Supreme Court dismisses appeal on theft conviction, upholding lower court's finding of misappropriation.

ECLI:LV:AT:2019:1007.11310030210.5.L

Lieta Nr. 11310030210 SKK-169/2019

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2019.gada 7.oktobrī

Tiesa šādā sastāvā: senatori Pēteris Opincāns, Artūrs Freibergs, Anita Poļakova

izskatīja rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar apsūdzētā /pers. A/ kasācijas sūdzību par Zemgales apgabaltiesas 2018.gada 6.novembra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Zemgales rajona tiesas 2018.gada 21.aprīļa spriedumu

/pers. A/, personas kods /personas kods/,

atzīts par nevainīgu Krimināllikuma 179.panta trešajā daļā (likuma redakcijā līdz 2013.gada 31.martam) paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un

attaisnots.

[2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu /pers. A/ atzīts par nevainīgu un attaisnots apsūdzībā pēc Krimināllikuma 179.panta trešās daļas (likuma

redakcijā līdz 2013.gada 31.martam) par svešas mantas prettiesisku iegūšanu, ko izdarījusi persona, kurai šī manta uzticēta un kuras pārziņā manta ir

atradusies, tas ir, piesavināšanos lielā apmērā.

[3] Zemgales apgabaltiesa ar 2018.gada 6.novembra spriedumu pilnībā atcēlusi Zemgales rajona tiesas 2018.gada 21.aprīļa spriedumu.

/pers. A/ atzīts par vainīgu Krimināllikuma 179.panta trešajā daļā (likuma redakcijā līdz 2013.gada 31.martam) paredzētajā noziedzīgajā

nodarījumā un, piemērojot Krimināllikuma 49.1panta pirmās daļas 3.punktu, sodīts ar piespiedu darbu uz 200 stundām.

[4] Apsūdzētais /pers. A/ par Zemgales apgabaltiesas 2018.gada 6.novembra spriedumu iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt apelācijas

instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[4.1] Apelācijas instances tiesa nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 179.pantu. Tiesa spriedumā norādījusi darbības, kas liecina par

Krimināllikuma 179.panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu – ilgstoši darbojies pretēji līguma noteikumiem, pārtraucis līzinga maksājumus,

paturējis īpašumu savā pārziņā, turpinājis rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem. Tiesas spriedumā nav ietverts juridisks vērtējums, kāpēc šāda rīcība

liecinātu par piesavināšanos nevis civiltiesisku strīdu, kas risināms ar speciāli tam paredzētu nosacījumu Civillikuma 1044.pantā – īpašuma prasību

īpašnieks var celt pret katru, kas prettiesīgi aiztur viņa lietu, tās mērķis ir atzīt īpašuma tiesību un sakarā ar to piešķirt valdījumu.

[4.2] Tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 449.panta pirmo daļu, 512.panta otro daļu un 561.panta pirmo daļu.

2018.gada 5.novembra tiesas sēdē tiesa nepārbaudīja nevienu no pirmās instances tiesas sēdes protokoliem, netika pārbaudīti protokolos norādītie

rakstveida pierādījumi un dokumenti. Tiesa taisījusi spriedumu, atsaucoties uz nepārbaudītiem pierādījumiem.

[4.3] Tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 23. pantu, 455.panta trešo daļu, 562.panta pirmo daļu un 564.panta ceturto daļu.

Apelācijas instances tiesa konstatēja, ka līzinga objekta piesavināšanās notikusi 2009.gada 16.augustā. Tiesa atzinusi, ka /pers. A/, jau iepriekš

būdams pārtraucis līzinga maksājumus, nav izpildījis līzinga devēja rakstveidā pieprasīto un līgumā paredzēto noteikumu atdot viņa pārziņā esošo

automašīnu. Tiesas uzmanība tikusi koncentrēta uz līgumiskā pienākuma neizpildi. Tiesa nav izvērtējusi, vai un kāpēc līguma noteikumu nepildīšana rada

krimināltiesiskas sekas. Tiesa pēc savas iniciatīvas papildinājusi un precizējusi apsūdzību ar ļoti svarīgu apstākli – par objektīvās puses pazīmes iestāšanos

2009.gada 16.augustā. Tiesa nav vērtējusi, vai tas pasliktina apsūdzētā stāvokli un pārkāpj tiesības uz aizstāvību (acīmredzot domāts, vai tas nepasliktina

apsūdzētā stāvokli un nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz aizstāvību). Tiesa pārkāpusi apelācijas protesta robežas par objektīvās puses pazīmes iestāšanos

2009.gada 18.jūnijā. Spriedumā nav dots atzinums par apelācijas protesta un apelācijas sūdzības pamatotību. Tiesa, atceļot attaisnojošo spriedumu, nav

norādījusi, kāpēc tā noraidījusi pierādījumus, kas pārbaudīti pirmās instances tiesas spriedumā un izvērtēti attaisnojošā spriedumā. Tādējādi tiesa nav nav

ievērojusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturto daļu.

Līzinga kompānijas vēršanās policijā 2010.gada maijā kriminālprocesa uzsākšanai bija reakcija uz kasācijas sūdzības iesniedzēja 2010.gada

februārī celto prasību tiesā strīda izšķiršanai. Uzņemto saistību izpilde bija uzsākta, daļēji izpildīta, bet pārtraukta ekonomisko grūtību dēļ, nevis apzināti,

lai prettiesiski iegūtu, nobēdzinātu vai realizētu trešajām personām turējumā nodoto līzinga objektu.

[5] Cietušais SIA „Citadele līzings un faktorings” par apsūdzētā /pers. A/ kasācijas sūdzību iesniedzis iebildumus. Iebildumos lūgts apelācijas

instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu, bet apsūdzētā /pers. A/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Iebildumos norādīts, ka tiesa ir veikusi pierādījumu vērtēšanu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 9.nodaļā noteiktajiem standartiem. Sūdzībā

nepamatoti norādīts, ka tiesa nav veikusi rakstveida pierādījumu un dokumentu pārbaudi, jo saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 561.panta trešo daļu

pirmās instances tiesas protokolu un protokolā norādītos rakstveida pierādījumus un dokumentus pārbauda tiesas sēdē tikai tad, kad, ja persona, kura

īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis, kā arī kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks, kura mantai uzlikts arests, pieteicis šādu

lūgumu. Šāds lūgums tiesai netika pieteikts, tādēļ atsauce uz Kriminālprocesa likuma 449.panta pirmās daļas un 512.panta otrās daļas pārkāpumu nav

pamatota. Konstatējot, ka līzinga objekta piesavināšanās notikusi no 2009.gada 16.augusta, tiesa nav pasliktinājusi apsūdzētā stāvokli, nav pārkāpusi

tiesības aizstāvību. Tiesa ir ievērojusi Kriminālprocesa likuma 23. panta, 455.panta trešās daļas, 562.panta pirmās daļas, 564.panta ceturtās daļas

prasības.

Motīvu daļa

[6] Kasācijas instances tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums atstājams negrozīts, bet apsūdzētā /pers. A/ kasācijas sūdzība

noraidāma.

[6.1] Senāta ieskatā, apelācijas instances tiesa, iztiesājot lietu, nav pieļāvusi Krimināllikuma pārkāpumus un tādus Kriminālprocesa likuma

pārkāpumus, kas varētu būt par pamatu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanai vai grozīšanai.

Par nepamatotu atzīstama apsūdzētā norāde kasācijas sūdzībā, ka spriedumā nav dots juridisks vērtējums, kāpēc apsūdzētā rīcība vērtējama kā

piesavināšanās, bet nav atzīstama par civiltiesisku strīdu.

Augstākā tiesa jau iepriekš ir izteikusi atziņu, ka cilvēka rīcība ( darbība, bezdarbība) var izraisīt morālu atbildību un juridisku atbildību. Juridiskā

atbildība ietver civiltiesisku atbildību, disciplināratbildību, administratīvo atbildību un kriminālatbildību. Kriminālatbildība ir smagākais juridiskās atbildības

veids. Līdz ar to nodarījumam jāsasniedz noteikta kaitīguma pakāpe, lai iestātos kriminālatbildība. Kaitīguma pakāpi izvērtē tiesa, iztiesājot lietu pēc

būtības. Civiltiesisks darījums var izraisīt civiltiesisko atbildību, bet civiltiesiskam deliktam, sasniedzot noteiktu kaitīguma pakāpi, var iestāties arī

kriminālatbildība (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 28. oktobra lēmums lietā Nr. SKK-0611-14 (11260090608)).

Tiesa spriedumā atzinusi, ka apsūdzētais ar mērķi paturēt līzinga objektu – automašīnu „BMW 530xd” 27264,71 euro vērtībā, pārstāja pildīt

saskaņā ar noslēgto līzinga līgumu paredzētos maksājumus, vienlaikus ignorēja līgumā paredzēto noteikumu atdot līzinga objektu īpašniekam, apzināti,

mantkārīgā nolūkā, aktīvi pretdarbojās līzinga objekta pārņemšanai, līzinga objektu neatdeva, bet to paturēja. No 2009.gada 16.augusta /pers. A/ ieguva

automašīnu „ BMW” 530xd” prettiesiskā valdījumā un piesavinājās, tādējādi atstumjot automašīnas īpašnieku. Piesavināšanās kā noziedzīgs nodarījums ir

pabeigts ar prettiesiskā valdījuma rašanās brīdi, kad ar piesavināto mantu var rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Kasācijas instances tiesai nav pamata apšaubīt apelācijas instances tiesas atzinumu.

[6.2] Apsūdzētais kasācijas sūdzībā nepamatoti norādījis, ka tiesa taisījusi spriedumu, atsaucoties uz nepārbaudītiem pierādījumiem.

Kriminālprocesa likuma 561.panta pirmā daļa noteic, ka lieta apelācijas instances tiesā iztiesājama kārtībā, kāda noteikta krimināllietu iztiesāšanai

pirmās instances tiesā, izņemot šajā nodaļā noteikto. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 561.panta trešajai daļai pirmās instances tiesas sēdes protokolu

un protokolā norādītos rakstveida pierādījumus un dokumentus pārbauda tiesas sēdē tikai tad, ja persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais

vai viņa pārstāvis, kā arī kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks, kura mantai uzlikts arests, pieteicis šādu lūgumu.

No apelācijas instances tiesas sēdes protokola izriet, ka apsūdzētais /pers. A/, viņa aizstāvis, prokurors, cietušās pārstāvis tiesas sēdē nebija

izteikuši lūgumu nolasīt rakstveida pierādījumus un dokumentus. Senātam nav pamata uzskatīt, ka tiesa izskatāmajā lietā nav iepazinusies ar rakstveida

pierādījumiem un dokumentiem.

[6.3] Kasācijas sūdzībā nepamatoti norādīts, ka tiesa ir papildinājusi un precizējusi vienu no noziedzīgā nodarījuma sastāva elementiem – noziedzīgā

nodarījuma objektīvo pusi. „Noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse ir noziedzīgā nodarījuma ārējā izpausme. Tā ir personas kaitīga uzvedība, kas rada

kaitējumu ar Krimināllikumu aizsargātām interesēm ( objektam) vai rada tām šāda kaitējuma briesmas. Tātad noziedzīga nodarījuma objektīvo pusi veido

prettiesiska darbība vai bezdarbība, kas rada vai varējusi radīt kaitējumu ar Krimināllikumu aizsargātām interesēm” (Krastiņš U. Noziedzīga

nodarījuma sastāvs un nodarījuma kvalifikācija. Teorētiskie aspekti. Rīga: Tiesu namu aģentūra,2014, 31.lpp.).

Tiesa ir konstatējusi, kad noziedzīgais nodarījums ir pabeigts, ar prettiesiskām darbībām radot kaitējumu cietušajam, bet nav grozījusi vai

papildinājusi apsūdzību. Tiesas izdarītie secinājumi par noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi nav pasliktinājuši apsūdzētā stāvokli vai pārkāpuši apsūdzētā

tiesības uz aizstāvību.

[7] Kasācijas instances tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir tiesisks un pamatots, tas atbilst Kriminālprocesa likuma 511., 512.,

527. un 564.pantā noteiktajām prasībām. Noziedzīgā nodarījuma juridiskā kvalifikācija pēc Krimināllikuma 179.panta trešās daļas ir pareiza, tā atbilst

tiesas konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem. Tiesa ir konstatējusi visas nepieciešamās un obligātās šī noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Ievērojot minēto, apelācijas instances tiesas spriedums atstājams bez grozījumiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585. un 587.pantu, tiesa

nolēma:

atstāt negrozītu Zemgales apgabaltiesas 2018.gada 6.novembra spriedumu, bet apsūdzētā /pers. A/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Lēmums nav pārsūdzams.

P.Opincāns A.Freibergs A.Poļakova