Latvian Supreme Court dismisses appeal for lack of new evidence and factual review in cassation proceedings.
Legislator summary
AI generatedThe Latvian Supreme Court refused to initiate cassation proceedings against the Court of Appeal's conviction. The appellant argued that the lower court erred in evaluating evidence and failed to prove guilt under Criminal Law Article 221.1, but the Court found these arguments merely expressed dissatisfaction with the factual assessment. Since cassation reviews do not re-evaluate evidence or facts, the appeal was rejected as it lacked legal grounds for a new trial.
Legislator headnote
AI generatedKriminālprocesa likuma 569. un 573. panti: Cassation proceedings do not re-evaluate evidence or facts; appeals based solely on factual disagreements are inadmissible.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2021:1028.11380033719.4.L
Lieta Nr. 11380033719, SKK-658/2021
Krimināllietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
LĒMUMS
Rīgā 2021.gada 28.oktobrī
Tiesa šādā sastāvā: senatori Anita Poļakova, Artūrs Freibergs, Sandra Kaija,
iepazinusies ar apsūdzētās /pers. A/ kasācijas sūdzību par Kurzemes apgabaltiesas 2021.gada 31.augusta lēmumu, atzīst, ka ir pamats atteikt
ierosināt kasācijas tiesvedību.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1panta pirmo daļu tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst šā
likuma 569., 571., 572.pantā un 573.panta pirmajā daļā minētajām prasībām vai ja kasācijas sūdzība vai protests iesniegts par tiesas nolēmumu, kas
saskaņā ar likumu nav pārsūdzams.
Apsūdzētā /pers. A/ kasācijas sūdzībā lūdz atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un atzīt viņu par nevainīgu celtajā apsūdzībā pēc
Krimināllikuma 221.1panta pirmās daļas un attaisnot.
Argumentējot kasācijas sūdzībā pausto lūgumu, apsūdzētā norāda, ka tiesa nepamatoti viņu atzinusi par vainīgu Krimināllikuma 221.1panta pirmajā
daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, tādējādi pārkāpusi Krimināllikuma 1., 6.pantu, 221.1panta pirmo daļu un Kriminālprocesa likuma 124.pantu.
Lietā nav iegūti pietiekami pierādījumi viņas vainai. Turklāt tiesas spriedumi pamatoti ar pierādījumiem, kas nav attiecināmi uz apsūdzībā norādītajiem
apstākļiem un viņas vainu nepierāda.
Senāts konstatē, ka kasācijas sūdzībā ietvertā norāde uz Krimināllikuma 1. un 6.panta pārkāpumiem pamatota ar sūdzības autores izdarītu
pierādījumu vērtējumu un tajā balstītu secinājumu, ka viņas vainīgums inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā nav pierādīts, savukārt norāde uz
Kriminālprocesa likuma 124.panta pārkāpumu pierādījumu vērtēšanas procesā argumentēta ar apgalvojumu, ka tiesa nepareizi izvērtējusi pierādījumu
attiecināmību, un sūdzības iesniedzējas skaidrojumu, kādēļ viņas ieskatā konkrēti lietā izvērtētie pierādījumi nav attiecināmi, bet pierādījumu kopums nav
pietiekams vainas konstatēšanai.
Senāts atzīst, ka apsūdzētās /pers. A/ kasācijas sūdzībā atkārtoti apelācijas sūdzības argumenti, kuri faktiski pauž sūdzības autores neapmierinātību
ar apelācijas instances tiesas secinājumiem, izvērtējot lietā iegūtos pierādījumus, un tie ir vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas sprieduma
atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmajā daļā noteikto.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmo un trešo daļu kasācijas instances tiesa lietu pēc būtības neizskata un pierādījumus lietā no
jauna neizvērtē.
Senāts konstatē, ka pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam, pamatojoties uz lietā iegūtajiem pierādījumiem, pirmās instances tiesa atzinusi, ka
apsūdzētās /pers. A/ vainīgums viņai inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīts ārpus saprātīgām šaubām. Tiesa ir sniegusi pierādījumu vērtējumu,
tostarp atzinumu par to attiecināmību.
Apelācijas instances tiesa iepriekš norādītos pirmās instances tiesas secinājumus atzinusi par pamatotiem un, atstājot spriedumu negrozītu,
pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 564.panta sesto daļu, atzinusi par iespējamu neatkārtot pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus
un atzinumus.
Senāts iepriekš jau norādījis, ka pierādījumu ticamības jēdziens un novērtēšanas prasības ir noteiktas Kriminālprocesa likuma 128.pantā, taču
izvēle, kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem ne, ir tās tiesas kompetencē, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī jautājums par to, vai lietā esošie pierādījumi
ir vai nav pietiekami apsūdzētā vainīguma konstatēšanai, ir būtības jautājums, kas kasācijas kārtībā nav pārbaudāms (Augstākās tiesas 2019.gada
26.novembra lēmums lietā Nr. SKK-245/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:1126.11310051304.2.L, Augstākās tiesas 2020.gada 7.maija lēmums lietā
Nr. SKK-184/2020 (ECLI:LV:AT:2019:0507.11170015617.6.L)).
Tādējādi lietā konstatējams Kriminālprocesa likuma 573.1panta pirmajā daļā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.
Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573.panta trešo un piekto daļu, 573.1panta pirmo daļu, tiesa
nolēma:
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.
Lēmums nav pārsūdzams.
A.Poļakova A.Freibergs S.Kaija