Appeal court dismissed pension suspension due to insufficient insurance period despite prior lower court ruling.

Lietas Nr. A420445613

Lietas arhīva Nr. AA43-1182-15/13

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 26.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente S.Kanenberga,

tiesneses I.Kaļiņina un D.Makarova

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktores 2013.gada 16.jūlija lēmuma Nr.11-8/6515 atcelšanu, sakarā ar /pers. A/

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 16.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – aģentūra) Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļa 2013.gada 7.martā

pieņēma lēmumu Nr.13/616544, ar kuru nolemts pieteicējam /pers. A/ pārtraukt vecuma pensijas izmaksu no 2013.gada

1.aprīļa sakarā ar to, ka apdrošināšanas stāžs ir mazāks par desmit gadiem, kas nepieciešams, lai būtu tiesības saņemt

vecuma pensiju.

Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļa 2013.gada 7.martā pieņēma lēmumu Nr.13/616565, ar kuru nolemts

pieteicējam pārtraukt piemaksas pie vecuma pensijas izmaksu no 2013.gada 1.aprīļa sakarā ar to, ka nav tiesības saņemt

vecuma pensiju.

Nepiekrītot minētajiem lēmumiem, pieteicējs tos apstrīdēja.

[2] Ar aģentūras direktores p.i. 2013.gada 16.jūlija lēmumu Nr.11-8/6515 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) minētie

lēmumi atstāti negrozīti.

Lēmumā norādīts turpmāk minētais.

[2.1] No Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības vienošanās par Latvijas Republikā teritorijā

dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību (turpmāk – Vienošanās

9.pantā noteiktā izriet, ka jau no Vienošanās spēkā stāšanās brīža persona nevarēja paļauties, ka vienlaicīgi saņems divu

valstu pensijas.

[2.2] Tā kā pieteicējs 2007.gada 4.septembra iesniegumā par pensijas piešķiršanu bija norādījis, ka saņem Krievijas

Federācijas Aizsardzības ministrijas izdienas pensiju (turpmāk – izdienas pensija), tad, lai tiktu izpildīts Vienošanās

noteiktais nosacījums, tas ir, tiktu apturēta Krievijas Federācijas pensijas izmaksa, aģentūras nodaļa 2007.gada 10.septembrī

ar vēstuli Nr.21/NA/2009 informēja Krievijas Federācijas vēstniecības Konsulārās nodaļas Sociālās nodrošināšanas nodaļu

par Latvijas vecuma pensijas piešķiršanu pieteicējam.

[2.3] No 2013.gada 1.aprīļa tika pārskatīts Latvijas vecuma pensijai vērā ņemtais apdrošināšanas stāžs un no tā tika

izslēgti periodi, kad pieteicējs mācījies kara skolā no 1963.gada 1.septembra līdz 1967.gada 30.oktobrim un no 1972.gada

1.septembra līdz 1973.gada 30.jūnijam, kuri varēja tikt ņemti vērā, piešķirot arī Krievijas Federācijas izdienas pensiju.

[2.4] Pieteicēja Latvijas apdrošināšanas stāžs pēc pārskatīšanas ir 5 gadi, kas ir mazāks nekā likuma ,,Par valsts

pensijām” 11.panta pirmajā daļā un pārejas noteikumu 8. 1 un 8.2punktā noteiktais nepieciešamais minimālais apdrošināšanas

stāžs (10 gadi), lai viņam būtu tiesības uz Latvijas vecuma pensiju. Tā kā pieteicējam nav tiesības uz vecuma pensiju, tad,

pamatojoties uz likuma ,,Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 41.punktu, viņam nav tiesības arī uz piemaksu pie vecuma

pensijas.

[2.5] Pieteicējs nav iesniedzis aģentūras noteiktajā laikā Krievijas Federācijas vēstniecības Konsulārās nodaļas Sociālās

nodrošināšanas nodaļas izziņu, kas apliecina par kādiem periodiem viņš saņem izdienas pensiju, līdz ar to aģentūra ņem

vērā to, ka, piešķirot izdienas pensiju, stāžā ieskaita mācību periodu kara skolā.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2013.gada 13.augustā saņemts pieteicēja pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu.

Pieteikumā un tā papildinājumos norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Likumā „Par valsts pensiju” nav noteikts jēdziens „citas valsts pensija”, proti, jēdzieni „valsts pensija” un

„izdienas pensija” būtiski atšķiras.

Pieteicējam ir piešķirta militārā pensija, kuras izmaksu regulē Krievijas Federācijas 1993.gada 12.februāra likums „Par

pensiju nodrošināšanu personām, kuras bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu iestādēs, un šo personu ģimenēm”

(turpmāk - Militāro pensiju likums).

Saskaņā ar Krievijas normatīvo regulējumu militārā pensija nav valsts pensija, bet ir izdienas pensija. Pieteicēja ieskatā

likumā „Par valsts pensijām” nav sastopamas pazīmes, ka likumdevējs jēdzienā „citas valsts pensija” gribēja iekļaut ne tikai

ārvalstu valsts pensijas, bet arī ārvalstu izdienas pensijas.

[3.2] Ja tomēr tiek uzskatīts, ka likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkts regulē arī ārvalsts izdienas

pensiju izmaksas kārtību, lietderīgi ņemt vērā ārvalsts izdienas pensijas piešķiršanas īpatnības, īpaši attiecībā pret kalendāra

stāža uzskaiti.

Saskaņā ar Militāro pensiju likuma 13.pantu militārā pensija piešķirama personām ar kopējo militāro stāžu 20 gadi un

vairāk.

Pieteicēja militārais stāžs ir būtiski vairāk nekā 20 gadi. Tas ir pilnīgi pietiekami, lai piešķirtu pieteicējam militāro

pensiju, neņemot vērā pieteicēja apmācības periodu, kas bija izslēgts no Latvijas apdrošināšanas stāža. Strīdīgs

apdrošināšanas periods neietekmē militārās pensijas piešķiršanas faktu. Turklāt pieteicējam Krievijas izdienas pensija tika

piešķirta pirms Latvijas pensijas piešķiršanas.

Ņemot vērā minēto, uz pieteicēju konkrētajā gadījumā nav attiecināms likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu

42. punkts.

[3.3] Aģentūra nepareizi interpretē Vienošanās 9.pantu. Šī tiesību norma konkrētajā gadījumā pienākumu uzliek tikai

Krievijas pusei, un tā neattiecas uz Latvijas pensiju. Pieteicējam Latvijas vecuma netika piešķirta ar nosacījumu, ka jebkurā

brīdī tā varētu tikt atņemta vai tiktu samazināts tās apmērs.

[3.4] Pieteicēja ieskatā situāciju regulē arī 2007.gada 18.decembra Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums

par sadarbību sociālās drošības jomā (turpmāk – Līgums). Līgums neparedz to abu valsts pensiju pārrēķināšanu, kas bija

piešķirtas pirms līguma spēkā stāšanās 2011.gada 19.janvārī.

Līguma 3.panta trešās daļas ierobežojums attiecas tikai uz tām personām, kuras ir aktīvajā militārajā dienestā brīdī, kad

rodas tiesības uz pensiju, un neattiecas uz pieteicēju kā bijušo militārpersonu.

[3.5] Pārsūdzētajā lēmumā nav ņemta vērā likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1punkta daļa, kas noteic,

ka pensijas pārtraukšana pieļaujama tikai gadījumā, ja Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi.

Tādējādi jāņem vērā Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk – Pakts) un

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk – Konvencija).

[3.6] Pamatojot apsvērumu, ka Latvijas pensijas izmaksas pārtraukšana jeb samazināšana par 100 procentiem ir

nesamērīga, pieteicējs atsaucas uz Satversmes tiesas 2009.gada 21.decembra spriedumu lietā Nr.2009-43-01.

[3.7] Papildus pieteicējs lūdz apturēt tiesvedību un iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu par likuma „Par valsts

pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkta atbilstību Pakta 2.panta pirmajai daļai un 9.pantam, Konvencijas Pirmā protokola

1.pantam, kā arī Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1., 91., 105. un 109.pantam.

[4] Administratīvajā rajona tiesā saņemti atbildētājas aģentūras paskaidrojumi, ka pieteikumu neatzīst.

Papildus pārsūdzētajā lēmumā norādītajam paskaidrojumos norādīts, ka tiesiskās paļāvības princips nedod pamatu

ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumus 42.1punktu

iestāde ir piemērojusi uz priekšu, nevis tai piešķirot atpakaļvērstu spēku. Nav konstatējams Satversmē un starptautiskajos

cilvēktiesību dokumentos garantēto tiesību uz īpašumu aizskārums.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 20.maija spriedumu pieteikums noraidīts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Administratīvā procesa likuma 85.panta otrajā daļā noteikts, ka adresātam labvēlīgu tiesisku administratīvo aktu

var atcelt tad, ja ir vismaz viens no šādiem apstākļiem: 1) tiesību norma paredz administratīvā akta atcelšanu vai

administratīvais akts ietver tā atcelšanas atrunu; 2) administratīvais akts izdots ar kādu citu nosacījumu un šis nosacījums

nav vispār izpildīts, nav pienācīgi izpildīts vai nav laikus izpildīts; 3) mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem

pastāvot administratīvā akta izdošanas brīdī, iestāde varētu šādu administratīvo aktu neizdot. Šādā gadījumā administratīvo

aktu var atcelt triju mēnešu laikā no dienas, kad iestāde uzzināja par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no

tā spēkā stāšanās dienas; 4) mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot administratīvā akta izdošanas

brīdī, iestāde varētu šādu administratīvo aktu neizdot, un administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības

intereses.

Tā kā izskatāmajā lietā ir strīds, vai aģentūra tiesiski un pamatoti ar pārsūdzēto Lēmumu pārtrauca iepriekš piešķirtās

pensijas un tās piemaksas izmaksu, tad tiesai jāpārbauda, vai ir ievēroti Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas

nosacījumi šāda personai labvēlīga administratīvā akta atcelšanai.

[5.2] Tiesa vispirms konstatēja, ka aģentūra pārsūdzētajā lēmumā ir pieļāvusi pārrakstīšanās kļūdu, neprecīzi norādot

laika periodus, kas izslēgti no pieteicēja apdrošināšanas stāža, un norādot nepareizu Latvijas apdrošināšanas stāžu pēc tā

pārskatīšanas.

Proti, pārsūdzētā lēmuma 8.punktā norādīts, ka no pieteicēja apdrošināšanas stāža mācību periodiem karaskolās no

1963.gada 1.septembra līdz 1967.gada 30.oktobrim un no 1972.gada 1.septembra līdz 1973.gada 30.jūnijam. Turpretim

lietā ir aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas nodaļas 2007.gada 28.septembra lēmums Nr.73962 par pensijas

piešķiršanu pieteicējam. Saskaņā ar minētā lēmuma 1.pielikumu (lietas 103.lapa) līdz 1995.gada 31.decembrim pieteicējam

aprēķinātā darba stāžu – 5 gadi – veido mācības ārpus Latvijas laikā no 1963.gada 1.septembra līdz 1967.gada 30.oktobrim

un no 1972.gada 1.septembra lī d z 1975.gada 21.jūnijam (nevis līdz 1973.gada 30.jūnijam, kā norādīts pārsūdzētajā

lēmumā). Arī no lietā esošā pieteicēja diploma par augstākās militārās izglītības iegūšanu redzams, ka pieteicējs mācības

karaskolā pabeidza 1975.gada 21.jūnijā (lietas 27. - 28.lapa).

Pārsūdzētā lēmuma 8.punktā arī norādīts, ka Latvijas apdrošināšanas stāžs pēc tā pārskatīšanas ir 5 gadi. Turpretim

no aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2013.gada 7.marta lēmuma Nr.13/616544 1.pielikuma redzams, ka pieteicēja

apdrošināšanas stāžs pēc pārskatīšanas ir 6 gadi 6 mēneši (lietas 32.lapa).

Tiesa norādīja, ka minētajām kļūdām nav ietekmes uz Lēmumu pēc būtības, jo saskaņā ar tiesību normām persona var

pretendēt uz Latvijas vecuma pensijas saņemšanu, uzkrājot vismaz 10 gadu apdrošināšanas stāžu.

[5.3] Saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 2.2 punktu, nosakot tiesības uz valsts pensiju, neņem

vērā līdz 1990.gada 31.decembrim uzkrātos apdrošināšanas periodus, ja tie ir ņemti vērā, piešķirot citas valsts pensiju.

Tiesību norma ir spēkā kopš 2008.gada 1.jūlija.

Laikā no 2002.gada 1.janvāra lī d z 2008.gada 30.jūnijam ierobežojums valsts pensijas aprēķinā iekļaujamajam

apdrošināšanas (darba) periodam bija noteikts tikai attiecībā uz virsdienestu PSRS Bruņotajos spēkos. Proti, likuma „Par

valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkta 2.apakšpunkts noteica, ka līdz 1990.gada 31.decembrim Latvijas pilsoņiem

darbam pielīdzinātais periods ir arī virsdienests PSRS Bruņotajos spēkos, ja viņiem sakarā ar darbību Latvijas interesēs

atņemta dienesta pakāpe vai viņi iesaukti aktīvajā militārajā dienestā pēc obligātā karadienesta vai pēc civilās augstskolas

beigšanas, ja nesaņem citas valsts pensiju, kuras apmēra noteikšanā ir ņemts vērā šis dienesta periods.

Tādējādi vispārīgi likuma „Par valsts pensijām” tiesiskais regulējums jau iepriekš noteica ierobežojumu saņemt valsts

pensiju, ja par to pašu periodu persona jau saņem citas valsts piešķirtu pensiju.

[5.4] Ņemot vērā, ka Vienošanās ir starptautisks līgums, tās interpretēšanā izmantojama 1969.gada Vīnes konvencija

par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija).

Vīnes konvencijas 31.pants noteic interpretācijas vispārīgos noteikumus. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 31.panta

1.punktu līgums ir interpretējams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama terminiem līguma kontekstā un

atbilstoši tā objektam un mērķim. Tādējādi aģentūrai bija tiesisks pamats atsaukties uz Vienošanos.

Saskaņā ar Vienošanās 1. un 2.pantu Vienošanās mērķis ir nodrošināt Krievijas Federācijas militārpersonu (militāro

pensionāru) un viņu ģimenes locekļu, kuri pastāvīgi dzīvo un kuriem būtu tiesības dzīvot Latvijas Republikas teritorijā,

sociālo aizsardzību. Vienošanās III sadaļa reglamentē pensiju nodrošināšanu.

No Vienošanās 7.panta secināms, ka primāri visus jautājumus, kas saistīti ar militāro pensionāru pensijām un

pabalstiem (pensiju un pabalstu noteikšana, pārrēķināšana un izmaksa) risina Krievijas Federācijas iestādes (Krievijas

Federācijas Aizsardzības ministrija un citi kompetenti orgāni), sadarbojoties ar Latvijas Republikas kompetentajām iestādēm

(orgāniem). Atbilstoši Vienošanās 9.pantam Latvijas Republika, ja tā uzskata par nepieciešamu, ir tiesīga piešķirt Krievijas

militārpersonai arī Latvijas valsts pensiju. No Vienošanās 9.panta otrā teikuma izriet, ka gadījumos, kad persona saņem

pensiju no abām valstīm, Krievijas Federācijai ir pienākums apturēt pensijas, kas militārpersonai piešķirta pirms Latvijas

pensijas piešķiršanas, izmaksu uz laiku, kamēr persona saņem Latvijas pensiju.

Tātad minētā tiesību norma satur nosacījumu, kādam pastāvot, Latvijas Republika var izdot personai labvēlīgu

administratīvo aktu, proti, nosacījumu, ka Latvijas Republikas vecuma pensija bijušajai militārpersonai tiek piešķirta tikai

gadījumā, ja Krievijas Federācija aptur pensijas izmaksu.

[5.5] Lai gan pieteicējs uzskata, ka Vienošanās 9.pants uzliek papildu pienākumus tikai Krievijas Federācijas pusei un

attiecas tikai uz Krievijas pensiju, šis arguments nav pamatots.

Kā pamatoti norādīts pārsūdzētajā lēmumā, starpvalstu līgumu (attiecīgi arī Vienošanās) būtība ir novērst situācijas,

kad par vieniem un tiem pašiem apdrošināšanas periodiem persona saņem vienlaicīgi vairāku valstu pensijas. No

Vienošanās 9.panta satura tiesai nav šaubu, ka šīs normas mērķis ir novērst situācijas, ka bijušajām militārpersonām par

vienu un to pašu apdrošināšanas periodu pensijas tiktu maksātas gan no Latvijas Republikas, gan no Krievijas Federācijas

budžeta. Līdz ar to pieteicējam nebija tiesiska pamata paļauties, ka viņš varētu saņemt divu valstu pensijas vienlaikus par

vienu un to pašu apdrošināšanas periodu.

[5.6] Pieteicējs nav apšaubījis faktu, ka viņam ir piešķirta Krievijas izdienas pensija, tostarp par mācību periodiem

karaskolās no 1963.gada 1.septembra līdz 1967.gada 30.oktobrim un no 1972.gada 1.septembra līdz 1975.gada 21.jūnijam.

Tomēr, neskatoties uz Latvijas Republikas nosūtīto paziņojumu par pieteicējam piešķirto vecuma pensiju, pieteicējs

turpināja saņemt izdienas pensiju no Krievijas Federācijas. Tādējādi pieteicējs, vienlaicīgi par vienu un to pašu

apdrošināšanas periodu saņemot divu valstu pensijas, ir nonācis situācijā, kas ir pretrunā Vienošanās 9.pantam un likuma

„Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 2.2 punktam.

[5.7] Vienošanās nesatur nosacījumus attiecībā uz līgumslēdzēju valstu pensiju piešķiršanu, pensiju apmēru, kā arī

pensiju pārrēķināšanas noteikumiem, tostarp Vienošanās nesatur regulējumu par to, kā jārīkojas situācijās, kad persona par

vienu un to pašu periodu saņem abu valstu pensijas. Līdz ar to pensiju piešķiršana, pensiju pārskatīšana un citi ar pensijām

saistīti jautājumi risināmi saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem.

Lai novērstu situācijas, kad Latvijas pensija ir piešķirta par to pašu apdrošināšanas periodu, par kuru pensiju piešķīrusi

cita valsts, likumdevējs ir papildinājis likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumus ar 42.1 punktu. Šajā tiesību normā

noteikts – ja personai ir piešķirta citas valsts pensija par apdrošināšanas periodiem, kas ņemti vērā, piešķirot vai pārrēķinot

Latvijas pensiju, Latvijas pensija pārrēķināma vai tās izmaksāšana pārtraucama, šos periodus izslēdzot, ja Eiropas

Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr.883/2004 (turpmāk – regula Nr.883/2004) vai Saeimas

apstiprinātajos starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi. Tādējādi minētais tiesiskais regulējums nepārprotami noteic, ka

personai nav tiesiska pamata par vienu un to pašu apdrošināšanas periodu saņemt gan Latvijas, gan citas valsts pensiju.

[5.8] Tiesa atzina, ka pieteicēja gadījumā nav piemērojama regula Nr.883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu

koordinēšanu. Uz to nav norādījis arī pieteicējs.

Pretēji pieteicēja norādītajam, tiesa secināja, ka uz viņu konkrētajā gadījumā nav attiecināms Līgums. Saskaņā ar

Līguma 3.panta 3.punktu līgums neattiecas uz Līgumslēdzēju Pušu bruņoto spēku militārpersonām. Lietā nav strīds par to,

ka pieteicējs saņem Krievijas militāro (izdienas) pensiju, un tiesas vērtējumā šajā lietā izšķiramā strīda kontekstā pieteicējs

uzskatāms par militārpersonu neatkarīgi no tā, kad noslēdzis dienestu PSRS armijā.

[5.9] Tā kā likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumus ar 42.1 punkts precizē situācijas, kādas ir atrunātas

starpvalstu līgumos tostarp arī Vienošanās, tad tiesa nekonstatēja tā neatbilstību Satversmei.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu uzskatāmas par īpašumu Satversmes 105.panta izpratnē.

Tomēr, vērtējot kādas tiesību normas atbilstību minētajam pantam, vienlaikus ir atzīstams, ka pieteikuma iesniedzēja

tiesības un tiesiskās intereses nevar tikt aizsargātas tādā pašā mērā, kā tas būtu gadījumā, ja ierobežotas būtu īpašuma

tiesības to „klasiskajā” izpratnē (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr.2007/01/01 20. un

21.punktu).

Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka attiecībā uz īpašuma tiesībām sociālo tiesību jomā valstij ir piešķirama plaša rīcības

brīvība, jo arī Satversmes 105.pantā noteiktās tiesības vēl negarantē noteiktu pensijas apmēru un tās var ierobežot.

Satversmes 109.pantā garantētās tiesības var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, ir attaisnots ar leģitīmu mērķi

un atbilst samērīguma principam (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra sprieduma lietā Nr.2007-04-

03 26. punktu).

Ierobežojums saņemt divas pensijas par vienu un to pašu stāžu (apdrošināšanas periodu) ir noteikts ar likumu un tam ir

leģitīms mērķis – sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nodrošināšana. Izskatāmajā gadījumā pieteicējam vairs netiek

veikta Latvijas pensijas izmaksa un piemaksas pie pensijas izmaksa, jo pensijas pārskatīšanas rezultātā konstatēts, ka ir

nepietiekams apdrošināšanas stāžs Latvijas pensijas saņemšanai. Tomēr nav konstatējams, ka pieteicējam vispār tiktu liegts

sociālā nodrošinājuma sistēmas atbalsts. Lietā esošie materiāli apstiprina, ka pieteicējam pensiju maksā Krievijas Federācija.

Tādējādi secināms, ka pieteicējam tiek sniegts sociālais nodrošinājums, kas ir ņemams vērā, lemjot par citu – Latvijas

Republikas sociālā nodrošinājuma līdzekļu piešķiršanu vai izmaksu.

[5.10] Tiesa arī nepiekrita pieteicēja argumentam, ka izdienas pensija nav uzskatāma par valsts pensiju. Krievijā izdienas

pensijas tiek maksātas no federālā budžeta, līdz ar to tās ir uzskatāmas par valsts pensiju. Turklāt Latvijā ar jēdzienu „valsts

pensija” tiek apzīmēta arī „izdienas pensija”. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa)

ir norādījis, ka izdienas pensija un vecuma pensija kā valsts sociālās drošības sistēmas izmaksas no valsts budžeta

līdzekļiem abas ir valsts pensijas (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmuma Nr.SKA-

1090/2011 12.punktu). Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punktā

minētais jēdziens „citas valsts pensija” neattiektos uz citas valsts piešķirtajām izdienas pensijām.

[5.11] Likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkts paredz, ka Latvijas pensijas izmaksāšana

pārtraucama, ja personai ir piešķirta citas valsts pensija par apdrošināšanas periodiem, kas ņemti vērā, piešķirot Latvijas

pensiju. Tiesa nekonstatēja, ka Vienošanās vai kādā citā starptautiskajā līgumā, kas būtu piemērojams izskatāmajā gadījumā,

būtu noteikts citādi, proti, saglabāt pensijas izmaksu.

Saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” 11.panta pirmo daļu un pārejas noteikumu 8. 2 punktu līdz 2014.gada

1.janvārim tiesības uz vecuma pensiju ir personām, kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem.

Lietā nav strīds par to, ka pieteicēja Latvijas apdrošināšanas stāžs, izslēdzot iepriekš minētos mācību periodus

karaskolās, nesasniedz 10 gadus.

Līdz ar to tiesa atzina, ka ir iestājušies APL 85.panta otrās daļas 1.punkta nosacījumi, kas ir par pamatu iepriekš izdota

labvēlīga tiesiska administratīvā akta atcelšanai. Tiesa uzskatīja, ka aģentūra pamatoti no apdrošināšanas stāža izslēdza

pieteicēja mācību periodus karaskolās un pārtrauca pensijas izmaksu sakarā ar apdrošināšanas stāža nepietiekamību

Latvijas pensijas saņemšanai.

Pārtraucot vecuma pensijas izmaksu sakarā ar to, ka pēc apdrošināšanas perioda izslēgšanas pieteicējam nepietiek

pensijas piešķiršanai nepieciešamā kopējā stāža, ir pārtraucama arī piemaksas pie vecuma pensijas izmaksa.

[5.12] Tiesa uzskatīja, ka Satversmes tiesas 2009.gada 21.decembra spriedumā lietā Nr.2009-43-01, uz kuru ir

atsaucies pieteicējs, izteiktie apsvērumi uz izskatāmo gadījumu nav tieši attiecināmi, jo Satversmes tiesa lietā Nr.2009-43-01

vērtēja pensiju samazināšanu ekonomiskās krīzes apstākļos, nevis pensijas izmaksas pārtraukšanas samērīgumu gadījumos,

kad persona saņem citas valsts pensiju.

[5.13] Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika

Tiesa jau iepriekš norādīja, ka pieteicējam nebija tiesiska pamata paļauties, ka viņš vienlaicīgi par vienu un to pašu

apdrošināšanas periodu varētu saņemt divu valstu pensijas. Šādā kontekstā tiesa nesaskatīja personas aizsargājamu tiesisku

paļāvību uz pensiju, ja par to pašu apdrošināšanas periodu persona jau saņem pensiju no citas valsts.

[5.14] Satversmes 91.pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Vienlīdzības princips noteikts arī Pakta 2.panta pirmajā daļā.

Tiesa pieteicēja argumentu, ka vienlīdzības princips prasa vienādi izturēties nevis pret visām personām, bet vienādām

interesēm, ārvalsts militāro pensiju un Latvijas vecuma pensiju saņemšana par vienu un to pašu periodu dod priekšrocību

militārajiem pensionāriem salīdzinājumā ar visiem pārējiem pensionāriem, tomēr izdienas pensijas mērķis ir dot

priekšrocības noteiktai personu grupai, tātad atšķirīga attieksme ir attaisnota, atzina par kļūdainu. Pieteicēja minētais mērķis

– priekšrocību došana noteiktai personu grupai – ir jau sasniegts ar izdienas pensijas saņemšanu. Pieteicējam nav pamata

prasīt vēl vairāk priekšrocību, papildus Krievijas izdienas pensijai saņemot vēl arī Latvijas vecuma pensiju par tiem pašiem

apdrošināšanas periodiem.

[5.15] Pieteicējs turpina saņemt Krievijas izdienas pensiju. Kā jau tiesa norādīja iepriekš, nav pamata uzskatīt, ka,

pārtraucot Latvijas vecuma izmaksu, pieteicējam būtu pilnībā liegts sociālais nodrošinājums, atbilstoši Pakta 9.pantā un

Satversmes 109.pantā noteiktajam.

[5.16] Konvencijas Pirmā protokola 1.pants un Satversmes 105.pants aizsargā personas tiesības uz īpašumu.

Īpašuma tiesību aizsardzība šajā lietā ir vērtējama, ņemot vērā, ka pārsvarā pieteicēja apdrošināšanas periodi ir

attiecināmi uz laika posmu līdz 1996.gada 1.janvārim. Šajā laika posmā vēl nebija izveidota pensiju sistēma, kas balstīta uz

apdrošināšanas iemaksām. Tādējādi par šo periodu pieteicējam neveidojas uzkrātais pensijas kapitāls. Līdz ar to likuma

„Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkta piemērošana konkrētajā gadījumā nepārkāpj pieteicēja īpašuma

tiesības Satversmes 105.panta izpratnē.

Pieteicēja ekonomiskās intereses ir pretrunā taisnīguma principam, līdz ar to viņa ekonomisko interešu ierobežošana

konkrētajā lietā ir atzīstama par pamatotu.

Konvencijas Pirmā protokola 1.pantā noteikto īpašuma tiesību ierobežošana, ņemot vērā, ka tā ir pamatota ar

sabiedrības interesēm, arī ir pieļaujama.

[5.17] Apkopojot [5.13] - [5.16] punktā minēto, tiesa secināja, ka pieteicēja argumenti par nepieciešamību iesniegt

pieteikumu Satversmes tiesā nav pamatoti.

[5.18] Pamatojoties uz iepriekš secināto, tiesa atzina, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, savukārt

pieteikums noraidāms.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 16.maija spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūgts

izskatīt lietu pēc būtības rakstveida procesā un pilnībā apmierināt pieteikumu.

Apelācijas sūdzībā papildus pieteikumā un iepriekš iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos (sk. [3] punktu)

norādītajam minēts turpmākais.

[6.1] Neizpratni rada atsauce spriedumā uz APL 85.panta otrās daļas 4.punktu, jo pieteicējs lūdz atcelt nelabvēlīgus

administratīvos aktus.

[6.2] Tiesa nepamatoti ignorējusi vairākus Satversmes tiesas atzinumus, pat nemotivējot, kāpēc attiecīgie Satversmes

tiesas atzinumi nav nozīmīgi, un Administratīvās apgabaltiesas lēmumos paustos atzinumus analoģiskās lietās, proti,

Administratīvās apgabaltiesas lēmumus lietās Nr.A420401913, Nr.A420405313, Nr.A420404813, Nr.A420405113,

Nr.A420400113, Nr.A420404213, Nr.A420405213, kuros atbildētājas analoģiskie akti atzīti par pirmšķietami prettiesiskiem.

Turklāt pirmās instances tiesa nav pienācīgi motivējusi savu atšķirīgo viedokli.

[6.3] Tiesa nav izvērtējusi pieteicēja savlaicīgi iesniegtajos paskaidrojumos norādītos argumentus, tādējādi lieta nav

izskatīta vispusīgi un objektīvi.

[6.4] Tiesa nepareizi interpretējusi likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1punktu, jo nav pareizi

piemērojusi tiesību normu interpretācijas metodes.

[6.5] Tiesa ir ignorējusi nozīmīgus pierādījumus, proti, pieteicēja 2007.gada iesniegumu par vecuma pensijas

piešķiršanu, aģentūras 2007.gada lēmumu par vecuma pensijas piešķiršanu pieteicējam, Latvijas Valsts Prezidenta kancelejas

2013.gada 24.oktobra atbildi Nr.2070 uz Latvijas Republikas pensionāra iesniegumu.

[7] Administratīvajā apgabaltiesā saņemts atbildētājas rakstveida paskaidrojums, ka apelācijas sūdzība nav pamatota.

[8] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai administratīvo lietu izskata

rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[9] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[10] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus, piemērojusi atbilstošās tiesību normas, pirmās instances tiesas izdarītie secinājumi ir pareizi un pietiekami, tādēļ

apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai un atkārtoti tos pašus argumentus nenorāda.

[11] Papildus attiecībā uz apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[11.1] Pieteicējs apelācijas sūdzībā ir pamatoti norādījis, ka pārsūdzētais lēmums ir viņam nelabvēlīgs administratīvais

akts. Taču ar pārsūdzēto lēmumu ir atcelti iepriekš izdoti pieteicējam labvēlīgi tiesiski administratīvie akti par vecuma

pensijas un piemaksas pie vecuma pensijas piešķiršanu pieteicējam.

Gadījumus, kad pieļaujama labvēlīga tiesiska administratīvā akta atcelšana, noteic Administratīvā procesa likuma

85.panta otrā daļa. Pirmās instances tiesa pamatoti norādījusi, ka konkrētajā gadījumā pārsūdzētais lēmums vērtējams

atbilstoši minētās panta daļas 1.punktam, kas paredz, ka adresātam labvēlīgu tiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja

tiesību norma paredz tā atcelšanu.

Aģentūra pārsūdzēto lēmumu pamatojusi ar likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1punktu, kas noteic, ja

personai ir piešķirta citas valsts pensija par apdrošināšanas periodiem, kas ņemti vērā, piešķirot vai pārrēķinot Latvijas

pensiju, Latvijas pensija pārrēķināma vai tās izmaksāšana pārtraucama, šos periodus izslēdzot, ja regulā Nr.883/2004 vai

Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi.

Augstākā tiesa līdzīgā lietā ir norādījusi, ka nav pamatots viedoklis, ka minētā norma piemērojama tikai tajā gadījumā,

ja citas valsts pensija piešķirta jau pēc Latvijas pensijas piešķiršanas. Kā izriet no 2012.gada 14.jūnija likuma anotācijas,

pārejas noteikumi ar 42.1punktu papildināti, lai novērstu situācijas, kad Latvijas pensija tiek piešķirta par to pašu

apdrošināšanas periodu, par kuru pensiju piešķīrusi cita valsts, un noteiktu, kā rīkoties gadījumos, kad apdrošināšanas

stāžā ir ieskaitīti periodi, par kuriem pensiju piešķīrusi cita valsts. Proti, likumdevēja griba bijusi izslēgt ikvienu iespēju, kad

par vienu un to pašu laikposmu persona saņem vairākas pensijas, neatkarīgi no tā, kuras valsts pensija piešķirta pirmā (sk.

Augstākās tiesas 2015.gada 18.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-99/2015 12.punktu).

[11.2] Augstākā tiesa arī ir norādījusi, ka šādos gadījumos nav piemērojams Līgums. Līguma 3.panta trešā daļa

noteic, ka līgums neattiecas uz Līgumslēdzēju pušu bruņoto spēku un citu saskaņā ar to tiesību aktiem izveidoto militāro

formējumu militārpersonām, kā arī Krievijas Federācijā uz personām, kuras pensiju nodrošināšanas jomā ir pielīdzinātas

minētajām militārpersonām. Tā kā pieteicējs ir Krievijas Federācijas militārais pensionārs, proti, viņam ir piešķirta izdienas

pensija saskaņā ar Militāro pensiju likumu. Tādējādi pieteicējs pensiju nodrošināšanas jomā ir pielīdzināts Krievijas

Federācijas militārpersonām. Ievērojot minēto, nav pamatots viedoklis, ka jēdziens „militārpersona” ir jāinterpretē šauri, un

pieteicēja gadījumā ir piemērojams Līgums (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 18.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-99/2015

10.punktu).

[11.3] Kā arī norādījusi Augstākā tiesa, šādos gadījumos netiek pārkāpts arī tiesiskās paļāvības princips, jo tiesību

normas nekad nav paredzējušas personas tiesības vienlaicīgi saņemt divu valstu pensijas, un vienlīdzības princips, jo

persona neatrodas salīdzināmos apstākļos ar tām personām, kas papildus pensijai saņem cita veida ienākumus, kas nav

sociālās apdrošināšanas sistēmas izmaksas (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 11.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-

1081/2015 6.punktu).

[11.4] Nav arī nozīmes pieteicēja atsaucei uz Latvijas Valsts prezidenta kancelejas 2013.gada 24.oktobra atbildi

Nr.2070 par pretrunu Vienošanās un likuma „Par valsts pensijām” regulējumā. Valsts prezidents nevar sniegt tiesām saistošu

tiesību normu skaidrojumu. Turklāt konkrētajā atbildē ir tikai izteikts viedoklis, nesniedzot tam plašāku pamatojumu. Līdz ar

to arī nav iespējams detalizēti vērtēt šo viedokli.

[11.5] Apelācijas sūdzībā ir norādīts, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā apgabaltiesas nolēmumos citās

līdzīgās lietās izteiktās atziņas, kurās atbildētājas analoģiskie akti atzīti par pirmšķietami prettiesiskiem. Apgabaltiesa norāda,

ka šāds viedoklis ir pausts tikai atsevišķos apgabaltiesas lēmumos. Savukārt citos lēmumos un arī spriedumos apgabaltiesa

ir secinājusi, ka aģentūrai ir tiesības pārtraukt vecuma pensijas un piemaksas pie vecuma pensijas izmaksu (sk., piem.,

Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 9.septembra lēmumu lietā Nr.A420397013, 2013.gada 12.septembra

lēmumu lietā Nr.A420412113, 2014.gada 27.marta spriedumu lietā Nr.A420387013 2014.gada 20.maija spriedumu

lietā Nr.A420376213, 2014.gada 27.jūnija spriedumu lietā Nr.A420387313). Arī Augstākā tiesa jau vairākās lietās ir

atzinusi, ka aģentūrai ir tiesības pārtraukt vecuma pensijas un piemaksas pie vecuma pensijas izmaksu (sk. Augstākās tiesas

2015.gada 18.jūnija spriedumu lietā Nr.SKA-99/2015, 2015.gada 26.jūnija lēmumu lietā Nr.SKA-166/2015,

2015.gada 26.jūnija lēmumu lietā Nr.SKA-229/2015, 2015.gada 29.jūnija lēmumu lietā Nr.SKA-837/2015,

2015.gada 29.jūnija lēmumu lietā Nr.SKA-891/2015). Turklāt tiesnesis ir patstāvīgs nolēmumu pieņemšanā. Tiesa nevar

būt kategoriski saistīta ar iepriekš tiesu praksē izdarītiem secinājumiem līdzīgās lietās. Pirmās instances tiesa ir sniegusi

savu argumentāciju, kāpēc tā uzskata, ka aģentūrai ir tiesības pārtraukt vecuma pensijas izmaksu pieteicējam. Apgabaltiesa ir

pievienojusies šai argumentācijai, papildus norādot arī uz argumentāciju, kas iekļauta Augstākās tiesas spriedumā. Līdz ar to

gan pirmās instances tiesa, gan apgabaltiesa ir pamatojusi savus secinājumus.

[12] Tiesai spriedumā nav jāatbild uz visiem procesa dalībnieku argumentiem, bet tikai uz tiem, kas ir nozīmīgi no

tiesību viedokļa konkrētajā lietā (sk. Augstākās tiesas 2004.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-216/2004

8.punktu, 2007.gada 22.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-299/2007 9.punktu ). Administratīvās apgabaltiesas ieskatā, gan

pirmās instances tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa ir atbildējusi uz visiem no tiesību viedokļa nozīmīgajiem pieteicēja

argumentiem, līdz ar to pārējos apelācijas sūdzībās norādītos argumentus neatrunā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktores 2013.gada 16.jūlija

lēmuma Nr.11-8/6515 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente S.Kanenberga

Tiesneses I.Kaļiņina

D.Makarova