Court convicts defendant of attempted murder and theft, ordering compensation and bail conditions.

Lieta Nr. 14100063424

K33-0596-24/11

ECLI:LV:RIRT:2024:1003.14100063424.1.S

Rīgas rajona tiesa

SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2024. gada 3. oktobrī Tiesa šādā sastāvā: tiesnese I. Ozoliņa-Kļaviņa, piedaloties prokurorei A. Valpēterei,

I. Lencei,

atklātā tiesas sēdē iztiesāja krimināllietu, kurā /Persona A/, personas kods /Personas kods A/, apsūdzēta pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta un Krimināllikuma 175. panta trešās daļas.

Aprakstošā daļa

[1] /Persona A/ izdarīja svešas kustamas mantas slepenu nolaupīšanu (zādzību), iekļūstot dzīvoklī, un tieši:

/Datums A/ apmēram plkst. 10.00 /Vārds A/ /Persona A/ atradās pie daudzdzīvokļu mājas /Adrese A/. Vēloties iegūt naudas līdzekļus, /Persona A/ radās nodoms iekļūt /Persona B/ dzīvoklī un no tā izdarīt zādzību. /Vārds A/ /Persona A/ piegāja pie dzīvokļa /Adrese A/ ieejas durvīm, paraustīja durvju rokturi, durvis nebija aizslēgtas. Tad /Vārds A/ /Persona A/, mantkārīgu motīvu vadīta, nolūkā no dzīvokļa izdarīt zādzību, iekļuva dzīvoklī un no dzīvojamās istabas slepeni nolaupīja /Persona B/ piederošo mobilo telefonu Samsung Galaxy A13 ar sērijas Nr. /Numurs A/

135 euro vērtībā, ar telefona maciņu 10 euro vērtībā, un ar nolaupītajām mantām aizgāja prom no nozieguma izdarīšanas vietas. Tādējādi /Vārds A/ /Persona A/, iekļūstot dzīvoklī, nolaupīja /Persona B/ piederošu mantu

145 euro vērtībā. Ar savām darbībām /Vārds A/ /Persona A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 175. panta trešajā daļā.

[2] /Persona A/ izdarīja citas personas tīšas prettiesiskas nonāvēšanas (slepkavības) mēģinājumu, un tieši:

/Datums A/ apmēram plkst. 11.20, /Persona A/ no autobusa pieturas /Adrese B/, ejot ar kājām, sekoja /Persona C/ cauri /Apdzīvota vieta A/ parkam. Kad /Persona C/ gāja gar /Izglītības iestāde A/ ēku /Adrese D/, /Persona A/ no savas virsjakas kabatas izvilka nazi, tad, pārliecinoties, ka viņas darbības neviens nenovēro, dusmu un agresijas vadīta, ar labajā rokā esošo nazi, nonāvēšanas nolūkā, tīši ne mazāk kā sešas reizes dūra /Persona C/ muguras rajonā. Kad /Persona C/ nokrita uz zemes, /Persona A/ centās iedurt viņai sirds rajonā, bet /Persona C/ satvēra /Persona A/ roku ar tajā esošo nazi, sagriežot savas labās rokas pirkstus. Kad /Persona A/ atbrīvoja savas rokas no /Persona C/ satvēriena un mēģināja viņai vēl iedurt krūšu rajonā, /Persona C/, aizstāvoties, sāka ar kājām spert /Persona A/, neļaujot viņai tuvoties un vēlreiz iedurt, tādējādi /Persona A/ neizdevās līdz galam realizēt savu noziedzīgo nodomu no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

/Persona A/ darbību rezultātā /Persona C/ nodarīti miesas bojājumi: durti griezta brūce muguras kreisajā pusē, kas caurejoša krūškurvja dobuma kreisā pusē ar 11.ribas marginālu bojājumu un sekojošu asins un gaisa uzkrāšanos kreisā pleira telpā; durti griezta brūce muguras kreisajā pusē, kas caurejoša vēdera dobumā ar liesas šķērsbojājumu, caurejošu aizkuņģa dziedzera astes bojājumu, asins uzkrāšanos vēdera dobumā un sekojošu vēdera dobuma operāciju - liesas izņemšanu un aizkuņģa dziedzera astes daļas izņemšanu, kas pēc sava rakstura pieskaitāmi smagiem miesas bojājumiem, kas bīstami cietušā dzīvībai.

Ar savām darbībām /Persona A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 15. panta ceturtajā daļā, 116. pantā.

Motīvu daļa [3] Iztiesāšanas laikā apsūdzētā /Persona A/ (turpmāk arī apsūdzētā) savu vainu izvirzītajā un tiesas sēdē uzturētajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta un Krimināllikuma 175. panta trešās daļas atzina pilnībā un izdarīto nožēloja. Atzina pilnībā arī cietušās /Persona B/ pieteikto materiālā kaitējuma kompensāciju 10 euro apmērā un cietušās /Persona C/ pieteikto materiālā kaitējuma kompensāciju 248,83 euro apmērā. Lūdza neveikt lietā pierādījumu pārbaudi attiecībā uz visu apsūdzību, norādot, ka viņai pilnībā saprotama pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālā būtība un sekas, taču lūdza veikt pierādījumu pārbaudi daļā par cietušās /Persona C/ pieteikto un uzturēto morālā kaitējuma kompensāciju 9000 euro.

Procesā iesaistītās personas uzturēja apsūdzētās lūgumu – neveikt lietā pierādījumu pārbaudi attiecībā uz visu apsūdzību, norādot, ka ir konstatējami visi Kriminālprocesa likuma 499. panta pirmajā daļā minētie priekšnoteikumi lietas iztiesāšanai bez pierādījumu pārbaudes, vienlaikus atzīstot, ka pierādījumu pārbaude ir veicama tikai jautājumā par morālā kaitējuma kompensācijas pieteikumu. Ņemot vērā, ka kaitējuma kompensācijas par morālo aizskārumu apmērs neietekmē noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju, tiesa, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 499. panta otrajai daļai, nolēma veikt pierādījumu pārbaudi tikai jautājumā par kaitējuma kompensāciju par morālo aizskārumu.

Vienlaikus, ievērojot lietā pieņemto lēmumu – neveikt pierādījumu pārbaudi attiecībā uz visu apsūdzību, tiesa secina, ka pierādījumu analīze un to uzskaitījums šajā sprieduma daļā nav nepieciešams, kā to nosaka Kriminālprocesa likuma 527. panta trešā daļa. [4] Izvērtējot lietā esošos pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, tiesa konstatē visu subjektīvo un objektīvo pazīmju kopumu, kvalificējošās pazīmes, lai apsūdzētās darbības atzītu par noziedzīgiem nodarījumiem.

[5] Vērtējot apsūdzētās darbību juridisko kvalifikāciju, tiesa konstatē, ka apsūdzētajai celtā apsūdzība atbilst Kriminālprocesa likuma 405. panta pirmās daļas noteikumiem (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta apkopotā tiesu prakse noziedzīgo nodarījumu kvalificēšanā, ja lieta izskatīta bez pierādījumu pārbaudes, 2013., 6.lpp.) un ar lietā esošajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka apsūdzētās izdarītie noziedzīgie nodarījumi pareizi kvalificēti pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta un Krimināllikuma 175. panta

trešās daļas, jo viņa apsūdzībā norādītajā vietā un laikā izdarīja citas personas tīšas prettiesiskas

nonāvēšanas (slepkavības) mēģinājumu un izdarīja svešas kustamas mantas slepenu nolaupīšanu (zādzību), iekļūstot dzīvoklī. Apsūdzētā ir sodāma, taisot notiesājošu spriedumu, kā to paredz Kriminālprocesa likuma 520. pants. [6] Lietā nav strīda par noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem un juridisko kvalifikāciju, par noziedzīgo nodarījumu obligātajiem elementiem - subjektu, subjektīvo pusi, objektu un objektīvo pusi. [7] Krimināllikuma 46. panta otrā daļa noteic, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību.

Savukārt Krimināllikuma 46. panta 3.1 daļa paredz, ja šā likuma sevišķās daļas panta sankcija par izdarīto noziegumu paredz tikai vienu pamatsodu – brīvības atņemšanu, nosakot tās ilgumu, ņem vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, vainīgā personību, kā arī atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. [8] Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta ceturto daļu apsūdzētās izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 175. panta trešās daļas klasificējams kā tīšs smags noziegums, zādzības rezultātā apdraudētas cietušās mantiskās intereses.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta piekto daļu apsūdzētās izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta klasificējams kā tīšs sevišķi smags noziegums, ar kuru apdraudēta personas dzīvība. [9] Iztiesāšanas laikā, pārbaudot apsūdzētās /Persona A/ personību raksturojošos datus, noskaidrots: dzimusi /Datums B/, ieguvusi 9. klašu izglītību, neprecējusies, apgādībā esošu personu nav. Pēc apsūdzētās vārdiem līdz apcietinājumam strādāja pie privātpersonas, palīdzēja teritorijas uzkopšanā, par ko viņai maksāja 30 euro dienā. Veselības problēmas nav, invaliditātes nav. Deklarētā un faktiskā dzīvesvieta /Adrese C/. Pēdējo reizi sodīta 2009. gadā, sodāmība dzēsta. [9.1] Tiesas sēdē apsūdzētā par personību paskaidroja, ka alkoholu vairs nelietos. Saprata līdz kam sevi ir novedusi, brīvībā alkoholu vairs nelietos. Strādā ar psihologu par alkohola atkarību, lai kaut kā būtu vieglāk. Kaitējuma kompensācijas vēl nav sākusi maksāt. Ar radiniekiem sazinājās. Dēls atbrauca no ārvalstīm, uzzināja, kas par situāciju, nomainīja telefona numuru. Dēls nevēlas sazināties ar viņu. Meitai nav iespējas šādu summu apmaksāt. Pati ir izdarījusi secinājumu, ka līdz šādai situācijai viņu noveda alkohols, jo pati nav agresīva vai ļauna, nekad nav bijušas problēmas ar cilvēkiem. Ir sapratusi, ka tas ir ļoti grūti, jo visi no viņas ir novērsušies. Jūrmalā ir iespēja strādāt restorānos par trauku mazgātāju vai apkopēju. Arī iepriekš to ir darījusi. Ir sapratusi, ka līdz šim alkohola atkarība viņai traucēja dzīvot normālu dzīvi un labi justies. Viss ir alkohola dēļ. [..] [9.2] N2024. gada 2. oktobra Iļģuciema cietuma sniegtā raksturojuma redzams, ka apsūdzētā raksturota pozitīvi. Raksturojumā norādīts, ka /Persona A/ pēc rakstura ir mierīga un korekta, ar citām ieslodzītajām uztur labas un draudzīgas attiecības. Nav izraisījusi konfliktsituācijas un netika iesaistīta tajās. Pret cietuma administrāciju ir pieklājīga un korekta. /Persona A/ cietumā ir tikusi pamudināta divas reizes, pēdējo reizi pamudināta 2024. gada 29. augustā. Cietumā nav tikusi sodīta. Cietumā apmeklē psihologa konsultācijas, lai risinātu sociālā rakstura problēmas un jautājumus.

[9.3] Izsakoties pēdējā vārdā apsūdzētā norādīja, ka visu šo laiku, kamēr atradās apcietinājumā, vēlreiz apdomāja visu situāciju. Saprot, ka ir vainīga un atzīst savu vainu. Viss ir alkohola dēļ, jo citādi tā nerīkotos. Ļoti nožēlo izdarīto. Pati ir nolēmusi, ka alkoholu vairs nelietos, jo šobrīd ir zaudējusi arī radiniekus. [10] Krimināllikuma 5. panta pirmā daļa paredz, ka nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Krimināllikuma 15. panta ceturtā daļa nosaka, ka par nozieguma mēģinājumu atzīstama apzināta darbība (bezdarbība), kas tieši vērsta uz tīšu tā izdarīšanu, ja noziegums nav izdarīts līdz galam no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā uz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdi, kā arī spēkā esošajā likuma redakcijā noteikts, ka par Krimināllikuma 116. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divdesmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem. Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā uz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdi, kā arī spēkā esošajā likuma redakcijā noteikts, ka par Krimināllikuma 175. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. [11] Saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otro daļu par apsūdzētās atbildību mīkstinošu apstākli abu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, tiesa atzīst apsūdzētās savas vainas atzīšanu un izdarītā nožēlošanu.

Tiesa ņem vērā apstākli, ka apsūdzētā ir izmantojusi savas Kriminālprocesa likuma 21. pantā paredzētās tiesības uz sadarbību ar kriminālprocesa veikšanai pilnvaroto personu, kas izpaužas vienkāršāka procesa veida izvēlē, tādā veidā nodrošinot efektīvāku krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, taču minētais apstāklis nav atzīstams par patstāvīgu atbildību mīkstinošu apstākli Krimināllikuma 47. panta izpratnē.

Saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 12. punktu par apsūdzētās atbildību pastiprinošu apstākli abu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, tiesa atzīst to, ka abi noziegumi izdarīti alkohola ietekmē. [12] Apsūdzētā izdarīja sevišķi smaga nozieguma mēģinājumu un smagu noziegumu tos izdarot tīši, apdraudot cietušās /Persona C/ veselību un dzīvību, kā arī cietušās /Persona B/ mantiskās intereses.

[13] Augstākā tiesa ir norādījusi, ka soda individualizācija ir cieši saistīta ar likumības principa ievērošanu, kas izpaužas pareizā noziedzīgā nodarījuma kvalifikācijā un taisnīga soda noteikšanā, vadoties no soda noteikšanas vispārīgajiem principiem (skat. Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2018. gada 19. jūnija Lēmums SKK-J 348/2018).

Tiesa ņem vērā, ka vainīgā personības izvērtēšana svarīga soda individualizācijā, jo tādējādi vainīgajam var noteikt visefektīvāko soda veidu un tā apmēru. Soda individualizācijas princips ir cieši saistīts ar taisnīguma principu. [14] Nosakot soda veidu un mēru, tiesa ņem vērā Krimināllikuma 46. panta noteikumus, kuri tiesai obligāti jāievēro, nosakot sodu katrā konkrētā gadījumā. Tiesa, nosakot apsūdzētajai soda veidu, ievērojot Krimināllikuma 46. pantā norādītos soda veidu ietekmējošos apstākļus, atzīst, ka /Persona A/ par abiem izdarītiem noziegumiem ir nosakāms reāls brīvības atņemšanas sods. Tiesa ņem vērā, ka uz noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas brīdi apsūdzētā atzīstama par nesodītu personu, jo sodāmība viņai ir dzēsta. Vienlaikus tiesa neatstāj bez ievērības tiesas sēdē konstatēto, ka apsūdzētajai piemīt paškritiska attieksme pret izdarīto, kā arī ar Sodu reģistra ziņām apstiprinās, ka jauni kriminālprocesi apsūdzētajai nav ierosināti, tajā skaitā nav reģistrēti likumpārkāpumi, kas būtu saistīti ar administratīvo atbildību.

Apsūdzētajai nav konstatētas tādas sociālas novirzes, kas nelabvēlīgi ietekmētu viņas tiesisko un sabiedrisko apziņu kopumā. Taču tajā pašā laikā tiesa secina, ka minētais relatīvi pozitīvais personības raksturojums nevar sniegt kādas īpašas priekšrocības soda noteikšanā par jau izdarītu – sevišķi smagu un smagu noziedzīgu nodarījumu, līdz ar to tiesa atzīst, ka Krimināllikuma 35. pantā definēto preventīvo soda mērķu sasniegšanas nolūkā apsūdzētajai par Krimināllikuma 15. panta ceturtajā daļā, 116. pantā un Krimināllikuma 175. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu ir likumīgi nosakāms sankcijā paredzētais sods reālas brīvības atņemšanas veidā, atbilstoši noziedzīgā nodarījuma raksturam, radītam kaitējumam un apsūdzētās personībai.

Izvērtējot Krimināllikuma 116. panta sankcijā norādīto soda veida piemērošanu, tiesa secina, ka likumdevējs kā vienīgo soda veidu ir noteicis brīvības atņemšanas sodu, tādēļ tiesa vērtē tikai soda mēra bardzību. Savukārt apsūdzētajai par izdarīto noziedzīgo nodarījumu pēc Krimināllikuma

175. panta trešās daļas nosakāms likumā paredzētais sods - brīvības atņemšanas veidā, jo citi soda veidi nepanāks soda mērķi. Tiesa uzskata, ka šāda soda veidu noteikšana apsūdzētajai var sasniegt Krimināllikuma 35. pantā definēto soda mērķi.

Turklāt apsūdzētajai pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta ir nosakāms arī papildsods – probācijas uzraudzība, lai nodrošinātu notiesātās personas uzvedības uzraudzību, sekmētu šīs personas resocializāciju un jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas novēršanu. Tiesa uzskata, ka saņemtās ziņas par apsūdzēto, noziedzīgā nodarījuma raksturs, apstiprina, ka apsūdzētās uzvedība ir kontrolējama un viņa ir pakļaujama Valsts probācijas dienesta uzraudzībai pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 529. panta otrajai daļai un Latvijas Sodu izpildes kodeksa

138.2 pantam apsūdzētajai nosakāms pienākums nākamajā dienā pēc atbrīvošanās no brīvības atņemšanas iestādes ierasties probācijas uzraudzības soda izpildes uzsākšanai Valsts probācijas dienesta teritoriālajā struktūrvienībā atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai.

Tiesas ieskatā, apsūdzētajai nav nosakāms Krimināllikuma 175. panta trešajā daļā paredzētais papildsods – mantas konfiskācija, tā kā lietā nav norādīta apsūdzētajai konfiscējamā manta, kā to nosaka Krimināllikuma 42. pants. [15] Nosakot soda bardzību, tiesa ņem vērā, lai tas būtu taisnīguma atjaunojošs, taisnīgs, vispārīgās prevencijas principu, kā arī sabiedriskās drošības intereses. Nosakot soda mēru, tiesa ņem vērā, ka apsūdzētās darbībās katrā noziedzīgā nodarījumā ir konstatēts viens atbildību mīkstinošs apstāklis un viens atbildību pastiprinošs apstāklis. Tiesas ieskatā, atbildību pastiprinoša apstākļa esamība ir pamats bargāka soda mēra piemērošanai Krimināllikuma panta sankcijas ietvaros un liedz tiesai tiesības piespriest minimālo sodu, jo pēc Krimināllikuma jēgas, atbildību pastiprinošu apstākļu esamība jau pati par sevi liedz iespēju tiesai noteikt panta sankcijā paredzēto minimālo sodu (skat. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2006. gada 8. februāra lēmumā lietā Nr. SKK01-74/06 ). Tāpat tiesa ņem vērā, ka apsūdzētā ir sadarbojusies ar tiesu tādejādi veicinājusi vienkāršāku krimināltiesisko attiecību noregulēšanu, kaut arī tiesa to neatzīst par atbildību mīkstinošu apstākli, tomēr ņem vērā nosakot soda mēru.

Kopumā izvērtējot visus soda mēra noteikšanai būtiskos apstākļus, tiesa uzskata, ka par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtā daļas, 116. panta un Krimināllikuma 175. panta trešās daļas apsūdzētajai nosakāms prokurores lūgtais soda mērs. Šāds sods ir ne vien taisnīgs, bet arī atbilstošs apsūdzētās personībai un soda preventīvo mērķu sasniegšanai, lai apsūdzēto motivētu turpmāk ievērot likumus.

Novērtējot noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta, tiesa nevar atstāt bez ievērības faktu, ka apsūdzētā ir izdarījusi sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma mēģinājumu, kā rezultātā varēja iestāties cietušās /Persona C/ nāve. Apsūdzētā ar nazi uzbruka nepazīstamai sievietei, publiski pieejamā vietā. Cietušajai tika nodarīti smagi miesas bojājumi, kas bīstami cietušās dzīvībai. Savukārt par izdarīto zādzību,

iekļūstot dzīvoklī, tās raksturs saistīts ar to, ka apsūdzētā bija dzīvojusi mājā, kur izdarīja zādzību,

viņa pazina cilvēkus, kurus apzaga, un izdarīja zādzību, lai nopirktu cigaretes un alkoholu. Tiesa pozitīvi vērtē apsūdzētās pausto vēlmi atrodoties ieslodzījuma vietā ārstēties no alkohola atkarības, taču uzskata, ka šāda apsūdzētās atklāsme nāk par vēlu. Tiesas ieskatā, slepkavības mēģinājums un zādzība, iespējams nebūtu notikuši, ja apsūdzētā jau atrodoties brīvībā, apzinātos savu atkarību un ārstētos. Tāpat meklētu iespējas legāli nopelnīt sev iztiku.

Kopumā izvērtējot visus soda noteikšanai būtiskos apstākļus, tiesa uzskata, ka vieglāka soda noteikšana, nevis kā to lūdza valsts apsūdzības uzturētāja, nepanāks Krimināllikuma 35. pantā noteikto soda mērķi, proti, aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, kā arī resocializēt sodīto personu.

Tiesa uzskata, ka apsūdzētajai ir nosakāms sods reālas brīvības atņemšanas veidā, kas pietuvināts Krimināllikuma 116. panta sankcijā tā vidējam apmēram. Savukārt papildsoda – probācijas uzraudzības apmēru, tiesa uzskata par nepieciešamu noteikt to virs vidējā apmēra, lai aizsargātu sabiedrības drošību un panāktu, lai notiesātā pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tāpat apsūdzētajai ir nosakāms sods reālas brīvības atņemšanas veidā, kas pietuvināts Krimināllikuma 175. panta trešās daļas sankcijā minimālajam apmēram. Līdz ar to /Persona A/ nosakāms sods par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta - brīvības atņemšana uz 10 gadiem un ar probācijas uzraudzību uz 2 gadiem, savukārt par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pēc Krimināllikuma 175. panta trešās daļas nosakāms sods - brīvības atņemšanas uz 6 mēnešiem, bez mantas konfiskācijas. Tiesa uzskata, ka prokurores lūgtā soda veida un mēra noteikšana apsūdzētajai sasniegs Krimināllikuma 35. pantā definēto soda mērķi.

Tiesa, izvērtējot jautājumu par apsūdzētajai nosakāmo sodu un tā apmēru, atzīst, ka apsūdzētajai piemērotajam sodam ir jābūt gan samērīgam, gan arī pietiekami bargam. Tiesa pievienojas judikatūrā izteiktajai atziņai, ka nesamērīgi mīksta soda noteikšana neveicina soda prevencijas uzdevuma izpildi, jo tā nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu pārliecību par nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas (Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 8. jūnija lēmums lietā Nr. SKK-24/2011, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2015. gada 21. decembra lēmums lietā Nr. SKK- 743/2015).

Tādēļ tiesa secina, ka nav pamata apsūdzētajai brīvības atņemšanas sodu un probācijas uzraudzību noteikt pietuvinot to mazākam apmēram. Tiesa uzskata, ka iepriekš minētais sods un tā apmērs ir samērīgs. Tāpat tas ir pietiekams, lai panāktu konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu un sasniegtu soda mērķi. [16] Galīgais sods apsūdzētajai nosakāms pēc noziedzīgo nodarījumu kopības atbilstoši Krimināllikuma 50. panta pirmās un trešās daļas nosacījumiem. Krimināllikuma 50. panta pirmā daļa noteic, ja persona izdarījusi vairākus patstāvīgus noziedzīgus nodarījumus, tiesa, taisot spriedumu, nosaka sodu atsevišķi par katru noziedzīgo nodarījumu, savukārt minētā panta trešā daļa nosaka, ja vismaz viens noziedzīgais nodarījums, kas veido noziedzīgu nodarījumu kopību, ir smags vai sevišķi smags noziegums, galīgais sods tiek noteikts, pilnīgi vai daļēji saskaitot piespriestos sodus.

Tiesību doktrīnā noteikts, ka veidu izvēle, nosakot galīgo sodu, ir atkarīga no tā, kā klasificēti apsūdzētajam inkriminētie noziedzīgie nodarījumi – kā kriminālpārkāpums vai noziegums, un kāda ir nozieguma smaguma pakāpe – mazāk smags, smags vai sevišķi smags noziegums (Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I–VIII1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Krastiņš U., Liholaja V., Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 219. lpp.). Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu kopsapulces 2008. gada 1. jūlija lēmuma 31. punktā ietverta rekomendācija, ka galīgā soda noteikšana, ietverot vieglāko sodu smagākajā, kā arī pilnīgi saskaitot piespriestos sodus, var tikt piemērota īpašos gadījumos.

Tiesa, ievērojot soda noteikšanas vispārīgos principus, kā arī ņemot vērā iepriekš minēto rekomendāciju, izvērtējusi apstākļus, kas ietekmē soda veidu un mēru, nekonstatē īpašu gadījumu, kas būtu pamats pilnīgai sodu saskaitīšanai, un atzīst, ka Krimināllikuma 35. pantā definēto preventīvo soda mērķu sasniegšanas nolūkā apsūdzētajai sods pēc noziedzīgo nodarījumu kopības ir nosakāms, piemērojot daļēju sodu saskaitīšanas principu, secinot, ka tādā veidā tiks sekmēta apsūdzētās tiesiskā uzvedība, kas atturēs viņu no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. [17] /Datums A/ apsūdzētā aizturēta, savukārt /Datums C/ apsūdzētajai piemērots drošības līdzeklis

– apcietinājums. Kriminālprocesa likuma 249. panta pirmā daļa noteic, ja procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas laikā ir zudis vai mainījies tā piemērošanas pamats, mainījušies piemērošanas nosacījumi, personas uzvedība vai ir noskaidroti citi apstākļi, kas noteica piespiedu līdzekļa izvēli, procesa virzītājs pieņem lēmumu par tā grozīšanu vai atcelšanu.

Ievērojot to, ka uz lietas izskatīšanas brīdi nav iestājušies Kriminālprocesa likuma 249. panta pirmās daļas nosacījumi, tad sprieduma izpildes nolūkā līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim, apsūdzētajai piemērotais drošības līdzeklis turpināms piemērot. [18] Saskaņā ar Krimināllikuma 52. panta ceturto un piekto daļu, brīvības atņemšanas termiņā ieskaitāms aizturēšanā un apcietinājumā pavadītais laiks no /Datums A/ līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai.

[19] Attiecībā par aizstāves debatēs izteiktajiem argumentiem, kas būtu ņemami vērā pie soda noteikšanas, lūdzot mīkstināt sodu, norādot, ka apsūdzētās labošanai būtu pietiekami ar sodu, kas ir pietuvināts Krimināllikuma 116. panta minimālajai robežai, un kas būtu daudz lietderīgāks un audzinošāks apsūdzētajai, tiesa norāda sekojošo.

No Krimināllikuma 35. un 46. panta jēgas izriet, ka soda mērķis ir sodīt vainīgo personu un atturēt to no noziedzīgiem nodarījumiem un šī mērķa sasniegšanai sodam ir jābūt taisnīgam – atbilstošam nodarījuma smagumam un vainīgā personībai. Nosakot sodu, ir jānovērtē ar likumu aizsargātās intereses apdraudējuma raksturs un radītās sekas. Tiesa ņem vērā to, ka nosakot kriminālsoda veidu un mēru, ir būtiski ievērot sabiedriskās drošības intereses, un soda bardzība ir pamatojama ar sabiedrisko interešu aizsardzību. Soda bardzības izvēlē tiesa ņem vērā Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2007./2008. gada tiesu prakses apkopojumā „Apgabaltiesu kā pirmās instances tiesas un Augstākās tiesas krimināllietu tiesu palātas kā apelācijas instances tiesas sodu piemērošanas prakse” izteikto viedokli, ka kriminālsodam jābūt tādam, kas sekmē noziedzīgu nodarījumu veicinošo faktoru novēršanu (mazināšanu). Soda bardzība bieži vien nav pietiekama, lai persona apzināti atteiktos no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tāpat kriminālsodus nedrīkst izmantot, lai iebiedētu sabiedrību (sk. apkopojuma 17.-21.lpp.). Apsūdzētā apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta, proti, par nodarījumu, kuru likumdevējs ierindojis pie sevišķi smagiem noziegumiem, tādā veidā paužot savu nostāju, ka šis noziedzīgais nodarījums apdraud visnozīmīgākās intereses un to raksturo visaugstākā kaitīguma un bīstamības pakāpe, un minētā panta sankcijā kā vienīgais pamatsoda veids paredzēts brīvības atņemšana.

Līdz ar to, izvērtējot visus konstatētos apstākļus, tiesa apsūdzētās darbības novērtē kā ar īpaši augstu sabiedrisku bīstamību, kas, tiesas ieskatā, ir pamats viņai piemērot par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu panta sankcijā paredzēto brīvības atņemšanas sodu uz 10 gadiem. Izolācija no sabiedrības ir bargs sods, taču tas atbilst apsūdzētās nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam. [20] Atbilstoši Satversmes 92. pantā noteiktajam nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstošu atlīdzinājumu. Kriminālprocesa likuma 1. pantā paredzētā mērķa sasniegšanai likums ir noteicis pamatprincipus, tajā skaitā tiesības uz kompensāciju par radīto kaitējumu, un tas ir viens no krimināltiesisko attiecību noregulējuma elementiem. Savukārt Kriminālprocesa likuma 22. pantā ietverts kriminālprocesa pamatprincips par cietušā tiesībām uz kompensāciju par radīto kaitējumu – personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 350. panta pirmo daļu, kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgo nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam, kā gandarījumu par mantisko zaudējumu.

[20.1] Pirmstiesas kriminālprocesā par cietušām atzītas: /Persona B/ un /Persona C/ /Persona C/. Cietusī /Persona B/ pirmstiesas izmeklēšanas laikā pieteica materiālā kaitējuma kompensāciju 10 euro apmērā, savukārt /Persona C/ /Persona C/ pieteica materiālā kaitējuma kompensāciju 248,83 euro apmērā. Tā kā apsūdzētā savu vainīgumu viņai inkriminēto noziegumu izdarīšanā atzina, līdz ar to arī piekrita cietušās /Persona B/ un /Persona C/ /Persona C/ pieteiktajām materiālā kaitējuma kompensācijām. Tiesa atzīst, ka cietušo /Persona B/ un /Persona C/ /Persona C/ pieteikumi par radītā kaitējuma kompensāciju ir pamatoti un apmierināmi, un atbilstoši Kriminālprocesa likuma 353. panta pirmās daļas 1. punktam, zaudējumi piedzenami no apsūdzētās. [20.2] Cietusī /Persona C/ pirmstiesas izmeklēšanā pieteica morālā kaitējuma kompensāciju 9000 euro apmērā.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 351. pantu cietušajam pieteikumā kompensācijas apmērs par morālo aizskārumu un fiziskajām ciešanām ir tikai jānorāda.

Kriminālprocesa likuma 352. pantā noteikti kritēriji, kurus izvērtējot, tiesa nosaka atbilstošu kompensācijas apmēru gan attiecībā uz materiālo, gan morālo kaitējumu. No panta pirmās daļas izriet, ka nosakot kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā: 1. radīto mantisko zaudējumu apmēru; 2. noziedzīga nodarījuma smagumu un izdarīšanas raksturu; 3. nodarītās fiziskās ciešanas, paliekošus sakropļojumus un darbspēju zudumu; 4. morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu; 5. psihiskas traumas.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts ir uzsvēris, ka nevienam no šiem kritērijiem nav lielāka prioritāte, tie vērtējami kopsakarā viens ar otru.

Morālais kaitējums nav izsakāms mantiskās vērtībās un to nevar atlīdzināt kā zaudējumu. Morālais kaitējums ir personai piemītošu nemantisku labumu vai ar likumu aizsargātu interešu prettiesisks aizskārums, kas personai radījis ciešanas, pārdzīvojumus, sāpes. Morālā kaitējuma sekas var kompensēt, bet valsts nav noteikusi konkrētām situācijām atbilstošas konkrētas summas. Lai izvērtētu piespriežamā morālā kaitējuma apmēru, tiesa vadās no tiesu prakses, ievērojot cilvēktiesību principus un ievērojot saprātīguma un taisnīguma principu. Šī kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta atlīdzība, kura apsūdzētajam jāmaksā cietušajam, lai izlīdzinātu negatīvo ietekmi uz cietušā psihi un likvidētu ar likumpārkāpumu radītās ciešanas. Morālā kaitējuma kompensācijai ir ne tikai jāsniedz mierinājums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesai ir jābūt pārliecinātai, ka noteiktā summa būs taisnīgs apmierinājums cietušajam un ka tas dos pamatu samierināšanai starp aizskāruma nodarītāju un cietušo kā starp saprātīgiem cilvēkiem kaitējumu (sk. LR Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2018. gada 28. marta lēmums lietā Nr. SKK-13/2018). Turklāt jāņem vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu, līdz ar to atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nevar būt nesamērīgi mazs (Latvijas Republikas Satversmes komentāri, VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs profesora R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 158. un 159. lpp.).

Cietušajai /Persona C/ noziedzīgā nodarījuma rezultātā nodarīti smagi miesas bojājumi, līdz ar to nodarīts morāls aizskārums. Analizējot cietušās fizisko un morālo ciešanu pakāpi, tiesa ņem vērā ciešanu pakāpi saistībā ar individuālajām īpatnībām, kā arī ņem vērā morālo un fizisko ciešanu raksturu. Ar fiziskām ciešanām jāsaprot ķermeņa sāpes, bet ar morālajām ciešanām - bailes, pazemojums, stress un citas negatīvas emocijas. Pamatojot kaitējuma kompensācijas pieteikumu par morālo aizskārumu, cietusī norādīja, ka fiziskas ciešanas jeb ķermeņa sāpes viņa izjuta saņemot dūrienu mugurā, turklāt tas nebija tikai viens dūriens. Viņai bija šoks. Kad nokrita, tad redzēja kā sieviete atvēzējas ar nazi, un tad zaudēja samaņu. Bija ļoti smaga operācija, un arī pēcoperācijas periods bija ļoti smags. Pastāvīgs stresa stāvoklis. Nevarēja iziet no mājas, jo bija bail, ka vēl kāds var uzbrukt un nogalināt. Fiziski bija ļoti smagi, jo veselu mēnesi ēda stāvus. Varēja paēst tikai to ēdienu, ko dod ēst zīdaiņiem. Bija pastāvīgas fiziskas sāpes.

Apsūdzētā tiesas sēdē cietušās pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju atzina daļēji, norādot, ka cietušās pieteiktā kompensācija par 9000 euro ir pārāk daudz prasīts, jo nezina, kur lai tādu naudu viņa ņem. Meitai arī nav iespējas šādu summu apmaksāt. Uzskata, ka pietiktu varbūt ar kādiem 5000 vai 6000 euro.

Izvērtējusi cietušās pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju kopsakarā ar lietā konstatēto, tiesa atzīst, ka pieteiktā kaitējuma kompensācija par morālo aizskārumu ir apmierināma daļēji.

Tiesa uzskata, ka cietušās fiziskās sāpes ir pierādītas ar eksperta atzinumu, kurā norādīts, ka cietušai konstatēti smagi miesas bojājumi, kas bīstami cietušās dzīvībai.

Tiesa atzīst, ka cietušai tika nodarītas arī garīgas ciešanas, kas saistītas ar negatīvām emocijām un psiholoģisku diskomfortu. Bailes, stresu un citus negatīvus pārdzīvojumus cietusī izjuta noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, kā arī veicot medicīniskus izmeklējumus. Tāpat pārdzīvojot smagu operāciju un pēcoperācijas laiku. Cietušajai ar apsūdzētās rīcību tika iedvestas bailes iziet no mājām, jo viņa nejūtas droša, ka vēl kāds bez jebkāda acīmredzama iemesla viņai var uzbrukt un nogalināt. Cietusī izjuta nāves bailes. Tiesa atzīst, ka apsūdzētās izdarītais noziedzīgais nodarījums kā jebkura prettiesiska rīcība, nepārprotami nodarīja cietušajai /Persona C/ morālu aizskārumu, jo apsūdzētās prettiesiskās rīcības rezultātā cietušajai tika nodarīti smagi miesas bojājumi, kas bīstami cietušās dzīvībai. Cietušajai tika nodarīti smagi miesas bojājumi, kā rezultātā viņai tika izņemta liesa un aizkuņģa dziedzera astes daļa, kas atstās iespaidu uz cietušās veselību uz visu mūžu. Tādejādi nodarot cietušajai lielas fiziskas un psihiskas ciešanas, uz ko norādīja arī cietusī. Lemjot par morālā aizskāruma kaitējuma kompensācijas apmēru, jāievēro samērīguma princips un tas, ka morālā aizskāruma kompensācijas ir tikai viens no kompensācijas veidiem un neaizstāj cietušā mantai un veselībai nodarīto kaitējumu (Senāta 2010. gada 4. februāra lēmums lietā Nr. SKK-8/210). Nosakot kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā to, ka ir izdarīts sevišķi smags noziegums, kas vērsts pret personas veselību un dzīvību, nodarot smagus miesas bojājumus cietušajai. Nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu saskaņā ar taisnīguma principu, ir jāizvērtē ne tikai cietušās intereses, bet arī šo interešu samērīgums, jo “taisnīgs” tiks sasniegts tikai tad, kad tiks panākts līdzsvars. Tādējādi atlīdzība jeb kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu nevar tikt uzskatīta par sodu vainīgajam, jo saskaņā ar taisnīguma un saprātīguma principiem kompensācija nodrošina cietušajam apmierinājumu, kas mazina izraisītās sāpes un ciešanas. [20.3] Cietušajai /Persona C/ kriminālprocesā saskaņā ar likuma “Par valsts kompensāciju cietušajiem” izmaksāta valsts kompensācija kopumā 3150 euro.

Neraugoties uz to, ka saņemtā valsts kompensācija neliedz un neierobežo cietušo tiesības savas garīgās ciešanas un ar tām saistīto morālo aizskārumu novērtēt lielākā apmērā naudas izteiksmē kriminālprocesā, nosakot kaitējuma kompensācijas apmēru cietušajiem, tiesa, izvērtējot morālā kaitējuma apmēru un tā pamatojumu, ievērojot Kriminālprocesa likuma 352. pantā noteiktos kritērijus un ņemot vērā, ka cietušajai izmaksāta valsts kompensācija 3150 euro, tiesa uzskata, ka cietušajai morālā kaitējuma kompensācija nosakāma daļēji 5850 euro apmērā.

Pārējā daļā. t.i., 3150 euro morālā kaitējuma kompensācijas tiesa nolemj nenoteikt, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 350. panta trešo daļu, atstājot cietušajai tiesības prasīt radītā kaitējuma atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, izmantojot likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus.

[21] Saskaņā ar likumu “Par valsts kompensāciju cietušajiem” 3.1 panta 2. punktu noziedzīga nodarījuma izdarītājam, kurš atzīts par vainīgu, pamatojoties uz notiesājošu spriedumu [..], ir pienākums atmaksāt valsts budžetā cietušajam izmaksāto valsts kompensāciju. Likuma “Par valsts kompensāciju cietušajam” 21. panta pirmā daļa paredz, ja cietušais valsts kompensāciju saņēmis kriminālprocesā, kurā nav pieņemts galīgais nolēmums, pieteikuma par izmaksātās valsts kompensācijas piedziņu valsts interesēs uzturēšanu spēkā un apmierināšanu nodrošina Kriminālprocesa likumā noteiktajā apmērā. No lietas materiāliem redzams, ka cietušajai /Persona C/ 2024. gada 27. septembrī ir izmaksāta valsts kompensācija 3150 euro apmērā. Ievērojot likuma “Par valsts kompensāciju cietušajam” 21. panta pirmajā daļā noteikto tiesa atzīst, ka no apsūdzētās valsts labā piedzenama valsts izmaksātā kompensācija 3150 euro apmērā, tādējādi panākot Kriminālprocesa likuma 350. panta otrajā daļā noteikto krimināltiesisko attiecību noregulējumu.

[22] Kriminālprocesā radušies procesuālie izdevumi par aizstāves I. Lences piedalīšanos procesā. Tiesa konstatē, ka aizstāve piedalījās kriminālprocesā apsūdzētās aizstāvībai laikā, kad tika lemts jautājums par apcietinājuma piemērošanu un tā turpināšanu. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 4. punktu, 80. panta trešo daļu, samaksājami aizstāvei 270 euro no valsts budžeta līdzekļiem par apsūdzētajai sniegto juridisko palīdzību. Apsūdzēto no pienākuma atlīdzināt valsts labā procesuālos izdevumus, atbrīvot.

[23] Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.1493 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 4. punktu lietā radušies procesuālie izdevumi par aizstāves I. Lences veikto darbu kriminālprocesā.

Apsūdzētajai juridisko palīdzību pirmstiesas procesā un tiesas izmeklēšanas laikā sniedza zvērināta advokāte I. Lence, kurai atbilstoši viņas sniegtai juridiskai palīdzībai, veidam un apjomam apsūdzētajai, pienākas samaksa. Konkrētajā gadījumā no apsūdzētās par labu valstij piedzenami

420 euro par aizstāves I. Lences veikto darbu kriminālprocesā.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 368. panta pirmo daļu minētie procesuālie izdevumi par aizstāves sniegto juridisko palīdzību apsūdzētajai piedzenami valsts labā no apsūdzētās, jo tiesa nekonstatēja Kriminālprocesa likuma 85. panta pirmajā daļā un 368. pantā noteiktos gadījumus apsūdzētā atbrīvošanai no procesuālo izdevumu samaksas.

Procesuālo izdevumu labprātīgai samaksai nosakāms termiņš 30 dienas no tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas un uzliekams pienākums apsūdzētajam iesniegt tiesā maksājumu apliecinošu dokumentu par procesuālo izdevumu samaksu. Pēc sprieduma labprātīgas izpildes termiņa beigām nesamaksātie procesuālie izdevumi piedzenami piespiedu kārtā.

[24] Rīcība ar lietiskajiem pierādījumiem un dokumentiem izlemjama saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 240. pantu.

Lietiskos pierādījumus pēc sprieduma spēkā stāšanās dienas: cietušās /Persona C/ gaišas krāsas virsjaku un baltas krāsas krekliņu, kas glabājās VP RRP /Struktūrvienība A/ – iznīcināt; apsūdzētās /Persona A/ divpusējas sarkanas krāsas ar zilu virsjaku, kas glabājās VP RRP Jūrmalas iecirknī – atgriezt /Persona A/; degvīnu “Moskovskaja” 1 l tilpuma pudeli, kas glabājās VP RRP Jūrmalas iecirknī – iznīcināt. Elektroniskos dokumentus pēc sprieduma spēkā stāšanās dienas: 7 DVD diskus un 1 CD disku, kas glabājās pie krimināllietas materiāliem, atstāt glabāties pie krimināllietas materiāliem.

[25] Lietā nav uzlikts arests apsūdzētā mantai, par kuru būtu pieņemams lēmums, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 366. pantam.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 520. pantu, tiesa nosprieda atzīt /Persona A/ par vainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 15. panta ceturtajā daļā, 116. pantā un Krimināllikuma 175. panta trešajā daļā, un sodīt:

- pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas, 116. panta ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, ar probācijas uzraudzību uz 2 gadiem;

- pēc Krimināllikuma 175. panta trešās daļas ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem, bez mantas konfiskācijas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo un trešo daļu pēc noziedzīgo nodarījumu kopības, daļēji saskaitot piespriestos sodus, galīgo sodu /Persona A/ noteikt brīvības atņemšanu uz

10 gadiem 4 mēnešiem, ar probācijas uzraudzību uz 2 gadiem, bez mantas konfiskācijas. Saskaņā ar Krimināllikuma 52. panta ceturto un piekto daļu, brīvības atņemšanas termiņā ieskaitīt aizturēšanā un apcietinājumā pavadīto laiku no /Datums A/ līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai.

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 138.2 panta 2.punktu uzlikt /Persona A/ pienākumu nākamajā darba dienā pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādes ierasties Valsts probācijas dienesta teritoriālajā struktūrvienībā atbilstoši savai deklarētajai dzīvesvietai, lai pieteiktos papildsoda – probācijas uzraudzība – izpildes uzsākšanai.

/Persona A/ piemēroto drošības līdzekli – apcietinājums – atstāt negrozītu līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai. Apmierināt cietušās /Persona C/ pieteikto materiālā kaitējuma kompensāciju.

Piedzīt no /Persona A/ par labu cietušajai /Persona C/ materiālā kaitējuma kompensāciju 248,83 euro apmērā. Apmierināt daļēji cietušās /Persona C/ pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju.

Piedzīt no /Persona A/ par labu cietušajai /Persona C/ morālā kaitējuma kompensāciju 5850 euro apmērā. Pārējā daļā, t.i., 3150 euro morālo kaitējuma kompensāciju nenoteikt. Apmierināt cietušās /Persona B/ pieteikto materiālā kaitējuma kompensāciju.

Piedzīt no /Persona A/ par labu cietušajai /Persona B/ materiālās kaitējuma kompensāciju 10 euro apmērā. Noteikt kaitējumu kompensāciju labprātīgas samaksas termiņu 30 dienas no tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas, maksājumu apliecinošus dokumentus, iesniedzot Rīgas rajona tiesas kancelejā.

Piedzīt no /Persona A/ valsts labā 3150 euro par Tiesu administrācijas Valsts kompensācijas cietušajiem nodaļas izmaksāto kompensāciju cietušai /Persona C/, iemaksājot to valsts budžeta kontā: reģ.Nr.90001672316, konta Nr.LV05TREL819045814800B; saņēmējs Tiesu administrācija, BIC kods TRELLV22, iemaksas mērķis – Valsts kompensācijas samaksa krimināllietā Nr.14100063424, /Persona C/. Samaksāt no valsts līdzekļiem aizstāvei I. Lencei 270 euro, /Persona A/ no pienākuma atlīdzināt valsts labā procesuālos izdevumus, atbrīvot.

Piedzīt no /Persona A/ par labu valstij 420 euro par aizstāves I. Lences veikto darbu kriminālprocesā un tie iemaksājami: Tiesu administrācija, NMR 90001672316, konts LV05TREL819045814800B, BIC kods TRELLV22, maksājuma mērķis: par aizstāves palīdzību kriminālprocesā Nr. 14100063424.

Noteikt procesuālo izdevumu labprātīgas samaksas termiņu 30 dienas no tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas, maksājumu apliecinošus dokumentus, iesniedzot Rīgas rajona tiesas kancelejā. Lietiskos pierādījumus pēc sprieduma spēkā stāšanās dienas:

- cietušās /Persona C/ gaišas krāsas virsjaku un baltas krāsas krekliņu, kas glabājās VP RRP Jūrmalas iecirknī – iznīcināt;

- apsūdzētās /Persona A/ divpusējas sarkanas krāsas ar zilu virsjaku, kas glabājās VP RRP Jūrmalas iecirknī – atgriezt /Persona A/;

- degvīnu “Moskovskaja” 1 l tilpuma pudeli, kas glabājās VP RRP Jūrmalas iecirknī – iznīcināt.

Elektroniskos dokumentus pēc sprieduma spēkā stāšanās dienas: 7 DVD diskus un 1 CD disku, kas glabājās pie krimināllietas materiāliem, atstāt glabāties pie krimināllietas materiāliem.

Saīsinātais spriedums nav pārsūdzams. Procesa dalībnieki 10 dienu laikā no saīsinātā sprieduma pasludināšanas dienas var rakstveidā iesniegt tiesai lūgumu par pilna sprieduma sagatavošanu. Pilno spriedumu var pārsūdzēt vai noprotestēt 10 dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesai, iesniedzot sūdzību vai protestu Rīgas rajona tiesā.

Faktiski pilns spriedums pieejams tiesas kancelejā 2024. gada 7. novembrī. Sprieduma tulkojums pieejams 2024. gada 6. decembrī.

Tiesnese I. Ozoliņa-Kļaviņa