikuma 179.panta pirmās daļas, ir stājies

likumīgā spēkā, nepamatots ir apelācijas sūdzībā minētais arguments par pierādījumiem un vainu.

Apelācijas sūdzībā atbildētāja norādījusi, ka ir cēlusi pret /pers. D/ pretprasību, taču ar lietas materiāliem minētais fakts neapstiprinās. Apelācijas

sūdzībai ir pievienots Liepājas tiesas tiesneša 2014.gada 18.septembra lēmums, ar kuru bez virzības atstāta /pers. E/ maza apmēra prasība pret /pers. D/

par naudas piedziņu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja

valsts ienākumos.

No atbildētājas piedzenami tiesas izdevumi – valsts nodeva 71,14 EUR (septiņdesmit viens euro un 14 centi), ar lietas izskatīšanu saistītie

izdevumi par tiesas dokumentu piegādi pirmās instances tiesā 5,03 EUR (pieci euro un trīs centi) un apelācijas instances tiesā 2,94 EUR (divi euro un 94

centi).

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 440.11, 440.12, 204.1 panta, Civillietu tiesas kolēģija

n o s p r ie d a

/pers. D/ prasību apmierināt daļēji.

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, /pers. D/, personas kods /personas kods/, labā morālā kaitējuma atlīdzību 142,29 EUR

(viens simts četrdesmit divi euro un 29 centi).

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, valsts labā tiesas izdevumus – valsts nodevu 71,14 EUR (septiņdesmit viens euro un 14

centi) un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus par tiesas dokumentu piegādi pirmās instances un apelācijas instances tiesā 7,97 EUR (septiņi euro un

97 centi).

Noteikt /pers. E/ 10 dienu termiņu sprieduma labprātīgai izpildei par naudas summas un tiesāšanās izdevumu piedziņu, skaitot no sprieduma

spēkā stāšanās dienas.

Spriedums kasācijas instancē nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā 2015.gada 18.februārī.

Tiesnese V.Mahte

Tiesnese A.Klaiše

Tiesnese B.Ķeire