Court dismisses claim to cancel personal servitude, ruling no change in circumstances exists to justify termination.

Lietas arhīva Nr. C-2205-21/5

ECLI:LV:RPPT:2021:0429.C68494220.5.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2021.gada 29.aprīlī

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnese M.Šalta izskatīja rakstveida procesā civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ un /pers. C/ par

personālservitūta atcelšanu.

Aprakstošā daļa

/pers. A/ (turpmāk arī prasītāja) cēla tiesā prasību pret /pers. B/ un /pers. C/ (turpmāk arī atbildētāji) par personālservitūta atcelšanu.

Prasības pieteikumā un paskaidrojumos norādīts, ka prasītājai ar atbildētāju /pers. B/ kopīpašumā pieder nekustamais īpašums /adrese A/.

Atbildētāja /pers. B/ īpašuma tiesības uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma ieguva uz atbildētāju starpā noslēgto 2020.gada 14.februāra

dāvinājuma līgumu. Vienlaicīgi atbildētājam /pers. C/ tika nostiprināts personālservitūts – dzīvokļa tiesība līdz mūža galam.

Atbildētāja /pers. B/ izteica velmi izbeigt kopīpašumu un izmaksāt prasītajai 1/2 daļas kadastrālo vērtību 12 227 euro.

Saskaņā ar prasītājas pasūtīto nekustamā īpašuma vērtējumu tā tirgus vērtība ir noteikta 24500 euro, norādot, ja tas nebūtu apgrūtināts ar

personālservitūtu tā tirgus vērtība būtu 49000 euro.

Tādējādi ar nekustamā īpašuma apgrūtinājumu par labu atbildētājam /pers. C/ būtiski samazinās nekustamā īpašuma tirgus vērtība un prasītāja

uzskata, ka dāvinājums starp atbildētājiem tika noslēgts vienīgi ar mērķi samazināt nekustamā īpašuma vērtību, lai atbildētājai /pers. B/ būtu jāizmaksā

mazāka daļa prasītājai.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1., 1039., 1068., 1069., 1237.pantu.

Tiesā saņemti atbildētāju paskaidrojumi, kuros norādīts, ka atbildētāji prasību neatzīst. Prasītājas izteiktais apgalvojums, ka personālservitūts ir

nostiprināts zemesgrāmatā ar mērķi samazināt nekustamā īpašuma vērtību ir nepamatots un nepatiess.

Šāda apgrūtinājuma mērķis bija aizsargāt dāvinātāja likumiskās intereses, t.i., nezaudēt garantiju uz tiesībām dzīvot īpašumā arī pēc īpašuma tiesību

pārejas laulātajai. Turklāt šī apgrūtinājuma reģistrēšanas brīdī, starp pusēm nebija strīda par kopīpašuma izbeigšanu. Turklāt apgrūtinājums attiecas uz

atbildētājai /pers. B/ piederošo daļu no nekustamā īpašuma, nevis uz visu nekustamo īpašumu.

Atbildētāji uzskata, lai nekustamā īpašuma vērtējumu varētu ņemt vērā, prasītājai bija jātaisa vērtējums uz sev piederošo ½ domājamo daļu, un,

nepieciešamības gadījumā atsevišķi norādot prasītājas provizorisko nekustamā īpašuma ½ domājamās daļas vērtību ar un bez uz otra dzīvokļa īpašnieka

½ domājamās daļas gulstošo apgrūtinājumu.

Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2021.gada 24.marta lēmumu nolemts lietu izskatīt rakstveida procesā saskaņā ar Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likuma 10.pantu.

Pusēm par lietas izskatīšanu rakstveida procesā ir paziņots 2021.gada 24.martā.

Motīvu daļa

Tiesa, pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, uzskata, ka prasība ir noraidāma kā nepamatota šādu apstākļu dēļ,

Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa nosaka, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Savukārt Civilprocesa likuma 96.panta piektā daļa

nosaka, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

No Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodalījuma Nr.30155-2 redzams, ka prasītājai un atbildētājai /pers. B/ katrai pieder ½ domājamā daļa no

nekustamā īpašuma /adrese A/, kadastra Nr./numurs A/.

Tā pat no Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodalījuma Nr.30155-2 redzams, ka atbildētāja /pers. B/ īpašuma tiesības ir ieguvusi uz 2020.gada

14.februāra dāvinājuma līguma pamata un par labu atbildētājam /pers. C/ ir nostiprināts personālservitūts – dzīvokļa tiesība uz dzīvokļa daļu līdz mūža

galam.

Saskaņā ar Civillikuma 1068.pantu rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu, kā visumā, tā arī noteiktās atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu

kopīpašnieku piekrišanu; bet ja kāds no viņiem rīkojas atsevišķi, tad šī rīcība nevien nav spēkā, bet arī uzliek pēdējam pienākumu atlīdzināt pārējiem

zaudējumus, kas viņiem ar to nodarīti. Neviens atsevišķs kopīpašnieks nevar bez visu pārējo piekrišanas ne apgrūtināt kopīpašuma priekšmetu ar lietu

tiesībām, ne atsavināt to visā tā sastāvā vai pa daļām, ne arī kautkādi to pārgrozīt. Tādēļ katram kopīpašniekam ir tiesība protestēt pret tādu viena vai

visu pārējo kopīpašnieku rīcību, un šo tiesību viņam nevar atņemt ar balsu vairākumu. Savukārt Civillikuma 1072.pants noteic, ka katra kopīpašnieka

domājamā daļa kopējā lietā pieder vienīgi viņam. Tādēļ viņš drīkst ar to visādi rīkoties, atbilstoši tās būtībai, ja vien šī rīcība līdz ar to neattiecas uz pārējo

kopīpašnieku daļām. Uz šā pamata katram kopīpašniekam ir tiesība viņam piederošo kopējās lietas daļu arī atsavināt vai ieķīlāt.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka atbilstoši Civillikuma 1072.pantam kopīpašnieks ir tiesīgs patstāvīgi (t.i., bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas)

rīkoties ar viņam piederošo domājamo daļu (piem., to atsavināt vai ieķīlāt). Tas nozīmē, ka domājamā daļa ir patstāvīgs privāttiesiskās apgrozības

priekšmets (Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2002, 267.lpp.).

Minēto materiālo tiesību normu izpratnē katram nekustamā īpašuma kopīpašniekam piederošā kopējās lietas daļa ir patstāvīgs privāttiesiskās

apgrozības priekšmets.

Tādējādi atbildētājai /pers. B/ piederošā ½ domājamā daļa no nekustamā īpašuma ir viņas patstāvīgs privāttiesiskās apgrozības priekšmets un viņa

ar to var rīkoties patstāvīgi bez prasītājas kā kopīpašnieces piekrišanas, tai skaitā nodibināt personālservitūtu uz sev piederošo domājamo daļu no

nekustamā īpašuma.

Prasītāja uzskata, ka nodibinātais servitūts ir atceļams, jo tas tika nodibināts ar mērķi samazināt nekustamā īpašuma vērtību, lai atbildētājai /pers. B/

kopīpašuma dalīšanas rezultātā ir jāizmaksā mazāka nauda prasītājai.

Doktrīnā un tiesu praksē atzīts, ka Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā ietverts svarīgs princips, kas neļauj pieteikt un uzturēt tiesā prasījumus

vai iebildumus bez pienācīgas argumentācijas un bez pierādījumiem. Prasītājam nepietiek izvirzīt prasījumu, bet tas arī jāpamato. Tāpat arī atbildētājam ir

jāpierāda savu iebildumu pamatotība (Civilprocesa likuma komentāri I.daļa (1.-28.nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru

kolektīvs Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 328.lp., Latvijas Republikas Augstākās tiesas

2016.gada 30.decembra spriedumu lietā SKC-328).

Tiesa konstatē, ka prasītāja savu apgalvojumu, ka personālservitūts tika nodibināts ar mērķi samazināt nekustamā īpašuma vērtību, lai atbildētājai

/pers. B/ kopīpašuma dalīšanas rezultātā ir jāizmaksā mazāka nauda prasītājai, nav pierādījusi ar pierādījumiem.

No lietas materiāliem pievienotās laulības apliecības redzams, ka atbildētāji 2019.gada 30.janvārī ir noslēguši laulību.

Atbildētāji norāda, ka personālservitūta mērķis bija aizsargāt dāvinātāja, atbildētāja /pers. C/, likumiskās intereses, t.i., nezaudēt garantiju uz

tiesībām dzīvot īpašumā arī pēc īpašuma tiesību pārejas laulātajai.

No lietas materiāliem redzams, ka personālservitūta tiesība atbildētājam /pers. C/ ir piešķirta ar 2020.gada 14.februāra dāvinājuma līgumu,

zemesgrāmatā tā ir reģistrēta 2020.gada 3.martā. Savukārt prasītāja paziņojumu par kopīpašuma izbeigšanu ir nosūtījusi atbildētājai /pers. B/ tikai

2020.gada 28.jūlijā.

Tiesai nav pamata uzskatīt, ka puses pirms 2020.gada 28.jūlija būtu runājušas par kopīpašuma izbeigšanu, jo lietā šādi pierādījumi nav iesniegti.

Tādējādi tiesa atzīst, ka no lietā iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka dāvinājuma līgums un ar to nodibinātais personālservitūts ir noslēgts sešus mēnešus

pirms puses ir uzsākušas pārrunas par kopīpašuma izbeigšanu, līdz ar to tiesai nav pamata uzskatīt, ka personālservitūts ir nodibināts ar mērķi samazināt

nekustamā īpašuma tirgus vērtību.

Tā pat tiesa pievienojas atbildētāju norādītajam, ka reģistrējot vienam laulātajam personālservitūtu–nekustamā īpašuma lietošanas tiesības, tiek

pasargāts šis laulātais no iespējamām sekām, kas varētu rasties pušu nesaskaņu gadījumā.

Ievērojot iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka prasītāja nav pierādījusi savu apgalvojumu, ka personālservitūts ir nodibināts ar mērķi samazināt

nekustamā īpašuma vērtību, un tas neizriet arī kopsakarā ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem.

Saskaņā ar Civillikuma 1237.pantu kā personālie, tā reālie servitūti izbeidzas: 1) ar atteikšanos no tiem; 2) ar tiesības un pienākuma sakritumu vienā

personā; 3) ar kalpojošās vai valdošās lietas bojā eju; 4) ar atceļoša nosacījuma iestāšanos vai termiņa notecējumu; 5) ar izpirkumu; 6) ar noilgumu.

Tiesa konstatē, ka izskatāmajā strīdā nav konstatējams neviens no Civillikuma 1237.pantā uzskaitītajiem servitūta tiesības izbeigšanas pamatiem.

Servitūtu, kas nodibināts likumā paredzētajā kārtībā un nostiprināts zemesgrāmatā, tiesa var atcelt, ja grozījušies apstākļi un zudusi nepieciešamība

izlietot servitūta nodibinājumā paredzēto lietojuma tiesību, kura dēļ tas bija nodibināts (Augstākās tiesas Senāta 2008.gada 13.augusta spriedums

lietā Nr.SKC-264/2008).

Tādējādi servitūtus, kas nodibināti likumā paredzētajā kārtībā, var atcelt tikai tādā gadījumā, ja ir grozījušies apstākļi un zudusi nepieciešamība

izlietot servitūta nodibinājumā paredzēto lietojuma tiesību, kura dēļ tas bija nodibināts.

Tiesa nekonstatē, ka izskatāmajā strīdā būtu grozījušies apstākļi vai zudusi nepieciešamība par labu atbildētājam /pers. C/ nodibinātājam

personālservitūtam, līdz ar to nav pamata atcelt par labu atbildētājam /pers. C/ nodibināto personālservitūtu.

Ievērojot iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka prasītāja nav pierādījusi savu prasījumu pamatotību atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai,

turklāt personālservitūts ir nodibināts uz atbildētājai piederošo nekustamā īpašuma domājamo daļu, līdz ar to prasība ir noraidāma kā nepamatota.

Attiecībā par pārējiem argumentiem, tiesa norāda, ka tie neietekmē lietu pēc būtības, līdz ar to tie nav vērtējami, atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību

tiesas atziņām, kas noteic, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu,

bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (ECT 1994.gada 19.aprīļa sprieduma „Van de Hurk v. The Netherlands”

61.punktu).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 41., 97., 193.pantu, tiesa

n o s p r i e d a:

/pers. A/ prasību pret /pers. B/ un /pers. C/ par personālservitūta atcelšanu noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 (divdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas

pilsētas Pārdaugavas tiesā.

Spriedums sastādīts 2021.gada 29.aprīlī.

Tiesnese M.Šalta