Supreme Court quashes appeal court ruling on damages for cartel breach due to failure to prove actual loss.

ECLI:LV:AT:2025:1217.C75015022.8.S

Lieta Nr. C75015022, SKC-16/2025

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2025.gada 17.decembrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Zane Pētersone, senatori Kaspars Balodis un Marika Senkāne

izskatīja rakstveida procesā civillietu AS „Latvijas valsts meži” prasībā pret SIA „Oga G” par zaudējumu

atlīdzības piedziņu sakarā ar SIA „Oga G” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas 2023.gada 26.aprīļa

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] AS „Latvijas valsts meži” 2022.gada 20.septembrī cēla tiesā prasību pret SIA „Oga G”, lūdzot:

1) piedzīt no SIA „Oga G” AS „Latvijas valsts meži” labā prezumētos zaudējumus, kas radušies no

neatļautas darbības jeb konkurences tiesību pārkāpuma – karteļa (horizontālas aizliegtas vienošanās) – 28

448,23eurojeb 10 procentus no summas, kuru atbilstoši 2014.gada 8.jūlija uzņēmuma līgumam AS „Latvijas valsts

meži” ir samaksājusi SIA „Oga G” par mežistrādes pakalpojumu sniegšanu;

2) piedzīt no SIA „Oga G” AS „Latvijas valsts meži” labā tiesas izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi.

[1.1] 2020.gada 28.februārī spēkā stājās Konkurences padomes 2015.gada 14.jūlija lēmums, ar kuru

konstatēts, ka pretendentu grupa SIA „Oga G” un SIA „Amils”, piedaloties AS „Latvijas valsts meži” 2014.gada

10.aprīļa iepirkumā „Mežizstrādes pakalpojumu sniegšana, izstrādājot bojātu koku cirtes, 2014.–2017.gadā”,

pieļāvusi Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktās vienošanās aizlieguma pārkāpumu.

Lēmumā atzīts, ka SIA „Oga G” un SIA „Amils” starpā notika informācijas apmaiņa attiecībā uz dalību

publiskajā iepirkumā, tādēļ netika nodrošināta neatkarīgu un savstarpēji nesaistītu piedāvājumu konkursam

sagatavošana.

[1.2] Konkurences likuma 21.pants redakcijā, kas bija spēkā Konkurences padomes lēmuma pieņemšanas

laikā, paredzēja, ka persona, kura ir cietusi zaudējumus Konkurences likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no

pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus. Pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu

atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 26.novembra direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem

noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas

Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, 17.panta otrā daļa nosaka, ka karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos

tiek pieņemts, ka ir radies kaitējums.

Minētā direktīvas norma iekļauta Konkurences likuma 21.panta trešajā daļā (likuma redakcijā no 2017.gada

1.novembra), paredzot, ka gadījumā, ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums

radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretējais.

No Eiropas Savienības Tiesas prakses izriet, ka tiesai, pieņemot spriedumus par zaudējumu atlīdzināšanu

konkurences tiesību lietās, ir jāievēro līdzvērtības princips un efektivitātes princips.

Attiecībā uz zaudējumu apmēru, lai gan tas ierakstīts Konkurences likumā, nav ņemami vērā materiālo

tiesību intertemporālie ierobežojumi, jo zaudējumu atlīdzības apmēram piemīt procesuāla daba un tiesvedībā

piemērojamas tās procesuālo tiesību normas, kas ir spēkā lietas izskatīšanas laikā.

Ievērojot minēto un tā kā zaudējumu apmēru ir pārmērīgi grūti noteikt, AS „Latvijas valsts meži” prezumē,

ka tai ir nodarīts kaitējums 28 448,23 euro, kas ir 10 procenti no summas, kuru AS „Latvijas valsts meži” atbilstoši

2014.gada 8.jūlija uzņēmuma līgumam ir samaksājusi SIA „Oga G” par mežistrādes pakalpojumu sniegšanu –

bojāto koku ciršu izstrādi un kokmateriālu pievešanu līdz ceļam.

[1.3] AS „Latvijas valsts meži” 2022.gada 3.augustā nosūtīja SIA „Oga G” pirmstiesas brīdinājumu, aicinot

atlīdzināt radušos zaudējumus, bet saņēma atbildi, ka šādam prasījumam ir iestājies noilgums. Turklāt nav

pierādījumu tam, ka SIA „Oga G” darbību rezultātā AS „Latvijas valsts meži” nodarīti zaudējumi vai tika

paaugstināta cena.

Prasītāja uzskata, ka tās prasījumam nav iestājies noilgums, jo šajā gadījumā ir piemērojams Civillikuma

1895.pantā noteiktais vispārējais 10 gadu noilguma termiņš un tieši SIA „Oga G” ir pienākums pierādīt radītā

kaitējuma neesību.

[1.4] Prasība pamatota ar Civillikuma 1635., 1779., 1895.pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada

26.novembra direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu

atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, 17.panta otro

daļu, Konkurences likuma 21.pantu (redakcijā, kas bija spēkā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2015.gada

31.decembrim), Ministru kabineta 2008.gada 29.septembra noteikumu Nr. 796 „Kārtība, kādā nosakāms naudas

sods par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā un 13.pantā paredzētajiem pārkāpumiem” (redakcijā, kas bija

spēkā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 31.martam) 15.punktu.

[2] Atbildētāja SIA „Oga G” iesniedza rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka prasību neatzīst šādu iemeslu

dēļ.

[2.1] AS „Latvijas valsts meži” nepamatoti atsaukusies uz Ministru kabineta 2008.gada 29.septembra

noteikumiem Nr. 796 „Kārtība, kādā nosakāms naudas sods par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā un

13.pantā paredzētajiem pārkāpumiem”, jo ar Konkurences padomes lēmumu sabiedrības jau tika sodītas,

piemērojot naudas sodu: SIA „Oga G” – 14 599,60euro jeb divu procentu apmērā no SIA „Oga G” apgrozījuma

2014.gadā, konstatējot formālu pārkāpumu, bet SIA „Amils” – 1030,82euro. Konkurences padomes lēmumā tika

konstatēti atbildību mīkstinoši apstākļi, tādēļ administratīvais sods piemērots nevis 10 procenti no sabiedrības

apgrozījuma 2014.gadā, bet gan tikai 2 procenti, samazinot to piecas reizes. Ar to Konkurences padome secināja,

ka pārkāpums ir formāls un atbildētājas darbības nenodarīja prasītājai zaudējumus.

[2.2] Prasītājai AS „Latvijas valsts meži” ir jāpierāda zaudējuma esība, un to apmēra noteikšanā nav

ņemama vērā spēkā esošā Konkurences likuma 21.panta redakcija, kas šobrīd paredz prezumpciju.

[2.3] AS „Latvijas valsts meži” nav nodarīti zaudējumi, jo AS „Latvijas valsts meži” jebkurā gadījumā ar

kādu no 79 konkursa pretendentiem būtu slēgusi līgumu un SIA „Oga G” piedāvājums bija vislētākais starp visiem

piedāvājumiem. Ja SIA „Oga G” neuzvarētu konkursā, AS „Latvijas valsts meži” noslēgtā līguma cena par

mežistrādes pakalpojumiem būtu augstāka. Zaudējumu atlīdzības mērķis ir nodrošināt tādu stāvokli, kāds personai

būtu bijis, ja konkurences pārkāpums nebūtu izdarīts.

Lai arī ar Konkurences padomes 2015.gada 14.jūnija lēmumu atzīts, ka starp atbildētāju SIA „Oga G” un

SIA „Amils” pastāvēja karteļa vienošanās, AS „Latvijas valsts meži” līdz pat 2017.gada 30.septembrim (iepirkuma

līguma darbības termiņš) turpināja noslēgtā pirkuma līguma izpildi un saņēma SIA „Oga G” sniegtos

pakalpojumus, izmantojot iespēju maksāt par tiem izdevīgu cenu.

[2.4] Konkurences padomes lēmums attiecībā pret SIA „Oga G” stājās spēkā 2015.gada 14.augustā, nevis

2020.gada 28.februārī. Ievērojot Komerclikuma 406.panta noteikumus, prasībai ir iestājies noilgums.

[3] Ar Ekonomisko lietu tiesas 2022.gada 2.decembra spriedumu prasība noraidīta, jo Konkurences likuma

21.panta redakcija, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, zaudējumu prezumpciju neparedzēja un prasītāja

nav pierādījusi zaudējumu esību. Tiesa zaudējumu atlīdzību pēc saviem ieskatiem var noteikt tikai tad, ja ir

pierādīts zaudējumu esības fakts.

Attiecībā uz noilgumu tiesa norādīja, ka konkrēto saistību tiesību rašanās pamats ir nevis komercdarījums,

bet komersanta neatļauta darbība, tāpēc Komerclikuma 406.pantā noteiktais speciālais triju gadu noilguma termiņš,

kas izriet no komercdarījumiem, šajā lietā nav piemērojams. No konkurences tiesību pārkāpumiem izrietošajiem

prasījumiem piemērojams Civillikuma 1895.pantā noteiktais vispārējais 10 gadu noilgums.

[4] Prasītāja AS „Latvijas valsts meži” iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to

pilnā apjomā.

[5] Ar Rīgas apgabaltiesas 2023.gada 26.aprīļa spriedumu prasība apmierināta. Tiesa nosprieda:

1) piedzīt no SIA „Oga G” AS „Latvijas valsts meži” labā zaudējumu atlīdzību 28 448,23euro un tiesas

izdevumus 2405,40 euro, kopā 30 853,63 euro;

2) noteikt AS „Latvijas valsts meži” tiesības saņemt no SIA „Oga G” likumiskos sešus procentus gadā no

piedzītās, bet nesamaksātās summas par laiku līdz sprieduma izpildei;

3) piedzīt no SIA „Oga G” valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 7euro.

Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motīviem daļā par noilguma neesību, bet

attiecībā uz prasību pēc būtības spriedumu pamatoja ar šādiem motīviem.

[5.1] Lietā nav strīda, ka ir spēkā stājies Konkurences padomes 2015.gada 14.jūlija lēmums, ar kuru

konstatēts, ka pretendentu grupa SIA „Oga G” un SIA „Amils”, piedaloties AS „Latvijas valsts meži” 2014.gada

10.aprīļa iepirkumā, pieļāvusi Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktās vienošanās aizlieguma

pārkāpumu, par ko atbildētājai uzlikts sods 14 599,60euro.

Lietā ir strīds, vai AS „Latvijas valsts meži” ir radušies zaudējumi un vai tā ir pierādījusi zaudējumu

piedziņas priekšnoteikumus.

[5.2] Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņām noteikumi par apstākļiem, kas prasītājam

jāpierāda, lai pamatotu zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumu pastāvēšanu (ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos),

ir materiāltiesiski (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022.gada 22.jūnija sprieduma lietā „Volvo un DAF Trucks”, C-

267/20,ECLI:EU:C:2022:494, 98.punktu).

Ievērojot minēto, Civillikuma 3.pantu un to, ka prasībā norādītie apstākļi attiecas uz laiku, pirms stājās

spēkā šobrīd spēkā esošā Konkurences likuma 21.panta redakcija, zaudējumu noteikšanā jāpiemēro konkurences

pārkāpuma izdarīšanas brīdī spēkā esošās materiālo tiesību normas, proti, Konkurences likuma 21.panta redakcija,

kas bija spēkā līdz 2016.gada 14.jūnijam. Tā paredzēja, ka persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma

pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus; pēc prasītāja lūguma

tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem.

[5.3] Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā lietās par zaudējumu piedziņu par konkurences tiesību

pārkāpumiem atzīts, ka jebkurai personai ir tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tai radušies tādas rīcības

dēļ, kas traucē vai ierobežo konkurenci. Tiesai, pieņemot spriedumus par zaudējumu atlīdzināšanu konkurences

tiesību lietās, ir jāievēro līdzvērtības princips un efektivitātes princips (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2011.gada

14.jūnija spriedumu lietā „Pfleiderer”, C-360/09, ECLI:EU:C:2011:389; 2013.gada 6.jūnija spriedumu lietā

„Donau Chemie”, C-536/11, ECLI:EU:C:2013:366; 2014.gada 5.jūnija spriedumu lietā „Kone”, C-557/12,

ECLI:EU:C:2014:1317). Savukārt atlīdzība nozīmē tādu apstākļu radīšanu cietušajai personai, kādi tie būtu bijuši,

ja pārkāpums nebūtu noticis, tāpēc atlīdzība ietver ne tikai faktiskos zaudējumus, bet arī negūto peļņu un procentu

maksājumus (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006.gada 13.jūlija sprieduma apvienotajās lietās „Manfredi”, no C-

295/04 līdz C-298/04, ECLI:EU:C:2006:461, 95.punktu).

[5.4] Atbildētājas SIA „Oga G” prettiesiskā rīcība kā Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktā

aizlieguma pārkāpums ir konstatēta ar Konkurences padomes 2015.gada 14.jūlija lēmumu, kurā secināts, ka starp

šīm sabiedrībām ir notikusi informācijas apmaiņa attiecībā uz dalību publiskajā iepirkumā, nenodrošinot neatkarīgu

un savstarpēji nesaistītu konkursa piedāvājumu sagatavošanu. Vienošanās rezultātā tika kavēta, ierobežota un

deformēta konkurence, jo prasītāja AS „Latvijas valsts meži” no lietas dalībniekiem, tostarp SIA „Oga G”,

nesaņēma iepirkumos reāli konkurējošus, bet gan tikai konkurenci imitējošus piedāvājumus. Savukārt patiesas

konkurences rezultātā piedāvājumu saturs, jo īpaši finanšu piedāvājumu saturs, varēja būt atšķirīgs (lēmuma

131.punkta „b” apakšpunkts; par cenu saskaņošanas faktu arī lēmuma 72.punktu) (sk. lietas 1.sējuma 19., 23.lapu).

Ievērojot minēto, atzīstams, ka konkrētajam atbildētājas SIA „Oga G” pieļautajam pārkāpumam ir bijusi

negatīva ietekme uz pakalpojumu cenu.

[5.5] Prasītājas ieskatā zaudējumu apmēru ir pārmērīgi grūti noteikt, jo būtu jāiegūst informācija par tirgus

stāvokli pārkāpuma izdarīšanas laikā un tās rīcībā nav precīzas informācijas par atbildētājas un pārējo iesaistīto

kapitālsabiedrību panāktās vienošanās saturu. Tāpēc prasītāja pēc analoģijas ar vēlāko normatīvo regulējumu

pieņēmusi, ka nodarītais kaitējums ir 10 procenti no summas, kas samaksāta saskaņā ar 2014.gada 8.jūlija

uzņēmuma līgumu, apelācijas sūdzībā papildus norādot, ka zaudējumu apmērs var tikt noteikts pēc tiesas ieskata.

Konkrēta kaitējuma apmēra noteikšanu konkurences lietās jau pēc definīcijas ietekmē būtiski ierobežojumi

attiecībā uz paredzamo noteiktības un precizitātes pakāpi. Līdz ar to nav iespējams noteikt vienu vienīgo patieso

vērtību nodarītajam kaitējumam, bet gan tikai izdarīt iespējamās aplēses, paļaujoties uz pieņēmumiem un

aptuvenām vērtībām. Situācijā, kad zaudējumu (atrautās peļņas veidā) precīza apjoma noteikšana ir apgrūtināta vai

neiespējama, ir pieļaujama atkāpšanās no Civillikumā paredzētajiem vispārīgajiem zaudējumu atlīdzības

priekšnoteikumiem (Civillikuma 1779., 1787.pants) un zaudējumu atlīdzība nosakāma pēc tiesas ieskata

(Civillikuma 5.pants). Konkurences likuma 21.panta normā ietverts zaudējumu kompensēšanas mehānisms, kas

īstenojams divos soļos – ja cietušajai personai neizdodas atrauto peļņu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības

pakāpei, tiesa ir tiesīga spert nākamo soli un atlīdzinājumu noteikt, balstoties uz taisnības apziņu un vispārīgiem

tiesību principiem. Šāda minētās normas interpretācija atbilst Eiropas Savienības regulējumam un ļauj pēc iespējas

efektīvāk īstenot tiesības uz atlīdzinājumu konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā (sk. Senāta 2019.gada 9.aprīļa

sprieduma lietā Nr. SKC-94/2019, ECLI:LV:AT:2019:0409.C40128313.2.S, 8.3.punktu).

Apgabaltiesa atzīst, ka prasītājas norādītie apstākļi objektīvi pamato tās grūtības noteikt precīzu nodarīto

zaudējumu apmēru un šādos apstākļos prasītājai ir pamats lūgt zaudējumu apmēru noteikt tiesai.

[5.6] Ņemot vērā Civilprocesa likuma 97.panta pirmajā daļā noteiktos kritērijus, nosakot zaudējumu apmēru

pēc tiesas ieskata, tiek vērtēti pētījumi, kuros ir analizēts iespējamais zaudējumu apmērs, kas rodas aizliegtas

vienošanās pārkāpumu gadījumos.

Anotācijas, kas pievienota 2016.gada 12.maija likumprojektam par grozījumiem Konkurences likumā,

sadaļā par zaudējumu apmēra prezumpciju ir atsauce uz pētījumu, kurā konstatēta karteļu vidējā (mediāna)

pārmaksa 25 procenti. Citos starptautiskajos pētījumos par konkurences pārkāpumiem secināts, ka nacionālos

karteļa gadījumos uzcenojums vidēji sasniedz 17–19 procentus.

Likumdevējs, izdarot grozījumus Konkurences likuma 21.panta trešajā daļā, zaudējumu apmēra

prezumpciju ir noteicis 10 procentu apmērā, kas ir zemāka par minētajos pētījumos konstatēto vidējo uzcenojumu.

Lai gan izskatāmajā lietā Konkurences likuma 21.panta jaunā redakcija nav piemērojama, tā var kalpot

salīdzinājumam, nosakot zaudējumu apmēru, ja pārkāpums ir izdarīts pirms jaunās redakcijas stāšanās spēkā.

Līdz ar to par samērīgu un taisnīgu atzīstams zaudējumu apmērs 28 448,23 euro jeb 10 procenti no 284

482,30 euro, kas samaksāti saskaņā ar 2014.gada 8.jūlijā noslēgto uzņēmuma līgumu, kā to pamatoti norādījusi

prasītāja.

[5.7] Nepamatotas ir atbildētājas SIA „Oga G” norādes uz prasītājas nelabticīgo rīcību, cenšoties atgūt daļu

no samaksātās naudas, un pārkāpuma formālo raksturu. Minētie iebildumi ir pretrunā Konkurences padomes

lēmumā konstatētajam atbildētājas pārkāpumam un piemērotajam naudas sodam.

[6] Atbildētāja SIA „Oga G” iesniedza kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā

un norādot šādus argumentus.

[6.1] Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums vispārīgi noteikts Civillikuma 1770. un turpmākajos pantos.

Atbilstoši tiesību doktrīnai un tiesu praksei zaudējumu atlīdzināšanai ir jākonstatē trīs priekšnoteikumi: prettiesiska

rīcība, radītie zaudējumi (to apmērs) un cēloņsakarība starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem.

Apelācijas instances tiesa pamatoti norādījusi, ka Konkurences likuma 21.pants atbilstoši Eiropas

Savienības Tiesas judikatūras atziņām ir uzskatāms par materiāltiesisku noteikumu. Līdz ar to, aplūkojot SIA „Oga

G” iespējamo zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu, ir jāpiemēro Konkurences likuma 21.pants redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2016.gada 14.jūnijam (t. i., bija spēkā konkurences pārkāpuma izdarīšanas brīdī), nevis šobrīd spēkā

esošā redakcija, kurā ietverta zaudējumu prezumpcija un uz kuru prasībā atsaucas AS „Latvijas valsts meži”.

Konkurences likuma 21.pants tā piemērojamā redakcijā noteica, ka zaudējumu atlīdzību var prasīt tikai

persona, kura cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ. Lai gan Konkurences likums salīdzinājumā ar

Civillikumu ir uzskatāms par speciālo likumu, tomēr konkrētā panta redakcija nenoteic pēc būtības citu zaudējumu

pieprasīšanas vai pierādīšanas kārtību. Tāpēc, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar konkurences

tiesību pārkāpumiem, prasītājam ir jāpierāda visi trīs priekšnoteikumi, tostarp zaudējumu nodarīšanas fakts, kā tas

izriet no Civillikuma 1770.panta kopsakarā ar 1779.pantu.

Arī atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas un Senāta judikatūrai tiesības uz zaudējumu atlīdzību ir tikai tādai

personai, kurai nodarīts kaitējums.

Apgabaltiesa ir izvairījusies vērtēt jautājumu par to, vai prasītājai ir nodarīti zaudējumi, nemotivēti

pieņemot, ka tie ir tikuši nodarīti, un nepareizi piemērojot iepriekšminētās tiesību normas.

[6.2] Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par to, ka tai būtu nodarīti zaudējumi, un attiecīgi nav pierādījusi

zaudējumu nodarīšanas faktu.

Atbildētāja jau agrāk lietā ir pamatojusi, kāpēc prasītājai konkrētajā situācijā nevar būt radušies zaudējumi,

bet prasītāja, tieši pretēji, ir guvusi finansiālu labumu.

Apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz Konkurences padomes lēmumu un nevērtējot zaudējumu

nodarīšanas fakta kā zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikuma pierādīšanas jautājumus, nepamatoti pieņēmusi, ka

SIA „Oga G” pieļautajam pārkāpumam ir bijusi negatīva ietekme uz pakalpojuma cenu un tādējādi AS „Latvijas

valsts meži” ir nodarīti zaudējumi.

Konkurences padomes lēmumā minēts, ka „patiesas konkurences rezultātā piedāvājuma saturs un jo īpaši

finanšu piedāvājumi varēja būt atšķirīgi”. Minētais izteikums ir formulēts pieļāvuma formā, proti, ir tikai izteikts

minējums. Lēmumā arī nav norādīts, kāda veida atšķirības varētu būt bijušas, t. i., vai neietekmētas konkurences

apstākļos piedāvātā cena būtu bijusi zemāka vai augstāka. Tiesas secinājums, ka atbildētājas pieļautajam

pārkāpumam esot bijusi negatīva ietekme uz pakalpojuma cenu, ir tikai tiesas pieņēmums, kas nav pierādīts ne ar

kādiem pierādījumiem.

Lemjot par zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu, nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka Konkurences

padome ir piemērojusi SIA „Oga G” sodu. Šīs tiesvedības ietvaros netiek pārvērtēts jautājums par atbildētājas

rīcības tiesiskumu vai Konkurences padomes piemērotā soda pamatotību, bet gan jāskata lieta par zaudējumu

atlīdzināšanu.

[6.3] Aplūkojot situāciju, kura ar Konkurences padomes lēmumu ir atzīta par karteļa vienošanos, redzams,

ka aizliegtā vienošanās starp SIA „Oga G” un SIA „Amils” bija saistīta ar dalību prasītājas rīkotajā iepirkumā, kurā

piedalījās vēl citi pretendenti. Prasītāja, izvērtējot visus iesniegtos piedāvājumus iepirkuma daļā par pakalpojumu

sniegšanu Dienvidlatgales reģionā, konstatēja, ka atbildētājas un SIA „Amils” piedāvājumi ir par visizdevīgāko

cenu, tāpēc atzina abas sabiedrības par uzvarētājām un noslēdza ar tām iepirkuma līgumus par pakalpojumu

sniegšanu.

Lai arī Konkurences padomes 2015.gada 14.jūnija lēmumā atzīts, ka starp atbildētāju SIA „Oga G” un SIA

„Amils” pastāvēja karteļa vienošanās, prasītāja AS „Latvijas valsts meži” līdz pat 2017.gada 30.septembrim

(iepirkuma līguma darbības termiņš) turpināja noslēgtā pirkuma līguma izpildi un saņēma atbildētājas SIA „Oga G”

sniegtos pakalpojumus, izmantojot iespēju maksāt par tiem izdevīgu cenu.

Šāda rīcība norāda, ka AS „Latvijas valsts meži” neuztrauca SIA „Oga G” dalība kartelī, bet gan interesēja

iespēja saņemt lētāko pakalpojumu. Tādējādi prasītāja, ceļot prasību, ir rīkojusies pretēji Civillikuma 1.pantā

nostiprinātajam labas ticības principam – par konkrēto pakalpojumu saņēmusi zemāko cenu tirgū, bet vienlaikus

pieprasījusi atlīdzināt zaudējumus, kaut gan tādi faktiski nav radušies, jo, izmantojot zemas cenas piedāvājumu,

prasītāja ir ietaupījusi finanšu līdzekļus. Ar šo tiesvedību AS „Latvijas valsts meži” mēģina iegūt vēl lielāku

labumu un atgūt daļu (10 procentus) no jau samaksātās pakalpojuma vērtības, kaut gan gadījumā, ja karteļa

vienošanās nebūtu bijusi, AS „Latvijas valsts meži” izdevumi nebūtu bijuši mazāki. Pārējo pretendentu piedāvātās

cenas iepirkuma rezultātā ir kļuvušas zināmas, un tās visas ir bijušas lielākas par SIA „Oga G” un SIA „Amils”

piedāvātajām cenām.

[6.4] Tā kā aizliegtās sadarbības starp komersantiem rezultātā tika noteikta zemāka cena, nevis tā

paaugstināta, tad pēc būtības līgumslēdzēja (AS „Latvijas valsts meži”) nevar būt persona, kas ir cietusi

zaudējumus.

Teorētiski zaudējumi varētu būt radušies tikai vienam pretendentam, kura piedāvājums konkursā bija ar

nākamo zemāko cenu un kuram tādējādi būtu bijusi iespēja konkursā uzvarēt.

[6.5] Sprieduma pamatojuma trūkumi norāda uz Civilprocesa likuma 190.pantā noteikto prasību

pārkāpumu. Izskatāmā jautājuma pareizai izspriešanai ir būtiski noskaidrot, vai AS „Latvijas valsts meži” vispār ir

radušies zaudējumi un vai tā ir pierādījusi šādu zaudējumu esību, tāpēc minēto apsvērumu neizvērtēšana un

nepamatošana ar lietā esošiem pierādījumiem varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Pieņemot patvaļīgu

spriedumu, tiesa pārkāpusi arī Civilprocesa likuma 10.pantā nostiprināto sacīkstes principu.

Motīvu daļa

[7] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka

Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams un

lieta nododama jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

[8] Prasība par zaudējumu atlīdzības piedziņu sakarā ar Konkurences likuma 11.pantā noteikto vienošanās

aizlieguma pārkāpumu (aizliegtā jeb karteļa vienošanās) ir pamatota ar tiesību normu, atbilstoši kurai gadījumā, ja

pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena

paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretējais.

[8.1] Šāda tiesību norma, kas karteļa gadījumā paredz divas atspēkojamas prezumpcijas – kaitējuma

prezumpciju un cenas 10 procentu paaugstinājuma prezumpciju, Konkurences likuma 21.pantā ieviesta ar

grozījumiem, kas stājās spēkā 2016.gada 15.jūnijā, – sākotnēji kā Konkurences likuma 21.panta otrā daļa, bet no

2017.gada 1.novembra – kā šī panta trešā daļa.

[8.2] Tiesa konstatējusi, ka pārkāpums izdarīts, atbildētājai piedaloties AS „Latvijas valsts meži” 2014.gada

10.aprīļa iepirkumā „Mežizstrādes pakalpojumu sniegšana, izstrādājot bojātu koku cirtes, 2014.-2017.gadā”.

Pārkāpums atzīts ar spēkā stājušos Konkurences padomes 2015.gada 14.jūlija lēmumu, kurā konstatēts, ka

pretendentu grupa SIA „Oga G” un SIA „Amils” pieļāvusi Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktās

vienošanās aizlieguma pārkāpumu, jo savstarpēji apmainījusies ar informāciju attiecībā uz dalību publiskajā

iepirkumā, tādēļ netika nodrošināta neatkarīgu un savstarpēji nesaistītu piedāvājumu konkursam sagatavošana.

Tiesa atzinusi, ka, tā kā pārkāpums izdarīts 2014.gadā, pirms Konkurences likuma 21.pantā tika ieviesta

iepriekšminētā tiesību norma par prezumpcijām, un šī norma ir materiālo tiesību norma, tad atbilstoši Civillikuma

3.pantam zaudējumu noteikšanā jāpiemēro konkurences pārkāpuma izdarīšanas brīdī spēkā esošās materiālo tiesību

normas, proti, Konkurences likuma 21.panta redakcija, kas bija spēkā no 2008.gada 16.aprīļa līdz 2016.gada

14.jūnijam.

[8.3] Senāts šos tiesas secinājumus atzīst par pareiziem turpmāk norādīto motīvu dēļ.

[8.3.1] Vienošanās aizliegumu, kas regulēts Konkurences likuma 11.pantā, attiecībā uz tirdzniecību Eiropas

Savienības dalībvalstu starpā noteic Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101.pants.

Konkrētajā lietā vērtējamais konkurences tiesību pārkāpums nav tāds, kas būtu ietekmējis tirdzniecību starp

dalībvalstīm. Tādējādi strīds izšķirams, piemērojot Latvijas tiesības – Konkurences likumu. Tomēr, lai arī

nacionālās konkurences tiesības un Eiropas Savienības konkurences tiesības ir nošķirtas, ciktāl ir runa par aizliegtās

vienošanos izpratni, LESD 101.panta 1.punkts un Konkurences likuma 11.panta pirmā daļa noteic vienādu tiesisko

ietvaru (sk. Senāta 2014.gada 13.novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-123/2014, A43014511,

7.-8.punktu). Senāts ir atzinis, ka, pastāvot būtībā analoģiskam regulējumam un likumdevēja atzītam mērķim

harmonizēt Latvijas un Eiropas Savienības konkurences tiesību normas, Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas

piemērošanai nebūtu jāatšķiras no tā, kā tiek piemērots Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 1.punkts.

Līdz ar to, piemērojot Konkurences likuma 11.panta pirmo daļu, ir pamats ņemt vērā Eiropas Savienības Tiesas

apsvērumus saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 1.punktu (sk. Senāta 2017.gada 16.jūnija

sprieduma lietā Nr. SKA-61/2017, A43010414, 7.punktu un tajā norādīto judikatūru, 2025.gada 8.augusta

sprieduma lietā Nr. SKC-7/2025, ECLI:LV:AT:2025:0808.C69353621.14.S, 11.1.punktu).

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu,

kuri attiecas uz Eiropas Savienības tiesību normām, situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst Eiropas Savienības

tiesību tiešas piemērošanas jomā, bet kurās minētās tiesību normas tomēr ir padarītas piemērojamas valsts tiesību

aktos, kuros pilnībā iekšējas situācijas tiek risinātas tāpat, kā tas darīts Eiropas Savienības tiesībās. Proti, šādos

gadījumos pastāv droši zināma Eiropas Savienības interese, lai izvairītos no turpmākām atšķirībām interpretācijā un

no Eiropas Savienības tiesībām aizgūtās tiesību normas vai jēdzieni tiktu interpretēti vienveidīgi, neatkarīgi no

apstākļiem, kādos tie jāpiemēro (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016.gada 21.jūnija sprieduma lietā „VM Remonts

u. c.”, C-542/14,ECLI:EU:C:2016:578, 16.-19.punktu un 17.punktā norādīto judikatūru).

Ievērojot minēto, tiesai ir pamats ņemt vērā arī attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.

[8.3.2] Ar 2017.gada 5.oktobra likumu „Grozījumi Konkurences likumā” un 2017.gada 19. oktobra likumu

„Grozījumi Civilprocesa likumā” Latvijas tiesību aktos transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada

26.novembra Direktīva 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu

atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, (turpmāk –

Direktīva 2014/104).

Turpmāk pārbaudāms, vai izskatāmajā lietā bija jāņem vērā arī Direktīvas 2014/104 prasības un Latvijas

nacionālais regulējums, kas pieņemts, transponējot šīs prasības.

[8.3.2.1] Direktīvas 2014/104 22.panta 1.punkts noteic, ka dalībvalstis nodrošina, ka valsts pasākumi, kas

pieņemti, ievērojot 21.pantu [transponēšana], lai izpildītu šīs direktīvas materiālos noteikumus, netiek piemēroti ar

atpakaļejošu spēku.

Savukārt 2014/104 22.panta 2.punkts noteic, ka dalībvalsts nodrošina, ka jebkuri valsts pasākumi, kas

pieņemti, ievērojot 21.pantu, un kas nav 1.punktā minētie [tātad, ir procesuālie noteikumi], netiek piemēroti

zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas valsts tiesā celtas pirms 2014.gada 26.decembra. Tas, ka ar šo domāti

procesuālie noteikumi, norādīts Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada

28.marta sprieduma lietā „Cogeco Communications”, C-637/17, EU:C:2019:263, 27.punktu, 2022.gada 22.jūnija

sprieduma lietā „Volvo un DAF Trucks”, C-267/20,ECLI:EU:C:2022:494, 37.punktu).

Tādējādi, lai noteiktu Direktīvas 2014/104 normu piemērojamību laikā, vispirms ir jānoskaidro, vai

attiecīgā tiesību norma ir materiāls vai procesuāls noteikums. Šajā ziņā jāprecizē, ka jautājums par to, kuras no šīs

direktīvas normām ir materiāli noteikumi un kuras tādas nav, tā kā Direktīvas 2014/104 22.pantā nav atsauces uz

valsts tiesībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesības, nevis piemērojamās valsts tiesības (sk. Eiropas

Savienības tiesas 2022.gada 22.jūnija sprieduma lietā „Volvo un DAF Trucks”, C-267/20,ECLI:EU:C:2022:494,

38., 39.punktu).

[8.3.2.2] Konkurences likuma 21.panta trešajā daļā attiecībā uz kaitējuma prezumpciju ir transponēts

Direktīvas 2014/104 17.panta 2.punkts, atbilstoši kuram karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos tiek pieņemts, ka ir

radies kaitējums; pārkāpējam ir tiesības atspēkot minēto prezumpciju.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šai direktīvas normai ir materiāls raksturs šīs direktīvas 22.panta

1.punkta izpratnē (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022.gada 22.jūnija sprieduma lietā „Volvo un DAF Trucks”, C-

267/20,ECLI:EU:C:2022:494, 98.punktu).

Tā kā Direktīvas 2014/104 17.panta 2.punkta normai ir materiāls raksturs, tad šāds raksturs ir arī

Konkurences likuma 21.panta trešajai daļai attiecībā uz kaitējuma prezumpciju. Turklāt šī norma ir materiāltiesiska

arī no nacionālo tiesību viedokļa, jo, tā kā kaitējuma (tostarp zaudējumu) esība ir viens no trīs priekšnoteikumiem,

lai iestātos pārkāpuma izdarītāja civiltiesiskā ārpuslīgumiskā atbildība, šī norma regulē jautājumu par vienu no

zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumiem.

Savukārt cenas 10 procentu paaugstinājuma prezumpciju Direktīva 2014/104 neparedz. Direktīvas

47.apsvērumā pat minēts, ka kaitējuma prezumpcijai nevajadzētu attiekties uz kaitējuma konkrētu apmēru. Līdz ar

to attiecībā uz cenas 10 procentu paaugstinājuma prezumpciju, kas ir likumiska prezumpcija un kas pēc būtības

konkretizē zaudējumu apmēru, Konkurences likuma 21.panta trešā daļa ir nacionālā materiālo tiesību norma.

[8.4] Ievērojot minēto, abu instanču tiesas ir pareizi atzinušas, ka Konkurences likuma pašreiz spēkā esošā

21.panta trešā daļa izskatāmajā lietā nav piemērojama un ir piemērojams Konkurences likuma 21.pants redakcijā,

kāda bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā – 2014.gadā.

[9] Konkurences likuma 21.pants redakcijā, kas bija spēkā 2014.gadā, (un kas ir analogs Konkurences

likuma 21.panta pirmajai daļai redakcijā, kas bija spēkā no 2016.gada 15.jūnija līdz 2017.gada 31.oktobrim),

noteica, ka persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu

atlīdzību un likumiskos procentus. Pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem

ieskatiem.

Lietā ir strīds par šī panta iztulkošanu un piemērošanu, kā arī par pierādīšanas nastu un standartu.

[9.1] Pirmkārt, attiecībā uz minētā panta iztulkošanu Senāts jau agrāk ir norādījis, ka Konkurences likuma

21.pants redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.gada 14.jūnijam, pēc būtības paredzēja Civillikuma noteikumiem

analoģisku zaudējumu atlīdzināšanas regulējumu (sk. Senāta 2019.gada 9.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-94/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0409.C40128313.2.S, 8.2.punktu, 2022.gada 28.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-46/2022,

ECLI:LV:AT:2022:1228.C29548817.19.S, 13.2.punktu).

Proti, Konkurences likuma 21.panta pirmajā teikumā noteiktais, ka persona, kura ir cietusi zaudējumus šā

likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību, ir pēc būtības analoģiska Civillikuma

1779.panta normai par to, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību

nodarījis. Izskatot prasību par karteļa nodarītu zaudējumu atlīdzināšanu, ir piemērojamas arī citas Civillikuma

Saistību tiesību daļas astotās nodaļas „Zaudējumi un to atlīdzība” vispārīgās normas, ja vien attiecībā uz karteļa

nodarītu zaudējumu atlīdzināšanu nav speciālo normu.

Līdz ar to kasācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka atbilstoši tiesību doktrīnai un tiesu praksei zaudējumu

atlīdzināšanai ir jākonstatē trīs priekšnoteikumi: prettiesiska rīcība, radītie zaudējumi (zaudējumu esība un to

apmērs) un cēloņsakarība starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem. Proti, viens no zaudējumu atlīdzināšanas

priekšnoteikumiem ir tas, ka prasītājs ir cietis zaudējumus.

Savukārt Konkurences likuma 21.panta otrais teikums par to, ka pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt

zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem, neatceļ iepriekšminētos trīs priekšnoteikumus, bet gan tikai

atļauj tiesai noteikt aptuvenu zaudējumu apmēru tad, ja precīzu zaudējumu apmēru nav iespējams noteikt vai ir

pārmērīgi grūti noteikt.

Šī norma piemērojama, ņemot vērā, ka zaudējumu atlīdzībai ir jākompensē nodarītais kaitējums tad, ja tāds

ar prettiesisko darbību patiešām nodarīts, un tādā apmērā, kādā tas nodarīts. Direktīvā 2014/104 ir uzsvērts, ka

pilnīgs atlīdzinājums nozīmē, ka personai, kurai nodarīts kaitējums, tiek nodrošināts tāds stāvoklis, kādā tā būtu

bijusi, ja konkurences tiesību aktu pārkāpums nebūtu izdarīts, un pilnīgs atlīdzinājums saskaņā ar šo direktīvu

nedrīkst novest pie pārmērīgi lielas kompensācijas (overcompensation – angļu val.) (sk. Direktīvas 2014/104

13.apsvēruma pēdējo teikumu, 3.panta 2. un 3.punktu, 12.panta 1. un 2.punktu).

[9.2] Otrkārt, Senāts norāda, ka tas apstāklis, ka prasītājs prasības pieteikumā nav lūdzis atlīdzību noteikt

pēc tiesas ieskata saskaņā ar Konkurences likuma 21.panta otro teikumu, neliedz tiesai to darīt, ja tiesa konstatē, ka

prasītājam nav izdevies pierādīt precīzu zaudējumu apmēru atbilstoši Konkurences likuma 21.panta pirmajam

teikumam.

Konkurences likuma 21.panta otrajā teikumā lietotie vārdi „pēc prasītāja lūguma” nav iztulkojami tādējādi,

ka tie ierobežotu tiesu šīs metodes piemērošanā, bet gan ir saprotami tādējādi, ka prasītājs, jau ceļot prasību, var

secināt, ka matemātiski precīzu zaudējumu apmēru atbilstoši Konkurences likuma 21.panta pirmajam teikumam

viņš nespēs pierādīt, tādēļ var uzreiz lūgt tiesu zaudējumu apmēru noteikt pēc tiesas ieskata atbilstoši Konkurences

likuma 21.panta otrajam teikumam. Taču arī tad, ja prasītājs mēģina pierādīt zaudējumu precīzu apmēru, bet tas

tiesvedības gaitā neizdodas, tiesa nosaka zaudējumu aptuvenu apmēru.

Minētais pēc būtības izriet arī no Senāta praksē agrāk sniegtā skaidrojuma, ka Konkurences likuma 21.panta

normā (redakcijā līdz 2016.gada 14.jūnijam) ietverts zaudējumu kompensēšanas mehānisms divos soļos – ja

cietušajai personai neizdodas atrauto peļņu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, tiesa ir tiesīga

spert nākamo soli un atlīdzinājumu noteikt, balstoties uz taisnības atziņu un vispārīgajiem tiesību principiem (sk.

Senāta 2019.gada 9.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-94/2019, ECLI:LV:AT:2019:0409.C40128313.2.S, 8.3.punktu,

2025.gada 16.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-73/2025, ECLI:LV:AT:2025:1016.C75008023.8.S, 6.2.3.punktu).

[9.3] Savukārt attiecībā uz pierādīšanas nastu un pierādīšanas standartu Senāts norāda turpmākos

apsvērumus.

[9.3.1] Attiecībā uz LESD 101.panta pārkāpumu Eiropas Savienības Tiesa ir izskaidrojusi, ka ikviens var

prasīt atlīdzību par zaudējumiem, ja pastāv cēloņsakarība starp attiecīgajiem zaudējumiem un aizliegto vienošanos

vai darbību, kas aizliegta LESD 101.pantā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 14.marta sprieduma lietā

„Skanska Industrial Solutions u. c.”, C-724/17,ECLI:EU:C:2019:204, 26.punktu). Nepastāvot Eiropas Savienības

tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jomā, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka noteikumi, ar kādiem

īstenot tiesības pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies ar LESD 101.pantu aizliegtas vienošanās vai

darbības dēļ, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (sk. turpat, 27.punktu).

Proti, dalībvalsts procesuālie noteikumi, no vienas puses, nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas

uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām, (līdzvērtības princips) un, no otras puses, tie nedrīkst padarīt praktiski

neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu [respektīvi, Eiropas Savienības]

tiesību sistēmas (efektivitātes princips) (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006.gada 13.jūlija sprieduma apvienotajās

lietās „Manfredi”, no C-295/04 līdz C-298/04, ECLI:EU:C:2006:461, 71.–72.punktu).

Kaitējuma apmēra noteikšanā, ciktāl šajā jomā nav Eiropas Savienības tiesību noteikumu, dalībvalstu

tiesību normas ir tās, kuras nosaka attiecīgo pierādījumu standartu un nepieciešamo precizitātes pakāpi, lai

pierādītu nodarītā kaitējuma apmēru. Valsts tiesību normas paredz arī pierādīšanas nastu un attiecīgo pienākumu

noteikšanu pusēm saistībā ar faktu iesniegšanu tiesā (sk. Komisijas paziņojuma par kaitējuma apmēra noteikšanu

zaudējumu atlīdzināšanas prasībās saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102.panta

pārkāpumiem 8.punktu. 2013/C 167/07, 13.06.2013. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?

uri=CELEX:52013XC0613(04)).

No minētā izriet, ka jautājumi par pierādīšanu, tostarp pierādīšanas nastas sadalījumu un pierādīšanas

standartu, zaudējumu atlīdzības prasībās, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta

pārkāpuma, ir nacionālo procesuālo tiesību jautājums, tomēr ir jāņem vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā prasība ievērot līdzvērtības un efektivitātes principus.

Lai gan minētais attiecas uz nacionālajām tiesību normām, ar kurām īstenot Eiropas Savienības tiesības,

tomēr, tā kā Latvijas likumdevējs gan Konkurences likumā, gan Civilprocesa likumā ir paredzējis vienas un tās

pašas procesuālo tiesību normas gan Konkurences likuma 11.panta pārkāpumu gadījumiem, gan LESD 101.panta

pārkāpumu gadījumiem, tad Latvijas nacionālajām procesuālajām normām attiecībā uz karteļu radītajiem

zaudējumiem jebkurā gadījumā ir jāatbilst efektivitātes principam.

[9.3.2] Attiecībā uz efektivitātes principa izpausmēm Eiropas Savienības Tiesa ir skaidrojusi, ka Eiropas

Savienības likumdevējs Direktīvas 2014/104 14., 15., 46. un 47.apsvērumā ir uzsvēris prasītāja un atbildētāja rīcībā

esošās informācijas asimetriju šīs direktīvas aptverto veidu prasībās, ņemot vērā minētās direktīvas 14.apsvērumā

teikto, ka „pierādījumi, kas ir vajadzīgi, lai pierādītu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu, bieži vien ir tikai un

vienīgi pretējās puses vai trešo personu rīcībā un prasītājiem nav zināmi vai nav pieejami pietiekamā apmērā”.

Tādēļ likumdevējs ir noteicis dalībvalstīm pienākumu paredzēt pasākumus, kas prasītājam ļautu novērst šo

asimetriju. Tālab Direktīva 2014/104, pirmkārt, šīm valstīm noteic pienākumu apveltīt prasītāju ar tiesībām lūgt

valstu tiesām – pakārtoti zināmiem nosacījumiem – saskaņā ar šīs direktīvas 5.pantu izprasīt atbildētāja vai trešās

personas rīcībā esošos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā. Otrkārt, šī direktīva minētajām valstīm noteic

pienākumu – pakārtoti zināmiem nosacījumiem – ļaut šīm tiesām gadījumā, ja kaitējuma apmēru precīzi noteikt

praktiski nav iespējams vai arī ir pārmērīgi grūti, saskaņā ar šīs direktīvas 17.panta 1.punktu veikt šā kaitējuma

apmēra aplēses (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2023.gada 16.februāra sprieduma lietā „Tráficos Manuel Ferrer”,

C-312/21,ECLI:EU:C:2023:99, 43.-44.punktu).

Senāts turpmāk norādītā pamatojuma dēļ secina, ka minētās efektivitātes principa izpausmes jau ir

nostiprinātas Latvijas procesuālajās tiesību normās un ir piemērojamas izskatāmajā lietā.

[9.3.2.1] Proti, pirmkārt, Direktīvas 2014/104 5. un 6.pants noteic dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka

tiesas, ievērojot noteiktus nosacījumus, pēc pušu pamatota lūguma var izprasīt būtiskus pierādījumus no pusēm un

trešajām personām, kā arī no konkurences iestādes lietas materiāliem.

Šīs Direktīvas normas ir transponētas Civilprocesa likuma 250.66pantā.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 2014/104 5.pants un 6.pants neietilpst šīs Direktīvas

materiāltiesisko noteikumu skaitā tās 22.panta 1.punkta izpratnē un ka līdz ar to tie ir daļa no citām minētās

direktīvas 22.panta 2.punktā minētajām tiesību normām, kas šajā gadījumā ir procesuālo tiesību normas (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2023.gada 12.janvāra sprieduma lietā „RegioJet”, C-57/21, ECLI:EU:C:2023:6,

44.punktu).

Izskatāmā prasība ir celta 2022.gada 20.septembrī, līdz ar to Civilprocesa likuma 250.66pants izskatāmajā

lietā ir piemērojams.

[9.3.2.2] Otrkārt, Direktīvas 2014/104 17.panta 1.punkts noteic, ka dalībvalstis nodrošina, ka nedz

kaitējuma apmēra noteikšanai nepieciešamais pierādīšanas pienākums [nasta], nedz pierādīšanas standarts nepadara

tiesību uz zaudējumu atlīdzināšanu īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu. Dalībvalstis

nodrošina, ka valstu tiesām ir tiesības saskaņā ar valsts procedūrām novērtēt kaitējuma apmēru, ja ir konstatēts, ka

prasītājam ir nodarīts kaitējums, bet praktiski nav iespējams vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt kaitējuma apmēru,

balstoties uz pieejamajiem pierādījumiem.

Šī Direktīvas norma ir transponēta Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas otrajā teikumā, kas paredz: ja

konkurences tiesību pārkāpuma radīto zaudējumu apmēru praktiski nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti

precīzi noteikt, tiesa nosaka zaudējumu apmēru, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 2014/104 17.panta 1.punkts ir procesuāls noteikums šīs

Direktīvas 22.panta 2.punkta izpratnē un ka tā piemērošanas laikā jomā ietilpst zaudējumu atlīdzināšanas prasība,

kas, lai gan attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kurš ir beidzies pirms minētās Direktīvas stāšanās spēkā, ir

celta pēc 2014.gada 26.decembra un pēc valsts tiesību normu, ar kurām tā ir transponēta, stāšanās spēkā (sk.

Eiropas Savienības tiesas 2022.gada 22.jūnija sprieduma lietā „Volvo un DAF Trucks”, C-

267/20,ECLI:EU:C:2022:494, 89.punktu).

Izskatāmā prasība ir celta 2022.gada 20.septembrī, līdz ar to Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas

2.teikums, kas ir spēkā kopš 2017.gada 1.novembra, kā procesuālo tiesību norma izskatāmajā lietā ir piemērojams.

[9.3.3] Ievērojot minēto, šajā lietā Konkurences likuma 21.pantā redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.gada

14.jūnijam, ietvertās materiālo tiesību normas ir piemērojamas, ievērojot pašreiz spēkā esošajā Konkurences

likuma 21.panta pirmās daļas otrajā teikumā ietverto procesuālo tiesību normu, kā arī Civilprocesa likumā ietvertās

procesuālo tiesību normas, ciktāl tās nav pretrunā Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas otrajā teikumā

ietvertajai speciālajai procesuālo tiesību normai.

[9.4] Senāts atzīst, ka apgabaltiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likumā un Konkurences likuma 21.panta

pirmās daļas otrajā teikumā ietvertās procesuālo tiesību normas attiecībā uz pierādīšanu un līdz ar to arī nepareizi

piemērojusi Konkurences likuma 21.pantu.

[9.4.1] Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas otrais teikums paredz, ka prasītājam jāpierāda savu

prasījumu pamatotība. Atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta otrās daļas pirmajam teikumam pierādījumus

iesniedz pašas puses.

Tātad šajās normās ietverts vispārīgais noteikums, ka pierādīšanas nasta ir prasītājam.

Nedz Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas otrais teikums, nedz kāda cita lietā piemērojama tiesību

norma neatbrīvo prasītāju no pierādīšanas nastas ne attiecībā uz zaudējumu esības faktu, ne uz zaudējumu apmēru.

Līdz ar to ir pamatots kasācijas sūdzības arguments, ka prasītājai AS „Latvijas valsts meži” bija jāpierāda

zaudējumu esība un apmērs.

[9.4.2] Likums paredz izņēmumu vienīgi attiecībā uz pierādīšanas standartu, proti, attiecībā uz to, vai

zaudējumu apmērs ir nosakāms precīzs, izmantojot matemātiski precīzus aprēķinus, vai aptuvens, izmantojot pēc

iespējas tuvākās aplēses.

Proti, Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas otrais teikums noteic, ka, ja konkurences tiesību

pārkāpuma radīto zaudējumu apmēru praktiski nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt, tiesa

nosaka zaudējumu apmēru, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem.

Šī kaitējuma (tostarp zaudējumu) apmēra aprēķināšanas metode ārvalstu tiesību literatūrā un tiesu praksē

(radusies Apvienotajā Karalistē) pazīstama kā t. s. „platā cirvja metode” („broad axe” – angļu val.), kas nozīmē

pragmatisku, aplēsēs balstītu metodi, kuru tiesa var izmantot kaitējuma apmēra kalkulācijai, kad precīzus skaitļus ir

neiespējami vai pārāk nelietderīgi noskaidrot. Tādējādi tiesa var izvairīties no strīdiem par matemātisku precizitāti

un taisīt motivētu spriedumu uz pierādījumu un lietas apstākļu pamata, izmantojot veselo saprātu un plašu aplēsi

(sal., piemēram, Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas 2020.gada 11.decembra sprieduma „Mastercard

Incorporated & Ors v Merricks”, 51.paragrāfs. Pieejams: https://www.bailii.org/uk/cases/UKSC/2020/51.html;

Brown Alaistar. The Broad Axe Falls – Granville v. LG. 20.03.2024. Pieejams:

https://www.arnoldporter.com/en/perspectives/advisories/2024/03/the-broad-axe-falls-granville-v-lg; CAT uses

broad axe to quantify Trucks Overcharge. BCLP, 24.05.2023. Pieejams: https://www.bclplaw.com/en-US/events-

insights-news/cat-uses-broad-axe-to-quantify-trucks-overcharge.html).

Senāts uzsver, ka arī šādā gadījumā aptuveno aplēšu pamatā ir nevis lietas materiālos nebalstīti vispārīgi

pieņēmumi, bet gan ar konkrēto pārkāpumu saistīti konkrēti apstākļi un uz konkrēto pārkāpumu attiecināmi un

izskatāmajā lietā iesniegti un pārbaudīti pierādījumi.

[9.4.3] Lai arī neatsaucoties uz pašreiz spēkā esošo Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas otro

teikumu, kas expressis verbis norāda uz lietā esošajiem pierādījumiem kā pamatu konkurences tiesību pārkāpuma

radīto zaudējumu apmēra aplēsēm gadījumos, kad zaudējumu precīzu apmēru nav iespējams vai ir pārmērīgi grūti

noteikt, Senāts šādu Konkurences likuma 21.panta redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.gada 14.jūnijam, iztulkojumu

ir sniedzis arī agrāk.

Proti, Senāts konkurences tiesību pārkāpuma lietā, kas gan nebija karteļa aizlieguma pārkāpums, ir

izskaidrojis, ka Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas otrais teikums redakcijā, kas bija spēkā no 2016.gada

15.jūnija līdz 2017.gada 31.oktobrim, (analogi Konkurences likuma 21.panta otrais teikums redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2016.gada 14.jūnijam) nav iztulkojams tādējādi, ka zaudējumu atlīdzības apmērs nosakāms bez jebkāda

pamatojuma, nesaistīti ar lietā iesniegtajiem vai saprātīgi iesniedzamajiem pierādījumiem un nodibinātajiem

apstākļiem. Šāds izņēmums paredzēts gadījumiem, kad prasītājs ir izdarījis visu saprātīgi iespējamo, lai pierādītu

viņam nodarīto zaudējumu apmēru, tomēr precīzu zaudējumu apmēru ir neiespējami vai pārmērīgi grūti noteikt,

tādēļ viņš ir lūdzis tiesu noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc tiesas ieskata (sk. Senāta 2022.gada 28.decembra

sprieduma lietā Nr. SKC-46/2022, ECLI:LV:AT:2022:1228.C29548817.19.S, 13.2.punktu).

Senāts turpmākajā judikatūrā ir atzinis, ka šīs atziņas ir attiecināmas arī uz karteļu lietām, proti, lietām,

kurās prasīta zaudējumu atlīdzība sakarā ar Konkurences likuma 11.pantā noteiktā vienošanās aizlieguma

pārkāpumu (sk. Senāta 2025.gada 16.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-73/2025,

ECLI:LV:AT:2025:1016.C75008023.8.S, 6.2.2.punktu).

Lai arī prasībā par tādu zaudējumu, kas radīti ar Konkurences likuma normu pārkāpumu, atlīdzināšanu ir

pieļaujams pazemināts pierādīšanas standarts, minētais nav iztulkojams tādējādi, ka zaudējumu atlīdzības apmērs

nosakāms bez jebkāda pamatojuma, nesaistīti ar lietā iesniegtajiem vai saprātīgi iesniedzamajiem pierādījumiem un

nodibinātajiem lietas apstākļiem (sk. turpat, 6.2.3.punktu).

Tiesai jāpārliecinās, vai un kādus pierādījumus prasītāja saprātīgi varēja iesniegt un kādus tā iesniegusi

celtās prasības pamatošanai, kā arī jāsniedz tiem pienācīgs novērtējums. Tikai konstatējot šādu pierādījumu

iesniegšanas neiespējamību, tiesa var pieļaut pazeminātu pierādīšanas standartu, rūpīgi izvērtējot prasības pamatā

minētos objektīvos apstākļus, kas liedz prasītājai iesniegt pierādījumus par nodarīto zaudējumu precīzu apmēru.

Vienīgi pēc šādu procesuālo darbību izdarīšanas tiesai ir tiesības jautājumu par konkurences tiesību pārkāpuma

rezultātā nodarīto zaudējumu apmēru izlemt pēc sava ieskata, taču arī tas darāms uz lietā iesniegto pierādījumu un

nodibināto apstākļu pamata (sk. turpat, 6.3.punktu).

[9.4.4] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka apgabaltiesa uzskatu par zaudējumu esību un

apmēru nav pamatojusi ar lietā iesniegtiem un pārbaudītiem pierādījumiem un nav apsvērusi konkrētās lietas

apstākļus un atbildētājas argumentus.

Atbildētāja visā tiesvedības gaitā ir pamatojusi, kāpēc prasītājai konkrētajā situācijā nevar būt radušies

zaudējumi, bet, tieši pretēji, prasītāja ir guvusi finansiālu labumu, jo atbildētāja SIA „Oga G” un SIA „Amils”

piedāvāja zemāko cenu no visiem iepirkuma pretendentiem. Lai arī ar Konkurences padomes 2015.gada 14.jūnija

lēmumu atzīts, ka starp atbildētāju SIA „Oga G” un SIA „Amils” pastāvēja karteļa vienošanās, AS „Latvijas valsts

meži” līdz pat 2017.gada 30.septembrim turpināja noslēgtā pirkuma līguma izpildi un saņēma atbildētājas SIA

„Oga G” sniegtos pakalpojumus, jo acīmredzami bija ieinteresēta iespējā par pakalpojumiem maksāt zemāko – sev

izdevīgāko – cenu.

Apgabaltiesa spriedumā šos atbildētājas argumentus vispār nav vērtējusi.

Tā vietā, lai noskaidrotu, kādi lietas apstākļi un pierādījumi apliecina, ka prasītājai par tai nepieciešamajiem

pakalpojumiem bija ticama iespēja saņemt vēl zemāku cenu, un kāda šī cena varēja būt, apelācijas instances tiesa

atsaukusies uz Konkurences padomes lēmumu. Taču, kā kasācijas sūdzības iesniedzēja pamatoti norādījusi,

Konkurences padomes lēmumā ietvertais izteikums, ka patiesas konkurences rezultātā piedāvājuma saturs un jo

īpaši finanšu piedāvājumi varēja būt atšķirīgi, ir formulēts pieļāvuma formā. Arī tiesas secinājums, ka atbildētājas

pieļautajam pārkāpumam esot bijusi negatīva ietekme uz pakalpojuma cenu, ir tikai tiesas pieņēmums, kas nav

balstīts lietas apstākļu un jebkādu pierādījumiem analīzē.

Tāpat ir pareizs kasācijas sūdzības arguments, ka, lemjot par zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu, nav

izšķirošas nozīmes apstāklim, ka Konkurences padome ir piemērojusi SIA „Oga G” sodu, jo tas vien, ka ir izdarīts

pārkāpums, pats par sevi nenozīmē, ka prasītājai ar šo pārkāpumu ir nodarīti zaudējumi.

Arī zaudējumu apmēru apgabaltiesa noteikusi neatbilstoši kārtībai, kādu Senāts izskaidrojis šī sprieduma

iepriekšējos punktos. Lai gan tiesa formāli atzinusi, ka Konkurences likuma 21.panta trešajā daļā noteiktā

kaitējuma prezumpcija un cenas 10 procentu paaugstinājuma prezumpcija izskatāmajā lietā nav piemērojama,

tomēr pēc būtības to ir piemērojusi, jo 10 procentu zaudējumu apmēru pamatojusi ar pieņēmumu, nevis ar

apstākļiem un pierādījumiem lietā.

Tas, ka vispārīgos, ar konkrēto lietu nesaistītos pētījumos norādīts uz uzcenojumiem, kādi vispārīgi var būt

konkurences pārkāpumu lietās, tostarp vidējiem uzcenojumiem, pats par sevi neko neliecina par konkrēto lietu.

[9.4.5] Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka secinājumu par zaudējumu esību un apmēru apgabaltiesa

izdarījusi, pārkāpjot pašreiz spēkā esošajā Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas otrajā teikumā ietverto

procesuālo tiesību normu par pierādīšanas standartu un Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas noteikumus par

pierādīšanas nastu, 190.panta un 193.panta piektās daļas prasības par sprieduma pamatošanu, kā rezultātā nepareizi

piemērojusi Konkurences likuma 21.pantu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.gada 14.jūnijam.

[10] Iepriekš izklāstīto argumentu kopums Senāta ieskatā ļauj secināt, ka konstatētie trūkumi materiālo

tiesību normu piemērošanā un procesuālie pārkāpumi vērtējami kā tādi, kas varēja novest pie lietas nepareizas

izspriešanas. Tas dod pamatu sprieduma atcelšanai.

[11] Atceļot spriedumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu SIA „Oga G” atmaksājama par

kasācijas sūdzību samaksātā drošības nauda 300euro.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu un 475.pantu, Senāts

nosprieda

atcelt Rīgas apgabaltiesas 2023.gada 26.aprīļa spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Rīgas

apgabaltiesai;

atmaksāt SIA „Oga G” drošības naudu 300euro (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore Z. Pētersone Senators K. Balodis Senatore M. Senkāne