Defendant convicted of drunk driving without license rights and sentenced to prison and license revocation.
Legislator summary
AI generatedThe court convicted the defendant of driving a vehicle while under the influence of alcohol and without driving rights. The defendant admitted guilt, and the court found the facts established by breathalyzer results and prior license revocation orders. Consequently, the defendant was sentenced to imprisonment and had driving rights revoked for an additional period.
Legislator headnote
AI generatedKrimināllikuma 262. panta 1. daļa; Krimināllikuma 312. panta 2. daļa: Driving a vehicle while intoxicated and without driving rights constitutes a crime punishable by imprisonment and license revocation.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 11130001720
K71-0332-20/15
Spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Valmierā 2020. gada 9. martā
Vidzemes rajona tiesa:
tiesnesis A. Melbergs,
piedaloties prokurorei D. Langinai,
izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu, kurā /pers. A/, personas kods /personas kods/, tiek apsūdzēts Krimināllikuma 262. panta
pirmajā daļā un 312. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā.
Aprakstošā daļa
Apsūdzētais/pers. A/ bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām (transportlīdzekļa vadīšanas tiesības ir atņemtas) vadīja
transportlīdzekli, būdams alkohola ietekmē.
Proti, apsūdzētais /pers. A/ 2020. gada 12. janvārī ap plkst. 22.28 /adrese/, pa autoceļa Kocēni-Limbaži-Tūja 13. km, virzienā
uz Kocēniem, bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām (transportlīdzekļa vadīšanas tiesības ir atņemtas) vadīja automobili “/TL marka/”
ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, būdams alkohola ietekmē (alkohola koncentrācija izelpotajā gaisā, kas atbilst
alkohola koncentrācijai asinīs, sākotnējā pārbaudē – 1,76 promiles, bet atkārtotā – 1,86 promiles).
Ar šādu savu rīcību apsūdzētais /pers. A/ izdarīja Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.
Apsūdzētais/pers. A/ izvairījās no tiesību ierobežošanas soda izciešanas.
Proti, apsūdzētais /pers. A/, apzinoties, ka viņam ar Zemgales rajona tiesas 2018. gada 13. jūlija lēmumu, ar kuru noteikts
galīgais sods pēc spriedumu kopības (pēc Valmieras rajona tiesas 2017. gada 25. septembra sprieduma, Valmieras rajona tiesas
2017. gada 26. oktobra sprieduma un Valmieras rajona tiesas 2018. gada 2. februāra sprieduma) ir atņemtas transportlīdzekļa vadīšanas
tiesības uz septiņiem gadiem pieciem mēnešiem 13 dienām, 2020. gada 12. janvārī ap plkst. 22.28 /adrese/, pa autoceļa Kocēni-
Limbaži-Tūja 13. km, virzienā uz Kocēniem, bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām vadīja automobili “/TL marka/” ar valsts
reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ bez tiesībām vadīt šo un citus transportlīdzekļus.
Ar šādu savu rīcību apsūdzētais /pers. A/ izdarīja Krimināllikuma 312. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.
Motīvu daļa
Tiesas izmeklēšanas laikā apsūdzētais /pers. A/ (turpmāk sprieduma tekstā – apsūdzētais) savu vainu (vainīgumu)
Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā un 312. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā atzina.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499. panta pirmo daļu pierādījumu pārbaude tiesas izmeklēšanas laikā netika izdarīta.
Tiesa atzīst, ka apsūdzētā izdarītais nodarījums par transportlīdzekļa vadīšanu bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām alkohola
ietekmē ir pareizi kvalificēts saskaņā ar Krimināllikuma 262. panta pirmo daļu, jo apsūdzētais bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām
(transportlīdzekļa vadīšanas tiesības ir atņemtas ar tiesas spriedumu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu) vadīja transportlīdzekli,
būdams alkohola ietekmē. Alkohola koncentrācija apsūdzētā organismā, kad apsūdzētais vadīja transportlīdzekli, pārsniedza Ceļu
satiksmes likuma 28. panta pirmās daļas 1. punkta norādīto pieļaujamo alkohola koncentrāciju transportlīdzekļa vadītāja organismā.
Tiesa atzīst, ka apsūdzētā izdarītais nodarījums par transportlīdzekļa vadīšanu tiesību ierobežošanas soda laikā ir pareizi
kvalificēts saskaņā ar Krimināllikuma 312. panta otro daļu, jo apsūdzētais, būdams sodīts ar tiesību ierobežošanas sodu, tiesību
ierobežošanas laikā vadot transportlīdzekli, izvairījās no tiesību ierobežošanas soda izciešanas.
Tiesa secina, ka apsūdzētā vaina (vainīgums) Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā un 312. panta otrajā daļā paredzēto
noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā ir pierādīta. Apsūdzētais par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir sodāms.
Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta pirmo daļu sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā
likuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija, ievērojot šā likuma vispārīgās daļas noteikumus.
Krimināllikuma 46. panta otrā daļa noteic, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto
kaitējumu, kā arī vainīgā personību.
Atbilstoši Krimināllikuma 46. panta trešajai daļai, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos
apstākļus.
Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta trešo daļu likumdevējs ir klasificējis Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā un 312. panta
otrajā daļā paredzētos noziedzīgos nodarījumus kā mazāk smagu noziegumu.
Apsūdzētais ir izdarījis tīšu noziedzīgu nodarījumu pret satiksmes drošību un tīšu noziedzīgu nodarījumu pret jurisdikciju.
Ar apsūdzētā izdarīto, Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu tika apdraudētas sabiedrības
drošības intereses mehānisko transportlīdzekļu kustības drošības jomā, radot potenciālus draudus nodarīt kaitējumu citu cilvēku
veselībai un dzīvībai, kā arī citu personu īpašumam. Minētā noziedzīgā nodarījuma īpašo kaitīgumu raksturo fakts, ka alkohola
koncentrācija apsūdzētā organismā, kad viņš vadīja transportlīdzekli, vairākas reizes pārsniedza pieļaujamo alkohola koncentrāciju
transportlīdzekļa vadītāja organismā.
Ar apsūdzētā izdarīto, Krimināllikuma 312. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu tika apdraudētas valsts
jurisdikcijas intereses kriminālsodu izpildes jomā.
Pārbaudot apsūdzētā personību raksturojošās ziņas, ir noskaidrots sekojošais. Apsūdzētais pirms šo noziedzīgo nodarījumu
izdarīšanas bija vairākas reizes sodīts kriminālā kārtā par tīšu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Apsūdzētais pēdējo reizi bija sodīts ar
Valmieras rajona tiesas 2018. gada 2. februāra spriedumu par Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā un 312. pantā paredzēto
noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu. Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo, otro un ceturto daļu galīgais sods apsūdzētajam pēc
noziedzīgu nodarījumu kopības ir noteikts – brīvības atņemšana uz 10 mēnešiem un transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana uz
četriem gadiem. Valmieras rajona tiesas 2018. gada 2. februāra spriedums ir stājies spēkā 2018. gada 20. februārī. Ar Zemgales rajona
tiesas 2018. gada 13. jūlija lēmumu saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta piekto daļu apsūdzētajam ir noteikts galīgais sods pēc
spriedumu kopības – pēc Valmieras rajona tiesas 2017. gada 25. septembra sprieduma, Valmieras rajona tiesas 2017. gada 26. oktobra
sprieduma un Valmieras rajona tiesas 2018. gada 2. februāra sprieduma, proti, brīvības atņemšana uz vienu gadu sešiem mēnešiem un
transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana uz septiņiem gadiem pieciem mēnešiem 13 dienām. Zemgales rajona tiesas 2018. gada
13. jūlija lēmums ir stājies spēkā 2018. gada 11. oktobrī. Apsūdzētais brīvības atņemšanas sodu ir izcietis 2019. gada 27. augustā
(lietas 18.-23. un 49.-50. lapas). Jēkabpils cietuma, kurā apsūdzētais iepriekš ir izcietis brīvības atņemšanas sodu, administrācija
raksturo apsūdzēto kopumā negatīvi, kā notiesāto, kurš nebija vērsts uz sadarbību ar cietuma administrāciju un bieži izrādījis negatīvu
nostāju pret cietuma administrācijas darbinieku likumīgajām prasībām (lietas 46. lapa). Apsūdzētais ir sodīts administratīvi. Lietā nav
ziņu, ka apsūdzētais būtu samaksājis visus viņam administratīvo pārkāpumu lietu ietvaros uzliktos naudas sodus (lietas 18.-23. lapa).
Apsūdzētajam pašlaik ir četrdesmit trīs gadi. Apsūdzētajam ir deklarēta dzīvesvieta (lietas 15. lapa). Apsūdzētā apgādībā atrodas viens
nepilngadīgs bērns (lietas 17. lapa). Apsūdzētais saskaņā ar viņa tiesai norādītajām ziņām pašlaik strādā gadījuma darbus. Apsūdzētajam
saskaņā ar viņa tiesai norādītajām ziņām ir problemātiska alkoholisko dzērienu lietošana. Apsūdzētais pēc viņa tiesai norādītajām ziņām
nav neko darījis, lai minēto problēmu risinātu.
Atbildību mīkstinoši apstākļi, kas minēti Krimināllikuma 47. panta pirmajā daļā, apsūdzētā rīcībā netika konstatēti.
Tiesa konstatē, ka apsūdzētais tiesas sēdes laikā ir atzinis savu vainu (vainīgumu) izdarītajos noziedzīgajos nodarījumos un
paudis nožēlu par izdarīto. Tiesa šo apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otrās daļas noteikumiem atzīst kā atbildību mīkstinošo
apstākli apsūdzētā rīcībā attiecībā uz abiem apsūdzētā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
Atbildību pastiprinošais apstāklis apsūdzētā rīcībā attiecībā uz abiem apsūdzētā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem
saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 1. punktu – tas, ka noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu.
Tiesa, ņemot vērā to, ka abi apsūdzētā izdarītie noziedzīgie nodarījumi faktiski veido noziedzīgu nodarījumu ideālo kopību,
saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta otrās daļas noteikumiem neatzīst alkohola ietekmi kā atbildību pastiprinošo apstākli apsūdzētā
rīcībā attiecībā uz Krimināllikuma 312. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.
Krimināllikuma 262. panta pirmās daļas sankcija kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam, īslaicīgu
brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz laiku līdz pieciem gadiem.
Krimināllikuma 312. panta otrās daļas sankcija kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam, īslaicīgu brīvības
atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu.
Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā ir noteikts, ka soda mērķis ir:
1) aizsargāt sabiedrības drošību;
2) atjaunot taisnīgumu;
3) sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu;
4) resocializēt sodīto personu;
5) panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumu un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta ceturto daļu brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu
piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.
Tiesa, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apstākļus, atzīst, ka apsūdzētais par Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā paredzēto
noziedzīgo nodarījumu ir sodāms ar brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz četriem
gadiem sešiem mēnešiem. Apsūdzētais par Krimināllikuma 312. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu ir sodāms ar
brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem.
Tiesa, ņemot vērā apsūdzētā izdarīto noziedzīgo nodarījumu raksturu, ka apsūdzētais ir izdarījis divus tīšus noziedzīgus
nodarījumus, un to, ka apsūdzētais pirms šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas jau bija sodīts par citu tīšu noziedzīgu nodarījumu
izdarīšanu, turklāt apsūdzētais konkrētos noziedzīgos nodarījumus ir izdarījis salīdzinoši neilgu laiku pēc brīvības atņemšanas soda
izciešanas, secina, ka šajā gadījumā Krimināllikuma 35. panta otrās daļas 1., 3. un 5. punktā noteiktais soda mērķis nav sasniedzams,
nosakot apsūdzētajam par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem kādu citu no attiecīgo pantu daļu sankcijās paredzētajiem vieglāka
soda veidiem, proti, naudas sodu, piespiedu darbu vai īslaicīgas brīvības atņemšanas sodu. Tiesa uzskata, ka apsūdzētā tiesību
ierobežojums saistībā ar brīvības atņemšanas soda piemērošanu ir saistīts ar sabiedrības drošības interesēm, kuras apsūdzētais,
nesaņemot atbilstošu sodu par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tiesas ieskatā, ar ļoti lielu varbūtību, ņemot vērā to, ka
apsūdzētais jau agrāk ir sodīts par līdzīga rakstura noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, varētu turpināt ignorēt.
Tiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētais šos noziedzīgos nodarījumus ir izdarījis salīdzinoši neilgu laiku pēc brīvības atņemšanas
soda izciešanas, secina, ka apsūdzētajam brīvības atņemšanas sods par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir nosakāms krietni
virs minimālās brīvības atņemšanas soda apmēra, ko apsūdzētajam par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem var piemērot.
Tiesa uzskata, ka iepriekš minētais soda veids un apmērs ir samērīgs, kā arī ir pietiekams, lai panāktu krimināltiesisko attiecību
taisnīgu noregulējumu un sasniegtu soda mērķi.
Tiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētajam tiek noteikts sods par diviem mazāk smagiem noziegumiem, turklāt par vienu no
noziedzīgajiem nodarījumiem apsūdzētajam tiek noteikts arī papildsods, atzīst, ka saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmās, otrās un
ceturtās daļas noteikumiem apsūdzētajam ir nosakāms galīgais sods pēc noziedzīgu nodarījumu kopības.
Tiesa, nosakot apsūdzētajam galīgo pamatsodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, ņem vērā apsūdzētā izdarīto noziedzīgo
nodarījumu raksturu, ar tiem radīto kaitējumu, apsūdzētā personību raksturojošās ziņas, atbildību mīkstinošo apstākli un atbildību
pastiprinošo apstākli apsūdzētā rīcībā, kā arī par katru no noziedzīgajiem nodarījumiem noteiktā soda veidu un apmēru.
Tiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētā rīcībā tika konstatēts atbildību mīkstinošais apstāklis, secina, ka, nosakot apsūdzētajam
galīgo pamatsodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, ir pamats piemērot apsūdzētajam labvēlīgos Krimināllikuma 50. panta otrās daļas
noteikumus par piespriesto sodu daļēju saskaitīšanu.
Tiesa atzīst, ka saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta ceturtās daļas noteikumiem apsūdzētajam pēc noziedzīgu nodarījumu
kopības noteiktajam pamatsodam ir pievienojams papildsods, kas ir noteikts par Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā paredzēto
noziedzīgo nodarījumu.
Tiesa, ņemot vērā visu iepriekš minēto, atzīst, ka apsūdzētajam galīgais sods pēc noziedzīgu nodarījumu kopības ir nosakāms –
brīvības atņemšana uz vienu gadu un transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana uz četriem gadiem sešiem mēnešiem.
Tiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētais ir izdarījis divus tīšus noziedzīgus nodarījumus, un to, ka apsūdzētais noziedzīgos
nodarījumus ir izdarījis, būdams jau iepriekš sodīts par citu tīšu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, secina, ka, nosakot galīgo pamatsodu
pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, nav piemērojami Krimināllikuma 50. panta otrās daļas vislabvēlīgākie noteikumi par vieglākā soda
ietveršanu smagākajā.
Tiesa, ņemot vērā, ka apsūdzētais ir paudis nožēlu par savu noziedzīgo rīcību, un tiesa cer, ka šī apsūdzētā paustā nožēla ir
patiesa, secina, ka, nosakot galīgo pamatsodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, soda mērķa sasniegšanas nolūkā nav nepieciešams
piemērot Krimināllikuma 50. panta otrās daļas bargākos noteikumus par piespriesto sodu pilnīgu saskaitīšanu.
Tiesa uzskata, ka minētais galīgā soda pēc noziedzīgu nodarījumu kopības apmērs ir samērīgs, kā arī ir pietiekams, lai panāktu
krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu un sasniegtu soda mērķi.
Tiesa, ņemot vērā to, ka tiesību ierobežošanas sods, ko apsūdzētais nav pilnībā izcietis pēc Zemgales rajona tiesas 2018. gada
13. jūlija lēmuma, ir pievienots citā spriedumā noteiktajam sodam, un šis spriedums pēc tiesas rīcībā esošajām ziņām nav stājies spēkā
(lietas 51.-52. lapas), secina, ka tiesai šā kriminālprocesa ietvaros nav pamata noteikt apsūdzētajam galīgo sodu pēc spriedumu kopības.
Tiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētajam tiek noteikts brīvības atņemšanas sods, un apsūdzētais līdz šim nav izvairījies no
pirmstiesas procesa un tiesas, atzīst, ka apsūdzētajam kriminālprocesā, kamēr spriedums stājas spēkā, lai nodrošinātu sprieduma izpildi
daļā par piespriesto brīvības atņemšanas sodu, ir atstājams iepriekš piemērotais drošības līdzeklis – uzturēšanās noteiktā vietā.
Tiesa, ņemot vērā to, ka apsūdzētajam lietā ir veikta alkohola koncentrācijas konstatēšanas pārbaude, atzīst, ka saskaņā ar
Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 7.2 punkta un 368. panta pirmās daļas noteikumiem no apsūdzētā par labu valstij ir
piedzenami procesuālie izdevumi, kas saistīti ar alkohola koncentrācijas konstatēšanas veikto pārbaudi.
Tiesa, ņemot vērā to, ka konkrētais kriminālprocess ir uzsākts uz izbeigtas administratīvā pārkāpuma lietas materiālu pamata, un
krimināllietā ir informācija par to, ka administratīvā pārkāpuma lietā, kurā ir pieņemts lēmums par administratīvā pārkāpuma lietvedības
izbeigšanu, ir radušies izdevumi saistībā ar izņemtā transportlīdzekļa pārvietošanu un glabāšanu, atzīst, ka saskaņā ar Kriminālprocesa
likuma 367. panta pirmās daļas 7.1 punkta un 368. panta pirmās daļas noteikumiem no apsūdzētā par labu valstij ir piedzenami
procesuālie izdevumi, kas saistīti ar izņemtā transportlīdzekļa pārvietošanu un glabāšanu.
Rezolutīvā daļa
Tiesa, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 511., 512., 513., 514. pantu, 520. panta pirmo daļu, 523., 527., 528. un
529. pantu,
no sprieda:
/pers. A/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīt ar brīvības
atņemšanu uz astoņiem (8) mēnešiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz četriem (4) gadiem sešiem (6) mēnešiem.
/pers. A/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 312. panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīt ar brīvības
atņemšanu uz sešiem (6) mēnešiem.
Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo, otro un ceturto daļu noteikt /pers. A/ galīgo sodu pēc noziedzīgu nodarījumu
kopības, piespriestos pamatsodus daļēji saskaitot, pēc noziedzīgu nodarījumu kopības noteiktajam pamatsodam pievienojot papildsodu,
kas ir noteikts par Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, proti, brīvības atņemšanu uz vienu (1) gadu
un transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu uz četriem (4) gadiem sešiem (6) mēnešiem.
Drošības līdzekli /pers. A/ kriminālprocesā, kamēr spriedums stājas spēkā, atstāt iepriekšējo – uzturēšanos noteiktā vietā.
Piedzīt no /pers. A/ par labu valstij procesuālos izdevumus, kas saistīti ar alkohola koncentrācijas konstatēšanas veikto
pārbaudi, EUR 15,65 (piecpadsmit euro 65 centus).
Piedzīt no /pers. A/ par labu valstij procesuālos izdevumus, kas saistīti ar izņemtā transportlīdzekļa pārvietošanu un glabāšanu,
EUR 130,21 (simt trīsdesmit euro 21 centu).
Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par procesuālo izdevumu piedziņu – 30 dienas no sprieduma spēkā stāšanās
dienas.
Spriedumu var pārsūdzēt (noprotestēt) tikai daļā par tiesas piespriesto sodu vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem 10
dienu laikā pēc sprieduma kopijas pieejamības dienas apelācijas kārtībā Vidzemes apgabaltiesai, iesniedzot sūdzību (protestu)
Vidzemes rajona tiesā.
Sprieduma kopijas pieejamības diena – 2020. gada 11. marts.
Tiesnesis A. Melbergs