Appeal court replaces prison sentence with fine and suspends final combined sentence calculation.

Lietas arhīva Nr. KA05-0100-23/7

ECLI:LV:VAT:2023:1003.11087022719.9.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā 2023. gada 3. oktobrī

Vidzemes apgabaltiesa:

tiesas sēdes priekšsēdētājs Alvis Melbergs

tiesnese Guna Krieviņa un tiesnese Elfa Driba,

piedaloties prokuroram Antonam Vitkalovam

un aizstāvim Jānim Davidovičam,

izskatīja atklātā tiesas sēdē apelācijas kārtībā krimināllietu, kurā /pers. C/, personas kods /personas kods/, tiek apsūdzēts

Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, sakarā ar apsūdzētā /pers. C/ iesniegto apelācijas

sūdzību par Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

Ar Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra spriedumu /pers. C/ ir atzīts par vainīgu Krimināllikuma 175. panta pirmajā

daļā paredzētajā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz pieciem mēnešiem. Saskaņā ar Krimināllikuma

50. panta piekto daļu /pers. C/ ir noteikts galīgais sods pēc kopības ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022. gada 7. aprīļa

spriedumu, piespriestos sodus daļēji saskaitot, proti, brīvības atņemšana uz vienu gadu. Pēc spriedumu kopības noteiktajā brīvības

atņemšanas soda laikā /pers. C/ ir ieskaitīts izciestais sods pēc Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022. gada 7. aprīļa

sprieduma, proti, ieslodzījuma pavadītais laiks no 2017. gada 10. janvāra līdz 2017. gada 11. janvārim un no 2022. gada 2. maija līdz

Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra sprieduma spēkā stāšanās dienai.

Ar Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra spriedumu drošības līdzeklis /pers. C/ nav izraudzīts.

Ar Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra spriedumu no /pers. C/ par labu /pers. D/ ir piedzīta kaitējuma kompensācija

640 EUR. Tāpat ar minēto spriedumu /pers. C/ ir atbrīvots no procesuālo izdevumu samaksas par aizstāvja sniegto juridisko palīdzību,

bet krimināllietā esošie divi kompaktdiski ir atstāti glabāties pie krimināllietas materiāliem.

Ar Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra spriedumu /pers. C/ ir atzīts par vainīgu un sodīts par svešas kustamas mantas

slepenas nolaupīšanas (zādzības) izdarīšanu.

Saskaņā ar Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra spriedumā norādīto /pers. C/ 2019. gada 27. februārī ap plkst. 16.30,

atrodoties sporta kluba /Nosaukums/ telpās, /adrese/, slepeni nozaga /pers. D/ piederošo kalna velosipēdu melnā krāsā 600 EUR vērtībā

un velosipēda drošības trosi 40 EUR vērtībā, kas atradās uz velosipēda, tādējādi nodarot /pers. D/ kaitējumu 640 EUR apmērā.

Apsūdzētais /pers. C/ (turpmāk sprieduma tekstā – apsūdzētais) ir iesniedzis apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas tiesas

2022. gada 8. novembra spriedumu, kurā ir lūdzis minēto spriedumu pilnībā atcelt un viņu attaisnot.

Apsūdzētais ir uzskatījis, ka pirmās instances tiesas spriedums ir kļūdains un nepamatots, un tādēļ tas būtu atceļams. Sprieduma

nepareizība izpaužoties juridisku iemeslu dēļ, jo neesot pareizi piemērotas materiālās un procesuālās normas, un faktisku iemeslu dēļ,

jo tiek apstrīdēti lietas faktiskie apstākļi un pierādījumu novērtējums.

Viņš, apsūdzētais, esot norādījis pirmās instances tiesā, ka savu vainu viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā

pilnībā neatzīst. Liecinājis, ka apsūdzībā minēto nodarījumu nav izdarījis, nav veicis velosipēda zādzību. Neesot varējis atrasties

notikuma vietā, jo atradies citā vietā – /adrese 1/. Viņa veselības stāvoklis neesot bijis labs un neesot varējis pateikt, vai ir bijušas

problēmas ar atmiņu. Viņam esot zudusi redze, un viņš trīs mēnešus 2020. gadā esot atradies slimnīcā. Kāpēc redze pazudusi, nav

varējis noteikt. Sapratis, ka ir bijusi sirds lēkme vai insults.

Apsūdzētais ir norādījis, ka pirmās instances tiesa savā spriedumā faktiski esot pārrakstījusi saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

501. panta 1. punktu tiesas sēdē nolasītās cietušā /pers. D/ (turpmāk sprieduma tekstā – cietušais) pirmstiesas procesā sniegtās liecības

(lietas 3.-4. lapa), nedodot tām vērtējumu un analīzi kopsakarībā ar citām liecībām un krimināllietā esošajiem faktiem. Faktiski

cietušais neesot varējis ne pierādīt sava velosipēda iegādi, ne apliecināt tā vērtību.

Pirmās instances tiesa piedevusi augstāku ticamības pakāpi liecinieka, policista Valsts amatpersona liecībai un policijas

darbinieku sastādītajiem dokumentiem. Faktiski tiesa esot atzinusi, ka nav pamata neticēt liecinieku – policijas darbinieku sniegtajām

liecībām, kā arī apšaubīt lietas materiālos esošo informāciju par lietas faktiskajiem apstākļiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, pildot savus

tiešos dienesta pienākumus. Kriminālprocesa likuma 128. panta trešā daļa nosakot, ka nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta

augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem. Senāts esot atzinis, ka jebkuru izmeklēšanas darbību rezultātā iegūto ziņu

ticamība ir pārbaudāma saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128. panta otrās daļas prasībām to kopumā un savstarpējā sakarībā ar citiem

lietā iegūtajiem pierādījumiem. Šāda atziņa esot izteikta arī 2019. gada 29. marta lēmumā lietā Nr. SKK-10/2019 (Augstākās tiesas

2021. gada 9. decembra lēmums lietā Nr. SKK-561/2021 ( ECLI:LV:AT:2021:1209.11354031113.9.L)). Senāts norādot, ka policijas

darbinieku liecības atbilstoši Kriminālprocesa likuma 131. pantam esot viens no pierādījumu veidiem. Arī policijas darbinieku liecības

saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128. panta pirmo daļu esot pakļautas ticamības izvērtēšanai, un tām neesot augstāka ticamības

pakāpe kā citiem pierādījumiem. Kriminālprocesā pierādījumu ticamības izvērtēšana notiekot atbilstoši Kriminālprocesa likuma

128. pantā noteiktajiem kritērijiem. Citos lietu veidos un procesuālajos likumos noteiktie pierādījumu ticamības izvērtēšanas kritēriji

kriminālprocesā neesot piemērojami.

Pirmās instances tiesa neesot vērtējusi apstākli, ka pievienotajā video neko nav iespējams atpazīt. Neviens viņu, apsūdzēto,

neesot atpazinis lietā pievienotajā CD video, izņemot policistu Valsts amatpersona. Līdz ar to tiesa esot viņu notiesājusi uz šā

liecinieka atmiņu stāstījuma pamata, tostarp nolasot liecinieka pirmstiesas procesā sniegtās liecības (lietas 25. lapa).

Apsūdzētais apelācijas sūdzībā ir atsaucies uz liecinieka /pers. F/ pirmstiesas procesa laikā doto liecību, ka /pers. F/ liecinājis,

ka ir dienējis Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļā un, pildot dienesta pienākumus,

bija nonācis saskarsmē ar apsūdzēto.

Apsūdzētā ieskatā, abu policistu liecības faktiski esot identiskas – “copy paste”, kā divas identiskas ūdens lāses, pat ar vienādām

gramatiskām kļūdām.

Apsūdzētais ir norādījis, ka tiesa pati videoierakstus neesot noskatījusies un neesot pārbaudījusi, vai viņš, apsūdzētais, vispār tur

ir redzams. Tālāk tiesa spriedumā viņa, apsūdzētā, vainu esot pamatojusi, vienkārši pārrakstot no apsūdzības ņemto pierādījumu sarakstu,

kaut tie neko nepierādot. Piemēram, ar ziņām par faktiem, kas fiksētas notikuma vietas shēmā un fotogrāfijās (lietas 7., 8. lapa), no

kurām redzams sporta kluba /Nosaukums / telpu, kurās atradušās videokameras, kas vērstas uz notikuma vietu, izkārtojums. Ar ziņām par

faktiem, kas fiksētas 2019. gada 11. marta uzziņā-apskatā par video ierakstu (lietas 13.-16. lapa), kurā norādīts, ka CDR matricā, kas

izņemta sporta klubā /Nosaukums / redzams, ka tiek filmēta veikala priekštelpa, kas atrodas pirmajā stāvā. Aprakstā tiekot norādīts, ka

plkst. 16.26.30 video ierakstā parādās vīrietis, kurš dodas uz veikalu /Nosaukums B/ Ieraksta sliktās kvalitātes dēļ vīrieša izskatu,

apģērbu, vecumu un pazīmes varot redzēt daļēji, proti, vīrietis esot ap 20-30 gadu vecs, ģērbies melnā ziemas jakā, melnās biksēs

(džinsi), melnās kurpēs, melnā beisbola tipa cepurē. Kad ieraksta laiks rādot 16.27.08, vīrietis iziet ārā no veikala un pazūd no kameras

redzesloka. Video Nr. 2 (“Camera3”) varot redzēt, ka video augšējā pusē ir redzams datums 27.02.2019. un laiks 16.50.00. Video failā

esot redzama telpas iekšpuse (citā rakursā). Atskaņojot video līdz plkst. 16.50.42, esot redzams kā augstāk minētais vīrietis iet atpakaļ

ar velosipēdu. Atverot video Nr. 3 (“CH ar ricuku uz ielu”), varot redzēt, kā plkst. 16.51.53 no telpas iekšpuses (no veikala) durvīm

iznāk vīrietis ar velosipēdu. Atverot video Nr. 4 (“CH8 uz gertrudes”), varot redzēt, kā 16.51.59 vīrietis ar velosipēdu dodas (jau

braucot) pa /Nosaukums F/. Atverot video Nr. 5 (apvienoti faili “VID atpakaļ”, “VID-nak” un “VID skats”), varot redzēt, ka tas ir online

ieraksts ar mobila telefona media pleijeru. No videofaila varot redzēt, ka ieraksts ir melnbaltā formātā. Failā ticis atspoguļots moments,

kad plkst. 16.54.10 (26.02.2019.) augstāk minētais vīrietis ar velosipēdu dodas uz leju pa trepēm. Failā Nr. 2 plkst. 16.34.20 varot

redzēt, kā vīrietis dodas pa trepēm uz trešo stāvu (sporta klubs /Nosaukums /). Failā Nr. 3 varot redzēt, kā plkst. 16.34.30 vīrietis iet

garām sporta letēm, pēc kā pazūd no videonovērošanas kameru redzes loka. Atskaņojot video failus, kriminālprocesam lietderīga

informācija neesot iegūta. Personas seju redzēt nevarot. Tāpat nevarot detalizēti aprakstīt drēbes. Apģērba krāsu nevarot noteikt.

Atlikušajā videoieraksta daļā nekāda noderīga informācija neesot iegūta.

Apsūdzētā ieskatā, neesot izprotams, kā tiesa, ievērojot Kriminālprocesa likuma 128. pantā atspoguļotos nosacījumus, var atzīt,

neredzot un nenoskatoties CD ierakstus, ka konkrētajā kriminālprocesā iegūtajiem pierādījumiem – uzziņai un pārskatam ir augsta

ticamības pakāpe, kas apliecina apsūdzībā norādītos apstākļus.

Apsūdzētais ir norādījis, ka Kriminālprocesa likuma 126. panta ceturtajā daļā esot noteikts, ka uz apstākļiem, kas izslēdz

kriminālatbildību, kā arī uz alibi, ir jānorāda personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību saistībā ar šā nodarījuma izmeklēšanu, ja vien šādas

ziņas jau nav iegūtas izmeklēšanā. Viņš, apsūdzētais, uz alibi esot norādījis vairākkārtīgi, arī tiesas sēdē, savukārt tiesai esot bijis jādod

tam vērtējums spriedumā, bet pirmstiesas procesā – procesa virzītājam. Pirmās instances tiesa neesot vērtējusi viņa, apsūdzētā,

norādīto alibi, proti, ka viņš atradies citā rajonā – /adrese 1/. Tiesa nepārbaudot, neizprasot ne mobilā telefona metadatus, ne

iespējamos ar karti izdarītos pirkumus, šo alibi esot uzskatījusi par nepamatotu, vien norādot, ka, tiesas ieskatā, minētā pozīcija ir

vienīgi apsūdzētā aizstāvības pozīcija. Tāpat neesot ņemts vērā viņa, apsūdzētā, liecinātais, ka viņš iepriekš nekad nav izdarījis

velosipēdu zādzības.

Apsūdzētais ir uzskatījis, ka tiesai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 19. panta nosacījumiem par labu apsūdzētajam esot

jāvērtē jebkuras saprātīgas šaubas, ko neesot izdevies novērst. Pie kam, tiesai esot pienākums vispusīgi un pilnīgi izvērtēt lietas

apstākļus pēc savas pārliecības, nevis formāli, no konteksta izrauti vadīties pēc kāda atsevišķa fakta un pieņemt lēmumu, ignorējot

pārējos apstākļus, pierādījumus, gūtos rezultātus, tā pārkāpjot taisnīgas tiesas robežas un dodot savu subjektīvo, nevis objektīvo

vērtējumu.

Apsūdzētais ir norādījis, ka Kriminālprocesa likuma 124. panta piektajā daļā esot noteikts, ka pierādīšanas priekšmetā

ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai

neesamību. Viņš, apsūdzētais, uzskatot, ka viņa vaina neesot pierādīta, un viņš ticis notiesāts uz divu policistu subjektīvās, pret viņu

vērstās liecības un nostājas dēļ. Turklāt tiesa to objektīvi neesot vērtējusi. Līdz ar to esot secināms, ka tiesa spriedumā ir nepareizi

izvērtējusi faktiskos apstākļus. Tiesa esot pretlikumīgi un nepamatoti spriedumā norādījusi uz faktiem, par kuriem lietā nav

pierādījumu, un par kuriem neviens tiesā (arī pirmstiesas procesā) nav liecinājis. Tiesa esot ignorējusi tiesā pārbaudītos lietas

materiālus un viņa, apsūdzētā, paskaidrojumus un tiesu debatēs minēto. Tiesas spriedumā liecinieku sniegtās liecības neesot objektīvi

izvērtētas. Esot tikai pārrakstīts pirmstiesas procesā un tiesā liecinātais, neatspoguļojot svarīgas liecību daļas, nevērtējot liecības

kopsakarībā un nepārbaudot lietā tieši video pierādījumus. Tādējādi tiesa esot pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 512. pantā noteiktās

robežas.

Apsūdzētā ieskatā, tiesai esot bijis jāievēro Kriminālprocesa likuma 128. pantā noteiktais pienākums izvērtēt pierādījumu

ticamību. Tiesa spriedumā neesot vērtējusi apsūdzētā sniegtos paskaidrojumus un pierādījumus, bet tikai norādījusi, kā tā ir aizstāvības

pozīcija. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments savā judikatūrā esot atzinis, ka pierādījumu uzskaitīšana un atreferēšana

tiesas spriedumā neatbilst kriminālprocesa prasībām. Tiesai, iztiesājot lietu, esot jāvērtē pierādījumi atbilstoši Kriminālprocesa likuma

124., 127., 128. un 129. panta prasībām un spriedumā jānorāda, kādi pierādījumi attiecas uz noziedzīgā nodarījuma sastāva esamību vai

neesamību, jāanalizē un jāvērtē visus lietā pārbaudītos pierādījumus, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu. No visu pārbaudīto

pierādījumu vērtējuma atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām varot būt atkarīgs nodarījuma apraksts un tā atbilstība apsūdzībā

norādītajiem noziedzīgā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem (sk. Augstākas tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2006. gada

12. oktobra lēmumu lietā Nr. SKK-579/2006). Senāts esot atzinis, ka apsūdzībai ir jābūt tādai, kas atbilst Kriminālprocesa likuma

527. panta pirmajā daļā iekļautajai norādei par notiesājoša sprieduma saturu, kur noziedzīga nodarījuma faktiskie apstākļi tiek definēti

kā “noziedzīgā nodarījuma apraksts”, minot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laiku un vietu, izdarīšanas veidu, apsūdzētā vainas formu,

motīvus un šā nodarījuma sekas, ciktāl tos iespējams noskaidrot. Kriminālprocesa likuma 405. pants, kurā norādītas prasības apsūdzības

saturam, esot jāaplūko kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmo daļu, kas paredz personas tiesības uz aizstāvību, proti,

apsūdzībai ir jābūt tādai, lai apsūdzētā persona varētu zināt ne tikai, par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tā tiek apsūdzēta, bet arī

kādas konkrēti un kādos apstākļos izdarītas darbības tai tiek inkriminētas uzrādītās apsūdzības ietvaros. Turklāt apsūdzībai esot jābūt

tādai, kas pilnībā ļauj izprast tās būtību, nemeklējot papildu izskaidrojumus krimināllietas materiālos (sk. Augstākās tiesas 2012. gada

4. jūnija lēmumu lietā Nr. SKK-8/2012 (15890002505), Augstākās tiesas 2021. gada 29. decembra lēmumu lietā Nr. SKK-87/2021 (

ECLI:LV:AT:2021:1229.11370048118.6.L)).

Apsūdzētais apelācijas sūdzībā ir norādījis, ka tiesas nolēmumu nevarot atzīt par tiesisku un pamatotu, ja tiesa nav ievērojusi

Kriminālprocesa likuma 128. panta otrās daļas nosacījumus, kur noteikts, ka to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par

faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā

(sk. Augstākas tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2009. gada 29. oktobra lēmumu lietā Nr. SKK-514/2009).

Apsūdzētais ir uzskatījis, ka pirmās instances tiesa ir pieļāvusi būtisku procesuālu pārkāpumu, zinot un nevērtējot to, ka viņam,

apsūdzētajam, kā tas izriet no lietā esošajiem pierādījumiem, 2021. gada 16. jūnijā ir ticis noteikts darbspēju zudums 80-100% apmērā,

un tikusi piešķirta pirmā invaliditātes grupa. Kā esot norādījis Senāta Krimināllietu departaments 2021. gada lēmumā lietā Nr. SKK-

[I]/2021 (slēgtas lietas statuss, publicēti izvilkumi no nolēmuma), personas ar veselības traucējumiem ieslodzījumā esot pakļautas

lielākām ciešanām, nekā veselas personas, tādēļ rūpīgi izvērtējama nepieciešamība šādām personām piemērot ar brīvības atņemšanu

saistītu sodu. Izvērtējot ar smagu slimību sirgstošu personu iespēju izciest brīvības atņemšanas sodu, tiesai ir jāņem vērā Latvijas

Republikas Satversmes 95. un 111. pantā noteiktās pamat tiesības. Tiesai, izlemjot jautājumu par apsūdzētajam nosakāmo sodu, ir

jāizvērtē tās rīcībā esošās ziņas par apsūdzētā veselības stāvokli, lai nepieļautu tādas personas atrašanos brīvības atņemšanas vietā, kura

veselības stāvokļa dēļ nav spējīga izciest brīvības atņemšanas sodu. Šādas personas ievietošana brīvības atņemšanas vietā, lai varētu

piemērot Kriminālprocesa likuma 640. panta pirmās daļas regulējumu, neesot attaisnojama, jo nepieļaujamu ciešanu līmeni var radīt jau

pati atrašanās brīvības atņemšanas iestādē. Viņš uzskatot, ka pirmās instances tiesa, izlemjot jautājumu par nosakāmo sodu, neesot

izvērtējusi, vai apsūdzētajam sakarā ar smagajiem veselības traucējumiem noteiktā pirmā invaliditātes grupa, indicētie asistenta

pakalpojumi un nepieciešamā medicīniskā uzraudzība, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, tiks nodrošināta, jo viņš, apsūdzētais,

faktiski esot akls un tiks pakļauts tādām ciešanām, kas sasniedz necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās slieksni. Nosakot sodu, tiesa

neesot izvērtējusi, vai viņš, apsūdzētais, šobrīd var izciest brīvības atņemšanas sodu ieslodzījumā, bet esot noteikusi sodu brīvības

atņemšanas veidā.

Apsūdzētais apelācijas sūdzībā ir secinājis, ka pirmās instances tiesas spriedums esot prettiesisks, jo neatbilst Kriminālprocesa

likuma 124., 127., 128., 129. un 512. panta prasībām, un esot pilnībā atceļams.

Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētais uzturēja savu iesniegto apelācijas sūdzību pilnā apjomā.

Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētais savu vainu viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā neatzina.

Apsūdzētais liecināja, ka neesot izdarījis velosipēda un velosipēda troses zādzību. Viņš neesot videoierakstos fiksētais vīrietis, kurš

pārvieto velosipēdu. Notikušā laikā esot atradies savā deklarētajā dzīvesvietā /adrese 1/.

Motīvu daļa

Vidzemes apgabaltiesai, apsverot apsūdzētā apelācijas sūdzībā minētos motīvus, uzklausot apsūdzētā liecību, kā arī apelācijas

kārtībā vēlreiz pārbaudot un novērtējot kriminālprocesa laikā iegūtos pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, nerodas

saprātīgas šaubas par pirmās instances tiesas konstatēto apsūdzētā vainīgumu Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka nav pamata apsūdzētā apelācijas sūdzības apmierināšanai

daļā par viņa attaisnošanu. Tomēr Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra spriedums ir atceļams

daļā par soda noteikšanu par Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un galīgā soda

noteikšanu pēc spriedumu kopības, atceltajā daļā apelācijas instances tiesā taisot jaunu spriedumu. Pārējā daļā pirmās instances

spriedums kā tiesisks un pamatots ir atstājams negrozīts.

No pirmās instances tiesas spriedumā par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma apraksta izriet, ka apsūdzētais 2019. gada

27. februārī ap plkst. 16.30, atrodoties sporta kluba /Nosaukums / telpās, /adrese/, ir slepeni nozadzis cietušajam piederošo kalna

velosipēdu melnā krāsā 600 EUR vērtībā un velosipēda drošības trosi 40 EUR vērtībā, kas atradās uz velosipēda.

Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka apsūdzētais ne pirmstiesas procesa laikā, ne krimināllietas iztiesāšanas laikā pirmās

instances tiesā nav atzinis savu vainu (vainīgumu) viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.

Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka apsūdzētais pirmstiesas procesa laikā pēc aizdomās turētā statusa iegūšanas un pēc

apsūdzības uzrādīšanas ir izmantojis savas tiesības neliecināt (lietas pirmā sējuma 46. un 57. lapas), tikai vienā no procesuālo darbību

protokoliem (protokolā, kurā ir fiksēta apsūdzības izsniegšanas gaita) norādot, ka viņš neesot video redzamā persona (lietas pirmā

sējuma 57. lapa).

Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka apsūdzētais pirmās instances tiesā dotajā liecībā ir norādījis, ka viņš neesot izdarījis

velosipēda zādzību. Apsūdzētais tikai pirmās instances tiesas sēdes laikā ir norādījis uz alibi, proti, ka viņš neesot varējis atrasties

zādzības izdarīšanas vietā, jo tajā laikā atradies /adrese 1/. Tāpat apsūdzētais ir norādījis, ka to, viņš esot atradies /adrese 1/ neviens

nevar apliecināt (2022. gada 4. augusta tiesas sēdes audioieraksts, kas atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā).

Vidzemes apgabaltiesa, novērtējot apsūdzētā liecībās norādītās ziņas par faktiem, aplūkojot tās kopumā un savstarpējā sakarībā

ar citiem kriminālprocesa gaitā iegūtajiem pierādījumiem, nepiedod ticamību apsūdzētā liecībām, ka viņš nav izdarījis velosipēda

zādzību, viņš nav videoierakstos redzamā persona, un viņš zādzības izdarīšanas laikā ir atradies citā vietā. Vidzemes apgabaltiesa ņem

vērā, ka šādas apsūdzētā liecībās norādītās ziņas par faktiem ir pretrunā ar citiem kriminālprocesā esošajiem pierādījumiem un no šiem

pierādījumiem izrietošajiem atzinumiem, kas, Vidzemes apgabaltiesas ieskatā, apstiprina apsūdzētā vainu (vainīgumu) Krimināllikuma

175. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Līdz ar to Vidzemes apgabaltiesa secina, ka apsūdzētais, liecinot

par to, ka viņš nav izdarījis velosipēda zādzību, viņš nav videoierakstos redzamā persona, un viņš zādzības izdarīšanas laikā ir atradies

citā vietā, ir sniedzis apzināti nepatiesas liecības.

Turklāt Vidzemes apgabaltiesa, novērtējot apsūdzētā apgalvojumus par viņa atrašanos noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā

citā vietā, ņem vērā, ka apsūdzētais attiecībā uz norādīšanu par atrašanos noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā citā vietā (uz alibi) līdz

pat tiesas izmeklēšanas uzsākšanai pirmās instances tiesā nav pildījis viņam ar Kriminālprocesa likuma 67. panta pirmās daļas 6. punktu

uzlikto pienākumu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 67. panta pirmās daļas 6. punktu no brīža, kad personai ir paziņots, ka tā ir atzīta par

aizdomās turēto, šai personai ir pienākums norādīt uz faktu, ka viņa noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā ir atradusies citā vietā,

proti, norādīt uz alibi.

Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā, ka apsūdzētais par iepriekš minēto procesuālo pienākumu bija informēts, jo no aizdomās

turētā nopratināšanas protokola ir redzams, ka apsūdzētajam 2019. gada 23. decembrī bija izsniegts izraksts no likuma par aizdomās

turētā tiesībām un pienākumiem, kas noteikti Kriminālprocesa likuma 66. un 67. pantā (lietas pirmā sējuma 46. lapa).

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 126. panta ceturtajai daļai uz alibi ir jānorāda personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību saistībā

ar šā nodarījuma izmeklēšanu, ja vien šādas ziņas nav iegūtas izmeklēšanā.

Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka pirmstiesas procesa laikā, veicot izmeklēšanu, nebija iegūtas jebkādas ziņas par faktiem,

kas norādītu uz apsūdzētā alibi. Līdz ar to Vidzemes apgabaltiesa secina, ka apsūdzētajam jau pirmstiesas procesa laikā, saņemot

izrakstu no likuma par viņa kā aizdomās turētā tiesībām un pienākumiem, bija pienākums procesa virzītājam norādīt uz alibi, ko

apsūdzētais, pretēji viņa apelācijas sūdzībā norādītajam, līdz pat tiesas izmeklēšanas uzsākšanai pirmās instances tiesā nav izdarījis.

Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka ziņas par alibi ir ļoti būtiskas. Tādējādi, ja apsūdzētais tiešām viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas laikā būtu atradies citā vietā, tad, saņemot kriminālprocesā konkrētu informāciju par to, ka viņš tiek turēts

aizdomās/apsūdzēts noteikta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, lai atspēkotu aizdomas/apsūdzību par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu,

apsūdzētais šādas ziņas būtu norādījis procesa virzītājam.

Vidzemes apgabaltiesa, novērtējot apsūdzētā liecības daļā par to, ka viņš nav izdarījis velosipēda zādzību, viņš nav

videoierakstos redzamā persona, un viņš zādzības izdarīšanas laikā ir atradies citā vietā, ņem vērā, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšana

gandrīz vienmēr ir saistīta ar dažādu noziedzīgo nodarījumu izdarījušai personai nelabvēlīgu tiesisku seku iestāšanos, piemēram,

kriminālsoda piemērošanu, sodāmību, pienākumu atlīdzināt ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu u. tml. Līdz ar to ir secināms, ka

noziedzīgo nodarījumu izdarījusī persona ir ieinteresēta, lai no šīm sekām dažādos veidos izvairītos, tostarp noliedzot savu vainīgumu

un sniedzot apzināti nepatiesas liecības, lai tādējādi maldinātu procesu veicošās amatpersonas par notikušā faktiskajiem apstākļiem.

Tādēļ Vidzemes apgabaltiesa apsūdzētā liecībās minētās ziņas, kurām Vidzemes apgabaltiesa nepiedod ticamību, vērtē kā apsūdzētā

aizstāvības pozīciju, kas ir saistīta ar apsūdzētā vēlmi izvairīties no soda par izdarīto noziedzīgo nodarījumu.

Vidzemes apgabaltiesa, novērtējot apsūdzētā liecības, ņem vērā, ka saskaņā ar krimināllietas dokumentos esošajām ziņām

apsūdzētajam ir konstatētas vairākas smagas saslimšanas un smagi veselības traucējumi, tostarp smagi redzes traucējumi (lietas pirmā

sējuma 103.-104. un 105.-106. lapas). Vidzemes apgabaltiesa, izvērtējot apsūdzētajam konstatētās vairākas smagās saslimšanas un

smagus veselības traucējumus, tostarp smagus redzes traucējumus, kā arī to raksturu, ņem vērā, ka no krimināllietā esošo dokumentu

par apsūdzētā veselības stāvokli satura izriet, ka veselības stāvoklis apsūdzētajam ir ievērojami pasliktinājies, kā arī smagie redzes

traucējumi apsūdzētajam ir radušies pēc konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas. Tādējādi apelācijas instances tiesai nav pamata

secināt, ka apsūdzētais viņam konstatēto smago saslimšanu un smago veselības traucējumu, tostarp smago redzes traucējumu, dēļ nav

varējis izdarīt inkriminēto noziedzīgo nodarījumu.

Vidzemes apgabaltiesa, atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, atzīst, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

564. panta sestās daļas noteikumiem apelācijas instances tiesas nolēmumā nav nepieciešams atkārtot visus pirmās instances tiesas

spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124. panta otrajā daļā noteikto kriminālprocesā ir pierādāma noziedzīgā nodarījuma sastāva

esamība vai neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto

krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulēšanā.

Kriminālprocesa likuma 19. panta pirmā daļa noteic, ka neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 19. panta trešo daļu visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē

par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

Kriminālprocesa likuma 124. panta piektā daļa noteic, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par

pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

Tādējādi ir secināms, ka pierādījumi ir atzīstami par pietiekamiem, ja, iztiesājot krimināllietu, izslēdzot visas saprātīgas šaubas,

tiek konstatēti visi pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi, t. i., apstākļi, kādi ir norādīti apsūdzībā.

Vidzemes apgabaltiesa pievienojas judikatūrā izteiktajai atziņai, ka nevainīguma prezumpcijas elements ir jāpiemēro tikai pēc

visu pierādījumu novērtēšanas. Tas nav piemērojams attiecībā uz atsevišķiem pierādījumiem (Augstākās tiesas Krimināllietu

departamenta 2020. gada 14. maija lēmums lietā Nr. SKK-256/2020). Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa minētās

prasības ir ievērojusi.

Vidzemes apgabaltiesa secina, ka kriminālprocesa gaitā ir iegūti ticami, uz konkrēto kriminālprocesu attiecināmi un pieļaujami

pierādījumi, kurus pirmās instances tiesa ir pamatoti izmantojusi apsūdzētā vainīguma pierādīšanā.

Vidzemes apgabaltiesa, neskatoties uz to, ka apsūdzētais sevi par vainīgu Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā nekad nav atzinis, kā arī ir izvirzījis savu aizstāvības versiju par notikušo, tostarp ir norādījis uz alibi,

atzīst, ka apsūdzētā vaina (vainīgums) Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā ir pierādīta ar

ziņām par faktiem, kas izriet no cietušā un liecinieku /pers. F/ un /Valsts amatpersona/ kriminālprocesā dotajām liecībām un lietā

esošajiem videonovērošanas kameru ierakstiem.

No cietušā pirmstiesas procesa laikā dotās liecības izriet, ka cietušais 2019. gada 27. februārī ap plkst. 15.45 ir ieradies sporta

klubā /Nosaukums / /adrese/, tirdzniecības centra /Nosaukums S/ trešajā stāvā, kur velosipēdu novietošanai paredzētā vietā ir atstājis

viņam piederošo melnu kalnu velosipēdu 600 EUR vērtībā, bet pats ir devies uz zāli trenēties. Kad cietušais ap plkst. 18.00 ir atgriezies

vietā, kur atstājis velosipēdu, tad konstatējis, ka velosipēds ir nozagts. Kopā ar velosipēdu nozagta trose 40 EUR vērtībā (lietas pirmā

sējuma 3.-4. lapas).

No cietušā pirmās instances tiesā dotās liecības izriet, ka /Nosaukums S/ kur atrodas trenažieru zāle /Nosaukums / ir nozagts

cietušajam piederošais velosipēds. Cietušais pēc viņa pirmstiesas procesa laikā dotās liecības nolasīšanas ir apstiprinājis tās patiesumu

(2022. gada 20. janvāra tiesas sēdes audioieraksts, kas atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā).

Vidzemes apgabaltiesa, aplūkojot ziņas par faktiem, kas izriet no cietušā dotajām liecībām kopumā un savstarpējā sakarībā ar

citiem kriminālprocesa laikā iegūtajiem pierādījumiem, secina, ka nav konstatējami apstākļi, kas norādītu, ka cietušais, liecinot par

viņam piederošo mantu zādzību un viņam piederošo nozagto mantu vērtību, būtu sniedzis nepatiesas liecības.

Neskatoties uz to, ka cietušais nav iesniedzis krimināllietā dokumentus, kas apstiprinātu velosipēda iegādi un tā vērtību (cenu),

Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā cietušā liecībā norādītās ziņas, ka cietušajam nav saglabājušies dokumenti par velosipēda iegādi

(vērtību) (2022. gada 20. janvāra tiesas sēdes audioieraksts, kas atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā).

Vidzemes apgabaltiesa, aplūkojot ziņas par faktiem, kas izriet no cietušā dotajām liecībām kopumā un savstarpējā sakarībā ar

citiem kriminālprocesa laikā iegūtajiem pierādījumiem, secina, ka ziņas par faktiem, kas izriet no cietušā dotajām liecībām, ir

pietiekamas, lai atzītu, ka cietušajam ir piederējis apsūdzībā minētais kalnu velosipēds melnā krāsā 600 EUR vērtībā, kas kopā ar

velosipēda drošības trosi 40 EUR vērtībā ir nozagti pirmās instances tiesas spriedumā norādītajā laikā un vietā. Tāpat Vidzemes

apgabaltiesa secina, ka cietušā liecībā norādītās ziņas par nozagto mantu vērtību ir pietiekamas, lai atzītu, ka nozagtā kalnu velosipēda

vērtība zādzības izdarīšanas laikā bija 600 EUR, bet nozagtās velosipēda drošības troses vērtība – 40 EUR. Vidzemes apgabaltiesa

atzīst, ka cietušā norādītā nozagto mantu vērtība atbilst minēto mantu reālajai tirgus vērtībai. Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka nav

iesniegti pierādījumi, ka cietušajam nozagto mantu vērtība būtu mazāka.

Vidzemes apgabaltiesa, aplūkojot ziņas par faktiem, kas izriet no cietušā dotajām liecībām kopumā un savstarpējā sakarībā ar

citiem kriminālprocesā esošajiem pierādījumiem, secina, ka ziņas par faktiem, kas izriet no cietušā dotajām liecībām, apstiprina, ka

2019. gada 27. februārī no sporta kluba/Nosaukums /telpām, /adrese/, ir nozagts cietušajam piederošais kalnu velosipēds melnā krāsā

600 EUR vērtībā un velosipēda drošības trose 40 EUR vērtībā, kas atradusies uz velosipēda.

No liecinieka /pers. F/ pirmstiesas procesa laikā dotās liecības izriet, ka /pers. F/, pildot policijas darbinieka pienākumus

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļā, ticies ar apsūdzēto, jo apsūdzētais bija nonācis

policijas redzeslokā sakarā ar noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. /pers. F/ 2019. gada 20. martā ir uzrādīti pie kriminālprocesa

Nr. 11087022719 materiāliem esošie videonovērošanas kameru ieraksti, kuros redzams vīrietis, kurš uziet augšā pa trepēm uz sporta

klubu /Nosaukums /bet pēc tam nones lejā pa trepēm velosipēdu. /pers. F/ ir atpazinis minēto vīrieti kā apsūdzēto. /pers. F/ ir atpazinis

apsūdzēto pēc vecuma, auguma, miesas būves, gaitas un sejas vaibstiem (lietas pirmā sējuma 22. lapa).

No liecinieka /pers. F/ pirmās instances tiesā dotās liecības izriet, ka /pers. F/ viņam uzrādītajos videoierakstos ir atpazinis

apsūdzēto. No liecinieka /pers. F/ pirmās instances tiesā dotās liecības izriet, ka /pers. F/ apsūdzēto iepriekš ir vairākas reizes redzējis

(2021. gada 26. novembra tiesas sēdes audioieraksts, kas atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā).

No liecinieka /Valsts amatpersona/ pirmstiesas procesa laikā dotās liecības izriet, ka /Valsts amatpersona/ , pildot policijas

darbinieka pienākumus Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļā, bija ticies ar apsūdzēto,

kurš savukārt bija nonācis policijas redzeslokā sakarā ar noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. /Valsts amatpersona/ 2019. gada 22. martā ir

uzrādīti pie kriminālprocesa Nr. 11087022719 materiāliem esošie videonovērošanas kameru ieraksti, kuros redzams vīrietis, kurš

uziet augšā pa trepēm uz sporta klubu /Nosaukums / bet pēc tam nones lejā pa trepēm velosipēdu. /Valsts amatpersona/ ir norādījis, ka

viņš ir pārliecināts, ka ierakstos redzamā persona ir apsūdzētais. /Valsts amatpersona/ ir atpazinis apsūdzēto pēc vecuma, auguma,

miesas būves, gaitas un tumšiem īsiem matiem (lietas pirmā sējuma 25. lapa).

No liecinieka /Valsts amatpersona/ pirmās instances tiesā dotās liecības izriet, ka /Valsts amatpersona/ apsūdzēto ir diezgan

bieži redzējis. Apsūdzētais iepriekš ir ticis aizturēts vairākos kriminālprocesos (2022. gada 4. augusta tiesas sēdes audioieraksts, kas

atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā)

No lietā esošajiem protokoliem par uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām ir redzams, ka liecinieki /pers. F/ un /Valsts

amatpersona/ ir atpazinuši apsūdzēto pēc uzrādītajām fotogrāfijām. Gan liecinieks /pers. F/, gan liecinieks /Valsts amatpersona/ ir

norādījuši uz konkrētām personas pazīmēm, pēc kuriem viņi ir atpazinuši apsūdzēto (lietas pirmā sējuma 23.-24. un 26.-27. lapas).

Vidzemes apgabaltiesai, salīdzinot liecinieku /pers. F/ un /Valsts amatpersona/ pirmstiesas procesa laikā dotās liecības, kas ir

pierakstītas nopratināšanas protokolos, pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam, nav pamata konstatēt, ka liecinieku /pers. F/ un /Valsts

amatpersona/ pirmstiesas procesa laikā dotās liecības būtu identiskas, un ka tās būtu ar vienādām gramatiskām kļūdām. Tādējādi

Vidzemes apgabaltiesai nav pamata secināt, ka liecinieku /pers. F/ un /Valsts amatpersona/ pirmstiesas procesa laikā dotās liecības būtu

iepriekš saskaņotas vai kādu citu personu ietekmētas.

Vidzemes apgabaltiesai, novērtējot liecinieku /pers. F/ un /Valsts amatpersona/ liecības, aplūkojot tās kopumā un savstarpējā

sakarībā ar citiem kriminālprocesa laikā iegūtajiem pierādījumiem, nav pamata neticēt liecinieku /pers. F/ un /Valsts amatpersona/

liecībās norādītajām ziņām, ka viņi, pildot policijas darbinieka pienākumus, iepriekš ir vairākas reizes personiski saskārušies ar

apsūdzēto un tādēļ ir atpazinuši apsūdzēto kā videonovērošanas kameru ierakstos fiksēto personu. Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā, ka

ziņas par faktiem, kas izriet no lietā esošās Iekšlietu ministrijas Informācijas centra informācijas par apsūdzētā izdarītajiem

likumpārkāpumiem, apstiprina, ka apsūdzētais līdz konkrētās zādzības izdarīšanai ir vairākkārtīgi nonācis Valsts policijas redzeslokā par

dažādu likumpārkāpumu izdarīšanu, tostarp par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Par apsūdzētā izdarītajiem un iespējami izdarītajiem

noziedzīgajiem nodarījumiem ir tikuši uzsākti vairāki kriminālprocesi. Apsūdzētais ir vairākas reizes sodīts/tiesāts kriminālā kārtā par

dažādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Kriminālprocesos par apsūdzētā izdarītajiem un iespējami izdarītajiem noziedzīgajiem

nodarījumiem procesuālās darbības ir veikuši arī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes darbinieki, tostarp arī Valsts policijas Rīgas

reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa darbinieki (lietas pirmā sējuma 31.-36. lapas).

Vidzemes apgabaltiesai, novērtējot liecinieku /pers. F/ un /Valsts amatpersona/ liecības, nav pamata neticēt liecinieku /pers. F/

u n /Valsts amatpersona/ liecībās norādītajām ziņām par faktiem par apsūdzētā atpazīšanu, jo Vidzemes apgabaltiesa nekonstatēja

apstākļus, kas norādītu, ka lieciniekiem /pers. F/ un /Valsts amatpersona/ būtu kādi subjektīvi iemesli aprunāt apsūdzēto.

Vidzemes apgabaltiesa, pārbaudot lietā esošos telpu /adrese/, videonovērošanas kameru ierakstus, konstatē, ka, pretēji

apelācijas sūdzībā norādītajam, tajos ir redzama apsūdzētajam vizuāli līdzīga persona (vīrietis), kura 2019. gada 27. februārī, laika

posmā no plkst. 16.24 līdz plkst. 16.54, pārvietojas pa dažādām telpām, tostarp arī pa sporta kluba /Nosaukums / telpām. No

videonovērošanas kameru ierakstiem ir redzams, ka minēta persona uziet pa trepēm, nones pa trepēm velosipēdu, izstumj velosipēdu pa

durvīm un aizbrauc ar velosipēdu projām (lietas pirmā sējuma 13., 14.-16., 18. un 19.-20. lapas).

Vidzemes apgabaltiesa, neskatoties uz to, ka dažos videonovērošanas kameru ierakstu failos ir norādīts datums – 2019. gada

26. februāris, ņem vērā, ka policijas iestāde ir pieprasījusi videonovērošanas kameru ierakstus par 2019. gada 27. februāri. Tādējādi

Vidzemes apgabaltiesa secina, ka visi krimināllietā esošie videonovērošanas kameru ieraksti ir attiecināmi uz 2019. gada 27. februāri.

Vidzemes apgabaltiesa, pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam, konstatē, ka pirmās instances tiesa tiesas sēdes laikā ir

pārbaudījusi lietā esošos videonovērošanas kameru ierakstus, atskaņojot tos krimināllietas iztiesāšanas gaitā (2022. gada 4. augusta

tiesas sēdes audioieraksts, kas atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā).

Vidzemes apgabaltiesa, pārbaudot videonovērošanas kameru ierakstos fiksēto vizuālo informāciju, konstatē, ka

videonovērošanas kameru ieraksti ir kvalitatīvi. Turklāt videonovērošanas kameru ierakstos ir ļoti labi saskatāmas personas, kuras ir

fiksējušas videonovērošanas kameras. Videonovērošanas kameru ierakstos ir fiksēta persona, kura pārvieto velosipēdu. Minētā persona

ir ļoti labi saskatāma, tostarp arī tuvplānā. Videonovērošanas kameru ierakstos ir ļoti labi redzami minētās personas sejas vaibsti, matu

krāsa, auguma parametri un gaita. Līdz ar to Vidzemes apgabaltiesa likumsakarīgi secina, ka citas personas, t. sk. /pers. F/ un /Valsts

amatpersona/, kuras videonovērošanas kameru ierakstos fiksēto personu iepriekš ir sastapušas un ar šo personu kontaktējušās, varēja

identificēt (atpazīt) videonovērošanas kameru ierakstos redzamo personu kā apsūdzēto.

Vidzemes apgabaltiesai, novērtējusi ziņas par faktiem, kas izriet no liecinieku /pers. F/ un /Valsts amatpersona/ liecībām un

videonovērošanas kameru ierakstos fiksētās vizuālās informācijas, aplūkojot tās kopumā un savstarpējā sakarībā, nerodas saprātīgas

šaubas, ka videonovērošanas kameru ierakstos esošā persona, kura pārvieto velosipēdu, ir apsūdzētais.

Vidzemes apgabaltiesa, aplūkojot ziņas par faktiem, kas izriet no liecinieku /pers. F/ un /Valsts amatpersona/ liecībām un

videonovērošanas kameru ierakstos fiksētās vizuālās informācijas kopumā un savstarpējā sakarībā ar citiem kriminālprocesa gaitā

iegūtajiem pierādījumiem, secina, ka minētās ziņas par faktiem apstiprina, ka tieši apsūdzētais ir tā persona, kura nozaga cietušajam

piederošo kalnu velosipēdu un velosipēda drošības trosi. Tāpat minētās ziņas par faktiem apstiprina, ka apsūdzētais minēto zādzību ir

izdarījis 2019. gada 27. februārī ap plkst. 16.30. Tādējādi Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka apsūdzētais laikā, kad tika izdarīta zādzība,

nevarēja atrasties citā vietā. Līdz ar to kā nepamatotas ir noraidāmas apsūdzētā norādītās ziņas par alibi, proti, ka viņš noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas laikā ir atradies citā vietā.

Vidzemes apgabaltiesa, izvērtējot apsūdzētā apelācijas sūdzībā norādīto, ka pirmās instances tiesa nav pieprasījusi

pierādījumus, kas apstiprinātu apsūdzētā norādītās ziņas par alibi, ņem vērā, ka apsūdzētā aizstāvības nodrošināšanai pirmās instances

tiesā ir piedalījies aizstāvis. Tādējādi, ņemot vērā Kriminālprocesa likuma 455. panta otrās daļas regulējumu, pirmās instances tiesai

nebija tiesības pēc savas iniciatīvas iegūt (pieprasīt) pierādījumus, kas attiecas uz apsūdzētā nevainīguma pierādīšanu. Vidzemes

apgabaltiesa ņem vērā, ka apsūdzētais un viņa aizstāvis pirmās instances tiesai nebija lūguši pieprasīt pierādījumus, kas apstiprinātu

apsūdzētā norādītās ziņas par alibi. Turklāt ne apsūdzētais, ne viņa aizstāvis šāda satura lūgumu nav pieteikuši arī apelācijas instances

tiesai.

Vidzemes apgabaltiesa, izvērtējot apsūdzētā norādītās ziņas, ka viņš iepriekš nekad nav izdarījis velosipēdu zādzības, secina, ka,

arī pieņemot, ka apsūdzētais iepriekš nav izdarījis velosipēdu zādzības, minētais apstāklis nav vērtējams kā apstiprinājums tam, ka

apsūdzētais nav izdarījis konkrēto noziedzīgo nodarījumu.

Vidzemes apgabaltiesa, izvērtējot apsūdzētajam celto apsūdzību, secina, ka apsūdzētajam celtā apsūdzība atbilst

Kriminālprocesa likuma 405. panta pirmās daļas 2. punktā un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 3. punkta

a. apakšpunktā noteiktajam regulējumam. Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka apsūdzētajam izvirzītajā apsūdzībā visi izdarītā noziedzīgā

nodarījuma faktiskie apstākļi atbilstoši kriminālprocesa gaitā pierādītajiem apstākļiem ir izklāstīti pietiekami pilnīgi, un tajā atbilstoši

kriminālprocesa gaitā pierādītajiem apstākļiem ir atainota ikviena apsūdzētajam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīme.

Apsūdzībā pietiekami precīzi ir norādīti noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laiks, vieta un izdarīšanas veids, tostarp apsūdzībā pietiekami

precīzi ir norādītas noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās puses pazīmes – apsūdzētā ārējās izpausmes darbības, izdarot svešas

kustamas mantas slepenu nolaupīšanu (zādzību), kas bija saistītas ar noziedzīgā nodarījuma objekta – cietušā mantisko interešu

apdraudējumu, noziedzīgā nodarījuma sastāva subjektīvā puse – apsūdzētā vaina tieša nodoma veidā, kas nepārprotami izriet no

apsūdzētā ārējās izpausmes darbībām. Tādējādi Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka apsūdzētajam celtā apsūdzība ir konkrēta un pilnīga.

Turklāt tā uzskatāmi un nepārprotami raksturo apsūdzētajam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu un neliedz apsūdzētajam iespēju īstenot

viņam Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmajā daļā garantētās tiesības uz aizstāvību. Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā, ka apsūdzētais

pirmās instances tiesas sēdē, noskaidrojot viņa attieksmi pret apsūdzību, ir norādījis, ka celtā apsūdzība viņam ir saprotama (2021. gada

13. jūlija tiesas sēdes audioieraksts, kas atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā) . Tāpat apsūdzētais pirmās instances tiesā ir aktīvi

izmantojis savas tiesības uz aizstāvību, jo par apsūdzībā norādītajiem apstākļiem ir sniedzis liecību, kurā ir minējis ziņas par faktiem,

kas, apsūdzētā ieskatā, norāda, ka viņš nav izdarījis inkriminēto noziedzīgo nodarījumu. Apsūdzētais arī apelācijas sūdzībā ir norādījis

savus argumentus, kas, viņaprāt, norāda uz to, ka viņš nav izdarījis inkriminēto noziedzīgo nodarījumu. Vidzemes apgabaltiesa secina, ka

visi minētie apstākļi kopumā apstiprina, ka apsūdzētajam visa kriminālprocesa gaitā bija saprotamas viņam inkriminētās darbības, kas

atbilst Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvam, un apsūdzētais zināja, kādas konkrēti un

kādos apstākļos izdarītas darbības viņam tiek inkriminētas celtās apsūdzības ietvaros, lai viņš varētu par tām izteikties. Līdz ar to

Vidzemes apgabaltiesa noraida apelācijas sūdzībā izteiktos iebildumus par celtās apsūdzības kvalitāti.

Vidzemes apgabaltiesa, novērtējot visus kriminālprocesa laikā iegūtos pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, atzīst,

ka ar kriminālprocesā esošajiem ticamiem, attiecināmiem, pieļaujamiem un pietiekamā apjomā esošajiem pierādījumiem, proti, ārpus

saprātīgām šaubām, ir pierādīts, ka apsūdzētais ir izdarījis Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu

pirmās instances tiesas spriedumā norādītajos apstākļos. Pirmās instances tiesa attiecībā uz apsūdzētā vainīguma konstatāciju ir pareizi

novērtējusi visus kriminālprocesā esošos pierādījumus, tostarp apsūdzētā liecībā minētās ziņas par faktiem, t. sk. apsūdzētās norādītās

ziņas par alibi, un devusi tiem atbilstošu, argumentētu vērtējumu.

Pierādīšana un pierādījumi ir reglamentēti Kriminālprocesa likuma 9. nodaļā. Kriminālprocesa likuma 128. pants attiecas uz

pierādījumu ticamību, Kriminālprocesa likuma 129. pants – uz pierādījumu attiecināmību, bet Kriminālprocesa likuma 130. pants – uz

pierādījumu pieļaujamību. Kriminālprocesa likuma 124. panta piektā daļa un 19. panta trešā daļa attiecas uz saprātīgu šaubu izslēgšanu,

t. i., uz pierādījumu pietiekamību. Vidzemes apgabaltiesa, izvērtējot pirmās instances tiesas taisīto spriedumu, atzīst, ka pirmās

instances tiesa, iztiesājot krimināllietu un taisot spriedumu, minētās likuma normas ir ievērojusi.

Vidzemes apgabaltiesa, pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam, secina, ka nav konstatējami apstākļi, kas norādītu, ka pirmās

instances tiesa, iztiesājot krimināllietu, būtu pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 15. pantā nostiprinātā pamatprincipa par tiesībām uz

lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā un Kriminālprocesa likuma 16. pantā nostiprinātā pamatprincipa par tiesībām uz

objektīvu kriminālprocesa norisi pārkāpumus, uz ko ir norādīts iesniegtajā apelācijas sūdzībā. Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā, ka ne

apsūdzētais, ne viņa aizstāvis pirmās instances tiesas sēdes laikā nav izteikuši iebildumus pret pirmās instances tiesas (tiesneses) darbu

krimināllietas iztiesāšanas gaitā, kā arī nav izmantojuši viņiem likumā piešķirtās tiesības pieteikt noraidījumu pirmās instances tiesas

tiesnesei. Minētie apstākļi apstiprina, ka apsūdzētajam un viņa aizstāvim nav bijuši pamatoti iebildumi pret pirmās instances tiesas

darbu, iztiesājot krimināllietu. Tāpat Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā to, ka apsūdzētais apelācijas sūdzībā nav norādījis uz konkrētiem

apstākļiem, kā, viņaprāt, ir izpaudusies pirmās instances tiesas rīcība, pārkāpjot Kriminālprocesa likuma 15. un 16. pantā nostiprinātos

pamatprincipus. Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nepiekrišana pirmās instances tiesas spriedumam nevar

būt par pamatu, lai atzītu, ka pirmās instances tiesa, iztiesājot krimināllietu būtu pārkāpusi kādu no Kriminālprocesa likuma 2. nodaļā

norādītajiem kriminālprocesa pamatprincipiem.

Vidzemes apgabaltiesa, pretēji apsūdzētā apelācijas sūdzībā norādītajam, atzīst, ka pirmās instances tiesa, taisot notiesājošu

spriedumu, ir ievērojusi Kriminālprocesa likuma 512. panta prasības. Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa, taisot

notiesājošu spriedumu, ir pamatojusies uz attiecīgajām materiālo un procesuālo tiesību normām. Tāpat pirmās instances tiesa

spriedumu ir pamatojusi ar Kriminālprocesa likuma 512. panta otrajā daļā minētajiem pierādījumiem. Pirmās instances tiesa atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 527. panta otrajā daļā noteiktajam ir norādījusi pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas atzinumi, kas ir bijuši

par pamatu notiesājošajam spriedumam. Turklāt pirmās instances tiesa ir motivējusi, kāpēc tā ir noraidījusi citus pierādījumus, tostarp

noraidījusi ziņas par faktiem, kas izriet no apsūdzētā dotajām liecībām, t. sk. apsūdzētā norādītās ziņas par alibi. Visi pirmās instances

tiesas atzinumi par noziedzīgā nodarījuma apstākļiem, kurus pirmās instances tiesa ir ietvērusi pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā,

ir pamatoti ar kriminālprocesā iegūtajiem pierādījumiem atbilstoši Kriminālprocesa 124. panta piektajā daļā norādītajam pierādīšanas

standartam. Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nepiekrišana pirmās instances tiesas spriedumam, tajā

ietvertajam pierādījumu vērtējumam un no pierādījumu vērtējuma izdarītajiem atzinumiem, nevar būt par pamatu, lai atzītu pirmās

instances tiesas spriedumu par nepamatotu vai prettiesisku.

Vidzemes apgabaltiesa nekonstatēja, ka pirmās instances tiesa savā spriedumā, kas attiecas uz apsūdzētā vainīguma konstatāciju

un apsūdzētā izdarītā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, būtu pieļāvusi kādus būtiskus procesuālo tiesību pārkāpumus vai arī būtu

pieļāvusi kādus materiālo tiesību pārkāpumus, uz ko ir norādīts apelācijas sūdzībā.

Vidzemes apgabaltiesa atzīst par pamatotām apsūdzētā apelācijas sūdzībā paustās norādes, ka pirmās instances tiesa nav

vērtējusi ziņas par viņa veselības stāvokli.

Vidzemes apgabaltiesa, izvērtējot pirmās instances tiesas apsūdzētajam noteikto sodu, ņem vērā, ka saskaņā ar Krimināllikuma

7. panta trešo daļu likumdevējs ir klasificējis Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu kā mazāk smagu

noziegumu. Krimināllikuma 175. panta pirmās daļas (likuma redakcijā, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā) sankcija

kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem, īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu (soda veida pašreizējais

nosaukums – sabiedriskais darbs) vai naudas sodu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta pirmo daļu sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā

likuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija, ievērojot šā likuma vispārīgās daļas noteikumus.

Krimināllikuma 46. panta otrā daļa noteic, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto

kaitējumu un apsūdzētā personību.

Atbilstoši Krimināllikuma 46. panta trešajai daļai, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos

apstākļus.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta ceturto daļu brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu

piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.

Vidzemes apgabaltiesa pievienojas juridiskajā literatūrā norādītajam, ka ziņas, kas raksturo personību, un kurām ir

krimināltiesiska nozīme, skar četrus cilvēka dzīves un darbības aspektus: 1) fizisko stāvokli, 2) psihisko stāvokli, 3) sociālo statusu un

4) tiesisko statusu, un to izvērtēšana ļauj, no vienas puses, noskaidrot personas noziedzīgās uzvedības cēloņus, tās noziedzīgo tieksmju

stabilitāti, bet, no otras puses, noteikt maksimāli lietderīgo soda veidu, lai sasniegtu tā mērķi. Savukārt apstākļi, kas raksturo personas

fizisko stāvokli, ir personas veselības stāvoklis un invaliditāte (Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII 2

nodaļa). Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 203. lpp.).

Tādējādi personas veselības stāvokļa izvērtējumam ir būtiska nozīme individualizēta un taisnīga soda noteikšanā.

Ziņas par faktiem, kas izriet no krimināllietā esošā 2021. gada 19. februāra nosūtījuma uz Veselības un darbspēju ekspertīzes

ārstu valsts komisiju atvasinājuma, apstiprina, ka apsūdzētajam ir konstatētas vairākas smagas saslimšanas un smagi veselības

traucējumi. Veselības traucējumu dēļ apsūdzētā ikdienas aktivitātes un pašaprūpe praktiski ir neiespējama. Apsūdzētais uz nosūtījuma

sagatavošanas laiku ir bijis kopjams (lietas pirmā sējuma 105.-106. lapas).

Ziņas par faktiem, kas izriet no krimināllietā esošā Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2021. gada

16. jūnija lēmuma Nr. /numurs/ atvasinājuma, apstiprina, ka apsūdzētajam ir konstatētas vairākas smagas saslimšanas un smagi veselības

traucējumi, tostarp smagi redzes traucējumi. Apsūdzētajam veselības traucējumu dēļ ir izveidojies ļoti smagas pakāpes funkcionālo

spēju ierobežojums. Ar minēto lēmumu apsūdzētajam ir noteikts vispārējo darbspēju zaudējums 80%-100% apmērā, un noteikta pirmā

invaliditātes grupa. Invaliditāte un darbspēju zaudējums ir noteikti no 2021. gada 14. aprīļa līdz 2023. gada 13. aprīlim (lietas pirmā

sējuma 103.-104. lapas).

Ziņas par faktiem, kas izriet no krimināllietā esošā Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2021. gada

16. jūnija atzinuma Nr. /numurs/ atvasinājuma, apstiprina, ka apsūdzētajam bija indikācijas asistenta pakalpojuma nepieciešamībai no

2021. gada 14. aprīļa līdz 2023. gada 13. aprīlim (lietas pirmā sējuma 110. lapa).

Invaliditātes likuma 5. panta pirmā daļa noteic, ka invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas

pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos

sabiedrībā.

Saskaņā ar Invaliditātes likuma 6. panta trešās daļas 1. punkta a) apakšpunktu I invaliditātes grupa ir ļoti smaga invaliditāte.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumu Nr. 805 “Prognozējamās invaliditātes, invaliditātes un

darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” 5. pielikuma 3.4. piezīmi

funkcionēšanas ierobežojumi ļoti smagi, ja funkcionēšana ir ļoti ierobežota vai praktiski nav iespējama (nepieciešamība pēc pastāvīgas

vai biežas epizodiskas palīdzības vai uzraudzības ikdienas dzīves aktivitātēs).

No apsūdzētā apelācijas instances tiesas sēdē dotās liecības izriet, ka apsūdzētais smago redzes traucējumu dēļ faktiski ir

kļuvis akls, kam apelācijas instances tiesai, ņemot vērā ziņas par faktiem, kas izriet no nosūtījuma uz Veselības un darbspēju ekspertīzes

ārstu valsts komisiju, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2021. gada 16. jūnija lēmuma un Veselības un darbspēju

ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2021. gada 16. jūnija atzinuma atvasinājumiem, nav pamata neticēt.

Neskatoties uz to, ka lietā nav dokumenti, kas apstiprinātu, ka apsūdzētajam būtu pagarināta invaliditātes grupa, Vidzemes

apgabaltiesa ņem vērā, ka apelācijas instances tiesai ir iesniegti dokumentu atvasinājumi, no kuru satura izriet, ka apsūdzētajam

joprojām ir konstatētas vairākas smagas saslimšanas un smagi veselības traucējumi, tostarp smagi redzes traucējumi, kas savulaik ir

bijuši par pamatu tam, lai ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2021. gada 16. jūnija lēmumu apsūdzētajam

noteiktu vispārējo darbspēju zaudējumu 80%-100% apmērā un noteiktu pirmo invaliditātes grupu. Apsūdzētais minēto saslimšanu un

veselības traucējumu dēļ ir atkārtoti nosūtīts uz Veselības un darbspēju ekspertīzes valsts komisiju, lai tā izlemtu jautājumu par

invaliditātes grupas noteikšanu (lietas otrā sējuma 66. un 67. lapas). Tādējādi Vidzemes apgabaltiesai nav pamata secināt, ka apsūdzētā

veselības stāvoklis kopš krimināllietas iztiesāšanas pirmās instances tiesā būtu uzlabojies.

Vidzemes apgabaltiesa pievienojas judikatūrā izteiktajai atziņai, ka personas ar veselības traucējumiem ieslodzījumā ir

pakļautas lielākām ciešanām, nekā veselas personas. Tādēļ ir rūpīgi izvērtējama nepieciešamība šādām personām piemērot ar brīvības

atņemšanu saistītu sodu. Izvērtējot ar smagu slimību sirgstošu personu iespēju izciest ar brīvības atņemšanu saistītu sodu, jāņem vērā

Latvijas Republikas Satversmes 95. un 111. pantā noteiktās pamat tiesības (Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2020. gada

8. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-91/2020).

Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 95. pantā noteiktajam nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu

pazemojošam sodam.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 111. pantu valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās

palīdzības minimumu.

Atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantam nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut

spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantu, ir

norādījusi: ja persona sirgst ar smagu slimību, tad valstij jānodrošina iespēja tai piemērot tāda veida sodu un tā izpildes pasākumus, kas

nepakļautu attiecīgo personu tik lielām grūtībām un ciešanām, kuras pārsniedz pieļaujamo ciešanu līmeni (Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2009. gada 10. marta sprieduma lietā Paladi v. Moldova, iesnieguma Nr. 39806/05, 72. punkts).

Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa, neskatoties uz to, ka tās rīcībā bija Veselības un darbspēju

ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2021. gada 16. jūnija lēmuma Nr. /numurs/ atvasinājums, lemjot jautājumu par apsūdzētajam

nosakāmo sodu, nav ņēmusi vērā ziņas par apsūdzētajam konstatētajiem smagiem veselības traucējumiem un ar tiem saistīto invaliditāti.

To apstiprina fakts, ka pirmās instances tiesa spriedumā vispār nav pieminējusi ziņas par faktiem, kas izriet Veselības un darbspēju

ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2021. gada 16. jūnija lēmuma Nr. /numurs/ atvasinājuma. Līdz ar to ir secināms, ka pirmās instances

tiesa nav izvērtējusi, vai apsūdzētajam, kuram bija konstatēti ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi un bija nepieciešama pastāvīga vai

bieža epizodiska palīdzība vai uzraudzība ikdienas dzīves aktivitātēs, šāda palīdzība vai uzraudzība var tikt nodrošināta brīvības

atņemšanas soda izciešanas vietā, un vai apsūdzētais netiks pakļauts tādām ciešanām, kas sasniedz necilvēcīgas un pazemojošas

izturēšanās slieksni. Tāpat pirmās instances tiesa nav vērtējusi, vai apsūdzētais, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, varēs saņemt visu

viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību.

Vidzemes apgabaltiesa, izvērtējot ziņas par apsūdzētajam konstatētajiem smagiem veselības traucējumiem, ņem vērā, ka

apsūdzētajam ir konstatēti ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi, kas cita starpā ir saistīti arī ar ļoti nopietniem redzes traucējumiem,

kuru dēļ apsūdzētajam bija indicēti asistenta pakalpojumi. Tādējādi Vidzemes apgabaltiesa likumsakarīgi secina, ka apsūdzētajam ir

nepieciešama pastāvīga palīdzība un uzraudzība ikdienas dzīves aktivitātēs. Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā, ka šāda palīdzība un

uzraudzība, ņemot vērā konstatētos ļoti nopietnos redzes traucējumus, apsūdzētajam ir nepieciešama visu diennakti. Līdz ar to

apsūdzētais brīvības atņemšanas soda izciešanas vietā ikdienas aktivitātēs būtu pilnīgi atkarīgs no medicīniskā personāla vai citu

notiesāto atbalsta un palīdzības. Turklāt Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā, ja apsūdzētais šādu atbalstu un palīdzību savlaicīgi un pienācīgi

nesaņems, tad apsūdzētais, atrodoties brīvības atņemšanas iestādē, tiks pakļauts nežēlīgam un cilvēka cieņu pazemojošam sodam,

tādējādi pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmes 95. pantā garantētās pamattiesības. Tāpat Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā, ka,

neskatoties uz to, ka apsūdzētajam ir konstatētas vairākas nopietnas saslimšanas, kas ir saistītas ar ļoti smagiem funkcionēšanas

ierobežojumiem, kriminālprocesā nav pierādījumu (kriminālprocesā apsūdzētajam nav veikta tiesu medicīniskā ekspertīze veselības

stāvokļa noteikšanai, lai noskaidrotu, vai apsūdzētais, ņemot vērā viņam konstatētos veselības traucējumus, var izciest sodu brīvības

atņemšanas vietā, kā arī nav pieprasītas ziņas Ieslodzījuma vietu pārvaldei, vai apsūdzētajam, ņemot vērā viņam konstatētos veselības

traucējumus, ieslodzījuma vietā var tikt nodrošināta pilnvērtīga medicīniskā palīdzība) tam, vai apsūdzētais, izciešot brīvības atņemšanas

sodu, soda izpildes vietā varēs saņemt visu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, lai tādējādi apsūdzētajam tiktu nodrošinātas

Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā garantētās pamattiesības.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, secina, ka pirmās instances tiesa nepamatoti ir noteikusi

apsūdzētajam ar brīvības atņemšanu saistītu sodu. Tādēļ Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams

daļā par sodu tā nesamērīguma dēļ, un apsūdzētajam par Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu ir

nosakāms ar brīvības atņemšanu nesaistīts soda veids.

Vidzemes apgabaltiesa, nosakot apsūdzētajam piemērojamā soda veidu, ņem vērā, ka apsūdzētais ir izdarījis mazāk smagu

noziegumu. Tādējādi likumdevējs ir atzinis, ka minētais noziedzīgais nodarījums ir ar salīdzinoši zemu bīstamības un kaitīguma pakāpi.

Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā, ka apsūdzētais ir izdarījis tīšu noziedzīgu nodarījumu pret citas personas īpašumu, ar kuru tika

aizskartas cietušā mantiskās intereses.

Ar apsūdzētā izdarīto noziedzīgo nodarījumu cietušajam tika nodarīts materiālais kaitējums 640 EUR apmērā, kas nav

atlīdzināts.

Vidzemes apgabaltiesa, nosakot soda veidu, ņem vērā arī ziņas, kas raksturo apsūdzētā personību.

Apsūdzētais šā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā bija trīs reizes sodīts kriminālā kārtā par tīšu noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanu (citas sodāmības par apsūdzētā iepriekš izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem šā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā

bija likumā noteiktajā kārtībā dzēstas):

1) ar Zemgales apgabaltiesas 2011. gada 16. februāra spriedumu par Krimināllikuma 253. 1 panta pirmajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, piemērojot Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 1. punktu, ar brīvības atņemšanu uz pieciem

gadiem, policijas kontroli uz diviem gadiem un mantas konfiskāciju. Spriedums ir stājies spēkā 2013. gada 15. janvārī. Apsūdzētais

brīvības atņemšanas sodu ir izcietis 2015. gada 8. aprīlī, bet policijas kontroli – 2017. gada 7. aprīlī;

2) ar Rīgas rajona prokuratūras prokurora 2018. gada 21. februāra priekšrakstu par sodu par Krimināllikuma 281. panta otrajā

daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar piespiedu darbu uz 100 stundām. Prokurora priekšraksts par sodu ir stājies spēkā

2018. gada 4. martā. Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses 2018. gada 16. oktobra lēmumu apsūdzētajam

neizciestais piespiedu darbs ir aizstāts ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 23 dienām. Lēmums ir stājies spēkā 2018. gada 27. novembrī.

Apsūdzētais īslaicīgās brīvības atņemšanas sodu ir izcietis 2018. gada 8. novembrī;

3) ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 10. janvāra spriedumu par Krimināllikuma 175. panta trešajā daļā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar brīvības atņemšanu uz septiņiem mēnešiem. Spriedums ir stājies spēkā 2019. gada

29. janvārī. Apsūdzētais brīvības atņemšanas sodu ir izcietis 2019. gada 24. februārī.

Turklāt par apsūdzēto pirms konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas bija taisīts cits notiesājošs spriedums, kas šā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā nebija stājies spēkā. Proti, apsūdzētais ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas

2018. gada 3. decembra spriedumu bija sodīts par Krimināllikuma 281. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta piekto daļu apsūdzētajam tika noteikts galīgais sods pēc kopības ar Rīgas pilsētas Latgales

priekšpilsētas tiesas 2017. gada 14. novembra spriedumu un Rīgas rajona prokuratūras prokurora 2018. gada 21. februāra priekšrakstu

par sodu, proti, brīvības atņemšana uz trim mēnešiem 28 dienām. Spriedums ir stājies spēkā 2019. gada 9. aprīlī. Apsūdzētais brīvības

atņemšanas sodu ir izcietis 2019. gada 25. decembrī (lietas pirmā sējuma 31.-36. lapas).

Apsūdzētā personību negatīvi raksturo fakts, ka apsūdzētais šo noziedzīgo nodarījumu ir izdarījis tikai dažas dienas pēc ar Rīgas

pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 10. janvāra spriedumu piespriestā brīvības atņemšanas soda izciešanas. Tādējādi ir

secināms, ka apsūdzētajam piespriestais brīvības atņemšanas sods nav sasniedzis soda mērķi, jo apsūdzētais soda izciešanas laikā nav

izdarījis nekādus secinājumus, lai mainītu savu uzvedības modeli un turpmāk vairs neradītu draudus sabiedrības drošībai.

Apsūdzētais ir sodīts divas reizes kriminālā kārtā par tīšu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu arī pēc šā noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas. Apsūdzētais pēdējo reizi ir sodīts ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022. gada 7. aprīļa spriedumu par

Krimināllikuma 175. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, piemērojot Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas

1. punktu, ar brīvības atņemšanu uz četriem mēnešiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta piekto daļu apsūdzētajam ir noteikts

galīgais sods pēc kopības ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 4. februāra spriedumu, proti, brīvības atņemšana

uz astoņiem mēnešiem (lietas pirmā sējuma 177.-178. lapas). Saskaņā ar Tiesu informatīvās sistēmas datiem minētais spriedums ir

stājies spēkā 2022. gada 20. aprīlī. Apsūdzētais viņam piespriesto brīvības atņemšanas sodu ir izcietis.

Apsūdzētais ir vairākas reizes sodīts administratīvi par dažādu administratīvo pārkāpumu izdarīšanu. Apsūdzētais nav samaksājis

nevienu no viņam administratīvo pārkāpumu lietu ietvaros uzliktajiem naudas sodiem (lietas pirmā sējuma 31.-36. lapas).

Apsūdzētajam ir četrdesmit septiņi gadi. Apsūdzētajam ir deklarēta dzīvesvieta (lietas pirmā sējuma 28. lapa).

Pirmās instances tiesa, izvērtējot ziņas par apsūdzētā personību, ir ņēmusi vērā apsūdzētā valstisko piederību, apsūdzētā

ģimenes stāvokli, proti, ka apsūdzētais ir šķīries, un apsūdzētajam nav bērnu, ka apsūdzētais nestrādā (lietas pirmā sējuma 214.-

225. lapas, pirmās instances tiesas pilna sprieduma 8. lapa).

Apsūdzētajam, kā jau tas ir minēts iepriekš apelācijas instances tiesas spriedumā, ir konstatētas vairākas smagas saslimšanas un

smagi veselības traucējumi, kuru dēļ apsūdzētajam uz noteiktu laiku bija piešķirta pirmā invaliditātes grupa. Turklāt apsūdzētais minēto

saslimšanu un veselības traucējumu dēļ ir atkārtoti nosūtīts uz Veselības un darbspēju ekspertīzes valsts komisiju, lai tā izlemtu

jautājumu par invaliditātes grupas noteikšanu.

No krimināllietā esošajiem medicīniskajiem dokumentiem (to atvasinājumiem) izriet, ka apsūdzētajam vismaz daļa no

smagajām saslimšanām un smagiem veselības traucējumiem ir bijusi jau pirms šā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas. Tādējādi ir

secināms, ka apsūdzētajam konstatētie veselības traucējumi nav kavējuši (atturējuši) apsūdzēto izdarīt noziedzīgas darbības.

Pirmās instances tiesa nav konstatējusi apsūdzētā rīcībā Krimināllikuma 47. panta pirmajā daļā paredzētos atbildību

mīkstinošos apstākļus. Tādus nekonstatē arī Vidzemes apgabaltiesa.

Vidzemes apgabaltiesa nekonstatēja apstākļus, kurus tiesai būtu pamats atzīt par atbildību mīkstinošajiem apstākļiem apsūdzētā

rīcībā saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otrās daļas noteikumiem.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētais ir izdarījis tīšu noziedzīgu nodarījumu pēc notiesāšanas par agrāk

izdarītiem tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem sodāmība šā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā nebija noņemta vai

dzēsta likumā noteiktajā kārtībā, atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti, atbilstoši Krimināllikuma 27. panta noteikumiem, apsūdzētā

rīcībā ir konstatējusi Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 1. punktā paredzēto atbildību pastiprinošo apstākli – to, ka noziedzīgais

nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā to, ka tiesa piespriež sodu konkrētai personai, atzīst, ka tiesai, nosakot piemērojamā soda

veidu, it īpaši ir jāņem vērā vainīgā personība un tādējādi ir jānodrošina soda individualizācija.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, atzīst, ka apsūdzētais par izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir

sodāms ar Krimināllikuma 175. panta pirmās daļas sankcijā paredzēto vieglāko soda veidu – naudas sodu.

Vidzemes apgabaltiesa secina, ka šajā gadījumā naudas sods ir vienīgais soda veids, ko apsūdzētajam, ņemot vērā viņam

konstatētos nopietnos veselības traucējumus, ir iespējams piemērot. Turklāt tas atbilst sabiedrības un apsūdzētā interesēm, šādā veidā

panākot Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā paredzēto soda mērķi – aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo

personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt vainīgo personu un panākt, lai vainīgais un citas personas pildītu likumus un

atturētos no noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas. Apsūdzētais, izpildot viņam piespriesto naudas sodu, tiks pakļauts soda ietekmei tādā

mērā, kas atbilst izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un kaitīgumam, veicinās apsūdzētā un citu sabiedrības locekļu pārliecību

pildīt un ievērot likumus un atturēties no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 41. panta otro daļu naudas sods kā pamatsods atbilstoši noziedzīgā nodarījuma kaitīgumam un

vainīgā mantiskajam stāvoklim ir nosakāms: [..]

2) par mazāk smagu noziegumu – trīs līdz tūkstošs Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā; [..].

Atbilstoši Krimināllikuma 41. panta 2.1 daļai naudas sods ir nosakāms tādā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu

apmērā, kāds tas ir sprieduma taisīšanas dienā, norādot spriedumā šā naudas soda summu Latvijas Republikas naudas vienībās.

Saskaņā ar Krimināllikuma 41. panta ceturto daļu vainīgā mantisko stāvokli nosaka, novērtējot viņa iespējas nekavējoties

samaksāt naudas sodu vai gūt paredzamus ienākumus, kas viņam ļautu likumā noteiktajā laikā samaksāt uzlikto naudas sodu.

Tādējādi Vidzemes apgabaltiesa, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā apsūdzētā izdarītā noziedzīgā nodarījuma radīto

kaitīgumu, to, ka tiesas rīcībā nav noteiktu ziņu par apsūdzētā mantisko stāvokli (ikmēneša ienākumiem, piederošajiem īpašumiem

u. tml.), atbildību pastiprinošo apstākli apsūdzētā rīcībā un to, ka apsūdzētā rīcībā nav konstatēti atbildību mīkstinoši apstākļi.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā to, ka tiesas rīcībā nav noteiktu ziņu par apsūdzētā mantisko stāvokli, kā arī ievērojot ziņas

par apsūdzētā veselības stāvokli, secina, ka apsūdzētajam naudas sods par izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir nosakāms tuvu tā

minimālajam apmēram, ko par mazāk smaga nozieguma izdarīšanu ir iespējams piemērot.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, atzīst, ka apsūdzētais par izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir

sodāms ar naudas sodu četru Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā jeb 2480 EUR.

Vidzemes apgabaltiesa secina, ka iepriekš minētais naudas soda apmērs ir samērīgs un pietiekams, lai panāktu konkrēto

krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu un sasniegtu soda mērķi.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā to, ka pirmās instances tiesas spriedums tiek atcelts daļā soda noteikšanu par

Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, atzīst, ka vienlaikus pirmās instances tiesas

spriedums ir atceļams arī daļā par galīgā soda noteikšanu pēc spriedumu kopības.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētajam par izdarīto noziedzīgo nodarījumu tiek piespriests naudas sods, un

pirmās instances tiesa, nosakot apsūdzētajam galīgo sodu pēc spriedumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta piektās daļas

noteikumiem, ievērojot to, ka ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022. gada 7. aprīļa spriedumu apsūdzētajam ir piespriests

sods par smaga nozieguma izdarīšanu, ir piemērojusi vislabvēlīgākos likuma (Krimināllikuma 50. panta trešās daļas) noteikumus par

piespriesto sodu daļēju saskaitīšanu, atzīst, ka, atceļot pirmās instances tiesas spriedumu daļā par galīgā soda noteikšanu pēc spriedumu

kopības, šā kriminālprocesa ietvaros apsūdzētajam nav nosakāms galīgais sods pēc spriedumu kopības. Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā,

ka, ievērojot Krimināllikuma 50. panta trešās un piektās daļas jēgu, galīgajam sodam pēc vairākiem spriedumiem ir jābūt lielākam par

sodu, kāds ir noteikts ar konkrēto spriedumu, kā arī lielākam par sodu, kāds ir noteikts ar iepriekšējo spriedumu. Vidzemes apgabaltiesa

ņem vērā, ka šajā gadījumā, nosakot apsūdzētajam galīgo sodu pēc spriedumu kopības, apelācijas instances tiesai nav tiesiska pamata

pasliktināt apsūdzētā stāvokli un piemērot Krimināllikuma 50. panta trešās daļas bargākos noteikumus par piespriesto sodu pilnīgu

saskaitīšanu. Līdz ar to Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka jautājums par galīgā soda noteikšanu apsūdzētajam pēc spriedumu kopības ir

risināms Kriminālprocesa likuma 649. panta kārtībā pēc tam, kad būs stājies spēkā galīgais nolēmums šajā kriminālprocesā.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētajam par izdarīto noziedzīgo nodarījumu tiek piespriests sods, kas nav

saistīts ar brīvības atņemšanu, secina, ka nav nepieciešams apsūdzētajam kriminālprocesā izraudzīt kādu drošības līdzekli.

Vidzemes apgabaltiesa, ņemot vērā to, ka kriminālprocesā laikā ir pierādīts, ka apsūdzētais nozaga cietušajam piederošo mantu

640 EUR vērtībā, atzīst, ka pirmās instances tiesa tiesiski un pamatoti ir piedzinusi no apsūdzētā par labu cietušajam kaitējuma

kompensāciju 640 EUR.

Rezolutīvā daļa

Vidzemes apgabaltiesa, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563. panta pirmās daļas 3. punktu un 565. panta pirmās daļas

4. punktu,

nosprieda :

Atcelt Rīgas pilsētas tiesas 2022. gada 8. novembra spriedumu daļā par soda noteikšanu /pers. C/ par Krimināllikuma

175. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un galīgā soda noteikšanu pēc spriedumu kopības.

/pers. C/ sodīt par Krimināllikuma 175. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar naudas sodu 4 (četru)

Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā jeb 2480 EUR (divtūkstoš četrsimt astoņdesmit euro).

Nenoteikt /pers. C/ galīgo sodu pēc spriedumu kopības.

/pers. C/ ir pienākums samaksāt naudas sodu 30 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas un iesniegt pirmās instances

tiesai dokumentu, kas apliecina naudas soda samaksu.

Pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu.

Spriedumu var pārsūdzēt (noprotestēt) kasācijas kārtībā Augstākajai tiesai Kriminālprocesa likuma 574. vai 575. pantā norādīto

iemeslu dēļ 10 dienu laikā pēc pilna sprieduma pieejamības dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību (protestu) Vidzemes apgabaltiesā.

Pilns spriedums tiks sagatavots un būs pieejams 2023. gada 17. oktobrī.

Noteikts jauns pilna sprieduma pieejamības laiks – 2023. gada 1. novembris.

Priekšsēdētājs A. Melbergs

Tiesnese G. Krieviņa

Tiesnese E. Driba