Court dismisses appeal against tax fine for AML law violations, upholding administrative agency's discretion.

ECLI:LV:AT:2023:1228.A420262919.11.S

Lieta Nr. A420262919, SKA-150/2023

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2023.gada 28.decembrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Dzintra Amerika, senatores Veronika Krūmiņa un Diāna Makarova

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Grāmatvedības birojs „Fakti”” pieteikumu par Valsts

ieņēmumu dienesta 2019.gada 5.augusta lēmuma Nr. 30.1-22.11/3546 atcelšanu, sakarā ar SIA „Grāmatvedības birojs „Fakti”” kasācijas sūdzību par

Administratīvās apgabaltiesas 2021.gada 4.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienests veica Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Legalizācijas

novēršanas likums; likuma nosaukums un redakcija, kas bija spēkā līdz 2019.gada 28.jūnijam) prasību izpildes pārbaudi grāmatvedības ārpakalpojumu

un nodokļu konsultāciju pakalpojumu sniedzējai pieteicējai SIA „Grāmatvedības birojs „Fakti””.

Pārbaudes rezultātā konstatēti Legalizācijas novēršanas likuma pārkāpumi – savas saimnieciskās darbības risku nedokumentēšana, klientu izpētes

gaitā iegūto dokumentu iznīcināšanas kārtības neiekļaušana iekšējās kontroles sistēmā, kā arī dienesta pieprasīto grāmatvedības dokumentu par trīs

pieteicējas klientiem nesniegšana. Ņemot vērā minēto, ar Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada 5.augusta lēmumu Nr. 30.1-22.11/3546 pieteicējai

piemērota soda nauda 1000 euro.

Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par minētā lēmuma atcelšanu.

[2] Administratīvā apgabaltiesa ar 2021.gada 4.februāra spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums, pievienojoties arī pirmās instances tiesas

sprieduma motivācijai, pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējas paskaidrojumi un pierādījumi sniedz pilnīgu priekšstatu par lietas apstākļiem, tāpēc nav saskatāms iemesls lietu izskatīt mutvārdu

procesā. Pieteicējai jau pirmās instances tiesā tika nodrošināta iespēja sniegt paskaidrojumus mutvārdos, kā arī iesniegt pierādījumus. Arī pieteicējas

arguments, ka mutvārdu process nepieciešams, lai pamatotu apelācijas sūdzību, nav iemesls lietu izskatīt mutvārdu procesā, jo pieteicējai bija dota

iespēja sniegt gan paskaidrojumus, gan bija pienākums pamatojumu norādīt pašā apelācijas sūdzībā.

[2.2] Pieteicējas rīcībā konstatēts Legalizācijas novēršanas likuma 6.panta pirmās daļas, 7.panta pirmās daļas 7.punkta, 37. un 37.2panta

pārkāpums.

Lietā ir strīds par to, vai pieteicēja ir izveidojusi korektu iekšējās kontroles sistēmu, vai pieteicējai bija pienākums sniegt Valsts ieņēmumu

dienestam tā pieprasīto informāciju, kā arī par pieteicējai piemērotās soda naudas apmēru.

[2.3] Legalizācijas novēršanas likuma 6.panta pirmā daļa paredz, ka likuma subjekts atbilstoši savam darbības veidam veic un dokumentē

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai un

klientiem piemītošos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus, un, pamatojoties uz šo novērtējumu, izveido noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmu. Tādējādi no minētās normas izriet pieteicējas pienākums izvērtēt ne

tikai savu klientu riskus, bet arī savas darbības riskus.

No lietai pievienotajiem pierādījumiem nav iespējams secināt, kādā veidā pieteicēja ir novērtējusi savas darbības riskus. Pretēji pieteicējas

norādītajam tās izstrādātajā „Klienta identificēšanas kārtībā” kopā ar pielikumu „Klienta identificēšanas veidlapa” (A daļa „Klienta identifikācija” un B

daļa „Klienta darījumu izpēte”) ir klienta identificēšanas kārtība, bet tajā nav pašas pieteicējas saimnieciskās darbības risku novērtējuma.

Tādējādi dienesta lēmumā pamatoti secināts, ka pieteicēja nav dokumentējusi savas saimnieciskās darbības risku novērtējumu, tādējādi pārkāpjot

Legalizācijas novēršanas likuma 6.panta pirmās daļas prasības.

[2.4] Legalizācijas novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 7.punkts noteic, ka, izveidojot iekšējās kontroles sistēmu, likuma subjekts paredz

kārtību, kādā tiek uzglabāta un iznīcināta klienta izpētes gaitā, kā arī klienta veikto darījumu uzraudzības gaitā iegūtā informācija un dokumenti.

Šīs prasības ir skatāmas kopsakarā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma prasībām, tostarp šā likuma 2.panta 4.punktu, no kura izriet, ka

personas datu saturošu dokumentu iznīcināšana ir uzskatāma par datu apstrādi. Ne Legalizācijas novēršanas likums, ne Fizisko personu datu aizsardzības

likums nenosaka konkrētu kārtību, kādā dzēšami vai iznīcināmi uzglabātie dati, vienlaikus likuma subjektam ir pienākums nodrošināt datu iznīcināšanu un

to, lai dati nenonāktu pie trešajām personām. Attiecīgi likuma subjektam ir pienākums noteikt kārtību, kādā veidā tiek iznīcināti papīra formā uzglabātie

dokumenti un elektroniski uzglabājamie dokumenti, tostarp nosakot, vai likuma subjekts pats iznīcina dokumentus vai piesaista ārpakalpojuma sniedzēju.

Pieteicējas izstrādātās procedūras „Kārtība, kādā tiek uzglabāti klienta identifikācijas un izpētes gaitā, kā arī klienta veikto darījumu uzraudzības

gaitā iegūtie dati un dokumenti” 9.punkts paredz, ka „pēc šo noteikumu 3.punktā noteiktā dokumentu un informācijas glabāšanas termiņa beigām

Uzņēmums iznīcina tā rīcībā esošos dokumentus un informāciju par personu”. Tomēr tajā nav paredzēts, tieši kādā veidā pieteicēja iznīcina attiecīgos

dokumentus un informāciju. Tādējādi dienests pamatoti atzinis, ka pieteicēja nav izpildījusi minēto pienākumu.

[2.5] Pieteicēja uzskata, ka dienests nepamatoti ir pieprasījis pieteicējai iesniegt grāmatvedības dokumentus (galveno grāmatu vai žurnālu-

virsgrāmatu un norēķinu kontu izrakstus, grāmatvedības reģistrus – debitoru un kreditoru apgrozījumus, ka arī klientu izpētes un uzraudzības procesa

ietvaros iegūto informāciju) par trīs pieteicējas klientiem.

Legalizācijas novēršanas likuma 11. 1pants nosaka likuma subjekta veicamos klientu izpētes pasākumus (pirmā daļa), klientu risku ietekmējošos

rādītājus (otrā daļa), risku paaugstinošus faktorus (trešā daļa) un risku pazeminošus faktorus (ceturtā daļa), kā arī likuma subjekta iegūstamo un

dokumentējamo informāciju, uzsākot darījuma attiecības (sestā daļa). No šīm normām secināms, ka klienta izpētes pasākumi ir uz risku novērtējumu

balstīts darbību kopums un klientu izpētes apjoms ir atkarīgs no klientu riska novērtējuma.

No pieteicējas sastādītajām trīs klientu identifikācijas veidlapām secināms, ka izpētes apjoms balstīts uz to, ka klientu riska novērtējums ir zems.

Taču atbilstoši Legalizācijas novēršanas likuma 11.1panta piektajai daļai likuma subjektam jāspēj pierādīt, ka klienta izpētes apjoms atbilst pastāvošajiem

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas riskiem. Tādējādi Valsts ieņēmumu dienestam kā kontrolējošai iestādei

atbilstoši Legalizācijas novēršanas likuma 47.panta pirmās daļas 2.punktam ir tiesības un pienākums pārbaudīt, vai likuma subjekts riska novērtējumu

izdarījis pareizi.

Dienesta rīcība, pieprasot no pieteicējas grāmatvedības dokumentus par noteiktu laika periodu, ir pašsaprotama un izriet gan no tā, ka pieteicēja ir

grāmatvedības un nodokļu konsultāciju ārpakalpojuma sniedzēja konkrētiem klientiem un tās rīcībā jābūt minētajiem dokumentiem, gan no Legalizācijas

novēršanas likuma 47.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktā dienesta pienākuma.

Turklāt pieteicējas pienākums uzglabāt visu klienta izpētes gaitā iegūto informāciju, tostarp informāciju par klienta iekšzemes un starptautiskajiem

darījumiem un informāciju par visiem klienta maksājumiem, skaidri un nepārprotami izriet no Legalizācijas novēršanas likuma 37.panta otrās daļas.

Tādējādi nav pamatota pieteicējas rīcība visus dokumentus pēc līguma ar klientu izbeigšanās atdot klientam.

Fakts, ka pieteicējas grāmatvedis ar klienta dokumentiem strādā „mākonī” vai citādi elektroniskā veidā, neatbrīvo pieteicēju no iepriekš minēto

pienākumu izpildes. Kaut arī Legalizācijas novēršanas likuma 37.panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka likuma subjektam ir tiesības elektroniski apstrādāt

klientu identifikācijas un izpētes rezultātā iegūtos datus par klientiem, to pārstāvjiem un patiesajiem labuma guvējiem, tas neatbrīvo pieteicēju no

pienākuma šos datus glabāt un nepieciešamības gadījumā iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam kā uzraugošajai un kontroles institūcijai, lai pierādītu, ka

novērtējums par kādu no klientiem ir veikts pareizi un pietiekamā apjomā.

Ņemot vērā, ka pieteicēja par konkrētajiem trīs klientiem dienestam neiesniedza nekādas pieprasītās ziņas, dienestam pat nebija iespējams

pārliecināties, vai pieteicēja pienācīgi veikusi savu klientu izpēti un vai spēj pierādīt, ka klienta izpētes apjoms un riska novērtējums atbilst pastāvošajiem

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas riskiem. Tādējādi dienesta secinājums šajā daļā ir pamatots.

[2.6] Pieteicējai piemērotā soda nauda ir pamatota un samērīga. Dienests pamatoti atzinis, ka tas, ka pieteicēja nesniedz dienestam pieprasītos

dokumentus un informāciju, liedz dienestam uzraudzīt un kontrolēt, vai pieteicēja pienācīgi izpilda savus pienākumus, kas noteikti Legalizācijas novēršanas

likuma subjektiem. Minētais atzīstams par būtisku pārkāpumu, kas primāri bija par pamatu konkrētās soda naudas noteikšanai. Pieteicējai piemērotais

soda naudas apmērs 1000 euro jau par šo pieļauto būtisko pārkāpumu ir atzīstams par atbilstošu un samērīgu, turklāt tika konstatēti divi citi mazāk

nozīmīgi pārkāpumi.

Pārkāpuma būtiskuma kvalifikācija un piemērotais sankcijas veids atbilst arī Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada 25.janvārī ar rīkojumu Nr. 31

apstiprinātajām vadlīnijām „Ieteikumi (vadlīnijas) sankciju par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma

pārkāpumiem noteikšanai Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajiem likuma subjektiem” (turpmāk – vadlīnijas Nr. 31). Dienesta piemērotā soda

nauda ir niecīga iepretim Legalizācijas novēršanas likumā maksimāli pieļaujamajai soda naudai (1 000 000 euro) un ir piektā daļa no vadlīnijās Nr. 31

par attiecīgo pieteicējas pieļauto būtisko pārkāpumu paredzētā maksimālā soda naudas apmēra 5000 euro.

Soda nauda tikusi noteikta, ņemot vērā arī pieteicējas 2018.gada neto apgrozījumu (98 688,00 euro). No pieteikuma neizriet apstākļi, kas

liecinātu, ka soda naudas piemērošana radītu pieteicējai maksātnespējas draudus. Ja Legalizācijas novēršanas likuma subjektam soda naudas

piemērošana neradītu nekādu finansiālu slogu, būtu apšaubāms, vai tā sasniedz sodīšanas un prevencijas mērķi.

[3] Pieteicēja par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Apgabaltiesa nepamatoti pieņēmusi izskatīšanai apelācijas sūdzību ar trūkumiem (apelācijas sūdzībā nebija norādīts pamatojums, kā izpaužas

pārsūdzētā tiesas sprieduma nepareizība), nedodot iespēju pieteicējai šos trūkumus novērst. Apgabaltiesa, atstājot pieteicējas apelācijas sūdzību bez

virzības, nepamatoti noteikusi termiņu tikai valsts nodevas iemaksai. Administratīvā procesa likums neparedz apelācijas sūdzības precizējumu iesniegšanu,

kā arī nepieļauj apelācijas sūdzības iesniegšanu pēc likumā noteiktā termiņa. Tādējādi apgabaltiesai bija pienākums, atstājot apelācijas sūdzību bez

virzības, noteikt termiņu visu konstatēto trūkumu novēršanai, tostarp dodot iespēju iesniegt apelācijas sūdzības pamatojumu.

[3.2] Apgabaltiesai, apzinoties minētos apelācijas sūdzības trūkumus, bija pienākums nozīmēt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Apgabaltiesa

nepamatoti norādījusi, ka lietas materiāli ir pietiekami lietas izskatīšanai.

[3.3] Apgabaltiesa nepamatoti norādījusi, ka Valsts ieņēmumu dienesta rīcība, pieprasot pieteicējai tās klientu galveno grāmatu vai žurnālu-

virsgrāmatu, norēķinu kontu izraktus un grāmatvedības reģistrus, ir pašsaprotama. Attiecīgie dokumenti neatrodas, un arī saskaņā ar likumu tiem nav

jāatrodas pieteicējas rīcībā, jo tas nav nepieciešams grāmatvedības kārtošanai (darījumu kontēšanai). Pieteicēja klientiem sniedz savu redzējumu par

grāmatojumiem, sniedzot konsultācijas, savukārt paši grāmatojumi atrodas pie klientiem. Tādējādi pieteicējai nepamatoti tika pieprasīts iesniegt dienestam

attiecīgos dokumentus.

[3.4] Nav saprotams dienesta un tiesas secinājums, ka pieteicēja nav paredzējusi kārtību, tieši kādā veidā ir iznīcināmi pieteicējas rīcībā esošie

dokumenti un informācija. Nav iespējams paredzēt kārtību katram iespējamam gadījumam, piemēram, ja dokuments ir noformēts uz granīta vai

plastmasas loksnes vai uz papīra loksnes ar blīvumu 350 g/m2.

Likumdevējs nav vēlējies norādīt, ka ar dokumentu iznīcināšanas kārtību ir saprotams arī iznīcināšanas veids, jo tas neatbilst likuma plānam un

privātautonomijai. Turklāt šie dokumenti ir privātpersonas īpašums, līdz ar to rīcība ar tiem ir personas absolūtā kontrolē arī saskaņā ar Latvijas

Republikas Satversmes 89., 90. un 105.pantu.

Nepamatota ir arī tiesas atsaukšanās uz fizisko personu datu aizsardzību, jo šāds pamatojums neizriet no dienesta lēmuma. Tiesai nav tiesību

piemeklēt citus pamatus nelabvēlīga administratīvā akta pamatojumam. Atbilstoši likuma plānam grāmatvedības pakalpojumu sniedzējam jānosaka

dokumentu iznīcināšanas kārtība ar mērķi, lai šie dokumenti netiktu iznīcināti par ātru, nevis lai tie nenonāktu citu personu rīcībā.

[3.5] Tiesa nepamatoti uzskatījusi, ka ārpakalpojuma grāmatvežiem pastāv arī savas darbības riski, kas būtu jādokumentē, jo visi iespējamie riski ir

saistīti tikai ar klientu radītajiem riskiem.

[3.6] Piemērotā soda nauda 1000 euro ir nesamērīga, jo tā tika noteikta, ņemot vērā arī dienesta sākotnējā lēmuma secinājumu, ka pieteicējas

darbībā ir konstatējams arī Legalizācijas novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 4.punkta prasību pārkāpums, kas apstrīdēšanas procesā iestādē atzīts

par nepamatotu. Tādējādi soda nauda bija attiecīgi samazināma.

[4] Valsts ieņēmumu dienests par pieteicējas kasācijas sūdzību iesniedza paskaidrojumus, norādot, ka tiesas spriedums ir pareizs un pamatots.

Motīvu daļa

[5] Pieteicēja norādījusi, ka apgabaltiesa ir pieļāvusi procesuālos pārkāpumus, nepamatoti ierobežojot pieteicējas tiesības iesniegt pamatotu

apelācijas sūdzību, nedodot termiņu papildu argumentu un paskaidrojumu iesniegšanai, kā arī nepamatoti neizskatot lietu mutvārdu procesā, kur

pieteicējai būtu iespēja izteikt papildu argumentus. Turpmāk norādīto iemeslu dēļ Senāts šos kasācijas sūdzības argumentus atzīst par nepamatotiem.

[6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 291.pantu apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu var iesniegt viena mēneša laikā

no sprieduma sastādīšanas dienas. Savukārt 292.panta pirmā daļa nosaka apelācijas sūdzības saturu, tostarp paredzot, ka apelācijas sūdzībā jānorāda

iesniedzēja apsvērumi, kā izpaužas pārsūdzētā sprieduma nepareizība (6.punkts). Tādējādi likumā noteiktajā termiņā procesa dalībniekam ir iespēja

iesniegt apelācijas sūdzību, tajā norādot apsvērumus un argumentus, kas iesniedzēja ieskatā ir pamats sprieduma pārsūdzēšanai. Proti, apelācijas

sūdzības pamatojuma paušanai nav nepieciešams īpašs tiesas atsevišķi noteikts termiņš vai pamudinājums attiecīgo pamatojumu iesniegt, jo primāri savu

apsvērumu un argumentu paušana lietā ir paša procesa dalībnieka interesēs. Pieteicēja šajā gadījumā nav norādījusi uz apstākļiem, kas liedza tai izteikt

savus apsvērumus par sprieduma nepareizību tās iesniegtajā apelācijas sūdzībā.

Tāpat jāņem vērā, ka procesa dalībniekam ir tiesības sniegt paskaidrojumus un iesniegt pierādījumus arī tiesvedības apelācijas instances tiesā laikā,

kamēr nav pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības. No lietas materiāliem izriet, ka apgabaltiesa, atstājot pieteicējas apelācijas sūdzību bez virzības valsts

nodevas samaksai, ir vērsusi pieteicējas uzmanību, ka tās iesniegtajā apelācijas sūdzībā nav argumentu par pārsūdzētā sprieduma nepareizību. Tomēr

pieteicēja attiecīgus argumentus nav iesniegusi.

2020.gada 16.novembra rakstveida paskaidrojumos pieteicēja lūdza noteikt termiņu apelācijas sūdzības precizējumu iesniegšanai, kā arī izteikusi

lūgumu par pierādījumu izprasīšanu, liecinieku nopratināšanu un lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Ar 2020.gada 17.novembra lēmumu apgabaltiesa

noteica termiņu līdz 2020.gada 30.novembrim apelācijas sūdzības papildinājumu, papildu paskaidrojumu, lūgumu vai cita rakstura iesniegumu un

pierādījumu iesniegšanai šajā lietā. Tomēr arī šajā tiesas noteiktajā termiņā apelācijas sūdzības precizējumi netika iesniegti. Ar apgabaltiesas 2020.gada

2.decembra lēmumu, pabeidzot lietas izskatīšanu pēc būtības, pieteicējas pieteiktie lūgumi tika noraidīti. Tādējādi arī lietas izskatīšanas laikā, tostarp

tiesas noteiktajā termiņā, pieteicēja nav izmantojusi savas tiesības paust apsvērumus pārsūdzētā sprieduma nepareizībai vai citu apelācijas sūdzības

pamatojumu.

No pieteicējas kasācijas sūdzībā norādītā izriet, ka pieteicēja ir apzinājusies, ka tās iesniegtajā apelācijas sūdzībā iztrūkst pamatojums, tomēr

izvēlējusies neizmantot savas procesuālās tiesības šādu pamatojumu iesniegt, nevietā aizbildinoties ar to, ka viņai šīs tiesības ir liegtas. Turklāt pieteicēja

ne apelācijas instances tiesas procesa laikā, ne kasācijas sūdzībā nav norādījusi nevienu konkrētu apstākli vai argumentu, kuru nav varējusi paziņot tiesai,

vai pierādījumu, kuru nav varējusi iesniegt tiesai. Arī kasācijas sūdzības argumenti pēc būtības atkārto pieteicējas jau iepriekš pieteikumā paustos

argumentus.

Ņemot vērā minēto, nav konstatējams, ka pieteicējai būtu ierobežotas tiesības apelācijas instances tiesas procesa laikā paust apsvērumus un

argumentus par pārsūdzētā sprieduma nepareizību vai iesniegt pierādījumus.

[7] Nav pamatots arī pieteicējas arguments saistībā ar lietas neizskatīšanu mutvārdu procesā apelācijas instances tiesā.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa lietu izskata rakstveida procesā. Šā panta trešais

teikums noteic, ka tiesa, izvērtējot procesa dalībnieka motivētu lūgumu, var noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Atbilstoši šim regulējumam

apelācijas instances tiesai atšķirībā no pirmās instances tiesas nav saistošs lietas dalībnieka lūgums lietu izskatīt mutvārdu procesā, bet tā lietas izskatīšanu

mutvārdu procesā var noteikt, ja uzskata, ka šāda lietas izskatīšana konkrētajos apstākļos ir lietderīga un nepieciešama (Senāta 2020.gada

23.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-109/2020, ECLI:LV:AT:2020:1223.A420132016.4.S, 33.punkts).

Apgabaltiesa, izlemjot pieteicējas lūgumu, atzinusi, ka lietā esošie paskaidrojumi un pierādījumi sniedz pilnīgu priekšstatu par lietas faktiskajiem

apstākļiem, tāpēc nav konstatējams pamats lietas izskatīšanai mutvārdu procesā. Senāts nesaskata kļūdas attiecīgajā secinājumā. Arī pieteicēja kasācijas

sūdzībā nav norādījusi, konkrēti kādi paskaidrojumi vai pierādījumi nav bijuši pieejami apgabaltiesai. Pareizs ir arī apgabaltiesas secinājums, ka

pieteicējas arguments, ka mutvārdu process nepieciešams, lai pamatotu apelācijas sūdzību, nav atzīstams par pamatotu iemeslu lietu izskatīt mutvārdu

procesā. Kā tas jau norādīts iepriekš un kā to pareizi atzinusi arī apgabaltiesa, pieteicējai netika liegtas tiesības iesniegt apelācijas sūdzības pamatojumu

arī lietas izskatīšanas rakstveida procesā laikā.

[8] Pieteicēja iebilst arī pret tiesas secinājumiem saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta konstatētajiem Legalizācijas novēršanas likuma pārkāpumiem

pieteicējas rīcībā.

Pieteicēja uzskata, ka dienestam nebija pamata lūgt pieteicējai iesniegt tās klientu galvenās grāmatas vai žurnālus-virsgrāmatas, norēķinu kontu

izrakstus un grāmatvedības reģistrus, jo attiecīgie dokumenti neatrodas un tiem arī nav jāatrodas pieteicējas rīcībā.

No kasācijas sūdzības apsvērumiem šai sakarā Senāts secina, ka pieteicējas iebildums ir saistīts ar apstākli, ka pieprasītie dokumenti nav un

nevarēja būt pieteicējas rīcībā tieši no grāmatvedības kārtošanas viedokļa. Vienlaikus pieteicēja, izvirzot šo apsvērumu, nav norādījusi uz tiesas

pārkāptām materiālo tiesību normām, no kurām izrietētu, ka pieteicējas kā grāmatvedības ārpakalpojuma sniedzējas rīcībā šādiem dokumentiem nav

jābūt. Tāpat arī pieteicēja nav norādījusi uz pierādījumiem (piemēram, vienošanos ar klienta vadību, kādā apjomā pieteicēja kārto grāmatvedību), kurus

tiesa nebūtu vērtējusi un no kuriem izrietētu, ka konkrētajā gadījumā pieteicējas rīcībā nevajadzēja būt minētajiem dokumentiem, tādējādi pieļaujot

procesuālo tiesību normu pārkāpumu. Līdz ar to šāds kasācijas sūdzības apsvērums nevar būt pamats Senātam pievērsties šā jautājuma juridiskai

analīzei.

Vienlaikus Senāts vērš uzmanību uz likuma „Par grāmatvedību”, kas bija spēkā dienesta pārbaudes laikā, normām, no kurām izriet, ka tiesai bija

vispārīgs pamats pieņemt, ka arī pie grāmatvedības ārpakalpojuma sniedzēja var atrasties visi grāmatvedības dokumenti, tostarp grāmatvedības reģistri.

Proti, atbilstoši minētā likuma 2.panta pirmajai daļai uzņēmuma pienākums ir kārtot grāmatvedību. Panta trešā daļa paredz, ka par grāmatvedības

kārtošanu un visu saimnieciskos darījumus apliecinošo dokumentu oriģinālu, kopiju vai datu attēlu saglabāšanu ir atbildīgs uzņēmuma vadītājs. Likuma

3.panta pirmā daļa noteic, ka uzņēmuma vadītājs organizē grāmatvedības kārtošanu atbilstoši šā likuma prasībām. Savukārt šā panta otrā daļa paredz, ka

uzņēmumā grāmatvedības kārtošanu veic grāmatvedības jautājumos kompetenta persona – grāmatvedis vai ārpakalpojumu grāmatvedis, ar ko

uzņēmuma vadītājs noslēdzis attiecīgu rakstveida līgumu, kurā noteikti šīs personas pienākumi, tiesības un atbildība grāmatvedības kārtošanas jautājumos.

No likuma „Par grāmatvedību” kopumā izriet, ka grāmatvedības reģistru kārtošana ir viens no grāmatvedības kārtošanas posmiem.

Ievērojot minēto, pieteicējai būtu īpaši jāpamato, kāpēc konkrētajos apstākļos pie pieteicējas pieprasītie dokumenti nevarēja atrasties. Taču

pieteicēja ir izvirzījusi tikai vispārīgus un neargumentētus apgalvojumus, kurus nav iespējams pārbaudīt.

[9] No kasācijas sūdzības argumentiem izriet, ka pieteicējas ieskatā Legalizācijas novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 7.punkts atbilstoši

likumdevēja mērķim nosaka likuma subjektam iekšējās kontroles sistēmā paredzēt tikai termiņu, pēc kura izbeigšanās tiek iznīcināti klienta izpētes gaitā,

kā arī klienta veikto darījumu uzraudzības gaitā iegūtā informācija un dokumenti, bet neuzliek pienākumu paredzēt kārtību, kādā attiecīgā informācija un

dokumenti ir iznīcināmi. Senāts šādam pieteicējas argumentam nepiekrīt.

Termiņš klienta izpētes dokumentu glabāšanai ir noteikts Legalizācijas novēršanas likuma 37.pantā, paredzot, ka tie ir glabājami piecus gadus.

Panta 2.1daļa savukārt paredz, ka pēc šajā pantā noteiktā dokumentu un informācijas glabāšanas termiņa beigām likuma subjekts iznīcina tā rīcībā esošos

dokumentus un informāciju par personu. Savukārt panta trešā daļa paredz, ka noteiktos gadījumos normā norādītās institūcijas var pagarināt minēto

termiņu uz laiku, bet ne ilgāku par pieciem gadiem.

Tādējādi termiņš klienta izpētes un uzraudzības gaitā iegūtās informācijas un dokumentu glabāšanai, pēc kura izbeigšanās tie ir iznīcināmi, ir

paredzēts likumā. Likuma subjektam savā darbībā ir pienākums ievērot šo Legalizācijas novēršanas likuma normu, un tam nav tiesību savā iekšējās

kontroles sistēmā noteikt citu attiecīgās informācijas un dokumentu glabāšanas un iznīcināšanas termiņu. Šādos apstākļos nav pamata secināt, ka

Legalizācijas novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 7.punkts ir vērsts vien uz termiņa noteikšanu, kurā informācija un dokumenti ir uzglabājami un

iznīcināmi. Šādu secinājumu nevar izdarīt arī no attiecīgās normas plašā formulējuma, kas paredz likuma subjekta pienākumu paredzēt kārtību, kādā tiek

iznīcināta klienta izpētes gaitā, kā arī klienta darījumu uzraudzības gaitā iegūtā informācija un dokumenti. Normā iekļautais vārds „kārtība” liek secināt, ka

normas mērķis ir paredzēt samērā visaptverošus noteikumus un procesu, kādā attiecīgie dokumenti tiek uzglabāti un iznīcināti, kas iekļauj arī dokumentu

tehniskās iznīcināšanas kārtības paredzēšanu, kā to pamatoti secinājusi tiesa.

[10] Senāts tāpat piekrīt tiesas secinājumam, ka Legalizācijas novēršanas likuma subjekta iegūtās informācijas un dokumentu iznīcināšanas kārtības

noteikšana iekšējās kontroles sistēmā saistīta arī ar personu datu apstrādi un aizsardzību.

Kā tas norādīts dienesta izstrādātajās vadlīnijās „Vadlīnijas Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmajiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjektiem” (https://www.vid.gov.lv/lv/vadlinijas-1), likuma subjekta iegūtā un glabājamā

informācija par saviem klientiem ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, tādēļ piekļuve tai ir jānodrošina tikai tām personām un

darbiniekiem, kuriem šī informācija ir nepieciešama amata pienākumu veikšanai, proti, Legalizācijas novēršanas likuma prasību izpildei. Tādējādi likuma

subjektam jānodrošina attiecīgās informācijas aizsardzība pret izpaušanu trešajām personām gan attiecīgās informācijas glabāšanas laikā, gan arī

beidzoties likumā noteiktajam informācijas glabāšanas termiņam, nosakot informācijas iznīcināšanas kārtību, lai novērstu tās nepamatotu nonākšanu trešo

personu rīcībā.

Attiecībā uz fizisko personu datu aizsardzību minēto secinājumu apstiprina arī Legalizācijas novēršanas likumā transponētās Eiropas Parlamenta un

Padomes 2015.gada 20.maija direktīvas (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai

teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu

2005/60/EK un Komisijas direktīvu 2006/70/EK 41.pants. Šī norma noteic, ka personas datu apstrādei saskaņā ar šo direktīvu piemēro Direktīvu

95/46/EK, kā tā transponēta valsts tiesību aktos. Direktīva 95/46/EK ir zaudējusi spēku, tomēr saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas

(ES) 2016/679 (2016.gada 27.aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ

Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 94.panta pirmo un otro daļu pēc minētās direktīvas atcelšanas no 2018.gada 25.maija atsauces

uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

No minētā izriet, ka tiesa, lai arī nepamatoti spriedumā atsaukusies uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu, kas zaudējis spēku 2018.gada

5.jūlijā un šajā gadījumā nebija piemērojams, kopumā pamatoti secinājusi, ka Legalizācijas novēršanas likuma noteikumi, kas skar ar fizisko personas

datu apstrādi saistītus jautājumus, ir piemērojami kopsakarā ar speciālo regulējumu par personu datu apstrādi un aizsardzību – Vispārīgo datu

aizsardzības regulu.

Kā to pareizi konstatējusi tiesa personu datu apstrāde ietver arī personu datu iznīcināšanu jeb dzēšanu. Tādējādi, lai pēc Legalizācijas novēršanas

likumā paredzētā dokumentu un informācijas glabāšanas termiņa beigām attiecīgie dati netiktu apstrādāti nelikumīgi, tostarp nelikumīgi nenonāktu trešo

personu rīcībā, ir pamatota prasība likuma subjektiem iekšējās kontroles sistēmā paredzēt kārtību, kādā tiek tehniski nodrošināta šo datu iznīcināšana.

Lai arī dienests lēmumā nav atsaucies uz argumentiem saistībā ar personu datu apstrādi, šajā gadījumā nav pamatots pieteicējas uzskats, ka

attiecīgais tiesas secinājums vērtējams kā jauns lēmuma pamats. Administratīvā procesa likuma 250.panta otrā daļa nepieļauj jauna pamata, kāpēc

attiecīgās tiesiskās attiecības ir nodibināmas, radīšanu, nevis izslēdz iespēju tiesai vispusīgi noskaidrot, vai iestādes lēmuma pamatā norādītie apstākļi

tiešām pastāv. Šajā gadījumā tiesas secinājums pēc būtības attiecas uz dienesta konstatētās pieteicējas pārkāptās Legalizācijas novēršanas likuma normas

izpratni un piemērošanu, nevis rada jaunu lēmuma pamatu. Proti, tiesas secinājums nemaina, bet apstiprina dienesta konstatēto, ka saskaņā ar

Legalizācijas novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 7.punktu pieteicējai bija pienākums paredzēt arī kārtību, kādā klientu izpētes un uzraudzības

procesā iegūtie klientu dokumenti un informācija ir iznīcināma.

[11] Pieteicēja nepamatoti uzskata, ka dokumentu un informācijas iznīcināšanas kārtību nav pamata paredzēt iekšējās kontroles sistēmā, jo nav

iespējams paredzēt kārtību katram iespējamam gadījumam. Apstāklis, ka attiecīgie dokumenti vai informācija hipotētiski varētu tikt noformēti kādā

netipiskā veidā, nav pamats vispār neizstrādāt un neparedzēt dokumentu un informācijas iznīcināšanas kārtību. Pieteicējai ir zināma sava un savu klientu

darbības, tostarp dokumentu noformēšanas, specifika, tādējādi pieteicējai ir pienākums savā iekšējās kontroles sistēmā paredzēt šo dokumentu

iznīcināšanas kārtību tipiskiem un sava darba specifikai atbilstošiem gadījumiem.

[12] Pieteicēja norāda, ka tiesa nepamatoti secinājusi, ka pieteicēja ir pārkāpusi Legalizācijas novēršanas likuma 6.panta pirmās daļas prasības,

nedokumentējot savas saimnieciskās darbības risku novērtējumu, jo pieteicējai kā ārpakalpojuma grāmatvedības sniedzējai nepastāv savas darbības

riski, jo visi iespējamie riski ir saistīti tikai ar klientu radītajiem riskiem. Senāts šo argumentu atzīst par nepamatotu.

Atbilstoši Legalizācijas novēršanas likuma 6.panta pirmajā daļā noteiktajam likuma subjekts atbilstoši savam darbības veidam veic un dokumentē

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai un

klientiem piemītošos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus. No minētā izriet, un kā to pamatoti norādījusi arī tiesa,

attiecīgā norma uzliek likuma subjektam pienākumu novērtēt ne tikai savu klientu, bet arī savai darbībai piemītošus riskus, kas ir pamats likuma subjekta

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas izveidošanai.

Pretēji pieteicējas uzskatam likuma subjekta savas darbības un tā klientu darbības riski ir nošķirami. Piemēram, dienesta izstrādātajās vadlīnijās

„Vadlīnijas Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmajiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma

subjektiem” (https://www.vid.gov.lv/lv/vadlinijas-1) norādīts, ka par saviem riskiem ir atzīstami sākotnējie saimnieciskajai darbībai piemītošie riski,

kuri parasti rodas saistībā ar nozares, jurisdikcijas un saimnieciskās darbības specifiku mijiedarbībā ar ārējā apdraudējuma faktoriem, savukārt klientu

riski ir plānoto un esošo klientu iespējas izmantot likuma subjekta sniegtos pakalpojumus, lai izvairītos no Legalizācijas novēršanas likuma prasību

izpildes. Šo vadlīniju 3.2.apakšnodaļā tāpat norādīts, ka ārpakalpojuma grāmatvežu galvenie ievainojamības faktori ir: liels paaugstināta riska klientu

īpatsvars; augsts konstatēto pārkāpumu īpatsvars attiecībā pret veiktajām klātienes pārbaudēm; trūkumi riska pazīmju izpratnē; nespēja identificēt

aizdomīgus darījumus un iesniegt ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem.

Rezumējot, secināms, ka tiesa pamatoti atzinusi, ka pieteicējai bija pienākums apzināt un dokumentēt savas saimnieciskās darbības risku

novērtējumu un attiecīgās darbības neveikšana ir atzīstama par Legalizācijas novēršanas likuma 6.panta pirmās daļas pārkāpumu. Turklāt šo pienākumu

neietekmē pieteicējas subjektīvais viedoklis, ka tās darbībai nevar pastāvēt nekādi riski. Arī tad, ja pieteicēja uzskata, ka tās darbībai nepastāv vai pastāv

zemi riski, tas bija jānovērtē un attiecīgais novērtējums jādokumentē iekšējās kontroles sistēmā, lai uzraugošajai iestādei būtu iespēja pārliecināties par

šāda novērtējuma atbilstību un pamatotību.

[13] Saskaņā ar Legalizācijas novēršanas likuma 77.panta pirmo daļu dienests kā uzraudzības un kontroles institūcija piemēro šā likuma 78.pantā

noteiktās sankcijas, ja tiek konstatēti normatīvo aktu pārkāpumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas

novēršanas jomā. Turklāt uzraudzības un kontroles institūcijām ir piešķirta rīcības brīvība par Legalizācijas novēršanas likuma pārkāpumiem katrā

konkrētajā gadījumā noteikt likuma subjektam piemērojamo sankciju vai uzraudzības pasākumu veidu un apmēru. Īstenojot attiecīgo rīcības brīvību,

jāizvērtē visi būtiskie, tostarp Legalizācijas novēršanas likuma 77.panta trešajā daļā ietvertie apstākļi.

Pieteicējai ir piemērota soda nauda 1000 euro. Pieteicējas ieskatā soda nauda nav samērīga un ir samazināma, jo tā tika noteikta, ņemot vērā

dienesta sākotnējā lēmuma secinājumu, ka pieteicējas darbībā ir konstatējams arī Legalizācijas novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 4.punkta prasību

pārkāpums, kas apstrīdēšanas procesā iestādē atzīts par nepamatotu.

Pieteicēja pamatoti norāda, ka ar pārsūdzēto dienesta lēmumu netika konstatēts pieteicējas Legalizācijas novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas

4.punkta prasību pārkāpums. Tiesa, vērtējot pieteicējas iebildumus saistībā ar soda naudas samazināšanu minētā iemesla dēļ, konstatējusi, ka atbilstoši

dienesta lēmumā un paskaidrojumos tiesvedības laikā paustajam, soda nauda tika piemērota primāri par Legalizācijas novēršanas likuma 37. un

37.2panta prasību neievērošanu, neuzrādot pārbaudei dienesta pieprasītos dokumentus, kas atzīstams par būtisku pārkāpumu. Savukārt pieteicējas

pieļautie mazāk būtiskie pārkāpumi nebija izšķiroši soda naudas apmēra noteikšanai. Tādējādi apstāklis, ka augstāka iestāde nekonstatēja pieteicējas

darbībā Legalizācijas novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 4.punkta prasību pārkāpumu, kas atzīstams par mazāk būtisku pārkāpumu, nav pamats

soda naudas samazināšanai šajā gadījumā. Tiesa dienesta noteikto soda naudu atzinusi par atbilstošu, nekonstatējot dienesta rīcības brīvības

izmantošanas kļūdas.

Tātad pretēji pieteicējas kasācijas sūdzībā norādītajam tiesa ir vērtējusi pieteicējas minēto faktu un tā ietekmi uz soda naudas apmēru. Senāts

kļūdas šajā tiesas vērtējumā nekonstatē. Uz tādām nenorāda arī pieteicēja, vien vispārīgi atkārtojot jau iepriekš lietā pausto apsvērumu, ka soda naudas

apmērs bija samazināms.

[14] Apkopojot minēto, apgabaltiesas spriedums ir atstājams negrozīts, bet pieteicējas kasācijas sūdzība noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2021.gada 4.februāra spriedumu, bet SIA „Grāmatvedības birojs „Fakti”” kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Dz. Amerika V. Krūmiņa D. Makarova