Supreme Court dismisses appeal as lower court correctly balanced interests in mandatory shared ownership land division.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia refused to initiate cassation proceedings against the Administrative Regional Court's decision upholding a Jūrmala City Council ruling. The lower court found the municipality had legally determined the minimum land area required for a third party's residence, balancing all interests despite the applicant's objections. The court rejected the appeal because the applicant failed to demonstrate specific procedural errors or new facts, and the existing legal framework already addressed the property rights concerns.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likums 28. p., 246. p., 247. p.; The Supreme Court holds that cassation proceedings cannot be initiated when the lower court has correctly applied statutory criteria to balance competing interests in mandatory shared ownership land division, and the appellant fails to identify specific legal errors or new material facts.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2026:0518.A420135624.12.L
Lieta Nr. A420135624, SKA-503/2026
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2026.gada 18.maijā
[1] Senātā saņemta pieteicējas /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2026.gada
21.janvāra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Jūrmalas domes (turpmāk – dome) 2023.gada
30.novembra lēmuma Nr. 525 (protokols Nr. 14, 6.punkts) atcelšanu.
Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas motivācijai un secināja, ka Jūrmalas dome ar pārsūdzēto
lēmumu, nosakot uz pieteicējas zemesgabala esošajai trešo personu dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamo
zemesgabalu, ir ievērojusi likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (turpmāk –
Privatizācijas likums) 28.panta otrās daļas, Ministru kabineta 2015.gada 8.septembra noteikumu Nr. 522
„Privatizējamai dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanas kārtība” un domes
2016.gada 24.marta saistošo noteikumu Nr. 8 „Par Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojuma grozījumu grafiskās
daļas, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu” (turpmāk – Apbūves noteikumi)
nosacījumus. Tiesa secināja, ka dome ir noteikusi mazāko iespējamo (atbilstoši Apbūves noteikumu
regulējumam par maksimālo apbūves blīvumu konkrētajā teritorijā) trešo personu ēkai funkcionāli nepieciešamā
zemesgabala platību un ir paredzējusi nodalīt zemesgabalus tā, lai katrs no tiem joprojām atbilstu teritorijas
plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumiem (tiem, kuri šajā procesā ir ņemami vērā), tiem varētu piekļūt
un tie būtu izmantojami atbilstoši noteiktajam mērķim. Taču, tā kā objektīvi nav iespējamas variācijas
zemesgabalu konfigurācijā, tostarp arī pašas pieteicējas iebildumu dēļ, un nav arī iespējams katrā
jaunizveidojamā zemesgabalā pilnībā nodalīt katrai no ēkām funkcionāli piesaistītās kanalizācijas sistēmas,
dome situācijā, kad citi apstākļi atbilst tiesību normās izvirzītajām prasībām strīdus zemesgabala eventuālai
sadalei, ir radusi konkrētās lietas apstākļos optimālāko risinājumu, kas objektīvi sabalansē visu iesaistīto
intereses. Tiesa atzina, ka ar lēmumu tiks sasniegts Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās
izbeigšanas likuma (turpmāk – Izbeigšanas likums) mērķis. Līdz ar to tiesa nekonstatēja pamatu ar pārsūdzēto
lēmumu noteiktā funkcionāli nepieciešamā zemesgabala pārskatīšanai.
[2] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesa nav vērtējusi vai ir pavirši vērtējusi pieteicējas tiesības
un likumiskās intereses, esošo situāciju un citus normatīvajos aktos paredzētos kritērijus, tostarp attiecībā uz
pieteicējas saskaņoto būvniecību atlikušajā zemesgabala daļā, trešo personu dzīvojamā mājā veikto patvaļīgo
būvniecību, to, ka līdz tam trešajām personām pietika ar mazāku zemesgabala daļu, kā arī to, ka
jaunizveidojamie zemesgabali turpinās apgrūtināt viens otru. Pieteicēja, atsaucoties uz taisnīguma principu,
tiesiskuma principu, privātpersonas tiesību ievērošanas principu un samērīguma principu, norāda, ka tiesa vispār
nav ņēmusi vērā pieteicējas intereses pēc trešo personu zemesgabala nodalīšanas, bet ir balstījusies vienīgi uz
domes lēmumu, kas pēc būtības pamatojas vienīgi uz matemātisku aprēķinu un nekādā veidā nav samērīgs.
Senatoru kolēģija konstatē, ka šie argumenti neatbilst pārsūdzētā sprieduma saturam. No apgabaltiesas
sprieduma, ņemot vērā arī pievienošanos pirmās instances tiesas motivācijai, redzams, ka tiesa visus šos
pieteicējas apsvērumus ir vispusīgi vērtējusi un izvērsti izskaidrojusi.
Tiesa ir detalizēti pārbaudījusi pieteicējas argumentu, ka domes lēmuma pielikumā nav attēlota pieteicējas
plānotā un saskaņotā saimniecības ēka. Ņemot vērā lietā esošo būvniecības dokumentāciju un domes
paskaidrojumos sniegto plānotās būvniecības novērtējumu, tiesa ir secinājusi: lai arī lēmumā tas nav
atspoguļots, saimniecības ēkas izbūves gadījumā atlikusī pieteicējas zemesgabala daļa atbildīs normatīvajiem
aktiem par teritorijas plānošanu, izmantošanu un apbūvi, tai būs nodrošināta piekļuve un iespēja to izmantot, un
līdz ar to plānotā būvniecība nerada šķēršļus zemesgabala sadalei domes lēmumā plānotajā veidā. Tādējādi
iestādes kļūdai, to nenorādot pārsūdzētajā lēmumā, ņemot vērā arī to, ka Privatizācijas likuma 28.panta otrā daļa
primāri paredz ņemt vērā tieši esošo apbūvi, nav izšķirošas ietekmes uz lēmuma rezultātu. Līdz ar to senatoru
kolēģija nevar piekrist kasatorei, ka lietā nav noskaidroti šie apstākļi. Tāpat tiesa ir arī atspēkojusi pieteicējas
argumentus par pārāk šauru piebraucamo ceļu, attālumu no zemesgabala robežas līdz jaunbūvei un iespēju
piekļūt ugunsdzēsības transportam. Tiesa ir konstatējusi, ka attālums no trešo personu ēkai funkcionāli
nepieciešamā zemesgabala robežas līdz jaunbūvējamai saimniecības ēkai norādīts 6,05 m (līdz jaunbūves
sienai), bet pieteicēja savus aprēķinus (norādot, ka attālums ir 4,06 m) veic atbilstoši attālumam līdz būvniecības
ieceres ģenerālplānā paredzētajai nojumei (terasei), turklāt lietā nav pierādījumu, ka nojume pirmā stāva griestu
līmenī būs tik zemu, ka traucēs transportlīdzekļu piebraukšanu ēkai. Pieteicēja, izņemot atsaukšanos uz
Civillikuma 1158.pantu, ko tiesa pamatoti norādījusi kā konkrētajā situācijā nepiemērojamu (jo tas regulē
servitūta ceļa platumu), nav minējusi kādas citas tiesību normas, no kurām izrietētu, ka šāds attālums (arī, ja to
mēra tā, kā pieteicēja – 4,06 m) būtu nepietiekams, tostarp ugunsdzēsības transporta piekļūšanai. Ministru
kabineta 2015.gada 30.jūnija noteikumu Nr. 333 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 201-15 „Būvju
ugunsdrošība”” 37.punkts paredz, ka ugunsdzēsības tehnikai paredzēto piebrauktuvju, iebrauktuvju un
caurbrauktuvju platums ir vismaz 3,5 m, augstums – vismaz 4,25 m. Tādējādi, pat ja pieņemtu, ka
piebraucamais ceļš pieteicējas ēkām būtu 4,06 m platumā, tas tāpat atbilstu šiem nosacījumiem (lietā nav
konstatēts, ka šajā 4,06 m joslā pastāvētu vai varētu rasties kādi ierobežojumi uz augšu, piemēram, jumta
pārkare). Tāpat, lai gan pieteicējai vispārīgi ir pamats paļauties uz spēkā esošas būvatļaujas tiesiskumu (kā
pieteicēja uzsver kasācijas sūdzībā), tomēr arī tieši pašai pieteicējai kā nekustamā īpašuma īpašniecei ir
pienākums rūpēties par to, lai zemesgabalā esošajām ēkām būtu nodrošināta ugunsdrošības noteikumu prasībām
atbilstoša piekļuves iespēja, tostarp atbilstoši izvietojot būves (sal. Senāta 2016.gada 5.aprīļa lēmuma lietā Nr.
SKA-919/2016, A420327515, 9.punkts). Tādējādi nevar piekrist pieteicējai, ka apgabaltiesa, norādot uz pašas
pieteicējas atbildību, izvēloties, kāda apjoma būvniecību īstenot, būtu izdarījusi aplamu vai prettiesisku
secinājumu. Turklāt šī apgabaltiesas norāde jebkurā gadījumā neietekmē secinājumu, ka pieteicējas plānotā
būvniecība saskaņotajā veidā (būvatļaujas tiesiskums lietā nav apšaubīts) nerada šķēršļus trešo personu ēkai
funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu noteikt tā, kā tas ar domes lēmumu ir izdarīts.
Tāpat tiesa ir izvērtējusi arī pieteicējas iebildumus par iespējamu patvaļīgu būvniecību trešo personu ēkā,
atzīstot, ka nav konstatēta tāda patvaļīga būvniecība, kas būtu nepamatoti ņemta vērā ēkai funkcionāli
nepieciešamā zemesgabala aprēķinā (ietekmētu ēkas apbūves laukumu, kas ņemts vērā, nosakot apbūves
blīvumu). Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam tiesa ir vērtējusi domes 2024.gada 30.jūlija atbildē Nr. 14-
1/1376 konstatēto patvaļīgo būvniecību trešo personu ēkā (tikai tiesa ir atsaukusies uz atbildē minēto
pašvaldības būvvaldes lēmumu un atzinumu, nevis pašu atbildes vēstuli), secinot, ka tā ir saistīta tikai ar ēkas
fasādes atjaunošanu, nevis pieteicējas norādēm par patvaļīgi izbūvētām ēkas piebūvēm. Senatoru kolēģija arī
nekonstatē, ka tiesa, norādot, ka nekāda cita patvaļīga būvniecība, izņemot minēto, nav konstatēta, būtu
nonākusi pretrunās. Kā jau minēts, tiesa ir konstatējusi tikai tādu patvaļīgu būvniecību trešo personu ēkā
(saistībā ar ēkas fasādi), kas nekādi neietekmē trešo personu ēkas apbūves laukumu un līdz ar to minimāli
nepieciešamā zemesgabala platības aprēķinu.
Tiesa ir arī ņēmusi vērā pieteicējas argumentus par to, ka jaunizveidojamie zemesgabali turpinās viens otru
apgrūtināt, jo kanalizācijas sistēmas atradīsies pretējos īpašumos. Modelējot iespējamās zemesgabalu
konfigurācijas, tiesa ir secinājusi, ka kanalizācijas sistēmu (pieteicējas kanalizācijas tīklu, kas nelielā daļā
šķērsos trešo personu ēkai piekritīgo zemesgabalu, un trešo personu kanalizācijas akas, kas atradīsies pieteicējai
atlikušā zemesgabala stūrī) iekļaušana katram piekritīgajā zemesgabalā faktiski nav iespējama, un, pat ja izdotos
nodalīt pieteicējas inženiertīklus pieteicējas zemesgabalā, tad trešajām personām tas nekādi nebūtu iespējams.
Līdz ar to šāds abpusējs apgrūtinājums vienlīdz ierobežo gan trešās personas, gan pieteicēju, tādēļ ir samērīgs.
Turklāt pretēji kasatores uzskatam arī situācijā, kad daļa no ēkām funkcionāli nepieciešamajiem inženiertīkliem
paliek otrā zemesgabalā, joprojām tiek sasniegts Izbeigšanas likuma mērķis, jo piespiedu dalītais īpašums kā
tāds tiek izbeigts, un pati par sevi šāda situācija nav nekas neparasts. Savukārt jautājumu par piekļuvi
inženiertīkliem jebkurā gadījumā (pat ja nav iespējams panākt privāttiesisku vienošanos) risina arī Aizsargjoslu
likums (piem., 61.panta vienpadsmitā daļa).
Visbeidzot tiesa ir arī vērtējusi to, ka līdz lēmuma pieņemšanai trešajām personām pietika ar mazāku
zemesgabala platību, pamatoti atzīstot, ka strīda par funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanu
piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanai risināšanā piemērojamas publiski tiesiskās normas (nevis iepriekš
pastāvējušo nomas attiecību regulējošās privāttiesību normas), tostarp atbilstoši Privatizācijas likuma 28.panta
otrajai daļai – normatīvo aktu par vispārīgo teritorijas plānošanu, izmantošanu un apbūvi noteikumi, atbilstoši
kuriem konkrētajā situācijā ir noteikta minimālā iespējamā zemesgabala platība.
Tādējādi no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka apgabaltiesa (ņemot vērā arī pievienošanos pirmās instances tiesai)
ir rūpīgi pārbaudījusi pieteicējas iebildumus kontekstā ar domes lēmuma pamatojumu un paskaidrojumiem,
tostarp izvērtējot citus iespējamos situācijas risinājumus, tomēr secinot, ka domes piedāvātais zemesgabala
sadalījums lietas apstākļos ir samērīgākais. Pretēji kasatores uzskatam nav konstatējams, ka tiesas vērtējums
būtu paviršs, ka nebūtu ņemtas vērā vai būtu ignorētas pieteicējas tiesības un tiesiskās intereses, ka tās iepretim
trešo personu interesēm būtu nesamērīgi ierobežotas. Tāpat no pārsūdzētā sprieduma nekādi neizriet, ka tiesa
būtu devusi priekšroku tikai iestādes lēmumam un argumentācijai. Nav arī konstatējami pieteicējas norādītie
tiesību principu pārkāpumi. Turklāt kasācijas sūdzībā faktiski nav norādīts uz konkrētiem tiesas pieļautiem
tiesību normu pārkāpumiem, bet iebildumi tiesas secinājumiem veidoti, vispārīgi citējot tiesību normas, tiesu
praksi un tiesību doktrīnas atziņas, nepaskaidrojot, kā tās konkrēti attiecināmas uz lietu. No kasācijas sūdzības
kopumā secināms, ka pieteicēja būtībā nepiekrīt tiesas pierādījumu un faktisko apstākļu vērtējumam un uz tā
pamata izdarītajiem secinājumiem, taču nepiekrišana tiesas secinājumiem pati par sevi nenozīmē, ka
pārsūdzētais spriedums ir nepareizs. Savukārt pierādījumu un lietas faktisko apstākļu pārvērtēšana nav kasācijas
instances kompetencē.
[3] Kasācijas sūdzībā arī pausti iebildumi, ka apgabaltiesas sprieduma motīvu daļa, kas aizņem tikai divas
lappuses, neatbilst ne tiesas pienākumam pārbaudīt visus lietā esošos pierādījumus un to pieļaujamību, ne
pienākumam veikt objektīvu izmeklēšanu un noskaidrot objektīvo patiesību. Spriedumā atreferēti vien daži no
pierādījumiem, kam lietā nav izšķirošas nozīmes, nepieminot vai nonivelējot „neērtos” apstākļus un
pierādījumus, kam lietā ir būtiska nozīme.
Senatoru kolēģija vispirms vērš uzmanību, ka pievienošanās pirmās instances tiesas pamatojumam nenozīmē, ka
apgabaltiesa nav vērtējusi pierādījumus vai pati noskaidrojusi objektīvo patiesību lietā. Tas nozīmē, ka
apelācijas instances tiesa ir izskatījusi lietu pēc būtības un pārbaudījusi pierādījumus, rezultātā nonākot pie
tādiem pašiem secinājumiem kā pirmās instances tiesa. Savukārt, ievērojot procesuālo ekonomiju, apgabaltiesai
motīvu daļā nav atkārtoti jānorāda tiesisko vai faktisko apstākļu vērtējums (piem., Senāta 2019.gada 10.maija
sprieduma lietā Nr. SKA-52/2019, ECLI:LV:AT:2019:0510.A420148815.2.S, 5.punkts). Arī izskatāmajā
gadījumā apgabaltiesa ir pilnībā pievienojusies pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai (sk. pārsūdzētā
sprieduma 6.punktu) un arī atsevišķi atbildējusi uz apelācijas sūdzības argumentiem, tostarp atsaucoties uz lietā
esošajiem pierādījumiem. Līdz ar to senatoru kolēģijai nerodas šaubas, ka apgabaltiesa ir veikusi lietas faktisko
apstākļu un pierādījumu patstāvīgu izvērtējumu. No sprieduma (ņemot vērā arī pievienošanos pirmās instances
tiesas motivācijai) neizriet, ka tiesa nebūtu pārbaudījusi vai būtu ignorējusi kādu lietas izskatīšanai būtisku
apstākli vai pierādījumu. Arī pati pieteicēja kasācijas sūdzībā nav paskaidrojusi, kuri tieši ir tie apstākļi un
pierādījumi, kuriem ir būtiska nozīme lietā, bet kurus tiesa nav ņēmusi vērā.
Līdz ar to senatoru kolēģija nekonstatē, ka tiesa būtu pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 154.pantu
(nosaka, kā tiesai jāveic pierādījumu novērtēšana), 246.panta trešo daļu (nosaka, ka spriedumam jābūt tiesiskam
un pamatotam) vai 247.panta pirmo un otro daļu (nosaka, ka, taisot spriedumu, tiesa pamatojas uz materiālo un
procesuālo tiesību normām; spriedumu pamato ar apstākļiem, kuri nodibināti ar pierādījumiem vai kurus nav
nepieciešams pierādīt).
[4] Kasācijas sūdzībā arī ietverta vispārīga argumentācija par Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā
garantētajām tiesībām uz īpašumu un norādīts uz nepieciešamību vērtēt pieteicējai no domes lēmuma radušos
ierobežojumus (saistībā ar trešo personu ēkai funkcionāli nepieciešamā zemesgabala nodalīšanu; pieteicējas
nekustamā īpašuma vērtības samazināšanos; apgrūtinājumu saglabāšanu) kontekstā ar to. Taču pieteicēja šādus
apsvērumus nebija izteikusi ne pieteikumā, ne apelācijas sūdzībā. Līdz ar to zemāku instanču tiesas tos nevarēja
izvērtēt, un tie nevar būt pamatā pārsūdzētā sprieduma tiesiskuma apšaubīšanai.
Turklāt, kā liecina likumprojekta izstrādes materiāli, Izbeigšanas likumā ir izsvērts zemes, uz kuras atrodas
citām personām piederoša daudzdzīvokļu ēka, kuru šīs personas vēlas izpirkt, tādējādi izbeidzot piespiedu dalīto
īpašumu, īpašnieka Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā noteikto tiesību ierobežošanas tiesiskums, tostarp
paredzot par to noteikt taisnīgu atlīdzību (13.Saeimas likumprojekta Nr. 155/Lp13 „Piespiedu dalītā īpašuma
privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums” anotācija).
[5] Rezumējot minēto, kasācijas sūdzības argumenti neliecina par apgabaltiesas pieļautiem materiālo vai
procesuālo tiesību normu pārkāpumiem un nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. Kasācijas
sūdzība kopumā vērsta uz lietas faktisko apstākļu pārvērtēšanu un pieteicējai labvēlīgu secinājumu izdarīšanu,
kas neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē. Ievērojot kasācijas sūdzības argumentāciju, lietā nav arī
risināmi tādi tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai būtu nozīme judikatūras veidošanā. Turklāt pretēji
kasatores uzskatam jautājumā par ēkai funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanu pastāv judikatūra,
ņemot vērā, ka šis jautājums ir bijis aktuāls (pamatā saistībā ar privatizācijas procesu) jau krietnu laiku pirms
Izbeigšanas likuma pieņemšanas un spēkā stāšanās (arī pašā likumā attiecībā uz funkcionāli nepieciešamā
zemesgabala noteikšanu ir norāde uz Privatizācijas likuma piemērošanu).
Tādējādi kasācijas tiesvedības ierosināšanai lietā nav pamata, un tiesvedība šajā lietā ir noslēgusies.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru
kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas
2026.gada 21.janvāra spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore V. Kakste Senatore Dz. Amerika Senatore I. Meldere