Court dismisses permanent residence permit request due to expired travel document and lack of humanitarian grounds.

Lietas arhīva Nr. A42-01161-23/46

ECLI:LV:ADRJVTN:2023:0703.A420116123.9.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

VALMIERAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Valmierā 2023. gada 3. jūlijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Solveiga Pone,

piedaloties pieteicējam /pers. A/ (/pers. A/), viņa tulkam /pers. B/ un viņa juridiskās palīdzības sniedzējai zvērinātai advokātei Marinai Neronovai,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvei /pers. C/,

atklātā tiesas sēdē, izmantojot Microsoft Teams videokonferenču rīku, izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteicēja

/pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru /pers. A/ tiktu izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā,

izdošanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) Migrācijas nodaļas 2013. gada 4. janvāra lēmumu Nr. 8 „Par uzturēšanās

tiesību piešķiršanu” pieteicējs atzīts par repatriantu un viņam 2013. gada 7. maijā izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja līdz reģistrācijas termiņam -

2018. gada 30. janvārim.

Pārvaldes Cēsu nodaļā 2018. gada 11. janvārī pieņemts lēmums Nr. 15 „Par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas reģistrēšanu /pers. A/”, ar kuru

nolemts reģistrēt pieteicēja pastāvīgās uzturēšanās atļauju. 2018. gada 29. janvārī pieteicējam izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja līdz reģistrācijas

termiņam 2023. gada 25. janvārī.

Pārvaldes Alūksnes nodaļā 2022. gada 27. oktobrī pieņemts lēmums Nr. V-00119127 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) par jauna uzturēšanās

dokumenta piešķiršanu pieteicējam, vienlaikus Uzturēšanās atļauju sistēmā piezīmēs norādot, ka ID karti (uzturēšanās atļauju) izsniegt pēc jauna personu

apliecinoša dokumenta uzrādīšanas, jo Krievijas Federācijas pilsoņa pasei Nr. /numurs/ derīguma termiņš beidzies 2022. gada 23. oktobrī.

[2] Pieteicējs vērsies tiesā ar pieteikumu, pamatojoties uz turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pārvalde nav pilnībā izvērtējusi konkrēto situāciju, jo pieteicējs nelūdz reģistrēt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, bet nevar to saņemt tādēļ, ka

nav derīga ceļošanas dokumenta. Pieteicēja starptautiskai ceļošanai derīgai Krievijas Federācijas pilsoņa pasei Nr. /numurs/ derīguma termiņš beidzies

2022. gada 23. oktobrī. Pieteicējam derīga ir tikai Krievijas Federācijas iekšzemes pase Nr. /numurs/, kas ir beztermiņa.

Krievijas Federācijas vēstniecība Latvijā atteikusi izsniegt starptautiskai ceļošanai derīgu Krievijas Federācijas pilsoņa pasi, atsakoties atklāt

atteikuma iemeslus. Līdz ar to pieteicējam nav iespējams saņemt ceļošanai derīgu dokumentu.

[2.2] Pieteicējam ir aizdomas, ka atteikums varētu būt saistīts ar viņa politiskajiem uzskatiem, kuru dēļ viņš kopā ar ģimeni pameta Krievijas

Federāciju 2013. gadā. Pieteicēja rīcībā ir neoficiāla informācija par to, ka pret viņu Krievijas Federācijā ir uzsākts kriminālprocess. Iespējams, ka

kriminālprocess ir tieši saistīts ar pieteicēja negatīvo attieksmi pret Krievijas Federācijas vadību, kuru paužot pieteicējs piedalījās mītiņos Bolotnajas

laukumā un Saharova prospektā Maskavā 2011. gada decembrī. Pieteicējam ir zināms, ka Krievijas Federācijā tagad ir izplatīta prakse, ka pret citādi

domājošiem tiek uzsākti kriminālprocesi ar mērķi piespiest cilvēkus klusēt. Arī šobrīd pieteicējs atklāti pauž savu nosodošo viedokli par to, kas pašlaik

notiek Krievijas Federācijā. Pieteicējs kopā ar sievu piedalījies 2022. gada 1. septembrī rīkotajā konferencē „Brīvās Krievijas kongress” Viļņā,

2022. gada 30. novembrī,1. decembrī pieteicējs piedalījies trešajā pretkara konferencē „Brīvās Krievijas forums”, bet 2023. gada 10. janvārī piedalījies

Brīvās Krievijas foruma dalībnieku sapulcē.

[2.3] Lai gan tiesību normās nav paredzēts izsniegt uzturēšanās atļauju bez derīga ceļošanas dokumenta uzrādīšanas, Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts) 2021. gada 30. aprīļa spriedumā lietā Nr. SKA-424/2021 ir atzinis, ka var būt izņēmuma gadījumi,

kad būtu pamats atkāpties no prasības par derīga ceļošanas dokumenta esību.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka izņēmuma gadījumos izmanto „humānos apsvērumus”, rūpīgi izvērtējot katru individuālo

situāciju. Norādes uz humāniem apsvērumiem iekļautas arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulas (ES) 2016/399 par Savienības

Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) un Eiropas Parlamenta un Padomes

2009. gada 13. jūlija Regulas (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu normās.

[2.4] Pieteicējs Latvijas Republikā ar ģimeni patstāvīgi dzīvo no 2013. gada, ir iegādājies nekustamo īpašumu un aktīvi iesaistās sabiedriskajā

dzīvē. Pieteicēja meita ir ieguvusi Latvijas Republikas pilsonību, savukārt pieteicējs apgūst latviešu valodu, lai varētu nokārtot C līmeņa valsts valodas

prasmes pārbaudi (B līmeņa 1. pakāpes valsts valodas prasmes pārbaude jau ir nokārtota) un iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. Pieteicējam

Krievijas Federācijā nedzīvo neviens tuvinieks, nepieder īpašumi un nav nekāda cita veida sociālas, humānas vai ekonomiskas piesaistes.

Izraidīšanas gadījumā pieteicējs tiktu šķirts no ģimenes un būtu spiests atgriezties Krievijas Federācijā, kur par saviem politiskajiem uzskatiem tiktu

vajāts, pielietojot fizisku iespaidošanu, spīdzināšanu, pazemošanu, kas apdraudētu ne tikai pieteicēja veselību, bet arī dzīvību. Krievijas Federācijā

pieteicējam tiktu liegtas tiesības uz dzīvesvietu, jo tur nepieder ne kustama, ne nekustama manta, kā arī nav radinieku, pie kuriem apmesties uz dzīvi.

Pieteicējam nav tādu naudas līdzekļu, lai Krievijas Federācijā varētu nodrošināt ar dzīvesvietu, savukārt sava vecuma dēļ (66 gadi) ir ierobežotas iespējas

būt nodarbinātam. Izraidīšanas gadījumā pieteicējs tiktu atstāts bezpalīdzības stāvoklī, bez iespējām nodrošināt pamatvajadzības (ēdienu, apģērbu,

veselības aprūpi).

[3] Pārvalde rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms, pamatojoties uz turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[3.1] No Imigrācijas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta un Ministru kabineta 2020. gada 21. jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju

noteikumi” (turpmāk – Uzturēšanās atļauju noteikumi) 79.1. apakšpunkta un 88. punkta izriet, ka pārsūdzētais lēmums no 2023. gada 26. janvāra vairs

nav derīgs, jo pieteicējs nav izmantojis ar to piešķirtās tiesības saņemt jaunu uzturēšanās dokumentu un kopš 2023. gada 26. janvāra Latvijas Republikā

uzturas nelikumīgi.

Pieteicējs jau no 2018. gada zināja par nākamo uzturēšanās atļaujas reģistrācijas termiņu līdz 2023. gada 25. janvārim, līdz ar to pieteicējam bija

iespējams savlaicīgi rīkoties savas pilsonības valsts noteiktajā kārtībā, lai saņemtu ceļošanai derīgu dokumentu un varētu likumīgi uzturēties Latvijā.

[3.2] Neviens no pieteicēja pieteikumā norādītajiem apsvērumiem – dalība Brīvās Krievijas kongresā un forumos, uzturēšanās Latvijas Republikā

10 gadus un nekustamā īpašuma esamība, uzņēmējdarbība viesmīlības nozarē Latvijā, valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošana B1 līmenī, kā arī

tuvinieku integrācija Latvijas sabiedrībā – nevar būt par pamatu tam, lai bez derīga ceļošanas apliecinoša dokumenta pieteicējam izsniegtu jaunu

uzturēšanās dokumentu Latvijā.

[3.3] Pārvalde kritiski vērtē pieteicēja pieļāvumu, ka pret viņu varētu būt uzsākts kriminālprocess Krievijā, jo pieteicējs Latvijas Republikā uzturas

jau 10 gadus. Vienlaikus jauna uzturēšanās dokumenta saņemšana nevar būt par pamatu, lai pasargātu personu no kriminālatbildības savas pilsonības

zemē.

[3.4] Pieteicējs nepamatoti uzskata, ka, pieprasot uzturēšanās atļauju uz cita pamata, piemēram, humāniem apsvērumiem, attiecībā pret viņu būtu

pieļaujams izņēmums attiecībā par derīga ceļošanas dokumenta uzrādīšanu.

Konkrētajā gadījumā nav konstatējams pieteicēja tiesību nesamērīgs ierobežojums, uzturēšanās dokumenta saņemšanai pieprasot uzrādīt derīgu

Krievijas Federācijas pilsoņa pasi, jo šāda prasība ir noteikta ar likumu, tai ir leģitīms mērķis, un tā ir samērīga un atbilstoša lietā esošajiem faktiskajiem

un tiesiskajiem apstākļiem, proti, pieteicējs vēlas arī turpmāk uzturēties Latvijā. Konkrētais gadījums nav netipisks, kā arī lietā nav konstatēti tādi faktiskie

apstākļi, kas Pārvaldei dotu tiesības nepiemērot Imigrācijas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktos tiesiskos apstākļus.

[4] Nepiekrītot Pārvaldes paskaidrojumā norādītajiem apsvērumiem, pieteicējs iesniedza papildu paskaidrojumu, kurā norāda turpmāk minēto.

[4.1] Pieteicēja starptautiskai ceļošanai derīgai Krievijas Federācijas pilsoņa pasei Nr. /numurs/ derīguma termiņš beidzies 2022. gada 23. oktobrī.

Atbilstoši Krievijas Federācijas likumdošanai starptautiskai ceļošanai derīgu Krievijas Federācijas pilsoņa pases nomaiņu atļauts pieteikt ne ātrāk kā

pirms 6 mēnešiem līdz minētās pases termiņa beigām, ko pieteicējs arī darīja, bet diemžēl saņēma atteikumu, bez iemesla norādīšanas. Līdz ar to, nav

pamatota Pārvaldes norāde, ka pieteicējs nebija savlaicīgi rīkojies, lai saņemtu ceļošanai derīgu dokumentu.

[4.2] Atbilstoši neoficiāli saņemtai informācijai no paziņām Krievijas Federācijā, kā arī informācijai, kas daļēji publiski pieejama internetā, Krievijas

Iekšlietu ministrijas Kriminālmeklēšanas nodaļa Krasnogorskas rajonā apmēram pirms 10 gadiem (precīzi nevar noteikt informācijas publicēšanas laiku)

izsludināja meklēšanā pilsoni /pers. A/, dzimis /datums/.

2023. gada februāra sākumā pieteicēja rīcībā nonāca neoficiālā informācija, ka, visticamāk, pēc vēršanās Krievijas Federācijas vēstniecībā Latvijā

ar iesniegumu, kurā lūdza izsniegt jaunu starptautiskai ceļošanai derīgu Krievijas Federācijas pilsoņa pasi, pieteicējs tika izsludināts arī starptautiskajā

meklēšanā. Pieteicējam ir pamats uzskatīt, ka tieši 2022. gadā viņš tika izsludināts meklēšanā, nevis agrāk, jo 2021. gadā pieteicējs vairākkārtīgi izbrauca

no Latvijas uz citām Eiropas valstīm, bet netika aizturēts uz robežas, kas savukārt nav iespējams, ja persona ir izsludināta meklēšanā. Diemžēl par šo

faktu pieteicējam nav iespējams iesniegt pierādījumus.

[4.3] Atbilstoši publiski pieejamai informācijai, Krievijas Ģenerālprokuratūra nolēma atzīt ārvalstu nevalstiskās organizācijas „Forums Brīvā

Krievija” darbību, kuras dalībnieks ir arī pieteicējs, par nevēlamu Krievijas Federācijas teritorijā. Statuss „nevēlamā organizācija” nozīmē, ka

organizācijas dalībnieki arī kļūst par nevēlamām personām Krievijas Federācijai, un tās dalībnieki, kā rāda prakse, tiek krimināli vajāti no Krievijas

Federācijas tiesībsargājošo iestāžu puses. Dalībniekiem netiek izsniegti arī ceļošanai derīgie dokumenti ar mērķi, lai tiem būtu apgrūtināta vai pat

neiespējama uzturēšanās citās valstīs, kā rezultātā personas būtu spiestas atgriezties pilsonības valstī, kur savukārt, visticamāk, personas tiks apcietinātas

un tām tiktu uzrādītas safabricētas apsūdzības, jo tāda ir izveidojusies prakse pret citādāk politiski domājošām personām.

[5] Pārvalde iesniedza papildu paskaidrojumu, kurā norāda, ka konkrētajā lietā nav nozīmes tam, vai pret pieteicēju ir ierosināts kriminālprocess,

viņš varētu būt izsludināts starptautiskā meklēšanā un tiek veikta vajāšana, jo minētie apstākļi neatbrīvo pieteicēju no likumīgo prasību ievērošanas.

Jautājums par to, vai personai ir vai nav piešķirama starptautiskā aizsardzība, nav risināms procesā par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas reģistrāciju un

nevar būt par pamatu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas reģistrēšanai.

Pieteicējam uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai Latvijas Republikā ir nepieciešams saņemt jaunu Krievijas Federācijas pilsoņa pasi. Repatriācijas

likuma 12. panta pirmās daļas 4. punktā un Imigrācijas likuma 36. panta pirmās daļas 14. punktā ietvertās tiesību normas ir imperatīvas, līdz ar to

Pārvaldei nav dota rīcības brīvība izdot vai neizdot obligāto administratīvo aktu par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanu, ja pastāv minētajās tiesību

normās ietvertie priekšnosacījumi.

[6] Tiesas sēdē pieteicējs un pieteicēja pārstāve pieteikumu uzturēja, minot pieteikumā norādītos argumentus.

Tiesas sēdē atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Pārvaldes pārstāve pieteicēja pieteikumu neatzina, minot pārsūdzētajā

lēmumā un rakstveida paskaidrojumos ietvertos argumentus.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums nav

pamatots un ir noraidāms.

[8] Pieteicējam pastāvīgās uzturēšanās atļauja izsniegta 2013. gada 4. janvārī, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

10. punktu, kā ārzemniekam – Krievijas Federācijas pilsonim, kuram viens no augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā ir latvietis. Proti, ar Pārvaldes

Migrācijas nodaļas 2013. gada 4. janvāra lēmumu Nr. 8 pieteicējs, pamatojoties uz Repatriācijas likuma 2. pantu, atzīts par repatriantu (tas ir, personu,

kurai viens no radiniekiem taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs) un kura brīvprātīgi pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijas Republikā),

Repatriācijas likuma 9.1 panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā pieteicējam piešķirta pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā un nolemts izsniegt

pastāvīgās uzturēšanās atļauju ar derīguma termiņu līdz 2018. gada 30. janvārim (lietas 18.-19. lapa).

[9] Imigrācijas likuma 22. panta otrajā daļā noteikts, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju reģistrē reizi piecos gados. Atbilstoši minētajam pieteicējs

2017. gada 12. decembrī Pārvaldes Cēsu nodaļā iesniedzis dokumentus uzturēšanās atļaujas reģistrēšanai, un ar Pārvaldes Cēsu nodaļas 2018. gada

11. janvāra lēmumu Nr. 15 reģistrēta pieteicēja pastāvīgas uzturēšanās atļauja, nosakot uzturēšanās atļaujas reģistrēšanas termiņu – 2023. gada

25. janvāris, attiecīgi līdz kuram ir izsniedzams uzturēšanās tiesību apliecinošs dokuments – pastāvīgās uzturēšanās atļauja (lietas 25.-26. lapa).

2018. gada 18. janvārī pieteicējam izdota uzturēšanās atļauja (ID karte) ar derīguma termiņu līdz 2023. gada 25. janvārim (lietas 29. lapa), kas izsniegta

pieteicējam 2018. gada 29. janvārī (lietas 63. lapa).

2022. gada 28. septembrī pieteicējs vērsies Pārvaldes Alūksnes nodaļā, pieprasot jaunu uzturēšanās tiesību apliecinošu dokumentu. 2022. gada

27. oktobrī Pārvalde pieņēmusi pārsūdzēto lēmumu par jauna uzturēšanās dokumenta piešķiršanu pieteicējam, ievadot attiecīgu informāciju Uzturēšanās

atļauju reģistrā (lietas 28., 45.-46. lapa) ar piezīmi: „ID karti (uzturēšanās atļauju) izsniegt pēc jauna personu apliecinoša dokumenta uzrādīšanas.

KF pilsoņa pasei /numurs/ derīguma termiņš beidzies 23.10.2022.”

[10] Uzturēšanās atļaujas reģistrēšanas kārtība, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 22. panta trešo daļu, ir noteikta Uzturēšanas atļaujas

noteikumos. Uzturēšanas atļauju noteikumu 79.1. apakšpunktā kā viens no uzturēšanās atļaujas reģistrācijai nepieciešamajiem dokumentiem ir noteikts

derīgs ceļošanas dokuments.

Tādējādi secināms, ka obligāts priekšnoteikumus uzturēšanās atļaujas reģistrācijai ir derīga ceļošanas dokumenta esība. Šāda prasība izriet no

Imigrācijas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta, kurā noteikts, ka ārzemnieks ir tiesīgs ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, ja viņam ir derīgs

ceļošanas dokuments, kura derīguma termiņš vismaz par trim mēnešiem pārsniedz paredzēto uzturēšanās laiku Latvijas Republikā vai citas Šengenas

līguma dalībvalsts teritorijā. Ārzemnieks bez derīga ceļošanas dokumenta nav tiesīgs ne ieceļot, ne arī uzturēties Latvijas Republikā. Saskaņā ar

Imigrācijas likuma 1. panta 6.1 punktu uzturēšanās Latvijas Republikā bez derīga ceļošanas dokumenta ir uzskatāma par nelikumīgu uzturēšanos

Imigrācijas likuma izpratnē.

Saskaņā ar Imigrācijas likuma 34. panta pirmās daļas 1. un 4. punktu apstāklis, ka ārzemniekam nav derīga ceļošanas dokumenta, ir patstāvīgs

pamats uzturēšanās atļaujas reģistrēšanas atteikumam. Proti, saskaņā ar Imigrācijas likuma 34. panta pirmās daļas 1. punktu uzturēšanās atļaujas

izsniegšanu vai reģistrēšanu atsaka, ja ārzemnieks vai viņa uzaicinātājs nav iesniedzis visus Ministru kabineta noteikumos norādītos uzturēšanās atļaujas

pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus vai atsakās sniegt pieprasītos paskaidrojumus, kas saistīti ar uzturēšanās atļaujas saņemšanu. Savukārt

Imigrācijas likuma 34. panta pirmās daļas 4. punktā kā uzturēšanās atļaujas izsniegšanas vai reģistrācijas atteikuma pamats ir noteikts apstāklis, ka

ārzemnieks uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus iesniedzis ar Latvijas Republikā neatzītu vai nederīgu ceļošanas dokumentu vai

viņam ceļošanas dokumenta nav. Tādējādi, konstatējot, ka ārzemniekam nav derīga ceļošanas dokumenta, Pārvaldei saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 65. panta pirmo daļu ir jāizdod obligātais administratīvais akts par atteikumu reģistrēt uzturēšanās atļauju.

[11] No lietas materiāliem konstatējams un lietā nav strīda, ka pieteicēja ceļošanas dokuments - Krievijas Federācijas pilsoņa pase Nr. /numurs/,

kas izdota 2012. gada 20. novembrī, bija derīga līdz 2022. gada 23. oktobrim (lietas 31., 62. lapa).

2022. gada 28. septembrī, vēršoties Pārvaldē uzturēšanās atļaujas reģistrācijai, pieteicējs nav uzrādījis derīgu ceļošanas dokumentu. Tādēļ ir

konstatējami Imigrācijas likuma 34. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktie apstākļi, kas ir pamats atteikt uzturēšanās atļaujas reģistrāciju.

Izvērtējot pieteicēja sniegtos paskaidrojumus kopsakarā ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem, tiesai nav pamata atzīt, ka izskatāmais gadījums būtu

netipisks, likumdevēja neparedzēts gadījums, kurā aplūkoto Imigrācijas likuma 34. panta pirmās daļas 1. un 4. punkta normu piemērošana būtu

nesamērīga.

[12] Pieteicējs pieteikumā norādījis, ka viņš nelūdz reģistrēt uzturēšanās atļauju, jo ar pārsūdzēto lēmumu tā jau ir reģistrēta, tādēļ pieteicējs tikai

lūdzot izsniegt uzturēšanās tiesību apliecinošu dokumentu (ID karti). Par minēto pieteicēja argumentu norādāms, ka saskaņā ar Uzturēšanās atļauju

noteikumu 88. punktu lēmums par uzturēšanās atļaujas reģistrāciju ir derīgs trīs mēnešus, kuru laikā ārzemniekam ir jāsaņem uzturēšanās atļauja (ID

karte). Tādējādi uzturēšanās atļaujas reģistrācija uzskatāma par pabeigtu ar uzturēšanās tiesību apliecinoša dokumenta – uzturēšanās atļaujas ID kartes

formātā – saņemšanu.

[13] Pieteicējs, atsaucoties uz Senāta 2021. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-424/2021 (A420356518), norādījis par pieļaujamu atkāpi

saistībā ar humāniem apsvērumiem.

Izvērtējot pieteicēja norādītos apstākļus, atzīstams par pamatotu Pārvaldes secinājums, ka izskatāmajā gadījumā nav konstatējami tādi apstākļi,

kādēļ pieteicējam būtu jāļauj uzturēties Latvijas Republikā.

Apstāklis, ka pieteicējs jau 10 gadus dzīvo Latvijas Republikā, ka pieteicējam pieder nekustamie īpašumi un pieteicējs veic komercdarbību

Latvijas Republikā, neatbrīvo pieteicēju no pienākuma izpildīt tiesību normās noteiktās prasības, lai tiesiski varētu turpināt uzturēties Latvijas Republikā.

[14] No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējs 2022. gada 1. augustā ir iesniedzis Krievijas Federācijas vēstniecības Latvijas Republikā

Konsulārajā nodaļā iesniegumu pases, kas apliecina Krievijas Federācijas pilsoņu personību ārpus Krievijas Federācijas, izsniegšanai (lietas 35.-

36. lapa). Lietā iesniegta 2022. gada 24. septembra izdruka no interneta vietnes https://info.midpass.ru – Krievijas ĀM Konsulārais departaments,

informācija par jaunās paaudzes ārzemju pases gatavību, kurā par pases stāvokli norādīts: „Iesniegums noraidīts. Lūgums vērsties dokumentu

iesniegšanas vietā skaidrojumu saņemšanai” (lietas 37.-38. lapa).

Lietā iesniegta Krievijas Vēstniecības Latvijā Konsulārās nodaļas vecākā padomnieka 2023. gada 21. februāra vēstule Nr. 794/RO, kurā norādīts,

ka Krievijas Iekšlietu ministrijas Kriminālizmeklēšanas Galvenā pārvalde 2022. gada 16. septembrī Nr. 6/2-9703 konstatējusi pamatu, kas paredzēts

1996. gada 15. augusta Federālā likuma Nr. 114-?? „Par izbraukšanas no Krievijas Federācijas un iebraukšanas Krievijas Federācijā kārtību”

15. pantā, kas var izraisīt Krievijas Federācijas pilsoņa pagaidu tiesību ierobežojumu izbraukšanai no Krievijas Federācijas (lietas 130.-131. lapa). No

minētā Krievijas Federācijas likuma 15. panta satura konstatējams, ka tajā 8. punktā uzskatīti gadījumi, kad Krievijas Federācijas pilsonim var tikt

ierobežotas tiesības izbraukt no Krievijas Federācijas. Tādēļ šāds skaidrojums, kas nesatur norādi par konkrētu piemēroto tiesību normu (panta punktu),

neuzrāda ārzemju pases izsniegšanas atteikuma pamatojumu. Vēstulē vēl norādīts, ka oficiālu paziņojumu par atteikumu noformēt (izsniegt) pasi var

saņemt Krievijas Vēstniecības Konsulārajā nodaļā, taču pieteicējs šādu oficiālu paziņojumu ar atteikuma pamatojumu lietā nav iesniedzis. Tādēļ tiesai nav

iespējams gūt pārliecību par to, ka pieteicējam netiek izpausti atteikuma iemesli, kā to pieteicējs minējis pieteikumā.

[15] Pieteicējs par Krievijas Federācijas pases izsniegšanas atteikuma iespējamo iemeslu ir norādījis pieteicēja publiski pausto nosodošo attieksmi

pret Krievijas Federācijas vadību vairāku gadu garumā.

Pieteicējs piedalījies mītiņos un protestos Bolotnajas laukumā un Saharova prospektā Maskavā 2011. gada decembrī. Pēc pieteicēja pārcelšanās

uz Latviju Krievijas Federācijā pret pieteicēju, iespējams, uzsākts kriminālprocess (pieteicēja rīcībā esot neoficiāla informācija par kriminālprocesa

uzsākšanu).

2022. gada 1. septembrī pieteicējs kopā ar sievu piedalījies konferencē „Brīvās Krievijas kongress” Viļņā, kurā piedalījās arī Latvijas Republikas

aizsardzības ministrs. 2022. gada 30. novembrī un 1. decembrī pieteicējs piedalījies trešajā pretkara konferencē „Brīvās Krievijas forums”. 2023. gada

10. janvārī piedalījies Brīvās Krievijas foruma dalībnieku sapulcē (sk. foto lietas 128.-129. lapa).

[16] Izvērtējot pieteicēja minētos apstākļus, tiesa atzīst, ka aktuālā informācija par situāciju Krievijā norāda uz arvien pieaugošiem politiskās

vajāšanas apjomiem, kas skar ne tikai ievērojamus politiskos līderus, cilvēktiesību aktīvistus un opozīciju atbalstošos žurnālistus, bet arī pilsoniskās

sabiedrības pārstāvjus, kuri pauž varas iestādēm netīkamus uzskatus

(https://coi.euaa.europa.eu/administration/easo/PLib/2022https://coi.euaa.europa.

eu/administration/easo/PLib/2022_12_EUAA_COI_Report_Russian_Federation_Political_opposition.pdf).

Taču pieteicēja sniegtā informācija par viņa īstenotajām politiskajām aktivitātēm neliecina par pieteicēja tādu aktīvi, publiski paustu savu politisko

nostāju, kuru dēļ būtu objektīvs pamats bažām par Krievijas Federācijas pret pieteicēju vērstām politiskām represijām. Proti, pieteicējs norāda par

iespējamu kriminālprocesu saistībā ar pieteicēja dalību publiskos protesta gājienos, taču minētās aktivitātes veiktas vairāk kā pirms 10 gadiem, tādēļ nav

piešķirama ticamība apstāklim, ka saistībām ar šīm darbībām Krievijas Federācijā būtu aktuāls kriminālprocess (būtu iestājies noilgums). Pieteicējs ir

norādījis, ka ir izsludināts starptautiskajā meklēšanā, taču šādam faktam pierādījumi lietā nav iesniegti. Savukārt pieteicēja minētās aktivitātes pēdējā gada

laikā neliecina par pieteicēja publiski paustu politisko nostāju, par aktīvu rīcību sava politiskā viedokļa paušanā. Pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus par

dalību Krievijas Federācijas valdības opozīcijas organizācijā (pieteicēja iesniegtie pierādījumi apliecina pieteicēja piedalīšanos pieteicēja minētās

organizācijas rīkotajos pasākumos, bet ne par pieteicēja aktīvu dalību minētajā organizācijā (lietas 39.-40. lapa)).

Pieteicējs norādījis par apstākļiem, kādi iestāsies pieteicēja izraidīšanas gadījumā. Proti, pieteicējs norādījis, ka viņa izraidīšanas gadījumā būtu

jāatgriežas Krievijas Federācijā, kur pret pieteicēju tiktu pielietota fiziska iespaidošana, spīdzināšana, pazemošana, kas varētu radīt draudus dzīvībai un

veselībai, kā arī pieteicējs tiktu atstāts bezpalīdzīgā stāvoklī, bez iespējām nodrošināt pamatvajadzības, jo pieteicējam Krievijas Federācijā nav ne

tuvinieku, ne īpašumu un sava vecuma dēļ pieteicējam būtu ierobežotas iespējas būt nodarbinātam (66 gadi).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, atsaucoties uz risku tikt pakļautam Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 2. panta (tiesības uz dzīvību) vai 3. panta (cietsirdīgas apiešanās aizliegums) pārkāpumam, pašai personai būtu pienākums pietiekami skaidri

norādīt uz šādiem apstākļiem un iesniegt pierādījumus, kas šādu risku apliecina (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 20. jūlija sprieduma lietā

„N. v. Sweden”, iesnieguma Nr. 23505/09, 53. punkts).

Taču, kā norādīts iepriekš, pieteicējs nav pamatojis cietsirdīgas apiešanās vai dzīvības draudu riskus, atgriežoties savā pilsonības valstī – Krievijas

Federācijā. Savukārt pieteicēja minētie apstākļi attiecībā par iespējamajām materiālajām grūtībām saistībā ar atbalsta personu trūkumu un iespējamām

grūtībām nodarbinātības jomā paši par sevi nav pietiekami, lai būtu pamats uzskatīt, ka, atgriežoties pilsonības valstī, pieteicējs nokļūs bezpalīdzības

stāvoklī. Pieteicējs nav pamatojis, kādēļ būtu pamats uzskatīt, ka, atgriežoties Krievijas Federācijā, pieteicējam tiktu liegts jebkāds valsts sociālās

palīdzības nodrošinājums.

Tādēļ, tiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā nav konstatējami tādi apstākļi, kas būtu atzīstami par pamatu atkāpties no iepriekš aplūkoto tiesību

normās noteikto prasību ievērošanas humānu apsvērumu dēļ.

Pieteicējam kā personai, kura saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, bija zināms, ka nepieciešama tās atkārtota reģistrācija normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā. Tāpat pieteicējam bija zināms viņa ceļošanas dokumenta derīguma termiņš. Pieteicēja tiesai sniegtā informācija par veiktajām

darbībām ceļošanas dokumenta iegūšanai nerada pārliecību, ka pieteicējs būtu pielicis visas pūles derīga ceļošanas dokumenta iegūšanai.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā nav konstatējams pamats humānu apsvērumu dēļ atkāpties no Imigrācijas likuma 4. panta

pirmās daļas 1. punktā noteiktās prasības ievērošanas.

[17] Papildus norādāms, ka saskaņā ar Imigrācijas likuma 36. panta pirmās daļas 14. punktu uzturēšanās atļauju anulē, ja ārzemnieks uzturēšanās

atļaujas reģistrēšanai nepieciešamos dokumentus nav iesniedzis sešu mēnešu laikā no atļaujai noteiktās reģistrēšanas dienas. Proti, pieteicējs līdz

2023. gada 25. jūlijam ir tiesīgs atkārtoti vērsties Pārvaldē uzturēšanās atļaujas reģistrācijai, iesniedzot visus nepieciešamos dokumentus, tostarp derīgu

ceļošanas dokumentu, nezaudējot ar Pārvaldes Migrācijas nodaļas 2013. gada 4. janvāra lēmumu piešķirtās pastāvīgās uzturēšanās tiesības. Turklāt

saskaņā ar Uzturēšanās atļauju noteikumu 88. pantu pieteicējs, saņemot jaunu ceļošanas dokumentu, ir tiesīgs vērsties pie Pārvaldes priekšnieka ar

lūgumu humānu apsvērumu dēļ izsniegt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz pārsūdzēto lēmumu.

[18] Apkopojot minēto un izvērtējot pārsūdzēto lēmumu kopumā un kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem, tiesa secina, ka pārsūdzētais

lēmums ir atzīstams par tiesisku un pamatotu. Vienlaicīgi tiesa atzīst, ka lietā nav konstatējami priekšnoteikumi pieteicēja prasītā labvēlīgā administratīvā

akta izdošanai. Tādēļ pieteicēja pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251. pantu, 289.- 290. pantu un 291. panta pirmo daļu, tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru /pers. A/ tiktu izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas

Republikā, izdošanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā mēneša

laikā no sprieduma sastādīšanas dienas.

Tiesnese S. Pone