Court allows debt collection claim against individual for unpaid credit limit usage and interest.

NORAKSTS

Lieta Nr.C33490118,

C-1458-19/3

ECLI:LV:RIRT:2019:0326.C33490118.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2019.gada 26.martā

Rīgas rajona tiesa šādā sastāvā

tiesnese I.Čudina,

izskatot rakstveida procesā civillietu SIA “Intrum Latvia” prasībā vienkāršotās procedūras lietā par naudas piedziņu pret /pers. C/,

konstatēja

prasītājs SIA “Intrum Latvia” 2018.gada 7.augustā Rīgas rajona tiesā cēla prasību vienkāršotās procedūras lietā par naudas piedziņu pret

atbildētāju /pers. C/ (iepriekš – Smalkā).

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2017.gada 26.jūnijā starp AS DnB NORD Bank kā cedentu un Lindorff Oy, kuru Latvijā pārstāv Lindorff Oy

Latvijas filiāle, kā cesionāru tika noslēgts cesijas līgums, saskaņā ar kura nosacījumiem un Civillikuma 1798., 1801., 1805., 1806.pantiem Lindorff Oy

Latvijas filiāle ieguva prasījuma tiesības uz atbildētāja saistībām ar visām blakus tiesībām.

Lindorff Oy Latvijas filiālei tika cedēts prasījums pret atbildētāju 1240,61 euro apmērā, kas sastāv no pamatsummas parāda 1240,61 euro.

2017.gadā 25.septembrī starp Lindorff Oy kā uzņēmuma nodevēju, kuru Latvijā pārstāv Lindorff Oy Latvijas filiāle, un prasītāju kā uzņēmuma

ieguvēju ir noslēgts uzņēmuma pārejas līgums, ar ko Lindorff Oy ir nodevis un prasītājs ir ieguvis visu Lindorff Oy Latvijas filiālē ietilpstošo uzņēmumu,

tajā skaitā visus tajā ietilpstošos aktīvus, saistības, kā arī prasījuma tiesības. Uzņēmuma pārejas līgumā kā uzņēmuma pārejas datums ir noteikts

2017.gada 30.septembris, kurā uzņēmuma pāreja faktiski ir notikusi atbilstoši Komerclikuma 20.panta pirmās un otrās daļas noteikumiem. Uzņēmuma

pārejas rezultātā prasītājs ir pilnībā aizstājis Lindorff Oy Latvijas filiāli un pārņēmis tās tiesības un pienākumus pilnā apmērā.

2008.gada 20.februārī starp atbildētāju un cedentu noslēgta vienošanās par kredīta limita piešķiršanu Nr.P52920. Saskaņā ar vienošanās

noteikumiem cedents piešķīra atbildētājam kredīta limitu 1200 LVL apmērā uz atbildētāja norēķina kartes VISA Electron Nr.4775733281239120

konta Nr.LV90RIKO0001301393941. Puses vienojās, ka par izmantoto kredītu atbildētājs maksā cedentam aizdevuma lietošanas procentus 20% gadā

no izmantotā kredīta summas, rēķinot maksu par katru dienu, kurā cedents ir kreditējis atbildētāja tēriņus norēķinu ciklā. Piešķirtā kredīta un procentu

atmaksu atbildētājs nodrošina ar saviem naudas līdzekļiem, kuri glabājas norēķina kartes piesaistītajā kontā. Savukārt par kredīta limita līdzekļu pārtēriņu

atbildētājs maksā 33% gadā no summas, kas pārsniedz vienošanās 1.punktā noteikto, rēķinot maksu par katru pārtēriņa dienu.

Cedents no savas puses vienošanos ir izpildījis un piešķīris atbildētājam kredīta limitu uz atbildētāja norēķinu kontu, savukārt atbildētājs savas

saistības nav pildījis godprātīgi, kā rezultātā izveidojās parāds par summu 1240,61 euro.

Pamatojums - vienošanās noteikumi un Civillikuma 1469., 1472., 1548., 1579., 1587., 1590.pants.

Prasītājs norāda, ka atbilstoši Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 6.pantam un Ministru kabineta 2013.gada 29.janvāra noteikumiem Nr.61

„Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi”, atbildētājam ir pienākums atlīdzināt prasītājam kā

parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam radušos parāda atgūšanas izdevumus 17,00 euro apmērā, jo pirms prasības celšanas tiesā atbildētājs, Parādu

ārpustiesas atgūšanas likuma ietvaros, ir aicināts labprātīgi nokārtot savas parādu saistības. Atbildētājs ir vairākkārtīgi informēts par nenokārtotajām

saistībām gan telefoniski, gan ar atgādinājuma vēstulēm.

Prasītājs norāda, ka atbilstoši Civillikuma 1759.pantam un Civilprocesa likuma 195. pantam ir apmierināms arī prasītāja lūgums apstiprināt prasītāja

tiesības saņemt procentus 6% gadā no neapmaksātā pamatparāda summas par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai). Pirms prasības

celšanas tiesā prasītājs ir vērsies pret atbildētāju ārpustiesas kārtībā, ar pieprasījumu samaksāt parādu, taču atbildētājs līdz pat šim brīdim nav veicis

parāda pilnīgu samaksu. Faktiski līdzšinējā atbildētāja bezdarbība liecina par to, ka viņš saistības pildīt labprātīgi nevēlas, tādējādi prasītājs ir spiests

savas tiesības aizsargāt tiesā.

Uz prasības pieteikuma sastādīšanas dienu atbildētāja parāda saistības ir 1257,61 euro apmērā, kas sastāv no pamatparāda 1240,61 euro un

parādu piedziņas izdevumiem 17 euro apmērā.

Pamatojoties uz Civillikuma 1., 1469., 1472., 1548., 1579., 1587., 1590., 1798., 1801., 1805., 1806., 1811., 1828., 1832., 1835., 1934. un

1943.pantu, Civilprocesa likuma 1.pantu, 41.panta pirmo daļu, 97., 128., 193. un 195.pantu, lūgts tiesu piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam:

pamatparādu 1240,61 euro, parāda piedziņas izdevumus 17,00 euro, tiesas izdevumus - valsts nodevu 188,64 euro apmērā un ar lietas izskatīšanu

saistītos izdevumus 3,30 euro; atzīt prasītājam tiesības saņemt 6% gadā no nesamaksātā pamatparāda par laiku no lietas izskatīšanas dienas līdz

sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai).

2019.gada 11.janvārī par celto prasību atbildētājs tiesai sniedzis rakstveida paskaidrojumus, kuros norādījis, ka celto prasību neatzīst un uzskata

par pilnībā nepamatotu.

Atbildētājs norāda, ka prasītājs prasību tiesā cēlis 2018.gada 7.augustā. Kā redzams no iesniegtā pieteikuma, tad celtā prasība tiek pamatota ar

2008.gada 20.februārī starp atbildētāju un AS „DnB Bank” noslēgto vienošanos par kredīta limita piešķiršanu Nr.P52920.

Atbildētājs uzskata, ka no 2008.gada 20.februāra vienošanās par kredīta limita piešķiršanu Nr.52920 izrietošajām saistībām attiecībā pret

atbildētāju ir iestājies noilgums, un tādējādi prasība pret atbildēju ir celta nepamatoti pēc noilguma termiņa iestāšanās un ir noraidāma, ko pamato ar

atsaucēm uz Komerclikuma 1., 388., 389.pantu, faktu, ka prasītājs ir komercreģistrā reģistrēta kapitālsabiedrība un prasītājs ir komersants

Komerclikuma izpratnē.

No minētā izriet, ka 2008.gada 20.februārī noslēgtā vienošanās par kredīta limita piešķiršanu Nr.P52920 ir atzīstama par komercdarījumu

Komerclikuma izpratnē un tam piemērojami Komerclikuma noteikumi.

Atsaucoties uz Komerclikuma 406.pantu un Civillikuma 1896.pantu, tiek norādīts, ka 2008.gada 20.februāra vienošanās par kredīta limita

piešķiršanu Nr.P52920 9.punkts paredz, ka izbeidzot kartes lietošanu, klients (atbildētājs) nekavējoties atmaksā kredītu bankai. No minētā secināms, ka

kartes lietošanas izbeigšanas diena saskaņā ar Civillikuma 1896.pantu ir tā diena, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis

savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību. Respektīvi, sāk tecēt Komerclikuma 406.pantā noteiktais trīs gadu noilguma termiņš.

N o 2018.gada 24.augusta AS „Luminor Bank” izziņas Nr.035-07/1-1/350 nepārprotami konstatējams un tā pierāda faktu, ka saskaņā ar

2008.gada 20.februāra vienošanos par kredīta limita piešķiršanu Nr.P52920 atbildētajam izdotā klienta norēķinu karte Nr.4775733281239120 tika

slēgta 2015.gada 13.janvārī. Tādējādi starp pusēm nevar būt strīda, ka ar 2015.gada 14.janvāri sāka tecēt Komerclikuma 406.pantā noteiktais trīs gadu

noilguma termiņš, kas notecējis 2018.gada 13.janvārī (pēdējā iespējamā prasības celšanas diena).

No civillietas materiāliem konstatējams, ka prasītājs ar prasību tiesā vērsies tikai 2018.gada 7.augustā, t.i., gandrīz septiņus mēnešus pēc tam, kad

Komerclikuma 406.pantā noteiktais triju gadu noilguma termiņš jau bija notecējis un prasītājs tādējādi bija zaudējis prasījuma tiesības pret atbildētāju.

Judikatūrā ir nostiprinājusies atziņa, ka gadījumā, ja, izskatot lietu pēc būtības, tiesa konstatē, ka ir iestājies civiltiesību normās noteiktais noilgums,

tad tai jāpārbauda vienīgi jautājums par noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu, bet nav jāskaidro faktiskie apstākļi un jāvērtē pierādījumi, jo noilgums ir

patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai (skat. 21.04.2010. LR Augstākās tiesas spriedums lietā Nr.SKC-100/2010).

Civillikuma 1906.pants paredz, ka noilgums ir pārtraukts, ja tā tecējuma laikā parādnieks kaut kādā kārtā atzīst kreditora prasījumu.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka šāda atzīšana var izpausties parāda dzēšanas uzsākšanā, samaksājot daļu parāda. Tāpat tā var izpausties dokumentos

vai izteikumos, no kuriem izriet, ka kreditora prasījumi ir pamatoti, kā arī lūgumā pagarināt parādu dzēšanas termiņu un citās darbībās.

Civillietā prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas norādītu uz to vai saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta noteikumiem pierādītu, ka

noilguma tecējuma laikā atbildētājs jebkādā mērā būtu atzinis kreditora prasījumu. Šādu pierādījumu arī nevar būt, jo atbildētājs šādas darbības nav

veicis.

Civillikuma 1902.-1904.panti nosaka noilguma termiņa tecējuma pārtraukumu, ja kreditors griežas ar prasību tiesā. Tiesā prasītājs ir griezies

2018.gada 7.augustā, t.i., jau pēc noilguma termiņa notecējuma, kas iestājās 2018.gada 13.janvārī.

Savukārt, Civillikuma 1905.pants paredz, ka atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgumu. No civillietas materiāliem redzams, ka, visticamāk, kā

noilguma termiņa tecējumu iespējamos pārtraucošus faktus prasītājs prasības pieteikumam pievienojis it kā atbildētājam 2013.gada 19.augustā,

2015.gada 9.februārī un 2017.gada 13.jūlijā nosūtītus atgādinājumus par parāda samaksu.

Atbildētājs norāda, ka šie rakstveida dokumenti nekādā mērā nepierāda noilguma termiņa tecējuma pārtraukumu. Pirmkārt, kā iespējamais

noilguma termiņa tecējumu pārtraucošais rakstveida dokuments vispār var tikt vērtēts tikai 2017.gada 13.jūlijā it kā nosūtītais atgādinājums, jo abi

iepriekš minētie, pat gadījumā, ja būtu nosūtīti un atbildētājs tos būtu saņēmis, nenovērstu jau iestājušos noilgumu ņemot vērā faktu, ka prasība celta

2018.gada 7.augustā (gan 2013.gada 19.augusts, gan 2015.gada 9.februāris ir vairāk nekā trīs kalendāros gadus pirms 2018.gada 7.augusta). Savukārt,

2017.gada 13.jūlijā it kā atbildētajai nosūtītais atgādinājums nepierāda atgādinājuma faktu, jo saskaņā ar judikatūrā pausto atziņu, lai noilgums būtu

atzīstams par pārtrauktu, ir jāpierāda brīdinājuma izsniegšanas fakts, taču konkrētajā gadījumā prasītājs šo faktu nav pierādījis un nav pat centies to

pierādīt (skat. 16.10.2017. LR Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumu Nr.SKC-369/2010, 7.4.punktu).

Prasītājs ir mēģinājis iesniegt tikai pierādījumus par to, ka 2017.gada 13.jūlija atgādinājums atbildētājam ir ticis nosūtīts, taču arī attiecībā uz šo

faktu atbildētājs nevar piekrist, ka tas būtu pierādīts, jo ne pats 2017.gada 13.jūlija atgādinājums, ne AS „Fitek” 2018.gada 1.augusta apliecinājums

nepierāda atgādinājuma nosūtīšanas faktu, ko var apliecināt tikai pats pasta komersants - VAS „Latvijas Pasts”, taču, kā redzams no atbildētāja

paskaidrojumiem pievienotās 2018.gada 10.septembra VAS „Latvijas Pasta” izziņas, tad pasta komersantam nav iespējams noskaidrot un tādējādi

apliecināt, kad kāds konkrētas vienkāršās korespondences sūtījums (vēstule, bandrole) nodots pastā un kad adresāts to ir vai nav saņēmis. Tādējādi

atbildētājs uzskata, ka pat gadījumā, ja kā iespējamo noilguma termiņa tecējuma pārtraukuma faktu vērtētu minētās trīs atgādinājuma vēstules, tad tās nav

pamata atzīt par atgādinājuma faktu pierādošiem rakstveida pierādījumiem, jo nav iesniegti paša pasta komersanta - VAS „Latvijas Pasts” izsniegti

pierādījumi/apliecinājumi, par šādu sūtījumu saņemšanu piegādāšanu adresātam.

Civillikuma 1910.pants paredz, ka ar noilguma termiņa notecējumu izbeidzas ne vien prasības tiesība, bet arī pati saistību tiesība. Tādējādi

konkrētajā lietā ir iestājies saistību tiesību, kas izriet no 2008.gada 20.februāra vienošanās par kredīta limita piešķiršanu Nr.P52920, noilgums un prasība

pret atbildētāju ir noraidāma.

Civillietā nav neviena pierādījumu un pat pamatotu paskaidrojumu par to, kādi faktiski un/vai tiesiski šķēršļi prasītājam liedza celt prasību tiesā

savlaicīgi pēc noteiktā no 2008.gada 20.februāra vienošanās par kredīta limita piešķiršanu Nr.P52920 saistību izpildes termiņa iestāšanās, un tādējādi

šāda nepamatota, vairāk kā trīs gadu faktiska vilcināšanās no prasītāja kā (arī cesionāra) puses nav attaisnojama.

Prasītājs civillietā nav iesniedzis nekādu prasības summas aprēķinu, kas pamatotu konkrēto pieprasīto parāda summu, un tādējādi nav izpildījis savu

panākumu par prasības summas pierādīšanu, un tiesai vispār nav iespējams izvērtēt pieprasītās prasības summas pamatotību.

Atbildētājs savus paskaidrojumus pamato ar Civillikuma 1895., 1896., 1902.-1906., 1910.pantu, Komerclikuma 1., 388., 389., 406.pantu,

Civilprocesa likuma 74., 93., 97.pantu un lūdz piedzīt no prasītāja ar lietas vešanu saistītos izdevumus.

2019.gada 29.janvārī Rīgas rajona tiesā saņemta prasītāja atsauksme par atbildētāja rakstveida paskaidrojumiem.

Prasītājs norāda, ka atbildētājs pareizi atsaucas uz Komerclikuma 406.pantā norādīto komercdarījumu noilguma termiņu, taču civillietas materiālos

atrodas prasītāja iesniegtie pierādījumi par noilguma tecējuma termiņa pārtraukumu, proti, AS “Fitek” apliecinājumi par 13.08.2013., 09.02.2015. un

13.07.2017. atgādinājuma vēstuļu nodošanu VAS “Latvijas Pasts”, kas, pamatojoties uz Civillikuma 1905.pantu, pārtrauc noilgumu.

Prasītājs norāda, ka atbildētājs nepamatoti atsaucas uz 2017.gada 16.oktobra Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumu lietā Nr.SKC-

369/2010, jo tas pēc būtības neatbilst izskatāmās civillietas apstākļiem, un tajā izteiktās atziņas par brīdinājuma izsniegšanas faktu, kā obligātu

priekšnosacījumu noilguma termiņa pārtraukšanai, nav piemērojamas izskatāmajā civillietā. Minētais pamatojams ar to, ka Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2017.gada 16.oktobra spriedums lietā Nr.SKC-369/2017 taisīts prasībā, kur prasījuma tiesības prasītājam pārgājušas cesijas rezultātā no

kreditora mantinieka. Līdz ar to, nesaņemot pienācīgā kārtā paziņojumu par prasījuma tiesību cesiju, tādā veidā arī atgādinājumu par neizpildītām

saistībām, atbildētājam nebija informācija par kreditoru un saistības nebija izpildāmas atbilstoši Civillikuma 1804.pantam, jo sākotnējais kreditors bija

miris. Papildus prasītājs atzīmē, ka noilguma termiņa pārtraukšanai prasība par atgādinājuma izsniegšanu, pastāvot izskatāmās lietas faktiskajiem

apstākļiem, nav samērīga. Šāda prasība varētu mudināt parādnieku apzināti izvairīties no atgādinājuma saņemšanu, kas savukārt spiestu kreditoru celt

prasību tiesā, nevis tāpēc, ka starp pusēm pastāv strīds par saistībām, bet tāpēc, lai pārtrauktu noilguma termiņa tecējumu, kas nav tiesvedības kā tiesību

aizsardzības līdzekļa mērķis.

Tāpat prasītājs norāda, ka atbildētājs nepamatoti norāda, ka atgādinājuma nosūtīšanas faktu var apliecināt komersants VAS “Latvijas Pasts”.

Normatīvie akti neregulē, kādā veidā tieši parādniekam jāatgādina par parāda esamību. Civillikuma 1905.panta komentāros norādīts, ka ar atgādinājumu

domāts prasījums izpildīt nokavētu vai citādi pārkāptu saistību. Atgādinājums var būt vēstules, faksa vai telegrammas veidā, kā arī izteikts mutvārdos.

Pēdējā gadījumā, protams, īpaši aktuāls ir pierādījuma jautājums. Apgalvojot, ka atgādinājuma nosūtīšanas faktu var apliecināt tikai pasta komersants -

VAS “ Latvijas Pasts”, atbildētājs ir būtiski sašaurinājis pieļaujamos pierādījumus, ar kādiem pierādāms noilguma termiņa tecējuma pārtraukums.

Likumdevējs neaizliedz uzņēmumiem izmantot starpnieka pakalpojumus, lai nogādātu pasta sūtījumus citām personām.

Papildus prasītājs atsaucas uz Zemgales apgabaltiesas 2018.gada 25.oktobra spriedumu lietā Nr.C07055717 kurā atzīts, ka judikatūra veidojas

tā, ka AS “Opus Capita” (pēc nosaukuma maiņas AS “Fitek”) izziņas un apliecinājumi par atgādinājumu nosūtīšanu tiek atzītas par pietiekamiem

pierādījumiem noilguma pārtraukumam (Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 10.maija spriedums lietā Nr.C28236015, Vidzemes apgabaltiesas

2016.gada 21.jūnija spriedums lietā Nr.C11121315, Kurzemes apgabaltiesas 2017.gada 2.augusta spriedums lietā Nr.C20114115), un noilguma

pārtraukums Civillikuma 1905.panta izpratnē nav jāpierāda ar brīdinājuma saņemšanas faktu, bet tikai ar pierādījumiem, ka kreditors ar savām darbībām

pauž vēlēšanos īstenot savas tiesības - jebkādā veidā atgādina parādniekam par saistību. Tiesai nav pamata apšaubīt AS „Fitek” apliecinājumus par

vienkāršu atgādinājuma vēstuļu sagatavošanu un nosūtīšanu uz atbildētāja adresi par saistību izpildi, jo arī Civilprocesa likums paredz tiesas dokumentu

nosūtīšanu ar vienkāršu pasta sūtījumu un arī Tiesu administrācija ir izmantojusi AS “Fitek” pakalpojumu tiesu pavēstu izdrukai pasta pakalpojuma

sniedzējam nosūtīšanai adresātam.

Ievērojot minēto, prasītājs uztur prasību prasības pieteikumā norādītajā apmērā, uz prasības pieteikumā un atsauksmē norādītajiem apstākļiem un

pamata.

2019.gada 27.janvārī atbildētājs tiesā iesniedza papildus rakstveida paskaidrojumus, kuros norāda, ka nepiekrīt prasītāja atsauksmē norādītajai

argumentācijai.

Atbildētājs vērš uzmanību uz faktu, ka savā atsauksmē prasītājs neapstrīd atbildētāja paskaidrojumos norādīto par to, ka noilguma termiņa

tecējums sācies ar 2015.gada 14.janvāri.

Atbildētājs nepiekrīt prasītāja argumentam, ka atbildētājs nepamatoti atsaucies uz Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2017.gada

16.oktobra spriedumu lietā Nr.SKC-369/2017 paustajām atziņām, jo minētā sprieduma 7.4.punktā kasācijas instance nepārprotami ir devusi

visaptverošu skaidrojumu un interpretāciju par kreditora atgādinājuma juridisko dabu, tā saistošo spēku, un obligātajiem priekšnoteikumiem par tā

paziņošanas kārtību parādniekam, lai to varētu saistīt ar Civillikuma 1905.pantā definēto noilguma pārtraukuma institūtu. Secīgi, kasācijas instance

minētajā spriedumā nav ietvērusi absolūti nekādas ierobežojošas norādes par to, ka obligāts priekšnoteikums par kreditora atgādinājuma izsniegšanu

parādniekam ir tikai kādos īpašos gadījumos, tai skaitā, ja, piemēram, mainās kreditors. Tieši pretēji, kasācijas instance ir devusi interpretāciju par to, ka

gadījumā, ja kreditors vēlas atsaukties uz atgādinājumu kā noilguma tecējumu pārtraucošu faktu saskaņā ar Civillikuma 1905.pantu, tad kreditoram ir

jāiesniedz pierādījumi par to, ka atgādinājums izsniegts parādniekam, un nav pietiekami iesniegt pierādījumus tikai par atgādinājuma nosūtīšanas faktu.

Gan no prasības pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem, gan no prasītāja atsauksmes ir konstatējams, ka prasītājs lietā nav iesniedzis un pat

nevar iesniegt pierādījumus, ka laika periodā no 2015.gada 14.janvāra līdz prasības celšanas brīdim atbildētājam būtu izsniedzis jebkādus atgādinājumus

par saistībām un tādējādi noilguma termiņa tecējuma pārtraukums iepriekš minētajā laika posmā nav konstatējams, kas ir patstāvīgs pamats prasības

noraidīšanai, ko arī atbildētājs lūdz tiesu darīt.

Atbildētājs uzskata, ka, izvairoties no, prasītājprāt, nesamērīgas prasības pildīšanas par atgādinājuma izsniegšanu parādniekam, kurš, iespējams,

pat apzināti izvairās no atgādinājuma saņemšanas, prasītājs, ja parādnieks nepilda saistības, kā kreditors likumā noteiktā kārtībā (Komerclikuma

406.pants) ir tiesīgs sevi neapgrūtināt ar nesamērīgu prasību (atgādinājuma izsniegšanu vai prasības celšanu) pildīšanu un neko nedarīt 2 gadus un 364

dienas. Turklāt, no prasītāja argumentācijas izriet, ka prasītājs, saistību pret viņu nepildīšanas gadījumā, prasības tiesā neceļ ilgstoši gadiem un sakarā ar

tagadējo judikatūru (par nepieciešamību iesniegt pierādījumus par atgādinājuma izsniegšanu) ir spiests tiesā celt prasības nevis tādēļ, ka parādnieki jau

gadiem labprātīgi nepilda saistības, bet tādēļ, lai pārtrauktu noilguma termiņa tecējumu. Prasītājam kā komersantam, kura pamatdarbības veids ir debitoru

parādu piedziņa, ir zināms, ka trīs gadi ir Komerclikumā noteiktais noilguma termiņš, kuru likumdevējs noteicis kā adekvātu un samērīgu komerctiesiskā

apgrozības stabilitātes un noteiktības nodrošināšanai, un no jebkura komersanta, kura vienīgais darbības mērķis saskaņā ar Komerclikumu ir peļņas

gūšana, loģikas viedokļa ir neloģiski necelt prasību tiesā vairāk kā trīs gadus, ja saistības netiek pildītas, bet vienlaikus tiesai kā nesamērīgu norādīt uz

prasību izsniegt parādniekam atgādinājumu noilguma termiņa tecējuma pārtraukšanai, ja komersants izvēlas rīcību necelt prasību tiesā ceturtajā, piektajā

utt. saistību neizpildes gadā, bet vienlaikus vēloties saglabāt spēkā esošas prasījuma tiesības.

Paskaidrojumos apgalvojumu par to, ka trīs konkrēto atgādinājuma vēstuļu nosūtīšanas faktu var apliecināt tikai pats pasta komersants - VAS

„Latvijas Pasts”, atbildētājs izvirzīja un joprojām uztur spēkā tieši tā iemesla dēļ, ka prasītājs iesniedzis AS „Fitek” izziņas par to, ka konkrētās

atgādinājuma vēstules starpnieks esot nodevis nosūtīšanai pasta komersantam VAS „Latvijas Pasts” un nevienam citam. Secīgi, atbildētāja konkrētā

norāde un iebildums saistīts ar lietas faktiskajiem apstākļiem konkrētajā lietā, ka starpnieks atgādinājuma vēstules nodevis nosūtīšanai konkrētam pasta

komersantam - VAS "Latvijas Pasts”, nevis ar izpratni, kas sašaurina pieļaujamo pierādījumu apjomu (atgādinājuma vēstuļu nosūtīšanu/nogādāšanu

parādniekam jebkādā citā pierādāmā veidā), vai apgalvojumu, ka prasītājs nebūtu tiesīgs izmantot kādu starpnieku pakalpojumus. Prasītājs ir tiesīgs

iesniegt jebkādus saskaņā ar Civilprocesa likuma normām pieļaujamus un attiecināmus pierādījumus par atgādinājumu nosūtīšanas faktu (kas gan

konkrētajā lietā tāpat neko nemainītu, jo jāpierāda atgādinājuma izsniegšanas fakts), taču konkrētajā gadījumā AS „Fitek” izziņas pat nosūtīšanas faktu

nepierāda, jo iepriekš minētās izziņas satur tikai apliecinājumu par to, ka atgādinājuma vēstules AS „Fitek” esot nodevis pasta komersantam nosūtīšanai,

un AS „Fitek” nevar apliecināt sūtījumu nosūtīšanas faktu, jo pats šādas darbības neveic. Atbildētāja ieskatā nodošana nosūtīšanai neapliecina un nemaz

nevar apliecināt faktu, ka iepriekš minētās vēstules arī nosūtītas. Šādu faktu konkrētajā civillietā var apliecināt tikai pats pasta komersants, kas šādu

darbību veicis, ja ir veicis, taču lietā šādi pierādījumi nav iesniegti. Tieši pretēji, atbildētājs iesniedza pasta komersanta izziņu par to, ka pasta komersants

nevar apliecināt šādu atgādinājuma vēstuļu nosūtīšanas faktu atbildētājam kā adresātam.

Par nepamatotu atbildētājs uzskata arī prasītāja atsauksmē ietverto atsauci uz Zemgales apgabaltiesas 2018.gada 25.okotbra spriedumu, jo tajā

paustās atziņas pamatotas ar citos tiesu nolēmumos paustajām atziņām, kas visas izteiktas pirms Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2017.gada 16.oktobra sprieduma lietā Nr.SKC-369/2017 pieņemšanas, kurā skaidri dota kreditora pienācīga atgādinājuma izteikšanas kārtība un

pierādīšana, lai to tiesiski pamatoti varētu saistīt ar Civillikuma 1905.pantā definēto noilguma termiņa tecējuma pārtraukšanu. Konkrētajā lietā prasītājs

nav iesniedzis nevienu pierādījumu, ka saistību izpildes atgādinājumus būtu izsniedzis atbildētājam un ka tas būtu noticis noilguma termiņa tecējuma laikā

no 2015.gada 14.janvāra līdz 2018.gada 13.janvārim, un tādējādi ir pilnīgs pamats konstatēt noilguma iestāšanos. Prasītājs šādus pierādījumus nemaz

nevar iesniegt, jo atbildētājam nekādi atgādinājumi nav tikuši izsniegti. Turklāt, prasītāja norādītais Zemgales apgabaltiesas spriedums kasācijas kārtība

nav ticis pārsūdzēts un tādējādi kasācijas instance tajā izdarīto interpretāciju par atgādinājumu un tā atbilstību judikatūrai nav vērtējusi, kas tādējādi

nedod pamatu konkrētajā lietā tiesai pierādījumus par atgādinājuma pienācīgu paziņošanu un tādējādi arī noilguma termiņa tecējuma pārtraukumu

interpretēt atšķirīgi un pat pretēji Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2017.gada 16.oktobra spriedumā lietā Nr.SKC-369/2017 izteiktajām

atziņām, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru.

Apstāklis, ka Civilprocesa likums paredz vispārēju iespēju, dokumentus nosūtīt vienkāršā pasta sūtījumā un ka Tiesu administrācija arī izmantojusi

AS „Fitek” pakalpojumus (turklāt, diez vai atgādinājuma vēstuļu nosūtīšanai ar mērķi pārtraukt noilguma termiņa tecējumu), nav nekāds pamats, vai

vispār vērā ņemams arguments, kas var un/vai drīkst būt iemesls ignorēt judikatūrā paustās atziņas attiecībā par to, kādā kārtībā un kādas atgādinājuma

darbības jāveic un jāpierāda kreditoram, lai tas varētu apgalvot un tiesa atzīt par pierādītu, ka atbilstoši Civillikuma 1905.pantam noilguma termiņa

tecējums ticis pārtraukts.

Atsauksmei prasītājs pievienojis pilno atbildētāja konta izrakstu un, visticamāk, tas darīts ar mērķi pamatot prasības summu un izpildīt prasītāja

procesuālo pienākumu par parāda aprēķina iesniegšanu - prasības summas konkrētā apmērā pierādīšanu. Atbildētāja ieskatā, no iesniegtā konta izraksta

prasības summas pamatotība skaidrāka nav kļuvusi, jo no konta izraksta nav konstatējams un saprotams kā veidojas prasības summa, un nav iespējams

pārbaudīt arī tās pamatotību. Tādējādi konta izraksts nav atzīstams par parāda aprēķinu un pierādījumu, kas pierādītu parāda summu, kuru būtu

iespējams pārbaudīt.

Atbildētājs savus iebildumus pamato ar Civilprocesa likuma 1., 74., 93., 192.pantu, Civillikuma 1., 1836., 1895., 1896., 1902., 1906.pantu,

Komerclikuma 1., 388. – 389., 406.pantu, lūdzot tiesu prasību noraidīt un piedzīt no prasītāja par labu atbildētājam tiesāšanās izdevumus.

Saīsinātais spriedums sastādīts 2019.gada 26.martā.

2019.gada 27.martā lietā saņemts atbildētāja lūgums par pilna sprieduma sastādīšanu.

2019.gada 28.martā nolemts atbildētāja lūgumu pieņemt un sastādīt pilnu spriedumu.

Pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka prasība ir apmierināma.

Civillikuma 1402.pants paredz, ka saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma.

Saskaņā ar Civillikuma 1587.pantu tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī

vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Civillikuma 1934.pants noteic, ka ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot

saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.

Civillikuma 1943.pants paredz, ka aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis.

Saskaņā ar Civillikuma 1651.pantu nokavējums ir saistības izpildīšanas vai izpildījuma pieņemšanas prettiesīgs novilcinājums. Pirmajā gadījumā ir

parādnieka, bet otrajā - kreditora nokavējums.

Civillikuma 1652.panta trešajā punktā noteikts, ka parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis, kad viņš palaidis garām

termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc parašas.

No lietas materiāliem redzams, ka 2008.gada 20.februārī starp a/s „DnB Nord Bank” kā aizdevēju un atbildētāju kā aizņēmēju noslēgta vienošanās

par kredīta par kredīta limita piešķiršanu Nr.P52920, saskaņā ar kuru atbildētājam piešķirts kredīta limits 1200 LVL apmērā uz atbildētāja norēķina

kartes VISA Electron Nr.4775733281239120, kontam Nr.LV90RIKO0001301393941.

Ar konta izrakstu lietā pierādīta minētā aizdevuma izsniegšana atbildētājam, ko arī atbildētājs nav apstrīdējis. Vienlaikus atbildētājs ar vienošanos

uzņemtās saistības nav pienācīgi pildījis un atbildētāja neatmaksātā aizdevuma pamatsummas parāds ir 1240,61 euro, ko atbildētājs nav apstrīdējis un ko

lietā prasītājs arī pierādījis ar lietā iesniegto konta izrakstu.

Civillikuma 1828.pantā noteikts, ja izpildījuma laiks ir noteikts, tad parādniekam tas jāievēro, negaidot sevišķu kreditora atgādinājumu, bet tāpat arī

viņam nav jāizpilda sava saistība agrāk, nekā pēc noliktā termiņa notecējuma.

Civillikuma 1838.pantā noteikts, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo.

Lai gan lietā ir iesniegti pierādījumi tam, ka prasītājs atbildētājam vairākkārt ir atgādinājis par nepieciešamību veikt norēķinu, tiesa konstatē, ka

atbildētājs atbilstoši Civillikuma 1838.panta pirmajai daļai nav iesniedzis pierādījumus, kas apliecinātu, ka parāds ir samaksāts.

Fakts, ka karte tika slēgta (lietas 35.lapa) nepierāda, ka atbildētājs būtu veicis norēķinu ar prasītāju.

Lai gan lietā nav gūti pierādījumi, ka apmaksa būtu veikta pilnā apmērā, atbildētājs nav apstrīdējis saistības esamību un nav cēlis pamatotus

iebildumus pret prasību, līdz ar to tiesa secina, ka prasība par pamatparāda 1240,61 euro apmērā piedziņu no atbildētāja par labu prasītājam ir

apmierināma.

Civillikuma 1793.panta 3.punktā noteikts, ka prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju, kura notiek pēc tiesiska darījuma,

vienalga, vai kreditors to noslēdzis uz likumiska pienākuma pamata, vai labprātīgi.

Saskaņā ar Civillikuma 1801.pantu cesijas līgumu starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam to atdod (cesionāru), var

noslēgt jebkādā formā. Parādnieka piekrišana, pret kuru prasījums vērsts, nav vajadzīga, un cesija ir spēkā, pat ja viņš neko par to nezina.

Lietas materiāliem pievienots starp a/s „DNB banka” kā cedentu un Lindorff Oy Latvijas filiāli kā cesionāru 2017.gada 26.jūnijā noslēgtais cesijas

līgums Nr.2017/20/S un izraksts no minētā līguma 1.pielikuma, ar ko pierādīts, ka prasījuma tiesības pret atbildētāju prasības pieteikumā norādītajā

apmērā nodotas cesionāram, par minēto atbildētājs attiecīgi informēts 2017.gada 13.jūlijā (lietas 21.lapa). Līdz ar to, pamatojoties uz notikušo

uzņēmuma pāreju, secināms, ka prasītājs ieguvis prasījuma tiesības pēc saistībām, kas izriet no 2008.gada 20.februārī noslēgtās vienošanās par kredīta

limita piešķiršanu Nr.P52920 starp a/s „DnB NORD banka” un atbildētāju lietā.

Prasītājs lūdzis tiesu atzīt prasītājam tiesības saņemt 6% gadā no nesamaksātā pamatparāda par laiku no lietas izskatīšanas dienas līdz sprieduma

izpildei (izsoles noslēguma dienai).

Civillikuma 1753.pantā noteikts, ka ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summas vai citu atvietojamu lietu (844.p.)

lietošanas atvēlējumu vai kavējumu, samērā ar viņu daudzumu un lietošanas ilgumu.

Saskaņā ar Civillikuma 1756.pantu pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu.

Saskaņā ar Civillikuma 1757.pantu nolīgstot procentus, jānoteic to apmērs. Ja tas nav darīts, tad atzīstams, ka klusējot pieņemti likumiskie

procenti.

Civillikuma 1759.panta 1. un 2.punkts paredz, ka procenti jāmaksā arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, par katru parāda samaksas

nokavējumu un par svešu naudu, kad tās turētājs to lietojis savā labā.

Saskaņā ar Civillikuma 1765.panta pirmo daļu, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā, bet panta

ceturtā daļa paredz, ka procenti aprēķināmi tikai no paša kapitāla.

Ievērojot minēto tiesisko regulējumu un faktu, ka atbildētājs turpina kavēt saistību izpildi un lietot faktiski prasītājam piederošu kapitālu, ir pamats

par laika periodu no lietas izskatīšanas dienas - 2019.gada 26.marta, atbilstoši prasības pieteikumā lūgtajam, līdz sprieduma izpildes (izsoles) dienai,

noteikt prasītājam tiesības saņemt no atbildētāja likumiskos procentus 6% gadā no piedzītās pamatparāda summas, ievērojot Civillikuma 1763.panta

1.punktā noteikto procentu pieauguma apstāšanos, t.i., nepārsniedzot pamatparāda apmēru.

Prasītājs lūdzis tiesu piedzīt no atbildētāja 17,00 euro apmērā, kas radušies kā parāda ārpustiesas atgūšanas izdevumi.

Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 1.panta 1. un 5.punktā noteikts, ka parāds ir maksājuma saistības, kas nav izpildītas tiesiskā darījumā vai

tiesību aktā noteiktajā termiņā, savukārt parāda atgūšana ir ārpustiesas darbību kopums, ko kreditors vai parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs

izmanto, aicinot parādnieku labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības.

Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 6.pants paredz, ka parādniekam ir pienākums atlīdzināt parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam radušos

parāda atgūšanas izdevumus, ja to atlīdzināšana tiek pieprasīta un nepastāv strīds par parāda esamību. Parāda atgūšanas izdevumiem jābūt samērīgiem un

objektīvi pamatotiem.

Saskaņā ar Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 7.panta pirmo daļu kreditors vai parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs, uzsākot parāda

atgūšanu, rakstveidā paziņo parādniekam par parāda esamību un aicina labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības. Par samērīgiem uzskatāmi parāda

atgūšanas izdevumi, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajam parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamam apmēram.

Atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 29.janvāra noteikumu Nr.61 „Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un

izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi” 2.punktam, parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam ir tiesības no parādnieka pieprasīt, lai tas atlīdzinātu pamatotus

parāda atgūšanas izdevumus, kas atbilst šādam pieļaujamam apmēram: par rakstiska paziņojuma sagatavošanu un nosūtīšanu parādniekam, kurā sniegta

informācija par parāda esību un aicinājums labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības, un par nepieciešamajām darbībām parādnieka faktiskās

kontaktinformācijas noskaidrošanai, ja parādnieks nav sasniedzams, – kopā ne vairāk kā septiņus euro (2.1.apakšpunkts); par citām parāda atgūšanai

papildus veiktajām darbībām – kopā ne vairāk kā 10 euro parāda atgūšanas procesā, līdz parādnieks izpildījis maksājuma saistības pret parāda

atgūšanas pakalpojuma sniedzēju vai kreditoru (2.2.apakšpunkts).

No lietas materiāliem redzams, ka prasītājs ir veicis vairākkārt darbības parāda atgūšanai, ko pierāda sūtītie brīdinājumi un AS “Fitek”

apliecinājumi par atgādinājuma vēstuļu nodošanu VAS “Latvijas Pasts” atbildētājam par parāda atgūšanas procesa uzsākšanu, kas vērtējams kā Ministru

kabineta 2013.gada 29.janvāra noteikumu Nr.61 „Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi”

2.1. un 2.2.apakšpunktā minēto noteikumu izpilde.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka ir pamats no atbildētāja par labu prasītājam piedzīt parāda atgūšanas izdevumus 17,00 euro apmērā.

No atbildētāja izvirzītajiem iebildumiem pret celto prasību redzams, ka atbildētājs neapstrīd nedz uzņemtās saistības, nedz aizdevuma izsniegšanu,

nedz arī faktu, ka atbildētājs saistības nav izpildījis, taču atbildētāja ieskatā prasība ir noraidāma tāda iemesla dēļ, ka ir iestājies noilgums.

Novērtējot atbildētāja iebildumu pamatotību, tiesa konstatē, ka ar lietā esošo 2017.gada 13.jūlija kreditora maiņas paziņojumu, SIA “Intrum

Latvia” apliecinājumiem par paziņojumu nogādi atbildētājam 2013.gada 19.augustā, 2015.gada 9.februārī, 2017.gada 13.jūlijā, un to izdrukām (lietas

19.-21.lapa), ko apstiprina AS “Fitek” sniegtās ziņas (lietas 15.-17.lapa), pierādīts noilguma pārtraukums saskaņā ar Civillikuma 1905.pantu, kas

paredz, ka atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgumu, līdz ar to atbildētāja iebildumus tiesa atzīst par nepamatotiem un noraida, sakarā ar ko nav

pamata piedzīt no prasītāja par labu atbildētājam ar lietas vešanu saistītos izdevumus.

Fakts, ka sūtījumi netika veikti ierakstītā pasta sūtījumā (lietas 36.lapa) nepadara nosūtītos atgādinājumus par spēkā neesošiem.

Kā norādīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2017.gada 4.jūlija spriedumā lietā SKC-248/2017 - viena līdzēja gribai nav nozīmes, ja

tā netiek darīta zināma otram līdzējam. Tādēļ, lai gan atgādinājums formāli ir vienpusējs darījums – to var veikt kreditors viens pats bez parādnieka

piekrišanas, tomēr tas groza iepriekš nodibinātās no aizdevuma līguma izrietošās divpusējās tiesiskās attiecības. Līdz ar to, lai šāds atgādinājums varētu

grozīt iepriekš pastāvējušās divpusējās tiesiskās attiecības, tas ir jādara zināms parādniekam. Doktrīnā norādīts, ka šādos gadījumos gribas izteikumam

ne vien jābūt vērstam parādnieka virzienā, bet tam turklāt jābūt izteiktam tādā veidā, lai adresāts parastos apstākļos varētu rēķināties ar tā saņemšanu.

Kreditora atgādinājumam, lai tas būtu ielasāms Civillikuma 1905.pantā, ir jābūt paziņotam individuāli un personiski parādniekam, un tajā jābūt

nepārprotami paustai kreditora gribai prasīt konkrētas saistības izpildi.

Ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem - SIA “Intrum Latvia” 2013.gada 19.augustā, 2015.gada 9.februārī, 2017.gada 13.jūlijā sagatavotajiem

paziņojumiem, kas sagatavoti personīgi atbildētājam (lietas 19.-21.lapa), un AS “Fitek” izsniegtajiem apliecinājumiem par minēto paziņojumu saņemšanu

piegādei atbildētājam (lietas 15.-17.lapa) ir pietiekami pierādīts, ka prasītājs ir veicis saprātīgas un pietiekamas darbības, lai paustu vēlmi pārtraukt

noilgumu un nepārprotami paustu gribu prasīt konkrētas saistības izpildi, ko tiesa atzīst par pietiekamām, lai atzītu noilguma pārtraukumu.

Tiesa ņem vērā, ka Civillikuma 1905.pants nenosaka konkrētu formu, kādā pārtraucams noilgums, bet Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa

paredz pierādīt faktus, uz kuriem pamatoti prasījumi.

Novērtējot lietā gūtos pierādījumus, tiesa konstatē, ka prasītājs ir veicis saprātīgas darbības noilguma pārtraukšanai, atbilstoši paužot atbildētājam

savu gribu prasīt konkrētās saistības izpildi.

Ņemot vērā minēto, atbildētāja iebildumus tiesa vērtē kā nepamatotus un noraidāmus.

Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa paredz, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus un Civilprocesa likuma 33.pantu un 39.panta pirmās daļas 5.punktu par tiesas izdevumiem uzskatāmi arī ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi,

kas saistīti ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu, izsniegšanu un tulkošanu.

Tā kā tiesa ir atzinusi, ka prasība ir apmierināma, tad no atbildētāja par labu prasītājam ir piedzenama samaksātā valsts nodeva 188,64 euro

apmērā, kā arī ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 3,30 euro apmērā, kopā 191,94 euro.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka ir pamats prasību apmierināt un piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam pamatparādu 1240,61 euro, parāda piedziņas

izdevumus 17,00 euro, tiesas izdevumus 191,94 euro (valsts nodevu 188,64 euro apmērā un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 3,30 euro), kopā

1449,55 euro; kā arī ir pamats noteikt tiesības prasītājam par laiku no lietas izskatīšanas dienas - 2019.gada 26.marta, līdz sprieduma izpildei (izsoles

noslēguma dienai) saņemt no atbildētāja likumiskos 6% (seši procenti) gadā no pamatparāda summas, nepārsniedzot pamatparāda apmēru.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu, atbildētājam nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8. un 97.pantu, tiesa

nosprieda

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, par labu SIA “Intrum Latvia”, reģ.Nr.40203088409, pamatparādu 1240,61 euro, parāda

piedziņas izdevumus 17,00 euro, tiesas izdevumus 191,94 euro, kopā 1449,55 euro.

Noteikt SIA “Intrum Latvia”, reģ.Nr.40203088409, tiesības par laiku no 2019.gada 26.marta līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai)

saņemt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, likumiskos 6% (seši procenti) gadā no pamatparāda summas, nepārsniedzot pamatparāda apmēru.

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Labprātīgi izpildot spriedumu daļā par piedziņu SIA “Intrum Latvia”, reģ.Nr.40203088409, labā, samaksu veikt kontā, kas atvērts a/s „Luminor

bank”, Nr.LV84NDEA0000081667899.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas- 2019.gada 18.aprīļa, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu

kolēģijai, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas rajona tiesā.

Tiesnese /paraksts/ I.Čudina

NORAKSTS PAREIZS

Rīgas rajona tiesas tiesnese I.Čudina

Rīgā 2019.gada 18.aprīlī