Court dismissed appeal against traffic fine for driving against no-entry sign, upholding police officer's findings.

Lietas Nr. 139011615

Lietas arhīva Nr. 1-0116-15/2

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā, 2015. gada 7.augustā

Valmieras rajona tiesa

tiesnese M.Ilgaža rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ sūdzību par Valsts

policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka /pers. B/

lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PF586516.

Aprakstošā daļa

2015.gada 8.jūnijā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas

biroja Patruļpolicijas nodaļas Patruļdienesta rotas kārtībnieks /pers. C/ sastādīja

administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PF586516 /pers. A/ par to, ka 2015.gada

8.jūnijā plkst.12.30 Valmierā pa Jumaras ielu virzienā no Somu ielas uz Vidzemes

slimnīcas teritoriju /pers. A/ vadīja transportlīdzekli VW Touran ar valsts reģistrācijas

Nr./TL numurs/, neievērojot ceļa zīmes Nr.302 „Braukt aizliegts” prasības. Protokolā

konstatēts, ka ar šādām darbībām /pers. A/ ir pārkāpis Ceļu satiksmes noteikumu

282.panta 2.punktu, par ko paredzēta atbildība Administratīvo pārkāpumu kodeksa

149.28 panta pirmajā daļā.

Par administratīvo pārkāpumu /pers. A/ piemērots naudas sods EUR 30.

Par šo lēmumu /pers. A/ iesniedzis sūdzību Valsts policijas Vidzemes reģiona

pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšniekam.

Ar Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja

priekšnieka /pers. B/ 2015.gada 30.jūnija lēmumu Nr.PF586516/1Valsts policijas

Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas

Patruļdienesta rotas kārtībnieka /pers. C/ 2015.gada 8.jūnija lēmums atstāts negrozīts,

bet /pers. A/ sūdzība noraidīta.

Lēmumā norādīts, ka augstāka iestāde, Valsts Policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības

policijas biroja priekšnieka /pers. B/ personā, iepazīstoties ar administratīvā pārkāpuma lietā

esošajiem materiāliem, atbilstoši Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.pantam, izvērtējot

pierādījumus to kopsakarībā secina, ka sūdzība ir nepamatota un ir noraidāma. Lēmumā norādīts, ka

nav konstatēti apstākļi, kas dotu pamatu apšaubīt policijas darbinieka objektivitāti, kā arī apstākļi, kas

liecinātu, ka policijas darbinieks ir tieši vai netieši ieinteresēts lietas iznākumā personīgu motīvu dēļ

vai ir kļūdījies attiecībā uz izklāstītajiem faktiem.

Par Valsts Policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka /pers.

B/ 2015.gada 30.jūnija lēmumu /pers. A/ iesniedzis sūdzību Valmieras rajona tiesai.

Motīvu daļa

Iepazinusies ar /pers. A/ sūdzību un lietas materiāliem kopumā, tiesa atzīst, ka /pers. A/

sūdzība noraidāma kā nepamatota.

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6 panta septītā daļa nosaka, ka izskatot

sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā, tiesai jāizlemj, vai ir noticis administratīvais

pārkāpums, vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, vai persona sodāma par šo administratīvo

pārkāpumu, vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību un kāds

administratīvais sods personai piemērojams.

Atbilstoši Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.pantā noteiktajam, pierādījumi

administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā noteiktajā kārtībā iegūtas un

procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma

lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu

administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam

ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.1 pants nosaka, ka pierādīšanas līdzekļi ir

pie administratīvās atbildības sauktās personas paskaidrojumi, personu liecības,

dokumenti, kas satur ziņas par faktiem, rakstveidā vai citā formā, elektroniskie

pierādījumi, procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātas ziņas par

faktiem u.c..

Tiesa konstatē, ka Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas

biroja priekšnieka /pers. B/ 2015.gada 30.jūnija lēmumā ir pietiekami pārbaudīti un

novērtēti lietā esošie pierādījumi: protokols, lēmums ar tam pievienotām fotogrāfijām,

policijas darbinieka ziņojums, /pers. A/ paskaidrojums.

Lietā pastāv strīds par to, vai sūdzības iesniedzējs ir izdarījis lēmumā norādīto administratīvo

pārkāpumu. No sūdzības izriet, ka /pers. A/ nav redzējis iebraukt aizliedzošo zīmi, jo tajā brīdī šo zīmi

aizsedzis kravas auto. Policijas darbinieks administratīvā pārkāpuma protokolā sniedzis maldinošu

informāciju. Protokolam pievienotās fotogrāfijas izdarītas apmēram 17 minūtes vēlāk, kad kravas auto

jau bijis aizbraucis.

No administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem konstatējams, ka 2015.gada 8.jūnijā ap plkst.

12.30 pie Vidzemes slimnīcas Jumaras ielā 195 autovadītājs /pers. A/ neievēroja zīmes Nr.302

„Braukt aizliegts” prasības. Autovadītājam /pers. A/ tika izskaidrota pārkāpuma būtība, sastādīts

administratīvā pārkāpuma protokols un uzlikts naudas sods EUR 30 apmērā. /pers. A/ atteicies

parakstīt sastādīto protokolu, aizbildinoties, ka ceļa zīmi Nr.302 nav redzējis, jo priekšā stāvējusi

kravas automašīna. Pēc /pers. A/ paziņojuma tikuši aptaujāti būvstrādnieki, lai pārliecinātos, vai

tiešām pie minētās zīmes atradusies kravas automašīna. Būvstrādnieki paskaidrojuši, ka vienīgā kravas

automašīna stāvējusi tikai pie zīmes „30 km/h”. Pārbaudot apstākļus uz vietas, policijas darbinieki

konstatējuši, ka pie zīmes Nr.302 nestāv neviena automašīna un zīme ir labi redzama autovadītājiem.

Šī vieta tikusi nofotografēta, fotogrāfijas pievienotas lietai, bez tam dienesta automašīnā bijis ieslēgts

videoieraksts un tajā redzams, ka neviena automašīna no konkrētās vietas nebrauca.

Tiesa atzīst, ja pieteicējs iestādes apgalvojumus uzskata par nepamatotiem, viņam ir jāiesniedz

pierādījumi, kas apliecina pretējo. Proti, personai savu iespēju robežās ir jāpiedalās pierādījumu

savākšanā, it īpaši, ja persona vēlas pierādīt apstākļus, kurus tikai viņa pati var apliecināt. Tā ir

proporcionāla pierādīšanas pienākuma sadale starp procesa dalībniekiem. Tas, ka administratīvā

pārkāpuma lietu izskatīšanā darbojas princips, ka pamatotas šaubas ir tulkojamas par labu personai,

nenozīmē, ka personai vienlaikus savu iespēju robežās nav jāpiedalās pierādījumu savākšanā (sk.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 20. janvāra lēmumu lietā Nr.

SKA-133/2009).

Kompetentas amatpersonas sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols ir uzskatāms par

būtisku pierādījumu administratīvā pārkāpuma lietā. Tādēļ, ja persona nepiekrīt protokolā

konstatētajiem faktiem un vēlas panākt pieņemtā lēmuma atcelšanu, no personas ir sagaidāma aktīva

rīcība savu tiesību realizēšanā. Izskatot lietu iestādē, personas paskaidrojums tāpat kā citi pierādījumi,

ir pakļaujami ticamības pārbaudei.

No protokola ir redzams, ka sūdzības iesniedzējs tika iepazīstināts gan ar protokola saturu, gan

ar savām procesuālām tiesībām, kā arī saņēmis protokola eksemplāru. Tātad viņam bija zināms gan

tas, kādas viņa darbības policija uzskata par pārkāpumu, gan tas, ka viņam ir tiesības sniegt

paskaidrojumus par notikumu un faktus apstiprināt ar pierādījumiem.

Lietā nav šaubu par policijas darbinieku objektivitāti un kompetenci, tāpēc tiesa atzīst

administratīvā pārkāpuma protokolu un ziņojumu par ticamiem pierādījumiem.

Saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.panta ceturto daļu, ja viena administratīvā

pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību veikšanas par

pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī

administratīvā pārkāpuma protokolā fiksējusi amatpersona.

Lai konstatētu, ka policijas darbinieks ir sniedzis nepatiesas liecības, ir nepieciešami

pārliecinoši pierādījumi. Šādu pierādījumu lietā nav.

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 32.pants nosaka, ka sodu par administratīvo pārkāpumu

uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā

saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem. Uzliekot sodu, ņem vērā

izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību

mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesai ir pamats secinājumam, ka, izskatot

administratīvā pārkāpuma materiālus, ir pieņemts pamatots lēmums par /pers. A/

saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.28

panta pirmās daļas.

Lēmums atbilst Administratīvo pārkāpumu kodeksa nosacījumiem, tas pieņemts,

ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus un materiālo tiesību normas,

tamdēļ tiesai nav pamata to atcelt.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289. 6, 289.12, 289.13, 289.17 un

289.18 pantu, tiesa

nosprieda

atstāt negrozītu Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja

priekšnieka 2015.gada 30.jūnija lēmumu, ar kuru atstāts spēkā Valsts policijas

Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas

Patruļdienesta rotas kārtībnieka /pers. C/ 2015.gada 8.jūnija lēmums, bet /pers. A/

sūdzību noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) darba dienu laikā no nolēmuma paziņošanas

dienas Vidzemes apgabaltiesā, sūdzību iesniedzot Valmieras rajona tiesā.

Spriedums sastādīts 2015.gada 7.augustā.

Tiesnese M. Ilgaža