Appeal court dismisses driver's appeal regarding police procedure and lack of protocol copy.

Lieta Nr.A42444705 143/AA43-0744-7/7

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2007.gada 3.oktobrī Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja V.Kakste, tiesneses L.Vīnkalna un Z.Kupce,

piedaloties G.B. un Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes pārstāvei Irinai Līcei,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz G.B. (personas kods /dzēsts personas kods/) pieteikumu par Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2005.gada 6.oktobra lēmuma Nr.3272 atcelšanu, sakarā ar G.B. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 29.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2005.gada 1.septembrī Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Ceļu policijas inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.SR 163749, kurā konstatēts, ka 2005.gada 1.septembrī plkst.1500 G.B. vadīja automašīnu BMW 520, valsts reģistrācijas numurs (turpmāk – v/n) /dzēsts valsts reģistrācijas numurs/, pa Piedrujas ielu virzienā no Pildas ielas puses uz Slāvu loku ar ātrumu 77 kilometri stundā (turpmāk – km/h) atļauto 50 km/h vietā. Ātrums fiksēts ar radaru Stalker Nr.21737, iespējamais minimālais ātrums 72 km/h. Protokolā norādīts, ka pārkāpts Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – Ceļu satiksmes noteikumi) 114.punkts, tādējādi izdarot administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.8panta sestajā daļā. Ievērojot minēto, G.B. uzlikts naudas sods 20 latu apmērā. Nepiekrītot minētajam lēmumam, G.B. to apstrīdēja augstākai amatpersonai.

[2] Ar Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka 2005.gada 6.oktobra lēmumu Nr.3272 atstāts negrozīts Ceļu policijas inspektora 2005.gada 1.septembra lēmums. Lēmumā norādīti šādi argumenti:

[2.1] G.B. vadītā transportlīdzekļa ātrums fiksēts ar atbilstoši sertificētu ātruma mērierīci Stalker; [2.2] policijas darbiniekiem radara mērījumi transportlīdzekļu vadītājiem nav jāuzrāda; [2.3] nav pamata apšaubīt Ceļu policijas inspektora sniegto lietas apstākļu izklāstu un nav saskatāms saprātīgs pamatojums tam, kāpēc lai policijas darbinieks apturētu tieši G.B. vadīto transportlīdzekli, ja viņš nepārkāpa pieļaujamo braukšanas ātrumu; [2.4] nav konstatēti fakti, kas liecinātu par policijas darbinieka tiešu vai netiešu ieinteresētību sastādīt protokolu G.B..

[3] 2005.gada 2.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts G.B. pieteikums, kurā lūgts atzīt 2005.gada 1.septembra administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.SR 163749 par nepamatotu un atcelt Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka 2005.gada 6.oktobra lēmumu Nr.3272. Pieteikumā norādīti šādi argumenti: [3.1] lēmumā nepamatoti norādīts, ka G.B. atteicies no paskaidrojuma un ka policijas darbinieks ir stādījies priekšā. Tāpat nepamatoti apgalvots, ka G.B. vaina ir pierādīta; [3.2] ātruma fiksēšanai izmantotie radari nav uzskatāmi par objektīvu pierādījumu pārkāpumam; [3.3] nav ievērota nevainīguma prezumpcija.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 29.maija spriedumu noraidīts G.B. pieteikums par Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka 2005.gada 6.oktobra lēmuma Nr.3272 atcelšanu. Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem: [4.1] 2005.gada 1.septembrī policijai bija tiesisks pamats pielietot pārsūdzētajā lēmumā minēto radaru un no Latvijas Nacionālā metroloģijas centra izdotā verificēšanas sertifikāta izriet, ka radars Stalker Nr.21734 transportlīdzekļu ātruma kontrolei atzīts par derīgu; [4.2] sākotnējā lēmumā pieteicējs nav parakstījies un paskaidrojumus nav sniedzis. Nav strīda, ka atļautais braukšanas ātrums pārkāpuma fiksēšanas vietā bija 50 km/h. Secināms, ka 2005.gada 1.septembrī pieteicējs atzinis, ka pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu vismaz par 22 km/h. Arī tiesas sēdē pieteicējs apstiprināja, ka atteicies sniegt paskaidrojumus protokola sastādīšanas un sākotnējā lēmuma pieņemšanas brīdī un nav piekritis parakstīties; [4.3] nevainīguma prezumpcija administratīvā pārkāpuma lietā nenozīmē, ka, izmantojot LAPK 243.pantā paredzēto faktu konstatēšanu ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās atbildības, tiesa nevarētu konstatēt, vai pārkāpums fiksēts pamatoti. Ja pieteicējs protokola un lēmuma sastādīšanas brīdī būtu apstrīdējis pārkāpuma faktu, policijas darbiniekiem būtu jāiegūst citi pierādījumi par pārkāpumu. Šajā gadījumā pieteicējs neapstrīdēja pārkāpumu, papildu pierādījumu iegūšana būtu nepieciešama tikai saprātīgu šaubu gadījumā, kas šajā lietā nav konstatējams; [4.4] tā kā par konkrēto pārkāpumu paredzēts fiksēts naudas sods, lietderības apsvērumi soda apmēra noteikšanai nav būtiski; [4.5] izdarītajam pārkāpumam nebija iespējams piemērot LAPK 21.panta otro daļu.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 29.maija spriedumu G.B. iesniedzis apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzībā ietverti pieteikumā norādītie argumenti, papildus norādot: [5.1] tiesas spriedumā nepamatoti norādīts, ka pieteicējs nav sniedzis paskaidrojumus. Pieteicējs sniedza paskaidrojumus pēc protokola saņemšanas, vēršoties pie augstākas amatpersonas; [5.2] ievērojot LAPK 243.panta nosacījumus, secināms, ka protokols nav fakts, bet tikai fakta dokumentēšanas līdzeklis. Radars, ar kuru nav iespējams fiksēt pārkāpuma laiku un pārkāpēju, bet tikai ātruma pārsniegšanas faktu, arī nav pierādījums konkrētās personas pārkāpumam; [5.3] tiesa nepamatoti secinājusi, ka pieteicējs 2005.gada 1.septembrī ir atzinis, ka pārsniedzis pieļauto ātrumu. Pieteicējs neparakstīja sastādīto protokolu, turklāt policijas darbinieki neļāva pieteicējam protokolā sniegt paskaidrojumus.

[6] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja apelācijas sūdzību un sākotnējo pieteikumu uz tajos minētajiem motīviem. Atbildētāja pārstāve apelācijas sūdzību un sākotnējo pieteikumu neatzina un lūdza tos noraidīt.

Motīvu daļa

[7] Noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējusi administratīvās lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka G.B. apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[8] Saskaņā ar LAPK 149.8panta sesto daļu (tiesību normas spriedumā norādītas redakcijā, kas bija spēkā 2005.gada 1.septembrī) par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 21 kilometra stundā līdz 30 kilometriem stundā ar (..) vieglajiem automobiļiem, (..), ja tas izdarīts vietā, kura apzīmēta ar 518.ceļa zīmi „Apdzīvotas vietas sākums” (..), uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam 20 latu apmērā. Ceļu satiksmes noteikumu 114.punkts noteic, ka apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h (..).

[9] Apgabaltiesa lietā konstatē, ka 2005.gada 1.septembrī plkst.1500 G.B. vadīja automašīnu BMW 520, v/n /dzēsts valsts reģistrācijas numurs/, pa

Piedrujas ielu virzienā no Pildas ielas puses uz Slāvu loku. Minētajā vietā atļautais braukšanas ātrums ir 50 km/h. Par minētajiem faktiem lietā nav strīda. Strīds ir par to, vai tieši pieteicēja vadītās automašīnas ātrums bijis 77 km/h. Pieteicējs šajā sakarībā norāda, ka radara Stalker rādījumi nav izmantojami kā pierādījums, jo no tiem nepārprotami nav secināms, tieši kuras automašīnas ātrums ir fiksēts. Pieteicējs arī norādījis, ka konkrētajā vietā un laikā uz ceļa atradušās citas automašīnas. Tādējādi pieteicēja ieskatā ir iespējams, ka policijas darbinieks fiksējis citas automašīnas ātrumu.

[10] Lietā pierādījumi, kas norāda uz G.B. pārkāpumu ir šādi. 2005.gada 1.septembra administratīvā pārkāpuma protokols Nr.SR 163749, kurā konstatēts, ka 2005.gada 1.septembrī plkst.1500 G.B. vadīja automašīnu BMW 520, v/n /dzēsts valsts reģistrācijas numurs/, pa Piedrujas ielu virzienā no Pildas ielas puses uz Slāvu loku ar ātrumu 77 km/h atļauto 50 km/h vietā. Ātrums fiksēts ar radaru Stalker Nr.21737 (2004.gada 29.oktobrī izdots verificēšanas sertifikāts Nr.E1832V04 radaram Stalker Nr.21734, derīgs līdz 2005.gada 28.oktobrim (lietas lapa 25)), iespējamais minimālais ātrums 72 km/h. Protokolā norādīts, ka vadītājs no paskaidrojuma atteicās (lietas lapa 24). 2005.gada 1.septembra Ceļu policijas inspektora Romāna Kulibika ziņojums, kurā viņš norāda, ka 2005.gada 1.septembrī pildījis dienesta pienākumus kopā ar Ceļu policijas inspektoru I.Novikovu. Ap plkst.1500 ievērojis, kā pa Piedrujas ielu no Pildas ielas puses virzienā uz Slāvu loku virzās automašīna BMW 520, v/n /dzēsts valsts reģistrācijas numurs/. Automašīnai bija palielināts ātrums. Izmērot ātrumu, konstatējis, ka tas ir 77 km/h. Ātrums tika mērīts divas reizes. Minētā automašīna tika apturēta, Romāns Kulibiks piegājis pie transportlīdzekļa vadītāja, stādījies priekšā, izskaidrojis pārkāpuma būtību, palūdzis vadītāja apliecību un reģistrācijas apliecību. Vadītājs G.B. norādījis, ka sodu viņš nemaksās principā, jo nevienam netraucē, braucot ar palielinātu ātrumu, un ka protokolu neparakstīs (lietas lapa 22-23).

[11] Apgabaltiesa atzīst par nepamatotu pieteicēja argumentu, ka ziņas, kas iegūtas ar radaru Stalker, vispār nav izmantojamas par pierādījumu administratīvā pārkāpuma lietā, bet pārkāpums būtu pierādāms tikai ar video radaru. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.4pantu noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu kontrolē Ceļu policija ar šim nolūkam paredzētām mērierīcēm. Konkrētajā gadījumā izmantotās mērierīces atbilstību tiesību normās noteiktajām prasībām apliecina verificēšanas sertifikāts [10]. Atbilstoši likuma „Par policiju” 10.pantam viens no policijas pamatuzdevumiem ir nodrošināt kārtību uz ceļiem.

Minētais uzdevums ir izpildāms, konstatējot ceļu satiksmes pārkāpumus un nosakot par tiem atbildību atbilstoši LAPK normām. LAPK 243.panta pirmajā daļā noteikts, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Atbilstoši šā panta otrajai daļai šos faktus konstatē ar šādiem līdzekļiem: ar protokolu par administratīvo pārkāpumu, ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ar cietušā un liecinieku liecībām, eksperta atzinumu, lietiskajiem pierādījumiem, protokolu par priekšmetu un dokumentu izņemšanu, citiem dokumentiem, kā arī pārkāpumus fiksējošiem tehniskajiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, mērierīces alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, video un tamlīdzīgi).

Tādējādi secināms, ka tiesību normas nosaka iespējamos līdzekļus, ar kuriem konstatējams administratīvais pārkāpums un kuri to pierāda. Tajā pašā laikā konkrēta pierādīšanas līdzekļa trūkums (ja vien tiesību normas tieši nenosaka konkrētu līdzekļu izmantošanu pierādījumu nostiprināšanai) pats par sevi nenozīmē, ka administratīvais pārkāpums nav konstatējams. Vēl jo vairāk, tas nevar būt pamats personas atbrīvošanai no atbildības, ja pārkāpums konkrētās personas darbībās ir konstatējams ar citiem pierādīšanas līdzekļiem.

Šādā gadījumā ir jāvērtē esošo pierādīšanas līdzekļu pietiekamība, lai noteiktu konkrētās personas vainu un atbildību. Ņemot vērā minēto, apgabaltiesas ieskatā tāda pārkāpumu fiksējoša tehniskā līdzekļa kā video radara izmantošanas trūkums, uz ko norādījis pieteicējs, konkrētajā gadījumā pats par sevi nenozīmē, ka pārkāpums pieteicēja darbībās nav konstatējams. Ārējie normatīvie akti nenosaka, ka transportlīdzekļa braukšanas ātrums būtu konstatējams tieši ar video tehniskajiem līdzekļiem.

Tādējādi secināms, ka radara Stalker iegūtais mērījums ir izmantojams lietā kā pierādījums. Tāpat kā jebkuram citam pierādījumam, arī ar radaru Stalker iegūtām ziņām nav iepriekš noteikta spēka. Tādējādi strīda gadījumā konkrētos lietas apstākļos tas ir vērtējams kopsakarā ar citiem pierādījumiem lietā. Iestādes lēmumā norādīts, ka radara mērķa logs pie stacionāras lietošanas uzrāda lielāko ātrumu no visiem mērķiem, kas vai nu tuvojas vai attālinās no radara. Radars uzrāda automašīnas braukšanas ātrumu, bet automašīnu vizuāli identificē policijas darbinieks.

Šajā gadījumā apgabaltiesas ieskatā vērā ņemamas ir Ceļu policijas inspektora Romāna Kulibika sniegtās ziņas (ziņojums), proti, ka administratīvajā protokolā norādītajā laikā un vietā viņš pirms radara izmantošanas ievērojis konkrēto automašīnu BMW 520 ar v/n /dzēsts valsts reģistrācijas numurs/ tieši tās palielinātā braukšanas ātruma dēļ. Turklāt, kā norādījis policijas inspektors, mērījums veikts divas reizes. Šādos apstākļos apgabaltiesas ieskatā nav pamatots pieteicēja arguments, ka ar radaru varēja tikt fiksēts citas automašīnas ātrums.

Apgabaltiesa lietā arī nekonstatē apstākļus, ka minētais policijas inspektora sniegtais ziņojums varētu būt nepatiess. Arī pieteicējs apelācijas instances tiesas sēdē nenorādīja uz konkrētiem apstākļiem, kas par to varētu liecināt.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja sniegtās ziņas par faktiem ir vērtējamas kritiski, bet ar iepriekš minētajiem pierādījumiem lietā ir pierādīts, ka G.B. ir vadījis transportlīdzekli, pārsniedzot atļauto ātrumu.

[12] No lietas materiāliem redzams, ka pieteicējs ir atteicies parakstīt administratīvā pārkāpuma protokolu notikuma vietā, kā arī notikuma vietā nav sniedzis paskaidrojumu. Pieteicējs šajā sakarībā norādījis, ka sniegt paskaidrojumu viņam lieguši policijas darbinieki, kuri pēc administratīvā pārkāpuma protokola devušies prom. Tajā pašā laikā pieteicējs norādījis, ka atteicies parakstīt protokolu, jo pretējā gadījumā būtu atzinis savu vainu. Ievērojot minētos apstākļus, apgabaltiesa nekonstatē faktu, ka notikuma vietā policijas darbinieki būtu ierobežojuši pieteicēja tiesības sniegt paskaidrojumus. LAPK 248.panta trešajā daļā noteikts, ka administratīvā pārkāpuma protokolu paraksta persona, kas to sastādījusi, un persona, kas izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Personai, kas izdarījusi pārkāpumu, ir tiesības iesniegt protokolam pievienojamus paskaidrojumus un piezīmes par protokola saturu, kā arī minēt motīvus, kuru dēļ tā atsakās to parakstīt. Kā tas norādīts protokolā un kā to atzinis arī pats pieteicējs, viņš notikuma vietā no protokola parakstīšanas atteicies. Tādējādi ir secināms, ka pieteicējs pats ir atteicies no viņam piešķirto tiesību izmantošanas. Šādos apstākļos nav secināms, ka policijas darbinieki tās būtu ierobežojuši. Nepareizs ir arī pietecēja apsvērums, ka, parakstot protokolu, viņš būtu atzinis savu vainu pārkāpuma izdarīšanā. Parakstot protokolu, pieteicējam bija iespēja turklāt norādīt savus argumentus, ko pieteicējs neizmantoja.

[13] Pieteicējs kā uz atbildētāja pārkāpumu norādījis apstākli, ka notikuma vietā viņam nav tikusi izsniegta administratīvā pārkāpuma protokola kopija. LAPK 249.panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā 2005.gada 1.septembrī, noteica, ka protokola norakstu nosūta personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības, un cietušajam. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka protokols jānosūta ne vēlāk kā trīs darba dienu laikā no tā sastādīšanas brīža. G.B. pieteikumā norādījis, ka „pēc nedēļas” pa pastu saņēmis protokolu. No minētā secināms, ka iestāde pieteicējam administratīvā pārkāpuma protokolu nosūtījusi, kā tas paredzēts LAPK 249.pantā. Tādējādi pieteicēja tiesību aizskārums nav konstatējams.

[14] G.B. pieteikumā norādījis, ka policijas darbinieki, apturot viņa transportlīdzekli, nav stādījušies priekšā. Likuma „Par policiju” 5.panta ceturtajā daļā noteikts, ka ikreiz, kad policijai nākas ierobežot personu tiesības un brīvības, policijas darbinieks sniedz tām paskaidrojumu, kurā pamato katru konkrēto ierobežojumu. Šādos gadījumos pēc personu pieprasījuma policijas darbiniekam jānosauc savs uzvārds, amats un dienesta vieta, kā arī jāuzrāda dienesta apliecība.

Ceļu policijas inspektors Romāns Kulibiks ziņojumā norādījis, ka pēc pieteicēja automašīnas apturēšanas pieteicējam stādījies priekšā un izskaidrojis pārkāpuma būtību (lietas lapa 22). Arī pieteicējs norādījis, ka Ceļu policijas darbinieks norādījis uz ātruma pārsniegšanu un uzrādījis radara rādījumu (lietas lapa 4). Turklāt apgabaltiesa norāda, ka tai nav pamata neticēt policijas darbinieka ziņojumā sniegtajām ziņām. No pieteicēja paskaidrojumiem kopumā, ka viņu apturējis Ceļu policijas darbinieks un norādījis uz ātruma pārsniegšanu, kā arī uzrādījis radara rādījumu, nepārprotami ir secināms, ka pieteicējs apzinājās, ka viņu apturējis tieši ceļu policijas darbinieks sakarā ar konkrētu iemeslu, proti, iespējamu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Pieteicējs arī nenorāda, ka būtu pieprasījis policijas darbiniekam nosaukt uzvārdu, amatu, dienesta vietu vai uzrādīt dienesta apliecību, ko policijas darbinieks nebūtu darījis. Šādos apstākļos lietā nav konstatējams pieteicēja tiesību aizskārums.

[15] Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti noraidījusi G.B. pieteikumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Atzīt par nepamatotu un noraidīt G.B. pieteikumu par Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2005.gada 6.oktobra lēmuma Nr.3272 atcelšanu. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja V.Kakste

Tiesneses L.Vīnkalna

Z.Kupce